"Karlam Ristikivi (1912–1977) un "Dvēseļu naktij" (1953) ir ko teikt arī mūsu laikā. "Dvēseļu nakts" neapšaubāmi ir savdabīgs un spēcīgs, nepelnīti mazpazīstams darbs, kas iekļaujams Eiropas 20. gadsimta gara pasaulei būtiskā strāvojumā un kas arī tur izceļas ar savu rokrakstu." Tā raksta igauņu rakstnieks Reins Rauds, kura rakstītais daudzus mūs uzrunā.

Karls Ristikivi (Karl Ristikivi, 1912–1977) ir viens no visdižākajiem igauņu (arī igauņu trimdas) literatūras rakstniekiem – prozists, kritiķis, dzejnieks. "Dvēseļu naktī", kas aizsāk igauņu modernistiskā romāna vēsturi, protagonists – trimdinieks gan pēc dokumentiem, gan iekšējās izjūtas – Jaungada naktī klīst pa dīvainu atmiņu labirintnamu Stokholmā, līdz beidzot nonāk absurdā tiesā, kurā ir liecinieks un apsūdzētais septiņu nāves grēku prāvā. Pa vidu rakstnieks paspēj arī diskutēt ar romāna neapmierināto lasītāju.

Romānu, kuru klajā laidusi izdevniecība "Jānis Roze", latviskojusi Maima Grīnberga, kuru uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, visupirms pajautājot par iepazīšanos ar šo romānu "Dvēseļu nakts". Pārraides otrajā daļā – saruna ar literatūras pētnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi.

"Par šo grāmatu uzzināju, kad studēju Tartu, tātad 90. gadu sākumā, un tā bija viena no grāmatām, ko nabadzīgais students atļāvās nopirkt... Tas, man šķiet, ir 1991. gada izdevums, stāsta Maima Grīnberga. " (..) Tā ir grāmata, par kuru kopš tā laika, kad sāku tulkot, ik pa brīdim esmu domājusi – ka to noteikti vajadzētu iztulkot, bet nu – kā tas dzīvē reizēm gadās: plāni un iespējas nesakrīt, un tad arī piemirstas. Bet kaut kādā brīdī man Renāte (Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja un izdevniecības "Jānis Roze" izpilddirektore – red.) ieminējās, ka gaidāms nākamais konkurss ES programmā "Radošā Eiropa". Man uzreiz bija skaidrs – klāt ir īstais brīdis! Paldies Dievam, ka tā, jo "Radošā Eiropa" arī atbalstīja, un es ar milzīgu prieku beidzot iztulkoju šo romānu."

Vaicāta, kā skaidrojams tas, ka par grāmatu, kura uzrakstīta 1953. gadā, vēl aizvien pētniekiem ir interese un tie cenšas visdažādākajā veidā izpētīt šo darbu,

tulkotāja Maima Grīnberga atzīmē: "Tas ir šī darba dziļums, strukturālā sarežģītība, kas lasītājam patiesībā nekādi netraucē. Vienkārši šis darbs ir interesants. Tur ir tik ārkārtīgi daudz slāņu!"

Viņa arī atgādina Karla Ristikivi dzīves gājumu: "Viņš dzimis 1912. gadā, un pēc ārkārtīgi nabadzīgas, trūcīgas bērnības un patiesībā pilnīgas bezcerības tomēr ieguvis labu izglītību un paspējis sarakstīt ļoti reālistisku, savam laikam veltītu romānu triloģiju, par ko ieguva uzslavu no igauņu klasikas milža Tamsāres, kurš viņu nosaucis par savu mantinieku. Ristikivi paspēja sākt nākamo triloģiju par to, kā Igaunija zaudēja brīvību, taču šie divi romāni iznāca jau trimdā. Triloģiju viņš nepabeidza, jo saprata, ka par to, ko viņš būtu varējis rakstīt trešajā romānā, jau ir paspējuši sarakstīt ļoti daudzi citi trimdas autori. Un tad viņam radās vēlme pilnībā mainīt savu rakstības stilu! Ļoti daudzi rakstnieki aug, lasot grāmatas un rakstot par tām kritikas – tas ir veids, kā rakstnieks sevi pilnveido. Šī nodarbe viņu kaldināja: viņš sāka meklēt  citus izpausmes veidus,

un pēc vairāk nekā sešu vai septiņu gadu pauzes iznāca "Dvēseļu nakts", kas bija radikāli atšķirīgs romāns no visa, ko viņš pirms tam bija rakstījis.

Viņš gan bija paspējis publicēt pāris noveļu, kurās varēja saprast, ka viņa stils mainās. Pēc šī romāna atkal bija ilgāka pauze, pēc kuras Ristikivi rakstīja Eiropas vēsturei veltītus romānus, kuros uz vēsturisku notikumu fona risina lielas, būtiskas lietas, kas viņu interesē: labais, ļaunais, iekšā, ārā, kristietība tās dažādajās izpausmēs."

Kā šo romānu redz Inguna Daukste-Silasproģe, kura pārzina latviešu trimdas literatūru? "Mēs varam iepazīt tikai to igauņu trimdas literatūras daļu, kas ir tulkota. Kopumā ņemot, es teiktu, ka tajā nav nemaz tik daudz atšķirību no mūsu literatūras: mums ir līdzīgi motīvi, līdzīgas sajūtas; dominē bēgļu un trimdinieku izjūtas un sajūtas, ko nozīmē dzīve bez mājām vai ārpus savas dzimtās zemes.

Runājot par Karlu Ristikivi, jāteic, ka viņa romāns ir pārsteigums, bet tā ir arī novitāte un spilgts uzplaiksnījums gan igauņu literatūrā kopumā, gan arī viņa paša daiļradē, jo nav tā, ka tā būtu viņa ierastā rakstība. Viņš pārsteidz ar vēstījumu, ar situācijām;

ļoti daudz ievij bēgļu un trimdinieku izjūtas – tas ir cilvēks, kurš neatrod savu vietu. Simboliskas ir istabas, kurās viņš ieiet, kurām nav durvju un no kurām viņš netiek ārā. Arī grēksūdze un septiņi grēki, kuriem ir simboliska nozīme."

Vairāk – audioierakstā.  

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš

Atbilstoši globalizācijai, pirms trīsdesmit gadiem Eiropas valstīm bija jāslēdz līgums ar aizokeāna partneriem par tirdzniecību. Tie gribēja, lai arī kultūras produkcijai tiktu piemēroti parastie komerciālie noteikumi – tātad, lai tiktu atceltas pieļaujamās svešas kultūras produktu kvotas un lai tiktu aizliegta vietējās kultūras dotēšana. Tādā gadījumā pār Eiropu gāztos Holivudas filmu un citas turienes audiovizuālās produkcijas plūdi. Arī latviešu mūzika tiktu izspiesta no Latvijas Radio programmām.

Rietumeiropas prese jau skaidri apzinājās draudus savu tautu kultūrām, ja kultūra tiktu pielīdzināta parastai precei. Te nu nevarējām klusēt arī mēs.

Kopā ar Latvijas Radio starptautisko sakaru daļas vadītāju, angļu filologu Aivaru Ginteru parakņājāmies ārzemju presē un publicējām, tā sakot, savas aizstāvības rakstu.        

Citējām pat Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, kurš rakstīja: "Uz spēles ir mūsu nāciju kultūras identitāte, katras tautas tiesības uz savu pašas kultūru. Ja kāda sabiedrība grasās atdot citiem līdzekļus, ar kuriem tai sevi garīgi jāpārstāv, tad tā būs paverdzināta sabiedrība. (..) Bet Francija un, ceru, visa Eiropa pašreizējās tirdzniecības sarunās aizstāvēs kultūras izņēmumstāvokli (..) Mēs Eiropu neizveidosim, ja zaudēsim Eiropas mūzikas pašas tēlus."

Taču 1993. gada beigās Radio kultūras tiesības tika apdraudētas ne vairs ārēju, bet gluži vienkārši Latvijas iekšējo apstākļu dēļ. Joprojām nācās cīnīties par trešās jeb Kultūras programmas eksistenci.

Radio budžeta samazināšana par 15 procentiem no 1. oktobra ļāva apmaksāt šīs ultraīsviļņu programmas dzirdamību ne vairs visā Latvijā, bet tikai Rīgā un 90 kilometru rādiusā ap to. Tas bija izraisījis klausītāju neapmierinātību un pārmetuma vēstules, adresētas, protams, manai šajā situācijā nevarīgajai personai.

Kāda ventspilniece rakstīja: ""Jaukāku" dāvanu Starptautiskajā mūzikas dienā (1. oktobrī) provinces melomāni laikam gan nevarēja gaidīt.

Cik ciniskam gan jābūt cilvēkam, kurš tā vienkārši nolemj, ka kultūra provincē ir pārāk liels greznums un nevajadzīga izšķērdība, un tik precīzi izvēlas datumu, kad šo kultūras caurulīti aizgriezt pilnīgi."

Ko uz to atbildēt? Lai nevienam neliktu vilties un cerot uz nākamā gada budžeta iespējām, tad nu šis "ciniskais cilvēks" riskēja un solīja, ka 1994. gadā trešo programmu ultraīsviļņos atkal padarīsim dzirdamu visā Latvijā.    

Mūs visvairāk aizstāvēja Eiropas Raidorganizāciju savienība, saukta EBU. Tās prezidents uzsvēra, ka gan komercraidītājiem, gan mums kā sabiedriskajiem raidītājiem ir vienā un tai pašā telpā jācīnās par klausītājiem, lai gan mūsu mērķi ir atšķirīgi.

Komerciālā raidīšana ir bizness, bet sabiedrisko raidītāju uzdevums ir sniegt klausītājiem pilnu informācijas un zināšanu spektru. Viņš norādīja uz šīs problēmas sevišķo saasināšanos Austrumeiropā, tātad arī Latvijā, un uzsvēra: "Tur trūkst pietiekamu valsts ienākumu, lai finansētu tos uzdevumus, kas ir tik svarīgi tieši šajā nacionālās identitātes atjaunošanas periodā (..). Ir nepieciešams radīt drošību (..) nacionālajiem medijiem, kas kalpotu nacionālai vai reģionālai videi, citādi identitātes, tradīcijas un valodas izzudīs, sajauksies internacionālā putrā." Lieki teikt, ka šie vārdi vēl vairāk nekā iedrošinājums mums, bija nepieciešami mūsu valdībai, negribīgajai mūsu sabiedriskā radio finansētājai.

Svarīga Radio saite ar ārpasauli, kā minēju, bija klausītāju vēstules. Viņu iebildumi pret izklaides mūzikas uzkundzēšanos citiem raidījumiem palīdzēja cīnīties pret iesīkstējušos estrādes mūzikas kultu. Kāds sadusmots klausītājs rakstīja: "Notiek vērtīga radio lekcija, intervija. Bet – to pārtraukt pa vidu ar estrādes gabaliem, kas sabojā interesanto labsajūtu un interesi – tas ir uzbāzīgs huligānisms. Tas neaudzina, bet posta."

Lieta tā, ka toreiz estrādes dziesmiņu mānija Radio tik tiešām bija fatāla. Reiz kāda redaktore man rādīja sabiedriski politiska raidījuma plānu, kas sākās ar banālu dziesmu par mīlestību.

Jautāju: vai tad pēc tam, kad pieteikts nopietns raidījums, klausītājam tiešām būtu jākavē vairākas minūtes, klausoties kaut ko pavisam citu? "Jā," bija atbilde, bez dziesmas politiska raidījuma klausītājs jutīsies vīlies...

Šādu aplamību izskaušana bija lēna un grūta.

Taču šodienas Radio ir sasniedzis līmeni, kur manis stāstītais ir noiets etaps, tāpēc stāstam par senām problēmām lieku punktu.

27. novembrī pulksten 18 JVLMA Jaunajā zālē skanēs vokālās kamermūzikas koncerts ''Mikelandželo dzeja mūzikā. Veltījums renesanses ģēnija 550. jubilejas gadam'', kurā piedalīsies tenors Artjoms Sofronovs, bass Krišjānis Norvelis un pianiste Lelde Tīrele.

Programmā iekļautas Hugo Volfa Trīs dziesmas ar Mikelandželo dzeju, Bendžamina Britena Septiņi Mikelandželo soneti op. 22, Dmitrija Šostakoviča Četras daļas no Mikelandželo vārsmu svītas op. 145 un Ērika Žaka Volfa Divas dziesmas ar Mikelandželo dzeju Nr. 6 un Nr. 33.

Par programmas ieceri un īstenošanas procesu otrdienas "Neatliekamajā sarunā" stāsta dziedātājs Krišjānis Norvelis un pianiste Lelde Tīrele.  

"Mums ir brīnišķīgs aktieru trio! Sandija Dovgāne, Alise Dzene un Rihards Zelezņevs - tie visi ir cilvēki, ar kuriem esmu pirms tam strādājusi kino un arī teātrī, bet pārsvarā kino. Tāpēc es tā nopriecājos, ka filmu "Pansija pilī" un "Vecāku sapulce" komanda atkal ir apvienojusies! Aktieru izvēle man reizēm top nejauši, bet par Sandiju gan uzreiz šķita, ka viņa varētu būt Almas lomas atveidotāja. Domāju, kas varētu būt pārējais sastāvs, un tad kaut kā nonācām pie šī trio. Nevalstiskajos teātros ļoti lielu nozīmi spēlē sakritības – vai konkrētajiem aktieriem ir brīvs grafiks, vai viņi tiek uz mēģinājumiem. Šajā gadījumā viss sakrita, un es biju ļoti priecīga. Man liekas, ka ļoti labi mums saskanēja: katrs bija mazliet citādāks, katrs pienesa kaut ko jaunu, un radošais process bija ļoti mierīgs un mīlestības pilns," teic režisore Marta Elīna Martinsone, stāstot par "Dirty Deal Teatro" jauniestudējumu "Raganas", kas pirmizrādi piedzīvoja dienu pirms "Dirty Deal Teatro" triumfa "Spēlmaņu naktī"...

Izrāde "Raganas" balstīta Dainas Tabūnas tāda paša nosaukuma romānā, kas klajā nācis 2023. gadā un nominēts gan Eiropas Savienības Literatūras balvai, gan Latvijas Literatūras gada balvai.

Alma ir reāli zemā punktā. Nesen viņu pametis draugs, un abām viņas māsīcām jau apnicis par to runāt. Turklāt liekas, ka Almas jaunajā dzīvoklī spokojas, bet pārvākties nav iespējams, jo tad nāktos pakāst depozītu. Viena māsīca iesaka Almai pamēģināt psihoterapiju – droši vien prātīga doma, bet izklausās pārāk ilgi, dārgi un nomācoši. Otra piedāvā izsaukt dziednieci no TV šova. Alma tādām lietām īsti netic, tomēr piekrīt tik un tā.

Tā aizsākas viņas klejojumi pa mūsdienu raganības pasauli, kas ved gan uz sieviešu-dieviešu sanāksmēm, gan strīdiem ar taro kārtīm, gan buršanos caur sava dzimtas koka samezglojumiem. Bet kaut kur visam pa vidu paveras vārti, kas ļauj Almai ielūkoties citos laikmetos un satikt savas līdzinieces, kuras arī – katra citu iemeslu dzīta – sper pirmos soļus maģijā.

Dramaturģija: Daina Tabūna, Marta Elīna Martinsone

Stāsta ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio direktors (1995 – 2005, 2009 – 2011) Dzintris Kolāts

Nu, es drusku pārspīlēju – degunu viņam pakasīt nevar, bet katrā ziņā degunradzis cilvēkam pilnīgi atklātā dabā var pieiet ļoti tuvu, tuvu. Vai arī otrādi – cilvēki var pienākt ļoti tuvu degunradzim.

Runa ir par tā saucamo balto degunradzi (ir vēl melnais, kurš ir niknāks un mazliet mazāks augumā). Jo degunradzim ir ļoti, ļoti slikta redze. Pie tam acis atrodas abās pusēs galvai, un viņš uz priekšu taisni sev pretī īsti neredz.

Ugandā, kur vairākkārt esmu bijis, viena no atrakcijām ir tāda, ka lielajā nacionālajā parkā mēs ejam pie degunradžiem. Lūk, šeit ir studija, kur no vienas sienas līdz otrai ir kādi septiņi vai astoņi metri. Un tad iedomāsimies, ka vienā pusē ir tas milzīgais zvērs, kurš, neskatoties uz saviem apjomiem un resnumu, ir pietiekami veikls, bet otrā pusē ir cilvēki. Protams, ir zināma robeža, par kuru tuvāk vairs nedrīkst iet, un tad reindžeri mūs stumj nost.

Bet katrā ziņā šis dzīvnieks ir apveltīts ar ļoti vāju redzi. Kā mums teica – ja gadījumā tomēr ir tā, ka viņš skrien virsū, tad vienkārši jāaiziet aiz krūma. Viņš atskries un īsti nevarēs saprast, kādēļ ir skrējis.

Tātad, tas ir dzīvnieks, kuru, atšķirībā, piemēram, no ziloņiem, apskatīt un fotografēt var ļoti, ļoti tuvu. Nu, degunu kasīt, kā es te sākumā lielījos, laikam tomēr nevajadzētu...

Kopā ar mākslas vēsturnieci, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāju Gintu Gerhardi-Upenieci viesojamies Monsas Mākslas muzejā Beļģijā, kur šobrīd skatāma vērienīga starptautiska izstāde "Dziesma par zemi. Deivids Hoknijs", kurā ar divām Johana Valtera un Vilhelma Purvīša gleznām piedalās arī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

***

Izstāde "Deivids Hoknijs. Dziesma par zemi" (David Hockney. Le chant de la terre), kas Monsas Mākslas muzejā (Beļģija, CAP/Le Musée des Beaux-Arts de Mons) apskatāma līdz 2026. gada 25. janvārim, veidota kā savdabīgs vizuāli muzikāls ceļojums, kurā apvienota glezniecība, dzeja un mūzika, un kura vadmotīvs ir Gustava Mālera (Gustav Mahler‎, 1860–1911) monumentālā simfonija-kantāte "Dziesma par zemi".

Idejas autore ir Orsē muzeja Parīzē goda kuratore, mākslas vēsturniece Izabella Kāna (Isabelle Cahn), kas pazīstama kā 19. gadsimta otrās pusēs – 20. gadsimta sākuma mākslas eksperte un daudzu starptautisku izstāžu kuratore.

Monsas izstādes koncepcijas pamatā ir slavenā britu mākslinieka Deivida Hoknija (David Hockney, 1937) gleznu kolekcija, kuru vidū īpaši izceļas iespaidīgas lielformāta un uz iPad radītās kompozīcijas. Līdzās šai centrālajai figūrai ekspozīcija tematiski izgaismo Vincenta van Goga (Vincent van Gogh, 1853–1890), Konstantīna Menjē (Constantin Meunier, 1831–1905), Alberta Edelfelta (Albert Edelfelt, 1854–1905), Edvarda Munka (Edvard Munch, 1863–1944) un citu ievērojamu autoru daiļradi.

Projekts pēta saikni starp cilvēku un dabu: zemi, laukiem, gadalaikiem, ziediem, vientulību un dzeju, piedāvājot izvērstu emocionāli piesātinātu stāstu sešās sadaļās: "Alma mater", "Vientuļnieks rudenī", "Pavasara reibums", "Flourescenses", "Četri gadalaiki" un "Perspektīva Deivida Hoknija darbos", ko papildina trīs imersīvās telpas.

Katrā zālē notiek saspēle starp glezniecību, mūziku un tekstu, atspoguļojot Mālera skaņdarbu "Dziesma par zemi ("Das Lied von der Erde"). 1907.–1908. gadā sacerētā simfonija ir veltījums dabai, tās trauslajam skaistumam un dzīvības spēkam. Izstādē tas atklājas kā kopīga tēma – universāls gars, kas caurvij darbus, savieno māksliniekus un pavada apmeklētāju gan vizuālā, gan skaņas instalāciju pasaulē.

15. novembrī pirmizrādi Latvijas Nacionālajā teātrī piedzīvojis iestudējums "Viss par Ievu" Ināras Sluckas režijā.

Tā ir izrāde par laiku, kas rit un liek mainīties tev pašam, lai turpinātu dzīvot un strādāt, un kāpt pa karjeras kāpnēm, un ne tikai sasniegt virsotnes, bet arī iespēju baudīt dzīvi.

Ja tu nespēj mainīties, tevi ieskaita aizejošā paaudzē, jo pie durvīm vienmēr stāv nākamie.

Šoreiz – pie kāda Brodvejas teātra ieejas vēlā rudens vakarā noplukušā mētelītī tērptās Īvas Heringtones izskatā.

Tuvākā izrāde būs skatāma 25. novembrī, bet jau šobrīd "Klasikā" sarunu laikā tiekamies ar izrādes režisori Ināru Slucku. 

Sākam ar atskatu uz vakar notikušo "Spēlmaņu nakti", kur starp balvas saņēmējām arī Annija Kristiāna Ādamsone, kurai Ināra Mūzikas akadēmijā mācījusi aktiermeistarību, un aktrises Maija Doveika un Jana Ļisova, kuras šobrīd spēlē galvenās lomas abos Ināras jauniestudējumos: "Egles stāsti" Nacionālā teātra aktierzālē un "Viss par Ievu" Lielajā zālē. Runājam par Ināras Sluckas uzticēšanos kritiķu vērtējumam un savu mērauklu, par lielas uzmanības pievēršanu aktieransamblim un literārā darba izvēli saskaņā ar savu iekšējo sajūtu. Arī par gaismas ieraudzīšanu un cerības nezaudēšanas aktualitāti šodien.

Šis būs stāsts par to, kā 1992. gada pavasarī ar "Latvijas kuģniecības" kravas kuģi no Roterdamas uz Rīgu kuģoja divas Latvijas Radio Mūzikas redakcijas redaktores – Gita Lancere un Ināra Jakubone.

Visa iesākums bija kāda vēstule, kas 1991. gada rudenī uzradās uz mana darbagalda un kurā Eiroradio Mūzikas nodaļas vadītājs Pjērs Īvs Tribolē aicināja Latvijas Radio piedalīties Eiroradio stendā mūzikas izstādē jeb gadatirgū "Musicora" Parīzē nākamā gada pavasarī.

Nedz es tolaik zināju, kas tā tāda "Musicora", nedz to, kas tas tāds - mūzikas gadatirgus. Bet mūzikas redakcijā jau bijām baudījuši Eiroradio sūtītos fantastiskos ierakstus, un vēlme popularizēt latviešu mūziku arī bija liela, tāpēc tika nolemts – jāmēģina uz Parīzi tikt. Devos pie Televīzijas un Radio šefa Rišarda Labanovska izklāstīt ieceri. Jā, morāls atbalsts būšot, uz Parīzi ar radio svētību mūs palaidīšot, bet finansiāli nodrošināt šo braucienu radio diemžēl nekādi nevarēšot.

