"Maestro Raimonda Paula radošais gars nav apstādināms!" uzsver saksofonists, Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags, runājot par Maestro Raimonda Paula 90. jubilejas koncertu, kas 22. janvārī pulksten 19 skanēs Rīgas Kongresu namā un "Klasikas" tiešraidē.

Muzikālajās svinībās piedalīsies dziedātāji Aija Vītoliņa un Daumants Kalniņš, pianists Matīss Žilinskis, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Latvijas Radio bigbends un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Māra Sirmā vadībā. Programmā – Raimonda Paula mūzika Kaluma Au un Pjēra Bertrāna aranžējumos.

Sarunā ar Kārli Vanagu – par sadarbību ar aranžētājiem jau iepriekš un viņu atšķirīgo skatījumu uz Paula mūziku šoreiz; vērienīgo sastāvu, kas būs uz skatuves, dziesmu izvēli un iespējām joprojām ko jaunu atklāt Maestro mūzikā.

Cik ilgi vien cilvēki pastāv, tie stāsta pasakas. Par to, kā cēlusies zeme un debesis, kā pasaulē parādījušies cilvēki un kāpēc dzīvnieki ir tādi vai citādi.

Nozīmīga loma šajās pasakās ir pārvērtībām. Sasafrasas de Bruinas pasaku grāmata "Cik ilgi vien cilvēks pastāv", kas iznākusi Jāņa Rozes apgādā, uzbur, piedāvā, arī aicina ieraudzīt citādas pasakas. Mums zināmās pasakas izlasām citām – mākslinieces un pasaku stāstītājas Sasafrasas de Bruinas acīm.

Tulkotāja Inga Karlsberga biežāk latvisko grāmatas no vācu valodas, ir tapuši arī tulkojumi no nīderlandiešu valodas – kā šajā gadījumā. Ingu Karlsbergu uz plašāku sarunu aicinājusi Liega Piešiņa.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners; pārraides producente – Anete Ašmane-Vilsone

Simfodžezs jeb tā sauktā "trešā strāva" – "Third stream" – ir džeza subžanrs, ko raksturo klasiskās un džeza mūzikas saplūsme. Šo terminu 1957. gadā radīja pazīstamais džeza teorētiķis, kritiķis un komponists Gunters Šullers, lai apzīmētu modernā džeza tendences kompozīcijās izmantot klasiskās mūzikas paņēmienus un tehniku.

G. Šulers postulēja, ka "pirmā strāva" ir klasiskā mūzika, "otrā strāva" ir džezs, savukārt "trešā strāva" veido jaunu, sintētisku abu iepriekšējo žanru saplūsmi. Taču aizsākumi šai kustībai meklējami daudz senāk – jau 1930. gados. Nozīmīgu lomu simfodžeza popularitātes veidošanā spēlēja tolaik pazīstamākais un populārākais ASV džeza orķestris – Pola Vaitmena orķestris, pateicoties kuram tapa Dž. Gēršvina "Rapsodija blūza stilā".

Savukārt Latvijā par simfodžeza aizsācēju uzskatāms diriģents un komponists Jānis Vītoliņš, kurš 1932. gadā Rīgā izveidoja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do".

Vītoliņa biogrāfija ir dēku romāna cienīga. Dzimis Litenes pagastā 1866. gadā, Vītoliņš studēja fagota spēli Maskavas konservatorijā, ko arī absolvēja 1917. gadā. Pilsoņu kara laikā viņš nokļuva Sibīrijā, kur spēlēja ceļojošā operā un nodibināja Imantas strēlnieku pulka orķestri. Pēc leģendārā Imantas pulka ceļojuma − atgriešanās Latvijā ar kuģi apkārt Ķīnai, Indijai un Eiropai cauri Suecas kanālam – J. Vītoliņš 1920. gadā iestājās Latvijas konservatorijā un studēja kompozīciju pie prof. Jāzepa Vītola, vienlaikus strādājot par fagota pasniedzēju. Taču jau 1926. gadā viņš devās uz ASV, kur sākumā strādāja dažādos simfoniskos orķestros un vadīja latviešu kori, bet tad kļuva par aranžētāju lielajās Amerikas filmu studijās "Paramount" un "Metro-Goldwin-Mayer".

Pēc pieciem ASV pavadītiem gadiem J. Vītoliņš atgriezās Latvijā 1931. gadā un jau gadu vēlāk nodibināja savu simfodžeza orķestri "La-Si-Do", ar kuru vairākus gadus regulāri koncertēja prestižās Rīgas koncertzālēs, tai skaitā Latvijas Konservatorijas Lielajā zālē. Koncerti guva plašu sabiedrisku rezonansi, tā aizsākot simfodžeza tradīciju Latvijas džeza attīstībā, kas faktiski dominēja Latvijas džezā visus 1930. gadus.

Vēlāk J. Vītoliņa intereses mainījās, viņš nopietni pievērsās kompozīcijai. Darbu skaitā ir mūzika kinofilmām "Daugava" un "Dzimtene sauc", kā arī balets "Ilga". Pēc Otrā pasaules kara J. Vītoliņš strādāja Latvijas Valsts konservatorijā, kur pasniedza fagota spēli. Viņa audzēkņu vidū ir fagotists un pedagogs Arvīds Resnis, vēlākais LPSR Kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs un radiožurnālists Oļģerts Šusts.

