Stāsta vēsturnieks Vidvuds Bormanis; pārraides producente — Inta Zēgnere

Aplūkojot senos Rīgas attēlus, redzams, ka gaiļi greznojušies Pētera, Jēkaba un arī Doma baznīcu torņos. Zināms, ka 1437. gadā kāds krāsotājs saņēmis par Pētera baznīcas torņa gaiļa nokrāsošanu divas Rīgas markas — tiem laikiem diezgan lielu naudu.

Vai gaiļi bija uz visu Rīgas baznīcu torņiem? Ja rūpīgi apskatām senāko zināmo Rīgas panorāmu 1550. gadā izdotajā Sebastjana Minstera grāmatā "Cosmographie oder Beschreibung aller Lander", gaiļus varam ieraudzīt tikai uz Pētera un Jēkaba baznīcu torņiem, turpretī uz Doma baznīcas ir kāds cits vējrādis. Iespējams, ka tur bija attēlota lilija — baznīcas simbols vai arī vācu baznīcām raksturīgais puķu krusts (Blumenkreuz). Uz nākamā zināmā Rīgas attēla — F. Hosenberga vara grebuma, kas tapis 1572. gadā, arī uz Doma baznīcas jau redzams gailis.

Doma un Pētera baznīcu gaiļi ir tā saucamā ķīļveida tipa — tie paplašinās virzienā uz asti, un to knābis vienmēr ir pavērsts pret vēju.

Gaiļi baznīcu torņu smailēs bija jau no tālienes labi saskatāmi, pēc tiem viegli varēja noteikt vēja virzienu.

Ar gaiļiem saistās arī dažādas leģendas un ticējumi. Piemēram,

rīdzinieki ticēja: ja gaiļi baznīcu torņu galos skatās uz jūras pusi, tad notiks aktīva tirdzniecība — Rīgas saimniecības pamats. Un patiesi: ja gailis ar knābi skatās uz jūru, tas nozīmē, ka vējš pūš no jūras un tirdzniecības kuģiem tas ir ceļavējš ceļā uz Rīgas ostu!

Senatnes pētnieki uzskata, ka gaiļi Rīgā īpaši plaši izplatījušies līdz ar Reformācijas sākšanos Livonijā 16. gadsimtā.

Gaiļa simbolu izmanto ne tikai kristieši — tam ir sena un daudzpusīga mitoloģiskā nozīme, kas sakņojas vēl cilvēces agrās bērnības laikos. Daudzu seno tautu mitoloģiskajās tradīcijās tiek uzsvērta gaiļa saikne ar sauli. Austrālijas aborigēni gaili sauca par putnu, kurš "smejas saules lēktā". Dažādās reliģijās gailis parasti tiek saistīts ar rītausmas, saules, debesu uguns dievībām — ar grieķu Apolonu, Asklēpiju, Hermeju, romiešu Merkūriju, Marsu. Daudzviet gailis ne tikai vēsta par dienas sākšanos — viņš ir arī saules vēstnesis un pavadonis visā gada garumā.

Senatnē uzskatīja, ka gailis ir tikpat modrs un visu redzošs kā Saule. Tāpēc, piemēram, Senajā Romā viņu plaši izmantoja laika paredzēšanā. Zināms, ka Senajā Romā ar gaiļa attēliem izgreznoja māju jumtus, kātus, smailes, vējrāžus, lika uz lādēm un tīnēm. Savukārt Senajā Ķīnā sarkano gaili kā talismanu pret uguni attēloja uz māju sienām.

Ar gaili saistīta arī atdzimšanas simbolika. Tāpēc gaiļa attēlus, tiem reizēm mijoties ar saules attēliem, var redzēt uz kapakmeņiem un krustiem.

Interesanti, ka senie svāni, piemēram, ticēja, ka vīriešu dvēseles pēc nāves pārceļo gaiļos, bet sieviešu — vistās.              

Senie mitoloģiskie tēli no jauna atspoguļojās kristīgās ticības pamatpostulātos. Gailim Jaunajā Derībā tiek piešķirta simboliskas šķīrējrobežas nozīme. Tieši šo simbolu piemin Jēzus Kristus, kad pirms savas krustā sišanas saka svētajam Pēterim: “Patiesi, es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi”(Mt. 26:34). Tā arī noticis- Pēteris trīs reizes noliedzis, ka pazīst Jēzu un tūlīt iedziedājies gailis. Saskaņā ar šo evaņģēlija motīvu, gailis- grēku nožēlošanas zīme-  kļuva par svētā Pētera simbolu.

Gailis kā modrības un uzmanības simbols izmantots arī renesanses un baroka laika mākslā. Atcerēsimies kaut vai Rembranta gleznu "Nakts sardze", kurā attēlotā meitene ar gaili spilgtāk izgaismo gleznas kopējo noskaņu — sasprindzināto uzmanību un modrību.

5. decembrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” ar vērienīgu koncertu 80. dzimšanas dienu svinēs diriģents, mūzikas pedagogs un aranžētājs Jēkabs Ozoliņš, kurš savu mūžu veltījis, veidojot un attīstot Liepājas pilsētas mūzikas dzīvi. Bijis Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents un pasniedzējs Liepājas Mūzikas vidusskolā, vairāk nekā 40 gadu vadījis korus Liepājā un tās apkaimē, četras reizes bijis dziesmusvētku virsdiriģents, 2024. gadā saņēmis Kormūzikas balvu par mūža ieguldījumu.

Dzimšanas dienas rītas telefonsarunā ar Intu Pīrāgu jubilārs atsauc atmiņā šo laiku bērnībā un jaunībā, par darbošanos crossover žanrā un brīvdomību, kāda valdījusi Liepājā jau 70.,80.gados, gaidāmā koncerta saturu un nepieciešamību klausīties savus koncertierakstus.

Kad džeza pamattēmai pievienojas simfoniskais orķestris, ko šī dziesma vai melodija iegūst?

Simfoniskais orķestris to papildina, skanējums kļūst daudz krāsaināks un krāšņāks. Pie viena orķestra mūziķi, kas nespēlē klasiskos bigbenda instrumentus, iemācās spēlēt džeza mūziku ar visiem štrihiem un frāzēšanu. Tas ir tāpat kā tad, kad ar orķestri sākām spēlēt rokmūziku - tur arī bija jādomā par štrihiem un frāzēšanu. Stīgu instrumenti piedod savu nokrāsu, ir bagātināts skanējums.

Balss arī ir svarīga dzīves sastāvdaļa, tādēļ koncertā būs iesaistīti divi dziedātāji. 

Jā, būs Elza un Andris, viņi dziedās gan atsevišķi, gan duetā. Jauki dziedātāji, labi dzied, piedalīsies koncertā, lai būtu dažādāk, jo džeza mūzika bez balss praktiski neeksistē.

Jūs būsiet uz skatuves abās koncerta daļās vai tikai otrajā, kad pievienosies Liepājas Simfoniskais orķestris?

Doma ir, ka man būtu arī pirmajā daļā mazliet jāparādās. Bigbends var spēlēt arī bez diriģenta, bet domāju, ka varbūt kādā no dziesmām varēšu mazliet pabūt ar bigbendu uz skatuves.

4. decembra vakarā “Klasikā” skanēs ieraksti no jūsu 70 gadu jubilejus koncerta Liepājā. Vai mēdzat klausīties savu koncertu ierakstus? Tas ir svarīgi?

Koncerta ieraksts nav slikta lieta. Tu vari saprast, ko esi darījis, kā esi darījis, un, ja kaut kas nav pareizi izdarīts, tad no kļūdām var mācīties. Es šad tad paklausos. Piemēram, Raimonda Paula “Dziesma bez vārdiem” 2012. gadā Jūrmalā bija jauks koncerts. To es šad tad paklausos, jo visu koncertu Raimonds Pauls spēlēja savas melodijas uz klavierēm, bija pilna zāle klausītāju, un tādu brīdi grūti aizmirst.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Radio bijušais ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš; pārraides producente – Rūta Paula

Jaunībā, kad strādāju Latvijas Televīzijas skaņu režisoru grupā, priekšniecība mūsu grupai piešķīra braucienu pieredzes apmaiņai ar Igaunijas Televīzijas toņmeistariem.

Aizbraucām. Iegājām telpā pie viņu magnetofoniem un domājām, ka nu kāds stāstīs par to, ar kādu mūziku tiek noformēta ekrānā darba varonība vai darbaļaužu mītiņi, vai tamlīdzīgi. Bet nē, igauņu skaņu režisori neteica neko, tikai ar viltīgu smīnu tūlīt uzlika uz magnetofona kādu ierakstu, un tad pilnā skaļumā gāja vaļā tā sauktās buržuāziskās Igaunijas valsts himna. Faktiski tas bija simfonisks Somijas valsts himnas ieskaņojums, ko Igaunijas Televīzija droši vien lietoja ārzemju raidījumiem uz Somiju. Bet lieta jau tā, ka melodijas abām – Igaunijas un Somijas – nacionālajām himnām ir vienādas, kopīgas. To jau nu arī mēs zinājām, bet tik un tā prieks par šo skanisko apsveikumu bija abpusējs.

Tur bija arī kāds cienījama vecuma skaņu režisors, kurš vairāk klusēja, bet, ja ierunājās, tad par savu pieredzi un pieredzes apmaiņu pateica īsi: "Vajag dzīvot no rājiena uz rājienu!", bet to viņš teica tipiski igauniskajā krievu valodas izrunā:

"Nato šiķ ot vīkovora k vīkovoru!", tāpēc izrunas dēļ šī pamācība ignorēt priekšniecības rājienus bija jo amizantāka.

Gados, kad mani uzņēma Komponistu savienībā, kontakti starp Latvijas un Igaunijas muzikologiem veidojās visai cieši, jo ik gadu pārmaiņus Baltijas zemju galvaspilsētās notika kopīgas konferences.

Reiz, kad Benjamiņu mājas trešajā stāvā sagaidīju Igaunijas delegāciju, kāda igauņu dāma, acīmredzot zinādama, ka esmu ievēlēts arī Komponistu savienības valdē, spieda roku un, cieši acīs skatīdamās, teica vienu vienīgu teikumu: "Tikai nekļūstiet par konstitucionālu balodīti!"

Ar to viņa brīdināja, lai, aizraujoties ar darbošanos komponistu savienībā, netopu pakalpīgs. Jo tādi “konstitucionāli balodīši”, kam svarīgākais šķita priekšniecības gribas iztapīga pildīšana, jau bija sastopami gan Igaunijā, gan Latvijā, bet Latvijā sevišķi.

Pārsteidzošu pieredzi guvu, kad mani uzaicināja piedalīties kādā igauņu muzikologu ekskursijā. Tas bija viņu gadskārtējais gājiens uz mūzikas klasiķa Marta Sāra dzimtajām mājām vientuļā uzkalnā plaša sūnu purva vidū jeb tā saucamajā purva salā.

Gājiena maršruts bija tīši izraudzīts bez ceļa – ar golfa zeķēs autām kājām tieši pāri sūnu purvam, apavus atstājot malā. Kāju iegrime purva sūnās nebija dziļāka par ceļgaliem.

Mūsu pulciņš sasniedza vientuļas lauku mājas tālu purva salā, kur neviena sveša acs vai auss nevarēja traucēt. Tad gāja vaļā patriotisku dziesmu dziedāšana. To vidū bija arī Igaunijas nacionālās valsts himna, ko varēju līdzi vokalizēt, jo melodija man bija pazīstama no 1930. gadu Latvijas Dziesmu svētku repertuāra burtnīcām, tur Igaunijas un Lietuvas himnas bija kopkora programmā.

Protams, sarunas un anekdotes bija tālu no sovjetiskās etiķetes...

Pēc gājiena nākamajā dienā, staigādams pa saules piekarsēto Tallinu, iegriezos padzerties kādā tā saucamajā ieskrietuvē, – bija visur tajos laikos tādi pamazi veikaliņi, kur varēja dabūt augļūdeni un pa bulciņai. Mani pārņēma gluži vai šoks, kad aiz letes kā pārdevēju ieraudzīju vienu no dāmām, ar kuru kopā biju bridis purvu un dziedājis politiskas dziesmas. Es taču biju bijis tādās domās, ka šādos brīvsoļa gājienos piedalās tikai zināmi profesionāli mūziķi! Kad savu izbrīnu uzticēju pianistam un sabiedriskajam darbiniekam Vardo Rumessenam, saņēmu atbildi: "Jā, mums ir pašiem sava tautas universitāte, kurā var piedalīties ikviens uzticams patriots, kam rūp Igaunija, neatkarīgi no profesijas vai nodarbošanās."

Te jāatgādina, ka tas bija laiks, kad oficiālas tautas universitātes, īstenībā lekciju klubi, kas veicināja sovjetisko režīmu, tika dibinātas pa malu malām, bet tajās, kā visur, valdīja cenzūra. Taču redz`, igauņi it kā sekoja likumīgajai modei, bet darīja to citādi.

NBS Štāba orķestra klarnešu kvartets ''Quattro Differente'' turpina 25. jubilejas koncertu sēriju, 3. decembrī plkst.18.00 uzstājoties Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" kamerzālē, bet 5. decembrī plkst. 19.00 - Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Par visu plašāk trešdienas "Neatliekamajā sarunā" vēsta kvarteta dalībnieki Marina Vidmonte un Guntars Gedroics.

Literatūrzinātnieces, folkloras pētnieces, profesores Janīnas Kursītes jaunākā grāmata  "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi" ļauj izbaudīt patiesu dzimtenes mīlestību.

