4. janvāra rīts nāca ar neticami skumju ziņu: pēc smagas slimības zvaigžņu ceļā devusies NORA IKSTENA (1969–2026) – 21. gadsimta pirmo divu gadu desmitu pazīstamākā Latvijas rakstniece pasaulē. 

Atvadīšanās no rakstnieces notiks sestdien, 10. janvārī, pulksten 10:00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē, Varoņu ielā 3.

"Klasikā" ar Noru Ikstenu esam tikušies, gan atverot jaunu grāmatu, gan runājot par tekstiem, kam rakstīta mūzika, bet šobrīd, laikā starp rakstnieces aiziešanu un viņas guldīšanu zemes klēpī, vēlamies atcerēties Noru pirms 20 gadiem, kad Inga Saksone kopā ar Orestu Silabriedi viesojās Noras Ikstenas mājā Ikšķilē.

Tas bija 2005. gada maijs, kad visapkārt plauka koki, puķes un vīteroja putni, un Nora šajā sarunā atklājās kā gaiša, asprātīga, pavasarīga un arī līdzjūtīga personība.

Grāmata "Sarunas ar erceņģeli Efiriēlu" ir par Visuma būtību. Kaut uz grāmatas vāka autore ir norādīta Nunna M.P., mēs viņu zinām kā Diānu Sproģi, kādreizējo Latvijas Radio režisori. Savā grāmatā viņa meklē un palīdz citiem atrast ceļu uz garīgo transformāciju. Grāmatas autori iztaujā Liega Piešiņa.

Stāsta Latvijas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone; pārraides producente – Inta Zēgnere 

Latvijas Republikā – mūsu neatkarīgajā valstī – pirmā uzņemtā spēlfilma bija "Es karā aiziedams". Tās pirmizrāde notika 1920. gada 9. novembrī Rīgā, kinoteātrī Grand Kino tagadējā Lāčplēša ielā 52. Vēlāk "Grand Kino" vietā bija kinoteātris "Lāčplēsis", arī kinoteātris "Kino 52".

Filmas "Es karā aiziedams" (1920) radošā grupa: scenārijs un režija – Vilis Segliņš, operatori – Kārlis Kārkliņš, Augusts Rozītis, komponists – Aleksandrs Valle, lomās: Alfrēds Amtmanis-Briedītis (Ērgļu māju saimnieks Alfrēds Ozoliņš), Ludmila Špīlberga (Marija, viņa sieva), M. Komisārs (Ediņš, viņu dēlēns), Aleksis Mierlauks (vecais saimnieks), Berta Rūmniece (vecmāmiņa), Jānis Ģērmanis (Pēteris, puisis Ērgļos), Paula Baltābola (Dace, meita Ērgļos),  Teodors Valdšmits (Starpu māju saimnieks), Lilija Ērika (žēlsirdīgā māsa).

Filmai ir 3 daļas; precīzs garums nav zināms – tas varētu būt no 45 – 60 minūtēm.

Diemžēl ne "Es karā aiziedams", ne citas 20. gadu sākuma Latvijas spēlfilmas nav saglabājušās – par tām mēs varam uzzināt galvenokārt no 20. gadu periodikas, dokumentu arhīviem, arī no attēliem un cita vizuālā materiāla.

Taču zīmīgi, ka nu jau savu zudušo filmu vēsturi varam skatīt arī jaunās filmās! Režisores Signes Birkovas 2025. gadā uzņemtā filma "Lotus" ir drosmīga un krāšņa fantāzija par Latviju 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Filmā darbojas gan izdomāts personāžs, gan reālas vēsturiskas personas, viņu vidū arī filmas "Es karā aiziedams" režisors Vilis Segliņš Viļa Daudziņa iemiesojumā.

Kaut arī Signe Birkova Latvijas kinomākslas tapšanu interpretē ļoti brīvi un savas filmas centrā ielikusi izdomātu vācu aristokrāti Alisi fon Trotu, "Lotosā" iezīmētā laikmeta atmosfēra – haosa, trūkuma, bet arī lielu ideju un cerību pilna – ir ļoti ticama, ļaujot sajust, cik lielu drosmi un uzņēmību "Es karā aiziedams" uzņemšana varēja prasīt no filmas radošās grupas. 

Šodien mēs droši vien teiktu, ka filma "Es karā aiziedams" atbilst vēsturiskajam žanram, taču 1920. gadā tas bija sava laika, toreizējo mūsdienu stāsts.

Tā centrā bija zemnieku ģimene un lauku mājas saimnieks Ērglis (viņu atveido Alfrēds Amtmanis-Briedītis), kas tiek iesaukts strēlniekos Pirmā pasaules kara laikā, bet pēc tam kļūst par brīvības cīņu jeb Neatkarības kara virsnieku, varoni, kas filmā pielīdzināts Lāčplēsim, tā aizsākot Lāčplēša kā varoņtēlu prototipa tradīciju mūsu kino.

Filmā bija arī melodramatiskas līnijas – mīlestība, greizsirdība, uzticības un ziedošanās tēmas, iespējams arī – paaudžu attiecības. To visu iemiesoja sava laika mīlētākie un pazīstamākie latviešu teātra aktieri: Ludmila Špīlberga, Aleksis Mierlauks, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Jānis Ģērmanis, Paula Baltābola, Teodors Valdšmits.

Laikā, kad filmas iecere tapa, 1919. gadā, Latvija bija kara un okupāciju saplosīta. Kino bija kļuvis par savdabīgu patvērumu vispirms jau filmu auditorijai: piemēram, padomju varas pārstāvji 1919. gadā konstatēja, ka cilvēki pārāk daudz apmeklējot nenopietnas filmu izrādes un citus tingeltangeļus. Vajagot uzvest pamācošas bildes ar lekcijām, bet ja tas nav iespējams, tad kinoteātri jāslēdz. [1]

Taču kinoteātri bija patvēruma vieta, maizes un darba vieta arī māksliniekiem – mūziķiem un aktieriem.

Minētos aktierus 1919. gadā, kamēr juku laikā teātri bija slēgti, uz kinoteātri "Grand Kino" uzaicināja tā direktors Kārlis Kārkliņš (1886–1972). Aktieri pelnīja iztiku, spēlējot t.s. divertismentus, nelielas ludziņas filmu starplaikos. Daļa no tām bija lokalizējumi, bet daļu, iespējams, uzrakstīja aktieris un režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis pats.

"Grand Kino" Varietē teātra aktieri kļuva kļuva par filmas "Es karā aiziedams" tēlotājiem – pirmajiem kinoaktieriem neatkarīgajā Latvijā. 

1929. gadā Kārlis Kārkliņš, kuru mūsdienīgā valodā varētu dēvēt par filmu producentu un distributoru (filmu izplatītāju), kādā intervijā teica: "Latvijas nacionālās filmrūpniecības pamatus radījām mēs kopīgi ar tagadējo Nacionālā teātra režisoru Amtmani-Briedīti." [2] 

Būtisks bija Viļa Segliņa (1882–1961) ieguldījums. Segliņš esot Latvijā no Krievijas un Ukrainas atgriezies tieši tad, kad uzsākts darbs pie filmas. Segliņš ārzemēs bija piedalījies vairāku filmu uzņemšanā. Kārlis Kārkliņš viņu novērtēja kā "tanī laikā vienu no labākiem filmu darbiniekiem Latvijā. Segliņš mums palīdzēja izstrādāt filmas scenāriju, un pēc tā pabeigšanas ķērāmies pie darba".

Kārkliņam esot piederējis mazs filmēšanas aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus filmas. Kārkliņš vēlāk stāstīja: "Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas, ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: "Tagad es ticu Latvijas filmai!""

1920. gada 9. novembrī notika filmas "Es karā aiziedams" pirmizrāde Rīgā, bet pēc tās filma tika plaši izrādīta Latvijā, vēl arī 1921. gada vasarā un, iespējams, arī vēlāk.