Visticamāk, ka ideja par simfodžezu Vītoliņam radās, esot Amerikā. Atgriežoties Latvijā un atklājot, ka šādas mūzikas šeit nav, viņš saredzēja iespēju šāda projekta realizācijai, ko arī īstenoja kopā ar menedžeri A. Tauriņu. Pirmais orķestra "La-Si-Do" koncerts notika 1932. gada 10. aprīlī Amatnieku biedrības zālē, kam sekoja vēl vairāki šā orķestra koncerti, viens no tiem arī Latvijas Konservatorijas lielajā zālē 1932. gada 9. decembrī.

Kaut arī Vītoliņš pēc dažiem gadiem pameta darbību simfodžeza laukā, viņa iesāktais virziens Latvijas džezā turpinājās ne tikai 1930. gados, bet arī vēlākos gados.  Klasiskās un džeza mūzikas saplūsme jeb t.s. "Third Stream" ir viena no Latvijas džeza vēsturiski raksturīgām iezīmēm, tā ir svarīga arī mūsdienu Latvijas džeza individualitātes iezīme, ko apliecina jaunākie ierakstu kompānijas Jersika Records ieskaņojumi.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere

Atbildēt uz šo jautājumu precīzi varbūt nevarētu arī režisore pati, jo līdzās filmām, kas ir tieši par padomju varas veiktajām deportācijām, Dzintrai Gekai ir arī radošām personībām vai citiem vēstures notikumiem veltīti kinodarbi – taču Sibīrijas tēma ir traģiski klātesoša gandrīz visās filmās.

Tieši par izsūtīšanām uz Sibīriju Dzintra Geka laikā no 2001. – 2023. gadam uzņēmusi 37 (trīsdesmit septiņas) dokumentāras filmas, to skaitā filmu ciklus "Sibīrijas dienasgrāmatas" (4 sērijas) un "Tālā zeme Sibīrija" (17 sērijas).

Apjoma, informācijas un emocionālās pieredzes ziņā Dzintras Gekas veikumam pasaules kinomākslā nav daudz līdzinieku.

Turklāt filmas papildina arī fonda "Sibīrijas bērni" izdotās vērienīgās grāmatas – stāstu un vizuālu liecību apkopojumi, piemēram, "Dzimuši Sibīrijā", "Mātes Sibīrijā", "Kur palika tēvi", "Šalom, Sibīrija!".

Izmantojot starpvalstu vienošanos par cilvēku tiesībām apmeklēt tuvinieku kapavietas, vairums Sibīrijas tēmas filmu uzņemts reālajās Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanas vietās: gandrīz 20 gadu garumā režisore brauca uz Sibīriju kopā ar kādreiz deportētajiem cilvēkiem vai viņu radiniekiem.

Līdzi režisorei braucienos devušies arī vēsturnieki, garīdznieki, mākslinieki. Arī filmas "Melānijas hronika" (2016) režisors Viesturs Kairišs un māksliniece Ieva Jurjāne tiešās zināšanas par Sibīriju ieguva, piedaloties fonda "Sibīrijas bērni" braucienā.

Dzintra Geka teikusi: "Mūsu braucieni pa izsūtījuma vietām nav ekskursijas, tās arī nav ekspedīcijas, pat ne svētceļojumi. Tā ir izsūtīto testamenta "Pieminiet mūs!" izpilde.

Katra ceļojuma ietvaros tika veikta un filmēta virkne rituālu – kapavietu iesvētīšana, piemiņas plākšņu izvietošana, Latvijas zemes izbēršana memoriālās vietās vai Sibīrijas zemes sauju vešana uz Latviju. Tomēr galvenais režisores un operatoru darbs Sibīrijas braucienos bija fiksēt liecības tiešajās izsūtījuma vietās vai tuvu tām. Izsūtīto vai viņu bērnu stāsti, kas uzklausīti nometinājuma vietās, ir emocionāli īpaši iedarbīgi, un bieži vien atklāj kādu jaunu niansi padomju varas noziegumu hronikā.

Trīsdesmit septiņu filmu pievienoto vērtību – liecību par to, kas notiek ar Krievijas valsti un sabiedrību mūsdienās – droši vien tā īsti pamanījām tikai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā… Paradoksāli, ka pat Sibīrijas barakās Staļina laikā augušie bērni jūtas šokēti, ieraugot sādžu un arī dažu pilsētu sabrukuma ainavas 21. gadsimtā. Filmas "... un Igarka, Cerība un Taurenis" (2008) varone Nadežda saka: "Viss tā nopostīts, it kā karš būtu bijis!"

