Rīt, 13. janvārī, gaidāma Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslu kritikā pasniegšanas ceremonija jeb "NN nakts". Šogad ceremonija no Jaunā Rīgas teātra būs pārcēlusies uz Latvijas Radio 1. studiju, un to varēs vērot arī tiešraidē portālos Satori.lv  un LSM.lv.

Klasikas studijā tiekamies ar Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāju Ingu Bērziņu, jautājot, vai arī viņš pats lasa recenzijas un par kādiem mākslas apcirkņiem viņam tās patīk lasīt?

"Tas nav tikai tāpēc, ka esmu pagājušajā pavasarī kļuvis par Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāju.

Man jau izsenis patīk tie vērtējumi, kuros ir tāda krietna deva vispārēja kultūrvēsturiska konteksta. Tieši tas, ko savulaik darīja arī Normunds Naumanis.

Mēs ne tikai atstāstām redzētā vai izlasītā, vai noklausītā iespaidus, bet mēs tos mēģinām redzēt noteiktās pasaules kopsakarībās, laikmetīguma kopsakarībās kontekstā ar citiem klasikas zināmiem darbiem, kur ir risināti tie paši fundamentālie, vispārcilvēciskie jautājumi vai tie paši sociāli aktīvie jautājumi. Tad ir baigais „smeķis” un garša lasīt. Pirmkārt, tu pats jau arī dažreiz zini, uz ko tā atsauce ir, un tu vari to samērot ar savu kultūras bagāžu. Vai vēl labāk – tu uzzini, kas ar ko smuki savelkas kopā. Tās ir tās man mīļotākās no recenzijām.

Nevar teikt, ka es izlasu visu, kas ir mākslā kritikā Latvijā uzrakstīts. Bet zini, kas to dara? Normunda Naumaņa biedrības žūrija! To viņi katru gadu novembra beigās, decembra sākumā ļoti rūpīgi izdara."

Šovakar pirmizrādi piedzīvos Latvijas Televīzijas dokumentālā filma “Maestro Raimonds Pauls. Dziesmiņa par prieku”, kas atklāj komponista radošo darbību, darba intensitāti un spēju nemitīgi radīt jaunas koncertprogrammas un dziesmas. Atzīmējot Maestro 90 gadu jubileju, 12. janvārī filma skatāma LTV1 un REplay.lv. Rīta programmā sazinājāmies ar filmas režisori Zitu Kaminsku.

Anete Ašmane-Vilsone: Kādas ir sajūtas filmas pirmizrādes rītā?

Zita Kaminska: Es neesmu no tiem režisoriem, kas filmas vai izrādes taisa sev. Es gribu, lai gan maniem varoņiem, kas filmās piedalās, būtu interesanti un patīkami tās skatīties, gan arī, protams, skatītājiem. Jo šī lielā mīlestība pret Maestro Raimondu Paulu – lai filmā nekas netiktu sabojāts, lai tā vairotu šo mīlestību, lai skatītāji būtu gandarīti un uzzinātu kaut ko jaunu, kas ir grūts uzdevums, jo filmas par Maestro ir vairākas. 

Uzlikt sev par uzdevumu neko nesabojāt ir liela atbildības nasta! Kā jau tu teici, par Maestro tapušas filmas vairāku desmitgažu garumā, ir stāsti, ir grāmatas, dokumentālās filmas, un tu esi vairākas filmas veidojusi arī par citām personībām. Vai tu izjuti, ka tā ir liela atbildība? Un vai šī atbildības nasta dažbrīd netraucēja?

Protams, ka pārmērīga bijība pret lielu personību kaut kādā ziņā traucē. Šajā gadījumā man patika, ka mani uzdotie jautājumi reizēm Maestro arī sakaitināja, kaut gan tie bija nevainīgi jautājumi. Es pat nezināju, ka es kaut ko nepareizu pajautāju.

Man patīk, ka Maestro ir dažāds – viņš gan sakaitinās, gan daudz, daudz smejas, gan ir arī mazliet asariņas un emocionalitātes.

Es domāju, ka Maestro tomēr ir ļoti emocionāls cilvēks, kaut arī viņš to tur sevī iekšā. Visvairāk tas ir mūzikā. "Klasikas" klausītājiem varētu būt interesanti šajā filmā, atšķirībā no citām, ka mēs nerunājam par Maestro tikai kā par komponistu, bet liela sadaļa ir veltīta arī Raimondam Paulam pianistam. Šeit tiek saukti visi viņa džeza elki, kā tas viss sākās, kādi vārdi tik netiek piesaukti. Tāds pagrieziens, iespējams, nav bijis iepriekšējās filmās. 

*

Sarunās ar Maestro Raimondu Paulu filmā piedalās mūziķi un ar mūziku saistītas personības: Andris Keišs, Intars Busulis, Raimonds Macats, Uldis Marhilevičs, Māris Briežkalns, Mārtiņš Egliens, Anda Zadovska, Māra Eglīte un citi.

Filma „Dziesmiņa par prieku” tapusi 2025. gadā un atklāj Maestro radošo ikdienu, sekojot koncertprogrammas „Šekspīrs. Soneti. Pauls. Busulis. Keišs" tapšanai mēģinājumos, radioierakstā un pirmizrādes atmosfērā.

Stāsta komunikācijas eksperts, kādreizējais Latvijas Radio raidījumu veidotājs Ivars Svilāns. Producente: Inta Pīrāga.

Tas varbūt būtu pārspīlējums, ka radio iznīcināja klasiskās mūzikas skanējumu, bet tas pilnīgi noteikti izmainīja to uz visiem laikiem. Kad radio parādījās 20. gadsimta sākumā, tas solīja kaut ko brīnumainu: mūziku, pārraidītu pa gaisu. Nekādu koncertzāļu, nekādu biļešu, nekādas frakas vai vakarkleitas, kas jāvelk uz koncertu, tikai skaņa. Bet klasiskajiem mūziķiem radio bija katastrofa. Agrīnie apraides mikrofoni bija primitīvas, nežēlīgas ierīces. Tiem bija šaurs frekvenču diapazons un gandrīz nekādas tolerances pret galējībām skaļumā. Orķestri nevarēja spēlēt tā, kā bija pieraduši un mācījušies visu mūžu.