Vērtējumi presē bija atzinīgi vai vismaz saudzīgi. Piemēram, žurnāls "Latvijas Tirgotājs" 1920. gada Nr. 8./9 rakstīja: "Neskatoties uz dažām tehniskām nepilnībām, kuras jauniesācējiem nav bijis iespējams novērst pie tagadējiem apstākļiem, uzņēmums atstāj diezgan patīkamu iespaidu un apsveicams kā pirmais darbs vietējā kinematogrāfijā."

Avīze "Latvijas Sargs" 1920. gada 10. novembrī norādīja, ka "uzvedumam, bez šaubām, vēl daudz māksliniecisku trūkumu, bet ievērojot uzņēmuma aprobežotos materiālos līdzekļus, kā arī drāmas aktieru pirmo uzstāšanos kinoaktieru lomās, filma tomēr kā eksperiments atzīstama un kā tāds var modināt zināmu interesi".

Pamatīgāko recenziju paša vadītajā žurnālā "Fotogrāfijas Mēnešraksts" 1921. gada pirmajā numurā uzrakstīja filmu operators Jānis Sīlis: "Tas ir mūsu pirmais mēģinājums un kā tāds arī atzīstams. Bet arī tikai kā tāds. Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Ticība uz latviešu kinematogrāfijas nākotni lai vieno mūs visus."

Dzejnieka Raiņa atmiņās atrodama informācija, ka Segliņš viņam stāstījis par filmas gūto peļņu: "Es karā(i) aiziedams" esot atnesis 150 000 rbļ. skaidra atlikuma. [3]

Filmas panākumu iedvesmota, domubiedru grupa 1921. gadā izveidoja akciju sabiedrību "Latvju Filma", kurā līdzās kinohronikām un reklāmas filmām tapa vēl četras inscenētas filmas: "Laiku viesulī" (1921), "Fricītis jūrmalā" (1921), "Psihe" (1922) un "Vilkiem mests laupījums" (1922). Diemžēl neviena no filmām nav saglabājusies.

-----------

[1] Cīņa, 1919.09.04.

[2] Kino, 1929. Nr. 4

[3] Rainis. Dienasgrāmata. Kopoti raksti 30 sējumos, 25. sējums, Rīga: Zinātne, 1986, 38.-39. lpp.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio kolēģis un raidījumu veidotājs Ivars Svilāns; pārraides producente — Inta Pīrāga

Ir 1860. gads. Kāds vīrs iegrimis skaņās. Bet ne ar ausīm, ar acīm — viņš uz tām skatās. Vīra vārds ir Eduārs Leons Skots de Martinvils (Édouard-Léon Scott de Martinville), franču tipogrāfs un amatieris zinātnieks, kas dzīvo Parīzē.

Viņš bija apsēsts ar vienkāršu jautājumu: kā skaņa patiesībā izskatās? Jo tobrīd to neviens nezina. Mūzika pastāv tikai brīdī, kad tā tiek atskaņota. Kad skaņa izskan, tā pazūd uz visiem laikiem. Jo nav ne ierakstu, ne atskaņošanas, ne veida, kā iemūžināt balsi vai mūziku.

De Martinvils necenšas saglabāt skaņu. Viņš vēlas to pētīt. 1857. gadā viņš ir patentējis kādu tehnoloģiju, kas varētu kļūt, kā viņš saka, par "naturālo stenogrāfiju".

Iedvesmojoties no cilvēka auss darbības, viņš ir uzbūvējis ierīci, ko nosauca par fonautogrāfu.

Ierīce izmanto ragu, lai savāktu skaņas viļņus, plānu membrānu, kas vibrē līdzi tiem, un irbuli, lai šīs vibrācijas pārnestu uz papīra vai stikla plāksnītes, kas pārklāta ar kvēpiem. Kad kāds runā vai dzied ragā, irbulis tumšajā virsmā ieskrāpē smalkas, viļņotas līnijas. Skaņa tiek pārvērsta zīmējumā.

Visticamāk, E.L.Skots de Martinvils nedomāja, ka šīs skaņas pēdas varētu atkal dzirdēt. Fonautogrāfam nebija nekāda atskaņošanas mehānisma. Taču līkloči uz papīra bija svarīgs rezultāts — vizuāls pierādījums tam, ka skaņu var notvert un analizēt.

1860. gada aprīlī de Martinvila aparātā kāds — visticamāk, viņš pats — iedziedāja franču tautas melodiju "Au clair de la lune" ("Mēnessgaismā"). Šis pieraksts uz kvēpu papīra tika noglabāts un aizmirsts. Gandrīz 150 gadus neviena cilvēka auss nedzirdēja šo balsi.

Un tad, 2008. gadā, Kalifornijas Lorensa Bērklija Nacionālās laboratorijas skaņu vēstures pētnieku grupa uzdūrās Parīzes patentu biroja dokumentiem. Pētot viņi saprata, ka

šīs līnijas nebija tikai zīmējumi — tie bija dati. Skenējot nomelnējušo papīru un pārveidojot līknes atpakaļ vibrācijās, pētnieki rekonstruēja skaņu. Pirmo reizi balss no 1860. gada skanēja caur mūslaiku skaņas aparatūru.

Sprakšķoša, vāji saprotama, trausla. Bet neapšaubāmi cilvēciska. Un tas ir vecākais zināmais cilvēka balss ieraksts.

Skots de Martinvils to nekad nedzirdēja. Viņš nomira 1879. gadā — ap to pašu laiku, kad Tomass Edisons izgudroja un demonstrēja fonogrāfu — ierīci, kas nebija paredzēta skaņas pētīšanai, bet gan tās atskaņošanai.

Vēsture atceras Edisonu. Bet E. L. Skots de Martinvils bija pirmais. Viņš iemūžināja skaņu, pirms kāds zināja, ko ar to darīt. Balsi, kas tika saglabāta, gaidot nākotni, kad kāds beidzot varēs to noklausīties.

Eduāra Leona Skota de Martinvila, fonautogrāfa un skaņas attēlu fotogrāfijas aicinām aplūkot šeit!

2026. gada pirmajā sestdienā "Klasikas" studijā tiekamies ar aktieri Gundaru Āboliņu – ne tikai tāpēc, ka Gundaram tuvojas 66. dzimšanas diena (tā būs 7. janvārī), bet arī tāpēc, ka klajā nākusi jau kārtējā aizraujošā grāmata viņa tulkojumā. 

"Moooaaahhh! Mums ar Joahimu ir nācis pasaulē vēl viens bērns! Arī mammas ir vairākas: Kristīne Jurjāne, Gundega Blumberga, Sanda Rapa un Iveta Mielava!" Tā 12. decembra rītā savā feisbuka kontā rakstīja Gundars Āboliņš, liekot saausīties gan tiem, kuri jau zina, ko nozīmē "Moooaaahhh!", gan tiem, kuri neko par to nezina, savukārt ir noskatījušies izrādi "Kritiens augšup", kas pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja 24. oktobrī.

Vācu aktiera Joahima Meierhofa grāmata "Var krist arī augšup", ko Gundara Āboliņa tulkojumā klajā laidusi Ivetas Mielavas vadītā izdevniecība "Upe tuviem un tāliem", dzīves un teātra nomocīto aktieri Joahimu šoreiz aizved pie viņa mātes, kuras temps un apgriezieni ir apbrīnojami ikkatrā darbībā: vai tā ir zāles pļaušana, masāža vai kūku cepšana. Joahimam neatliek nekas cits, kā mēģināt turēties līdzi...

Liene Jakovļeva: Domāju, ka ne viens vien Ziemassvētkos zem eglītes saņēma tavu tulkoto grāmatu. Vai tev ir zināmi cilvēki, kuriem šo grāmatu izdevies jau izlasīt?

Gundars Āboliņš: Ir!

Esmu saņēmis atsauksmes un ziņas no cilvēkiem, kuri grāmatu jau paspējuši izlasīt. Man liekas, īsākais izlasīšanas laiks bija sešas stundas. Tas gan ir liels skrējiens. Es jau ieteiktu lasīt tā pa gabaliņam, izbaudot un nesteidzoties.

Kamēr mēs 1. janvārī baudījām "Vīnes filharmoniķu" Jaungada koncertu "Klasikas" tiešraidē, tu pats biji Vīnē: brauci turp, lai satiktu Joahimu Meierhofu un arī viņa mammu, kura nu jau ir zvaigzne gan grāmatā, gan Jaunā Rīgas teātra izrādē "Kritiens augšup". Izdevās satikties?

Izdevās gan! Vispirms nopirku lidmašīnas biļeti, tad pasūtīju istabiņu un tikai tad tiku arī pie biļetes uz izrādi-lasījumu. Vāciski runājošajās zemēs – Vācijā, Austrijā, Šveicē – šādi lasījumi ir ļoti populārs žanrs. Grāmatas "Var krist arī augšup" lasījumā piedalījās pats Joahims Meierhofs, un tur klāt bija arī viņa māte Suzanna Meierhofa! Tas notika nelielā teātrī blakus Belvederas pilij.

Pēc lasījuma satiku arī autoru – pasēdējām pie viņa grimētavā. Grāmata man bija līdzi: palūdzu autoram autogrāfu, un uzdāvināju grāmatu arī viņam pašam. Joahims ļoti nopriecājās par dizainu!

Tieši par to gribēju tev vaicāt…

Lūkasa Krānaha Vecākā 1546. gadā gleznoto eļļas krāsas gleznu "Mūžīgās jaunības avots" Joahims piemin savā grāmatā, runājot par to, kā saglabāt mūžīgo jaunību jeb kā atjaunoties – tur ir aina, kurā autors tieši par to raksta. Kad ar mākslinieci Kristīni Jurjāni runājām par to, kā grāmatu ietērpt, teicu – "ietinam" to gleznā! Izrādījās, ka šī glezna ir ļoti tuva arī pašai Kristīnei Jurjānei, tāpat kā viņas vecākiem, kuri bija gleznotāji. Tāpēc Kristīne uzreiz tam piekrita. (..)

Kā tev šķiet: vai priekšroka, lasot tevis tulkoto grāmatu, ir tiem, kuri jau paspējuši noskatīties izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, vai tiem, kuri to nav redzējuši?

Kā kuram. Ir cilvēki, kuri vispirms izlasa grāmatu un tad skatās izrādi. Ne ar kādu īpašu interpretāciju mēs izrādē necenšamies skatītājus pārsteigt – tas ir grāmatas lasījums ar aktierspēles elementiem. Bet –

uz skatuves ir tikai kāda piektā daļa no tā, kas ir grāmatā! Tā ka arī pēc izrādes noskatīšanās droši var lasīt grāmatu: tā ir plašāka un tajā ir vēl citi stāsti, kas mūsu izrādē nav iekļuvuši, jo varbūt ne tik labi padodas skatuvei. Tā mēdz būt.

Tā ka es neteiktu, ka viens variants ir labāks par otru. Kā kuram.

Vai atgādināsi par savu satikšanos ar Joahimu Meierhofu un viņa rakstīto? Jo tieši pirms gada mēs ar tevi runājām par Joahima grāmatu "Ak, šī plaisa! Sasodītā plaisa!" Kas viņā ir tāds, kas tevi saista un nelaiž vaļā?

Viņa dzīves izjūta. Viņa humora izjūta. Viņa interese un kaislība uz niansēm un detaļām, kas arī man ir ļoti tuvas. Galu galā – mēs esam amata brāļi, tāpēc jūtu arī to, kas viņa tekstos rakstīts starp rindām. Satikāmies Minhenes Kamerteātrī 2015. gadā tieši šādā lasījumā, kad tikko bija iznākusi viņa grāmata "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" vācu valodā. Pārpildītajā Minhenes Kamerteātra zālē sēdēju uz trepītēm gaismotāju ložā un redzēju, kā viņš pats lasa savu grāmatu…

Tobrīd tev taču vēl nebija ne domas par to, ka tu varētu viņa grāmatu tulkot?

Droši vien mugurkaulā starp kādiem skriemeļiem kaut kas nočirkstēja, jo es uzreiz turpat arī to grāmatu iegādājos, izstāvēju rindu un palūdzu autogrāfu. Joahims droši vien to neatceras, jo tur nāca viens pēc otra. Bet mēs satikāmies arī kā kolēģi. Diemžēl ne vienā izrādē, bet vienā teātrī gan – gan Minhenē, gan Vīnē. Pirms tam bijām tikušies arī Cīrihē.

Katrā ziņā Joahimam ir liels prieks, ka šī grāmata ir iznākusi [latviešu valodā], un viņš, tikko būs iespējams, atbrauks uz Latviju arī pats. Runājām, ka Rīga skaistāka ir pavasarī – aprīlī, maijā. Un brauks ne tikai viņš – brauks arī mamma! (..)

Vai viss, kas rakstīts šajā grāmatā, tiešām ir taisnība? Vai Joahims tiešām ir tāds, kādu viņš sevi atspoguļo grāmatā? Un māte? Man šķiet, ka viņa ir vienkārši traka sieviete!

Bija skaists dialogs.

Māte, lai situāciju nogludinātu, saka – nē, nē, tik daudz to viskiju jau mēs nedzeram. Uz ko Joahims atbild – jā, kā tad... (Smejas.)

(..) Šī grāmata no autora puses ir ļoti, ļoti atklāta. Viņš raksta arī par savām kļūdām, saviem klupieniem. Ne jau velti sākumā bija iecerēta grāmata par teātri, bet rakstīšana neraisījās. Un tad viņš aizbrauca uz laukiem pie mātes…

Vairāk – audioierakstā!

2025. muzikālais gads ir stāsts par atklājumiem, pārsteigumiem, tradīcijām un daudzveidības prieku, kuru nerimstoši atklāj Latvijas Radio 3 "Klasika" veidotāji kopā ar recenziju raidījuma "Post factum" ekspertiem.

"Ārpus koncertzālēm sajūtamo viļņošanos mākslinieciskajās struktūrās atstāsim analītiski pētnieciskajos raidlaikos, bet gada apskatā ""Klasikas" TOP 10" zibensskrējienā apkopojam spilgtākos muzikālās dzīves notikumus," atzīmē "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

No bagātīgā kultūrnotikumu klāsta "Klasikas" veidotāji izvēlējušies savus gada favorītus 10 kategorijās. Kategorijā "Gada jaunais mākslinieks" labākos no labākajiem apkopojusi Ilga Auguste, kategorijā "Gada solists" – Rūta Paula, kategorijā "Gada kamermūzikas notikums" – Signe Lagzdiņa, kategorijā "Gada interpretācija" – Anna Veismane, kategorijā "Gada notikums kormūzikā" – Inta Pīrāga, kategorijā "Pārrobežu teritorija" – Maruta Rubeze, kategorijā "Gada notikums džezā" – Anete Ašmane-Vilsone, kategorijā "Gada skatuves notikums" – Ilze Medne, kategorijā "Gada komponists" – Orests Silabriedis, bet kategorijā "Gada "Bravo!"" – "Klasikas" direktore Gunda Vaivode.    

Ikvienam klausītājam un kultūrnotikumu baudītājiem rosinājums šeit, "Klasikas" mājas lapas komentāros, pievienot savu favorītu sarakstu, kā to pirms gada darīja viens no "Klasikas" klausītājiem. Ar interesi salīdzināsim un priecāsimies par bagātīgo aizvadītā gada piedāvājumu!

Pārraidē iekļauts ekspertu sacītais recenziju raidījuma "Post factum" izlaidumos. Ar viedokli dalās: muzikoloģe Iveta Grunde, komponists Ernests Vilsons, muzikoloģe Lauma Malnace, muzikoloģe Kristiāna Vaickovska, diriģents Atvars Lakstīgala, komponists Ernests Valts Circenis, mūzikas kritiķis Armands Znotiņš, muzikoloģe Inese Lūsiņa, diriģents Viesturs Gailis, pianists Rihards Plešanovs, komponists Arturs Maskats, dziedātāja Kristīne Gailīte, kontrabasists Staņislavs Judins, vēsturnieks Mikus Solovejs, diriģents Jānis Erenštreits, pianiste Silvija Erenštreite, flautists Andis Klučnieks, komponists Andris Dzenītis, pianists Roberts Flaics, komponists Oskars Herliņš, komponiste Ilona Breģe, diriģents Artūrs Švarcbahs, diriģents Andris Veismanis, obojists Māris Kuģis, teātra zinātniece Edīte Tišheizere un obojiste Amanda Tauriņa.       

