Latvijas Sabiedriskā medija žurnālists Tenis Bikovskis pērnā gada nogalē, pildot darba pienākumus, saskārās ar Rēzeknes pašvaldības pārstāvju pretdarbību un policijas izsaukšanu. Šobrīd, šķiet, konflikts ir atrisināts, bet tāds nav vienīgais. Ar kādām problēmām saskaras žurnālisti reģionos, skaidrojam Mediju anatomijā.

Latvijas Radio Latgales studijas žurnālists Tenis Bikovskis bija vienīgais mediju pārstāvis, kas pēdējā 2025.gada darbdienā interesējās par darba grupas sēdi, kurā sprieda par koncertzāles „Gors” tālāko likteni. Tā bija diena, kad tika pieņemts lēmums par „Gora” ilggadējās vadītājas Diānas Zirniņas atlaišanu, un jautājums, kā strādās „Gors”, joprojām bija atklāts. Loģiski, ka Sabiedriskā medija pārstāvis devās uz sēdi, kur šo jautājumu apsprieda.

Sēdes vadītāja neuzrādīju nekādu apliecinājumu, ka darba grupas sēde ir slēgta. Sēdē pasludināja pārtraukumu, bet vadība tajā atgriezās ar pašvaldības policiju. Tiesa, policija pret žurnālistu nevērsās un sēde vienkārši tika slēgta. Tomēr jautājums paliek – cik viegli ir žurnālistam pildīt pienākumus vietās, kur mediju klātbūtne nav liela, bet pašvaldība nav orientēta uz atklātību. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra „Re:Baltica” žurnāliste Sanita Jemberga uzsver – tas nav atkarīgs no tā, cik tālu pašvaldība atrodas no Rīgas.

Tenis Bikovskis stāsta, ka reģionā dažādu mediju skaits ir liels, tomēr gandrīz visi ir atkarīgi no pašvaldības finansējuma. Pašvaldība maksā par atsevišķu programmu veidošanu, un tad arī grūti sagaidīt, ka pārējā saturā medijs atļausies kritizēt pašvaldību. Tādēļ mediji izvēlas izvairīties no sociālpolitiska satura.

Reģionālo mediju asociācijas vadītāja Ivonna Plaude atzīst, ka reģionālie mediji saskaras gan ar grūtībām piekļūt informācijai, gan stratēģiskajām tiesvedībām.

Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi pakāpeniski ir atteikušies no lineārajā apraidē piedāvātā satura krievu valodā un palikusi tikai LSM interneta portāla krievu un citu mazākumtautību versija. Tomēr komercmediju klāsts, kas piedāvā saturu krieviski, Latvijā ir visnotaļ plašs. Kāda izskatās krievu mediju telpa Latvijā, cik lielā mērā tā saplūst ar to, kas ražo saturu latviešu valodā, skaidrojam Mediju anatomijā.

Ar novēlējumu Laimīgu jauno gadu 31.decembrī beidza skanēt Latvijas Radio 4, kas piedāvāja apjomīgāko audio saturu krievu valodā. Tagad krievu valoda būs lasāma vai klausāma tikai sabiedriskā medija interneta vidē līdzās ukraiņu un angļu versijām. Saturs nav identisks dažādās valodās, bet lielā mērā adaptēts no latviešu satura ar mērķi, lai katrs Latvijas iedzīvotājs uzzina svarīgo. Apmēram 30% ir orģinālsaturs, stāsta Aleksandra Plotņikova, portāla LSM+ satura daļas vadītāja un galvenā redaktore.

Par krieviski strādājošo mediju daudzumu lūdzām datus Kultūras ministrijai, bet tādu apkopojumu nesaņēmām un arī skaidrs, ka masu informācijas līdzekļi savu darbību nereģistrē, norādot valodu, kādā tie vēsta. Interneta meklētājā krieviski ievadot atslēgvārdus ziņas un Latvija, parādās dažādas lapas. Tie ir gan lielie portāli, kas piedāvā arī krievu versiju, ir tādi kas pamatā strādā krieviski un varbūt piedāvā latvisko versiju. Ir daži laikraksti, bet šī joma tāpat kā pārējā drukātā prese piedzīvo lejupslīdi, savukārt tie, kas palikuši, savu saturu cenšas piedāvāt internetā. Ir arī krieviski rakstošie reģionālie mediji. Par daļu no tiem ir jautājums, cik tie ir neatkarīgi no vietējās varas, bet ar šo problēmu saskaras reģionālie mediji neatkarīgi no valodas. Principā, līdzīgi kā latviešu mediju telpā. Jautājums – cik lielā mērā abu valodu mediju telpas saskaras vai vairums tomēr dzīvo katra savā pasaulē un tātad arī šī satura lietotāji? Par to saruna ar TVNET galveno redaktori Ēriku Staškeviču.

