Svētrīts

Svētrīts

By Latvijas Radio 1Religion
Download on the App Store

Svētrīts episodes

  • Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons
    Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons.
    Lasījums no Mateja evaņģēlija  20:1-16
    “Debesu valstība ir līdzīga nama saimniekam, kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus savā vīnadārzā. Vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, viņš nosūtīja tos uz savu vīnadārzu. Tad, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja vēl citus tirgus laukumā dīkā stāvam. Arī tiem viņš sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu, un es jums maksāšu, kas pienākas. Un tie aizgāja. Atkal izgājis ap sesto un devīto stundu, viņš darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš ieraudzīja vēl citus stāvam un tiem jautāja: kādēļ jūs visu dienu šeit stāvat dīkā? Tie viņam atbildēja: neviens mūs nav nolīdzis. Tad viņš tiem sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu.
    Kad vakars pienāca, vīnadārza saimnieks sacīja savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, vispirms pēdējiem, tad pirmajiem. Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk, bet arī viņi saņēma pa denārijam. Algu saņēmuši, tie sāka kurnēt pret nama saimnieku: šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, bet tu tos esi pielīdzinājis mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši. Bet viņš atbildēja vienam no tiem:mans draugs, es tev nenodaru pārestību, vai tad tu nevienojies ar mani par denāriju? Ņem, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam es vēlos dot tikpat, cik tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie – pēdējie.”
    ***
    Šajā līdzībā Jēzus mūsu dzīves aicinājumu attēlo kā aicinājums uz darbu vīna kalnā. Cilvēki sēj un pļauj dažādos dzīves tīrumos, atsaucas dažādiem aicinājumiem un darbiem, bet vai atsaucas Dievam? Vai visu to ieguvumu vidū, ko piedāvā pasaule, cilvēks vēlas tiekties pēc Dieva algas un dievišķā mērķa? Dzīve ir kā dažādu piedāvājumu tirgus. Bet daudzi tajā atrodas dīkā un dažādu iemeslu pēc neatraduši savu vietu. Tā visa vidū ir Jēzus vēsts, Jēzus aicinājums - Vīna kalna piedāvājums. Alga - viens denārijs - visiem, kas atsaucās aicinājumam!
    Izaicinājums ir šīs līdzības beigās - netaisnības sajūta algas brīdī, proti: tie, kas strādāja mazāk, saņem tik pat, cik tie, kas strādājuši visu dienu. Mēs varam jautāt - vai dzīvē vienmēr saņemam visu, ko esam pelnījuši? Iespējams daudz kur tiešām esam jutušies nenovērtēti, nepietiekoši mīlēti, nesaprasti. Bet ir arī daudz kas mums dzīvē, kur ir kaut kas ticis uzdāvināts pilnīgi nepelnīti un negaidīti - tā tie pēdējie kļūst pirmie, saka Jēzus šajā līdzībā un tie pirmie – pēdējie.
    Varbūt šī līdzība liek domāt arī par to, ka ir situācijas, kurās tiešām nav svarīgi pārspēt citus, bet galvenais ir, atsaukties un piedalīties. Un galvenais izaicinājums ir pārspēt sevi, savu grēku - savu sakudību un lepnību. Ir sabiedriskie pasākumi, kuros pati piedalīšanās jau ir balva, privilēģija un prieks. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, dažadu brīvprātīgo darbs sociālos projektos vai olimpiskās spēlēs un tml. – tāpat tas ir dažādās kalpošanas baznīcā.
    Ir kāds stāsts, kas attēlo pirmās minūtes debesīs. Kā būtu tad, kad pienāk laiks saņemt dzīves “algu”? Droši vien mums daudziem ir zināmi stāstiņi vai pat joki par Sv. Pēteri ar debesu valstības atslēgām pie debesu vārtiem mūžībā. Šis ir viens no tiem.
    ***
    Šajā līdzībā Jēzus mūsu dzīves aicinājumu attēlo kā aicinājums uz darbu vīna kalnā. Cilvēki sēj un pļauj dažādos dzīves tīrumos, atsaucas dažādiem aicinājumiem un darbiem, bet vai atsaucas Dievam? Vai visu to ieguvumu vidū, ko piedāvā pasaule, cilvēks vēlas tiekties pēc Dieva algas un dievišķā mērķa? Dzīve ir kā dažādu piedāvājumu tirgus. Bet daudzi tajā atrodas dīkā un dažādu iemeslu pēc neatraduši savu vietu. Tā visa vidū ir Jēzus vēsts, Jēzus aicinājums - Vīna kalna piedāvājums. Alga - viens denārijs - visiem, kas atsaucās aicinājumam!
    Izaicinājums ir šīs līdzības beigās - netaisnības sajūta algas brīdī, proti: tie, kas strādāja mazāk, saņem tik pat, cik tie, kas strādājuši visu dienu. Mēs varam jautāt - vai dzīvē vienmēr saņemam visu, ko esam pelnījuši? Iespējams daudz kur tiešām esam jutušies nenovērtēti, nepietiekoši mīlēti, nesaprasti. Bet ir arī daudz kas mums dzīvē, kur ir kaut kas ticis uzdāvināts pilnīgi nepelnīti un negaidīti - tā tie pēdējie kļūst pirmie, saka Jēzus šajā līdzībā un tie pirmie – pēdējie.
