24. janvārī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” kopā ar starptautiski atzīto baroka orķestri La Folia Barockorchester pirmoreiz uzstāsies dziedātāja no Šveices Regula Mīlemane (Regula Mühlemann), Sony Classical ekskluzīvā māksliniece un vairāku Opus Klassik balvu laureāte.

Koncertā Liepājā skanēs baroka ārijas no La Folia Barockorchester un Regulas Mīlemanes kopīgi veidotā albuma Cleopatra – Baroque Arias (2017), par kuru soliste 2018. gadā saņēmusi “Opuss Klassik” apbalvojumu kā “Gada jaunā dziedātāja”.

2025. gadu beidzāt un šo gadu sākāt, dziedot Adeli Johana Štrausa operetē "Sikspārnis". Aizvadītajās nedēļās esat izdziedājusi arī valšu ritmus un spāņu mūzikas kaislības, bet tagad jāpārslēdz uzmanība uz Kleopatrai veltīto programmu, ko dziedāsiet ne vien Latvijā, Liepājā, bet arī Antverpenē, Esenē un Cīrihē. Vai labprāt tā strauji maināt stilus savā repertuārā?

Man vienmēr ir paticis dziedāt daudzveidīgu repertuāru un ir ļoti svarīgi dziedāt operās un koncertos gan kopā ar orķestri, gan arī solo koncertos ar klavieru pavadījumu. Labprāt izdziedu dažādu laiku mūziku.

Tas jau ir tas interesantākais, esot brīvmākslinieces statusā: vari izmēģināt tik daudz ko, ne vien dziedot daudzveidīgu repertuāru, bet arī pamainot dzīvesveidu.

Kad piedalos operas iestudējumā, dzīvoju vienuviet pat divus mēnešus, mācoties jaunu operu un horeogrāfiju. Savukārt dodoties turnejā ar solo koncertiem, esmu nemitīgi ceļā. Labi, ja pāris naktis pavadu vienā mītnē. Reizēm mans vienīgais draugs ir pianists-koncertmeistars, citreiz atkal aizvien jaunas tikšanās ar orķestri pēc orķestra. Šoreiz būšu kopā ar baroka ansambli La Follia, ar kuru esmu pazīstama jau sen. Kopā ierakstījām albumu, un Kleopatrai veltīto programmu esam atskaņojuši visai daudz reižu. Brīnišķīgi cilvēki! Tāpēc gaidu ne vien atkalatgriešanos šajā mūzikā, bet arī tikšanos ar draugiem, kurus neesmu satikusi gadus divus.

Dažādu programmu nomaiņa nozīmē arī atšķirīgus partnerus mūzikā - reizēm jaunus, iepriekš nesatiktus, reizēm - senus draugus. Tas man ļoti patīk. 

Jūsu dzīvē daudzveidības tiešām netrūkst: vienudien jūs izdzīvojat rozā sapni Mocarta operā, citu atkal tumšas krāsas Verdi "Rigoleto" iestudējumā, kur jūsu atveidotajai varonei ir īsi mati - gluži pretēji tam kā Jūsu īstajā dzīvē. 

Jā! Bet tieši tas man patīk operas žanrā - vari kļūt par kaut ko, kas dzīvē nemaz neesi. Reizēm atveidoju tēlu, kas ir visai līdzīgs manai personībai, kā, piemēram, tikko Adeli Štrausa "Sikspārnī". Domāju, ka ar Adeli man labi saskan. Savukārt "Rigoleto" iestudējums man bija pilnīgi jauna pieredze un iespēja atklāt pašas personībā kādu jaunu šķautni. Manuprāt, pat visdrūmākajā, dīvainākajā tēlā, ko atveidoju uz skatuves, var atrast kādu daļiņu, kas piemīt arī man pašai. Caur to varu saslēgties ar šo lomu. Un reizēm ir interesanti atklāt arī tumšos nostūrus.

Man patīk, ka uz skatuves varu pārtapt par pilnīgi citu cilvēku, kāds patiesībā nemaz neesmu. Kaut kas mazliet līdzīgs karnevālam vai Helovīnam, kad cilvēki pārģērbjas, pārtopot par kādu citu un izbaudot brīvību, ko šī pārtapšana sniedz.

Man ir tā privilēģija, ka šādu pārtapšanu piedāvā mana profesija.

Ja runājam par raksturiem - Kleopatrai esot piemitis spēcīgs raksturs, viņai bijusi laba izglītība, viņa runājusi vairākās valodās. Vai par viņu pārtapt jums ir viegli? Un cik daudz vispār zināms par šo leģendāro personu? 

Veidojot šo programmu, par Kleopatru uzzināju daudz. Šis gan ir tāds bezgalīgs izpētes process. Protams, vari daudz uzzināt par viņas personību, par to, ko viņa darījusi. Viņas tēls mūzikā ir tik interesants!

Tik daudzus komponistus (ne tikai baroka laikā, bet vienmēr) fascinējis Kleopatras tēls, tāpēc par viņu ir daudz materiālu - ne vien filmas un grāmatas, bet arī daudz mūzikas!

Bija ļoti interesanti atklāt daudzus darbus, daži no tiem ir visai pazīstami, piemēram, Hendeļa "Jūlijs Cēzars", bet citi - pavisam nezināmi. Vienam - Legrenci darbam - mēs veicām pirmieskaņojumu. Mums, mūziķiem, šo programmu veidojot, bija daudz atklājumu, un esmu droša, ka arī klausītājiem būs interesanti. 

Kleopatras tēls ietverts vairāk nekā 80 17.-18. gadsimta operās. Kā no tā visa atlasījāt lappuses, ko vēlējāties dziedāt un ieskaņot?

Bija grūti, bet man palīdzēja orķestra mākslinieciskais vadītājs, un daudzus lēmumus mēs pieņēmām kopā ar pirmo vijoli Robinu Peteru Milleru. Šo programmu veidojot, man uz klavierēm stāvēja ārkārtīgi daudz partitūru, ko centos izspēlēt. Tas nebūt nebija viegli, jo

daudzas partitūras pieejamas tikai rokrakstos, ne visus viegli salasīt. Bija daudz darba, lai atlasītu repertuāru, kas piemērots tieši manai balsij.

Bet dažas ārijas dziedot, uzreiz jutu, ka tās ir ļoti īpašas. Protams, dažām Hendeļa ārijām šajā programmā noteikti vajadzēja būt, jo man patīk Hendeļa Kleopatra. 

Pastāstiet plašāk par saviem atklājumiem, šo programmu veidojot. 