Vēl uzmanības lokā:

Saksofonists Aigars Raumanis

Vēl uzmanības lokā:

Riharda Štrausa operas "Salome" iestudējums Latvijas Nacionālajā operā

Vēl uzmanības lokā:

Dziedātājas Guntas Gelgotes, ērģelnieces Kristīnes Adamaites un saksofonista Arta Sīmaņa programma "Baltu melanholija" Ventspils koncertzālē "Latvija" 11. jūlijā;

Koncerts "Aigars Raumanis un draugi "In C"" Latvijas Radio 1. studijā 8. septembrī. Terija Railija darbu "In C" atskaņoja saksofonisti Aigars Raumanis, Rūdolfs Pēteris Rubenis, Ainars Šablovskis un Baiba Tilhena, klarnetiste Alise Gavare, vijolnieki Gunārs Mūrnieks un Diāna Reimane, altiste Elīna Čipāne, čellists Klāvs Jankevics, ģitārists Miks Akots, koklētāja Līga Griķe, pianiste Herta Hansena, ērģelnieks Aigars Reinis, sitaminstrumentālisti Reinis Tomiņš, Uģis Upenieks un Miķelis Dzenuška.

Vēl uzmanības lokā:

Pianista Uri Keina trio satikšanās ar saksofonistu Kārli Auziņu Raimonda Paula džeza svītu jaunās interpretācijās "Hanzas peronā" 7. jūnijā

Vēl uzmanības lokā:

​28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncerts "Pirmatskaņojumi. Palestrīna 500". Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Ernests Mediņš (sitaminstrumenti) un diriģents Māris Sirmais

"Lielās Piektdienas koncerts" Pavasara festivālā "Windstream 2025" Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 18. aprīlī. Orķestris "Rīga", Rīgas kamerkoris "Ave Sol" un diriģents Andris Veismanis

Jauniešu kora "Kamēr…" uzvara Eiropas Grand Prix konkursā Tolosā 26. oktobrī

Vēl uzmanības lokā:

Andris Dzenītis – Trešā simfonija "Arcadia"

Vēl uzmanības lokā:

Ķīniešu komponista Taņa Duņa (Tan Dun) "Budas pasijas" (Buddha Passion) atskaņojums 28. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncertā Rīgas Kongresu namā 5. septembrī. Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas Doma kora skolas zēnu koris, solisti un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Māra Sirmā vadībā 

Raiņa 160. jubilejas lieluzvedums "Indulis un Ārija" Latvijas Nacionālajā teātrī 20. septembrī. Valsts akadēmiskais koris "Latvija" Māra Sirmā vadībā. Režisore – Indra Roga, dramaturģe – Ieva Struka, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, komponists – Ēriks Ešenvalds.

Vēl uzmanības lokā: 

Dziedātāju Jāņa Šipkēvica, Mārtiņa Klišāna un pianista Reiņa Zariņa interpretētais Bendžamina Britena Otrais kantikls Eiroradio Palmu svētdienas koncertā Latvijas Radio 1. studijā 13. aprīlī

Georgs Kjurdians Johana Sebastiāna Baha un Ludviga van Bēthovena klaviermūzikā Baha kamermūzikas festivālā Emīla Dārziņa koncertzālē 16. novembrī

***

Dzintaru koncertzālei

Kultūrvietai "Hanzas perons"

Hermaņa Brauna fondam

Ineses Galantes fondam

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai

Koncertzālei "Cēsis"

Koncertzālei "Latvija"

Kamerorķestrim Kremerata Baltica

VSIA "Latvijas Koncerti"

Latgales vēstniecībai GORS

Latvijas Komponistu savienībai

Latvijas Nacionālajai operai un baletam

Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim

"M/Darbnīcai"

Rīgas kamerkorim "Ave Sol"

Liepājas koncertzālei "Lielais dzintars"

Liepājas Simfoniskajam orķestrim

Mūsdienu mūzikas centram

Mūzikas namam "Daile"

Kultūrvietai Ola Foundation

Orķestrim "Rīga"

Pētera Vaska fondam

Rīgas Latviešu biedrībai

Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienībai

Siguldas koncertzālei "Baltais flīģelis"

Valsts kamerorķestrim Sinfonietta Rīga

Starptautiskajiem Opermūzikas svētkiem Siguldā

Operetes teātrim

Valsts akadēmiskajam korim "Latvija"

IKSD "Ziemeļrīgas kultūras apvienība"

Stāsta kultūrpētniece Ilva Erkmane

2025. gada 5. martā Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumu ciklā "Vai zini?" nepilnu septiņu minūšu garumā izskanēja Karlīnes Damrozes (dzimušas Krauklis), rakstnieka Reiņa Kaudzītes dzīvesbiedres un novadnieces, dzīvesstāsts.

2025. gads iezīmē 155. gadskārtu, kopš dzimusi Karlīne Damroze, un maijā, Karlīnes dzimšanas mēnesī, Saulkrastos notika vecmātēm veltīts koncerts, jo arī pati Karlīne bija vecmāte.

Ar balti ziedošo ābeļu ziedlapiņu lietu pār klausītāju galvām – tik maigi un aizkustinoši izskanēja bērnu saņēmējai Karlīnei Damrozei un visām Latvijas vecmātēm veltītais koncerts "Tavas rokas un sirds, saņemot bērnu šai pasaulē", kas notika 25. maijā Reiņa Kaudzītes namiņa dārzā un pulcēja vecmātes no visas Latvijas. Koncertu sniedza Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris, dziedātāja Ieva Sutugova un pianists Raimonds Petrauskis. Dziesmas mijās ar tieši pirms 155 gadiem maijā dzimušās Karlīnes Krauklis (vēlāk  – Damrozes) dzīvesstāsta lappusēm, kuras varēja vērot videofragmentos no monoizrādes "Viņa. Karlīne" aktrises Ievas Puķes tēlojumā. Trāpīgi – gan ar humoru, gan romantisku noti – Mārtiņš starp dziesmu priekšnesumiem ievija Karlīnes un rakstnieka Reiņa Kaudzītes dzīves ainas.

Pēterupe pēdējos septiņus dzīves gadus bija Reiņa Kaudzītes pēdējā dzīves vieta, pirms viņš devās sava mūža pēdējā ceļojumā uz Vecpiebalgas "Kalna Kaibēniem", bet Karlīne Damroze šeit nodzīvoja vairāk nekā 25 gadus un tagad atdusas Pēterupes jeb Saulkrastu kapsētā. Tālu no dzimtās Leimaņu muižas, no savas bērnības un jaunības vietām, no sāpju pilnām atmiņām, par kurām pirms koncerta mums nebija ne nojausmas...

Šis ir stāsts Post Scriptum – par Karlīni pirms un pēc kopdzīves ar Reini. Viņas īpašās piemiņas gadā jūtu atbildību un pienākumu izstāstīt Karlīnes stāstu plašāk, ar visiem jaunatklātajiem vai piemirstajiem faktiem, atskārsmēm un atklājumu ekspedīcijas noskaņām.

Šis būs arī stāsts par līdzcilvēku iesaistīšanos, kopdarbību un pēdējo gadu vēstures liecību bagātīgās un straujās digitalizācijas priekšrocībām vēstures stāstu pilnīgākā atklāšanā.