    Varbūt šī līdzība liek domāt arī par to, ka ir situācijas, kurās tiešām nav svarīgi pārspēt citus, bet galvenais ir, atsaukties un piedalīties. Un galvenais izaicinājums ir pārspēt sevi, savu grēku - savu sakudību un lepnību. Ir sabiedriskie pasākumi, kuros pati piedalīšanās jau ir balva, privilēģija un prieks. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, dažadu brīvprātīgo darbs sociālos projektos vai olimpiskās spēlēs un tml. – tāpat tas ir dažādās kalpošanas baznīcā.
    Ir kāds stāsts, kas attēlo pirmās minūtes debesīs. Kā būtu tad, kad pienāk laiks saņemt dzīves “algu”? Droši vien mums daudziem ir zināmi stāstiņi vai pat joki par Sv. Pēteri ar debesu valstības atslēgām pie debesu vārtiem mūžībā. Šis ir viens no tiem.
    *** ***
    Tur pie jaunās debess un zemes paradīzes vārtiem, kur nebūs vairs vaidu un sāpju un nāves, stāv Pēteris un sagaida tos, kas savas dzīves gaitas nostaigājuši, nostrādājuši un nokalpojuši dodas augšup priecīgā cerībā, ka drīkstēs iemantot debesis. Starp tiem ir arī tie, kas dzīves lielāko laiku "nosituši" un notrallinājuši, bet pēdējā brīdī atgriezušies.
    Tā nu pienāk kārta kādai kārtējai debesu ceļinieku grupai. Tie dodas augšup pa kāpnēm, vai, varbūt, gaišajā liftā, vai arī eņģeļu pavadībā caur tumšo tuneli pretīm vārdos neizsakāmai Dieva gaismai. Tie kļūst ļoti pārsteigti un priecīgi, ka debesis, Dievs, eņģeļi un Jēzus, kam virs zemes viņi ticēja, izrādās ir īstenība. Nu tie nostājas rindā pie debesu valstības vārtiem. Pēteris laipni uzsmaida un kalpodams paklanās visiem, un atver lielos vārtus. Te pēkšņi visi apstājas. Visiem par pārsteigumu kāds no pēdējiem un visnecienīgākajiem tiek aicināts doties uz priekšu, lai pirmais ieietu debesīs. To redzot, pārējiem iekšā kaut kas sagriežas.
    – Skaties, kāds uzsauc, viņš arī ir te? Šis cilvēks! Es viņu pazīstu. Tas tur kaimiņš no mūsu pilsētas. Uz dievkalpojumiem nāca reti, tikai pēdējā laikā.
    – Cik atceros, ar Dievu viņam bija maz sakara. Varbūt pēdējā laikā mazliet, zini, nu arī tad, tas nebija nopietni.
    – Nekad viņš pareizi neuzvedās. Varu apzvērēt – viņš visu mūžu domāja tikai par sevi. Es noteikti vismaz 12 reizes vairāk esmu citiem palīdzējis, nekā viņš.
    - Un vispār, viņam bija lielas problēmas ģimenē. Un viņš bieži dzēra un par to, ko viņš dzīvē darījis, ir pat kauns runāt.
    Redzot, ka šo palaiž pirmo un dzirdot visas apsūdzības, pārējiem pazūd smaids, apdziest svētlaimīgais prieks par ieiešanu debesīs. Dažam gandrīz vai nokrīt svētais nimbs no galvas. Spožums satumst un sāk jau parādīties melnas ēnas, ka pat nodreb paradīzes vārti. Vārti grasās nupat, nupat aizcirsties apgrēcinājušos ceļinieku deguna priekšā.. Jo nepiedošana, dusmas, nosodījums ir tik pat kā slepkavība. Un tā liedz pat pareizajiem un taisnajiem ieiet...
    Protams, Pēteris, pieredzējušais debesu valstības atslēgu glabātājs tūlīt to pamana un mēģina glābt situāciju. Vai tiešām dažam pat mūžībā var izrādīties liktenis palikt ārpusē savas paštaisnības dēļ? Un ne jau tiem pēdējiem, bet tiem pirmajiem.
    – Kas tev kaiš mans draugs? Pēteris jautā.
    Tad Pēterim tiek paskaidrots viss par necienīgo personu, ko visi pazinuši. Bet tā vietā Pēteris sāk sirsnīgi un laipni smieties. Viņš jautā:
    – Vai tad tu nezināji, ka pēdējie būs pirmie, un tie pirmie būs pēdējie? Kāpēc tu domā ļaunu savā sirdī, mans draugs, vai tiešām tev šķiet, ka Dievs tev tagad nodara pārestību? Vai tad tu nevienojies ar Viņu, ka kopā ar Jēzu tu būsi debesīs? Pieņem to, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam Dievs arī vēlas dot to pašu, ko tev. Vai tad Dievs nedrīkst darīt ar savu valstību, ko vien grib? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka Dievs ir labs?
    25 min
  • Svētrīts. Studijā priesteris Andris Kravalis
    Svētrīts. Studijā priesteris Andris Kravalis.
    No 18. -25. janvārim visā pasaulē norisinās Lūgšana nedēļa par kristiešu vienotību, un pārdomas šai nedēļai ir sagatavojuši tieši Latvijas kristieši.
    Vispirms – svēto rakstu vārdi no Jāņa evaņģēlija 17. nodaļas.
    „Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: „Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu Tevi, lai, tāpat kā tu devi viņam varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs un tavs ir mans, un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis, svētais tēvs. Sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis. Lai viņi būtu viens tāpat kā mēs.
    Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi viņus mīlējis, tāpat kā mani esi mīlējis. Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. Un es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.”