Interesanta un neskaidra mediju zona ir tādas platformas kā Youtube vai Facebook. Tās izmanto tradicionālie mediji sava satura popularizēšanai, bet ir arī žurnālisti, kam tā ir pamata platforma. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Deniss Aleksandrs Ševeļovs skaidro, ka šo platformu algoritmi ir būvēti uz skatījumu daudzumu un ilgumu, tādēļ provocē veidot sensacionālu saturu, arī dezinformāciju.

Sociālie mediji un citas interneta platformas ir vieta, kur Krievija īpaši cenšas izplatīt tās politiskos naratīvus. Labā ziņa ir tā, ka atbilstoši 2024. gada sabiedrisko mediju sabiedriskā labu aptaujai vien katrs sestais mazākumtautību iedzīvotājs Latvijā nepatērē kādu no lielajiem ziņu portāliem vai televīzijas kanāliem. Tiesa – kā norādīts sociologa Andra Saulīša pētījumā par mazākumtautību mediju lietošanas paradumiem, mazākumtautībām mazāk interesē ārpolitika, procesu analīze un komentāri un tās no šāda satura mēdz izvairīties.

Gada noslēguma raidījumā Mediju anatomija atskatāmies uz svarīgākajiem notikumiem mediju jomā gada griezumā.

Vērtējot 2025. gadu medijos, daudz jāpiemin tieši sabiedriskie mediji. Ne tikai Latvijas Sabiedriskais medijs, kuram šis ir bijis lielu pārmaiņu gads un kam kam ļoti ilgi tika komplektēta uzraugošā padome, bet arī sabiedriskais medijs kaimiņos Lietuvā un pat britu milzis BBC. 

Šos procesus apspriežam kopā ar ekspertiem. Sarunājas Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja Anastasija Tetarenko-Supe, Latvijas Sabiedriskā medija galvenā redaktore Anita Brauna un mediju eksperts, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, kā arī jaunievēlētais Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes loceklis Andris Saulītis.

Stratēģiskās tiesvedības jeb var arī sacīt SLAPP, kas būs saīsinājums no termina stratēģiskā tiesvedība pret pilsonisko līdzdalību – var pamatīgi sabojāt dzīvi žurnālistiem, nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskajiem aktīvistiem. To mērķis ir nevis tiesā panākt taisnību, bet iebiedēt un apklusināt. Cik bieži ar šo fenomenu saskaras mediji Latvijā, kā to atšķirt no parastas tiesāšanās un kā tas ietekmē žurnālistu darbu? To skaidrojam raidījumā Mediju anatomija.

Stratēģiskā tiesvedība pret medijiem nav kādas konkrētas valsts īpatnība. Tā ir izplatīta problēma visur, kur darbojas žurnālisti un pilsoniskie aktīvisti. Eiropas Savienībā ir pieņemta direktīva, kurai jāpasargā no šādām tiesvedībām. Dalībvalstīm jāpielāgo sava likumdošana līdz nākamā gada maijam. Latvija pagaidām to vēl nav izdarījusi.

Cik šādas tiesvedības ir aktuālas Latvijā? Par to saruna ar TV3 pētnieciskā raidījuma „Nekā personīga” žurnālisti Gunu Gleizdi, portāla „Delfi” galveno redaktoru Filipu Lastovski un juristi, advokātu biroja Cobalt vecāko speciālisti Gabrielu Šantari.

Lietuvas sabiedriskā medija LRT darbinieki protestē pret politiķu mēģinājumiem ietekmēt raidsabiedrības darbu. Runa ir par izmaiņām likumā, kas atvieglo LRT ģenerāldirektora atlaišanu, samazinot tam nepieciešamo padomes locekļu balsu skaitu. Iepriekš arī tika veikts medija audits, bet tagad tā budžets ir iesaldēts. Kas notiek kaimiņvalsts sabiedriskajā medijā, cik pamatotas ir bažas par politiķu uzbrukumu mediju brīvībai – to skaidrojam Mediju anatomijā.