Daļa Dzintras Gekas filmu, piemēram, "Sibīrijas bērni" (2001), "Sibīrijas dienasgrāmatas" (2002 – 2003), "Kur palika tēvi?" (2014) ir būvētas hronoloģiski. No daudzu cilvēku atmiņu stāstu fragmentiem izveidota mozaīka, kas detalizēti parāda norises vairāku gadu desmitu garumā – no brīža, kad padomju karavīru un vietējo aktīvistu grupas 1941. gada jūnija vai 1949. gada marta naktī ielaužas Latvijas cilvēku mājās, līdz izsūtījuma beigām 50. gadu otrajā pusē un deportāciju traumatiskajai ietekmei, kas joprojām jūtama.

Savukārt citās filmās Dzintra Geka pēta atsevišķu cilvēku likteņus. Piemēram, cikla "Tālā zeme Sibīrija" (2014 – 2023) katrā sērijā varam izsekot divu līdz četru cilvēku dzīves stāstiem un būt klāt viņiem svarīgo Sibīrijas vietu apmeklējumam. Konkrētu indivīdu vai ģimeņu pieredze kļūst par ūdens lāsi, kurā redzam okeānu – šajā gadījumā tas nozīmē personisko likteņu un makrovēstures ciešu sasaistījumu.

Kā parādīt, kā izteikt ciešanas, pārdzīvojumus, izpostītas dzīves – tas ir Dzintras Gekas filmu kopuma mākslinieciski pētnieciskais jautājums.

Režisores izvēlētie poētiskie paņēmieni visbiežāk ir: fotogrāfijas no neatkarīgās Latvijas kontrastā ar stāstiem par baisajiem notikumiem vai fotogrāfijām izsūtījumā; deportāciju atveidošanai universāli lietotais dzelzceļa sliežu tēls; ūdens, kas skalojas pāri cilvēku portretiem; izsūtīto cilvēku vārdi, kas uzrakstos plūst kā Sibīrijas platās upes; arī mūzika – visvairāk komponista Pētera Vaska sacerēta.

Kaut arī Dzintras Gekas filmās pati režisore kadrā redzama reti, un arī aizkadra komentārus, vairākās filmās rakstījuši un runājuši citi, tomēr idejiski Gekas klātbūtne ir nepārprotama. Visvairāk tā izpaužas epizožu un aculiecinieku stāstu vai pārdomu dažkārt savstarpēji papildinošajā, bet citkārt – konfrontējošajā salikumā. Piemēram, ciklā Sibīrijas dienasgrāmatas viens otram seko bijušo izsūtīto atšķirīgie skaidrojumi par to, kāpēc viņi gribējuši vai nav gribējuši bērnus; vai viņi pēc Sibīrijas spējuši mīlēt vairāk vai vispār nē; vai krievu tauta pati ir cietēja vai tā ir zemiska tauta; vai var piedot pāridarītājiem utt.

Dažkārt nākas dzirdēt diskusijas par to, vai izsūtījumu var saukt par genocīdu. Dzintras Gekas filmās apkopotās liecības, īpaši attiecībā uz 1941. gada izsūtītajiem, liecina, ka tā bija akcija ar mērķi cilvēkus iznīcināt.

Filmā "Reiz bija Sibīrija" (2005) režisore apgalvo: “Agapitova patiesībā bija plānota masu iznīcināšanas vieta, kas no nacistu gāzes kamerām atšķīrās ar lētāku un vienkāršāku tehnoloģiju – Sibīrijas aukstumu, badu, dizentēriju, cingu…"

Dzintras Gekas filmā "Ilmārs Blumbergs" (2019) mākslinieks režisorei saka: "Uzzīmējot nāvi, tu it kā pārej tai pāri."

Sibīrijas filmu pamattēma ir kā šī pāreja: no dzīves uz nāvi un (ja izdodas) atgriešanās dzīvē, izdzīvošana. "Dzīve iet uz priekšu, tā ir jādzīvo," saka kāds vīrietis cikla "Sibīrijas dienasgrāmatas" finālā.

Lielākā daļa pieminēto filmu ir skatāmas fonda "Sibīrijas bērni" mājas lapā!

Saeimas vēlēšanu gada pirmajā raidījumā "Meistars Knehts" drosmīgi dodas ārpus kultūrpolitikas komforta zonas un iestūrē politikas kultūras lauciņā.

Gana daudz zemas politiskās kultūras piemēru pēdējā laikā esam piedzīvojuši, tāpēc šoreiz vēlamies izprast politikas kā profesijas nianses un studijā aicinām četrus erudītus politologus un filozofus: domnīcas "Providus" vadošo pētnieci Līgu Stafecku, filozofi un politikas teoriju pasniedzēju Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē Elvīru Šimfu, Latvijas Universitātes profesoru un domnīcas "LaSER" vadītāju Dauni Aueru un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Einaru Semani, kuru pazīstam kā savulaik ilggadēju diplomātu, bet viņa pieredzē ir arī politikas zinātnes studiju izveidošana Latvijas Universitātē 20. gadsimta 80. gadu beigās.

Kopā meklējam atbildes uz jautājumiem, ko mūsdienās nozīmē būt profesionālam politiķim, vai mums tādi ir vajadzīgi, kā par tādiem kļūst un kā pie mums ar to veicas; kādas prasmes politiķim ir vajadzīgas, ko no viņa šodien vajadzētu sagaidīt un pieprasīt vēlētājam; kāpēc politiķa profesijas prestižs Latvijā ir tik zems un ko lai ar to iesāk. 