Ja stīgas spēlēja pārāk klusi, tās pazuda. Ja pūšamie instrumenti spēlēja pārāk skaļi, viss tika izkropļots. Dominēja vidējā frekvenču josla, kurā mīt runa. Rezultātā orķestra krāsas sabruka un daudzmaz labi skanēja tikai runātā valoda. Balanss – orķestra mūzikas sirds – sabruka.

Izpildītāji spiedās ap vienu mikrofonu, gandrīz viens otram uz galvas. Diriģenti atteicās no tradicionālajiem orķestra izkārtojumiem par labu tehniskai dzirdamībai.

Jo agrīnajos radio viss orķestris tika pārraidīts, izmantojot vienu mikrofonu, bez nekādas skaņas apstrādes.

Turklāt, katram instrumentam “skaņu katastrofa” piezagās dažādos veidos: Kontrabass – vājš, neskaidrs. Arfa – gandrīz nedzirdama. Mežragi – neparedzami un ar pēkšņiem kropļojumiem. Sitaminstrumenti – bīstami skaļi. Daži instrumenti vienkārši pazuda no pārraidēm. Citi skanēja neglītā, nedabiskā veidā. Mainījās temps. Dinamika saplacinājās. Artikulācija tika pārspīlēta. Mūziķi vairs nespēlēja zālei. Viņi spēlēja mašīnai.

Līdzsvaru vairs nevarēja atrisināt akustiski. Koncertzālē līdzsvaru panāk ar attālumu, virzienu un telpas akustiku. Agrīnajā radio līdzsvaru noteica centimetri līdz mikrofonam: vijole, kas atradās 10 cm tuvāk, varēja pārspēt visu pūšaminstrumentu grupu.

Diriģenti kļuva par pusmūziķiem, pusinženieriem. Studijas burtiski uz grīdas iezīmēja "bīstamās zonas" dažādiem instrumentiem.

Tas bija svarīgi, jo dažreiz tas pat bija tehnoloģiski bīstami – pilns orķestra crescendo, kas ir pilnīgi normāli zālē, varētu pārslogot raidītājus un pat uz brīdi atslēgt stacijas ēteru.

Tāpēc orķestriem bija jāmaina veids, kā atskaņot mūziku: jāizvairās no ekstremālas dinamikas, jāspēlē vienmērīgāk, jāsamazina dramatiski kontrasti. Tas saplacināja klasiskās mūzikas emocionālo uzbūvi un būtību.

Stresā bija daudzi: vieni uztraucās, ka radio padarīs “dzīvos” koncertus nevajadzīgus. Citi baidījās, ka mūzika kļūs tikai par fona troksni. Diriģenti konfliktēja ar skaņu inženieriem, kuri pieskaņoja skanējumu tehnikas iespējām.

Kādā BBC Simfoniskā orķestra mēģinājumā 30.gados, vairākas reizes inženieru pārtraukts, diriģents Adrians Boults ironiski vaicāja: “Mēs taisām mūziku vai mēs taisām radio?”. Un atbilde toreiz bija – radio. Arī, piemēram, BBC iekšējā instrukcija tolaik ieteica skaņu inženieriem likt pirmajā vietā signāla skaidrību, nevis muzikālo balansu.

Tomēr, reaģējot uz jauno realitāti, orķestri pielāgojās. Inženieri pilnveidoja mikrofonus. Studijas uzlaboja akustiku. Parādījās jaunas metodes: mikrofoni tika novietoti tuvāk, tika izmantots nevis viens, bet vairāki mikrofoni, skaņu inženieri sāka rūpīgāk strādāt pie miksēšanas tehnikām un iemaņām.

Pamazām radio iemācījās… klausīties. Un klasiskā mūzika iemācījās izdzīvot… bez telpas.

Tas, kas gandrīz iznīcināja, galu galā to pārveidoja – ietekmējot spēlēšanas praksi, ierakstu estētiku un pat to, kā komponisti domā par skaņu. Parādījās jauns jēdziens – radio raidīšanai domāta mūzika.

Ironiski, radio nevis samazināja, bet paplašināja klausītāju loku, ļāva izveidot jaunus orķestrus, uzlaboja izpildījuma kvalitāti. Mūsdienās, klausoties orķestri radiostacijas ēterā, tas šķiet dabiski. Bet šis dabiskums ir grūti iegūts. Tas radās gadu desmitiem ilgā kompromisā starp mākslu un tehnoloģijām – starp to, kā mūzika vēlas skanēt, un to, kā mašīnas ļauj tai skanēt.

Radio ne tikai pārraidīja klasisko mūziku. Tas mainīja to uz visiem laikiem.

Pirmo nedēļu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora amatā aizvadījis mūsu šīrīta "Atsperes" viesis - vēsturnieks Toms Ķikuts. Sarunājamies par muzeja lomu šodienas sabiedrībā, uzdevumiem, vēstures pētniecību, nākotnes attīstības vīzijām un latvisko spēku.

Anete Ašmane-Vilsone: Kā aizritējušas pirmās dienas jaunajā amatā? Iepriekš bijāt direktora vietnieks, pilnīgu pārsteigumu noteikti nav, bet gan jau kādas jaunas sajūtas tomēr ir ienākušas.

Toms Ķikuts: Ļoti precīzi - jaunas sajūtas, jauni pienākumi. No otras puses, ritenis turpinās un rit uz priekšu. Ekspozīciju iekārtošana ir tas, ko darīju jau pagājušajā gadā, un tagad paralēli direktora pienākumiem tas ir jāizdara līdz galam tajā detalizācijā, kas bija pirms tam, līdz ar to darba ir daudz. Visvairāk žēl, ka pilnīgi noteikti paliks mazāk laika tam, kas vēsturnieku un muzejnieku interesē visvairāk  - satura plānošana, veidošana, kontakts ar auditoriju, jo man patīk ik pa laikam kādu ekskursiju novadīt.

“Kultūras ziņās” teicāt, ka tomēr gribēsiet to saglabāt.

Jā, droši vien, bet skaidrs, ka direktora amata pienākumi liek citus uzdevumus klāt, kas samazina laiku tam. Domājot par to, kas labi iesākts, tomēr šķita, ka ir jāturpina kopīgi ar mūsu kolēģiem veiktais darbs.

Esmu ļoti aktīvi darbojies ekspozīciju lietās kopš Brīvības bulvāra pagaidu mājas izveidošanas, un domāju, ka mēs daudz labu lietu esam izdarījuši.