Strīdīgo likuma grozījumu iesniedzējs ir viena no valdības partijām – populistiskā "Nemunas rītausma". Tā bija pavasarī veiktā audita iniciatore, un partijas pārstāvji bieži kritizē sabiedrisko mediju, pārmetot tam arī viedokļu dažādības trūkumu.

LRT darbinieki ir sākuši nedēļu ilgu protestu ar klusuma brīžiem ēterā, lai vērstu uzmanību uz jau ilgstošajiem uzbrukumiem medijam. Skaidro LRT galvenā redaktora vietniece Aleksandra Ketleriene.

"Mēs uzskatām, ka tas vairs nav stāsts par vienu cilvēku un ģenerāldirektoru. Tas ir par sabiedrisko mediju un mūsu – manis un manu kolēģu – spēju strādāt brīvi, būt neatkarīgiem žurnālistiem, jo mēs redzam iniciatīvas un idejas, kas būtībā palielinātu politisko ietekmi sabiedriskajā medijā. Un mēs domājam, ka Ungārija, Polija, Slovākija parādīja, uz kurieni tas ved. Tāpēc uzskatām, ka šobrīd mums ir ļoti nopietni draudi vārda brīvībai Lietuvā."

Lietuvas Valsts revīzijas birojs auditā konstatēja, ka LRT savas finanses pārvalda caurspīdīgi un efektīvi, lai gan atsevišķas procedūras ir jāuzlabo. Politologs, Kauņas Tehnoloģiju universitātes Sociālo, humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes lektors Vītauts Valentinavičs iebilst, ka audita rezultāti nav tik nevainīgi, kā pirmajā acu uzmetienā varētu šķist.

Politologs un Viļņas Universitātes profesors Ramūns Vilpišausks notiekošajā tomēr saskata politisku vēršanos pret sabiedrisko mediju.

Kā konflikts atrisināsies, šobrīd prognozēt ir grūti. Tomēr spēku samērs parlamentā un valdībā liek apšaubīt, ka ir gaidāms viegls kompromiss. 

Jau otrdien, 9. decembrī, pie Lietuvas Seima plānots protests, kurā piedalīsies LRT žurnālisti un citi darbinieki. Ļoti iespējams, ka protests varētu izvērsties plašs, bet, vai parlaments šos iebildumus sadzirdēs, gan nav droši. Arī Latvijas Žurnālistu asociācija brīdina, ka politiķu stiepšanās pēc mediju kontroles, apdraud demokrātijas pamatus.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome jeb SEPLP jau kādu laiku strādā nepilnā sastāvā. Saeima noraidījusi jau divas kandidatūras, ko virzījusi Nevalstisko organizāciju un valdības sadarbības memoranda padome. Tā ir vienīgā institūcija, kas kandidātus amatam izvēlējās konkursa kārtībā. Tomēr jau divreiz Saeimas vairākuma viedoklis atšķīrās no konkursa komisijas viedokļa. Kā tālāk strādās SEPLP? Vai sabiedriskā medija uzraugošajai institūcijai jāmainās? Vai tā kļūst politizēta? To skaidrojam Mediju anatomijā.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi izveidoja, lai sabiedriskajam medijam būtu savs uzraugs un kapitāldaļu turētājs. Padomei arī bija jāveic svarīgs uzdevums – visu sabiedrisko mediju apvienošana, kas šobrīd juridiski ir paveikts. Padome arī ir tā, kas apstiprina sabiedriskā medija valdi, arī galveno redaktoru un galu galā sabiedrisko pasūtījumu. Tātad SEPLP ir būtiska loma tajā, kā strādās sabiedriskais medijs. Šobrīd SEPLP padomē strādā divi no trim locekļiem un kamēr Saeimā tika spriests par nevalstisko organizāciju un valdības kopīgo kandidātu, izskanēja domas – varbūt nemaz nevajag kādu trešo. Vai varbūt padomei jāstrādā uz pusslodzi? Varbūt tādu nemaz nevajag. Kā tad būt tālāk – par to diskutējam raidījumā. Vērtē Saeimas cilvēktiesību komisijas deputāti – komisijas vadītāja Leila Rasima (Progresīvie) un Jurģis Klotiņš (Nacionālā apvienība), kā arī Memoranda padomes vadītāja vietnieks Georgs Rubenis.