Patiesībā teju visas šīs ārijas man bija atklājumi, izņemot vienīgi Hendeli. Protams, es zināju Skarlati, zināju Hasi, bet ne šos konkrētos darbus. Jaunatklāšanas process bija brīnišķīgs, izrādījās, ka ir tik daudz skaistu, nezināmu melodiju! Turklāt baroka orķestrī visi ir raduši improvizēt, nolasot harmonijas arī mazliet eksperimentēt. Kā veidot melodisko līniju, kā saspēlēties - tā ir tāda grupas jeb ansambļa pieeja, atšķirīga no orķestra prakses. Orķestrī katrs mūziķis spēlē savu izrakstīto partiju, savukārt La Follia baroka ansamblī darbs vienmēr bija procesā. Piemēram, arfiste Kataržina ir arī dziedātāja, un mēs pamēģinājām dziedāt arī duetā, tas labi izdevās.

Muzicēšanas procesā varējām pievienot arī kādas papildu skaņas, pat trokšņus, jo baroka mūzikā daudz eksperimentējam ar skanējumu, ne vienmēr ir vajadzīga klasiski skaista skaņa. Reizēm dīvaina skaņa, uz kādu baroka instruments ir spējīgs, var uzrunāt tiešāk, tā var būt tekstam tuvāka.

Savukārt kārtīgs moderns instruments var piedāvāt tikai viena veida - skaistu skaņu. Tieši šajā atskaņošanas procesā mēs arī atradām mūzikas būtību. Esmu šai grupai lielu pateicību parādā, jo šīs programmas radīšana tiešām bija komandas darbs. 

Bet vismaz dažas no šīm ārijām esat atskaņojusi arī kopā ar moderno instrumentu orķestri.

Jā, bet reti.

Domāju, ka atskaņojums ar baroka orķestri ir miljons reižu augstvērīgāks. Tas ir daudz krāsaināks, interesantāks. 

La Follia tulkojumā nozīmē "neprāts". Kā tas šajā grupā izpaužas?

Viņi ir pavisam traki! Bet es viņus mīlu. Droši vien tāpēc, ka viņi ir mazliet traki. Patiesībā mēs visi esam. 

Cik atšķirīga ir Kleopatra visās šajās Grauna, Hendeļa, Hases, Legrenci, Sartorio ārijās? Vai komponistu skatījumā uz Kleopatru ir kādas līdzības?

Ļoti interesanti, ka mūzikā vairāk var atklāt arī viņas personību.

Piemēram, filmās Kleopatra vienmēr rādīta kā karaliene, šis spēcīgais tēls, bet reti redzam viņas vājuma vai baiļu brīžus. Mūzikā ir ietvertas visas šīs krāsas.

Jo viņa var būt viena pati un dziedāt āriju. Tāpēc varam parādīt viņas rakstura visus aspektus: spēcīgo karalieni, kā tas ir, piemēram, Grauna ārijā, kur viņa ir uguņojoša, ļoti ekstraverta, savukārt Skarlati ārijā redzam arī viņas trauslumu. Domāju, esam mūzikā atraduši visu krāsu paleti.

Esat šo programmu ieskaņojuši bez diriģenta, tātad ir šī ansambļa sajūta...

Jā, tāpēc es uzsveru šo grupas sajūtu. Arī fiziski mēs stāvam tuvu cits citam, ne tā kā ar lielu orķestri, kur ļaudis šķir distence. Šie mūziķi stāv man apkārt, es parasti esmu vidū. Pat neskatoties atpakaļ, jūtu arī man aizmugurē stāvošo klātbūtni. Viņi ir raduši spēlēt bez diriģenta, Robins Peters Millers, protams, vada atskaņojumu no pirmās vijoles pozīcijas, bet ir jūtama arī kopējā dinamika: katrs ir klātesošs un daļa no atskaņojuma, tāpēc diriģents nav vajadzīgs.

Katrs uzņemas atbildību par atskaņojumu, par mūziku. Tas ir ļoti īpaši, man ārkārtīgi patīk sadarboties ar šo grupu.

Kleopatra esot vannojusies pienā. Jūs izprotat šādu skaistumkopšanas procedūru vai jums ir citi rituāli?

Man patīk vannoties. Bet ne pienā. Šampanietī? Nē, tā būtu klišeja. Bet tie ir skaisti rituāli, rūpes par sevi. Nav runa tikai par skaistumu, bet arī par to, ka esi tā vērta, lai rūpētos par sevi, lai atvēlētu laiku relaksācijai. Mēs nedrīkstētu aizmirst rūpēties par sevi.

Ja reiz par šampanieti... Jūsu balss ir dzirkstoši viegla. Reiz esat teikusi, ka gribētu savā balsī arī tumšākas sarkanvīna krāsas. 

Jā, reiz kādā intervijā ieminējos, ka gribētu tādu tumšu sarkanvīna krāsu. Un intervētājs teica: "Bet jums ir šampanieša balss, tas arī nav slikti!" Tas man nebija ienācis prātā, bet tiesa -

dzidra, dzirkstoša, gaiša, viegla balss arī ir vērtība. Pamazām esmu ar to sadraudzējusies. Tā jau ir, ka cilvēks vienmēr ilgojas pēc tā, kas viņam nav dots, bet nenovērtē, kādas dāvanas tikušas viņam pašam.

Esmu sākusi mīlēt arī savas balss krāsas. Jāteic gan, ka pamazām mana balss arī mainās, kļūst mazliet tumšāka un bagātīgāka, tas ir skaisti, bet pamatu pamatos noteikti līdz pat karjeras beigām saglabāšu balss spožās krāsas. 

Teicāt - balss mainās. Kāda repertuāra virzienā tas jūs ved? Arī repertuārs mainās?

Jā, mazliet mainās, pēdējā laikā daudz dziedu bel canto, no 18. gadsimta mūzikas pārceļos vairāk 19. gadsimtā. Karjeras sākumā daudz dziedāju baroka mūziku un Mocartu, tagad dziedu vairāk bel canto, Rihardu Štrausu, "Rožu kavalieri" pērn dziedāju divas reizes. Tagad būs vairāk manā repertuārā Doniceti, Bellīni. Tās ir nelielas izmaiņas, tomēr domāju, ka

tāda balss kā manējā vienmēr jutīsies labi baroka un klasicisma mūzikā, kā arī  bel canto.

 Jūsu balsi klausoties šķiet, ka dziedāt ir tik viegli. Tas tāpēc, ka dziedāšana jums ir dabisks stāvoklis vai tomēr tas ir tehnikas jautājums?

Droši vien abi. Man tiešām patīk dziedāt. Apzinos, ka dziedu daudz, pat, kad gatavoju ēst vai daru ko citu. Dziedāt man patīk, tā ir mana kaislība. Kaut, protams, esmu arī daudz strādājusi. Un vajadzīgi ir abi: smags darbs, savā ziņā - arī perfekcionisms, bet tajā pašā laikā augstu līmeni sasniegsi tikai tad, ja tev patiks tas, ko dari. Un man tiešām patīk! Tāpēc man vienmēr ir bijusi motivācija turpināt strādāt, darīt visu, kas nepieciešams. Jo es zināju, kādu skanējumu vēlos panākt.