Ir posms, kas vēl turpinās un kurā jāiet uz priekšu, un varbūt tad, kad visa Rīgas pils būs gatava, tad atkal būs kāds jauns posms sācies un varēs domāt par citiem izaicinājumiem.

Kādā stadijā un dzīves posmā šobrīd atrodas Nacionālais vēstures muzejs? Jūsu pārziņā ir četras vietas (Rīgas pilī, Dauderos, Tautas frontes muzejā un Muzeju krātuvē), bet rūpju pilnākā laikam ir Rīgas pils?

Sava rūpe, protams, ir katrai vietai, bet no auditorijas piesaistes un muzeja publiskās programmas viedokļa, protams, Rīgas pils šobrīd ir uzmanības centrā. Esam ļoti priecīgi par atjaunoto daļu, bet tā ir tikai aptuveni trešdaļa no kopējā 16. gadsimta būves apjoma. Tiem, kas tik labi nepārzina pili - iekšā lielajā kompleksā ir apslēpta kvadrātiska būve, kas saucas “kastela”, ar četriem korpusiem, kas ir muzeja mājvieta. Tad gan pret Vanšu tilta, gan pret Pils laukuma pusi ir piebūvēta jaunākā pils daļa, kas ir Valsts prezidenta rīcībā.

Visa vēsturiskā daļa ir paredzēta muzejam, bet tikai pavisam neliela daļa no tās šobrīd ir rekonstruēta.

Rekonstruēšanas termiņš pārējām daļām šobrīd diemžēl ir nezināms, lai gan Reiņa Liepiņa projekts ir gatavs un mēs bijām gatavi iet iekšā visā apjomā, bet dažādu un vairākkārtēju problēmu, iepirkumu un naudas līdzekļu trūkuma dēļ mēs diemžēl esam vienā daļā.

Bet trešdaļu jūs apdzīvojat, un šobrīd tiek iekārtota ekspozīcija.

Tieši tā. Esam ļoti gandarīti, ka mums tam šobrīd ir finanšu līdzekļi, lai gan varbūt ļoti pakāpeniski, bet ir, un projekti ir gatavi visām ekspozīcijām - “Livonijas mūra pilis”, “Rīgas pils vēsture”, “Sakrālā māksla” un “Straumējot laiku”. Pēdējā nosauktā - Latvijas vēstures pārskata ekspozīcija - ir salīdzinoši ļoti tuvu gatavībai un apmeklētājiem to vērsim marta beigās. “Livonijas mūra pilis” arī ir procesā un būs, visticamāk, vasaras sākumā pieejama apmeklētājiem. Tās būs no jauna veidotas gan saturiski, gan dizainiski, gan arī tehniski - jaunas, mūsdienīgas un, ļoti ceram, interesantas apmeklētājiem.

Esam ļoti daudz domājuši par saturu, un ceru, ka tas būs dažādām auditorijām pievilcīgs. 

Kas Jūs saista vēstures zinātnē, iespējā pētīt laiku, ko neesam varējuši piedzīvot? Tas ir nedaudz arī izmeklētāja darbs, varētu tā teikt?

Jā, bez šaubām, un tieši šajā izziņas procesā, ka vari kaut ko atklāt, ir tas radošums. Par vēsturi var strīdēties - viena daļa ir ļoti stingros uzskatos, ka tā ir zinātne un metode ir pirmajā vietā, daļa uzskata, ka tā ir vairāk humanitāra māksla un interpretācija.

Varbūt arī fikcija…

Jā, jo mēs radām šo kombināciju, šo tekstu.

Nekad nevaram absolūti pietuvoties īstenībai, jo tik, cik šodiena ir neaprakstāmi daudzveidīga, tāda ir arī pagātne. Mēs tikai kaut kādu daļu no tās varam paņemt.

Šodien mēs vienkārši vairāk saglabājam sevi, tostarp ar sociālajiem medijiem un vēl kādām iespējām izpausties.

Bet tik un tā mēs fiksējam mazu daļiņu tā visa - ļoti daudz paliek ārpusē. Mēs jau šodien saprotam, kas ir svarīgs, kas mazāk. Vēsturnieku uzdevums - mēs radām kaut kādu jaunu koncentrātu, un tik un ar visu metodi un zinātnisko pamatu tur ir arī radošā daļa, un tā ir tieši darbā ar avotu, kad ieraugi to kopsakarību. Jo vairāk darbojies, jo vairāk ir jautājumu, jo interesantāk paliek. Ja tev noliek priekšā piecus dokumentu sējumus, katru neatkarīgi izlasot, varbūt nekāds īpašs iespaids nerodas, bet, kad savelc šo saiti kopā, tad tas ir interesanti. Tas detektīvs kādreiz ir ļoti tiešs. Piemēram, mēs meklējām un centāmies identificēt Kārļa Ulmaņa mantas, kas ar tām notika 1940. gadā pēc okupācijas - tas bija īsts detektīvs. No dokumentiem, atmiņām, arhīvu materiāliem un mūsu muzeja krājuma sadzinām pēdas, sapratām, ka daļa tikusi pārvesta 1940. gadā, izprotot visu ceļu, un atklājām vairākus desmitus priekšmetu, kas bijuši viņa īpašumā un par kuriem jauši vai nejauši padomju laikā informācija ir zaudēta. Tur tas detektīvs ir ļoti tiešs, un, protams, ir bezgala interesanti.

11. janvārī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 106. jubilejas svinību gaisotnē notiks "JVLMA Gada balvas 2025" pasniegšanas ceremonija un svētku koncerts. Gada balvu kā labākais pedagogs saņems Klavierpavadījuma un kameransambļa katedras profesors Aldis Liepiņš, bet kā studenti – pianiste Evelīna Jēkabsone un čellists Maksims Skibickis. 

Balvas laureātus sveiksim un par gaidāmo notikumu izjautājām "Klasikas" studijā.

Aldis Liepiņš: Kopš 1980. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas māju varu saukt par savu - rit 46. gads. Klavierpavadījuma un kameransambļa katedras strādāju jau 36. sezonu - pasniedzējs, lektors, docents, asociētais profesors, profesors un tā tālāk.

