Pasaku par Mēnesi un Pelēnu 1996. gada 6. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis Gunārs Jākobsons.

Kad mazo Pelēnu noķer Pūce un aiznes uz savu dobumu, Pelēnam šķiet, ka gals klāt…

„Kā tu domā, kāpēc es tevi noķēru?” – bargi jautā Pūce.

Pelēns dreb kā apšu lapa un beidzot izstosta: „Tttttāpēc, lai appppēstu!”

„Nekā nebija! Tāpēc, lai tu pieņemtos prātā,” triumfē Pūce un liek Pelēnam paskatīties uz debesīm, kuras rotā spožs Mēness. Pūce taujā, pēc kā tas izskatās. Pelēns, protams, ne dzīvs, ne miris… Nosaukusi Pelēnu par galīgu nejēgu, Pūce iesaka paskatīties uz sevi – viņasprāt, Mēness izskatās pēc viņas acs: apaļš, dzeltens un spīd! Pēc Pūces ieskata, Mēness patiesi nav Mēness, bet gan pūces acs, jo dažādu apstākļu dēļ debesīs dzīvojot Pūces vecvecvecvecmāmiņa un ar savu vienīgo aci redzot visu un visus…

„Un tagad, Pelēn, es tevi laidīšu vaļā, lai tu visiem varētu pastāstīt, kas īstenībā ir Mēness,” noskalda Pūce un palaiž Pelēnu brīvībā.

Izsprucis no Pūces nagiem, Pelēns jož uz māju. Viņa vecmāmiņai gan ir savs viedoklis par Mēness izcelšanos, jo viņu reiz noķēris Vanags, kurš savukārt uzskatījis, ka Mēness esot viņa acs. Ko niekus! Pelēna vecmāmiņa ir cieši pārliecināta, ka Mēness ir… peles acs!

Tomēr Pelēns, raugoties uz Mēnesi, spriež: Mēness nav ne pūces, ne vanaga un pat ne peles acs. Mēnesim taču ir pašam sava acs – pati lielākā un pati spožākā – pa visu Mēnesi!