Labi iztēlojos, kā gribu, lai skan kādas augstās notis, koloratūru pasāžas, tāpēc strādāju tik ilgi, līdz iztēloto panācu. Lai sasniegtu mērķi, pamatā jābūt mīlestībai pret to, ko dari.

Veidojot tādu programmu kā šī, Kleopatrai veltītā, vai klausītāji Jums rūp? Jūs domājat par viņu interesēm?

Tas mazliet atkarīgs no žanra. Opermūzikā daudz ko nosaka tēls, es iejūtos lomā un - ne nu gluži aizmirstu par skatītāju, jo, protams, ir vajadzīga saikne ar publiku, tomēr tēlā es it kā iegrimstu. Piemēram, tikko Cīrihes operā dziedāju Štrausa operetē "Sikspārnis", cenšoties būt tik autentiska, cik vien iespējams. Savukārt dziedot koncertā, daudz labāk redzi skatītāju, operā tomēr sejā spīd gaismas, publiku tik labi nevar saskatīt. Koncertā klausītājus redzi, vari ar viņiem mijiedarboties, reaģēt.

Kleopatras programmā, dziedot kādu intīmu āriju, nebūšu tiešā dialogā ar publiku, savukārt kādā ekstravertā ārijā, kur tiek uzrunāti cilvēki, ar publiku komunicēšu aktīvi. Viss atkarīgs no tēla un ārijas stila.

Jums patīk šī mijiedarbība ar publiku?

Jā, ļoti patīk. Jo īpaši koncertos vari vairāk izpaust savu personību. Operā es pieskaņojos tēlam, kas man jāatveido un no sevis - no Regulas - daudz ko zaudēju. Savukārt koncertā vairāk parādu sevi, man nav jāievēro operas diktēti noteikumi, es pati nosaku, kā vēlos ieiet zālē, kā kontaktēties ar mūziķiem, ar publiku, nav režisora, kurš visu nosaka. Man patīk koncerti, jo tad esi klausītājam daudz tuvāk.

 Vai jums patīk veidot konceptuālas programmas? Tāda ir gan šī - Kleopatrai veltītā -, gan arī iepriekš ieskaņotā un dziedātā Fairy Tales. Kā tās veidotajat?

Man patīk, ja pamatā ir kāda koncepcija, jo tad var apgūt daudz jauna repertuāra. Ar programmu Fairy Tales bija līdzīgi, man bija tēma "Pasakas", un es caurskatīju literatūru par fejām, par pasakām, par šīm mistiskajām būtnēm un atklāju daudz jauna.

Ja veido programmas tikai ar repertuāru, ko jau zini, ir daudz grūtāk atrast jaunus skaņdarbus. Jo tu vienmēr izvēlies kaut ko zināmu, kas tev jau agrāk ir paticis.

Bet, ja ir konkrēta tēma, tas rosina atklāt jaunus skaņdarbus. Es, piemēram, veidoju šveiciešu dziesmu ierakstu. Un mēs ar draugu, pianistu, devāmies uz arhīvu un izspēlējām nošu kaudzi kādu divu metru augstumā, lai atrastu vislabāko repertuāru šim ierakstam. Tas ir liels darbs, bet arī ļoti interesants, jo atklāj repertuāru, ko neesi zinājusi pati un, iespējams, nav dzirdējis neviens pēdējo pāris gadsimtu gaitā. Vienmēr ir patīkami atrast jaunus darbus - jaunus vecos darbus!

Vai tā pārlūkojot divus metrus mūzikas, uzreiz jūtat, ka konkrētā dziesma vai ārija būs jūsu, ka gribat to dziedāt?

Jā, un šī sajūta arī nosaka manu izvēli. Eju cauri notīm un jūtu savu reakciju. Ja acumirklī man šī saite neveidojas, domāju, ka mūzika nav pietiekami laba. Jo ar labu dziesmu vai āriju uzreiz ir jūtams - tā ir īpaša, tai man jāpievēršas. Atlasītā repertuāra kaudze, protams, parasti ir par lielu, tad ir jāizvēlas visspožākās pērles. Tāds parasti ir mans mūzikas izvēles process. Gadās, ka dziesmas teksts ir vājais posms, arī vārdi man ir ļoti svarīgi. Ja teksts ir slikts, tad arī nevēlos attiecīgo dziesmu dziedāt. Savukārt, ja teksts ir labs un mūzika arī, tad uzreiz jūtu nepieciešamo klikšķi. Un tāds man ir vajadzīgs!

Ir svarīga tā "O!" sajūta, jo arī klausītājs šo darbu dzirdēs pirmo reizi. Ja man pašai nebūs tādas reakcijas, arī klausītājam tāda varbūt neradīsies. Ja jūtu es, arī klausītājs varbūt sajutīs.

Izskatīt divus metrus mūzikas - tas ir ļoti laikietilpīgs darbs. Jūs tam mērķtiecīgi atvēlat laiku?

Tāpēc ierakstu veidošanā biju paņēmusi nelielu pauzi, jo nevēlos ierakstīt simto bel canto albumu. Parasti visi ieskaņo to, ko attiecīgajā laika posmā dzied opernamos. Man tas šķiet mazliet garlaicīgi. Izvēlēties kādu tēmu un atrast jaunu repertuāru - tas tiešām prasa daudz laika, bet ir tā vērts. Pēdējo gadu laikā veicu visai daudz ierakstu, tāpēc man vajadzēja nelielu pārtraukumu, lai rastu jaunas idejas, jaunu iedvesmu un jaunu repertuāru.

Un esat šo iedvesmu atradusi?

Jā, varbūt veidošu Ziemassvētku albumu, bet tas varētu prasīt vēl pāris gadus laika. Ja jums ir kāda laba Ziemassvētku melodija - sakiet!

Kas vēl šobrīd ir jūsu radošajos plānos? Ko gaidāt ar nepacietību?

Tuvākajā nākotnē, vēl šī gada laikā, pirmo reizi dziedāšu Lučiju di Lammermūru. Šo lielo izaicinājumu gaidu ar nepacietību.

Doniceti un tieši Lučija bija viena no lomām, par kuru sapņoju, kad biju jaunāka. Necerēju, ka man reiz būs iespēja to dziedāt. Šis man bija tāds mērķis, par kuru domāju ilgu laiku. 

Kad bijāt jaunāka, vai domājāt, ka reiz dziedāsiet uz lielajām skatuvēm, ka ar šādu repertuāru apceļosies pasauli?

Man vienmēr ir paticis dziedāt, bet nekad nedomāju, ka kļūšu par profesionālu dziedātāju. Tikai vēlāk nolēmu studēt klasisko mūziku, dziedāšanu. Tāpēc viss man šķita pārsteidzoši. Joprojām, nonākot kādā vietā, kur agrāk neesmu bijusi, mani pārņem emocijas, nespēju aptvert, ka varu dziedāt tik skaistās vietās. Man ir ļoti veicies, ka varu mūzcēt kopā ar brīnišķīgiem orķestriem lieliskās koncertzālēs un operu namos.