“Klasikā” jau zinām, kas ir Alda Liepiņa sirdslieta - tā ir latviešu mūzika un tas, protams, ir arī Šūberts. Evelīna jau paguvusi iziet paraugstundas pie Alda Liepiņa. Vai tā ir, ka pasniedzējs iepotē to mīlestību, kādu pats jūt pret mūziku?

Evelīna Jēkabsone: Pavisam noteikti. Es pie profesora nemācos no 1. kursa, jo mans iepriekšējais pasniedzējs bija Mārtiņš Zilberts, pēc tam mani ceļi krustojās ar Aldi Liepiņu. Katra stunda ir absolūti iedvesmas pilna. Jau varu teikt, ka mīlu Šūbertu, viņa mūziku un ne tikai, jo

tās nav stundas tikai par klaviermākslu - tas ir kaut kas vairāk. Tās ir par mūziku, par pārcilvēcisko, kas stāv tai pāri, un tā ir neatsveramākā lieta, ko profesors ne tikai man ir iemācījis.

Maksim, kādas ir bijušas Jūsu attiecības ar profesoru Liepiņu līdz šim?

Maksims Skibickis: Īstenībā, man ir ļoti žēl, bet laikam esmu bijis tikai uz vienu stundu pie Jums, profesor.

Aldis Liepiņš: Uz divām vismaz (smejas).

Maksims Skibickis: Cerams (smejas). Ļoti labi atceros, kā ar pianisti Ēriku Jākobsoni gatavojām Šopēna skaņdarbu “Introdukcija un polonēze” čellam un klavierēm. Mēs nevarējām atrast atslēgu interpretācijai un aizgājām pie profesora. Ar savu vērienību un bezgalīgajām idejām profesors ļoti palīdzēja mums, kaut kas sāka veidoties, un mums pēc tam izdevās labi to izpildīt.

Aldis Liepiņš: Es katrā ziņā Maksimu jau esmu ieskaitījis savu studentu sarakstā (visi smejas) - atliek vienreiz atnākt un viņš jau ir mans students.

Tā ir sakritība vai likumsakarība, bet visi esat ar kamermūziku dziļām saitēm sieti. Aldi, vai tā ir, ka pēdējo gadu desmitu laikā akadēmija aizvien vairāk saprot kamermūzikas nozīmību?

Aldis Liepiņš: Akadēmija vienmēr to ir sapratusi, sākot no Jāņa Ķepīša, kurš dibināja kameransambļu katedru. Viņš pats bija fantastisks kamermūziķis, lieliskā Vītola trio pianists. Mūsu ilggadējā vadītāja Gunta Rasa tā ir kopusi šo lauciņu ar konkursiem un festivāliem.

Man liekas, ka nevienā brīdī kamermūzika nav bijusi otrajā plānā, un viss tikai attīstās.

No šībrīža rektores Ilonas Meijas ir ārkārtīgi liela ieinteresētība arī šajā žanrā, jo viņa pati ir arī fantastiska kamermūziķe.

Vienlaikus ar koncertbrīžiem dažādos sastāvos Jums joprojām ir arī kāre uz konkursiem. Kādēļ tas ir svarīgi?

Evelīne Jēkabsone: Manuprāt, ir svarīgi pašam uzstādīt mērķi vai latiņu, kuru pats vēlies izpildīt, un uz to cītīgi iet. Tad, protams, nāk visi labie blakusefekti, konkursi - ja izdodas sevi parādīt, tad tās varbūt ir atzinības, jaunas iespējas, jauni kontakti, bet, protams, viss ir pieredzei. Man patīk teikt, ka ir mūžīgi jādara un jāmācās. 

Maksims Skibickis: Pēdējā gada laikā es un Evelīna dabūjām 3. vietu konkursā “Labākais Mūzikas akadēmijas kameransamblis”, spēlējām Friderika Šopēna Čellsonāti. Tad bija lielais notikums Kuldīgā - Starptautiskais Kārļa Davidova čellistu konkurss, kur diemžēl netiku uz finālu, bet ceru, ka viss vēl tikai priekšā. Galvenais tiešām ir nostādīt mērķi. Kā Evelīna teica - tas palīdz atrast sevī motivāciju, turēt sevi vienmēr formā, jo uz konkursu tiešām ir jābūt gatavam, nevar vienkārši atslābt.

Stāsta medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente Maija Pozemkovska. Producente: Maruta Rubeze.

Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas, uz rietumiem devās daudzi tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāju. Britu zonā no astoņdesmit diviem tūkstošiem baltiešu bēgļu četrdesmit pieci tūkstoši bija latvieši. Ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas atļauju pēc profesora Friča Gulbja ierosmes Hamburgā 1946. gada 9. janvārī nodibināja Baltijas Universitāti, lai dzimteni pametušie studenti varētu pabeigt iesāktās studijas.

Tā bija latviešu, lietuviešu un igauņu akadēmiski izglītoto bēgļu izveidota augstākā mācību iestāde Vācijā, Lielbritānijas okupācijas zonā, kas sākotnēji atradās Hamburgā, vēlāk – Hamburgas piepilsētā Pinebergā, bijušo kazarmu barakās.

Profesors Fricis Gulbis (1891–1956), kurš bija Baltijas Universitātes pirmais prezidents, uzskatīja, ka universitātes galvenais mērķis ir baltiešu jauniešu izraušana no DP nometnēs valdošās bezdarbības un prāta degradācijas.

Savu darbību augstskola uzsāka daļēji sagrautā Hamburgas vēstures muzeja telpās. Lai gan universitāte pastāvēja tikai trīsarpus gadus, mācības tajā notika intensīvi, arī vasarā, no pulksten astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā.

Baltijas Universitātē studēt pielaida tikai tos, kuri varēja uzrādīt gatavības apliecību, pavalstniecību un DP (pārvietotās personas) statusu. Universitātes oficiālā darba valoda bija vācu valoda, taču studiju dokumentus aizpildīja un izsniedza angļu valodā. Bet nacionālajās valodās pasniedza atsevišķus humanitāro zinātņu priekšmetus.

Baltijas Universitāte bija unikāla, tās mērķis bija piedāvāt iespēju iegūt akadēmisku izglītību Baltijas valstu jauniešiem, bet Baltijas valstis pārstāvošiem docētājiem – iespēju nodarboties ar zinātni.

Par universitātes darbības mērķiem izvirzīja sagatavošanu studijām Vācijas augstskolās un intensīvas angļu valodas apmācības izceļošanas gadījumā.

Finansiāls atbalsts universitātes veidošanā tika lūgts un dažādā apmērā saņemts no vairākām bēgļu izveidotām vai citām, kā, piemēram, Latvijas Sarkanais Krusts, kas Vācijā atjaunoja darbību. Pirmos divus semestrus mācībspēki, arī universitātes prezidents un tās rektori strādāja bez atlīdzības, sedzot paši arī ceļa izdevumus vai dzīvojot nometnē šķirti no savām ģimenēm. Līdzīgi studentiem, vairāki mācībspēki sākotnēji dzīvoja vienā barakas istabā četratā vai pat piecatā.

Baltijas Universitātes pārvaldē tika ievērots tautību paritātes princips. Universitāti vadīja ievēlēts prezidents un viceprezidents. Tiem bija pakļauti katras nācijas atsevišķi ievēlēti rektori. Visvairāk mācībspēku un studentu bija no Latvijas. Kopumā Baltijas Universitātes diplomu ieguva 76 studenti, no tiem 53 latvieši.

Baltijas Universitāte kā magnēts pievilka jauniešus – dažu mēnešu laikā studentu skaits trīskāršojās no 300 līdz 1025 studentiem.

Baltijas Universitātē bija astoņas dažādu jomu fakultātes. Lekcijas studentiem notika lielajā barakā “Aula Magna”. No Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoriem šeit darbojās Jēkabs Prīmanis (anatomijā) un Jānis Šulcs (ķirurģijā), kā arī vēlākie profesori Nikolajs Vētra (iekšķīgās un infekciju slimībās), Jānis Eglītis (histoloģijā), Anna Raimonda (zobārstniecībā) un citi. Daudzi Medicīnas fakultātes mācībspēki kļuva par Latviešu Ārstu apvienības (mūsdienās pazīstama kā LĀZA) trimdā dibinātājiem Eslingenā.

Medicīnas fakultātes dekāns bija profesors Nikolajs Vētra. Zobārstniecības nodaļas darbā vislielāko enerģiju ieguldīja Anna Raimonda (1903–1977). Viņai pat izdevās piesaistīt pazīstamo Rīgas zobu tehniķi Erhardu Dumpi, kurš nodaļas rīcībā nodeva savu personīgo tehnisko laboratoriju. Savukārt lektors Nikolaja Cauna (1914–2007) Baltijas Universitātē bija iekārtojis pat Anatomijas muzeju. Anatomijas studijām kaulus studenti paši salasīja gruvešos un glabāja kopmītnē drēbju skapī, dažkārt baidot nejaušos ciemiņus.

Neskatoties uz grūtajiem sadzīves apstākļiem, studenti atrada laiku un iespējas dzīvi padarīt jautrāku – rīkoja karnevālus, dziesmu vakarus, spēlēja teātri un sportoja.

Baltijas Universitāte atmodināja akadēmisko dzīvi pēckara Vācijā. Šajā laikā Pinebergā dibinātas vairākas studentu organizācijas, tostarp piecas latviešu korporācijas – Fraternitas Imantica, Spīdola, Gersicania, Zinta un Fraternitas Cursica.

Augstskolu slēdza 1949. gada 1. oktobrī, kad lielākā daļa baltiešu bēgļu bija izceļojuši uz jaunām mītnes zemēm – Angliju, ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un citur.

Daudzi turpināja studijas citu valstu augstskolās, un savās jaunajās mītnes zemēs aktīvi darbojās latviešu diasporā, taču diemžēl Latvijā neatgriezās.

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā glabājas oriģināli Baltijas Universitātes dokumenti, to vidū Jāņa Gablika (1924–2013) diploms par zobārsta grāda iegūšanu. Jānis Gabliks vēlāk ASV ieguva doktora grādu bakterioloģijā un kļuva par profesoru Bostonas universitātē (Northeastern University in Boston).

1996. gadā Hamburgas piepilsētā Pinebergā sakarā ar Baltijas Universitātes 50 gadu jubileju tika atklāta piemiņas plāksne. Savukārt Latvijas Universitātes (LU) Mazajā aulā uzstādīta Baltijas Universitāte emblēma “Liesmojošā lāpa”, bet 2001. gadā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa laikā atklāja piemiņas plāksni Baltijas Universitātes dibinātājam profesoram Fricim Gulbim pie bijušā LU Fizikas institūta Kronvalda bulvārī 4, Rīgā. Diemžēl, no Vācijas pārceļoties uz Kanādu, īstenot ideju par Baltijas Universitātes turpmāko darbību Ziemeļamerikā Fricim Gulbim neizdevās.  

Vēres

Feldentāle, E. (2025), Baltijas Universitāte. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/39601-Baltijas-Universit%C4%81te

8. janvārī Latvijas Nacionālajā operā ar svētku koncertu 30. dzimšanas dienu svinēja Latvijas Radio 3 "Klasika", un svētku koncertu starpbrīdī Māra Rozenberga un Inga Saksone piedāvāja virkni sarunu ar notikuma dalībniekiem un aculieciniekiem:

- dziedone Elīna Garanča,  

- producents, scenārists un režisors filmu studijā Mistrus Media Gints Grūbe, 

- LR3 "Klasika" rezidences mākslinieki 2025. un 2026. gadā - dziedātāja Annija Kristiāna Ādamsone, saksofonists Aigars Raumanis un vijolnieks Daniils Bulajevs,  

- LR3 "Klasika" producente Anna Veismane, 

- Igaunijas Klassikaraadio ilggadēja direktore Tija Tedere (Tiia Teder),

- Latvijas Komponistu savienības priekšsēdētājs, komponists Krists Auznieks,

- LNOB padomnieks mākslinieciskajos jautājumos, komponists Arturs Maskats, 

- LR3 "Klasika" raidījumu veidotāji Ilze Dobele, Zane Radzobe un Henriks Eliass Zēgners,    

- LR3 "Klasika" balsis Ilga Auguste, Rūta Paula, Ilze Medne, Inta Zēgnere, Anna Marta Burve, Inta Pīrāga, Dāvis Eņģelis, Liene Jakovļeva un Anete Ašmane-Vilsone.

Latvijas Radio 3 – Klasika, vienīgā klasiskās mūzikas raidstacijā Latvijā, 8. janvārī ar vērienīgu un greznu koncertu atzīmēs savu 30. gadadienu.

