“Gaļas rijība ir industrijas veidota, tā nav dabiska, bet radīta, lai mēs patērētu daudz vairāk, nekā mums vajag,” uzskata festivāla “Māksla par gaļas nodokli” līdzrīkotājs Sandris Mūriņš.

Festivāla organizatori gaļas nodokļa ieviešanu redz kā vienu no iespējamajiem instrumentiem pārmērīga gaļas patēriņa mazināšanai. Ar laikmetīgās mākslas palīdzību festivāls grib rosināt diskusiju par cilvēku pārtikas izvēļu ietekmi uz vidi, klimatu, dzīvniekiem un veselību.

Kopš 1961. gada gaļas ražošana pasaulē ir pieaugusi vairāk nekā pieckārt - no aptuveni 71 līdz 361 miljonam tonnu 2022. gadā. Lopkopība ir viens no galvenajiem bioloģiskās daudzveidības un dabisko dzīvotņu zuduma veicinātājiem, it īpaši lielā zemes patēriņa dēļ - lielāko daļu dabas teritoriju pārveido par ganībām un lopbarības laukiem. Festivāls notiks no 4. līdz 6. septembrim radošajā rūpnīcā “Veldze”.

Kādi ir argumenti par un pret gaļas nodokli? Vai un kā ir iespējams samazināt gaļas patēriņu globālā līmenī? Cik liela ir pašu patērētāju ietekme uz tik globāliem procesiem? Studijas viesi ir festivāla “Māksla par gaļas nodokli” līdzrīkotājs Sandris Mūriņš un RSU profesors Miķelis Grīviņš.

Raidījumu vada Sanita Rībena.

Saruna par un ap skeitbordu (skrituļdēļošanu) kā dzīves-veidu, apziņas atbrīvošanu un radošuma izpausmi, atlētisku ekstrēmo sporta veidu, sevis pārvarēšanu vai vienkārši sevis un pilsētas iepazīšanu caur aktīvu laika pavadīšanu. Kā tas ļauj iepazīt vidi pilsētā, sabiedrībā, sev apkārt un sevī? Vai skeitboards maina dzīvi? Dažādus personīgās un kolektīvās identitātes veidojošus aspektus apskatīsim ar pilna laika dzīves pieredzētāju Armandu Sakni.

Jautājumus uzdod un aurālas korekcijas veic Didzis Taurītis.

Kādas ir dabas un cilvēka attiecības laikmetīgā skatījumā? Tas ir viens no jautājumiem, kas interesē radošās apvienības "Fabulas" komandu. “Fabula” strādā ar starpdisciplināriem projektiem, savienojot dizainu, ekoloģiju, sociālo līdzdalību un pedagoģiju.

Tikko klajā nākusi apvienības pirmā grāmata “Saikņotās ainavas: navigācija”. Bilingvālajā (LV+ENG) izdevumā apkopoti astoņu autoru sagatavoti uzdevumi. Tie aicina doties dabā un pieredzēt to citādi. Kā? To uzzināsim raidījumā.

Pie mums viesos divas no "Fabulas" dibinātājām: Tīna Alise Drupa un Rūta Jumīte.

Ko mēs zinām par mežiem? Tas atkarīgs no tā, kam uzdodam šo jautājumu. Ir cilvēki, kuri mežus metaforiski salīdzina ar burkānu dobēm: gan meži, gan burkāni ir jākopj, jāizskauž nezāles, jānovāc raža. Ir cilvēki, kuriem meži palīdz atgūties pēc grūtas darba nedēļas - viņi dodas garās pastaigās, izbaudot ainavu un putnu dziesmas. Ir cilvēki, kas mežu saņēmuši mantojumā vai iegādājušies. Viņiem meži ir gan rūpju, gan potenciālu ienākumu avots.
Ko mēs zinām par veciem mežiem? Ir pienācis laiks uzzināt par tiem vairāk! Tāpēc radio NABA studijā viesosies ornitologs, rakstnieks un vides aizsardzības aktīvists Viesturs Ķerus un augu eksperte Agnese Priede.

Latvijas Leļļu teātra Mazajā zālē 8. maijā pirmizrādi piedzīvos sezonas pēdējais jauniestudējums - populārzinātnisks mūzikls “Sēnes”.

"Pasaulē ir zināmas tūkstošiem sēņu sugu, un to loma ir fascinējoša: tās burtiski "sarunājas" ar koku saknēm, pārstrādā mirušo matēriju jaunā dzīvībā un nodrošina apriti, bez kuras mūsu ikdienas eksistence vienkārši apstātos,"

saka izrādes režisore un tērpu māksliniece Pamela Butāne, "Arī pats izrādes iestudēšanas process ir micēlijam līdzīgs. Mēs nemēģinājām strādāt kā izolētas vienības, bet gan kā vienots tīkls - sadarbojoties, iedvesmojoties viens no otra idejām un nepārtraukti papildinot kopējo redzējumu."

Izrāde uzdod jautājumu: vai mēs esam dabas pārvaldnieki, vai tomēr daļa no milzīga, savstarpēji atkarīga tīkla?

Par izrādes tapšanas kontekstu un procesu runāsim ar trīs izrādes veidotājām: Pamelu Butāni, Anci Muižnieci un Agati Bankavu.

Jau kopš pagājušā gadsmita otras puses diezgan populārs ir apgalvojums, ka patērētājs var ietekmēt tirgu - "balsot ar savu maku". Vai tā tiešām ir?