Mākslīgais intelekts ir strauji ienācis visās jomās, un nekāds izņēmums nav arī mediji. Tas spēj īsā laikā pārveidot rakstītā tekstā audio intervijas, iztulkot tekstu svešvalodā, apkopot un izsijāt lielus informācijas apjomus. Ar mākslīgā intelekta palīdzību var arī radīt tekstu, attēlus un video. Bet ko no tā var izmantot mediji, kādi riski pastāv – to skaidrojam Mediju anatomijā.

Viens no lielākajiem Latvijas interneta portāliem "TVNET" ar mākslīgā intelekta iespējām jau pērn sāka eksperimentēt praksē, bet vēl ne publiski. "TVNET Grupa" galvenais redaktors Toms Ostrovskis stāsta, ka jau tad sāka raudzīties, kas var būtiski atvieglot rutīnas darbus, un arī sāka veidot savas vadlīnijas un ētisko ietvaru, kā strādāt ar mākslīgo intelektu. Pašā pamatā ir noteikums, ka visos gadījumos, kad izmantots mākslīgais intelekts, gala pārbaudi veic cilvēks un arī lasītājam ir tiesības zināt visu, kur saturu ietekmējis  mākslīgais intelekts. Tomēr kļūdas gadās. Viena tāda, kad "TVNET" pie ziņas par smago autoavāriju Nīcas pagastā publicēja mākslīgā intelekta ģenerētu attēlu, kas maldinoši varēja izskatīties kā īsta.

Galvenais risks medijam, izmantojot mākslīgā intelekta dotās iespējas, ir iekrist uz nepatiesu informāciju. Vēl riskantāk tas ir mazāku valodu informatīvajā telpā, jo tīmeklī par daudzām lietām vienkārši ir mazāk informācijas, plus, to ir vieglāk pārpludināt ar dezinformāciju. Par to stāsta Latvijas Sabiedriskā medija faktu pārbaudītāja Anete Bērzkalne.

Mākslīgais intelekts spēj būt ļoti pārliecinošs. Izmantojot gudru valodu un piemērotus terminus, tas var izstāstīt arī pilnīgas muļķības, tādēļ galu galā būs vien jāpaļaujas uz cilvēka saprātu. Vismaz pavaicājot avotus, kur mākslīgais intelekts ir smēlies šīs ziņas, lai tad pārliecinātos savām acīm. Arī medijos bez žurnālista, vēlams ievērojot četru acu principu, neiztikt.

Novembris, šķiet, visvairāk asociējas ar valsts svētkiem. Vispirms Lāčplēša diena, kad atceramies savus karavīrus, pēc tam arī 18. novembris – Latvijas proklamēšanas diena. To jūt arī mediju saturā. Reportāžas un tiešraides no svētku pasākumiem, vēstures tematika un vienkārši cilvēku sajūtas piepilda mediju telpu. Svētku nedēļā raidījmā Mediju anatomija mēģinām saprast, ko nozīmē patriotisms medijos.

Vai medijiem jābūt patriotiskiem? Varbūt patriotiem ir jābūt žurnālistiem? Ko mēs vispār saprotam ar šiem jēdzieniem? Šie ir daži jautājumi, uz kuriem meklējam atbildes sarunā ar žurnāla "IR" galveno redaktori Nelliju Ločmeli, vēsturnieku, Vidzemes augstskolas pētnieku Gati Krūmiņu un sabiedrisko darbinieku Daini Īvānu, kurš pārstāv to žurnālistu paaudzi, kas rakstīja atmodas laikā.

Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu jeb ar īso nosaukumu – Stambulas konvencija ir viens no apspriestākajiem starptautiskajiem dokumentiem. Ar ļoti polarizētiem viedokļiem, politisku fonu un nereti nozīmīgu dezinformācijas piešprici. Masu medijiem par to jāspēj sabiedrībai piedāvāt objektīvu, analītisku un daudzpusīgu informāciju. Kā tas izdodas, vai šis jautājums kā īpaši izceļas starp citiem – to skaidrojam Mediju anatomijā.

