Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons.
Lasījums no Mateja evaņģēlija 20:1-16
“Debesu valstība ir līdzīga nama saimniekam, kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus savā vīnadārzā. Vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, viņš nosūtīja tos uz savu vīnadārzu. Tad, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja vēl citus tirgus laukumā dīkā stāvam. Arī tiem viņš sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu, un es jums maksāšu, kas pienākas. Un tie aizgāja. Atkal izgājis ap sesto un devīto stundu, viņš darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš ieraudzīja vēl citus stāvam un tiem jautāja: kādēļ jūs visu dienu šeit stāvat dīkā? Tie viņam atbildēja: neviens mūs nav nolīdzis. Tad viņš tiem sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu.
Kad vakars pienāca, vīnadārza saimnieks sacīja savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, vispirms pēdējiem, tad pirmajiem. Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk, bet arī viņi saņēma pa denārijam. Algu saņēmuši, tie sāka kurnēt pret nama saimnieku: šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, bet tu tos esi pielīdzinājis mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši. Bet viņš atbildēja vienam no tiem:mans draugs, es tev nenodaru pārestību, vai tad tu nevienojies ar mani par denāriju? Ņem, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam es vēlos dot tikpat, cik tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie – pēdējie.”
***
Šajā līdzībā Jēzus mūsu dzīves aicinājumu attēlo kā aicinājums uz darbu vīna kalnā. Cilvēki sēj un pļauj dažādos dzīves tīrumos, atsaucas dažādiem aicinājumiem un darbiem, bet vai atsaucas Dievam? Vai visu to ieguvumu vidū, ko piedāvā pasaule, cilvēks vēlas tiekties pēc Dieva algas un dievišķā mērķa? Dzīve ir kā dažādu piedāvājumu tirgus. Bet daudzi tajā atrodas dīkā un dažādu iemeslu pēc neatraduši savu vietu. Tā visa vidū ir Jēzus vēsts, Jēzus aicinājums - Vīna kalna piedāvājums. Alga - viens denārijs - visiem, kas atsaucās aicinājumam!
Izaicinājums ir šīs līdzības beigās - netaisnības sajūta algas brīdī, proti: tie, kas strādāja mazāk, saņem tik pat, cik tie, kas strādājuši visu dienu. Mēs varam jautāt - vai dzīvē vienmēr saņemam visu, ko esam pelnījuši? Iespējams daudz kur tiešām esam jutušies nenovērtēti, nepietiekoši mīlēti, nesaprasti. Bet ir arī daudz kas mums dzīvē, kur ir kaut kas ticis uzdāvināts pilnīgi nepelnīti un negaidīti - tā tie pēdējie kļūst pirmie, saka Jēzus šajā līdzībā un tie pirmie – pēdējie.
Varbūt šī līdzība liek domāt arī par to, ka ir situācijas, kurās tiešām nav svarīgi pārspēt citus, bet galvenais ir, atsaukties un piedalīties. Un galvenais izaicinājums ir pārspēt sevi, savu grēku - savu sakudību un lepnību. Ir sabiedriskie pasākumi, kuros pati piedalīšanās jau ir balva, privilēģija un prieks. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, dažadu brīvprātīgo darbs sociālos projektos vai olimpiskās spēlēs un tml. – tāpat tas ir dažādās kalpošanas baznīcā.
Ir kāds stāsts, kas attēlo pirmās minūtes debesīs. Kā būtu tad, kad pienāk laiks saņemt dzīves “algu”? Droši vien mums daudziem ir zināmi stāstiņi vai pat joki par Sv. Pēteri ar debesu valstības atslēgām pie debesu vārtiem mūžībā. Šis ir viens no tiem.
***
Šajā līdzībā Jēzus mūsu dzīves aicinājumu attēlo kā aicinājums uz darbu vīna kalnā. Cilvēki sēj un pļauj dažādos dzīves tīrumos, atsaucas dažādiem aicinājumiem un darbiem, bet vai atsaucas Dievam? Vai visu to ieguvumu vidū, ko piedāvā pasaule, cilvēks vēlas tiekties pēc Dieva algas un dievišķā mērķa? Dzīve ir kā dažādu piedāvājumu tirgus. Bet daudzi tajā atrodas dīkā un dažādu iemeslu pēc neatraduši savu vietu. Tā visa vidū ir Jēzus vēsts, Jēzus aicinājums - Vīna kalna piedāvājums. Alga - viens denārijs - visiem, kas atsaucās aicinājumam!
Izaicinājums ir šīs līdzības beigās - netaisnības sajūta algas brīdī, proti: tie, kas strādāja mazāk, saņem tik pat, cik tie, kas strādājuši visu dienu. Mēs varam jautāt - vai dzīvē vienmēr saņemam visu, ko esam pelnījuši? Iespējams daudz kur tiešām esam jutušies nenovērtēti, nepietiekoši mīlēti, nesaprasti. Bet ir arī daudz kas mums dzīvē, kur ir kaut kas ticis uzdāvināts pilnīgi nepelnīti un negaidīti - tā tie pēdējie kļūst pirmie, saka Jēzus šajā līdzībā un tie pirmie – pēdējie.