Jubilejas koncertā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves kāps rezidences mākslinieki, kā arī citi ilggadēji un talantīgi sadarbības partneri.

Tiešraide plkst. 19.00 Latvijas Radio 3 – Klasika ēterā, portālā LSM.lv un REplay.lv, savukārt plkst. 21.10 koncertu varēs baudīt LTV1.

""Klasika" ir gandrīz trešā daļa no Latvijas Radio simtgades nogriežņa, kas ir patiešām daudz. Ja stundās pārvērstu ieskaņoto mūziku un raidījumus, sanāktu ievērojama daļa Latvijas kultūrvēstures," uzsver Latvijas Radio 3 – Klasika direktore Gunda Vaivode. 

"Šobrīd izjūtam milzīgu pateicību par iespēju ikdienā strādāt tik lieliskā komandā, būt radošiem, patstāvīgiem un klausītāju novērtētiem. Tāpēc svētkos esam sarūpējuši īpašu koncertu, kurā muzicēs gan kādreizējie un tagadējie rezidenti, gan īpaši viesi, aptverot mūziku no klasikas līdz pat folkam un džezam."

Koncerta pirmajā daļā ar latviešu un citzemju klasiku uz skatuves būs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Muzicēs arī Latvijas Radio koris, pianists Reinis Zariņš un saksofonists, "Klasikas" 2025. gada rezidences mākslinieks Aigars Raumanis. Solo dziedās pasaulslavenā Elīna Garanča (mecosoprāns), "Klasikas" 2025. gada rezidences māksliniece Annija Kristiāna Ādamsone (soprāns) un Edgars Ošleja (bass).

Otrajā daļā Latvijas Radio bigbends Kārļa Vanaga vadībā un apvienojumā ar Sinfonietta Rīga stīgām no jauna atklās pasaules un latviešu neakadēmiskās mūzikas spilgtākās lappuses. Koncertu kuplinās vijolnieks, "Klasikas" 2026. gada rezidences mākslinieks Daniils Bulajevs, folkmūzikas grupa "Bille" un šī gada lieljubilārs Maestro Raimonds Pauls!

Koncertā klausītāji baudīs Jāņa Mediņa, Raimonda Paula, Riharda Štrausa, Volfganga Amadeja Mocarta, Lindas Leimanes, Pētera Vaska, Fransua Borna, Hektora Berlioza, Alfrēda Kalniņa, Džakomo Pučīni, Frederika Lova, Čārlija Čaplina, Gunāra Rozenberga, Ulda Stabulnieka un tautas mūziku.

Vakaru vadīs Latvijas Radio 3 – Klasika direktore Gunda Vaivode un Orests Silabriedis, Signe Lagzdiņa un Edgars Raginskis.

Savukārt tiešraidi "Klasikā" vadīs Māra Rozenberga – Latvijas Radio 1 kolēģe, kura kopā ar Orestu Silabriedi "Klasikā" veido pārraidi "Meistars Knehts".

Koncerta režisors ir Aiks Karapetjans, skatuvi iekārtos scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, videomākslinieks ir Artis Dzērve, bet gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš.

KONCERTA PROGRAMMA

I daļa

Jānis MEDIŅŠ (1890–1966) “Ziedu valsis” no baleta “Mīlas uzvara” (1934)

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Jānis Liepiņš

Rihards ŠTRAUSS (1864–1949) Cerbinetas ārija So war es mit Pagliazzo no operas “Ariadne Naksā” (1912)

Annija Kristiāna Ādamsone (soprāns), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Jānis Liepiņš

Volfgangs Amadejs MOCARTS  (1756–1791) Zarastro ārija “Ak, Izīda un Osīriss” no operas “Burvju flauta” (1791)

Edgars Ošleja (bass), Latvijas Radio kora vīru grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Jānis Liepiņš

Linda LEIMANE (1989) Undulations klavierēm (2022), autores īsināta versija

Reinis Zariņš (klavieres)

Pēteris VASKS (1946) “Klusuma auglis” (2013), Mātes Terēzes teksts

Reinis Zariņš, Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava

Fransuā BORNS (1840–1920) “Spožā fantāzija par operas “Karmena” tēmām” (izd. 1880), Aigara Raumaņa aranžējums

Aigars Raumanis (altsaksofons), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Jānis Liepiņš

Hektors BERLIOZS (1803–1869) Margaritas romance no dramatiskās leģendas “Fausta  pazudināšana” (1845)

Elīna Garanča (mecosoprāns), Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Jānis Liepiņš

Alfrēds KALNIŅŠ (1879–1951) “Vilnīšu deja” no operas “Salinieki” (1922–1925)

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Jānis Liepiņš

II daļa

Džakomo PUČĪNI (1858–1924) Koris no operas Madama Butterfly (pirmizr. 1904), Kārļa Vanaga aranžējums (2025)

Latvijas Radio koris, Latvijas Radio bigbends, Sinfonietta Rīga stīgas, diriģents Kārlis Vanags

Jānis MEDIŅŠ “Romantiskā spēle nr. 2” (1935), Kārļa Vanaga aranžējums (2025)

Aigars Raumanis (soprānsaksofons), Latvijas Radio bigbends, Sinfonietta Rīga stīgas, diriģents Kārlis Vanags

Frederiks LOVS (1901–1988)

Elīzas Dūlitlas dziesma I could have danced all night no mūzikla “Mana skaistā lēdija” (My Fair Lady, pirmizr. 1956), Ādama Džeja Lernera teksts Mirdzas Ķempes latviskojumā, Kārļa Vanaga aranžējums (2025)

Annija Kristiāna Ādamsone, Latvijas Radio bigbends, Sinfonietta Rīga stīgas, diriģents Kārlis Vanags

Čārlijs ČAPLINS (1889–1977) “Smaids” (Smile, 1936), Ringolda Ores aranžējums, Viktora Ritova instrumentācija

Daniils Bulajevs (vijole), Latvijas Radio bigbends, Sinfonietta Rīga stīgas, diriģents Kārlis Vanags

Gunārs ROZENBERGS (1947–2009) “Svētais novēlējums” no mūzikla “Bovarī kundze” (1980. gadi), Leona Brieža dzeja, Kārļa Vanaga instrumentācija

Edgars Ošleja, Latvijas Radio bigbends, Sinfonietta Rīga stīgas, diriģents Kārlis Vanags (pirmatskaņojums)

Uldis STABULNIEKS (1945–2012) “Studija” (ap 1975)

Latvijas Radio bigbends, diriģents Kārlis Vanags

Latgaliešu tautasdziesma “Vokors īt”, folkmūzikas grupas “Bille” aranžējums

Folkmūzikas grupa “Bille”: Liene Skrebinska (balss, kokle), Anna Patrīcija Karele (balss, vijole), Katrīna Karele (balss, vijole), Anta Puķīte (akordeons, stabule), Vija Moore (perkusijas)

Latviešu tautasdziesma “Zirgs pie zirga, rats pie rata”, Kārļa Vanaga aranžējums (2025)

Folkmūzikas grupa “Bille”, Latvijas Radio bigbends, Sinfonietta Rīga stīgas, diriģents Kārlis Vanags

Raimonds PAULS (1936) “Pārliecība” (1984), Jāņa Petera dzeja, Kārļa Vanaga aranžējums (2025)

Raimonds Pauls (klavieres), Latvijas Radio koris, Latvijas Radio bigbends, Sinfonietta Rīga stīgas, diriģents Kārlis Vanags

Raimonds PAULS Kerijas dziesma no mūzikla “Māsa Kerija” (pirmizr. 1979), Jāņa Petera dzeja, Lolitas Ritmanis aranžējums, Kārļa Vanaga instrumentācija

Elīna Garanča un Raimonds Pauls, Latvijas Radio koris, Latvijas Radio bigbends, Sinfonietta Rīga stīgas, diriģents Kārlis Vanags

13. janvārī Latvijas Radio 1. studijā 11. reizi tiks pasniegta Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva mākslu kritikā.  Gaidot šo notikumu, Dāvis Eņģelis tikās ar laikraksta "Diena" kultūras žurnālistu un "Kultūras Dienas" redaktoru Jegoru Jerohomoviču.

Saruna - par kritikām un citiem teksta žanriem ārzemju presē, par Ņujorkā bāzētajiem mūzikas kritiķiem Aleksu Rosu un Entoniju Tomasīni un paaudžu maiņām mākslas aprakstniecībā, par populārās mūzikas recenzēšanu, mākslas kritikas žanru krustcelēm ar ceļojumu aprakstiem Jegora Jerohomoviča tekstos, par izaicinājumiem redaktora darbā, kvalitatīva teksta mērauklām, polemiku soctīklos un rakstīšanas paradumiem.

 Jūsu tekstus, ja vien tās nav intervijas, es parasti mentāli piedēvēju pie ceļojumu aprakstiem vai ceļojumu dienasgrāmatām. Gribēju vaicāt, vai Jums vairāk sanāk lasīt latviešu recenzijas vai ārzemju mediju lappuses?

Būdams redaktors, es, protams, lasu mūsu autoru recenzijas. Tas ir mans darbs. Sava redzesloka paplašināšanai ļoti daudz lasu arī citās valodās, lai gūtu priekšstatu par to, kas notiek pasaulē, lai mācītos no labākajiem paraugiem, kuri mums visiem tagad ir pieejami internetā.

Vai nu jau 2026. gadā vēl ir tāds laikmets, kad vieglāk ir ieskriet kioskā, lai kur Jūs atrastos, teiksim, kādā Rietumeiropas metropolē, paķert vietējo avīzi un izlasīt recenziju par vakardienas koncertu, vai tas viss notiek internetā?

Es pārstāvu laikrakstu “Diena” un “Kultūras Dienu”, un mēs savā darbā cenšamies pierādīt, ka var veiksmīgi darīt savu darbu arī tik tradicionālā formātā, kāds ir drukāta avīze. Es regulāri iegādājos kādus žurnālus. Nesen biju ārzemēs, un pirms dienas vai divām bija nomirusi Brižita Bardo, un zināju, ka noteikti gribu iegādāties franču avīzi “Libération”, jo viņi izcili raksta par nelaiķiem. Tas ir pārsteidzoši, kā var izveidot tik interesantu, aizraujošu un arī vizuāli pievilcīgu saturu. Cilvēks tikko ir aizgājis, bet jau nākamajā dienā vai pēc divām dienām avīze ir pilna ar ļoti vērtīgiem rakstiem. Arī vizuāli šis izdevums bija noformēts tā, ka ļoti gribēju, lai šis “Libération” eksemplārs būtu manā kolekcijā. Atceros, kad nomira Roberts Vilsons, Fransuāza Ardi vai Deivids Linčs - kad aiziet tādi “milži”, tad vienmēr tradicionālā un drukātā prese spēj reaģēt daudz labāk nekā kāds interneta resurss, kur, protams, viss parādās mazliet operatīvāk, bet es domāju, ka

joprojām gan pasaulē, gan Eiropā, gan Latvijā mēs cenšamies pierādīt, ka arī drukātā formātā var ļoti veiksmīgi pasniegt saturu un padarīt to vērtīgu gan pēc formas, gan satura.

Jūs piesaucāt operativitāti, un šeit, manuprāt, Rietumeiropas prese rāda piemēru. Piemērs no sadzīves: vakarā ir koncerts, un nākamajā dienā jau ir ierasts, ka var lasīt recenzijas dienas avīzēs. Pie mums tik ātri tas parasti nenotiek, bet parasti nedēļas prese pielāgojas, un tad var izlasīt, kas ir bijis iepriekšējā nedēļā. Vai ir sanācis domāt par šo zūdamību? Labi, mēs pieredzējām mākslas darbu, bet mums jāpasteidzas reflektēt par to.

Jā, protams. Tā ir darba specifika. Tā kā “Kultūras Diena” iznāk reizi nedēļā - ceturtdienās, es domāju, ka liela daļa mūsu lasītāju zina, ka ceturtdien, atverot “Kultūras Dienu”, viņi varēs izlasīt gan par iepriekšējās nedēļās notikušo, gan par to, kas notiek šajā nedēļas nogalē un kas vēl gaidāms. Es domāju, ka pasaulē tā ir problēma, ka visur kultūras lapaspušu skaits dienas avīzēs tiek samazināts un tās platības vairs nav tik lielas, kas ir pieejamas kritiķiem, nav vairs tik daudz vietas izpausmei drukātā formātā, bet es domāju, ka visiem lielajiem sevi cienošiem izdevumiem tas ir svarīgi - kvalitatīvi atspoguļot kultūras procesus.