Sarunu sākam ar izglītību: vai labam politiķim ir jāorientējas politikas zinātnē, padziļināti jāizprot dažādas politiskās sistēmas un valsts administrācija? Latvijā šādas zināšanas piedāvā apgūt augstskolu politikas zinātnes studiju programmās.

"Programma, kas toreiz tika izveidota [Latvijas Universitātē] un uz ko politikas zinātne arī šobrīd virzās, bija simbioze starp skandināvu un amerikāņu politikas zinātnes modeli," atceras Einars Semanis, kurš savu darbu pie politikas zinātnes studiju izveides Latvijā uzskata par vienu no svarīgākajiem savā mūžā.

Viņš atceras, ka jau tolaik tika ielikti pieci politikas zinātnes studiju virzieni: politikas teorija, salīdzinošā politika, starptautiskās attiecības, publiskā administrācija un pētniecības metodes, kas arī šodien ir politikas zinātnes studiju pamatā. "Ja jūs man jautājat kā cilvēkam, kurš bija pie politikas zinātnes studiju tapšanas Latvijā, vai šādas zināšanas politiķiem ir nepieciešamas, es saku: jā! Tā ir svarīga daļa, viens no priekšnoteikumiem veiksmīgai politiskajai darbībai. Un būtu vērts, ka būtu ne tikai zināšanas, bet arī gudrība!" pasmaida politologs un ilggadējais diplomāts. 

"Daļa [studiju biedru] varbūt nonāca arī politikā, bet tā bija pavisam neliela daļa," par politikas zinātnes studijām kā iespējamu "jauno politiķu kalvi" saka politoloģe Līga Stafecka, kura pašlaik atgriezusies šajā studiju programmā jau doktorantūras līmenī. Lielākoties programmas absolventi nonāk valsts pārvaldē, ārlietu dienestā vai kļūst par pētniekiem.

"Tā ir ļoti interesanta nozare, un kaisle, par ko runā Makss Vēbers [1864 - 1920, vācu sociologs, priekšlasījuma "Politika kā profesija" autors], ir vajadzīga arī pētniekiem, lai nenogurstoši sekotu līdzi un nekļūtu rūgts."

"Politikas zinātne nav svarīgas zināšanas politiķiem," saka Apvienotajā Karalistē dzimušais politikas zinātnieks Daunis Auers, kurš studējis Londonas Ekonomikas augstkolā un Londonas Universitātes koledžā, un jau kopš 90. gadiem pasniedz Latvijas Universitātē. Viņaprāt, mūsdienās pārāk daudz tiek sagaidīts no politiķa - deputāta vai ministra - individuālā līmenī. "Patiesībā

modernā politika ir ļoti sarežģīta. Kad Vēbers rakstīja savas atziņas par politisko sistēmu vai mazliet pirms tam, pirms Pirmā Pasaules kara, valsts izdevumi bija viens līdz divi procenti no iekšzemes kopprodukta. Mūsdienās tie ir 40 – 50 procenti, valsts nodarbojas ar visu. (..) Un viens cilvēks ar to visu nevar tikt galā.

Tāpēc ir svarīgi veidot atbalsta struktūru ap jebkuru deputātu. Un šeit ir Latvijas lielā problēma: mēs neesam izveidojuši šādu sistēmu. Visspēcīgākie likumdevēji pasaulē ir tādi, kur ir spēcīgs, neatkarīgs analītiskais dienests un politiķim ir komanda, kas palīdz ar politikas veidošanu un sedz tās zināšanas, kas pašam politiķim nav. Bet Latvijā mēs uzskatām, ka politiķim ir jāzina viss un pašam ar visu jātiek galā. Viņam ir tikai deputāta palīgs ar nelielu algu, un Saeimas Analītiskajā dienestā strādā četri, pieci cilvēki, kas gatavo garus pētījumus, kuri bieži nav saistīti ar deputātu ikdienas darbu," kritisks ir Auers.

Bet kas tad būtu jāprot pašam politiķim? "Viņam būtu jābūt analītiskām spējām un vīzijai par to, kādā valstī viņš grib dzīvot, par ārpolitikas un drošības politikas virzieniem."

"Manuprāt, ir gandrīz neiespējami atbildēt uz jautājumu, kādas zināšanas ir vajadzīgas politiķiem. Ir pamatzināšanu līmenis, kas vajadzīgs jebkurā demokrātiskā sabiedrībā, kura stipri paļaujas uz diezgan augstu cilvēku izglītības līmeni.

Bet vai politikā drīzāk vajadzētu iet intelektuāļiem, plaši izglītotiem cilvēkiem, vai pragmatiskiem cilvēkiem no biznesa vides, ar uzņēmēja ķērienu? Visdrīzāk vajadzētu iet abu tipu cilvēkiem, jo abiem tur radīsies pielietojums un viņi spēs apmierināt noteiktas vajadzības," vērtē filozofe Elvīra Šimfa.

Arī viņa pievērš uzmanību kādai Maksa Vēbera idejai: nošķīrumam starp prāta spējām, kas vajadzīgas mērķu noteikšanai un lai atrastu līdzekļus, kā sasniegt jau iepriekš noteiktus mērķus. "Tas ir būtisks nošķīrums tieši ierēdniecības un politiķu kontekstā. Ierēdniecība nenosaka nekādus politiskus mērķus, bet viņiem jāatrod labākais risinājums to sasniegšanai. Bet politiķi kā reiz nosaka mērķus, un tur nav nekādas rokasgrāmatas. Mērķis, pirmkārt, ir jautājums par interesēm un vērtībām, un tikai tad – par zināšanām."

Tam, ka Latvijas politiķiem nereti pietrūkst spējas orientēties dažādajās un nereti specifiskajās likumdošanas iniciatīvās un pat valsts budžeta veidošanā, un tam pietrūkst atbalsta, piekrīt arī "Providus" pētniece Līga Stafecka: "Bet man šķiet, ka tā nav lielākā problēma Latvijas politikā pēdējos gados. Pietrūkst tā, par ko mēs te daudz atsaucamies uz Maksu Vēberu - pietrūkst kaisles un spējas domāt mērķos valstiskā līmenī. Mums nav šo līderu, vizionāru, kas redz, uz kurieni vest to mūsu ierēdņu darbu."

Pilnu raidījuma ierakstu klausieties audio versijā! 

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga

Vai zini, ka arī klusums skan? Turklāt tas nav tikai poētisks salīdzinājums. Audio pasaulē eksistē tāda lieta kā bezatbalss jeb absolūtā klusuma telpas. Ja mēs ieietu šādā telpā, varētu sagaidīt, ka dzirdēsim… neko. Bet tā nav.

20. gs. piecdesmitajos gados komponists Džons Keidžs apmeklēja "klusuma telpu" Hārvardas Universitātē. Šī telpa pilnībā absorbē skaņu — bez atbalss, bez ārējām skaņām, bez reverberācijas. Sienas ir izklātas ar akustisko putu paneļiem. Grīda ir piekārta. Ir izdarīts viss, lai katru skaņu noslāpētu.

Keidžs gaidīja perfektu klusumu. Tā vietā viņš dzirdēja divas skaņas. Viena bija augsta. Viena bija zema. Kad viņš jautāja inženierim, kas tās ir, atbilde viņu pārsteidza. Augstā skaņa bija viņa nervu sistēma. Zemā skaņa bija viņa asinis, kas cirkulēja. Absolūtā klusumā ķermenis kļūst dzirdams.

Izrādās, ka klusums nav skaņas neesamība — tā ir ārējās skaņas neesamība.

Mūsdienu bezatbalss kameras var izmērīt fona troksni pat mīnus 20 decibeliem — zem cilvēka dzirdes sliekšņa. Bet pat tur klusums nekad nav patiesi kluss. Jūsu ausis zum un zvana. Locītavas stiepjas un krakšķ. Elpošana pēkšņi kļūst dzirdama.

Un smadzenes, kurām trūkst stimulācijas, sāk pastiprināt iekšējo troksni.

Šī pieredze dziļi ietekmēja Keidža slavenāko darbu: 4′33″ — skaņdarbu, kurā izpildītāji nespēlē neko. Par "mūziku" kļūst klepus, čaukstēšana, elpošana un mainīgās skaņas no auditorijas un pašas telpas.

Keidžs neteica, ka klusums ir tukšs. Viņš teica, ka tāds absolūts klusums neeksistē.

Ikdienā mēs uztveram klusumu kā pauzi — pārtraukumu starp nozīmīgām skaņām. Bet akustiski tā ir telpa, kas piepildīta ar detaļām, kuras mēs parasti ignorējam.

Mūsu smadzenes vienkārši ļoti labi prot to noskaņot. Tāpēc nākamreiz, kad domājat, ka sēžat klusumā, atcerieties: nav tā, ka jūs neko nedzirdat. Jūs dzirdat to, kas paliek pāri, kad pasaule pārstāj runāt jums apkārt.

Nupat kā ir izziņoti Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps 2025” nominanti. Balvu pasniegšanas ceremonija notiks 1. martā, bet šajā raidījumā uz sarunu aicināti vairāki no nominantiem, lai ieskicētu, kā šobrīd izskatās Latvijas kino, par ko tam ir svarīgi vēstīt, un kā izskatīties. 

Signes Birkovas pilnmetrāžas spēlfilma “Lotus” ir saņēmusi visvairāk, 16 nomināciju, aptverot gan labāko filmu, labāko režiju, scenāriju, montāžu, grimu, mākslinieku, kostīmus un komponistu, gan arī pirmā un otrā plāna aktierus. Filmas centrā ir Alise fon Trota, mēmā kino entuziaste, kas 1919. gadā atgriežas sava tēva muižā Latvijā, tikai lai tiktu ievilināta dēmoniska jurista un dekadentas pagrīdes organizācijas rūpīgi pielāgotā slazdā. Viņa iemācās izmantot kinematogrāfu kā dziedināšanas un sevis izzināšanas līdzekli, kā arī veidu, kā radīt šedevru.

