Pagājušā gadsimta 80. gados ziņu rediģēšana atgādināja rokdarbus: ar līmi, šķērēm un baltu korektoru tās tapa ”labotas”, lai lasāmā un saprotamā veidā nonāktu diktora rokās. Nu jau sendienu skaņa ir teletaipa mašīnas lentas čirkstēšana, pa kuru pienāca ārvalstu jaunumi. Par tiem laikiem stāstīs bijušie radio „ziņu cilvēki” Zaiga Grīnberga (attēlā stāv labajā pusē ar radio reportiera magnetofonu uz pleca, lai intervētu par Rīgas goda pilsoņiem ieceltos veterānus Martu Krustiņsoni un E. Smilgu, 80. gadi), Judīte Čunka, Aivars Markots un Latvijas Radio ziņu dienesta vadītāja Mirdza Vizule.

Savukārt portāla lsm.lv, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas interneta ziņu redakcijas, galvenā redaktore Marta Cerava teic, ka viņai darbs ir vienmēr līdz kabatā - ziņas top viedtālrunī.

„Ziņas ir radio centrālā ass un mugurkauls,” teic kolēģi Radio, šo jaunumu veidotāji. Ātras, aktuālas, svarīgas un gaidītas, un tikpat ātri ierakstāmas vēsturē, jo uz šī sprinta trases jau stājas nākamās. Taču, ja turpinām lietot sporta terminus, to veidotājiem ir vajadzīga maratonista izturība. Raidījumā sarunas par to, kā ziņas ir tapušas kādreiz - laika nogrieznī pirms aptuveni 30 gadiem, to dienu ideoloģija, cenzūras šķēres un kāda tehnika nodrošināja to ieguvi un kā ziņas, vārda tiešā nozīmē, izskatās šodien.

Runājot par tradīcijām Ziņu dienestā, vēl joprojām līdzās ziņenieku darbagaldam uz grīdas guļ nesaplēstu un nesaburzītu papīru kaudze. Kāpēc šādi tiek glabāti, tā teikt, svaigi vecie jaunumi, stāsta Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītāja Mirdza Vizule.

Tarkšķoša skaņa, kas bija dzirdama radiomājas pašā augšējā stāvā, liecināja par teletaipa darbu. Tur atsevišķi no ziņu redakcijas darbiniekiem mazā skabūzītī teletaipa mašīna drukāja ziņas, meitenes, kuras te dēvēja par teletaipistēm izdrukātos papīru ruļļus nesa un nodeva, kā toreiz sauca, Informācijas redakcijas darbiniekiem, kuriem šie papīru palagi bija jāizlasa un tad jārediģē, atceras raidījuma „Krustpunktā” žurnāliste Zaiga Grīnberga, kura pagājušā gadsimta 80. gados strādāja par vietējo ziņu redaktori. Zaiga uz sarunu līdz ir paņēmusi jau nodzeltējušas ziņu lapas: gan mašīnrakstā jau sagatavotas ziņas, gan gabaliņu no teletaipa izdrukātā materiāla.

Ja tagad par notikumiem Ukrainā reizēm no pašas notikumu vietas stāsta Latvijas Televīzijas ziņu dienesta žurnāliste Judīte Čunka, tad 1993. gadā Judīte bija Latvijas Radio ārzemju ziņu redaktore.

80. gadu vidū radio ārzemju ziņu redakcijā darbu sāka jauns, enerģisks puisis, toreiz vēl ekonomikas students Aivars Markots, kurš savas darba gaitas atminoties, bils, ka toreiz viņam ir palaimējies ar labu kolektīvu un gudriem priekšniekiem.

Tolaik ārzemju informācijas redakciju vadīja Mihails Levins un, kā tagad teiktu, producents bija Bruno Zēbergs, labi un gudri vadītāji, jo zināja, ka līdzās oficiālajam teletaipam, pa kuru nāca Padomju Savienības galvenās ziņu aģentūras TASS un toreizējās pašmāju aģentūras LATINFORM caurskatītā un apstiprinātā informācija, ir paslepens teletaipa aparāts, kur pienāca ziņas no Rietumvalstu ziņu aģentūrām. „…un viņi atļāva man šīs ziņas izmantot,” atceras Aivars Markots.