Globālo sēklu tirdzniecību kontrolē vien daži lielie tirgus spēlētāji, tāpat tas ir graudu tirdzniecības un mazumtirdzniecības jomās. Vai tas ietekmē mūsu paradumus? Atbildi neredzēt faktiski ir neiespējami, ja vien esam pazīstami ar formālās loģikas pamatiem.

Strukturālā nevienlīdzība, mūsdienu verdzība - arī šie fenomeni ietekmē to, kas nonāk uz mūsu galda, cik mēs par to samaksājam, kurš par to saņem naudu un kurš nesaņem.

"Situācija ir komplicēta," sarakstē atzīst raidījuma viesis, RSU profesors Miķelis Grīviņš, "Tiem, kas gribētu mainīties, ir jāpārvar pārak daudz strukturālu ierobežojumu, kas neļauj to darīt."

Kādi ir šie ierobežojumi? Kāpēc "labos piemērus" nevaram brīvi pārcelt no viena konteksta uz citu? Vai un kā varam veicināt pārmaiņas pārtikas sistēmās? Kāda ir pētniecības loma šajā kontekstā?

Kādēļ nopietnā, optimizācijas un sasniegumu, peļņas un ikdienišķās "normālības" pasaulē mums vajadzētu domāt par reliģiskām un filosofiskām idejām?

Pirmkārt, kā teikts kādā tekstā: "Cilvēks nedzīvo no maizes vien".

Otrkārt, Platona dialogā “Protagors” Sokrats brīdina, ka idejas ir bīstamākas par pārtiku. Pārtiku varam apskatīt, pārbaudīt, izsvērt. Mācības turpretī - tiklīdz uzņemtas - vairs nav noliekamas malā kā bojāts produkts. Dvēsele tās uzņem, un cilvēks aiziet vai nu guvis labumu, vai cietis kaitējumu. Tātad ideju "pirkšana" prasa lielāku piesardzību nekā maizes iegāde.

Treškārt, kā savā Nobela literatūras prēmijas saņemšanas lekcijā norādīja Josifs Brodskis (1987), īstās briesmas nav tajā, ka grāmatas tiek dedzinātas, bet gan tajā, ka tās netiek lasītas. Pārnesot uz ideju jomu: briesmas nav domāšanā vai jēdzienu lietojumā, bet gan skaidrības trūkumā un neziņā par to izcelsmi, attīstību un jēgu.

Raidījuma viesis filosofs Kaspars Eihmanis.

Ģeoprocesi ir ne tikai bioloģiskās un kultūras realitātes fons. Tie caurstrāvo un līdzveido mūsu pasaules pieredzi. Mijiedarbība ir abpusēja, it sevišķi mūsdienās, kad cilvēks aizvien vairāk iejaucas planetārajās norisēs, tās pārvirzot, izjaucot vai paātrinot. Lai nepadotos piesārņojuma un klimata pārmaiņu priekšā, jāmeklē jauni vai sen aizmirsti veidi vides problēmu risināšanai.

Ar tehnoloģiskajiem risinājumiem vien nepietiek – vides humanitārās zinātnes rāda, ka mūsu pašreizējo izaicinājumu pamatā ir cilvēka un dabas mijattiecību nobrukums, ko izraisījuši industriālā laikmeta priekšstati par dabu kā ekspluatējamu, nejutīgu un mehānistisku resursu. Būtiski ir stiprināt cilvēka un dabas savstarpējību, kritiski pārdomājot dominējošos priekšstatus par dabu. Tos salīdzinot ar ikdienas pieredzējumu, bieži vien atklājas pavisam citas – daudz tuvākas un personiskākas attiecības ar pasauli.

Ogres Vēstures un mākslas muzejā atvērta jauna ekspozīcija "Ģeoprocesi". Kā tā tapa, un kāpēc mums vajadzētu par šo tēmu interesēties, runāsim ar izstādes veidotājām. Ciemos četras viešņas: multidisciplinārā dizainere un vides komunikācijas pētniece Mg. Art. Ance Janevica, skaņu māksliniece Krista Dintere, dizainere, dizaina pētniece un radošās apvienības “Fabula” līdzdibinātāja Tīna Alise Drupa un filozofe, LU asociētā profesore Anne Sauka.

Jau Hipokrāts (460.-377. p.m.ē.) "sliktu gaisu" saistīja ar cilvēku veselības problēmām, tiesa, viņa argumentācija varētu mūs pārsteigt. Savukārt 535. gadā Bizantijas imperators Justiniāns (482.-565.) paziņoja, ka [tīrs] gaiss ir kopīgs labums, kas pieder visiem.

Vai un kas kopš tā laika ir mainījies?

Raidījuma viešņa Latvijas Universitātes profesore Iveta Šteinberga.

Dmitrijs Lisenko (Dima Bass) ir mūziķis, nirējs, audioinženieris un vides aktīvists. Jau trešo gadu viņš ir arī Eiropas Klimata Pakta vēstnesis. Apmēram četrus gadus Dmitrijs kā brīvprātīgais ir pabijis vairāk nekā 30 valstīs. Šobrīd viņš veido dokumentālo filmu, tā stāsta par vaļiem, delfīniem, zinātniekiem un mūziķiem. Zinātnieki ieraksta ledāju skaņas, vaļu un delfīnu sazināšanos, savukārt mūziķi, izmantojot iegūto audiomateriālu, rada jaunas skaņu kompozīcijas. Vienu no Dmitrija kompozīcijām dzirdēsim arī raidījumā.

Kas ir interesantākais un nozīmīgākais, ko Dmitrijs piedzīvojis brīvprātīgajā darbā? Un kāpēc viņš vispār to dara?