Priestera katehēze

Cilvēka cieņa iegūst savu pilnību vienotībā ar Dievu, jo cilvēks eksistē pateicoties Dievam, kas viņu mīlestībā radījis un uztur. Ateisti šo būtisko saikni ar Dievu noliedz vai neatdzīst. Baznīca aicina šo parādību uzskatīt par problēmu, kas jaizprot lai varētu risināt. Cēloņi var būt ļoti dažādi, bet esam aicināti skaidri un saprotami komunicēt Baznīcas nostāju un ar savu kristīgo dzīves piemēru tuvināt Dieva atdzīšanai.

"Nāves priekšā cilvēka existences noslēpums sasniedz savu kulmināciju" un intuitīvi saceļas pret savu galīgu iznīcību. Bībele un Baznīcas tradīcija māca, ka Dievs cilvēku radījis svētlaimei "ārpus šīszemes niecības robežām". Kungs ir uzvarējis nāvi un cilvēks iegūst žēlastību iegūt mūžīgo dzīvi un augšāmcelšanos.

Cilvēks radīts ar miesu un dvēseli un veselumā cilvēks var būt laimīgs un pagodināt Dievu. Turklāt dvēseles atdzīšana ir vajadzīga lai varētu cīnīties pret maldiem par to, ka pastāv tikai fiziskā, materiālā realitāte vai sociālie nosacījumi un iegūt "realitātes dziļumus".

Grēks izjauc sākotnējo cilvēka cieņu, saskaņu un dievišķo kārtību, jo cilvēks saceļas pret Dievu. Tādēļ indivīda un sabiedrības dzīve kļūst par pastāvīgu cīņu starp labo un ļauno. Bet Jēzus nāca pasaulē lai atbrīvotu no šīm grēka važām.

Cilvēks Dieva radīts var iegūt ticības gaismu, kas atklāj dievišķo nodomu attiecībā uz cilvēka integrālo aicinājumu. Baznīca runā par vērtībām norādot uz to dievišķo avotu. Diemžēl ne vienmēr vērtības satur to sākotnējo nozīmi un tād'ēl tās vajag attīrīt.

Cilvēku ilgas pēc taisnīgas un vienlīdzīgas zemes resursu un iespēju sadales. Tās ir ilgas pēc cilvēka cienīga sdzīves, pilnvērtīgas un brīvas dzīves. Šīs ilgas, kas saskaras ar citādu realitāti liek uzdot "būtiskos jautājumus": kas ir cilvēks, kāda jēga ciešanām? kas būs pēc šīs zemes dzīves?

Straujās pārmaiņas palielina nevienlīdzību pasaulē, apjukumu un pastiprinās pretrunas un nelīdzsvarotība. Vienlaikus ir apziņa par to, ka kaut kas nav labi un taisnības apziņa liek tiekties pēc godīgākas pasaules. Ir apziņa, ka vajag pareizi vadīt progresu un cilvēces spēku un tādēļ tiek uzdoti jautājumi par jēgu, cilvēku, viņa vietu pasaulē un galīgo mērķi.

Zinātne un tehnoloģijas ienes lielas iespējas pasaulē, kas līdz šim nebija iedomājamas, bet vienlaikus palielinās atsvešinātība, tukšums, bezmērķība. No statiska dzīvesveida uz ļoti dinamisku pārejot līdzsvars tiek pazaudēts. Vērtības tiek apšaubītas, reliģija atstāta novārtā.

Cilvēks mūsdienu pasaulē piedzīvo straujas pārmaiņas. Baznīca vēro laiku zīmes un dod atbildi uz cilvēku vajadzībām. Laiku zīmes ir modernais progress, kas izraisa augšanas krīzes: šaubas, nedrošību un nespēju labi izmantot iegūto varu. Šajā kontekstā kļūst aizvien grūtāk atpazīt mūžīgās vērtības un tās saskaņot ar moderno attīstību.

Cilvēku sāpes un ciešanas, rūpes un raizes ir arī Baznīcas rūpes un raizes. Tādēļ baznīca cenšas runāt par būtisko atbildot uz cilvēku vajadzībām.