Tas bija kāds konkrēts brīdis, kāds klikšķis, kad sapratāt - vēlaties būt dziedātāja?

Ne gluži. Man vienkārši patika dziedāt, dziedāšana bija mans hobijs, dziedāju meiteņu korī.

Korī man līdzās stāvēja labākā draudzene (viņa joprojām ir mana labākā draudzene). Un pirmajā reizē, kad dziedāju solo vairākiem simtiem klausītāju, draudzene bija man līdzās un iedrošināja.

Tāpēc viss sākās tā viegli, es jutu viņas atbalstu. Un man joprojām reizēm ir tā sajūta, ka līdzās ir draudzene. Laikam jau jaunai dziedātājai šāds atbalsts bija ļoti svarīgs laikā, kad guvu pirmo pieredzi dziedāt publikai. Sajutu atbalstu, guvu pozitīvu enerģiju. Tāpēc, lai gan biju vēl ļoti jauna, dziedāju bez pārmērīga stresa un adrenalīna, jutos visai mierīgi. Protams, bija arī īpaši mirkļi, piemēram, pusaudzes gados Cīrihes operā skatījos "Figaro kāzas". Visai nelielā Barbarīnas loma man ļoti iekrita sirdī, es iedomājos: "Reiz tā varētu būt es!" Un patiešām - Barbarīna kļuva par manu pirmo lomu uz lielās skatuves. Daži sapņi piepildās! 

Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” 17. janvārī notiks pirmizrāde jaunam koncertiestudējam bērnu auditorijai “Vivaldi gadalaiki”, kura pamatā Antonio Vivaldi vijoļkoncertu cikls "Četri gadalaiki". To izspēlēs Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Reiņa Lapas vadībā, bet soliste būs orķestra koncertmeistare Līga Baltābola. 

Sadarbībai LSO atkārtoti aicinājis režisoru, dramaturgu un aktieri Ģirtu Šoli, kura pirms gada veidotais Sergeja Prokofjeva darba “Pēterītis un vilks” iestudējums lielu atzinību guvis ne tikai Liepājā, bet arī citviet Latvijā. Ģirtu Šoli telefonsarunā izvaicā Signe Lagzdiņa. 

Ģirts Šolis: "Ikviens orķestris laiku pa laikam iedomājas par jauno auditoriju, kas man šķiet ļoti vajadzīgi un vērtīgi, jo

jauns pieplūdums un jaunā mūzikas cienītāju paaudze ir vitāli nepieciešama. Lai to sagatavotu, tā ir jāizglīto.

Liepājas Simfoniskais orķestris nav vienīgais, kas ar to darbojas. Man ir prieks, ka mūsu sadarbība turpinās, jo šis ir mans otrais darbs sadarbībā ar Liepājas Simfonisko orķestri. Salīdzinoši nesen, pirms gada, mums bija un joprojām notiek Prokofjeva “Pēterītis un vilks”. Ja Prokofjeva darbā ir teātrāla līnija un notiek kaut kāda darbība, tad Vivaldi varētu salīdzināt ar skolas laika sacerējumu par brīvo tematu. Šie brīvie temati parasti ir visgrūtākie, jo tajos ir mazāk konkrētu norāžu un dramaturģija vairāk izpaužas mūzikā. Vēsturiski Vivaldi ir mazliet norādījis, ko viņš mēģinājis atainot un kurā brīdī ir suņu rejas vai ganu balsis, ko var mēģināt saklausīt, bet mēs centīsimies strādāt un darboties uz iztēles un fantāzijas attīstīšanu. Es saku “mūsu”, jo nav gluži tā, ka es te būtu vienīgais režisors. Esmu piesaistījis savu nu jau bijušo studentu, diezgan labi zināmo un jau debitējušo režisoru Rihardu Zelezņevu, un mēs esam divi, kas to visu mēģinās saprast.

Ja par skatuvi, tad mūsu izvēle ir bijusi par labu dzīvajai animācijai jeb attēla veidošanai turpat uz skatuves.

Protams, mūzika ir mūzika, un mēs nevēlamies konkrēti šīs lietas vai sižetus risināt, bet ļaut skatītājam, paralēli tam, ko mēs rādām, dzīvot līdzi mūzikai un piedalīties, un domāt par savu ziemu, savu pavasari, savu rudeni, un šīs domas mēģināsim materializēt." 

Stāsta arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieks Jānis Meinerts. Materiālu sagatavojusi LKA vadošā pētniece, tradicionālās kultūras un folkloras pētniece Ieva Vītola. Producente: Gita Lancere.

Ka ezeri lidojuši pa gaisu, stāsta latviešu tautas teikas, kas pierakstītas teju visā Latvijā, tiesa, ne par visiem mūsu zemes ezeriem, un tomēr ļoti daudziem. Tā, piemēram, Sēlijā 1939. gadā pierakstīta teika par Saukas ezeru, kas kopā ar simtiem citu šāda tipa teiku tagad glabājas Latviešu folkloras krātuvē:

Senos laikos Sauka ezera vietā bijuši lauki un mājas. Kādu dienu trīs meitas mazgājušas veļu. Tanī dienā bijusi ļoti liela migla. Viena meita pacēlusi galvu un sacījusi: „Kas te šņāc un kas rūc”. Otra sacīja „Tas jau ezers lido pa gaisu!” Trešā meita atminējusi vārdu un sākusi dziedāt:

„Meties, Sauka ezeriņ,

Še ir labi tīrumiņi!”

Ezers nolaidies un appludinājis visu apkārtni. Noslīkušas ar visas trīs velētājas. Lielie ezera viļņi izskalojuši dažus mājas baļķus, lai zina, ka kādreiz ir bijusi apdzīvota vieta. (LFK 1654, 7081)

Teiku motīvs par lidojošu ezeru, kas izvēlas vietu un nolaižoties uz zemes appludina mājas un noslīcina cilvēkus, ir ļoti raksturīgs Latvijas ezeru folklorai.

Ne tikai teikas un nostāsti veido ezeru folkloru, arī ezeru nosaukumi un dažādi mikrotoponīmi, kas doti ezeru līčiem, sēkļiem un salām, atklāj ezeru krastos dzīvojošo ļaužu glabāto un tālāk nodoto mantojumu.

Teikas par ezeriem visbiežāk stāsta par to izcelšanos. Folkloras pētnieki tās klasificējuši kā izcelšanās jeb etioloģiskās teikas. Tās ir no paaudzes paaudzē nodoti stāstījumi, kas vēsta par dažādu parādību un objektu rašanos. Piemēram, latviešu folklorā ir zināmas teikas, kas stāsta kā savulaik radusies saule, mēness, zeme, akmeņi, purvi, upes un arī ezeri. Teikas par lidojošiem ezeriem nereti iesākas ar vārdiem – “sen”, “senos laikos”, “reiz”, “kad radusies pasaule” un tamlīdzīgi.