Varbūt šī līdzība liek domāt arī par to, ka ir situācijas, kurās tiešām nav svarīgi pārspēt citus, bet galvenais ir, atsaukties un piedalīties. Un galvenais izaicinājums ir pārspēt sevi, savu grēku - savu sakudību un lepnību. Ir sabiedriskie pasākumi, kuros pati piedalīšanās jau ir balva, privilēģija un prieks. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, dažadu brīvprātīgo darbs sociālos projektos vai olimpiskās spēlēs un tml. – tāpat tas ir dažādās kalpošanas baznīcā.
Ir kāds stāsts, kas attēlo pirmās minūtes debesīs. Kā būtu tad, kad pienāk laiks saņemt dzīves “algu”? Droši vien mums daudziem ir zināmi stāstiņi vai pat joki par Sv. Pēteri ar debesu valstības atslēgām pie debesu vārtiem mūžībā. Šis ir viens no tiem.
*** ***
Tur pie jaunās debess un zemes paradīzes vārtiem, kur nebūs vairs vaidu un sāpju un nāves, stāv Pēteris un sagaida tos, kas savas dzīves gaitas nostaigājuši, nostrādājuši un nokalpojuši dodas augšup priecīgā cerībā, ka drīkstēs iemantot debesis. Starp tiem ir arī tie, kas dzīves lielāko laiku "nosituši" un notrallinājuši, bet pēdējā brīdī atgriezušies.
Tā nu pienāk kārta kādai kārtējai debesu ceļinieku grupai. Tie dodas augšup pa kāpnēm, vai, varbūt, gaišajā liftā, vai arī eņģeļu pavadībā caur tumšo tuneli pretīm vārdos neizsakāmai Dieva gaismai. Tie kļūst ļoti pārsteigti un priecīgi, ka debesis, Dievs, eņģeļi un Jēzus, kam virs zemes viņi ticēja, izrādās ir īstenība. Nu tie nostājas rindā pie debesu valstības vārtiem. Pēteris laipni uzsmaida un kalpodams paklanās visiem, un atver lielos vārtus. Te pēkšņi visi apstājas. Visiem par pārsteigumu kāds no pēdējiem un visnecienīgākajiem tiek aicināts doties uz priekšu, lai pirmais ieietu debesīs. To redzot, pārējiem iekšā kaut kas sagriežas.
– Skaties, kāds uzsauc, viņš arī ir te? Šis cilvēks! Es viņu pazīstu. Tas tur kaimiņš no mūsu pilsētas. Uz dievkalpojumiem nāca reti, tikai pēdējā laikā.
– Cik atceros, ar Dievu viņam bija maz sakara. Varbūt pēdējā laikā mazliet, zini, nu arī tad, tas nebija nopietni.
– Nekad viņš pareizi neuzvedās. Varu apzvērēt – viņš visu mūžu domāja tikai par sevi. Es noteikti vismaz 12 reizes vairāk esmu citiem palīdzējis, nekā viņš.
- Un vispār, viņam bija lielas problēmas ģimenē. Un viņš bieži dzēra un par to, ko viņš dzīvē darījis, ir pat kauns runāt.
Redzot, ka šo palaiž pirmo un dzirdot visas apsūdzības, pārējiem pazūd smaids, apdziest svētlaimīgais prieks par ieiešanu debesīs. Dažam gandrīz vai nokrīt svētais nimbs no galvas. Spožums satumst un sāk jau parādīties melnas ēnas, ka pat nodreb paradīzes vārti. Vārti grasās nupat, nupat aizcirsties apgrēcinājušos ceļinieku deguna priekšā.. Jo nepiedošana, dusmas, nosodījums ir tik pat kā slepkavība. Un tā liedz pat pareizajiem un taisnajiem ieiet...
Protams, Pēteris, pieredzējušais debesu valstības atslēgu glabātājs tūlīt to pamana un mēģina glābt situāciju. Vai tiešām dažam pat mūžībā var izrādīties liktenis palikt ārpusē savas paštaisnības dēļ? Un ne jau tiem pēdējiem, bet tiem pirmajiem.
– Kas tev kaiš mans draugs? Pēteris jautā.
Tad Pēterim tiek paskaidrots viss par necienīgo personu, ko visi pazinuši. Bet tā vietā Pēteris sāk sirsnīgi un laipni smieties. Viņš jautā:
– Vai tad tu nezināji, ka pēdējie būs pirmie, un tie pirmie būs pēdējie? Kāpēc tu domā ļaunu savā sirdī, mans draugs, vai tiešām tev šķiet, ka Dievs tev tagad nodara pārestību? Vai tad tu nevienojies ar Viņu, ka kopā ar Jēzu tu būsi debesīs? Pieņem to, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam Dievs arī vēlas dot to pašu, ko tev. Vai tad Dievs nedrīkst darīt ar savu valstību, ko vien grib? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka Dievs ir labs?
