Svētrīts

Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons.

Svētrīts. Studijā Adventistu baznīcas bīskaps emeritus, Cēsu draudzes mācītājs Viesturs Reķis.

Lasījums no Lūkasa evaņģēlija 18. nodaļas.

Bet tiem, kas sevi uzskatīja taisnīgus esam un citus nicināja, Viņš sacīja šo līdzību: Divi cilvēki iegāja svētnīcā Dievu lūgt. Viens bija farizejs un otrs muitnieks. Farizejs nostājies sevī tā lūdza: “Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki - laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks! Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir.“

Bet muitnieks, tālāk stāvēdams, negribēja pat acis pacelt pret debesīm, bet, sitot pie savām krūtīm, sacīja: „Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis aizgāja savās mājās attaisnots, bet tas ne. Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet kas pats pazemojas, tiks paaugstināts”

Svētrīts. Studijā priesteris Juris Jalinskis.

Lasījums no Marka evaņģēlija 7. nodaļas

Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. Un, redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām maizi ēdam, -jo farizeji un visi jūdi neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami un, no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie zņēmušies turēt, dzeramu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu. Tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicā: "Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?" Bet Viņš uz tiem sacīja: "Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis. Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus."

(..)

Un, ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš tiem sacīja: "Klausait Mani visi un saprotiet. Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku."

Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird. Un, kad Viņš aizgāja no ļaudīm namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības. Un Viņš tiem saka: "Vai arī jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt? Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet laukā." Tā Viņš atzina par šķīstu katru barību.

Bet Viņš sacīja: "Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku."

Svētrīts. Studijā Ogres baptistu draudzes mācītājs Dainis Pandars.

Studijā mācītājs Juris Rubenis. Patiesais ceļš uz kristietību un Dieva tuvumu ved nevis caur uzvarām, bet caur pazemību.

Svētrīts. Studijā priesteris Andris Kravalis.

Pārdomas par Mateja evaņģēlija 26. nodaļas tekstu, kurā var lasīt, ka Dieva mīlestības augstākais pierādījums būs tas, ka Kristus atdos pats savu dzīvību grēku piedošanai.

Raidījumā Svētrīts, 12.jūnijā, baptistu mācītājs Edgars Godiņš savās pārdomās dalījās par svēto rakstu vārdiem no Lūka Evaņģēlijs 15.nodaļas.

Un Viņš sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts."

Lasījums no Vecās Derības Pirmās Mozus grāmatas 28. nodaļas.

Un Jēkabam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: "Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.  Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis."

Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: "Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju." Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: "Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti." Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu. Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele – tas ir Dieva nams.

Viena no Vecās Derības svarīgajām figūrām – Jēkabs –  mums, kas dzīvojam 3500 gadus pēc viņa, ir būtiska tāpēc, ka viņš ir cilvēks, kas piedzīvo dziļu, satricinošu krīzi un, protams, rīkojas tā, kā parasti cilvēki mēdz rīkoties, kad tos skar krīze, – viņš mēģina aizbēgt. Jēkabu šajā Vecās Derības fragmentā mēs satopam bēgot. Mūsdienās sastapt bēgošu cilvēku nav nekas neparasts, jo mums katram ir no kā bēgt.

Svētrīts. Studijā arhibīskaps Jānis Vanags.

Lasījums no Jāņa evaņģēlija 10. nodaļas.

Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: es esmu durvis avīm, visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītājs. Un avis nav viņus dzirdējušas. Es esmu durvis. Kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi vien nenāk, kā vien lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pār pārēm. Es esmu labai gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg; un vilks tās nolaupa un izklīdina. Algādzis bēg, jo viņam nerūp. Es esmu labais gans; es pazīstu savas, un avis pazīst mani. Kā Tēvs mani pazīst, tā es pazīstu Tēvu; un es lieku savu dzīvību par avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. Tāpēc Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību par avīm, lai atkal to atgūtu. Neviens neatņem to man, bet es to atdodu pats no sevis. Un man ir vara to atdot un ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es saņēmu no sava Tēva.

Raidījumā Svētrīts, 22.maijā, mācītājs Ivars Jēkabsons. Savās pārdomās dalījās par vārdiem, kas rakstīti Apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem.

Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi!