Šovakar kultūras centrā "Ulbrokas pērle" klavieru kvartets RIX piedāvā programmu "Gaisma un dziļums", kurā izskanēs Pētera Vasks un Johannesa Brāmsa mūzika.

Rīta sarunā sazvanām altisti Ilzi Kļavu, kura stāsta gan par programmu un kopā muzicēšanu ar ilggadējiem kvarteta kolēģiem, gan par RIX tuvākajiem plāniem - koncertceļojumu uz Hamburgu un uzstāšanos Elbas filharmonijā.

Gaidot etnoroka grupas "Laimas muzykanti" 30 gadu jubileju, tiekamies ar grupas dibinātāju, multimākslinieku un dzejnieku Artūru Uškānu, kā arī uzzinām vairāk par gaidāmajām LNKC organizētajām lekcijām tautas mūzikas interesentiem un ielūkojamies decembra pirmās puses folkloras notikumu kalendārā.

Ar Artūru Uškānu runājam par grupas dibināšanu pirms 30 gadiem, gaidāmajiem jubilejas koncertiem, ārzemju mūzikas ietekmi un dziesmām, kas kļuvušas par zelta klasiku.

Tāpat iztaujājam LNKC folkloras un tautas mūzikas eksperti Katrīnu Feldmani, lai uzzinātu par šī gada nogalē Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) organizētajām lekcijām. Decembra sākumā gaidāmas etnomuzikologa, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Mārtiņa Boiko un Latvijas Universitātes Literatūras, folklora un mākslas institūta pētnieces Gintas Pērles-Sīles lekcijas

Kurā instrumentā dzīvo aita, stārķis, mežacūka un vēl briedis? Par klavesīna pārvērtībām gadsimtu gaitā Rebekai un Arturam Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā stāsta Ieva Saliete.

Šonedēļ apgāds "Aminori" laida klajā igauņu mākslinieka un komiksu meistara Jōnasa Sildres (Joonas Sildre, 1980)  grafisko romānu par Arvo Pertu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai", kas vēsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista dzīvi no bērnības līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt.

Teksta, kuru tulkojusi Maima Grīnberga, nav daudz, bet tas ir būtisks, jo tieši visvairāk ar paša komponista izteikumiem atklāj to, kā dzima Perta unikālais stils tintinnabuli, un te liela nozīme tam, kā Sildre zīmē skaņas un skaņdarba dzimšanu. 

Runājam arī par pašas Maimas muzikālo pieredzi, kur Perts kopš 1990. gadu sākuma spēlē nozīmīgu lomu, un

mūsu sarunā dzirdams viens no atklāsmes brīžiem, kad 1992. gada aprīlī Maima Rīgas Pēterbaznīcā klausījās Perta "De profundis" Kaspara Putniņa vokālās grupas un Jura Kulakova koncertā. 

Apskatām Jōnasa Sildres personību un to, kā Maima, knapi padzirdējusi par grāmatas igauņu versijas klajā nākšanu 2018. gadā, jau gandrīz momentā klauvēja pie mākslinieka durvīm. Ceļš pie Latvijas lasītāja nebija straujš, taču Perta 90. jubilejas gada izskaņā šis šedevrs tomēr laimīgi nonācis pie mums, un par to vislielākā pateicība "Aminori".

Mazliet ārpus tēmas pieskaramies arī citam Maimas Grīnbergas svaigi iznākušam tulkojumam – ievērojamā igauņu rakstnieka Karla Ristikivi romānam "Dvēseļu nakts", kas sola spēcīgu literāru piedzīvojumu.

Orests Silabriedis: Sarunu sāksim ar žanru. Komikss par Arvo Pertu. Varbūt uzreiz jānodibina sevī kaut kāda attieksme, kā mums pret to izturēties?

Maima Grīnberga: Grafiskais romāns! Protams, to var nosaukt arī par komiksu. Redzēju, ka Alīse Nīgale spītīgi šo grāmatu sauc par komiksu. Bet acīmredzot grafiskais romāns izklausās nopietnāk. Iespējams arī, ka žanra lietpratēji izstāstītu, kāda ir atšķirība, jo esmu redzējusi, ka grāmatveikalu vietnēs ir šāds šķīrums – grafiskie romāni un komiksi. Iespējams, ka arguments ir garums – grafiskais romāns ir vienots stāstījums par vienu tēmu, tās nav tikai mazās komiksu strīpiņas.