Lidojošo ezeru teiku sižets lielākoties ir šāds – tas noticis vietā, kur tagad atrodas ezers; tur parasti meitas velējušas (t. i. mazgājušas) veļu, ganīti mājlopi, arts tīrums, pļauts siens vai svinētas kāzas.

Tai brīdī ezers lidojis pa gaisu un tuvojies kā liels, tumšs negaisa mākonis un, kādam iesaucoties, uzminot vai pieminot ezera vārdu, tas nokritis lejā uz zemes, appludinot mājas, ciemus vai veselu ieleju un visbiežāk arī noslīcinot cilvēkus un lopus.

Vairākās teikās par ezeriem var izsekot to lidošanas maršrutiem – piemēram, jau minētais Saukas ezers esot atlidojis no Strubenču purva Sēlpils pagastā (par to pierakstītas deviņas teikas) vai arī no Stukmaņu Gnēvja purva (par to stāsta piecas teikas). Savukārt Alauksta ezers Piebalgas gleznainajā ainavā ieradies no Alūksnes puses, dažās teikās pat minēts, ka Alauksts bijis Alūksnes ezera dēls.

Saskaņā ar teikās stāstīto, Alaukstam nav viegli gājis ar savu noskatīto dzīvesvietu, nācies cīnīties ar citu lidojošu ezeru – Inesi.

Kā stāsta teika,

“abi gribējuši vienā vietā gulēt. Viņi sāka ķildoties. Inesis Alaukstam iedevis septiņus pliķus un Alauksts Inesim vienu pliķi. No tā laika Alaukstam ir septiņas salas, bet Inesim viena sala.” (LFK 968, 2582)

Lidojošo ezeru teikās stāstīts ne tikai par ezera salu izcelšanos, bieži tiek skaidrota arī ezera nosaukuma rašanās. Piemēram, par Ušura ezeru pierakstīta šāda teika:

Kur tagad viļņojas Ušuru ezers, senāk bijušas zemnieku mājas. Kādu dienu uz šīm mājām aizgājuši divi skroderi darbu meklēt. Saimnieks arī viņiem to devis. Skroderi ļoti priecājušies un tūdaļ ķērušies pie šūšanas. Istaba bijusi ļoti silta, un tie aizgājuši ābeļdārzā zem kuplajām ābelēm atvēsināties. Bet te – kur gadījusies, kur ne – ap skroderu galdu kājām sākusi berzēties saimnieka cūka. Skroderi sākuši kliegt: "Uš! Uš! Uš! Nāc, saimniek!" Te uz mājām uzkritis liels lietus mākonis. Izcēlies ezers un visus noslīcinājis. Izglābušies tikai skroderi. Skroderi ezeru nosaukuši par Ušu ezeru. Pēc gadiem apkārtējie ļaudis ezeru sākuši dēvēt par Ušuru ezeru. (LFK 17, 9882)

Teika ir pasakai, leģendai vai nostāstam līdzīgs folkloras žanrs, kas cenšas izskaidrot dažādu priekšmetu un parādību izcelsmi. Saistībā ar teikām allaž paceļas jautājums – cik liels patiesības kodols šajos tautas tekstos ir? Vai tiešām ezeri kādreiz ir lidojuši pa gaisu un appludinājuši mājas un cilvēku apdzīvotas vietas? Vai tiešām pilskalnos ir caurumi, kuros ielaistā pīle var izpeldēt blakus dīķī?

Folkloras pētnieki uzskata, ka teikas ir viens no saturā visdaudzveidīgākajiem latviešu vēstītājas folkloras žanriem, kam raksturīga iezīme ir to izziņas raksturs.

Teikās var sastapt informāciju par kādreizējo realitāti, liecības par cilvēku dzīvi, nozīmīgām vietām un notikumiem. Ņemot vērā, ka teikās var atrast norādes un saikni ar realitāti, tas ir folkloras žanrs, kam savos pētījumos uzmanību pievērsuši arī citu zinātņu nozaru pētnieki, tostarp arheologi. Tā, 20. gadsimta 50.–60. gados, balstoties uz teikās atrodamajām norādēm par lidojošiem ezeriem, kas noslīcinājuši mājas, appludinājuši ciemus un muižas, arheologs Jānis Apals sāka sistemātisku Latvijas ezeru apsekošanu, desmit Vidzemes ezeros atklājot līdz tam nezināmu arheoloģisko pieminekļu veidu – ezermītnes.

Vairāk par lidojošo ezeru teikām lasāms:

Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas. Sast. A. Ancelāne. 1991.

Latviešu pasakas un teikas. XV sējums. Sast. P. Šmits. 1937. Pieejams arī: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/saturs.htm

Latviešu tautas teikas un pasakas. VII, I sējums. Sast. A. Lerhs-Puškaitis. 1903. Pieejams arī: https://www.digitalabiblioteka.lv/?id=oai:the.european.library.DOM:420020&creatorATS=111998&all=1&of=4-10

Urtāns J. Augšzemes ezeri. Arheoloģija un folklora. 2008

Paziņoti ikgadējās Lielās mūzikas balvas (LMB) 2025 nominanti, kā arī balvas “Par mūža ieguldījumu” saņēmēji. Balvu par mūža ieguldījumu saņems ērģelniece Larisa Bulava un komponists un muzikologs Georgs Pelēcis. Neliels ieskats preses konferencē, kurā tika paziņoti nominanti un mūža balvas ieguvēji.

Gada jaunais mākslinieks:

Gada koncerts:

Par izcilu interpretāciju: 

Par izcilu sniegumu gada garumā: 

Par izcilu darbu ansamblī: 

Gada jaundarbs: 

Par izcilu sniegumu džezā: 

Balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā koncertzālē “Cēsis”, un pasākumu atspoguļos Latvijas Sabiedriskais medijs.

LMB pasākumu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija un VSIA "Latvijas Koncerti". Bet balvas žūrijā šoreiz darbojās muzikoloģe, mākslas doktore, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Ieva Rozenbaha, Latvijas Radio 3 „Klasika” programmu vadītāja un Latvijas Televīzijas atbildīgā redaktore Anete Ašmane-Vilsone (abas dzirdam šim rakstam pievienotajā skaņu ierakstā, kurā runā arī kultūras ministre Agnese Lāce), vokālā pedagoģe Kristīne Barkovska, muzikoloģe, pedagoģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja Iveta Grunde, simfonisko orķestru diriģents, Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors Atvars Lakstīgala, mūzikas žurnālists, Latvijas Televīzijas raidījuma „Kultūrdeva” satura producents Kaspars Zaviļeiskis un muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Šajā laikā, kad svinam mūsu maestro Raimonda Paula 90 gadu jubileju, 15. janvāra vakarā Jaunolaines kultūras namā skanēs izjusta un emocionāli piesātināta koncertprogramma divās daļās, kurā iekļauta tikai Raimonda Paula mūzika – gan plaši atpazīstamas melodijas, gan mazāk zināmi, taču emocionāli dziļi skaņdarbi.

