JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats.

Īliņš

Sen senos laikos pie saviem vecākiem dzīvojis viens dēls vārdā Īliņš. Viņš bija veselīgs un stiprs. Bet reiz viņš uzlīda rijas krāsns augšā un palika no tā brīža tik nespēcīgs un gaudens, ka nevarēja ne no vietas pakustēties un sagulēja krāsns augšā vairāk gadu.

Reiz jaukā vasaras dienā, kad visi mājnieki bija aizgājuši pie siena un Īliņš viens pats sēdēja krāsns augšā, ienāca vecs nabags, sacīdams: "Dievs palīdz, Īliņ! Atmet kaut ko nabadziņam!"

"Es Tev, nabadziņ, labprāt dotu, kas tikai vien man ir, bet nespēju no krāsns augšas nokāpt; ej tādēļ pats kambarī, tur atradīsi gan raušus, gan gaļu, gan pienu, gan alu. Dzer un ēd, cik sirds vēlas!"

Nabags iegāja kambarī un labi noēdās; pēc tam ienāca atpakaļ rijā un sacīja Īliņam: "Pateicos, dēliņ, par tavu labu sirdi, ka paēdināji mani, izsalkušu, ar ko dievs bija svētījis. Paldies, paldies tev! Bet saki, dēliņ, kādēļ nekāp no krāsns augšas zemē?"

"Ai vectēv, sengadiem te jau sēžu - nejaudāju nokāpt, un neviens pats nespēj man palīdzēt."

"Nu mēģini jele, varbūt nokāpsi arī!"

"Ja tu liec, mēģināšu arī!"

Kas notika tālāk, klausies Edgara Pujāta stāstījumā.