Tagad jau ierasts, ka to vai citu televīzijas vai radio raidījumu skatāmies vai klausāmies internetā pie datora, kaut gan LSM jeb Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio vienotā ziņu portāla galvenā redaktore Marta Cerava apgalvo, ka viņas auditorijai dators jau ir novecojis instruments: redzēt, dzirdēt un lasīt par notiekošo radio un televīzijā tagad var telefonā.

3. februārī LSM portāls, ko var dēvēt par šo laiku jaunāko ziņu pasniegšanas veidojumu, svin divu gadu jubileju. Šībrīža rādītāji liecina, ka Latvijā ziņas par notiekošo Latvijas Radio un televīzijā aptuveni 200 tūkstoši cilvēku lasa savos viedtālruņos vai planšetdatoros.

Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā.

Raimonda Paula un Egila Švarca 1956. gadā izveidotais Radio estrādes sekstets organiski iekļāvās 1957. gadā izveidotajā Rīgas estrādes orķestra sastāvā un arvien mazāk laika varēja atlicināt ierakstiem. Talkā nāca muzikologs Igors Jakovļevs, izveidojot atkal jau ārštata mūziķu kolektīvu, kurš darbojās no 1958. līdz 1963. gadam. Arī tas sadarbojās ar dziedātājiem Valentīnu Butāni un Edgaru Zveju, radot pirmo latviešu estrādes dziesmu paraugus, un šajā ansamblī klavieres spēlēja latviešu džeza leģenda Ivars Mazurs, no Raimonda Paula vadītā seksteta to atšķirt viegli, jo vibrofona vietā izmantots demokrātiskais akordeons.

Edgara Zvejas balss nav sajaucama ne ar vienu citu. Kad izskatīgais dziedātājs no Liepājas muzikāli dramatiskā teātra pārcēlās uz Rīgas operetes teātri, tas darbojās Kirova parka būcenītī un arī latviešu estrādes mūzika bija bērna autiņos. Par vienu no tās celmlaužiem kļuva tieši Edgars Zveja, kura balss no Operetes teātra skatuves pārcēlās arī uz radioviļņiem, diendienā skanot ne tikai radio pārraidēs, bet arī skaņu platēs un magnetofona ierakstos un kļūstot par neatņemamu muzikālās dzīves daļu.

Radio lauku kapelas simfoniskais skanējums

Iespējams, dažs radio klausītājs ar smaidu un pat ironiju atceras savulaik ētera viļņos skandinātos Gunāra Ordelovska (attēlā) vadītās Radio lauku kapelas ieskaņojumus – tās bija latviešu tautas dejas un dziesmas modernizētos aranžējumos un pēc Ordelovska ieskata pildīja to pašu izklaides funkciju, ko vēlāk pārņēma estrādes ansambļi.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="63619" layoutid="0" layout="" static=""}

Radio lauku kapela dibināta1959. gadā, kad latviešu tautas mūzika instrumentālā veidā radio nemaz neskanēja. Ordelovska nodoms bija atdzīvināt aizmirstās latviešu tautas melodijas, bet, kā saka, populārā un jebkuram saprotamā veidā. Skaņdarbu aranžējumus veidoja Ordelovskis pats, to pamatā bija autentiski folkloras materiāli, kuru vākšanā bija piedalījies pats Ordelovskis, skanējums tika veidots bez koklēm, mežragiem un citiem tautas meistaru darinājumiem, toties izmantojot simfoniskā orķestra stīgu, metāla un koka pūšamos instrumentus.

Arī Padomju Latvijā drīkst spēlēt saksofonu!