Dāvja Sīmaņa “Frankenšteins 2.0” nominēta kā Labākā filma, Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kā arī par labāko režiju. Tajā zinātnieki, tehnoloģiju pionieri un pašpasludināti nemirstības pravieši ASV, Krievijā un Eiropā piedāvā atbildes uz jautājumu – vai nāve patiešām drīz vairs nebūs mūsu problēma?

Savukārt Armands Začs raidījumā pārstāv pat trīs filmas. Viņš ir darbojies kā montāžas režisors gan pie filmas “Frankenšteins 2.0”, gan pie Alises Zariņas filmas “Nospiedumi”, par ko arī saņēmis nomināciju. Bet pirmkārt viņu aicinājām kā pilnmetrāžas spēlfilmas “Mūžīgi jauni” režisoru. Filma par jaunības paradumos iestrēgušu divdesmitgadnieku kompāniju, brīdī kad viņu draugi sagaida savu pirmdzimto, tikusi izvirzīta balvai desmit nominācijās. 

Vairs ne pirmo gadu "Lielajā Kristapā" spēcīgi sevi piesaka studentu filmas, tādēļ raidījuma viešņa ir režisore un Nacionālās filmu skolas Sinematēkas vadītāja Lāsma Bērtule. 

Sestdien, 17. janvārī, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un lelle LeNeSons jaunākajiem mūzikas draugiem par godu gaidāmajām 25. ziemas olimpiskajām spēlēm divkārt piedāvās koncertprogrammu "LeNeSons sporto", kurā piedzīvojums tiks aizvadīts sporta tēmā

Kopā ar LeNeSonu (Artūrs Putniņš) un viņa draugiem Peli (Anastasija Džordževiča) un Loko (Agris Nātre) uz skatuves darbosies arī vijolniece, Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkne Nora Gauja, bet pie diriģenta pults – Jēkabs Krists Kalniņš, kurš pašlaik turpina studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studiju programmas orķestra diriģēšanas noslēdzošajā semestrī. 

Līdzās Žana Sibēliusa un Arama Hačaturjana skaņdarbiem LNSO atskaņos vairākus latviešu komponistu skaņdarbus, kas veltīti dažādām sporta spēlēm un fiziskām aktivitātēm. Būs arī trīs īpaši šim koncertam tapuši jaundarbi: Lindas Dambergas "Basketbola ritmi", Almas Kalniņas "Hokejs" un Eļzanas Šaripovas "Uz viļņa". Tiks atskaņots arī Edgara Mākena skaņdarbs "Sacīkstes" no izrādes "Loranga" Ernesta Mediņa aranžijā orķestrim. 

Jēkabu Kristu Kalniņu uz sarunu aicināja Rūta Paula.

Rūta Paula: Šajā programmā skanēs gan klasika, gan pavisam jauna mūzika.Tā bija jūsu izvēle vai arī orķestris jau bija kaut ko izdomājis?

Jēkabs Krists Kalniņš: Biju ļoti priecīgs, ka pēc tam, kad LNSO un Andris Vecumnieks mani uzrunāja doties šajā avantūrā, viņi man deva brīvu iespēju veidot programmu pašam, kas ir liels solis jebkuram jaunam māksliniekam, tāpēc jau nākamajā nedēļā pēc uzrunāšanas ķēros pie darba un klausījos mūziku. Klausījos, pētīju, atklāju.

Žans Sibēliuss varētu būt atpazīstamākais no programmas komponistiem, bet skaņdarbu, kurš tika izvēlēts, nekad nebiju dzirdējis. Bet var atpazīt, ka tas ir Sibēliuss, un tas ir visskaistākais.

Kas no visnotaļ nopietnā Sibēliusa varētu būt sportisks?

Vārdam 'sports' sākumā pievērsos ļoti tieši un konkrēti. Skatījos, vai nav kāds skaņdarbs par futbolu, par basketbolu un tā tālāk, bet tad sapratu, ka viss kas var būt sports. Viens no vienojošajiem elementiem, kas ir šajā “LeNeSonā” - mēs runājam par to, ka dejošana ir sports. Es apbrīnoju, cik fiziski sagatavotam jābūt cilvēkam, lai dejotu daudzas stundas un kur nu vēl tam gatavotos. Tāpēc no Sibēliusa skanēs “Dance Intermezzo”, kas ir ļoti kompakti ietērpts Sibēliusa šedevrs.

Un viņam līdzās Arams Hačaturjans.

Jā, es ļoti priecājos, ka atcerējos par šādu darbu - “Zobenu deju”, kas ir izskanējusi neskaitāmos seriālos, izrādēs un filmās. Pat šo darbu nezinot, cilvēki to dzirdot saprot, ka tas ir kaut kur dzirdēts.

Par mūsdienu latviešu komponistu opusiem - Linda Damberga, Alma Kalniņa, Eļzana Šaripova. Domāju, ka daudzi klausītāji šos vārdus dzirdēs pirmo reizi.