Jā, tas vispār varētu būt arguments, jo opuss ir ļoti izvērsts. Man sākumā likās – nu, kas tad tur: ātri izskriešu cauri, un būšu gatavs sarunai. Bet nē – lasīšana paņēma ļoti daudz laika. Un bildes jau arī ir jāapskata.

Šajā gadījumā teksts patiesi nav svarīgākais, bet gan bildes. Teksts ir kā mugurkauls, bet bildes – miesa un emocijas. Viss ir bildēs.

Tas ir tavs viedoklis, vai arī tie ir ceļavārdi no Jōnasa?

Nē, tie nav viņa ceļavārdi – tas ir tas, kā es pati šo grāmatu redzu. Tekstam gan ir ļoti liela nozīme brīžos, kuros Jonass citē Pertu. Tur ir Perta dienasgrāmatu piezīmes, fragmenti no intervijām, un to ir diezgan daudz. Tekstam ir liela nozīme arī tur, kur ir Perta Dieva meklējumi. Bet, piemēram, tas, kā Jonass grafiskajā romānā ir parādījis, kā mūzika piemeklē klausītāju… Te minēti konkrēti trīs skaņdarbi: "Perpetuum mobile", "Credo" un "Tabula rasa": man tas liekas vienkārši brīnišķīgi, to vārdos nevarētu aprakstīt – iespaidu, ko šī mūzika atstāj uz cilvēkiem.

To pašu sacījis arī Perts – ka viņam ir, ko teikt, bet ar vārdiem to nav iespējams izsacīt. Mūzikā arī tas vēl meklējams, bet gan jau pasakāms. Kurš vispār atrada šo darbu? Ideja nāk no tevis?

Jōnass to ir tapinājis ārkārtīgi ilgā laikā. Viņš pats dzimis 1980. gadā, kaut kad 2000. gadu sākumā iepazinis Perta mūziku, noklausījies raidījumus par viņu, un sapratis, ka šajā personībā ir kas tāds, ka viņš vēlas izveidot komiksu vai grafisko romānu. Un tad Jōnass ļoti ilgus gadus sadarbībā ar Pertu [to arī darinājis]. Tas ir ārkārtīgi skrupulozs darbs ilgu gadu garumā! Kur šajā stāstā iesaistījos es? Drīz vien pēc grafiskā romāna iznākšanas – tas bija 2018. gads – klauvēju pie Jōnasa durvīm, proti, mesindžerī sazinājos ar viņu, bet pēc tam aizdrāzos pie viņa uz mājām pēc grāmatas eksemplāra, jo man bija sajūta – viss, rīt braucu uz Latviju, un tūlīt, tūlīt šī grāmata iznāks. Jo man vienkārši ir ilgas attiecības ar Perta mūziku, par ko vēlāk varam parunāt – kāpēc man bija tik svarīgi, lai noteikti šī grāmata iznāktu. Bet tad iestājās pauzīte. Romāns ir biezs, tajā ir daudz bilžu, tāpēc tas ir diezgan dārgs prieks. Divi mani uzticamie izdevēji ļoti ilgi svārstījās, domāja, pārlika plusus un  mīnusus, bet beigās atteicās. Pagājušogad piedāvāju izdevniecībai "Aminori", kas arī kādu brīdi domāja, bet beigās man par ārkārtīgi lielu prieku izdomāja. 

Tu pazini Jōnasu arī pirms šīs grāmatas iznākšanas?

Zināju viņa vārdu, bet faktiski jau iznāk, ka uzmācos svešam cilvēkam. Vēl nebiju turējusi rokā viņa grafisko romānu, kad ar viņu sazinājos, bet man bija tā sajūta – nekā cita taču Latvijā par Pertu nav: ne biezu rakstu krājumu, ne kas cits. Domāju – šis taču cilvēkiem patiks, Latvijā taču tik daudzi iet uz Perta koncertiem, nu, kā var nebūt intereses? Tas taču nav iespējams, ka nav intereses! Drusciņ aplauzos... Bet nu – skat, nepagāja ne septiņi gadi, un tagad esmu priecīga un laimīga.

Vairāk – ierakstā.

Mēs visi uzturamies dažādās vidēs. Par vidi un telpu ap to var domāt sākot ar mūsu iespējām to veidot vai arī ar mūsu izpratni par tās nozīmi. Cik dažādi šajā procesā var būt iesaitīts dizainers un arhitekts?

Par to – saruna ar "H2E" līdzdibinātāju Ingūnu Eleri, kā arī arhitektiem: "Palast arhitekts" līdzdibinātāju Juri Bērziņu, "DR arhitekti" īpašnieku Dāvidu Rubinu un "MADE arhitekti" līdzdibinātāju Miķeli Putrāmu.

Saruna sākas par vidi pirmajiem dzīves gadiem: bērnudārzu, mazajiem pacientiem slimnīcā, viņu vecākiem un mediķiem, un plānotajām izmaiņām tautas ievēlēto deputātu darba vietai – Parlamenta ēkai.

Pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.  

"Klasikā" ienirstam sintezatoru pasaulē! Sarunājamies ar sintezatoru ražošanas uzņēmuma "Erica Synths" dibinātāju un vadītāju Ģirtu Ozoliņu un mazliet arī ar komponisti Annu Fišeri: uzzinām vairāk par "Hanzas peronā" gaidāmo sintezatoru saietu, kurā satiksies divi sintezatoru kamerorķestri.

Proti, 30. novembrī plkst. 19.00 "Hanzas peronā" klausītāji aicināti pieredzēt Latvijas mūzikas dzīvē līdz šim nebijušu notikumu – elektroniskās mūzikas koncertu diviem sintezatoru kamerorķestriem.

Vakara programmā – pirmatskaņojums: komponistes Annas Fišeres jaundarbs Noesis astoņiem izpildītājiem un četrpadsmit sintezatoriem, piedaloties mūziķiem no Latvijas klasiskās un elektroniskās mūzikas scēnām, savukārt pirmo reizi dzīvajā izpildījumā – Igaunijas elektroniskās mūzikas leģendas Svena Grunberga (Sven Grünberg) skaņdarbi Igaunijas Elektroniskās mūzikas savienības ansambļa (EMA) sniegumā.

Signe Lagzdiņa: "Hanzas peronā" esat iecerējuši sapulcināt sintezatorus: būs veselu divu sintezatoru kamerorķestru koncerts, un Annai Fišerei, kura ir "Erica Synths" rezidences māksliniece, tapis grandiozs jaundarbs, kas šajā koncertā piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Visupirms vaicāšu Annai: pastāsti par savu rezidences laiku ar "Erica Sinth" un arī to, kā tu iekļuvi šajā sintezatoru pasaulē?

Anna Fišere: Mana interese par mūziku, šķiet, aizsākās tieši ar eksperimentālo mūziku: mani iedvesmoja NSRD… Bija arī brīnišķīgs projekts, kurā izmantojām dažādus sintezatorus, interese turpinājās, un man ļoti paveicās, ka Ģirts mani uzrunāja: viņa atbalstu un atsaucību izjutu jau no paša sākuma, un tā tas turpinājies visa radošā procesa laikā. Ģirts ar savu jaudu un vīziju neapšaubāmi veido būtisku pienesumu, jo šis ir ļoti ambiciozs projekts: jūtu, kā tas ietekmē manu radošo domāšanu – tas ir nozīmīgs pagrieziens, kas ietekmē arī manu nākotnes izvēli.

Cik sintezatoru piedalīsies tava skaņdarba pirmatskaņojumā?

Nevarētu teikt, ka visi ir sintezatori. (..) Bet kopumā būs 19 ierīces – lielākas un mazākas kastītes.

Pastāsti, lūdzu, par sava darba "Noesis" konceptu – kāds tas īsti būs?

Ideja balstīta Platona koncepcijā par augstāko izziņas formu kā tiešu, intuitīvu patiesības uztveri. Tas bija virzītājspēks skaņdarba komponēšanas laikā. Es gan interesējos arī par citiem Platona darbiem – mani ārkārtīgi saviļņojusi viņa "Ala". Tad nu "Noesis" interpretēju saistībā tieši ar to, domājot par īstenību un šķitumu vai ilūzijām un īstenību, un to, kā navigēt gan šajā pasaulē, gan šķituma pasaulē.

Tātad klausītāji varēs doties filozofiskā pārdomu ceļojumā. Kādā video dzirdēju, kā tu saki – ka klausītājiem nevajadzētu neko gaidīt, vienkārši būt atvērtiem un nākt uz koncertu. Ko tu esi pulcinājusi, lai šo darbu atskaņotu?

Mums ir astoņi mūziķi, un ļoti interesanti, ka katram no šiem mūziķiem ir pilnīgi cita veida pieredze! Dzirdēsim pianistus Rihardu Plešanovu un Edgaru Tomševiču, bet Reinis Rabenau nav no akadēmiskās mūzikas vides, bet vairāk no elektronikas mūzikas pasaules un spēlēs modulāro sintezatoru. Vēl būs Kaspars Tobis, kuram ir milzīga pieredze ar sintezatoriem, jaunā perkusioniste, Guntara Freiberga ļoti talantīgā studente Sonja Misiņa, Ansels Kaugers, kurš tikko beidzis kompozīcijas studijas, Madara Ozoliņa spēlēs ļoti interesantu elektronisko pūšaminstrumentu, un Error, kas zināms kā ambientās mūzikas pārstāvis, un to visu diriģēs Artūrs Gailis.

Ģirt, kā izauga lielā ideja par sintezatoru pasauli, kurā top dažādi projekti, skan koncerti, tiek aicināti komponisti, lai rada, darbojas un pēta šo lauciņu?

Ģirts Ozoliņš: Sintezators, ja paņemam nost tā [māksliniecisko] pielietojumu, ir elektronisku shēmu samudžinājums – dzelzs. Un, ja nav iesaistīti mūziķi un komponisti, kas to spēlē, tam īsti nav jēgas.

Ja nebūtu mūziķu, mēs nevarētu pastāvēt. Tas būtu tāpat kā ražot kapļus valstī, kurā nav lauksaimniecības. (Smejas.)

Bet jūs taču varētu silti gulēt uz sava uzņēmuma lauriem un priecāties, ka pasaulslaveni mūziķi pērk jūsu instrumentus!

Tieši tāpēc izveidojām savu rezidences studiju, kurā ir daudzu un dažādu interesantu sintezatoru kolekcija – gan paštaisītu, gan mūsu ražotu; esam arī mainījušies ar citiem ražotājiem. Vēl pirms rezidences sākām projektu "Garāža", kura ietvaros aicinājām mūziķus uzstāties mūsu koncertzālē, mēs šos koncertus filmējām, un visas uzstāšanās publicētas mūsu mājaslapā: sadaļā "Garāža" ir diezgan apjomīga kolekcija ar performancēm, intervijas ar mūziķiem. Tas ir ļoti labs materiāls, kas parāda, kā mūziķi jūtas pie šiem instrumentiem. Šķita, ka Latvijā ir tik daudz talantīgu mūziķu un komponistu, ka mēs viņiem varam sniegt vairāk iespēju izmēģināt netradicionālākus sintezatorus un parādīt arī sevi plašāk pasaulē. Mums ir diezgan daudz sekotāju sociālajos tīklos, kas tam, ko mēs darām – mūziķi, komponisti un producenti ārvalstīs. Ar savām iniciatīvām popularizējam Latvijas talantus arī pasaulē.

Kā īsti orientēties sintezatoru kastīšu jūklī? Ir sintezatori ar taustiņiem, un ir tādi, kuriem ir tikai vadiņi un skaļuma regulētāji... Vai viens no jūsu mērķiem nav parādīt, ka sintezators ir daudz plašāks un nozīmīgāks instruments un ka tas nav pielietojams tikai deju vai popmūzikā?

Jā, tur ir tas lielais pārpratums, un varbūt nedaudz vainīga ir arī pati popmūzika. Ja mēs paskatāmies sintezatoru attīstības vēsturi, tie radās tad, kad modernās mūzikas pionieri vēlējās īstenot savas radošās ieceres, bet klasiskie instrumenti, kas viņiem bija pieejami, to neļāva. Piemēram,

Karlheincs Štokhauzens 50. gadu vidū reiz ieradās savā Ķelnes studijā, kur viņš daudzus gadus rezidēja: studijas inženieri bija dabūjuši tam laikam inovatīvas elektroniskās ērģeles un teica – re, tagad varēsi eksperimentēt! Taču Štokhauzens atbildēja, ka ērģeles viņam nederot, jo taustiņu izklājums hromatiskajā gammā ierobežojot viņa radošo lidojumu.