Ar saksofona skaņām un Maksima Gorkija citātu sākas 1963. gada raidījums, kas veltīts padomju varas iepriekš tik nīstajam instrumentam – saksofonam. Džezs iemiesoja rietumnieciskā dzīvesveida izlaidību un tā vārdu nebija ieteicams pieminēt līdz pat 50. gadu beigām – arī tādēļ Padomju Savienībā tika izgudrots visaptverošais žanra apzīmējums estrāde, zem kura birkas ne tikai Latvijas Radio estrādes sekstets un Rīgas estrādes orķestris atskaņoja vistīrāko džezu. Acīmredzot 1963. gadā iestāžu uzstādījumi bija mainījušies, ja jau propagandas iestādē, radiokomitejā, cenzori bija atļāvuši izskanēt saksofonam veltītajam raidījumam, kurā stāstīts par šī instrumenta vēsturi un piesaukti godājami klasiķi, kā Moriss Ravēls, kurš slavenajā „Bolero” arī ļāvis skanēt saksofonam. Interesanti, ka šis raidījums veidots kā konkrēta mūziķa personisks stāsts – viņa vārds mums diemžēl nav zināms, jo tekstu savā nostādītajā balsī ierunājis radio diktors Alberts Liepa.

Latvijas Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestra izveide

Vai zinājāt, ka no Rīgas skaņu plašu fabrikas ražojumu klāsta 1956. gadā tikai 5 procenti bija atvēlēti latviešu mūzikai? Ar Vissavienības skaņu ierakstu firmas „Melodija” Rīgas studiju Radio bija noslēdzis līgumu par skaņu ierakstu apmaiņu, sekojoši – radiokomitejas ierakstus „Melodija” drīkstēja izdot skaņuplatēs un Radio savās programmās varēja izmantot „Melodijā” tapušos ieskaņojumus. Tomēr izklaidējošās mūzikas ētera vajadzībām arvien bija par maz, sevišķi 60. gadu kontekstā, kad rietumu pasauli bija pārņēmusi bītlomānija - Padomju Savienības ideologiem nācās atspēkot šo rokmūzikas vilni. 1966. gadā, kad komponists un bijušais Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents Ringolds Ore (attēlā diriģe REO, soliste Valentīna Butāne) ķērās pie Latvijas Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestra izveidošanas, lielākajā daļā padomju republiku šādi radiokomiteju orķestri jau darbojās. Tomēr Orem nācies sešas vai septiņas reizes braukt uz Maskavu pie priekšniecības, lai rādītu ierakstus un pārliecinātu, ka nepieciešams radio izveidot mūziķu štata vietas.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="63617" layoutid="0" layout="" static=""}

Latvijas Radio skaņu arhīvs atgādina zelta raktuves, kur rūpīgam meklētājam ik pa laikam iespējams uzdurties kādam dārgumam – protams, ļoti žēl, ka tajā nav saglabāti visi kādreizējo radioraidījumu ierakstu lenšu ruļļi. Gan par raidījumiem, gan par skaņu ierakstu apstrādes gaitu varētu stāstīt stundām ilgi, un ir arī dažas spilgtas anekdotes no radio darbinieku leksikas, piemēram: ierakstu daļā uz jautājumu: Kas tur ir ar to Veltu Līni?, skan atbilde: Jau sen izgriezta un guļ uz galda! Runa, protams, ir par magnētiskās lentes montāžu, un ar lentēm gadījusies ne viena vien ķibele, kad tā bijusi uztīta no otra gala, skanējusi neīstajā ātrumā vai vispār nobrukusi no centriņa īsi pirms atskaņošanas.

Jau sen aiz kalniem tas laiks, kad gada nogalē Latvijas radio klausītāji ar nepacietību gaidīja "Mikrofona" aptaujas rezultātus. Žurnālists Gunārs Jākobsons bija tas, kurš jau 1967. gadā lūkoja sarīkot speciālu latviešu dziesmu aptauju sākumā bez klausītāju atsaucības, tomēr 1968. gadā aptauja izdevās un tajā uzvarēja Raimonda Paula un Alfrēda Krūkļa "Mežrozīte" atslēdznieka Zigfrīda Račiņa priekšnesumā. „Mikrofona” dziesmu aptauja ar dažiem pārtraukumiem notika līdz pat 1993. gadam.