    ***
    „Lai visi būtu vienoti” - tā Jēzus lūdzās par saviem mācekļiem, tātad arī par katru no mums.
    Tā ir svinīga lūgšana, ko varam uzskatīt par Jēzus testamentu, viņa pavēli un mūsu, katra kristieša, svētu pienākumu. Jēzus vārdi atklāj Dieva plānu, kas paredz vienotību. Tie mūs mudina apzināties, kāda ir mūsu personīgā atbildība. Kāda ir mūsu draudžu, kopienu un baznīcu atbildība.
    Dievs vēlas vienotību, bet cilvēkam dāvātā brīvība ietver arī iespēju šķelties. Dievs vēlas mīlestību, bet cilvēka grēks izraisa nepaklausību, savstarpēju neuzticēšanos, šķelšanos un pretošanos Dieva žēlastībai.
    Šajās dienās mēs atceramies barikāžu pieredzi, mēs pieminam mūsu tautas brīvības un neatkarības alkas, Atmodas laiku... Tas bija laiks, kad piedzīvojām nebijušu vienotības, sadraudzības un saliedētības žēlastību... Ļoti līdzīga situācijā bija pirmo gadsimtu kristiešu vajāšanas laikā. Kopīgi pārdzīvotie pārbaudījumi ir veicinājuši vienotības, vienprātības un kristīgās kopības meklējumus. Šī pozitīvā pieredze palīdz lūgties kopīgi un nostiprināt ekumēniskos centienus.
    ***
    Kristiešu vienotības pamatā ir Kristus mīlestība, Viņa svētā griba! Jēzū Kristū - Baznīca smeļas savu vienotību. Tas ir Kristus, pie kura ir nemitīgi jāvēršas. Mums nav jācenšas padarīt otru sev līdzīgu, bet jāuzlūko Kristus.
    ***
    Lūgšanā atklājam, ka mūsu brālīgo attiecību pārdabiskā mēraukla ir Dieva griba – mēs esam aicināti būt par pazemīgiem un efektīgiem rīkiem Dieva rokās, un tādēļ mums jāpūlas, lai mūsos ik dienas arvien vairāk augtu Kristus mīlestība.
    Dieva Vārds ir spēcīgāks par cilvēku vārdiem un cerībai, kas mūs tuvina, ir stiprākas saknes nekā mantojumam, kas mūs šķir.
    „Centieties uzturēt gara vienību ar miera saitēm! Viena ir Miesa, un viens ir Gars, tāpat kā arī jūs esat aicināti vienai cerībai, ko dod jūsu aicinājums. Viens ir Kungs, viena ticība, viena kristība. Viens ir Dievs un visu Tēvs, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos,” raksta apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem.
    Ja kristiešu vienotība vēl nav sasniegta, tas ir tāpēc, ka, pirmkārt, cilvēki meklē vienotību, pirms viņi visu savu sirdi un visu savu dvēseli un visu savu garu ir nodevuši Dievam. Otrkārt, tāpēc, ka viņi meklē vienotību ārpus sevis, tai ir meklē, kā to veikt ārēji, nevis iekšēji.
    Vienotība nav ideja, kuru var analizēt, abstrakti pārdomāt vai teoretizēt... vienotība ir dievišķa realitāte, bibliska patiesība, kas līdz ar to tā ir vienkārša un universāli saprotama. Vienotība ir Dieva vēlme, kuru mums atklāj Kristus. Tā ir jāmeklē ar sirdi... Kad visi ar sirdi, dvēseli un prātu mīlēsim Dievu – vienotība kļūs par visu pašsaprotamu realitāti. Vienotība pārspēj prāta spējas. Tiecoties pēc patiesās vienotība, mums tā ir jālūdz un jāmeklē Dievā, Viņā klātbūtnē un nevis kā teorētisks mērķis, kas ir šķirts no Dieva, bet Dieva klātbūtnes līmenī, žēlastības un svētas dzīves līmenī.
    Mēs varam ne tikai lūgt par vienotību, bet arī apņemties: būt patiesiem, paļauties uz brāļu un māsu palīdzību, lai augtu uzticībā, dalīties ar to kas mums pieder, dāvāt laiku Dievam un tuvākajam, būt pazemīgiem, dzīvot paklausībā un padevībā cits citam un lūgt Svētā Gara palīdzību.
    Ieklausīsimies pirmo gadsimtu bīskapa Svētā Ignācija no Antiohijas vārdos: “Saskaņojiet savu rīcību ar Dieva gribu: cieniet cits citu, neuzlūkojiet savu tuvāko ar miesas acīm, bet gan vienmēr mīliet cits citu Kristū Jēzū. Viņš vienīgais ir izgājis no Tēva, paliekot ar Viņu vienots un atgriežoties pie Viņa.”
    24 min
  • Svētrīts. Studijā mācītājs Juris Rubenis
    Svētrīts. Studijā mācītājs Juris Rubenis.
    Lasījums no Mateja evaņģēlijs 2. nodaļas
    1 Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzalemi un sacīja:
    2 "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt."
    3 Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzaleme līdz ar viņu.
    4 Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt.
    5 Un tie viņam sacīja: "Betlēmē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis:
    6 un tu, Betlēme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu."
    7 Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku.
    8 Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu."
    9 To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. 
    10 Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.
    11 Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.
    12 Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.
     