Klasikā tiekamies ar koncertuzveduma režisoru Mārtiņu Kagaini un dziedātāju Evitu Teterovsku, uzzinot par abu viesu radošajām krustcelēm dažādos projektos kopā ar pianistu Matīsu Žilinski, Raimonda Paula mūzikas vērienu, teatralitāti un teksta nozīmi tajā, dziesmu izvēli monoizrādei – Evitas dzīvesstāstam, kas vakara 1. daļā, kā arī 2. daļai, kas veidota kā koncerts, jaunatklājot arī lielisku kultūrvietu – Jaunolaines kultūras namu.

2010. gadā iznāca Lindas Nemieras pirmā grāmata "Vilcenes stāsts". Gadu gaitā autorei tapušas grāmatas gan bērniem, gan lielajiem. Īpaša popularitāte, pat ar vēlmi izstaigāt grāmatā aprakstītās vietas, šķiet bija "Rīgas raganām". Autores veikums uzrunā tos lasītājus, kur līdzās reālai videi un reālām norisēm ir mistiskas situācijas, kur saplūst telpas un laika elementi. 

Jaunākajā – trīspadsmitajā – romānā "Aizliegtais grāmatu klubs" rakstniece pētījusi arī vēstures lappuses. Sarunu ar Lindu Nemieru sākam ar jautājumu par vēsturi un interesi par to.

Stāsta džeza mūziķis un vēsturnieks Indriķis Veitners. Producente Anete Ašmane-Vilsone.

1990. gadu sākumā Latvijā bija ļoti attīstīta pašdarbības pūtēju orķestru kustība, kuros tolaik muzicēja praktiski visi jaunās paaudzes pūšaminstrumentu mūziķi. Daudziem šīs paaudzes mūziķiem bija liela interese par džeza mūziku, un no dažiem orķestriem izveidojās bigbendi – džeza orķestri. Tā notika ar pūtēju orķestri “Sīriuss”, no kura 1992. gadā radās bigbends “VOLO”. Tā vadītājs bija ģitārists Uldis Sebris.

Orķestra nosaukums ir no latīņu valodas un nozīmē 'es gribu lidot'. Orķestra dalībnieki bija tolaik jaunie mūziķi Raivo Stašāns, Zintis Žvarts, Oļegs Švembergs, Gints Stepanovs un citi, kā arī pieredzējušie radio bigbenda mūziķi Julo Usenko, Bruno Jurgenbergs un Jānis Pinkulis.

Laika gaitā bigbends sadarbojās ar vairākiem slaveniem mūziķiem un vokālistiem – Laimi Rācenāju, Žoržu Siksnu, Viktoru Lapčenoku, Olgu Pīrāgu, Ingu Bērziņu, kā arī pasaulē slaveno ASV vokālisti Dženetu Lovsoni.

Bigbenda repertuārs bija daudzveidīgs – džeza mūzika, arī pašu bigbenda dalībnieku oriģinālkompozīcijas, bet pārsvarā tika izpildīta populāra mūzika, kā piemēram, Raimonda Paula mūzika, džeza skaņdarbi bigbenda aranžijās, ārzemju mūzika, kuras notis bigbendam bija iespēja iegūt no Latvijas Radio bibliotēkas.

Aranžētāji bigbenda izpildītajai mūzikai pārsvarā bija tā laika izcilākie Latvijas aranžētāji un mūziķi – Gunārs Rozenbergs, Vitālijs Dolgovs, Aleksandrs Smirnovs.

1997. gadā bigbends ierakstīja CD ar nosaukumu “Elza”. Albumā dzirdami klasiski džeza skaņdarbi kā Džeroma Ričardsona "Groove Merchant" Teda Džonsa aranžējumā un Gunāra Rozenberga aranžētais Džordža Gēršvina "Summertime". Taču albuma tituldziesma ir bigbenda vadītāja Ulda Sebra kompozīcija “Elza”, kuru viņš veltījis savai mazajai meitai.

Tieši šis skaņdarbs, kuru aranžēja pianists un pēdējais oficiālais Latvijas Radio bigbenda diriģents Aleksandrs Smirnovs, arī kļuva par pirmo latviešu džeza videoklipu. Tas tika filmēts vairākos piegājienos.

Klipā ir redzami orķestra mūziķi, svelošā janvāra aukstumā spēlējot Pēterbaznīcas tornī, jauno Rīgas horeogrāfijas vidusskolas baleta dejotāju treniņi, kā arī pati mazā Elza, kura ļoti vēlas dejot. Klipu veidoja režisore Ieva Rozentāle, operators Rojs Brants, bet idejas un scenārija autors bija Uldis Sebris.

Jāsaka, ka videoklips ir visai unikāla un reta parādība džeza pasaulē, kas vairāk saistās ar popmūziku. Tādēļ īpaši nozīmīgi, ka šāds projekts tika realizēts Latvijā jau 1990. gadu nogalē.

Šobrīd ar videoklipu veidošanu klasiskā izpratnē no Latvijas džeza grupām nodarbojas tikai "Very Cool People", bet viņus no „VOLO” radītā šķir vairāk kā 25 gadi.

Rīgas cirka 2026. gada sezonā uzsvars likts uz laikmetīgo deju, izglītību un bērnu auditoriju – paredzētas laikmetīgās dejas izrādes, Bērnu rīti mazākajiem skatītājiem un jaunas izglītības iespējas Rīgas cirka skolā. Plānots, ka cirkā atgriezīsies arī lielformāta izrādes.

Rīgas cirka direktore Māra Pāvula uzsver, ka cirks tiek veidots kā dialoga telpa, kurā satiekas mākslinieki, skatītāji un kritika. Savukārt Rīgas cirka programmas veidotājs Mārtiņš Ķibers norādīja, ka sezona veidota kā vienots process, nevis atsevišķu notikumu virkne.

Arī "Klasikai" bija iespēja iepazīties ar radošās apvienības "Based on Kimberly" topošo izrādi "Yes Person", kuras pirmizrāde paredzēta janvāra beigās Helsinkos, bet Rīgā izrāde būs skatāma 2027. gada martā. Rīgas cirks ir izrādes līdzproducents Baltijas valstīs.

Sezonas ass ir Dejas mājas iniciatīvas paplašināšana, 2026. gadā sākot Dejas māju Rīgas cirkā. Kultūras ministre Agnese Lāce norādīja, ka laikmetīgā deja 2026. gada sezonā būs pilntiesīga Rīgas cirka programmas daļa. Un sezonā īpašs fokuss būs vērsts arī uz bērnu auditoriju, piedāvājot Bērnu rītus ar cirka disciplīnu iepazīšanu un iesaistošām aktivitātēm. 