Tāpēc viņš Ķelnes studijā savāca skaņas ģeneratorus – Annas jau pieminētās zilzaļās kastītes, kas taisa troksni, pīkst: šie ģeneratori oriģināli tika izmantoti akustiskajās laboratorijās, zinātniskajos mērījumos. Taču Štokhauzens sāk šos ģeneratorus izmantot, lai veidotu savu mūziku. 

Drusciņ vēlāk, 60. gadu vidū, komponists Mortons Subotniks Amerikā arī gribēja veidot savu elektronisko mūziku, bet viņam nebija, ar ko to darīt. Viņš dabūja milzīgu finansējumu no kādas universitātes, un vērsās pie inženiera Dona Buklasa, kas speciāli viņam izstrādāja sintezatoru, kuru izmantoja savā revolucionārajā skaņdarbā "Silver apples of the Moon, per nastro magnetico", kas tapis 1967. gadā.

(..) Tieši komponistu ieceres, kuras viņi nevarēja realizēt ar klasiskajiem instrumentiem, aizveda pie tā, ka radās sintezatori. Ja vispārinām, atbildot uz jūsu jautājumu – sintezators ir jebkas, kas kontrolētā veidā var radīt skaņu. Respektīvi, tam ir kaut kādi kloķīši, podziņas vai kāda kontroles virsma, ar kurām manipulējot, mūziķis rada tādu skaņu, kādu viņš iecerējis.

Klaviatūra sintezatoram obligāti nav nepieciešama – lai gan tieši tādus mēs parasti iedomājamies sintezatorus, kurus mēs redzam mūzikas veikalos vai mūzikas stundās. Reiz vadīju meistarklasi Igaunijā, kurā piedalījās viens šobrīd jau ievērojams igauņu komponists un mūzikas pētnieks. Viņš, ja nemaldos, Vīnes Mūzikas akadēmijā bija aizstāvējis maģistra darbu par mūzikas instrumentu interfeisiem, un manā meistarklasē viņš teica tā: "Klaviatūras domātas švakajiem." (Smejas) Tā ka sintezatori rada skaņu, bet tiem nav obligāti jābūt ierobežotiem ar kādu specifisku interfeisu jeb veidu, kā mūziķis sadarbojas ar sintezatoriem. Tas var būt arī žests. Ir vairāki uzņēmumi, kas ražo īpašus kontrolierus, kur mūziķis var uzvesties kā diriģents un vadīt sintezatoru, tam nepieskaroties. 

Vairāk – audioierakstā.  

Stāsta bijušais Latvijas Radio skaņu režisors Vilnis Kundrāts

Lente kā ieraksta nesējs ieraksta pamatā pastāv, šķiet, pat no Otrā pasaules kara laikiem, kad tika izgudrota magnētiskā lente un magnetofons. Bet jau iepriekš arī plates māsterētais ieraksts tika rakstīts uz magnetofona lentes, ko pēc tam pārdzina matricē.

Pašos pirmsākumos ieraksts tika veikts uzreiz matricē - tā tas bija Bellaccord laikā. Visa roka ēra - 20. gadsimta 60., 70. un 80. gados - viss tika rakstīts magnetofona lentēs, un daudz kas arī saglabājies tieši daudzceliņu magnetofona lentēs.

Tātad ieraksts sākumā tika veikts daudzos celiņos, tad samiksēts divos celiņos magnetofona lentē. Šāda ieraksta veids nebūtu pilnībā norakstāms vēsturē, jo aizejot, piemēram, uz skaņu ierakstu namu "Jersika Records", tā vadītājs Mareks Ameriks parādīs, ka šeit ieraksti tiek veikti franču lentē! Tā ir tāda pati, ar kādu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados strādāja Latvijas Radio.

Magnētiskās lentes montāžā Latvijas Radio bijām sasnieguši fantastiskus panākumus. Tas nozīmē, ka derīgos variantus atlasījām, ar giljotīnu griežot 45 grādu leņķī, bet pēc tam līmējām ar skoča lentīti kopā, un šos griezumus dažkārt nācās veikt ļoti bieži.