Sabiedriskais medijs 6. novembra protesta akcijas dēļ bija mainījis programmu, tika nolemts to atspoguļot tiešraidē ar ekspertu komentāriem. Šāda programmas maiņa notiek tikai īpašos gadījumos. Kādēļ šis ir īpašs? Viens – ir liela sabiedrības iesaiste un interese, otrs – nozīmīgums, jo runa ir par fundamentāli svarīgu vērtību apdraudējumu, skaidro Latvijas Sabiedriskā medija galvenā redaktore Anita Brauna.

Citos medijos pieeja atšķiras. "Latvijas Avīzē", kas sevi pozicionē kā nacionāli konservatīvu laikrakstu, šis temats nav ticis īpaši izcelts. Laikraksta galvenā redaktore Linda Rasa stāsta, ka laikraksts jau kādu laiku iepriekš bija ieplānojis rakstu sēriju par to, kas paveikts, kopš konvencija pieņemta un sagadījās, ka to sāka publicēt ap to laiku, kad Saeimā opozīcija šo jautājumu cēla galdā. Vai temats kļuvis īpašāks tagad, kad sāka šūpoties valdība un  aktivizējusies arī sabiedrība? Skaidro – Linda Rasa un papildina izdevuma portāla Lasi.lv galvenais redaktors Jānis Žilde.

TV3 ziņu dienesta vadītājs Andrejs Mēters teic, ka jautājumā par Stambulas konvenciju redakcija darbojas pēc tām pašām vadlīnijām, kas attiecībā uz citiem notikumiem.

Sabiedriskajā medijā īpašu vadlīniju kā runāt konkrēti par Stambulas konvenciju nav. Bet Medija redakcionālajā padome, protams, tas ir apspriests, saka Latvijas Sabiedriskā medija galvenā redaktore Anita Brauna.

Stambulas konvencijas jautājumā dažādiem medijiem pieejas atšķiras, lielākoties tajā, cik nozīmīga vieta tiek iedalīta šim procesam. Tomēr tādus pamata principus, kā nekļūt par platformu politiķu savstarpējiem kariem un neizplatīt dezinformāciju, cenšas ievērot visi.

Tehnoloģiju pieejamība ir devusi tādas iespējas uzrunāt sabiedrību kā nekad agrāk. Vairs nav nepieciešama profesionāla tehnika vai apraides kanāls, pietiek ar telefonu un profilu sociālajā medijā. To izmanto arī politiķi, kas sākuši piedāvāt arī ziņas. Kā definēt partiju veidotās ziņas, vai šis fenomens ir uz palikšanu, interesējamies Mediju anatomijā.

Savu skatījumu uz procesiem politiķi visdažādākajos formātos plaši piedāvā kopš sociālie mediji ir nodrošinājuši tam dažādas platformas. Tiek izmantots arī jēdziens ziņas, piemēram, Saeimas ziņas, lai pastāstītu, kas parlamentā ir paveikts. Tas, ka politiķi sarunājas ar vēlētājiem ir vērtējams labi, saka Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja Anastasija Tetarenko-Supe. Bet saukt to, kas faktiski ir politiskā reklāma par ziņām nav korekti.

„Ziņas ir konkrēts termins, kas raksturo žurnālistikas saturu, kas atbilst virknei kritēriju, tostarp objektivitāte, faktu pārbaude, neitralitāte un vēl virkne citu. Protams, ja mēs skatāmies uz politiska rakstura saturu, tas tā nav,” norāda Anastasija Tetarenko-Supe.

Partija „Latvija Pirmajā vietā” ziņu veidošanai Saeimas frakcijas vienā no kabinetiem iekārtojusi nelielu studiju, kur reizi nedēļā top – ziņu izlaidums par Saeimā notikušo. To veidotāja Līga Krapāne skaidro, ka viņai kā bijušajai žurnālistei šis formāts ir tuvs, tādēļ līdzās daudzām citām aktivitātēm sociālajos medijos izvēlēts arī šis.

Tas, ja kāds masu medijs pauž noteiktu politisku pozīciju –nav nekas ārkārtējs, saka Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja. Galvenais, lai šī ideoloģiskā nostāja būtu skaidri pateikta, lai auditorija zina, ko patērē.