***

Pavasarī, veidojot Karlīnei Damrozei un Latvijas vecmātēm veltīto koncertu, bijām uzzīmējuši šādu Karlīnes portretu: "Kas bija Karlīne pati? Sieviete, kura 20. gadsimta sākumā ieguvusi izglītību un strādā algotu darbu. Bērnu saņēmēja jeb vecmāte, kuras rokas saņēmušas daudz Pēterupes un apkārtējo apdzīvoto vietu jaundzimušo, pati mātes rūpes savā mūžā nepiedzīvojot. Šķirta sieva, kuras statuss tika pieminēts visos tā laika dokumentos, un iespēja laulāties vēlreiz bija atkarīga no pirmā vīra labvēlības. Rosīga Pēterupes draudzes Dāmu komitejas dalībniece. Mājas saimniece, kura drosmīgi pārlaida Pirmā pasaules kara laiku Pēterupē. Tautas dziesmu pierakstītāja, kuras vākums joprojām glabājas Latviešu folkloras krātuvē. Patstāvīga un pacietīga, stipra un izlēmīga savā darbā un sadzīvē. Tik praktiska un ar abām kājām uz zemes stāvoša! Tomēr dziļi sirdī – nedalītu mīlestību un uzmanību alkstoša. Jo jūtīguma izpausmēm reālajā dzīvē bijis maz vietas – tas palicis vien pagājušā gadsimta 30. gados tik populārajā sieviešu žurnālā "Zeltene" publicētajās atmiņās, kuras atklāj Karlīnes dzīvesstāstu un pirms dažiem gadiem ietvertas monoizrādē "Viņa. Karlīne", kad Karlīnes Damrozes tēlā iejutās Valmieras drāmas teātra aktrise Ieva Puķe."

Pēc koncerta manā telefonā atskanēja zvans, un sievietes balss teica: "Jūs droši vien nezināt, kas jums zvana, bet es esmu no Kaives pagasta "Veģēniem"!"

Un tā pirmsjāņu tveicē dodos uz Kaives pagasta "Veģēniem" – vietu, kur dzimusi Karlīne. Taču Vecpiebalgas apmeklējums manā izpratnē ir pilnvērtīgāks, ja izdodas iegriezties "Kalna Kaibēnos", kur ar jau iepazīto Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" pētniecisko speciālisti Ievu Plešu brāļu Kaudzīšu glāžu istabā jeb verandā sākam šķetināt Karlīnes dzīvesstāstu, kā arī viņas vairākkārtējās sastapšanās ar Reini emocionālos aspektus.

Kā nenoskaidrots jautājums joprojām ir un paliek – kādi apsvērumi 19.-20.gadsimtu mijā likuši sievietei pamest vīru, dzimto pusi un doties uz Rīgu? Ar "Kaibēnu" Ievu pārspriežam arī šo.

Es bilstu, ka vēsturiskajos avotos minēts, ka brāļu Reiņa un Matīsa dibinātās biedrības "Pārtika" priekšnieks bijis Damroze, visticamāk, Karlīnes Damrozes vīrs, bet nosaucu neprecīzu vārdu, uz ko Ieva attrauc, ka tā nav: Karlīnes vīrs esot bijis Jānis, savukārt viņai nekas neesot zināms par viņa saistību ar "Pārtiku". Vēl Ieva Pleša sarunā piemin, ka Karlīnei esot bijis dēls, par kuru savukārt pirmo reizi dzirdu es.

Biedrības "Pārtika" ēka atradās Vecpiebalgas pagasta "Mūrnieku" mājās, kuru pakājē, koku ieskauts, debesīs spoguļojas mazais, apaļais Mūrnieku ezeriņš. Ceļš no "Kalna Kaibēniem" ved garām "Mūrniekiem". Tālāk, uz Kaives pagastu, tas vijas gar "Nāgeles" krogu, pēc kāda laika kreisajā pusē pavīd norāde uz Leimaņu kapsētu, tad – Leimaņu muižas ēka, kuras pagalmam cauri izbraucot, nonāku "Veģēnu" mājkopas jeb ciema vietā. Nav zināms, tieši kurās mājās ir dzimusi Karlīne, bet iespējams iztēloties, kā viņa devusies uz netālu esošo Leimaņu ezeru peldēties, plūkusi puķes vai birztalā lasījusi meža zemenītes.

Bet tagad – daži fakti, kuru papildināšanā daudz paveikusi Ieva Pleša...

Karlīne Krauklis dzimusi 1870. gadā 4. maijā, pēc jaunā stila – 16. maijā. Ieraksts Vecpiebalgas baznīcas grāmatā Nr. 77 vēsta, ka Karline Krauklis, Pētera un Mades meita, dzimusi Leimaņu muižas, tolaik Nervensbergas "Veģēnu" mājās un kristīta 1. (pēc jaunā stila – 13.) jūnijā Vecpiebalgas draudzē. Karlīnes vecāki ir Pēteris Krauklis un Made (dzimusi Danavskij), abi no "Veģēniem". Vecāku laulības notikušas 1854. gadā (Vecpiebalgas draudze, 55. ieraksts). Viņu bērni: Anšs (1855), Pidriķis (1860), Jūle (1863), Jānis (1865). Karlīne dzimusi kā piektais bērns ģimenē, viņai seko pastarīte Ede, kura dzimusi 1874. gadā. Šobrīd nekas vairāk par Karlīnes bērnību un jaunību nav izpētīts.

Par Karlīnes vīru zināmas šādas ziņas: Jānis Damroze dzimis 1860. gadā 9. septembrī Vecpiebalgas "Tanuļos" Anša (dz. 1826) un Edes (dz. 1830, dzimusi Caune) dēls, ieraksts nr. 182 un 186, Vecpiebalgas luterāņu draudze.

Kaut arī Karlīnes Damrozes pagājušā gadsimta 30. gados pierakstītās atmiņas žurnālā "Zeltene" vēsta, ka viņa bijusi diplomēta vecmāte, nekas nebija zināms par izglītības iegūšanas apstākļiem. Saulkrastu Kultūras centra rīcībā nebija arī informācijas, ka Karlīne būtu bijusi Latvijas Vecmāšu biedrības biedre. Pēc 25. maija koncerta vecmāte Astrīda Millere atsūtīja attēlu ar žurnāla "Vecmāšu Vēstnesis" 1932. gada numuru, kurā publicēts vecmātes K. Damrozes (Pēterupē) raksts "Vecmāte".

Šajā rakstā Karlīne Damroze atklāj arī savu izglītošanās stāstu laikā, pirms Latvija tika nodibināta kā neatkarīga valsts: "Atceros vēl, kad iestājos mācīties par vecmāti 1904. gadā Rīgas pilsētas slimnīcā, tad ārsti toreiz teica, ka nupat paejot 10 gadi, kopš Rīgā ierīkota pamatīga vecmāšu skola. […] Jau toreiz vecmāšu apmācība bija nostādīta uz stingriem pamatiem, mācības bija jāizņem teorētiski un praktiski, kā arī stingri bija jāievēro nakts dežūri, grūti bija toreiz, jo mācības valoda arī nebija mūsu, bet gan sveša. Bet liels, neaprakstāms bija mūsu prieks, kad beidzot par visām pūlēm saņēmām labu "diplomu". Kursu beidzām 14 kollēgas, dažas aizgāja uz laukiem, dažās palika pilsētā."

Raksta noslēgumā Karlīnes apgalvojums kliedē jebkuras šaubas par to, ka viņa bijusi Latvijas Vecmāšu biedrības biedrene: "Tādēļ vecmātei zināšanu nekad nevar būt par daudz. Neatsverami vecmāšu zinību atsvaidzināšanas ziņā bija I papildu kursi vecmātēm, ko rīkoja mūsu darbīgā organizācija 1927.gadā, kad slavenāko Latvijas profesoru un ārstu vadībā tikām iepazīstinātas ar jauniem sasniegumiem ārstniecības laukā. Tagad jau pagājuši 5 gadi no pirmo kursu noturēšanas laika, kādēļ otrie kursi nāk īstā laikā."