Tas bija grūts process - atrast griešanas vietu. Turot rokas uz lentes ruļļiem labajā un kreisajā pusē, nācās lēnām slidināt lenti gar magnetofona galviņu: radās dobja skaņa, un šajā procesā bija jāsadzird skaņas sākuma mirklis, kas parasti bija augstākā frekvencē. To atzīmējām ar zīmuli, un kādu pusmilimetru iepriekš vai turpat griezām, līmējām un pārbaudījām, vai šis līmējums nav dzirdams. Ja griezums atzīmētajā vietā nebija iespējams, bija jāmeklē kāda cita vieta, kur to veikt.

Psiholoģiski tas bija ļoti nogurdinošs darbs: stundas četras lielā skaļumā klausīties dobjas skaņas... Jo bija jāklausās skaļi, lai sadzirdētu: ja to darīja pārāk klusu, precizitāte izpalika. 

Arī pats montāžas process nebūt nebija nekāda mūzikas baudīšana, jo beigu beigās sanāca tā, ka esi skaņdarbu jau reizes desmit noklausījies, montējot variantus, un pēc tam vēl bija jānoklausās, vai tiešām viss ir kārtībā. Tas nozīmēja ļoti racionāli uztvert samontēto, pievēršot uzmanību troksnīšiem vai tehnikas kropļojumiem, kādi arī nereti gadījās.

20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās skaņu ierakstu tehnika Latvijas Radio bija novecojusi biežas ekspluatācijas dēļ, un tā kļuva par milzīgu problēmu. Potenciometri jeb īpašie slēdži bija izdiluši un radīja sprakšķus, tiem pieskaroties. Tos laboja pirms katra ieraksta, un vienmēr bija uztraukums - kaut nu nenotiktu kas nevajadzīgs un nesabojātu kādu labu variantu! Tad nāktos atkārtot, taisnoties māksliniekiem, kaut ko meklēt un mainīt. Tas bija ļoti nepatīkami. Digitālā tehnika ar šodienas montāžas iespējām un noturību varbūt šajā ziņā problēmu ir atrisinājusi.

Deviņdesmitajos gados vienīgais lentu iepirkšanas avots bija rūpnīcas, kas atradās tagadējās Krievijas Federācijas teritorijā, un pamazām ar to radās problēmas. Kādu mirkli dzīvojām no tādas kā humānās palīdzības. Atceros, ka parādījās vācu BASF lentes, bet tās reti kad bija pilnīgi jaunas. Tad nozīmīgiem fonda ierakstiem tika meklētas jaunas lentes, savukārt raidījumu ierakstiem un koncertierakstiem izmantojām vecās, dažreiz pat montētās lentes, kas ar īpašu ierīci pirms tam tika "atmagnetizētas". Nereti šādā procesā gāja bojā ieraksti, kas varēja palikt vēsturei.

Vecajiem analogajiem magnetofoniem bija tā priekšrocība, ka to ierakstus klausījāmies jau pēc ieraksta procesa, un atskaņojuma galviņā bija sadzirdami lentas brāķi, kas varēja gadīties no tā, ka lente bija salocīta vai oksīda kārtiņa nolupusi.

Starp citu, riskantāk bija periodā, kad mums bija datu kasetes. Tās bija ļoti mazas, dažreiz magnetofons ierāva lenti iekšā un saņurcīja, un tad šī vieta jau skanēja kā pilnīgs burkšķis un praktiski nebija restaurējama. Arī mūžs datu magnetofoniem izrādījās ne tik garš: pēc 35 gadu lietošanas dažs labs no tiem jau bija nelietojamā stāvoklī. Tāpēc Latvijas Radio tajā laikā pastāvēja īpaši izveidota remonta nodaļa, kas regulāri veica apkopi, remontēja un kalibrēja: sākuma periodā – analogos magnetofonus, vēlāk – datu magnetofonus. Tolaik jau veidojās kompjūterdaļa (šodien – Informāciju tehnoloģiju daļa), kas skatījās jaunu tehnoloģiju virzienā, un te jāmin gan bijušais skaņu režisors Jānis Lācis, gan Normunds Putniņš un daudzi citi, kas jau tad paredzēja, kādā virzienā attīstīsies gan ieraksti, gan Radio fonotēka.

Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē sestdien, 29. novembrī, izskanēs Friderika Šopēna mūzikas koncerts "Dvēseles frekvence: Šopēns", kura programmu veidojis pianists Edgars Tomševics, kurš atzīst, ka “Friderika Šopēna mūzika ir ļoti patiesa. Līdzīgi kā kompass zemes debespušu noteikšanai, tā Šopēna mūzika vienmēr ir guvusi manī atbalsi, radusi noteiktu dvēseles frekvenci.” 

Viņa domubiedri šajā koncertā būs čelliste Dace Zālīte-Zilberte un dziedātāji Brigita Reisone un Daniils Pogoriless, pirmajā daļā atskaņojot Sonāti čellam un klavierēm solminorā, kas pirmatskaņota pēdējā komponista publiskajā koncertā Parīzē, un Trešo balādi op 47. Koncerta otrā daļa veltīta komponista solodziesmām. Koncertu vadīs Orests Silabriedis.

Baritonu Daniilu Pogorilesu un pianistu Edgaru Tomševicu izjautāja Inta Pīrāga, noskaidrojot, cik garšs bijis ceļš līdz šīs programmas realizācijai atklāj idejas autors Edgars Tomševics, par dziesmu saturu, dvēseli un vēsturi, kā arī pieredzi kamermūzikas jomā un pienākumiem Operā.

Daniils bijis pārsteigts, uzzinot, ka Šopēnam ir solodziesmas, un bijis patīkami tās analizēt un iedziļināties gan tekstuāli, gan muzikāli, un meklēt interesantus veidus interpretācijai. Tomēr sākotnēji lielākais izaicinājums bijis teksts poļu valodā, kuru apgūt palīdzījusi kolēģe Eva no Varšavas: "Viņa mums ar Brigitu Reisoni ir palīdzējusi ļoti daudz - no pašiem pamatiem līdz detaļām, kā tikt galā ar izrunu, kā dabūt īsto ritmu un tempu. Pašlaik, esot finiša taisnē, vairāk strādājam ar muzikālajiem izteiksmes līdzekļiem, mēģinām dabūt kopīgo formu. Bet valoda gan ir interesanta.

Edgara Tomševica interese par Šopēna mūziku aizsākās 2002. gadā, kad redzēta Romana Polaņska filma “Pianists”: "Šopēns mums asociējas ar klaviermūziku, taču bieži vien noktirnes salīdzina ar bel canto stilu.

Mēs atskaņosim arī Šopēna Čellsonāti, kas ir viņa daiļrades rezumējums, pēdējo dzīves gadu ciešanu un vientulības rezultāts. Solodziesmas ir ļoti skaistas un skaudras, un ļoti vērtīgas."

Daniils Pogoriless: "Mēģinājumu procesā ir tapušas dažādas idejas par to, kā atskaņot dziesmas pamīšus, sadalot pantos vai pat frāzēs. Kontekstuāli dziesmas ir ļoti dažādas. Par daudzām biju pārsteigts, kad tiku pie tulkojumiem, jo pati mūzika neatklāj to būtību. Dziesma “Skumjā upe” izklausās tik bērnišķīgi! Jā, tā ir skumja, bet tikai izlasot tulkojumu tu saproti, cik dziļas ir sāpes un cik liela traģēdija tur paslēpta. Man un Brigitai šis vairāk ir aktierisks uzdevums, un arī tas ir izaicinājums. Ļoti šaubos, vai publikā būs kāds poļu valodas eksperts, subtitru arī nebūs, bet mūsu uzdevums ir caur poļu valodu pasniegt kodolu."

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins

Velosipēds tika izgatavots 1943. gada vasarā Rīgā, Valsts Elektrotehniskās fabrikas (VEF) sporta lidmašīnu darbnīcā.

Elegantā velosipēda konstrukcijas autors un izgatavošanas procesa vadītājs bija neviens cits kā slavenais latviešu aviokonstruktors, viens no rūpnieciskā dizaina aizsācējiem Latvijā – Kārlis Irbītis (1904. gada 14. oktobris, Lādes pagasts – 1997. gada 13. oktobris, Kanāda), kurš laikā no 1935. līdz 1943. gadam vadīja Valsts Elektrotehniskajā fabrikas Sporta lidmašīnu būves nodaļu.