Janīna Kursīte uzskata šo grāmatu par savu lielo mīlestības darbu, kas atklāj Latvijas daudzveidību, jo viņas pārliecība ir, ka tieši  Latvijas mazajās vietās tas visvairāk pamanāms.

***

Aicinām noklausīties arī Intas Zēgneres sarunu ar Janīnu Kursīti raidījumā "Pa ceļam ar Klasiku"!

Stāsta dizainers Klāvs Priedītis; pārraides producente — Inga Saksone

Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados iespiestie burti un rakstzīmes aizsāka uzvesties citādi nekā līdz tam laikam bija ierasts. Tie kļuva gluži vai teatrāli. Tas saistīts ar to, ka 20. gadsimta sākumā radošo pasauli satricināja modernisms — mākslas virziens, kas aicināja jaukt pastāvošās robežas starp arhitektūru, fotogrāfiju, dizainu, teātri un citiem mākslas veidiem.

Savu nospiedumu modernisma laikmets atstāja arī grāmatu grafikā. Viena no jaunajām vizuālajām tendencēm bija tipomontāža. Tas bija netradicionāls veids, kā domāt par vizuālo elementu salikumu drukātajā lapā. Apdrukātu lapu varam uzskatīt par iespiedgrafikas kompozicionālo telpu.

Pirms modernisma grāmatu mākslā vispirms valdīja eklektisks ornamentālisms, bet 19. gadsimta beigās pievienojās jūgendstilam raksturīgs dabas formu vijīgums.

Grāmatu vāku noformējums, teksta un ilustrāciju salikums tika veidots pēc vienotiem tipografikas principiem, kas balstījās senās tradīcijās. Tas nozīmēja, ka mākslinieciskais rezultāts lielākoties bija paredzams un kopumā grāmatas tika noformētas visai līdzīgi.

Šajos darbos kompozīcijas balstījās klasiskās tipografikas tradīcijās, kur galvenais uzdevums bija nodrošināt salasāmību un vizuālu kārtību. Teksts tika izkārtots horizontāli un grāmatu titulos pārsvarā kārtots pēc centrālās simetrijas principa. Saturs nereti dekorēts ar eklektiskiem ornamentiem, kas iestarpināti starp teksta paragrāfiem un nodaļām.

Toties pēc Pirmā pasaules kara aizvien lielāku popularitāti iemantoja modernisms, kas nāca ar uzstādījumu atteikties no visa liekā, par galveno principu izvirzot vizuālu atturību un ornamenta noraidījumu un akcentējot tīru tipografikas lietojuma estētiku.

Šajā kontekstā viena no modernisma izpausmēm bija tipomontāža, kas kļuva par revolucionāru rīku. To ieviesa un popularizēja tādi slaveni mākslinieki kā Lāslo Mohojs-Naģs (László Moholy-Nagy), Els Ļisickis (El Lissitzky), Jans Čiholds (Jan Tschichold) un citi, kas darbojās gan Bauhaus dizaina skolā, gan attīstīja savu rokrakstu konstruktīvisma noskaņās ārpus tās.

Viņi uzskatīja, ka burti nav tikai vārdu nesēji — tieši pretēji tie paši var kļūt par vizuālu tēlu. Teksts var, piemēram, izteikt kustību līdzīgi kā deja, vai, piemēram, paust ritmu un skaņu, gluži kā mūzika, vai aizņemt telpu kā arhitektūra.

Termins “tipomontāža” radās līdzībā ar fotomontāžu, kas tajā laikā bija iemantojusi popularitāti. Tāpat kā fotogrāfijas tika sagrieztas, sadalītas, līmētas un kombinētas jaunās nozīmēs,

arī tipografiskie elementi tika “montēti” noteiktās kompozīcijās. Burti vairs neatradās horizontālās rindās, bet šķēla lapu diagonālēs, pārklājās, rotēja, mainīja mērogu un virzienu. Dažkārt teksta līnijas kļuva par kustības trajektorijām, kas virzīja skatienu pa plakātu vai grāmatas vāku.

Tā bija dinamiska pieeja informācijas dizainā, kas tika plaši izmantota arī reklāmās un plakātos. Tipomontāža kļuva par instrumentu komunikācijai, kas pārsniedza vārdu nozīmi un ļāva skatītājam ieraudzīt pasauli jaunās noskaņās.

Pateicoties jauniem un drosmīgiem māksliniekiem modernisma idejas ienāca arī Latvijas mākslas telpā. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas mākslinieki aktīvi sekoja modernisma strāvām Eiropā, un viens no spilgtākajiem piemēriem bija Niklāvs Strunke — gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, ilustrators un grāmatu mākslinieks.

Strunke 20. gadu sākumā uzturējās Itālijā, iepazina futūrisma un konstruktīvisma principus, un, atgriezies Rīgā, tos pielietoja arī grāmatu mākslā. Viņš radīja eksperimentālus, arhitektoniski veidotus virsrakstu izkārtojumus un ilustrācijas tipomontāžas tehnikā.

Strunke tipomontāžas tehnikā radoši eksperimentēja daudzos iespieddarbos. Vislabāk viņa talantu var novērtēt tādos izdevumos kā “Domas”, “Dr. Orientācija satīriskais kalendārs”, “Rīgas pilsētas gada grāmata 1931. gadam” un ikgadējā “Preses balles laika grāmata” kā arī citos darbos. Šajos darbos parādās mākslinieka izkoptā spēja apvienot literāro saturu ar modernu, telpisku tipografiku. Strunke uzskatīja, ka grāmatas vizuālā struktūra ir tikpat svarīga kā tās teksts. Daudzo eksperimentu rezultātā viņš kļuva par tipomontāžas tehnikas pamatlicēju latviešu grāmatu dizainā.

Tāpat kā viņa laikabiedri Eiropā, Strunke domāja telpiski — lapas virsma viņam bija gluži kā skatuve, kurā burti spēlē lomas, rada kustību un nereti personificējas vai pārtop citos priekšmetos. Šī domāšana ir ļoti tuva tipomontāžas būtībai, proti, burtu kustība ir kā nozīmes radītāja. Tādēļ Strunki var uzskatīt par latviešu tipomontāžas rosinātāju, kurš pārtulkoja no ceļojumiem aizgūtās modernisma idejas vietējā valodā. Bet pati tipomontāža mudināja uz drukāto burtu skatīties plašāk — ārpus pierastajiem noteikumiem.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Baiba Vanaga; pārraides producente – Inta Zēgnere

Šī gada septembrī apritēja 120 gadi kopš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, atvēršanas sabiedrībai.

Tā ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā, un tās arhitekts Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann) kļuva arī par muzeja pirmo direktoru. Tomēr līdzīgi kā mūsdienās ar Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības iecerēm, arī toreiz viss nevedās raiti un bija nepieciešami vairāk nekā 30 gadi, līdz ideja par mākslas muzeja nepieciešamību izvērtās jaunbūvē.

Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tapšanas priekšvēsture saistāma ar 19. gadsimta 70. gadiem, kad Pilsētas gleznu galerijas direktors un vienlaicīgi arī Rīgas Mākslas biedrības vadītājs, rātskungs Augusts Holanders (August Hollander) meklēja piemērotākās telpas pilsētai piederošās gleznu kolekcijas eksponēšanai un rosināja uzbūvēt muzeju.

1876. gadā tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas un zinātnes muzeja ēkai, plānojot tajā izvietot ne tikai pilsētas un Rīgas Mākslas biedrības kolekcijas, bet arī vairāku zinātnisko biedrību – Vēstures un senatnes pētītāju, Praktizējošo ārstu un Dabaspētnieku biedrības – savāktos krājumus. 54 kandidātu konkurencē par labāko tika atzīts Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra (Rudolph Speer) piedāvājums. Tomēr izrādījās, ka pilsētai nepietiek līdzekļu muzeja celtniecībai, un Pilsētas gleznu galerija turpināja uzņemt apmeklētājus nomātās telpās – kopš 1879. gada rātskungam, vēlākajam pilsētas galvam Ludvigam Kerkoviusam (Ludwig Kerkovius) piederošajā namā Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvārī 4 – ēkā, kur mūsdienās mājo Latvijas Universitātes bibliotēka.

1897. gadā vēlreiz tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas muzeja ēkai, kas atrastos pie pilsētas kanāla. 18 piedāvājumu konkurencē uzvarēja Pēterburgas arhitekta Maksimiliana Kitnera (Maximilian Küttner) piedāvājums. Tomēr tas netika realizēts, jo muzejam paredzētā vieta tika atdota Otrā pilsētas teātra (tagadējā Latvijas Nacionālā teātra) būvniecībai.

Interesanti, ka mākslas muzeja Zinātnisko dokumentu centrā saglabātajos projektu konkursa metos ir gan tāds variants, kur muzeja ēkas novietojums plānots tieši tajā vietā, kur mūsdienās stāv Latvijas Nacionālais teātris, gan tādi piedāvājumi, kuros muzeja atrašanās vieta ir nedaudz atvirzīta tālāk no toreizējās Nikolaja (tagadējās Krišjāņa Valdemāra) ielas, uzreiz aiz būvniecības laukuma teātrim.

Pēc 1901. gadā notikušajām vērienīgajām Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām un Esplanādes nonākšanas pilsētas īpašumā tika nolemts tās malā celt mākslas muzeju. Tā būvprojekta izstrādi uzticēja tobrīd jau Rīgā strādājošajam arhitektam un mākslas vēsturniekam Vilhelmam Neimanim.

Izvēle nebija nejauša, jo viņa interese par muzeju arhitektūru bija ilgstoša. Jau gatavojoties ārpusklašu mākslinieka grāda iegūšanai Pēterburgas Mākslas akadēmijā 19. gadsimta 70. gados, Neimanis izstrādāja gleznu galerijas ēkas projektu. Viņš bija sagatavojis arī 1897. gada muzeja konkursa programmu, un 1898. gadā tika atklāts viņa projektētais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā – pirmā speciāli muzeja vajadzībām celtā ēka Latvijā, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Par Neimaņa konsultantiem pilsētas mākslas muzeja ēkas projektēšanā tika uzaicināti starptautiski eksperti – vācu arhitekts Pauls Valots (Paul Wallot), kura zināmākais darbs ir Reihstāga ēka Berlīnē, un Baltijas izcelsmes mākslas vēsturnieks Voldemārs fon Zeidlics (Woldemar von Seidlitz), kurš bija Drēzdenes Karalisko mākslas un zinātnes kolekciju ģenerāldirekcijas galvenā amatpersona. Sākotnēji Neimanis piedāvāja mākslas muzeju būvēt kā stūra ēku ar izteiksmīgu akcenta kupolu un centrālo ieeju no Nikolaja un Elizabetes ielas stūra.

Tomēr konsultācijās ar abiem ekspertiem tika izlemts par labu mūsdienās redzamajam variantam – garenbūvei ar majestātisku ieejas kolonādi un barokālu frontonu.

Projektējot muzeja ēku Berlīnes historisma arhitektūras ietekmētās formās, Neimanis pats izstrādāja arī visus interjera risinājumus. Mūsdienās šīs oriģinālās detaļas vispilnīgāk redzamas vēsturiskās ēkas vestibilos. Atbilstoši arhitekta sākotnējai iecerei 1906. gadā tika uzaicināti ainavisti Vilhelms Purvītis un Gerhards fon Rozens (Gerhard von Rosen), lai augšstāva vestibilā uzgleznotu sešas monumentālas linetes ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku ainavām. Bet kāda cita augšstāva vestibila rotāšanas iecere – vērienīga plafona kompozīcija, kurā attēlota Rīgas personifikācija un mākslu alegorijas –, gan netika realizēta.

Rīgas pilsētas mākslas muzeja pamatakmens ielikts 1903. gada 27. maijā (pēc vecā stila), un divu gadu laikā ēka tika pabeigta, izmaksājot pilsētai 234 tūkstošus rubļu un tikai par četriem tūkstošiem pārtērējot plānoto budžetu.

Neskatoties uz revolūcijas dramatiskajiem notikumiem, 1905. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) notika muzeja svinīgā atklāšana. Uz to bija aicināti 400 viesi, un muzeja direktors Neimanis tiem vadīja īpašu ekskursiju, kas noslēdzās ar ziediem izrotātajā Skulptūru zālē, kur tika pasniegta tēja un atspirdzinājumi.

Vietējā presē jauno muzeja ēku gan dēvēja par dārgumu un mākslas templi, kāda Rīgā nedrīkstētu trūkt, gan arī kritizēja kā brutāli neveiklu un estētiskās jūtas aizvainojošu.

Mūsdienās, šķiet, varam piekrist gleznotājam Janim Rozentālam, kurš rakstā par muzeja atklāšanu žurnālā "Vērotājs" atzīmēja: "Vienkāršā, vēsi cienīgā baroko būve gan nedod neko jaunu un pārsteidzošu, bet ir skaidra un dabiski noteikta savās konstruktīvās daļās un atstāj ne greznu, bet atturīgi lepnu un dižu iespaidu." (1905, Nr. 10)

Raidījuma "Meistars Knehts" decembra laidienā jautājam: kam pieder Dziesmu svētki? Kas ir tauta, un kas ir "viņi", kas nav tauta? Vai varam runāt par revolucionāru situāciju, un vai joprojām spējam dejot lietū?

Sarunai atsperamies no spraigās diskusijas ap režisora Alvja Hermaņa neseno ierakstu sociālajā medijā "Facebook", ka būtu jāmaina Dziesmu svētku sagatavošanas kārtība, jo "svētku režija ir ierēdņu, nevis tautas rokās".

Raidījumā par to domājam un diskutējam kopā ar filozofi, tradicionālās kultūras eksperti un Valsts izglītības attīstības aģentūras Nemateriālā kultūras mantojuma nodaļas projektu koordinatori Māru Mellēnu, Latvijas Nacionālā kultūras centra Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāju Sarmīti Pāvulēnu, režisoru Juri Joneli un arhitektu Reini Liepiņu.

"Skaidrs, ka ir mīts par "vidējo ierēdni", un mums katram ir priekšstats, kas tas varētu būt. Bet tas nav viens cilvēks. Es vairāk to redzu kā kādu sistēmu, kurai jāiziet cauri," saka režisors Juris Jonelis, kurš ar Dziesmu svētku režiju ir "uz tu":

viņš bija gan 2023. gada Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku koru lielkoncerta "Tīrums" radošajā komandā, gan režisēja šovasar izskanējušo Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku noslēguma koncertu "Te-aust". "Savā profesionālās dzīves procesā es domāju, ka Dziesmu svētki ir koncentrēti uz sabiedrību, uz tautu, nevis uz ierēdņiem," uzsver režisors. "Un svētku tradīcijas kopsajūta var piedzimt, tieši izejot no dalībnieka. Ja mēs radīšanas procesā to ignorējam, tad riskējam to padarīt par formālu satikšanās punktu. Tāpēc man tas liekas ļoti svarīgi: komunicēt ar cilvēkiem, kas kaut ko veido." 

"Dziesmu svētki ir tradīcija, (..) kas šobrīd ir gan valsts, gan sabiedrības rokās," saka Sarmīte Pāvulēna, kura svētkos ir gan koristu rindās, gan pārstāv rīkotāju ierēdniecības pusi. "Mēs kā ierēdņi organizējam šo procedūru – iepirkumus un dažādas lietas, ko mums nosaka Dziesmu un deju svētku likums. Bet saturu un māksliniecisko veido mākslinieki, kurus esam pieaicinājuši un izkonkursējuši. Tas ir līdzsvars." Viņa arī atgādina, ka pirms 2023. gada Dziesmu svētkiem dalībnieki varēja balsot gan par dziesmām, no kurām populārākais desmitnieks tika iekļauts repertuārā, gan par dejām.

"Savukārt pēc svētkiem dalībniekiem tika uzdoti jautājumi gan par apmierinātību, gan noslodzi, naktsmītnēm, visu," teic Pāvulēna. Un šīs aptaujas dalībnieku neapmierinātību ar procesu neesot uzrādījušas. "Par deju repertuāru kādi 87% bija pozitīvi, arī par koru repertuāru. Bet nekad nebūs tā, ka visiem patiks viss."

Bet kas raisa rūgtumu tajos, kuri uzskata, ka arī Dziesmu svētku process ir "ierēdņu, nevis tautas rokās"? "Runājot par rūgtuma sajūtu, droši vien ir dažādas realitātes Latvijas cilvēkiem," secina arhitekts Reinis Liepiņš. "Un tas ir fenomenāli, ka Dziesmu svētkos esam liela, vienota tauta, bija burvīgi koncerti, bet tas ir kontrastains process: Dziesmu svētkos spējam būt vienoti un piedalīties šādā sarežģītā procesā, bet ikdienas dzīvē ir savādāk." Viņš svētkus vēro kā skatītājs un atgādina, ka Dziesmu svētkus, tāpat kā citus kultūras notikumus, būtībā veido visi: gan tie, kas tajos piedalās, gan tie, kas nodrošina svētkus ar saviem nodokļiem. 

"Tomēr jāņem vērā, ka tas nav četru cilvēku pasākums, tie ir 40 tūkstoši," piebilst Māra Mellēna, kura Dziesmu svētkos pārstāv nelielo, bet svētku tradīcijas pamatā esošo folkloras nozari.

"Un ir ļoti, ļoti mākslinieciski izaicinoši šajā lielajā mērogā nepazaudēt folkloras specifiku un smalkumu, un vienlaikus piedzīvot to kopības sajūtu," teic Mellēna, uzsverot, ka šīs vasaras Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta radošajai komandai tas īpaši izdevies.

Bet viņa atgādina politologa Benedikta Andersona jau pirms vairākām desmitgadēm formulēto tēzi, ka nācija patiesībā ir iedomāta kopiena un ka sabiedrība veidojas no ļoti dažādām kopienām, kas savstarpēji sadarbojas. 

Raidījumā runājam arī par to, kas ir meistari un kāpēc ne katra radošā izpausme ir pelnījusi sarkano paklāju; ka Latvijā noderētu profesionālas skolas ne vien amatniekiem, bet arī politiķiem; par kaimiņos notiekošā kara ēnu un nospiedumiem svētku un ikdienas sajūtā; diasporas spēku Dziesmu svētkos un svētkiem kā ceļu atpakaļ uz Latviju – ja ne fiziski, tad emocionāli. 

Pilnu sarunu klausieties raidījuma audioierakstā!

Konkurss, kas šogad tika rīkots jau 12. reizi, tikko noslēdzies, un jaunie mākslinieki četrās kategorijās saņēmuši balvas un iespējas koncertēt, tostarp arī kādā no Ineses Galantes rīkotajiem koncertiem "Ziemassvētku prelūdija", kas šogad notiks 6. un 14. decembrī Rīgas Domā.

IEVA ZEIDMANE: Jūsu rīkotajam konkursam izskanot, ikreiz esat uz pozitīvu emociju viļņa.

INESE GALANTE: Jā, man arī tagad visu laiku smaids uz lūpām un ļoti laba pēcgarša. Jo tik daudz pa īstam talantīgu jauniešu... Katru gadu secinu, ka mums ir talanti, bet šoreiz tas bija kaut kā uzkrītoši. Jo bija viena otra grupa, kurā vajadzētu dot vismaz piecas pirmās vietas un divas, trīs otrās. Bet dzīvē tā nenotiek – šad tad viens punkts vai puse punkta nospēlē milzīgu lomu. Bet tas nekas: ja šogad laureāta balvu saņemt neizdevās, ir taču nākamais gads, aiznākamais. Es visu laiku pasvītroju: mēs visi maināmies – augam, mācāmies, ejam uz priekšu, sevišķi jaunieši. Tātad viss vēl ir priekšā, ja tikai gribi, un ja vēl pieliec darbu un dvēseli... Man ir laba sajūta, ka ir tik daudz talantu, kuri krāšņos kultūras dzīvi Latvijā un visā pasaulē, Latvijas vārds ies skaļi un dikti. Un to arī gribu: lai šiem bērniem būtu droša nākotne, lai viņi uz skatuves jūtas vairāk nekā mājās, lai [viņu uzstāšanās] ir piepildīta pasaka, uz kuru cilvēki tāpēc nāk – lai gūtu to sajūtu, kurā var pacelties virs zemes, lai spārni aug, lai būtu emocijas un dzīvesspēks. To spēj dot māksla, savukārt jaunieši to ir spējīgi dot. Domāju, visai mūsu komandai un publikai bija tādas pašas emocijas kā man.

IEVA ZEIDMANE: Vai arī jau konkursā redzējāt tādus jaunos talantus, kas tiešām uz skatuves jau jūtas kā mājās?

INESE GALANTE: Jā! Ir cilvēki, kuri vēl kautrējas, bet var redzēt, ka tur ir potenciāls. Bet ir arī tādi, kuri uz skatuves jūtas brīnišķīgi – viņi to vienkārši apdzīvo, un viņiem ne no kā nav bail. Ir jaunie mākslinieki, kuri reprezentē ne tikai sevi, bet lomu. Kaut kas viņā iekšā ir tāds, ka viņš aizņem visu zāli, paņem to savās rokās. Vienam otram ir vēl šis tas, ko varētu pielabot un uzlabot, bet galvenais ir milzīgā iekšējā enerģija un pārliecība, ka tu esi pareizā vietā un ka visi "ēd" no tavas rokas. Tas ir ļoti no svara. Nedrīkst kā Glens Gūlds – spēlēt [tikai] mājās un tad ar šausmām kāpt uz skatuves. Var gadīties arī tā, bet ar laiku tas pāriet. Ja cilvēks aizvien vairāk uzstājas, iedzīvojas uz skatuves un daudz strādā, arī pārliecība rodas un ar laiku tas aiziet. Tu vienkārši nāc ar kaut ko tādu, ko neviens cits nevar izpildīt vai vispār nav spējīgs tam tuvoties, un tas dod gan enerģiju, gan drošības sajūtu. Jātic sev.

IEVA ZEIDMANE: Arī žūrijas komisijai šajos koncertos ir grūta dzīve – lemt un dalīt pa punktam.

INESE GALANTE: (..) Ir skaidrs, ka es nejaucos tajā, ko nesaprotu. Ir kaut kādi sīkumi, ko varu nezināt citās kategorijās: varu tikai izteikt savu viedokli, ko par to domāju, kā man šķiet, bet katrs no kolēģiem zina visus sīkumus un smalkumus savā specialitātē, tāpēc es vienmēr to lemšanu atstāju profesionāļiem. Varu izteikt tikai savas domas par muzikālo pusi, kāda ir skaņa, jo to uzreiz var just. Savukārt runājot par vokālistiem, tur ir mans un Sergeja Jēgera vērtējums; ieklausos arī kolēģos, bet šajā jomā es saprotu drusku vairāk, jo tā ir mana maize, ar kuru dzīvoju jau daudzus gadus, un es vienkārši to ļoti labi jūtu, kāpēc, kā un ko vēl varētu, kā vēl pietrūkst un kā to uzlabot. Ne vienmēr viegli, jo katrs konkursa dalībnieks nāk no savas skolas. Tas nav vienkārši, tur nav taustiņu vai stīgu, tāpēc tā ir ļoti subjektīva lieta: atkarīgs, kāds tev ir iekšējais ideāls un uz to jāiet.

Ļoti labi, ja tev ir labs instruments, ar ko tu vari virtuozi to visu pasniegt. Cilvēka balsi varbūt ir vieglāk uztvert, jo tas ceļš ir taisnāks – balss nāk uzreiz pa taisno no dziedātāja, tur ir kaut kāda maģija, knifs – kaut kas tur ir, jo dziedātājs vienmēr izsauc īpašas emocijas. (..) Jebkuram māksliniekam sniegums var būt tehniski tīrs, bet vēl tam jāsavijas ar dvēseli, gaumi, brīvību – tad ir viss, kas jaunam māksliniekam nepieciešams turpmākajā dzīvē. Bravo visiem, kas piedalījās konkursā, kam paveicās un tiem, kam paveiksies nākamgad.

IEVA ZEIDMANE: Jūs pati, žūrijā strādājot, uzreiz dzirdat – jā, šo jauno mākslinieku es labprāt redzētu savā koncertā?

INESE GALANTE: Uzreiz! Vienmēr saprotam, kurš varētu būt interesants klausītājiem, kurš raisa īpašas emocijas un jūtas – redzam, cik talantīgs ir šis cilvēks. Protams, ir ļoti grūti konkurēt vienam, kuram jau ir 22 vai 25 gadi, un desmitgadīgam ķiparam. Skaidrs, ka viena lieta ir līmenis, ko spēj parādīt pieaudzis mākslinieks, un tas, ko spēlē mazulītis, bet var redzēt, kā viņš to dara, ar kādu smeldzi!

Mēs nevienu neaizmirstam, vienmēr iesaistām savos koncertos: arī šoreiz abos koncertos – gan 6. decembrī, gan 14. decembrī – būs pārstāvēti mūsu laureāti un dalībnieki. Mīluļi. Tas ir mūsu kredo, mēs to darām katru gadu, un no mums arī viņus gaida. Viņi var sevi parādīt. Jo māksliniekiem jābūt uz skatuves un jāsaprot, ka viņus mīl, ciena un vēlas redzēt. Tā ir realitāte.

IEVA ZEIDMANE: Šogad abiem koncertiem vēl klāt nāks ģenerālmēģinājums, kuru būs iespēja apmeklēt 6. decembrī pulksten 16.00.

INESE GALANTE: Tiem klausītājiem, kuri atnāks, būs izdevība redzēt ne tikai to pašu koncertu, bet arī aizkulises jeb virtuvi! Jebkurā mēģinājumā tas ir pats par sevi saprotams – ka tas nav sterili un baltos cimdos. Tas būs dzīvi, un to cilvēki ļoti mīl un ciena. Es kā bijusī farmaceite esmu pieradusi, ka visam jābūt sterilam, devai jābūt konkrētai, viens piliens par daudz – tā ir inde, viens pa maz – zāles neiedarbojas. Jābūt zelta vidusceļam. Jābūt visam pareizi un dzīvi, jo mūsu māksla ir dzīva lieta.

IEVA ZEIDMANE: Abu koncertu programmas būs atšķirīgas.

INESE GALANTE: Vienā un otrā koncertā būs ērģelnieks Aivars Kalējs – mans draugs, komponists, ērģelnieks. Pirmajā koncertā būs Sergejs Jēgers, ar kuru jau daudzus gadus dziedam kopā: esam labi draugi un kolēģi. Būs arī mūsu konkursa laureāti, kuri jau ilgāku laiku ar panākumiem dzied mūsu operā: Inna Kločko, gan Artjoms Safronovs – viņi ir arī dzīvesbiedri, viens talantīgāks par otru. Būs arī Aleksandrs Kalējs – Aivara Kalēja mazdēls, pianists un īsts gudrinieks. Būs arī Mediņskolas zēnu koris ar Romānu Vanagu priekšgalā. Nevaru iedomāties Ziemassvētkus bez zēnu kora! Nu, un mūsu jaunie talanti. Nesaukšu vārdā – lai saglabājas pārsteigums. Katram būs sava pērlīte. Dziedāšu arī es. Būs īsti svētki! Mana meita Diāna kopā ar mūsu fondu dara visu, lai īstenotu īstu paradīzi: lai būtu ne tikai svētki, bet arī lidojums, atpūta, cerība, emocijas – viss, ko mums vajag, lai sēdētu plecu pie pleca, lai būtu ģimenes sajūta – visi kā viens. Lai visi būtu apčubināti, lai neviens nebūtu aizmirsts, lai nevienam nepaietu garām.