2025. gada 19. augustā apritēja 100 gadi, kopš 1925. gadā dibināta Latvijas Vecmāšu biedrība (LVB), kura ar devīzi "Tautas nākotnei veltam savus spēkus!" aktīvi darbojās neatkarīgajā Latvijā starp abiem pasaules kariem.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Rīgā no 1920. gada darbojās Rīgas Vecmāšu savienība, kurā 1925. gadā bija 78 biedres. To vadīja Anna Gaigala.1925. gadā divpadsmit no Rīgas Vecmāšu savienības biedrēm nolēma izveidot LVB, lai apvienotu vecmātes visā Latvijā un celtu vecmāšu labklājību.

No 1930. gada 15.novembra Latvijas Vecmāšu biedrība izdeva mēnešrakstu (žurnālu) "Vecmāšu Vēstnesis", kas iznāca katra mēneša 15. datumā. Mēnešraksta redakcija atradās Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Abonēt "Vecmāšu Vēstnesi" bija katras LVB biedres pienākums. Līdz 1940. gada 15. septembrim tika izdoti 119 žurnāli, un, kā esam noskaidrojuši, vismaz vienā no tiem publicēts vecmātes Karlīnes Damrozes raksts.

Dodoties mājup, pusceļā no "Veģēniem" mani sasniedz Ievas Plešas ziņa par Karlīnes dēliem. Jā, diviem dēliem, par kuriem ziņas atrodamas digitalizētajos vēstures avotos.

Kārlis miris 1897. gada 21. maijā. Miršanas ieraksts nr. 60, Vecpiebalgas draudze. Nāves iemesls –skarlatīna jeb šarlaks. Kā miršanas vieta norādīta Vecpiebalgas "Mūrnieki". Vecāki – Jānis un Karlīne Damrozes, dzimšanas vieta – "Leimaņi".  Divus ierakstus augstāk (nr. 58) redzams vēl viens mirušais bērns – Jānis Roberts, kas, domājams, ir vēl viens Karlīnes un Jāņa Damrozes dēls. Dzimšanas vieta – "Leimaņi". Miris tā paša gada 17. maijā. Vecpiebalgas "Mūrniekos". Nāves iemesls – tāds pats: skarlatīna. Dzimšanas ierakstu datu trūkuma dēļ  nav izdevies atrast, tāpat kā Jāņa un Karlīnes laulību ierakstu.

Un tā šī gada 14. septembrī dodos ekspedīcijā uz Leimaņu kapsētu, kas izvietojusies stāvā pakalnā. Bažas, ka Karlīnes bērnu kapavietu atrast būs grūtības, nepiepildās – kapsētas digitalizācijas vietnē redzamais pamatīgais čuguna krusts ar Jāņa Roberta un Kārļa Damrožu vārdiem slejas turpat blakus kapsētas zvanu tornim, un vienkāršā kapavieta, apaugusi ar maijpuķītēm un ozolītēm, arī kādu pīpenes ziedu, lai arī pieticīga, nešķiet pamesta un aizmirsta. Tā, iespējams, arī ir atbilde Karlīnes lēmumam pamest visu šaipusē un doties uz Rīgu apgūt vecmātes arodu un veltīt savus spēkus tautas nākotnei.

Karlīne Saulkrastos visbiežāk tiek pieminēta līdztekus rakstnieka Reiņa Kaudzītes vārdam kā viņa dzīvesbiedre un mūža nogales līdzgaitniece. Var droši apgalvot – nebijis viņas, diez vai savos spēka gados pusi Eiropas apceļojušais rakstnieks mūža nogalē būtu nonācis tieši Pēterupē, kas šodien kļuvusi par vienu no Saulkrastu pilsētas daļām. Salīdzinot Karlīnes Damrozes rakstu "Vecmāte" 1932. gada "Latvijas Vecmāšu Vēstnesī" un ielūkojoties Karlīnes atmiņās par dzīvi ar Kaudzītes Reini žurnālā "Zeltene", rodas sajūta, ka to rakstījušas divas dažādas sievietes. Kāds lepnums par paveikto un misijas apziņa strāvo no raksta "Vecmāte", un cik nepiepildītu gaidu atspoguļo Karlīnes stāsti "Zeltenē", tomēr arvien uzsverot: "Es biju stipra, es izturēju!"

Pēterupes draudzes Dāmu komitejas protokolu grāmata ar brūniem kartona vākiem un dzeltenīgajām lapām, blīvi pierakstīta no pirmās līdz pēdējai lappusei, aizved 100 gadu senā pagātnē, kad top pirmās pierakstītās rindiņas šajā grāmatā un pirms 100 gadiem 1926. gada 24. janvārī tiek dibināta Pēterupes draudzes Dāmu komiteja. Un arī te jau no 1926. gada parādās Karlīnes Damrozes vārds: 1926. gada 10. oktobra sēdes Protokolā Nr. 10 lasām, ka Karlīne Damroze vedusi uz Rīgas slimnīcu kādu sasirgušu kundzi; 1927. gada 1. aprīļa sēdē (Protokols Nº20) "Damrozes kundze priekšlasījumu vakarā uzņemas lasīt  [...] par bērnu kopšanu un audzināšanu no dzimšanas līdz 6 gadiem. [...] Bez tam Damrozes kundze zina latviešu daiņas, tās viņa nodziedātu kā vecenīte [tērpusies] 150 gadu vecā tautiskā apģērbā"; 1927. gada 27. novembra sēdē (Protokols Nº32) "Damrozes kundze liek priekšā, kad viņa dotu par brīvu paskadrojumus sievietēm savas veselības kopšanā [...] Līdz ar to uzaicina dāmu komiteju, kur būtu vajadzīgs, materiali pabalstīt trūcīgas dzemdētājas, ari vecākus, kuriem vairāki bērni pabalstīt. Tādos gadījumos Damrozes kundze darītu zināmu dāmu komitejai. Tai lietai visi piekrīt"; 1929. gada 11. decembrī (Protokols Nº 61) "Dāmu komiteja nolemj 22. decembrī dedzināt Ziemas svētku eglīti trūcīgajiem bērniem. [...] Damrozes kundze ziedo no sevis priekš bērniem peperkūkas. [...] un apņemas priekš bērniem izcept maizītes". Kādā citā reizē Karlīne loterijai ziedo desmit krāsotas Lieldienu olas; bet 1935. gada 18. janvārī Protokola Nr. 99 sadaļā "Ziedojumi baznīcai" ierakstīts, ka "Damrozes kundze dāvina altāra telpai grīdsegu par 50 latiem". Nez, vai vēl šodien Pēterupes baznīcas altāri grīdu sedz Karlīnes dāvātā grīdsega?

Karlīnes Damrozes folkloras vākums, īpaši bērnībā Vecpiebalgā dzirdētās tautasdziesmas, it kā izstāsta viņas dzīvesstāstu, alkas būt pamanītai, novērtētai un mīlētai. Varbūt tieši tāpēc šīs tautas garamantas visvairāk saglabājušās viņas atmiņā? Latvijas laikrakstos kaut tikai aplinkus izplatītās ziņās par viņu un Kaudzītes Reini, Karlīnei rūgti sāp un sarunā ar Kārli Egli viņa piemin, ka to varētu rakstīt vien īsto apstākļu nepazinēji. Un sarunā ar aktrisi Tiju Bangu, kad tā ciemojas pie viņas Pēterupē, Karlīne par Reini Kaudzīti saka: "Es viņu mīlēju..."

Paldies Karlīnes stāsta līdzautorēm: Piebalgas muzeju apvienības "Orisāre" pētnieciskajai speciālistei Ievai Plešai par ielūkošanos Karlīnes radurakstos, vecmātei Astrīdai Millerei par dalīšanos ar "Vecmāšu vēstnesī" atrasto Karlīnes izglītības un pirmās darba pieredzes stāstu, medicīnas vēsturniecei Maijai Pozemkovskai par uzmanības pievēršanu Latvijas Vecmāšu biedrības 100. jubilejai un sniegto informāciju, saulkrastietim Jānim Sereginam, kurš savulaik no sadedzināšanas paglāba Pēterupes draudzes Dāmu komitejas sanāksmju protokolu grāmatu un Saulkrastu kultūras centram par krājuma materiāliem. Paldies arī Kaives pagasta vienas no Piebalgas pusei tik raksturīgo mājkopu jeb ciemu, Karlīnes dzimto "Veģēnu" apkaimē esošās mājas īpašniekiem par atsaucību un iespēju pabūt "Veģēnu" pļavās un laukos, lai sajustu Karlīnes bērnības zemes smaržas un skaņas!

