Pasauli moka ciešanas un kari, ko var mainīt tikai ja notiek iekšējā atjaunošanās. Tad miers var iestāties kā "taisnīguma auglis" nevis kā kara neesamība, naidīgu spēku līdzsvars, diktatūra utt. Ir jātiecas pēc taisnības, kas var nodrošināt mieru. Bet tas ietver savu kaislību apvaldīšanu un personu labuma meklēšana tai skaitā kopējā labuma veicināšana. Tas ietver nelokāmu gribu respektēt citus arī valstis, atdzīt viņu cieņu un veidot brālīgas attiecības.

Apzinoties, ka cilvēki vieni paši nevar nodrošināt patiesi cilvēcīgu dzīvi viņi apzinās kopienas nepieciešamību, kas tiek veidota sekmīgai kopējā labuma īstenošanai. Politiskās kopienas mērķis ir kopējais labums, kas attaisno tās pastāvēšanu un dod jēgu. Šāda kopiena ietver varu, kas spētu visus virzīt uz kopējo labumu un jāīsteno balstoties vērtībās un morālē.

Attiecības starp valsti un Baznīcu ir jāizprot lai nejauktu kristiešu individuālās rīcības, kas lai arī tiek balstītas kristīgajā sirdsapziņā tomēr veic savā vārdā kā pilsoņiem. Bet no otras puses situācijas kur kopā ar Baznīcas priesteriem un bīskapiem veic Baznīcas vārdā. Baznīca nesaplūst ar valsts varu vai sistēmu. Baznīca un valsts ir šķirtas un pilda autonomas funkcijas, tomēr ir kopīgs mērķis - kopējais labums. Tādēļ Baznīcas un valsts veselīga sadarbība ir ļoti teicama. Vienlaikus Baznīca sludinot izgaismo dažādās cilvēka darbības jomas, bet arī respektē un veicina cilvēku brīvību un atbildību.

Mainīgajos apstākļos vajadzība pēc patiesas politiskās kopienas pieaug. Šādas kopienas mērķis ir strādāt cilvēktiesību, kopējam labumam un humānākas sabiedrības veicināšana. Politiskā vara īsteno savus mērķus vienmēr ņemot vērā kopējo labumu un tādēļ cilvēkiem nevajadzētu atteikties paklausīt varai, kas iespējams apspiež tevi tik tālu cik tas ir kopējais labums. Bet vienlaikus saglabājot tiesības aizstāvēt savas un līdzcilvēku tiesības. kas izriet no dabiskā likuma un Evaņģēlija patiesības.

Zeme un viss radītais ir visu cilvēku lietošanai un kopējam labumam. ko jālieto arī lai parūpētos par mazāk aizsargātiem un nabadzīgākiem. Bet privātīpašums ir veids ka kopējā zeme var tikt labi apsaimniekota paturot prātā, ka viss ir Dieva dots un kopējam labumam. Turklāt privātīpašums nodrošina cilvēkam brīvību un uzliek atbildību, kas var būt pamatā arī mieram sabiedrībā. Cilvēki strādājot lai veicināt ekonomisko un sociālo izaugsmi, taisnību un tuvākmīlestību sekmē labklājību un mieru. Bet laicīgās lietās saglabājot patiesu vērtību hierarhiju notiek evaņģelizācija.

Cilvēkam ir lielāka vērtība nekā jebkādiem ražošanas vai preču veidiem. Darbs ir tas, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi un ir jārūpējas lai tā tas arī būtu. Līdz ar darbu cilvēks var praktizēt tuvākmīlestību un darboties Dieva radošā darba pilnveidošanā. Tas dod cilvēkam lielu cieņu un pienākumus rūpēties par zemi un to darīt ar kopējo labumu centrā. Nevar būt darba vergs un algai ir jābūt tādai lai nodrošinātu cilvēka cienīgus apstākļus un dzīvi.

Visiem cilvēkiem ir tiesības uz kultūru neatkarīgi no rases, dzimuma, tautības utt. Jānodrošina, ka katrs var baudīt un lietot kultūras sasniegumus atbilstoši viņu spējām un kompetencēm. Arī darba apstākļi ir jāveido tādi lai tie nekavētu kultūras izaugsmi un pieejamību cilvēkiem. Kultūras dažādība palielinās, bet cilvēku spēja to aptvert mazinās un tādēļ ir būtiski rūpēties par cilvēka integrālu attīstību, kas ietver vērtību izaugsmi kā saprāts, griba, sadraudzība, sirdsapziņa. Šādu audzināšanu pirmkārt var saņemt ģimenē. Turklāt kristietības un kultūras starpā lai arī var rasties spriedze tomēr var viena otru veicināt un attīstīt, piem., kultūra un zinātne var veicināt ticības skaidrāku apzināšanos un izpratni.