Kā saskrāpētai skaņu platei var atjaunot skanējumu? Ieskats ilggadīgā skaņu restauratora un skaņu režisora Jāzepa Kulberga (attēlā kopā ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru 2010. gadā, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni,) darbā.

Fragmenti ar retiem un unikāliem skaņu ierakstiem, kuros dzirdama Mildas Brehmanes-Štengeles (attēlā) balss vai Lūcijas Garūtas kantātes „Dievs, Tava zeme deg!” atskaņojums 1944. gadā Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcā, tos savulaik raidījumā apkopoja bijusī Latvijas Radio mūzikas redakcijas vadītāja Diāna Albina (1926.-2013.).

Kā pelnrušķīte lasot un šķirojot zirņus no putraimiem, tā radio ilgus gadus skaņas vētī skaņu restaurators un režisors Jāzeps Kulbergs, tiesa, pasakā Pelnrušķītei palīgā nāca putniņi, bet Jāzeps ar trenētu dzirdi saklausa skaņu nepilnības un ar mikroķirurga precizitāti tās preparē. Sirmais kungs, kurš nule nosvinēja 85. dzimšanas dienu, radio strādā kopš 1956. gada. Savulaik bijis skaņu režijas pasniedzējs Mūzikas akadēmijā, saņēmis balvu par Mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā, kā skaņu režisors strādājis gan pie animācijas, dokumentālajām un spēlfilmām, piemēram, “Agrā rūsa” un “Pats garākais salmiņš”.

Bet tagad ielūkosimies Jāzepa Kulberga skaņu restauratora darbā. Radio fonotēkā glabājas unikāls materiāls: 30 gadu vidū dzejniece Aspazija teica apsveikuma runu, kas bija veltīta Zemgalei un toreizējam valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Taču plate, kurā šī runa bija ierakstīta, tika sabojāta.

1955. gadā diriģents, komponists, pedagogs un ērģelnieks Jānis Dreimanis, gatavojoties Latviešu literatūras un mākslas dekādei Maskavā, pēc etnogrāfiskiem materiāliem komponēja "Nīcas dziesmas" uzvedumam "Senās kāzas Nīcā”. Tolaik 1. Padomju Latvijas jaunatnes festivālā Rīgā šis uzvedums ieguva 1. pakāpes laureāta nosaukumu.

Mūsu Radio retos un unikālos ierakstus savos raidījumos tos gaismā ir cēlusi Diāna Albina: 1995. gadā ciklā „Latvijas Radio fonotēka - unikāls arhīvs - dzīvas saglabātas balsis”

Pirms klausāmies Diānas Albinas sarūpēto materiālu, nedaudz iepazīsim viņu pašu. 2013. gadā Diāna Albina aizgāja aizsaulē. Raidījumā atmiņās par mūzikas vēsturnieci, bijušo mūzikas redakcijas vadītāju vaicāju viņas kolēģiem no Latvijas radio 3 "Klasikas" kanāla.

Minot pērles no radio arhīva plauktiem, īpaši jāizceļ Lūcijas Garūtas kantāte „Dievs, Tava zeme deg!” Ieraksts tika veikts 1944. gada 15. martā Vecajā Ģertrūdes baznīcā.

Turpinot lūkot Diānas Albinas veikumu, jāmin tāds dārgums kā Mildas Brehmanes Štengeles atmiņas par viesošanos Maskavā 1929. gadā. Lai arī Brehmane-Štengele nebija padomju varai nevēlamo cilvēku sarakstā, tomēr šīs atmiņas padomju gados nedrīkstēja atskaņot.

„Radionamā var iekļūt pa kādām 15 vietām. Pa tikpat daudzām var arī izkļūt. Varam izlīst pa lūkām. Izlēkt pa logiem. Varam tikt nolaisti no 5. stāva ar alpīnistu virvēm. Aiziet pa jumtiem,” tā atmiņās par Barikāžu laiku 1991. gadā raksta toreizējais radiožurnālists Aivars Berķis, kurš tolaik bija Latvijas Radio vecākais redaktors un Lauksaimniecības redakcijas vadītājs.