    Mūsu priekšā ir pazīstamais notikums, kas vēsta par garo ceļu uz patieso Gudrību.
    Zvaigznes dienu kopš senatnes mēdz saukt par Epifānijas dienu. Šo vārdu pazīstamus lielai cilvēku daļai darīja Imants Ziedonis savās „Epifanijās”. Tas ir ļoti ietilpīgs vārds. Daudziem būs interesanti uzzināt, ka šis vārds dzima kādā senā Ziedoņa sarunā ar mācītāju Jāzepu Urdzi tālajos septiņdesmitajos gados.
    Vārds “epifānija” vēsta par Dievišķā parādīšanos, atspīdēšanu, tas norāda uz atklāsmes procesu. Evaņģēlijs vēsta, ka Dievišķais kā zvaigzne atspīd austrumu gudrajiem, vedot tos tālajā ceļā.
    Šis evaņģēlija notikums norāda uz katra cilvēka dzīves ceļu un tā iespējām. Mēs arī varam kļūt par šiem gudrajiem, kas nāk no tālienes. Vispirms mēs esam gudrie ar mazo burtu - kā cilvēki, kas paši mēģinām dzīves gudrību iegūt, garantēt un sasniegt. Un nav tā, ka šī mazā ierobežotā cilvēciskā gudrība mūs nevarētu aizvest samērā tālu, taču pēdējais solis ir drosme no tās atsacīties, to aizliegt lielākas Gudrības dēļ.
    Dieva atklāsme – Epifānija grib notikt arī pie mums. Dievišķais grib atspīdēt, atmirdzēt, uzspīdēt arī mūsos. Taču Dievišķais allaž ir dāvana, ko mēs nevaram sev iedot, bet kas atspīd tā cilvēka dzīvē, kurš as gatavs visu tās dēļ atdot.
    25 min

About Svētrīts

From the publisher's feed

Svētrīts – tā ir iespēja sākt svētdienu ar garīgu apceri. Raidījuma viesis ir mācītājs vai priesteris, kurš dalās savās pārdomās par attiecīgajai svētdienai atbilstošo Svēto rakstu lasījumu.