Apmeklējot Karlīnes Damrozes kapa vietu Saulkrastu kapsētā, pamanīsiet, ka gada skaitļi kapa piemineklī uzjundī zināmu noslēpumainības auru: nav pārsteidzoši, ka, iespējams, Pirmā pasaules kara juku laikos dzimšanas gads vēlākos dokumentos pārtapis par 1869. Vēl joprojām nav zināms īstais Karlīnes mūžībā aiziešanas gads un datums, jo pirms pāris gadiem uzietie dokumenti liecina, ka viņa nodzīvojusi ilgāk par piemineklī iegravēto 1939. gadu, taču ceram, ka arhīvu digitalizācijas laikmets mums atklās arī to.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere

1943. gadā, rakstot par gleznotājas Noras Drapčes (1886–1968) personālizstādi Tēlotājas mākslas kooperatīva izstāžu salonā Rīgā, mākslas kritiķis un gleznotājs Oļģerts Saldavs norādījis, ka "Drapče starp latviešu māksliniecēm ir labākā žanriste".

Jāatzīst gan, ka latviešu autoriem nereti bija raksturīgi neskatīt visu Latvijas mākslas ainu kopumā, ignorējot citu tautību māksliniekus. Kā zināms, starpkaru laikā vietējās mākslas izstādēs piedalījās gan tāda izcila gleznotāja kā Aleksandra Beļcova, gan arī vairākas vācu mākslinieces, tomēr

kritiķim svarīgi bijis izcelt tieši latvietību.

Turklāt atbilstoši Noras vēlākā kolēģa, Liepājas pilsētas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa vēstītajam, viņas "tēvs bijis latvietis, izglītots cilvēks, rakstījis presē pat filozofiskus apcerējumus, bet māte – vāciete, ģimenes valoda bijusi vācu valoda. Tomēr N. Drapče sevi uzskatījusi par latvieti un uzturējusi ar latviešu sabiedrību ciešus sakarus".

Gleznotāja dzimusi Jersikā ķīmiska uzņēmuma vadītāja un līdzīpašnieka Augusta Drapčes un viņa sievas Augustes (dzim. Gērcas) ģimenē. Noras bērnība pagāja Latgales laukos netālu no Līksnas, tāpēc viņa dažkārt dēvēta par pirmo latviešu sievieti gleznotāju no Latgales. Vēlāk Drapču ģimene pārcēlās uz Koknesi, bet Pirmā pasaules kara laikā tēva uzņēmums izputēja. 1910. gadā Nora absolvēja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kur mācījās Jaņa Rozentāla vadītajā figurālās glezniecības klasē. Māksliniece Rozentālu atzinusi par nozīmīgāko no saviem skolotājiem, savukārt mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš atzīmējis, ka "Rozentāls turējis Drapči par sava kursa labāko skolnieci".

1923. gadā, vēloties turpināt mākslas studijas "slavenāko Berlīnes un Parīzes glezniecības meistaru darbnīcās", Nora pieteicās Kultūras fonda stipendijai un saņēma nepilnu pusi no lūgtās summas – 40 000 rubļu (800 latu). Tādējādi viņa bija pirmā vizuālajā mākslā strādājošā sieviete, kura saņēma Kultūras fonda finansējumu ārzemju komandējumam.

Ar stipendijas atbalstu Nora divus mēnešus pavadīja Vācijā un Austrijā, sava pirmā ārzemju ceļojuma laikā gan izbaudot vēsturisko mākslu muzeju ekspozīcijās, gan skatot jaunākās mākslas izstādes, gan arī gleznojot.

Regulāru dalību Latvijas mākslas dzīvē Nora uzsāka 1913. gada pavasarī, kad pirmo reizi piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē Rīgā. Kopš 1920. gada viņa izstādījās Neatkarīgo mākslinieku vienības skatēs, pirmajos piecos šīs organizācijas darbības gados paliekot vienīgajai dalībniecei sievietei.

Vēlāk vienības izstādēs piedalījās arvien vairāk mākslinieču, viņu vidū arī Hilda Vīka, Emīlija Gruzīte, Emma Baltmane, Marta Evane un Marija Dorē-Virsa. Šajā laikā Nora izstādījās arī daudzās citās vietējās mākslas skatēs, bet 1943. gadā sarīkoja savu pirmo personālizstādi, kas vispirms tika parādīta Liepājas pilsētas muzejā un pēc tam aizceļoja uz Rīgu.

Lai gan Norai bija latviešu un vācu saknes, tomēr viņas mākslas darbos dominēja latviskas tēmas – vienkāršo Latgales ļaužu portretējumi, lauku darbu un reliģisku ainu attēlojumi, sievietes latviešu tautastērpos, mazpilsētu skati u. tml.

Viens no košākajiem darbiem ir latgaliešu pāra portrets "Sveču diena Latgalē", kas 1923. gada rudenī bija eksponēts Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādē.

Triepienā ekspresīvāka ir Noras kompozīcija "Dārzā" (1923), kur vairākas sievietes attēlotas pieliekušās, ravējot sakņu dārzu. Šis ir viens no darbiem, ko savai kolekcijai tieši no izstādes iegādājās Valsts mākslas muzejs (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Savukārt gleznā "Ziema", kas 1935. gadā bija skatāma Kultūras fonda II mākslas izstādē, Nora attēlojusi sniegotu lauku mājas pagalmu ar zemnieku pāri, zirgu un suni.

Kā noskaidroju, pētot mākslinieces biogrāfiju kolektīvajai monogrāfijai "Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā. 1870–1940" (izdevis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2025),

starpkaru laikā Noras gleznas tikušas atzinīgi vērtētas. Viens no viņas darbiem – kompozīcija "Rucaviete" – bijis novietots sūtņu akreditēšanās telpās Rīgas pilī, un arī kritiķu atsauksmes bijušas lielākoties pozitīvas.

Piemēram, rakstnieks Anšlavs Eglītis, 1932. gadā recenzējot Neatkarīgo mākslinieku vienības kārtējo skati, pat norādījis: "Šī izstāde rāda, ka grupas ievērojamākais talants ir Nora Drapče, kuras lielā kompozīcija "Svētdiena Nīcā" atstāj tālu aiz sevis visu grupas biedru gleznas." Līdzīgi viņu jau gadu iepriekš bija izcēlis arī žurnālists Alfrēds Sils, žurnāla "Zeltene" māksliniecēm veltītās sērijas rakstā vērtējot, ka Noru Drapči "patlaban varam uzskatīt par mūsu spēcīgāko un gatavāko gleznotāju-sievieti".

Paralēli gleznotājas darbam Nora strādāja par zīmēšanas skolotāju – pirms Pirmā pasaules kara sieviešu komercskolā Daugavpilī un vācu proģimnāzijā Bauskā, vēlāk Ludzas latviešu ģimnāzijā.

1926. gadā viņa pārcēlās uz Liepāju, kur līdzdarbojās Lietišķās mākslas vidusskolas izveidē un mācīja zīmēšanu vairākās pilsētas skolās, bet Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās un dzīves nogali pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs.

Nora Drapče beigusi Vilhelma Purvīša vadīto Rīgas pilsētas mākslas skolu, tātad baudījusi līdzīgu izglītību kā vairāki plaši pazīstamie Latvijas klasiskā modernisma pārstāvji vīrieši, kā arī mērķtiecīgi un aktīvi iesaistījusies vietējā mākslas dzīvē gan kā gleznotāja, gan skolotāja, baudot arī kritiķu atzinību, tomēr mūsdienās viņas vārds un darbi zināmi vien ierobežotam mākslas profesionāļu lokam.

