Cilvēka darbība ir vērta uz cilvēku un līdz ar to pilnveido pasauli un pats sevi. Vienlaikus apzinoties, ka cilvēka vērtību nosaka tas "Kas viņš ir, nevis tas, kas viņam pieder." Visu darbību mēraukla ir cilvēka labums saskaņā ar Dieva plānu un gribu. Lai arī laicīgām lietām ir sava neatkarība, to saprotot kā lietu savi likumi un likumsakarības, kas ir jāatklāj un jāizmanto. Tomēr jāapzinās, ka lietas nav ārpus Dieva un zinātniskā pētniecība nav pretrunā ticībai.

Kristus ar savu nākšanu pasaulē un dzīves piemēru, ne tikai nāvi, bet ar aktīvo darbību, ēdot kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, dziedinot un sludinot prieka vēsti visiem, kas bija atvērti klausīties liek arī mums aizdomāties par kristīgās solidaritātes un savstarpējās cieņas robežām, kas bieži pārsniedz mūsu steriotipiskās robežas un izaicina mūs būt līdzīgākiem Kristum. Kristus skaidri norāda, ka cilvēkam pret cilvēku ir jāizturas kā brāļiem un māsām.

Individuālisma ētikai, kas ir tik ļoti izplatīta, pretī var stāties ar atbildību. Taču tas pieprasa izglītošanu un audzināšanu "pilnīgākā garīgā kultūrā". Tas ietver ne tikai intelektuālu audzināšanu, bet arī nesavtīguma garu. Lai tas varētu rasties vajag veidot dzīves apstākļus kuros cilvēku cieņa tiktu novērtēta un atdzīta. Tikai atdzīstot cilvēka cieņu var veidoties kultūra un vēlme iesaistīties kopējā labuma veicināšanā. Un tikai šādos apstākļos savstarpējā atbildība var attīstīties.

Pasaules straujās pārmaiņas nedrīkst būt par pamatu pasivitātei, ignorance un individuālismam. Šajos apstākļos visiem ir jāīsteno mērķis respektējot sabiedrības solidaritātes prasības. Jo vienotāka un savstarpēji atkarīgāka kļūst pasaule. jo skaidrāk ir redzams, ka cilvēku pienākumi pārsniedz kāda indivīda vai atsevišķu grupu intereses. Ir jāatjauno sociālās vērtības lai varētu īstenoties jauns cilvēcīgums, kas iekļauj visus.

Vienlīdzība un sociālais taisnīgums, kas izriet no visu cilvēku neatņemamas un Dieva dotas cieņas. Gaudium et Spes māca, ka visi cilvēki ir radīti pēc Dieva attēla, visi ir atpestīti un visiem ir viens mērķis - Dievs. Tādēļ nav pieļaujama nekāda diskriminācija. Atšķirības, kas pastāv ir iemesls lai cīnītos pret diskrimināciju un darītu visu iespējamo lai to novērstu. Visiem ir vienāda cieņa arī tiem, kas nedomā un nerīkojas tā kā mēs. Taču tas nevar būt par pamatu lai attiektos no patiesā un labā. Dialogā mēs viens otru varam iepazīt un mācīties mīlēt un piedot lai veidotu vienu Dieva saimi.

Kopējais labums ir "sabiedriskās dzīves apstākļu kopums", kas ļauj indivīdam un sabiedrībai attīstīties. Cilvēka pamattisības un pienākumi ir neaizskarami un vispārēji, un ir janodrošina patiesi cienīgai cilvēka dzīvei. Sabiedriskajai dzīvei jābūt orientētai uz personas labumu un visas institūcijas un birorātija japakārto šim mērķim. Tas prasa arī cilvēka domāšanas veida izmaiņas lai varētu nodrošināt labas pārmaiņas sabiedrībā.

Cilvēku savstarpējās atkarības jeb attiecības sabiedrībā. Cilvēka personība attīstās un sabiedrības izaugsme notiek savastarpējā mijiedarbībā. Spriedze, kas rodas sabiedrībai ietekmējot indivīdu, paradoksāli izriet no indivīda spējas strādāt ar savu ego un lepnumu. Kaut ko labot var ar Dieva žēlastību un neatlaidīgu perosnības darbu.

Apstākļos, kad cilvēki veido neierobežotas saiknes un tīklus, personu kopiena ir tā, kas var nodrošināt attiecības un dialogu. Koncils norāda uz Atklāsmi kā avotu kurā varam smelties sabiedrības uzbūves pamatus, kas ir balstīti mīlestības likumā un vienotībā kādu redzam Trīsvienīgā Dieva attiecībās. Dieva radīšanas iecere paredz cilvēku kopienu veidot kā ģimeni ar brāļu un māsu attiecībām, kas izriet no cieņas, ko Dievs ikvienam dod.

Jaunais Cilvēks ir apzīmējums cilvēkam, kas ir pārveidojis savu dzīvi līdzīgāku Jēzus dzīvei. Ādams bija pirmais cilvēks caur kuru pasualē ienāca ļaunums. Jēzus bija Dievs un Cilvēks caur kuru pasaulē atjuanojās Dieva žēlastība. Un mēs visi esam aicināti atjaunoties Dieva žēlastībā un kļūt par jauno cilvēku. Tas nozīmē dzīvot morālisku dzīvi, bet ne tikai. Tas ietver arī pasaules paŗvaldīšanu, cīņīšanos pret ļaunumu, labā darīšanu un tādejādi Dieva tēla atklāšanu pasaulē.

Ateisms ir maldu mācība, kas pārņēmusi pasuali. Tam ir dažādi iemesli un ne bez vainas arī kristieši ar slikto piemēru un neadekvātu doktrīnas mācību. Bet ateismu var dziedināt ar autentisku kristieša ticības dzīves piemēru, mīlestību kā galveno attieksmi pret līdzcilvēkiem unpasauli, un dialogu ar ateistiem, jo visi esam atbildīgi par kopīgo pasauli.