IEVA ZEIDMANE: Rīgas Doms būšot skaisti izgaismots.

INESE GALANTE: Ļoti! Tas dos pasakainu noskaņu. To ieviesa Diāna – viņa ir malacis, daudz strādājusi ar modi un Holivudas zvaigznēm, veidojusi šovus Vācijā, strādājusi ar izciliem fotogrāfiem un modeļiem, tāpēc viņai ir ķēriens un sestā maņa, ko viņa uzreiz jūt un ķer. Viņa izaugusi uz skatuves, burtiski piedzimusi.

Kad savulaik mācījos Traviatas partiju, Diāna kopā ar mani dziedāja visas augšas: viņai bija trīs, četri gadiņi… Izrādēs viņa visus brīdināja, ka mamma – Traviata – pa īstam nenomirst, ka abas pēc izrādes iesim uz mājām kopā.

14. decembris būs Adventa diena un "Ziemassvētku prelūdija", kur būs pārstāvēti mūsu slavenie un fantastiskie pianisti: Aivars Kalējs, Andrejs Osokins, Daumants Liepiņš, kurš nesen ieguvis otro vietu Cīrihē – bija ļoti komplicēts, smags konkurss, un Daumants tajā spīdēja. Būs arī Aleksandrs Komka, arī mūsu laureāts, zvērīgi strādīgs un ar iniciatīvu; būs arī mūsu Gustaviņš Kalējs, kuru nosaucu par minimaestro – viņu daudzi jau pazīst. Ar visiem, ko nosaucu, daudz muzicēju. Ar katru! Jo gribu visus iesaistīt mūsu kultūras dzīvē: katram ir sava seja, un mākslā tas ir ļoti no svara. Katram ir savs pipariņš, savs redzējums, pieskāriens un tembrs – un tas visu izsaka. Tā ir katra dvēsele.

Kaut arī katrs no mums ir šķietami atšķirīgs, ir lietas, kas mūs vieno: katram no mums ir sirsniņa un lietas, kas dara prieku vai sāpes, iedveš bailes vai pārliecību. Kad cilvēks saslimst, viņš jūtas bezspēcīgs un pazudis. To diezgan daudz pieredzēju savā pirmajā profesijā, un tas krietni mainīja manu redzējumu un attieksmi. Zinu, ka arī ar smaidu, ar draudzīgu, siltu vārdu un pasniegtu roku var kaut ko izdarīt, un viss mainās! Cilvēkam vairs nav tādu šausmu acīs. Tik ļoti daudziem tas ir vajadzīgs. Ne visi ir tik stipri, ka var sienas lauzt. Nē. Ja nepaiesim garām, pasniegsim roku – viņam būs cita dzīve!

IEVA ZEIDMANE: Vai ir iespējams nosaukt kādu vienu skaņdarbu, kas jums šķiet ļoti svarīgs šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā?

INESE GALANTE: "Ave Maria". Domāju, ka mums vajag ne tikai drosmi, bet palīdzību – tapt apgaismotiem, un ar iekšējo spēku iet tālāk, daudz ko pārvarēt un nebaidīties skatīties ar optimismu uz priekšu. Vajag būt draudzīgiem vienam pret otru, vairāk mīlēt. Tādas humānas lietas, kuras šad tad šķiet pazudušas vai samazinājušās. Tās nav pazudušas – tikai jāuzfrišina šad tad. Tāpēc man liekas, ka "Ave Maria" vienmēr "izmasē" tavu sirdi, attīra tavu dvēseli, iztaisno muguru, varbūt vienam otram izmazgā actiņas… Negribu teikt, ka tā ir dvēseles pirts, bet attīrīšanās tā ir noteikti.

Es varu teikt tikai to, ko pati jūtu. Mēs visi esam jūtīgi. Vairāk vai mazāk, bet esam. Silts vārds un drosme nerodas paši no sevis. Varbūt viens otrs ir paskarbs no bērna kājas, bet pārsvarā mums vajag, lai mūs akceptē, lai mūs mīl, apčubina, lai pasaka, cik esam vajadzīgi un viss būs labi. Mums to vajag! Tādi bija mani vecāki, tādi ir mani draugi, tāda ir mana ģimene. Jāpalīdz viens otram – kā nu kurš prot to darīt.

Decembrī ir īstais laiks ieskatīties sevī un atcerēties par otru. Tam, kuram vairs nav neviena tuvinieka, kurš jūtas vientuļš, pamests, kuram ir kādi kreņķi vai sāpes – tam piezvanīt, apciemot, kaut ko paķert līdzi, aiznest, pasēdēt, parunāties kādu minūtīti. Nebūt slinkiem ieraudzīt arī citus, neaizmirstot arī par sevi – kā tu pats sevi vari pacelt virs zemes. Mēs esam kā milzīga ģimene, un visi kopā – tas jau ir spēks. Tāpēc gribas, lai visi sanāk kopā plecu pie pleca, lai notiek kaut kas skaists un kaut kas tāds, ka paradīze atveras, lai actiņas spīd! Lai visiem veicas, lai ir veselība un miers!

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, JVLMA Muzikoloģijas katedras Etnomuzikoloģijas klases vadītāja, Zinātniski pētnieciskā centra vadošā pētniece Anda Beitāne; raidījuma producente – Maruta Rubeze

Laikā, kad notiek diskusijas par dažādu pieminekļu nojaukšanu, pārvietošanu vai pārzāģēšanu, šķiet pamācoši atcerēties Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder, 1744-1803, vācu dzejnieks, teologs, filozofs, cita starpā arī jēdziena "tautasdziesma" – Volkslied – radītājs) pieminekļa stāstu, ko pirms kāda laika publicējām grāmatā, tulkojot tās nosaukumu no angļu valodas: "Pieredze un ekspektācijas: "Nākotne no pagātnes" mūzikas radīšanā", kurā iekļauti dažādu valstu etnomuzikologu raksti.

Viena no šīs grāmatas tēmām bija saistīta ar Herdera vārdu. Izrādās, ka citzemju tradicionālās mūzikas pētniekiem Rīga visupirms asociējas tieši ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kurš šeit dzīvoja un strādāja laikā no 1764. līdz 1769. gadam.

Herdera krūšutēls, visnotaļ nemanāms un tūristu pūļu neieskauts, stāv Herdera laukumā blakus Rīgas Domam.

Tas izgatavots Minhenē, kopējot Johana Nepomuka Šallera (Johann Nepomuk Schaller) 1850. gadā darinātās pilna auguma skulptūras krūšutēla daļu, kas atrodas Svēto Pētera un Pāvila baznīcas priekšā Veimārā (Asmuß, 1871, 78; Spārītis, 2005, 103).

Rīgas krūšutēla postamentu veidoja arhitekts Heinrihs Karls Šēls (Heinrich Karl Scheel), un tas bija izgatavots no tolaik populārā čuguna ar piemiņas uzrakstiem visās pusēs.

Atsaucoties uz Ojāru Spārīti, iniciatīva uzcelt Herderam veltītu pieminekli Rīgā radās pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas 1863. gadā un Rīgas Doma rekonstrukcijas darbu uzsākšanas. Pieminekļa atrašanās vieta tika izvēlēta, balstoties uz aptuvenu informāciju par to, ka Herders varētu būt dzīvojis vienā no mājām, kas robežojās ar laukumu.

Pieminekļa svinīgā atklāšana notika simboliskajā 1864. gada 25. augustā, tieši 100 gadus pēc dienas, kad Herders ieradās Rīgā (Spārītis, 2005, 102–103).

Pārdzīvojis evakuāciju Pirmā pasaules kara laikā un Otro pasaules karu, Herdera piemineklis tika demontēts 20. gadsimta 50. gadu vidū kopā ar citiem pieminekļiem, kas nepatika okupācijas režīmam. Postaments tika izkausēts, bet krūšutēlu izglāba cilvēki, kuri strādāja Rīgas Valsts vēstures muzejā, ko šodien pazīstam kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, un kas joprojām atrodas blakus piemineklim Herdera laukumā. Vēlāk tas tika pārvietots uz Rīgas Ārzemju mākslas muzeju (Vilciņa 2005).

1959. gadā tika plānota Vācijas Demokrātiskās Republikas līderu – Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) un Oto Grotevola (Otto Grotewohl) – vizīte Padomju Savienībā. Ziņas par šīs delegācijas otro dienu, kas tika pavadīta Rīgā, kur apsveikuma uzrunu teica PSRS kompartijas vadītājs Ņikita Hruščovs, atrodamas laikraksta "Neues Deutschland" 1959. gada 11. jūnija numura pirmajā lappusē ("Stern un Pogrombka", 1959).

Viesiem tika gatavota īpaša programma, kuras ietvaros tika nolemts katram gadījumam steigšus atjaunot Herdera krūšutēlu tā sākotnējā vietā, jo viesi varētu uzzināt, ka viņu nacionāli nozīmīgai personībai šeit bijis piemineklis, ko viņi, iespējams, varētu vēlēties aplūkot.

Tā raksta šo notikumu lieciniece Rita Vilciņa, piebilstot, ka tas bija liels trieciens tiem, kuri šo pieminekli tikai pirms dažiem gadiem bija noņēmuši, un atbildīgajai personai Kultūras ministrijas Muzeju, mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldē neatlika nekas cits, kā pēkšņi saslimt.

Vilciņai, kura tikko bija pabeigusi vēstures un filozofijas studijas Latvijas Universitātē un sākusi strādāt šajā pārvaldē, tika uzticēts rūpēties par pieminekļa restaurāciju (Vilciņa, 2005). Kā viņa raksta savās atmiņās, ministrijā bija zināms, ka Herdera krūšutēls nav iznīcināts, citādi to nebūtu iespējams atjaunot tik īsā laikā.

Problemātiska bija postamenta atjaunošana. Laika trūkuma dēļ nebija iespējams izgatavot precīzu 1864. gada oriģināla kopiju.

Vilciņa atceras kultūras ministra vietnieka teikto: "Par uzraksta valodu viss skaidrs – tikai latviešu valodā. Kāpēc rakstīt vāciski, ja nav uzraksta krievu valodā?" (Vilciņa 2005, 123). Tādējādi uz jaunā granīta postamenta bija un ir lasāms pavisam īsi: "Johans Gotfrīds Herders 1744–1803".

Šo stāstu noslēgšu ar brīnišķu Ritas Vilciņas citātu: "Postamenta izkalšana notika Rīgas uzņēmumā "Granīts", kur vajadzēja nogādāt arī krūšutēlu. Herdera galvu kara laikā bija skāruši vairāki šāvieni. Likvidēt bojājumus un piestiprināt postamentam krūšutēlu arī bija "Granīta" meistaru uzdevums. Lai pārvestu pieminekļa krūšutēlu no Aizrobežu mākslas muzeja uz darbnīcu, man iedeva ministra personīgo automašīnu "Volga". Kad piebraucu pie Rīgas pils, kur atradās muzejs, pa kāpnēm pretī ar Herderu rokās jau nāca direktora vietnieks zinātniskajā darbā Miķelis Ivanovs. Tālāk es ar Herderu rokās braucu uz darbnīcu. Karā cirstās brūces tika sadziedētas, postaments izgatavots un Johans Gotfrīds Herders atkal stāvēja savā vēsturiskajā vietā Rīgā. Nebija nedz svinīgas atklāšanas ar ziediem un mūziku, nedz informācijas presē. Piemineklis klusējot tika noņemts, klusējot – uzlikts." (Vilciņa, 2005, 124)

Ahmedaja, Ardian and Anda Beitāne, 2023. "Latvia, Riga and JVLMA as Spaces of Musical Experience and Expectation". In Experience and Expectation: The Future From the Past" in Music Making. Ardian Ahmedaja and Anda Beitāne (eds.). Riga: Musica Baltica. 15-30.

Asmuß, A. 1871. "Der Herder-Platz in Riga". In Album von Riga. I. Fünfundzwanzig Stahlstiche aus den funfzehn Jahrgängen des Rigaschen Almanachs. Riga: Backer.

Harrison, Hope M. 1988. "The Berlin Crisis and the Khrushchev-Ulbricht Summits in Moscow, 9 and 18 June 1959." Introduction, translation, and annotation. Cold War International History Project. Bulletin 11 (Winter 1998). 204–217.

Stern, Heinz and Willi Pogrombka. 1959. "Wir stehen fur unsere Freunde ein!" Neues Deutschland. 1959. gada 11. jūnijs. 

Spārītis, Ojārs. 2005. "Johana Gotfrīda Herdera piemineklis Rīgā. Vēstures un semantikas aspekti. Das Johann-Gottfried-Herder-Denkmal in Riga. Seine historischen und semantischen Aspekte". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (ed.). Riga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 97–116.

Vilciņa, Rita. 2005. "Kā atjaunoja Herdera pieminekli Rīgā. Atmiņas. Wie das Herder-Denkmal wiederhergestellt wurde. Errinerungen". In Herders Rīgā. Herder in Riga. Ilze Ščegoļihina (Ed.). Rīga: Rīgas Doma eveņģēliski luteriskā draudze, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, 122–128.