Tolaik jau zinājām, kas tas tāds – "sponsors". Neatceros, kāpēc, bet šķita – jāmēģina uzrunāt "Latvijas kuģniecība". Varbūt tāpēc, ka tā tolaik bija viena no retajām Latvijas valsts organizācijām, kas ne tikai pelnīja valūtu, bet arī ik pa brīdim atbalstīja labdarības un sporta pasākumus. Tā nu zvanīju, šķiet, "Latvijas kuģniecības" mārketinga daļai, un

pēc pavisam īsas tikšanās ar kādu jaunu, laipnu cilvēku "Latvijas kuģniecības" mājā pretī Nacionālajam teātrim, gluži neticamā kārtā bijām tikuši ne tikai pie dolāriem turpceļam, bet arī pie apsolījuma, ka atpakaļceļu kuģniecība sponsorēs, tā teikt, graudā – atgādājot mūs mājās ar kādu no saviem kuģiem.

Ja vien mēs jaudātu tikt līdz kādai tuvākai vai tālākai ostai. Pēc gadatirgus beigām mūs no Parīzes nogādāt Roterdamā piesolījās pirms pāris gadiem iepazītais visu baltiešu draugs, holandiešu komponists Pauls de Būrs. Atlika vien nopirkt aviobiļetes no Pēterburgas uz Parīzi un vēl vilciena biļetes līdz Pēterburgai, un loģistikas rēbusi šķita atrisināti!

Gadatirgum gatavojāmies ne pa jokam. Pirmkārt, tapa tāds kā reklāmas lapiņa par Latvijas Radio mūzikas kolektīviem un ierakstu studijām. Atceros, pati to "maketēju" – šo vārdiņu gan liekot pēdiņās, jo tā maketēšana izpaudās kā A4 formāta lapu līmēšana un locīšana 3 daļās,

uz katra no atlokiem iemērot vietu Radio kora, simfoniskā orķestra, estrādes orķestra, radio studiju un paša Radio bildēm, un sacerot īsus aprakstus "pēc mēra". Diemžēl esmu aizmirsusi tās drukātavas nosaukumu – un tā bija viena no pašām pirmajām privātajām drukātavām Rīgā – kas par pliku paldies laipni piekrita manus "maketus" pārvērst kārtīgi dizainētos un uz bieza krītpapīra nodrukātos bukletiņos. Ar "Latvijas kuģniecības" logo uz vāciņa, skaidra lieta!

Tapa arī buklets angļu valodā ar mūsu komponistu biogrāfijām un darbu sarakstiem. Lai to sarakstītu drukāšanai piemērotā formā, bija jābrauc uz Televīziju, jo tur atradās tolaik vienīgie Televīzijas un radio datori.

Šķita, ka uz Parīzi jāaizgādā pēc iespējas vairāk latviešu mūzikas ierakstu un aprakstu, tāpēc līdzņemšanai tika sakrāmēta ne tikai iespaidīga skaņuplašu kolekcija, bet arī krietna kaudzīte grāmatu – no "Jauno mūzikas" līdz pat "Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē"... Tā teikt – skatiet nu, cik daudz mums tās latviešu mūzikas un kas tik viss par to nav sarakstīts! Arī katra grāmata tika anotēta gan angliski, gan franciski, pie tam ar tulkojumu franču valodā līdzēja Parīzē dzīvojoša latviešu jauniete – Jāzepa Vītola radu bērnu bērns, joprojām uzvārdā Vītols!

Kad nu ar Gitu bijām tikušas līdz Parīzei, devāmies meklēt gadatirgus norises vietu – Lielo pili jeb "Grand Palais", kas, tāpat kā Eifeļa tornis, tika uzbūvēta, gatavojoties 1900. gada Parīzes Pasaules izstādei. Satriecoši apjomi, ļoti daudz tērauda un ļoti daudz stikla – tāds bija pirmais iespaids, ieejot šajā grandiozajā celtnē. Te nu bija mūsu "Musicora" – klasiskās mūzikas gadatirgus jeb salons, kā to dēvēja paši franči – tik raibs un iedvesmojošs!

