Zviedru tautas pasaku "Pelnrušķis un pelēkā pelīte" 2003. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis Kaspars Znotiņš.

Kādam tēvam aug trīs dēli: abi vecākie - miesās padevušies, stipri, droši un vareni, tikai jaunākais tāds mazs un sīks, kurš turklāt mīl rušināties pelnos. Nu, īsts Pelnrušķis!

Dēliem nākot precību gados, tēvs katram iedod pa zelta ābolam un liek doties pasaulē sievas lūkoties. Tikai viens noteikums: ābols jāatdod ĪSTAJAI!

Abi vecākie dēli uzlec brašajos rumakos un projām ir. Pelnrušķis, atstāts bez zirdziņa, nonāk mežā un - ak tu negals! - ābols ieripo žagaru kaudzē. Kā bijis, kā ne, meklējot ābolu, puisis uziet mazas durtiņas, aiz kurām spodra, tīra istabiņa: pavardā kuras uguns, vakariņu galds klāts, bet zem galda tup maza, pelēka pelīte un aicina Pelnrušķi atpūsties.

Kāda gan viņam atpūta: ne ābola, ne līgavas. Uzklausījusi Pelnrušķa bēdu, pelīte iesaka neskumt. Pirmkārt, par līgavu lai saderot viņu pašu. Gan būšot labi!

Kad jāpilda tēva lūgums - pārbaudīt, vai līgavas prot gardu maizi cept, Pelnrušķim atkal smaga sirds: brāļu saderētās, būdamas bagātas un čaklas meičas, to paveiks aši, bet kā šai lietā varētu palīdzēt pelīte? Taču pelīte sasauc draudzenītes, un - viens divi! - kukulītis, mīksts kā pūka, smaržo uz galda. Paņēmis kukulīti, Pelnrušķis priecīgs dodas mājās. Brāļu pārnestie kukuļi ir labi, taču pelītes ceptais - vislabākais.

Bet nākamreiz jānoauž audekls, un atkal bēda. Taču ar tā aušanu iziet gluži tāpat kā ar maizi: pelītes darinājums ir kā vissmalkākais tīmeklis!

Un tad pienāk brīdis, kad sievas jāved mājās un jārīko kāzas... Kā nu klāsies Pelnrušķim? Nu, protams, ka viss iznāk labi. Tavu brīnumu! Pelītes mājiņa pārvēršas par krāšņu pili, pelēkā pelīte - par daiļu princesi, bet žagaru kaudzes vietā kuplo ābele, kuras galotnē mirdz pazaudētais ābols...