Raidījumā atcerēsimies tā laika notikumus un sajūtas gan ēterā, gan pašā radiomājā. Atmiņās dalās bijušais Latvijas Radio vecākais redaktors Aivars Berķis, bijusī programmu direktora vietniece Dārija Juškēviča, radio tehniskie darbinieki Voldemārs Grāvis, Astrīda Vintere un Guntars Plūcis.

Ieraksts raidījuma sākumā, kurā skan saruna ar talsiniekiem, kas uz Rīgu atveduši piena produktus, tapa 1991. gada 19. janvārī, kad barikāžu laikā toreizējā ziņu korespondente Māra Platace izgāja Doma laukumā aptaujāt tur sapulcējušos cilvēkus.

Ugunskuri, visur esošā dūmu smarža, dziesmas, smagā tehnika, aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, spindzošas lodes, kritušie - tā barikāžu dienās bija dzīve ārpus radiomājas. Te iekšpusē – darbs cauri diennakti, bailes, pleca sajūta arī joki – īpašās sajūtas un notikumi, kurus atsaucam atmiņā.

Gatavojoties ārkārtas situācijai, ja, piemēram, tiktu ieņemta radio ēka, vairākus ziņu redakcijas cilvēkus nosūtīja uz radio torņiem, no kurienes vajadzības gadījumā translētu ziņas.

Radioļaudīm ir īpašas atmiņas un draudzība ir ar Aizputes vīriem, kuri tajās dienās sargāja ēku Doma laukumā 8.

Toreizējā programmu direktora vietniece Dārija Juškeviča tajās dienās bija atbildīga par to, kas izskan ēterā. Kaut ko plānot nebija iespējams, visi sekoja līdz notikumu gaitai un attiecīgi ziņoja par tiem.

Tāpat kā žurnālisti un diktori, tāpat darbojās, kā Dārija Juškeviča teica, „ābola otra puse”, jeb tehniskie darbinieki, kas strādāja pie skaņu ierakstu ruļļiem un uzmanīja, kas un kā skanēja ēterā. Līdz galam nenospēlēta opera un brīvi pieejamas sviestmaizes ielās, tādas ir Latvijas Radio raidījumu un ierakstu daļas vadītāja Guntara Plūča atmiņas. Viņš toreiz bija programmu dispečers.

„Gluži bailes tās nebija, bet tā bija līdz šim nekad neizjusta sajūta,” tā saka radio centrāles maiņas priekšniece Astrīda Vintere.

”Man tas laiks šeit darbā asociējas ar milzīgu brīvības sajūtu,” tā stāsta mūsu vecākais inženieris Voldemārs Grāvis. Izrādās, tajās dienās varēja ēterā spēlēt gan ārzemju estrādi, gan nacionālpatriotiskās dziesmas, kas padomju laikā dzīvojošiem cilvēkiem bija aizliegtais auglis.

Mikrofons un tiešais ēters radīja bailes pazīstamajai dzejniecei Mirdzai Ķempei (attēlā kopā ar kolēģiem Radio – informatoru Krūklīti (no kreisās), diktoru Porieti), kura pagājušā gadsimta 30. gados strādāja Radiofonā par spīkeri jeb kā tagad saka – diktori. Raidījumā atmiņu stāsti par tā laika diktoriem – par Mirdzu Ķempi un Aleksandru Plūci. Stāsta literatūras vēsturnieks Andrejs Grāpis un Latvijas  radio raidījumu un ierakstu daļas vadītājs Guntars Plūcis.

Māra Eglīte atminas, kā viņa  vienlaikus gan ziņas lasījusi, gan seriālus televizorā skatījusies, bet runas mākslas skolotāja Antonija Apele māca pareizi izrunāt  burtu „s”.

1934. gada novembrī laikraksts „Rīts” ziņoja par spīkeru konkursu Latvijas radiofonā

Sacensībā var piedalīties personas ar nobeigtu vidusskolas izglītību, latviešu tautības, vecumā no 25 - 35 gadiem, kas bez valsts valodas pilnīgi pārvalda vēl vismaz vienu svešvalodu (angļu, franču vai vācu) un prot brīvi lasīt visās minētās valodās (angļu, franču vai vācu).

