Jānis Everss teātra vidē dzīvo kopš piedzimšanas. Kā citādi, ja viņa mamma ir aktrise Dace Everss un  tēvs – aktieris Aigars Vilims. Ne vien aizskatuvē pagājusi Jāņa bērnība, bet arī uz skatuves, piedaloties Māras Ķimeles „Rutes grāmatā” (1994) un Valmieras teātra izrādēs „Ļaunais gars” (Rūdolfs Blaumanis - Fēlikss Deičs, 1996) un „Vilkate” (Augusts Kicbergs -Māra Ķimele, 1998).

Arī pieaudzis, Jānis palicis teātrī, gan - šaipus skatuvei. Šobrīd būdams brīvmākslinieks, daudzus gadus viņš strādājis Valmieras teātrī par skaņu operatoru. Mūzika, trokšņi, foni, balsis – tā ir Jāņa pasaule. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku „Šņorbēniņos” citstarp Jānis meklē atbildi uz jautājumu – kas dara kādu balsi pievilcīgu? Kas viņu pievelk vai atgrūž no kāda balss tembra?

„Es teiktu, ka tembrs man nav tik būtisks, cik intonācijas: kā tiek runāts, kur ir uzsvari, vai teikuma beigas tiek laistas uz augšu vai uz leju.

Pats tembrs ir puse no uzvaras. Uz skatuves ir svarīgi, kā aktieris strādā ar balsi. Vai spēj to aizsūtīt līdz zāles pēdējai rindai,  vienalga, kāds tembrs – ar intonācijām. Īpaši svarīgi tas ir, ja izrādē nav mikrofonu. Jā, bieži vien ir tā, ka vairāk klausos intonācijas, ne tembru.”