Stāsta arheologs, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētnieks Jānis Meinerts, materiālu sagatavojis arheologs, kultūrvēsturnieks un LKA vadošais pētnieks Juris Urtāns. Pārraides producente – Gita Lancere.

Aglonas Ciriša ezerā ir astoņas salas. Zināmākā no tām ir Upursala, kas ir ap sešiem hektāriem liela un plānā atgādina ragainu mēness sirpi ar lielu, robotu līci salas vidusdaļā un reljefu izcēlumu salas vienā malā – Upurkalnu.

Nosaukums jau kopš agrākiem laikiem ir vedinājis domāt, ka salā ir bijusi pirms kristiešu laika svētnīca. Tomēr 20. gadsimta sākumā tas netraucēja Aglonas baznīcu priesteriem, katoļu garīgā semināra un Aglonas ģimnāzijas audzēkņiem doties uz salu, veidot tur celiņus, nodoties meditācijām un pastaigām.

Lai arī salai un kalnam ir zīmīgi nosaukumi, pārliecinošāku liecību par agrāku laiku salas izmantošanu sakrālām vajadzībām nav daudz, un tās pašas ir ļaužu stāstītās teikas un nostāsti.

Tomēr, kā zināms, folklora nav drošs vēstures avots, jo tajā tikpat labi var savīties atmiņas par reāliem notikumiem un tautas izdoma jeb iedoma, kā tas varētu būt bijis.

Te vietā varbūt drusku negaidīti paralēli ar skotu romantisma rakstnieku Valteru Skotu, kas ir viens no vēsturiskā romāna aizsācējiem, braucot pa Skotiju, viņš pierakstīja senas leģendas, kuras pēc tam iestrādāja savos romānos. Romāni guva lielu popularitāti, tika daudz lasīti, un tajos iestrādāto folkloru lasītāji sāka uzskatīt par kaut ko tādu, kas ataino patiesību. Līdzīgi ar Ciriša Upursalu.

Nostāsti un darbības, kur liela vieta ierādīta Upursalai, svētniekiem un altārim, ir iestrādāta pazīstamajā Antona Rupaiņa vēsturiskajā romānā "Baltie tēvi".

Antons Rupainis ir norādījis, ka romāna sižets un tēli ir aizgūti no kāda sena manuskripta, kam īstu pierādījumu gan tomēr nav. 

Upursalā ir bagātīga augu valsts. Sastopami reti augi. Varbūt tā ir netieša liecība par Upursalas sakrālo izmantošanu, jo senajās sakrālajās vietās nereti ir vērojama īpaši liela audzelība.

Senais cilvēks, kam raža un auglība bija viņa eksistences pamats, varēja uzskatīt, ka senajās svētvietās savienojas zemes auglība ar dievišķā klātbūtni. 

Jau 20. gs. 30. gados pierakstīti vietējo ļaužu izteikumi, ka Upursalā ir pilskalns vai ka pats Upurkalns ir pilskalns. Pārbaudot salu 1977. gadā, tiešām arī tika atklāts, ka Upurkalnam ir visas senajam pilskalnam raksturīgās pazīmes – stāvinātas nogāzes ar terasēm, vaļņi un grāvji, izlīdzināts plakums un, pats galvenais, arī senajām dzīvesvietām raksturīgais kultūrslānis. Tika atklāts, ka kultūrslānis ne tikai pašā Upurkalnā, bet arī nenocietinātā apmetnē tā pakājē.

Arheoloģiskie izrakumi parādīja, ka pilskalnā un apmetnē ļaudis dzīvojuši ilgus gadsimtus. No pirmā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidum. Arheoloģiskie atradumi bija raksturīgi pirms latgaļu laika baltu pilskalnam un apmetnei.

Nekas ne pilskalnā, ne apmetnē vismaz mūsdienu zinātnes izpratnē neliecināja par kādām sakrālām darbībām. 

Var jau pieņemt – ja salā arī bija svētnīca, tas tās uzturēšanai bija vajadzīgi cilvēki, ja gribat – svētnieki, kuriem tāpat vajadzēja jumtu virs galvas, ziemā siltumu, pārtiku ikdienas uzturam, bet visas šīs lietas droši vien bija vienādi vajadzīgas gan svētniekiem, gan vienkāršajiem ļaudīm. Tāpēc arī kultūrslānis neuzrādīja nekādas atšķirības no citiem sava laika pilskalniem. Iespējams, ka salā bija arī kādi tīrumi, tika turēti lopi. Varbūt tam liecība ir sen aizmirstais salas otrs nosaukums – Teļu sala. Tātad sala, kur turēti teļi.

Upursalā savdabīgi savijušies dažādi laikmeti, kas ir atstājuši arī pa kādai iezīmei salas reljefā. Ja pilskalns ar apmetni attiecas uz salas agrāko izmantošanu, tad uz nosacīti vēlākiem laikiem attiecas pastaigu celiņu veidojums pa salas perimetru. Šādi celiņi veidoti jau starpkaru laikā, iespējams, arī agrāk kā pastaigu un meditāciju vietas. Nostāstos pat teikts, ka no salas uz Aglonas baziliku pa ezera dibenu vedot pazemes eja.

Salas līča galā ir Mīlestības kalniņš, kas tikusi ne tikai uzskatīta, bet noteikti arī bija un ir romantisku tikšanos vieta.

Savukārt Pirmā pasaules kara laikā krievu karaspēks salā uzbūvēja nocietinājumus un karavīru vajadzībām izraka zemnīcas dzīvošanai, jo baidījās no vācu karaspēka uzbrukuma Petrogradas virzienā. Kaujas te nekad nav notikušas, tomēr salas reljefu militārās būves ir jūtami ietekmējušas.

Visi šie kultūrvēsturiskie ietvērumi veido Ciriša Upursalas savdabīgo auru. Cilvēki vienmēr ir vēlējušies nokļūt Upursalā, lai arī ne vienmēr tas ir bijis viegli izdarāms. Upursala ir ne tikai senvēstures piemineklis, bet arī pārdomu un atpūtas vieta. Dabas un vientulības baudīšanas vieta. Varbūt – arī kādu sen aizmirstu svētdarbību vieta.