Pieteikušās personas vispirms pārbaudīs radiofona vadība, izmeklējot no tām 10 radiofonam piemērotākos kandidātus. Šos, par labākiem atzītos, 10 kandidātus anonīmi stādīs priekšā abonentiem (kandidātus apzīmēs ar numuriem), dodot iespēju pašiem klausītājiem novērtēt tos, kā ziņu lasītājus un radiofona programmas vadītājus. Šos kandidātus pārbaudīs valodās, dikcijā, atjautībā, literatūras, mūzikas un tautas dzīves pazīšanā īpaša komisija (..) Šī komisija, ņemot vērā savus atzinumus un klausītāju iesūtītos vērtējumus, lems, kura no personām būtu atzīstama par labāko kandidātu radiofona spīkera amatam.

Personām, kas vēlas ņemt dalību sacensībā un atbilst šo noteikumu prasībām, jāpieteicas līdz 1934. g. 31. decembrim Latvijas radiofonā, izpildot pieteikšanās anketi un iesniedzot apstiprinātu gatavības apliecības norakstu un curriculum vitae. Sacensības rezultātus izsludinās radiofona ziņās.

Radiofona pirmie spīkeri

Latvijas Radiofona pirmsākumos pirmais programmas pieteicējs bija Radio orķestra dibinātājs un diriģents Arvīds Pārups. Taču, kā lasām Latvijas Radio 75 gadskārtai veltītajā atmiņu grāmatā, tad Pārupam nav bijusi vajadzīgā balss intonācija un dikcija, lai runātu pie mikrofona. Tad darbā par spīkeri tika pieņemta toreizējā radiofona mašīnrakstītāja Mirdza Ķempe.

Pati dzejniece, atceroties spīkeres darbu, raksta šādi: „…darbs radiofonā man ļoti patika, jo biju sakaros ar mākslas pasauli. Vienīgi mazliet bail bija, piesakot ēterā vienu no radio dibinātājiem, inženieri Jāni Linteru, kurš vadīja pēcpusdienas programmu radio, jo Linters tiešajā ēterā mēdzis ko negaidītu pajautāt.”

Un vienā šādā reizē viņš laipni paķircinājis jauno ziņotāju, jautājot tai, kā tad īsti sauca Pēra Ginta māti? Jo Ķempe pirms tam bija pieteikusi kā Āzi ne Ozi.

Latvijas Radio atmiņu grāmatā atrodams īss raksturojums vairākiem tā laika spīkeriem jeb ziņotājiem. „…visilgāk spīkera amatā nostrādāja Alma Šteine-Jansone. Viņa kādu laiku bija mācījusies Zeltmata teātra kursos, vingrinoties arī pareizi izrunāt vārdus un teikumus. Viņa bija vienīgā, kuras pienākumos bija tikai lasīt ziņas un pieteikt priekšnesumus. Gados vecākais ziņotājs bija Gustavs Brikmanis. Viņa balss dārdēja kā lielgabals. Īpatnēja balss piederēja pieteicējam Nikolajam Ozoliņam, šķita, ka viss, ko viņš runā mikrofonā, ir pats svarīgākais pasaulē. Mirdza Bauere bija ļoti runīga., čivināja kā labi paēdis zvirbulis, sēžot uz jumta kores. Aleksandrs Plūcis vienmēr draudzīgi smaidīja. It sevišķi priecīgs un laimīgs viņš bija, kad runāja mikrofonā.”

Aleksandrs Plūcis Radio sāka strādāt 1936. gadā, paralēli tam pasniedzot angļu valodu Rīgas komercskolā. Arī sākoties Otrajam pasaules karam, vācu okupācijas laikā Aleksandrs Plūcis še turpina darbu un par to viņš vēlāk, mainoties varām, saņēma izsūtījumu uz Sibīriju.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62758" layoutid="0" layout="" static=""}

Vēl neliels ieskats meistardarbnīcā, kur teju pusgadsimta garumā runas mākslu ir mācījusi Antonija Apele. Maziņa, sausnēja dāma, krellēs un lakatos, pūču acis zibinādama, ar stingru tvērienu paņem sava mācekļa roku iebada to sev zem ribām, lai skolēns jūt, kā pareizi jāelpo. Uz grīdas gulējuši, rāpojuši, ar korķi mutē runājuši pie Antonijas ir lielais vairums aktieru, televīzijas un radio cilvēku un arī baidījušies no stingrās skolotājas.