Jā, iespējams, bet noteikti ne pēdējo.

Visas trīs Mūzikas akadēmijas studentes ir kārtīgi pastrādājušas un veikušas milzīgu darbu - komponējušas skaņdarbu pilnam simfoniskajam orķestrim. 

Viņas tika uzrunātas pēc profesora Andra Vecumnieka iniciatīvas. Es viņas tiešām neapskaužu - tas ir milzonīgs, milzonīgs, milzonīgs darbs.

Tātad trīs pasaules pirmatskaņojumi! Vai raksturosiet, kā katrai veicies?

Tieši tā. Eļzanas kompozīciju, kas sākotnēji bija nosaukta par “Viļņiem”, pēc tam par “Vindsērfingu” un tagad “Uz viļņa”, es varētu raksturot kā sākotnēji satraucošu, bet viļņi tomēr lēnām norimstas un parādās saulīte. Varbūt vairs neatrodamies pie Baltijas jūras, bet tālu Havaju salās. Ļoti krāsaina kompozīcija. Lindas Dambergas skaņdarbā “Basketbola ritmi” dzirdami basketbola ritmi, spēlētāju pārdomas pirms svarīga metiena. Tas ir filozofiskais basketbols, tāds, kas notiek pārdomās. Almai Kalniņai ir “Hokejs”. Kad tikāmies akadēmijā pirms pirmā mēģinājuma, viņa stāstīja, ka būtu tik skaisti redzēt to, kā LeNeSons vēl mācās slidot. Šodien, kad pirmo reizi iepazinām šo skaņdarbu kopā ar orķestri, es tiešām redzēju Almas vīzijas par to, ka varbūt LeNeSons kādā brīdī paslīd, tad atkal viņam labāk veicas, tad viņš atkal paslīd (smejas). Šie darbi ir ar humoru, bet vēlreiz jāsaka, ka milzīgs darbs ir izdarīts un visas trīs komponistes ir lieli, lieli malači.

Svētdien, 18. janvārī, pie koncertzāles “Latvija” ērģelēm muzicēs Agnese Abramāne, ērģelniece ar plašu muzikālo redzesloku un aktīvu koncertpieredzi, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas ērģeļu klases maģistrante, kura studē pie profesores Vitas Kalnciemas, kā arī iepriekš pilnveidojusies pie Kristīnes Adamaites un Larisas Bulavas. Agnese studējusi arī Štutgartes Mūzikas un skatuves mākslas augstskolā, bet ēģeļspēles pamatus apguvusi Ventspils Mūzikas vidusskolā.

Telefonsarunā Agnesi Abramāni izvaicājam par ērģelspēles apguvi Ventspils Mūzikas vidusskolā un iespējām tikt pie koncertinstrumenta, par koncertzāles "Latvija"ēŗģeļu specifiku un interesēm senajā mūzikā, kā arī šī koncerta programmas izvēli, kurā reti spēlēta un Latvijā maz zināma ērģteļmūzika. Tās autori - Bendžamins Britens, Semjuels Bārbers un Gijs Bovē.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa Universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze.

Studentu un studenšu korporācijas ir akadēmiskas mūža organizācijas, kas vieno augstskolu studentus un absolventus. Savstarpējās attiecības tajās nosaka vecākuma princips, draudzība un palīdzība. Korporācijas locekļi pēc vecākuma principa dalāmi filistros, kas studijas jau beiguši un bijuši aktīvi korporācijas dzīvē vairākus gadus, jeb vismaz piecus semestrus, tautiešos jeb komilitoņos, tas ir, aktīvajos biedros un fukšos, jeb jaunajos biedros, kas uzņemti korporācijā nesen un vēl studē.

Studentu korporācijas sāka veidoties Vācijā 18. gadsimta beigās, un tajās ir saglabājusies latīņu un vācu terminoloģija. (Par vecāko studentu korporāciju jeb brālību uzskata Onoldia, kas dibināta Erlangenas universitātē 1798. gadā).

Katrai korporācijai ir savas devīzes (viena vai vairākas), piemēram, „Tēvzemei, zinātnei un dailei” vai „Concordia nostra perpetua sit!” – „Lai mūsu vienprātība būtu mūžīga!”

Katrai korporācijai ir ārējās nozīmes: tas ir trikolors, jeb trīs atšķirīgas krāsas, ko lieto kā krāsu lentu, cedru un galvas segu, jeb deķeli ar krāsām. Cedras, un tās ir no satīna, nēsā prezidijs svinīgos gadījumos. Krāsu lentu nēsā pār labo plecu Aristoteļa svētkos, Valsts svētkos, Baltijas tautu komeršos un korporāciju gada svētkos vai augstskolas izlaidumā, saņemot diplomu.

Baltijā vecākā korporācija ir 1808. gadā Tērbatā dibinātā vācbaltiešu studentu korporācija Curonia, kas uzņēma galvenokārt kurzemniekus, un 19. gs beigās – 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgā.

Viens no pazīstamākajiem kuroņiem bija Latvijā dzimušais Tērbatas Universitātes rektors, fizioloģijas profesors Frīdrihs Biders (1810–1894).