Rakstniece, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste, reklāmas tekstu un ideju autore Džeina Šteinberga latviešu lasītājiem pazīstama ar savu debijas romānu "Lasītāja", bet pirmais publicētais īsstāsts "Zilie jūras vērši" tapis pirms desmit gadiem. 

Romāns "Lasītāja" ir fantāzija par brīdi, kad tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka sāk nomākt cilvēcīgumu, turklāt romāna tekstā meistarīgi ievīti mūsdienās arvien aktuālāki jautājumi. Vai ir svarīgi zināt, no kurienes tu nāc un kādas ir tavas saknes? Nedaudz biedējošais darbs piesaistīja jaunos lasītājus un tos, kuriem nav sveša fantāzija un fantastika.

Tikām Džeinas jaunākā grāmata "Zvaigžņu bērns", kas domāta gan lielajiem, gan mazajiem, liek noticēt brīnumiem un citai pasaulei...

Gadumijas priekšvakarā sarunu ar rakstnieci Džeinu Šteinbergu, literatūrkritiķi, literatūrzinātnieci, redaktori un izdevniecības "Zvaigzne ABC" pārstāvi Bārbalu Simsoni un arī lasītāju Mārtiņu piedāvā Liega Piešiņa.

Stāsta JVLMA profesore, Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; Pārraides producente - Maruta Rubeze

Mūsu tradicionālās kultūras bibliogrāfijā ir kāds avots, kas stāsta par dejām, kuru lielākā daļa, kā raksta šīs publikācijas autors Jurjānu Andrejs, "ar vācu nosaukumiem uzrakstītas sevišķi Kurzemē. Varbūt, ka tur viņas izplatījušās Kurzemes lielkungu (hercogu) laikos, vai arī, [..] no pilsētām pārgājušas uz laukiem, jo, kā zināms, vācu elements un valoda bij savā laikā stipri izplatījušies, sevišķi Kurzemes pārtikušo latvju ģimenēs" (Jurjāns 1921, 6).

Tā, protams, ir Jurjānu Andreja "Latvju tautas mūzikas materiālu" piektā grāmata ar nosaukumu "Dejas". Šajā stāstā to aplūkošu laika semantikas ietvarā, balstoties Sv. Augustīna atziņā par laiku kā cilvēka gara un tā iztēles spēka atspoguļojumu. Saskaņā ar šo atziņu, pagātne un nākotne eksistē tikai cilvēka prātā (Le Poidevin, 2023). Tāpat vēlos atsaukties arī uz Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) pārliecību par pastāvēšanu Visumā jebkurā laikā bezgalīgi daudz reižu (Herder and Bohlman 2017) un Edmunda Huserla (Edmund Husserl) 1905. gadā (tātad, laikā, kad top Jurjāna materiāli) lekcijā pausto un vēlāk arī publicēto secinājumu par to, ka

cilvēka fantāzija formē ideju par nākotni no pagātnes, un tā veidojas gaidas (Bernet 2013, XIII).

Vēsturnieks Rainharts Kozeleks (Reinhart Koselleck) runā par tagadni, kurā iekļauti tie notikumi no pagātnes, ko iespējams atcerēties, un kas satur arī svešu pieredzi, ko tālāk nodod paaudzes vai institūcijas.

Savukārt gaidas viņš raksturo kā "nākotnes veidotu tagadni", kas vērsta "uz vēl nepieredzēto, uz to, kas tiks atklāts. Cerības un bailes, vēlmes un ilgošanās, rūpes un racionāla analīze, apņēmīga izrādīšanās un zinātkāre: tas viss ietilpst gaidās un veido tās" (Koselleck 2004, 259).

Filozofs un bijušais Lēvenes universitātes (Beļģijā) Huserla arhīva direktors Rūdolfs Bernets (Rudolf Bernet) šinī sakarībā lieto jēdzienu "laika puzle", ar to domājot laika kustību, ko virza vai ietekmē konkrētu cilvēku, kā viņš to apzīmē, sirdsapziņas pārbaude, pašapsūdzība un atmiņa (Bernet 2013, XIII).

Vai, balstoties uz šodienas pieredzi, ir iespējams paplašināt zināšanas par tā laika kontekstu, kad Jurjāna publicētais materiāls tika dokumentēts? Vai varam ko vairāk uzzināt par cilvēkiem, kas šo materiālu savulaik lietoja? Kādos apstākļos šīs dejas tika spēlētas un dejotas?

Viens no orientieriem, kas var palīdzēt rast atbildes uz šiem jautājumiem, ir kāds manuskripts, kas, Jurjāna kopīgā audumā rūpīgi ieausts, ar šodienas mērauklu prasīties prasās tikt ārā šķetināts un iespēju robežās atsevišķi aplūkots.

Jurjānu Andrejs raksta, ka viens no viņa Deju grāmatas avotiem bijis "kāda veca muzikanta manuskripts Kurzemē, ko gadus 40 atpakaļ [viņam nodevis] toreizējs Pēterpils universitātes students Daniševiskis" (Jurjāns 1921, 5). Rēķinot no grāmatas publikācijas gada, proti, 1921., redzam, ka tas noticis laikā, kad arī Jurjāns pats studēja Pēterburgas konservatorijā, proti no 1875. līdz 1882. gadam.

Tā kā tas bija veca muzikanta manuskripts, kas Jurjāna rīcībā nonāca jau caur trešajām rokām, varam pieņemt, ka reālā muzicēšanas praksē tas tika lietots plus-mīnus ap 1800. gadu. 40 no 123 Jurjāna piektajā grāmatā iekļautajām Kurzemes deju melodijām nāk no šī manuskripta.

"Driziņa kadriļa", "Čiganovski", "Berliņš", "Šeider-kadrils", "Krukavičs", "Valc-Angleze", "Anlemaski", "Ekoseze", "Enģelīšu rušiņš", "Hackenschottisch", "Sešu pāru polonēze" un citi, viens par otru krāšņāki nosaukumi, nāk no šī vecā muzikanta manuskripta.

Jurjāns gan piezīmē, ka "laba daļa no šīm dejām nav tautas dejas, bet patapinātas no citām tautām, kā tas redzams no sabojātiem nosaukumiem un izvešanas veida." (Jurjāns 1921, 5)

Latvju tautas mūzikas materiālu ceturtajā grāmatā viņš raksta arī, ka

"seno latvju mūzikas rīku" vietu "ieņēmusi vijole, harmonikas un beidzamā laikā arī tautas cītere" un turpina, ka "no šiem īpaši harmonikas samaitājošu iespaidu darījušas uz tautas mūziku". (Jurjāns 1912, 59)

Savukārt melodijas, Jurjāna vārdiem runājot, "visvairāk priekšā dziedātas, vai arī uz vijoles spēlētas" (turpat). Vecais muzikants, kā izskatās, bijis vijolnieks, un spēlējis dejas, kas, visticamāk, dejotas pilīs, ne būdiņās.

Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. “Experience and Expectation as Research Tools in Ethnomusicology”. In Experience and Expectation: The Future From the Past” in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 31-39.

Bernet, Rudolf. 2013. “Einleitung.” In Zur Phänomenologie des inneren Zeitbewusstseins. Mit den Texten aus der Erstausgabe und dem Nachlaß. Edmund Husserl. Rudolf Bernet. (ed.). Hamburg: Felix Meiner Verlag. XV-LXX.

Herder, Johann Gottfried and Philip V. Bohlman. 2017. Song Loves the Masses: Herder on Music and Nationalism. Oakland: University of California Press.

Jurjāns, Andrejs. 1912. Latvju tautas mūzikas materiāli. IV. Rotaļu un dziedamo deju meldijas. Tautas instrumentu meldijas. Rīga: R.L.B. Mūzikas komisija.

Jurjāns, Andrejs. 1921. Latvju tautas mūzikas materiāli. V. Dejas. Rīga: R.L.B. Mūzikas komisija.

Koselleck, Reinhart. 1979. Vergangene Zukunft. Zur Semantik geschichtlicher Zeiten. Frankfurt am Main: Suhrkamp.