Runā, ka izcilais sengrieķu orators Demostens ir vingrinājies runāt ar akmeņiem mutē, savukārt Anotonijas Apeles audzēkņi uz nodarbību nāk ar vīna pudeles korķi, lai labāk iekustinātu lūpas. Tas ir tikai viens no daudzajiem Antonijas mācīšanas veidiem. Ir arī bargākas metodes.

Kas atradās ēkā Rīgā, Doma laukumā 8, mājā, kur jau vairākus gadu desmitus mājo Latvijas Radio, pirms te ienācām mēs – radio ļaudis? Kādi izskatījās pirmie radioaparāti un uz kādiem pārkāpumiem pirmais radiotornis rosināja divas studentes? Stāstus par to klausieties jaunajā raidījumā Reiz radio, kur runāsim par senu un ne tik senu mūsu darbavietas – Latvijas Radio vēsturi. Pirmā raidījuma "radio stāstus" stāsta Oļģerts Šusts, Andris Morkāns un Jānis Jansons.

Tā kā šis gads ir deviņdesmitais pēc kārtas kopš skan Latvijas Radio, tad lūkosim, vai, pareizāk sakot, klausīsimies, kas visu šo gadu laikā te ir skanējis. Runājot par radio sākumu, ir jāmin 1924. gada 28  marts, kad Saeimas budžeta komisija nolēma piešķirt 7 miljonus Latvijas rubļu jeb 140 latu radiofona stacijas izveidei. Tā kā Latvijā nebija tik dižu speciālistu radioraidītāju būvē, šo uzdevumu uzticēja Francijas firmai un 1925. gada pavasarī ar kuģi no Francijas ostas Denkerkas atveda antenas mastus un raidītāja iekārtu. To nolēma uzstādīt līdzās jaunajai radiostacijai, kuru tajā pašā laikā iekārtoja Pasta un Telegrāfa virsvaldes ēkā. Un izrādās, ka šīs  antenas ir vilinājušas dažas piedzīvojumu meklētājas. Stāsta Latvijas Radio Mārketinga un pārdošanas daļas direktors Andris Morkāns.

{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62437" layoutid="0" layout="" static=""}

Kamēr torņi vilināja sportiskas studentes, tikām iekštelpās notika paša radiofona  iebūvēšanas darbi. Atmiņu ceļojumā pa radio pirmo ēku dodos kopā ar Radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgu mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu.

„Pirmais radioaparāts bija melna kuba formā,” stāsta Latvijas radioaparātu būves vēstures zinātājs un kolekcionārs RTU elektronikas un telekomunikāciju fakultātes  speciālists Jānis Jansons.

Kad 1925. gadā sāka raidīt Latvijas Radio, to klausījās  330 abonentu, savukārt pēc gada abonentu skaits jau bija deviņi tūkstoši. VEF-ā ražotās radioaparātu cenas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados svārstās no vairāk nekā 500 latiem līdz  100 latiem. Aparāti laika gaitā top lielāki, labāki un lētāki.

Turpinot atskatīties vēsturē, kopā ar manu kolēģi Andri Morkānu ielūkosimies dažās telpās mūsu tagadējā radionamā, kurā mēs ienācām laikā no 1946. līdz 1949. gadam (trīs  gadus ilga ēkas pārbūve). Šajā arhitekta Paula Mandelštama projektētajā namā 30. gados atradās Latvijas Kredītbanka.

Dodamies uz radio 1. studiju, vienu no labākajām ierakstu studijām Baltijā, šajā telpā bankas laikos atradās kases operāciju zāle. Bet naudas skaņas vietā patīkamu muzikālo fonu še uzliek Latvijas Radio skaņu inženieris Augustīns Delle.