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) pirmajā šā gada kamermūzikas koncertā 15. janvārī Mūzikas namā "Daile" savīsies 20. un 21. gadsimta kamermūzikas krāsas un individuālie instrumentu tembri, raisot asociācijas ar dabas, telpas un emocionālām ainām. Līdzās nepelnīti reti atskaņotiem darbiem skanēs arī Pētera Vaska un citu komponistu radītas skaņu ainavas.

Vairāk par koncerta ideju un programmu iztaujājām klarnetistu Mārtiņu Circeni.

Inta Pīrāga: Programmas kopsaucējs ir skaņu ainavas. Parasti programmas top pusgadu vai gadu iepriekš, un droši vien ir grūti paredzēt situāciju, kāda šobrīd veidosies, piemēram, dabā, kāda būs ainava aiz loga vai kāds noskaņojums būs cilvēku prātos un sajūtās. 

Mārtiņš Circenis: Varbūt šoreiz nosaukums "ainavas" vairāk ir aizņemts no Pētera Vaska darba "Baltās ainavas"...

Tad ir trāpīts!

Vai ne? Jo Pēteris Vasks šogad ir LNSO rezidējošais komponists, līdz ar to, protams, arī mēs gribējām iekļaut kādu viņa darbu savā koncertā. Pēc tam mazliet mēs programmu piekoriģējām, pievienojot [Žila] Silvestrīni gleznainās etīdes, lai šī ainavu tematika sāktu spēlēties vēl vairāk.

Pētera Vaska "Ainavas" – tās ir komponētas solo klavierēm, tāpēc jūsu kompānijā ir iesaistīta arī pianiste Elīna Bētiņa, kas notiek ne pirmo reizi. Viņa ir labi pazīstama gan visiem LNSO mūziķiem, gan arī citiem orķestriem. Komponisti [Sergejs] Prokofjevs un Gijs Konesons. Savā ziņā viens no viņiem pārstāv 20. gadsimta pirmo pusi, otrs ir franču šī brīža aktīvs komponists. Tomēr kaut kas kopīgs viņiem abiem ir – tā noteikti ir Francija, jo Prokofjevs šo darbu ir rakstījis baleta sakarā, toreiz dzīvodams Parīzē, un arī Konesons darbojas lielākoties Francijā. Tie ir skaņdarbi, ko jūs labi pazīstat, tie spēlēti kopā ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem. Bet par abiem darbiem – vai es trāpīju, ka šī noskaņa ir mazliet radniecīga?

Mūzikas valodas ziņā tie, protams, ir pilnīgi atšķirīgi.

Gijoms Konesons ar saviem agrīnajiem darbiem kļuva populārs un kā arī es viņu savulaik mazliet iepazinu – viņam patīk miksēt klasiskās mūzikas žanrus kopā ar deju mūziku, tehnomūziku, disko mūziku, līdz ar to tai piemīt vitalitāte, ritmiskais dejiskums, un tā ir ļoti eleganti miksēta ar klasisku mūzikas izpratni.

Ja mēs skatītos 20. gs. sākumā, tas būtu tāda Žaka Ibēra salona tipa mūzika. Es pieņemu, ka Gijoms ir šī stila turpinātājs mūsdienās, tikai pilnīgi citā izpausmē. Tā būs vairāk klubu nevis salonmūzika. Prokofjevs rakstīja fantastisku mūziku. Varbūt šis darbs nav tipisks – ar skaistām, melodiskām līnijām. Tas ir vairāk baleta mūzikai rakstīts, tomēr dejas elementi... Pirmajā daļā nedaudz atgādina kaut ko nedaudz no Musorgska "Izstādes gleznām", tāda kā pastaigas tēma, ievilkšana noskaņā. Nezinu, cik daudz viņi nodejoja šo baletu un kā tas vispār tika uzvests, bet pēc tam darbs ir pilnībā pārstrādāts kvinteta versijai, kā kamermūzika.

Nepelnīti reti spēlēts, un tieši tāpēc ir prieks, ka ik pa laikam ir mūziķi, kuras var pierunāt šo darbu spēlēt.

Kas Prokofjeva mūzikai ir raksturīgs – to vienmēr ir ļoti neparocīgi spēlēt. Lai gan skan tā vienkārši, eleganti, strukturāli korekti un viegli uztverami, spēlēt to galīgi nav vienkārši!

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone. Producente: Inta Zēgnere.

Rīgas stils, Rīgas kinodokumentālistu stils, poētiskais stils, Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola: šie ir apzīmējumi, kurus kino praktiķi un teorētiķi – un īpaši filmu kritiķis Mihails jeb Miks Savisko – kopš 20. gadsimta 60. gadiem piemērīja jaunajām iezīmēm Rīgas kinostudijas dokumentārajās filmās, kuras padomju okupācijas laikā nosauca par dokumentālām filmām.

Savukārt padomju iekārtas staļinisma laika prasība un tradīcija bija tā, ka dokumentālam kino jābūt objektīvam. Kaut gan objektivitāte lielākoties bija tikai šķietama, bet īstenība – sacerēta un inscenēta, tomēr tēlaina mākslinieciska valoda netika pieļauta, uz ekrāna redzamajam bija jābūt viennozīmīgam, tiešam un nepārprotamam.

60. gadu sākumā priekšstats par dokumentāro kino mainījās visā pasaulē. Demokrātiskajās valstīs tika uzņemti kino darbi, kuros filmu varoņi veidoja tiešu dialogu ar filmētājiem un potenciālajiem skatītājiem. Tikmēr sociālisma zemēs, tostarp arī okupētajās Baltijas valstīs, dokumentārajā kino nostiprinājās jauna stilistiska tendence – tēlaina, asociatīva, daudzslāņu metaforās balstīta izteiksme, kas mazāk rādīja tiešus faktus vai konkrētu cilvēku dzīvesstāstus, bet vairāk tiecās atklāt dziļākas patiesības un procesus. Ap 1970. gadu režisors Aivars Freimanis savā dienasgrāmatā rezumēja desmit gados notikušās izmaiņas: "Tradicionālā aktierfilma ir veidota pēc prozas principiem. Dokumentālā – pēc dzejas principiem, un ir tuva dzejai.”

"Kino attēls atkal bija kļuvis daudznozīmīgs – notika kinematogrāfiskā attēla reabilitācija," vēlāk rakstīja kritiķis Ābrams Kleckins.

Paradoksāli, ka par aizsākumu šai reabilitācijai kļuva spēlfilma “Baltie zvani” (1961) – režisora Ivara Kraulīša diplomdarbs, kam scenāriju bija rakstījis Hercs Franks.

