Svētrīts. Studijā priesteris Andris Kravalis.
No 18. -25. janvārim visā pasaulē norisinās Lūgšana nedēļa par kristiešu vienotību, un pārdomas šai nedēļai ir sagatavojuši tieši Latvijas kristieši.
Vispirms – svēto rakstu vārdi no Jāņa evaņģēlija 17. nodaļas.
„Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: „Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu Tevi, lai, tāpat kā tu devi viņam varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs un tavs ir mans, un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis, svētais tēvs. Sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis. Lai viņi būtu viens tāpat kā mēs.
Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. Es nelūdzu par viņiem vien, bet arī par tiem, kas tic uz mani caur viņu vārdiem, lai visi būtu viens, itin kā tu, Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos; lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to godību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens. Es viņos un tu manī, lai viņi ir pilnīgi vienībā, lai pasaule atzītu, ka tu esi sūtījis mani un esi viņus mīlējis, tāpat kā mani esi mīlējis. Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav pazinusi, bet es tevi esmu atzinis, un tie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis. Un es esmu darījis zināmu viņiem tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.”
***
„Lai visi būtu vienoti” - tā Jēzus lūdzās par saviem mācekļiem, tātad arī par katru no mums.
Tā ir svinīga lūgšana, ko varam uzskatīt par Jēzus testamentu, viņa pavēli un mūsu, katra kristieša, svētu pienākumu. Jēzus vārdi atklāj Dieva plānu, kas paredz vienotību. Tie mūs mudina apzināties, kāda ir mūsu personīgā atbildība. Kāda ir mūsu draudžu, kopienu un baznīcu atbildība.
Dievs vēlas vienotību, bet cilvēkam dāvātā brīvība ietver arī iespēju šķelties. Dievs vēlas mīlestību, bet cilvēka grēks izraisa nepaklausību, savstarpēju neuzticēšanos, šķelšanos un pretošanos Dieva žēlastībai.
Šajās dienās mēs atceramies barikāžu pieredzi, mēs pieminam mūsu tautas brīvības un neatkarības alkas, Atmodas laiku... Tas bija laiks, kad piedzīvojām nebijušu vienotības, sadraudzības un saliedētības žēlastību... Ļoti līdzīga situācijā bija pirmo gadsimtu kristiešu vajāšanas laikā. Kopīgi pārdzīvotie pārbaudījumi ir veicinājuši vienotības, vienprātības un kristīgās kopības meklējumus. Šī pozitīvā pieredze palīdz lūgties kopīgi un nostiprināt ekumēniskos centienus.
***
Kristiešu vienotības pamatā ir Kristus mīlestība, Viņa svētā griba! Jēzū Kristū - Baznīca smeļas savu vienotību. Tas ir Kristus, pie kura ir nemitīgi jāvēršas. Mums nav jācenšas padarīt otru sev līdzīgu, bet jāuzlūko Kristus.
***
Lūgšanā atklājam, ka mūsu brālīgo attiecību pārdabiskā mēraukla ir Dieva griba – mēs esam aicināti būt par pazemīgiem un efektīgiem rīkiem Dieva rokās, un tādēļ mums jāpūlas, lai mūsos ik dienas arvien vairāk augtu Kristus mīlestība.
Dieva Vārds ir spēcīgāks par cilvēku vārdiem un cerībai, kas mūs tuvina, ir stiprākas saknes nekā mantojumam, kas mūs šķir.
„Centieties uzturēt gara vienību ar miera saitēm! Viena ir Miesa, un viens ir Gars, tāpat kā arī jūs esat aicināti vienai cerībai, ko dod jūsu aicinājums. Viens ir Kungs, viena ticība, viena kristība. Viens ir Dievs un visu Tēvs, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos,” raksta apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem.
Ja kristiešu vienotība vēl nav sasniegta, tas ir tāpēc, ka, pirmkārt, cilvēki meklē vienotību, pirms viņi visu savu sirdi un visu savu dvēseli un visu savu garu ir nodevuši Dievam. Otrkārt, tāpēc, ka viņi meklē vienotību ārpus sevis, tai ir meklē, kā to veikt ārēji, nevis iekšēji.
Vienotība nav ideja, kuru var analizēt, abstrakti pārdomāt vai teoretizēt... vienotība ir dievišķa realitāte, bibliska patiesība, kas līdz ar to tā ir vienkārša un universāli saprotama. Vienotība ir Dieva vēlme, kuru mums atklāj Kristus. Tā ir jāmeklē ar sirdi... Kad visi ar sirdi, dvēseli un prātu mīlēsim Dievu – vienotība kļūs par visu pašsaprotamu realitāti. Vienotība pārspēj prāta spējas. Tiecoties pēc patiesās vienotība, mums tā ir jālūdz un jāmeklē Dievā, Viņā klātbūtnē un nevis kā teorētisks mērķis, kas ir šķirts no Dieva, bet Dieva klātbūtnes līmenī, žēlastības un svētas dzīves līmenī.
Mēs varam ne tikai lūgt par vienotību, bet arī apņemties: būt patiesiem, paļauties uz brāļu un māsu palīdzību, lai augtu uzticībā, dalīties ar to kas mums pieder, dāvāt laiku Dievam un tuvākajam, būt pazemīgiem, dzīvot paklausībā un padevībā cits citam un lūgt Svētā Gara palīdzību.
Ieklausīsimies pirmo gadsimtu bīskapa Svētā Ignācija no Antiohijas vārdos: “Saskaņojiet savu rīcību ar Dieva gribu: cieniet cits citu, neuzlūkojiet savu tuvāko ar miesas acīm, bet gan vienmēr mīliet cits citu Kristū Jēzū. Viņš vienīgais ir izgājis no Tēva, paliekot ar Viņu vienots un atgriežoties pie Viņa.”
