Krievijas radikālie sociāldemokrāti – boļševiki, 1917. gada oktobrī bruņotā apvērsumā sagrābuši varu, tās noturēšanai jau drīz izveidoja savu represīvo struktūru: 1917. gada 20. decembrī tika nodibināta Ārkārtas komisija cīņai pret kontrrevolūciju un sabotāžu. Tā dzima viena no baisākajām 20. gadsimta varas pretinieku iznīcināšanas mašīnām – bēdīgi slavenā Čeka.
1917. gada 7. novembrī (pēc jaunā stila) varu Krievijā sagrāba sociāldemokrātu radikālais spārns – boļševiki. Ļoti daudzi uzskatīja to par pagaidu problēmu, pareģodami šim režīmam drīzu galu. Arī pašiem boļševiku līderiem bija vairāk nekā skaidrs, ka noturēt varu milzīgajā impērijā būs daudz grūtāk, nekā to sagrābt. Šai cīņā viņiem bija nepieciešami radikāli līdzekļi, un boļševiki bija gatavi tādus lietot. Par šādu līdzekli kļuva Viskrievijas ārkārtas komisija cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu, kura ar jaunā režīma rīkojumu tika izveidota jau 1917. gada 20. decembrī.
Sākotnēji jaunajā organizācijā darbojās apmēram 40 līdzstrādnieku, taču jau pēc dažiem mēnešiem šis skaits bija trīskāršojies. Tautā viņus visai drīz sāka godāt par čekistiem: no krievu vārdu „čerezvičainaja komissija” – ārkārtas komisija – saīsinājuma „ČK”. Zīmīgi, ka arī daudz vēlāk, kad padomju drošības struktūras vairākkārt mainīja savu nosaukumu, to darbiniekus neoficiālā apritē joprojām turpināja saukt par čekistiem. Iesākumā čekistu rīcībā bija visai ierobežots represīvo līdzekļu arsenāls. Jaunā revolucionārā vara bija atcēlusi nāvessodu, vecā tiesu un cietumu sistēma sabruka, tāpēc pret režīma ienaidniekiem varēja vērst samērā maigas represijas: pārtikas kartīšu atņemšanu, publicēšanu tā dēvētajos tautas ienaidnieku sarakstos, īpašuma konfiskāciju. Tomēr jau visai drīz, saasinoties cīņai par varu Krievijā, ārkārtas komisijai tika piešķirtas daudz nopietnākas pilnvaras. Faktiski jau kopš 1918. gada februāra čekistiem bija tiesības kontrrevolucionārās darbībās pieķertos nošaut uz vietas, bet līdz ar tā paša gada septembri šādas tiesības viņiem tika dotas attiecībā uz jebkuru personu, kas tā vai citādi būtu saistīta ar boļševiku pretinieku organizācijām, dumpjiem vai sazvērestībām. Tas jau bija sarkanais terors vārda pilnā nozīmē, un to atzina arī paši boļševiku līderi.
Jau nepilnu gadu pēc organizācijas radīšanas, 1918. gada oktobrī, Krievijas kompartijas centrālkomitejas apspriedē vairāki augsta ranga boļševiki paziņoja, ka Ārkārtas komisija kļuvusi par visvarenu organizāciju, kas stāda sevi augstāk ne vien par oficiālajām varas struktūrām – padomēm, bet arī par pašu Komunistisko partiju. Grupa boļševiku, starp kuriem bija Nikolajs Buharins, prasīja pārtraukt patvaļības organizācijā, kura esot „pilna ar noziedzniekiem, sadistiem un izvirtušiem skrandu proletariāta elementiem”. Tomēr šādi viedokļi sadūrās ar niknu pretreakciju no tobrīd visietekmīgāko revolucionārās Krievijas līderu – Ļeņina, Trocka un Staļina puses. Ļeņins paziņoja, ka šie kritizētāji esot aprobežoti inteliģenti, kuri nespēj paraudzīties uz sarkanā terora problemātiku plašākā perspektīvā. Patiesībā gan tieši šie „aprobežotie inteliģenti” jau tobrīd saskatīja briesmas, kuras sevī slēpa ar ārkārtas pilnvarām apveltītā represīvā struktūra. Radīta vienas partijas varas nodrošināšanai, organizācija jau visai drīz kļuva par ieroci vēl šaurākas grupas rokās un, starp citu, šai varas cīņā nežēloja arī savus kādreizējos radītājus. Zīmīgs ir kāds 1921. gada fotoattēls, kurā redzami tā brīža čekas vadītāji: poļu aristokrātu pēcteči Fēlikss Dzeržinskis un Vjačeslavs Menžinskis, ebreji Jozefs Unšlihts un Ābrams Beļenkijs, kā arī Aizputes saimniekdēls Jēkabs Peters. Dzeržinskim un Menžinskim palaimējās nomirt dabīgā nāvē, taču pārējie trīs – Unšlihts, Beļenkijs un Peters – gāja bojā 30. gadu beigās tā dēvētajās Staļina tīrīšanās, kuras īstenoja Ārkārtas komisijas funkciju mantinieks – Iekšlietu tautas komisariāts jeb NKVD.