Filma balstījās iepriekš sacerētās situācijās un mizanscēnās, tika iesaistīti neprofesionāli aktieri. Tomēr tas nevis traucēja, bet palīdzēja radošajai grupai izveidot darbu, ko varam uzskatīt tieši par dokumentu, īstenības pierādījumu. Tas ne tikai apliecina faktu, ka eksistē pilsēta Rīga, bet ar daudzveidīgiem filmējumiem un dinamisku montāžu ļauj sajust, kāda ir šī pilsēta – tās ritms, elpa, iedzīvotāji…

Mihails Savisko Rīgas stila filmās izcēla autorības nozīmi. Savisko rakstīja: „Kino reportiera objektīvs zaudēja sauso objektīvismu. Tas kļuva emocionāls un domājošs, filozofisks un lirisks.”

Kā pieteikums izmaiņām kļuva Aloiza Brenča filma pēc Viktora Lorenca scenārija “Mana Rīga” (1960). Nosaukumā norādītā piederība un filmas sākuma teksts: „Piedod, draugs, ja nespēšu Tev izstāstīt visu par savu pilsētu!” iezīmēja jaunas dokumentārā kino valodas sākumu Rīgas kinostudijā. Vidējās paaudze filmdari scenārija apspriešanā studijā ironiski iebilda: „Ja diktors saka: „nevaru izstāstīt par savu pilsētu”, nav vērts ķerties pie scenārija”. 

Tomēr jaunā filmu veidotāju paaudze vairs nepretendēja izstāstīt “visu”, un bieži vien savas pārdomas par to, kas ir un kas nav filmās atklājams, padarīja par savu darbu daļu.

Piemēram, Herca Franka filmā „Mūžs” (1972) diktora tekstā atklāts autoru mulsums: „Vai tik nelielā filmā varēsim izstāstīt par tādu mūža gājumu, par pēdām, ko tas atstājis citu ļaužu likteņos? Un kā uz ekrāna atjaunot pagātni?”.

Autora subjektivitāte filmās lielākoties izpaudās kā mākslinieciska tēlainība.

Piemēram, kameras kustība kā cilvēka vai pilsētas skatiens, kameras kustība kā kritiens – tās ir raksturīgas filmiskas metaforas, kurās darbības un sajūtas tiek pārnestas kino valodā. Metaforas kļuva par Rīgas stila pamatprincipu, un lielā mērā dominē mūsu dokumentārajā kino joprojām.

60. gadu pilnmetrāžas filmas – „Gada reportāža” (1965, rež. Aivars Freimanis), „235 000 000” (1967, rež. Uldis Brauns) un “Lomi” (1969, rež. Aivars Freimanis) ir gluži kā enciklopēdija, kas apkopo 60. gadu stilistiskos un saturiskos atradumus.

„Gada reportāžā”, kuras tituls tiek ilustrēts ar rakstāmmašīnas klaboņu aizkadrā, tā ieliekot filmu plašākā vēstures rakstības kontekstā, par galveno metaforu izvēlēts Laiks.

Scenārists Hercs Franks teica, ka Laiks nozīmēja gan ikdienu, gan filozofisku kategoriju, gan atmiņu un vēsturisku neizbēgamību. 

Filmā laiks atklāts caur vecā un jaunā kontrastu, kā gadalaiku maiņa, kā plūstošs upes ūdens un kā viļņojoša jūra, šūpoles, labības lauks, Dziesmu svētku gājiens...

Filmā „235 000 000” vispārinājums panākts, izmantojot Lidojuma tēlu. Augstums ļauj milzu impēriju ieraudzīt kā vienam skatienam aptveramu teritoriju. Kā filmai fundamentāla metafora Lidojums tiek definēts, sākumā rādot kā lidmašīna tiek sagatavota, bet filmas finālā tā paceļas gaisā.

Savukārt filmā „Lomi” jau sagatavošanas posmā tika ieprogrammēti domu tēli. Autori scenārijā rakstīja: „Mēs asociatīvo montāžu gribam pielietot, lai atrastu vizuāli tveramu formu cilvēku domām un uzskatiem, kurus viņi vai nu kautrības dēļ nevēlas vai arī neprot noformulēt vārdos”.

Līdzās sinemātiskām metaforām Rīgas stilam raksturīgas arī plašāka kultūras lauka metaforas un simboli. Piemēram, filmās „Sākums” (1961), „Celtne” (1962), „Krasts” (1963), autori vairījās no lietu un notikumu ikdienišķuma, piedāvājot asociatīvus tēlus: logi kā gleznu rāmji, tīkli kā arfas, strādnieks kā diriģents…

Rīgas stila filmās Dziesma kļūst par noturīgu tautas dvēseles metaforu, Dziesmu svētku koris – par latviešu tautas simbolu. 

Rīgas stila tapšanā ļoti svarīga nozīme bija darba stila izmaiņām, filmēšanas praksei – dzīvot ilgstoši līdzās savu filmu varoņiem. Režisors Ivars Seleckis stāstījis, ka jaunā prakse sākās ar filmu „Krasts” (1963): „Parasti filmētāji atbrauc un aizbrauc. Uzņemot „Krastu”, mēs sākām dzīvot uz vietas. Mums bija jāiziet cauri tai skolai, ko sauc par sadzīvošanu ar saviem varoņiem, pieradināšanu pie kameras.” 

Režisors Hercs Franks, kura simtgadi pasaule atzīmē šogad 17. janvārī, savu kino redzējumu dēvēja par pulsāru. Franks uzskatīja, ka filmā, vienalga vai tā ir spēles vai dokumentāra filma, ir jābūt kinopulsāram, un tikai tad darbs var saviļņot. Pulsāru veido simbioze: fakts/tēls/fakts/tēls.

„Filma pulsējot virzās pa spirāli augšup, pakāpeniski uzkrājot tēlaino enerģiju, līdz filmas dramaturģija aizved pie augstākā punkta finālā.” 

Tas īsumā par to, kāds ir Rīgas stils kino. Šodien pieminētās un citas Rīgas stila filmas ir skatāmas portālos filmas.lv un redzidzirdilatviju.lv!

_____________________________________________________________________

[1] Франк, Герц. Карта Птолемея: Записки кинодокументалиста. Москва: Искусство, 1975, с. 80

[1] LVA, fonds 416, apr. 5, lieta Nr. 177, 193. lpp.

[1] Jēruma, Inga. Ivars un Maija: 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009, 58. lpp.

[1] Pulsārs [ ang. pulsar, salikums no 'pulsating star' – pulsējoša zvaigzne] – kosmiskā radiostarojuma avots ar stingri noteiktu un ļoti lēni augošu periodu. Svešvārdu Vārdnīca, Rīga: Jumava, 1999 

[1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 58–59

[1] Frank, Gerc. Karta Ptolemeja. Moskva: Iskusstvo, 1975, c. 59