Kā atceras Kārļa Irbīša līdzgaitnieki, viņa konstruktora talantam un izgudrotāja domu lidojumam nebija robežu. Slavenā vīra vadībā, kurš pamatoti tiek dēvēts par Latvijas aviobūves spožāko dārgakmeni, ir radīti ne tikai lidaparāti. Savulaik Kārlis Irbītis ir konstruējis un izgatavojis vairāku unikālu modeļu automobiļus, īpašu motociklu un arī šo velosipēdu, kurš tika izgatavots vienā eksemplārā.

Velosipēds ir ievērojams ne vien ar savu lielisko "Art Deco" stila dizainu: abi velosipēda riteņi ir aprīkoti ar atsperēm, taču pakaļējā riteņa komfortam radīts speciāls hidraulisks monoamortizators, kādi velosipēdu ražošanā oficiāli parādījās vien 80. gados, ienākot modē kalnu divriteņiem!

Šādu piekares veidu Irbītis saskatīja par perspektīvu jau tālajā 1943. gadā.

Savās atmiņās velosipēda pasūtītājs un faktiskais īpašnieks Aleksandrs Egle 1989. gadā rakstīja: "Kad velosipēds tika izgatavots, to izmēģinājām VEF pagalmā daudzu skatītāju klātbūtnē. Uz ceļa ik pa dažiem metriem nolikām pusapaļas malkas šķilas. Ieskrējos un lielā ātrumā braucu tām pāri - noklakšķēja atsperotie riteņi un visiem bija liels brīnums par šo skaisto, jauno velosipēdu."

Ziņa par konstruktora Kārļa Irbīša meistardarbu tika publicēta arī laikraksta "Tēvija" 1943. gada 24. jūlija numurā. Avīze diezgan detalizēti aprakstīja velosipēda konstrukciju un pieminēja, ka būvei lietots saplākšņu fabrikā "Potempo" sagatavots augstvērtīgs bakelizēts koks un G. Ērenpreisa firmas divriteņu metāla daļas.

Interesanti, ka līdz mūsdienām ir saglabājies arī Kārļa Irbīša pašrocīgi izgatavotais šī velosipēda zīmējums, kurš šobrīd glabājas VEF vēstures muzejā Rīgā.

Skaistā koka divriteņa rāmi rotā paša konstruktora firmas zīme – lidojoša kaija; tāda pati kā tās, kuras greznoja arī Kārļa Irbīša būvēto lidmašīnu sānus.

Velosipēds līdz mūsdienām ir saglabājies absolūti nevainojamā stāvoklī un apskatāms Saulkrastu Velosipēdu muzeja kolekcijā.

Šī velosipēda radīšana visciešākā veidā ir saistāma ne vien ar velorūpniecības vēsturi Latvijā, bet arī ar Latvijas aviāciju un lidmašīnu būvi mūsu zemē.

"Klasikā" tiekamies ar flautistu Andi Klučnieku, un mūsu sarunas fokusā ir Baltijas flautu kvarteta programma "Flautu simfonija", kas 27. novembrī pulksten 17:30 skanēs Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas Laimas zālē, bet 28. novembrī pulksten 19 – VEF Kultūras pils Kamerzālē.

Baltijas flautu kvartets – tie ir četri vadošie Baltijas valstu flautisti, apvienojušies spēcīgā akadēmiskās mūzikas izpildītāju ansamblī: Andis Klučnieks (Latvija), Reinis Lapa (Latvija), Ģiedrjus Gelgots (Giedrius Gelgotas, Lietuva) un Mihkels Peeske (Mihkel Peäske, Igaunija).

Programmā "Flautu simfonija" iekļauti tikai un vienīgi Baltijas valstu komponistu skaņdarbi – oriģinālmūzika un pārlikumi flautu ansamblim, aizvedot romantiskā laikmetīgās un klasiskās mūzikas ceļojumā cauri Baltijas valstīm. Programmā: M. Gribinčika, H. Ellers, L. Narvilaite, J. Ābols, O. Ehala, K. Sinks un R. Budrjūnas.