Vecākā latviešu studentu korporācija ir 1870. gadā Tērbatā dibinātā Lettonia (sākotnēji kā latviešu rakstniecības vakari), un tās ārējās nozīmes – trikolora krāsas – bija sarkanbaltsarkans, kā vēlāk Latvijas karoga krāsas.

Lettonia panāca savu legalizāciju korporāciju saimē 1882. gadā ar tagadējām zaļš-zils-zelts krāsām, jo krāsām bija jābūt dažādām.

Pirmā studenšu korporācija Filiae Patriae (Tēvzemes meitas) dibināta pie Tartu universitātes 1920. gada oktobrī, apvienojot igauņu studentes. Gadu vēlāk (1921. gada novembrī) pie Latvijas Universitātes dibināta pirmā latviešu studenšu korporācija Daugaviete. 1922. gadā dibināta biedrība Varavīksne, kas piecu gadu laikā pārtapa par korporāciju, bet oficiāli otra vecākā latviešu studenšu korporācija ir 1923. gada novembrī dibinātā Gundega.

Kad 1924. gadā nāca klāt korporācijas Dzintra un Imeria, radās nepieciešamība izveidot jumta organizāciju – Studenšu Prezidiju Konventu (S!P!K!), lai koordinētu darbību, saskaņotu pamatnoteikumus un principus, un kurā ir apvienojušās visas mūsdienās pastāvošās Latvijas studenšu korporācijas. Jāmin arī Selga un Gaujmaliete, kas dibinātas 1927. gadā un pēdējā studenšu korporācija, kas dibināta starpkaru periodā Latvijā – Aurora. (Vienīgā krievu studenšu korporācija Latvijā – Sororitas Tatiana – izveidojās 1932. gadā).

Trīs latviešu studenšu korporācijas dibinātas pēckara Vācijā – divas pie Baltijas Universitātes – Spīdola un Zinta, kā arī Minhenē – Staburadze (1947).

Studenšu korporācijas Latvijā, nereti, saskārās ar visai nievājošu attieksmi gan no buršu, gan no pārējās sabiedrības puses, tika kariķētas presē un izzobotas ikdienas sarunās.

Tomēr ar laiku studenšu korporācijām izdevies izcīnīt savu vietu akadēmiskajā vidē un ieņemt tajā līdzvērtīgu pozīciju.

Studenšu korporācijas dibinātas ne tikai pie Latvijas Universitātes. 1928. gada martā Latvijas Konservatorijā radās biedrība Līga, kas no 1931. gada uzskatāma par korporāciju. (Līdz 1940. gadam studenšu korporācijā Līga varēja būt tikai Latvijas Konservatorijas audzēknes. Līdz korporācijas slēgšanai padomju okupācijas laikā Līga bija spiesta vairākas reizes mainīt organizācijas formas nosaukumu, saucoties gan par biedrību, gan korporāciju, gan par kopu un atkal īsu brīdi par korporāciju, jo tobrīd pastāvošie noteikumi paredzēja, ka par korporācijām var dēvēties tikai tās, kas dibinātas pie Latvijas Universitātes). Korporācijas Līga goda filistri bija Konservatorijas rektori Jāzeps Vītols (1863–1948) un Pauls Jozuus (1873–1937).

Runājot par korporāciju muzikālajām tradīcijām, jāatzīmē, ka korporācijām ir savas kantu, jeb dziesmu grāmatas, kā arī himna, jeb Karoga dziesma.

Studentu un studenšu korporācijām ir savs koris – Prezidiju konventa vīru koris un Studenšu Prezidiju Konventa koris, kuri piedalās arī Dziesmu svētkos.

Katru gadu korporācija Tālavija pasniedz Paula Saksa (operdziedonis, korporācijas dibinātājs 1878–1966) Atzinības balvu jaunajiem operas māksliniekiem un rīko kopīgu operas izrādes apmeklējumu.

1940. gada vasarā, pēc padomju okupācijas, korporācijas slēdza. Vācu okupācijas laikā darbību daļēji atjaunoja un turpināja darboties vēlāk trimdā ārzemēs (izņemot korporāciju Līga). Tā kā korporācijas pēc būtības ir nacionālas organizācijas (atļauts runāt tikai latviski), tad šis apstāklis veicināja latvietību dažādos kontinentos – ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā.

Procentuāli korporācijās ir neliels skaits studējošo.

Pašlaik Latvijā ir 23 studentu un 13 studenšu korporācijas, kas lepojas ar savām filistrēm – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, operdziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri un teātra zinātnieci Liliju Dzeni.

Mūsdienās studenšu korporācijas aktīvi iesaistās arī žurnāla Universitas redakcijā. Universitas ir viens no vecākajiem žurnāliem latviešu valodā, kas iznāk kopš 1930. gada, reizi vai divas reizes gadā, un pieejams visiem, arī elektroniski.

Gan studentu, gan studenšu korporācijas būtība mūsdienās ir – draudzība uz mūžu.

Literatūra:

V. Ščerbinskis. Uzticīgi Draugam, Rīga, 2010.