Tikpat iedvesmojošs šķita Eiroradio šefs Pjērs Īvs Tribolē, kuru drīz vien satikām, pie tam itin pārsteidzošā paskatā un ampluā – pabružātā sarkanā džemperītī ar uzrotītām piedurknēm, sparīgi stumjot kaut kādus mēbelēm vai citiem krāmiem piekrautus ratiņus Eiroradio stenda virzienā.

Nu jā, līdz tam Latvijā sastaptos priekšniekus būtu grūti iedomāties nodarbojamies ar kaut ko tik praktiski necilu, piezemētu, triviālu...

Pjērs Īvs gan tā kā pabrīnījās, kad jautājām, vai viņš nevarētu piebraukt pie mūsu viesnīcas, lai savāktu koferus ar izstādes materiāliem, un vēl vairāk viņš brīnījās, ieraudzījis koferu saturu. Jo citu valstu kolēģi Eiroradio stendā bija ieradušies ar kādu bukletiņu vai pāris kompaktdiskiem. Nu, ko lai te saka – diski mums tolaik i ne sapņos nerādījās, un vispār - bijām tiešām ļoti pacentušās.

Latvijai atvēlētais plauktiņš Eiroradio stendā bija košs. Visredzamākajā vietā nolikām folkloras plati ar Birutas Baumanes "Vecās čigānietes" portretu uz vāka, un tas bija īstais āķis, lai piesaistītu ne viena vien interesenta skatu, un tad jau varēja ritināt latviešu mūzikas stāstu tālāk vien.

Bet nu vēl par kuģošanu. No Parīzes Roterdamā nokļuvušas, uz kuģa klāja tikušas un kapteiņa eleganti – ar tostu – sveiktas, iekārtojāmies pie sāniem stūrmanim un lepni slīdējām pa varenās Reinas grīvu, pēc tam jau pa Ziemeļjūru. Baltijas jūrā visātrāk varētu nokļūt  pa Ķīles kanālu, bet tas maksāja bargu naudu un Latvijas kuģi to nevarēja atļauties – bija jāpeld apkārt Dānijai, Jitlandes pussalai.

Kā par nelaimi, jau Ziemeļjūrā sākās baisa vētra, kas mūsu mazajam kravas kuģim lika trīs dienas nostāvēt Dānijas aizvējā, gaidot, kad norims tikpat traka vētra Baltijas jūrā.

Mājupceļš ieilga, un, kad apnika apcerēt Hamleta likteni – jo bijām apstājušies tieši iepretī Kronborgas pilij –, varējām īsināt laiku, izpalīdzot kuģa kokam, piemēram, ar kartupeļu tīrīšanu.

Pēc nedēļu ilgas dzīvošanās pa jūrām beidzot laimīgi iekuģojām Daugavā. Pa cietzemi vēl kādu laiciņu gan pārvietojāmies stipri zvalstīgā jūrnieku gaitā.

Šonedēļ raidījuma "Sidraba birzs" uzmanības centrā ir divi 28. novembra notikumi: koncerts "Savā rokrakstā", kad VEF Kultūras pilī pulcēsies astoņi labākie Rīgas tautas deju ansambļi, un "Veltījums tautasdziesmai", ko Rīgas sieviešu kori veltīs Dainu tēva Krišjāņa Barona 190. jubilejai Latvijas Universitātes aulā.

14 sieviešu koru vidū ir arī "Ausma", tāpēc dodamies satikt un par tautasdziesmu nozīmi kolektīva ikdienā un svētku reizēs runājam ar diriģenti Vitu Grīnhofu, dziedātājām Guntu Grikmani, Gundegu Lazdovsku un Dzintru Vīcupi. Bet par ideju un programmas daudzslāņaino saturu stāsta koncerta mākslinieciskie vadītāji Aira Birziņa un Romāns Vanags.

Raidījuma veidotāja Inta Pīrāga ciemojas arī TDA "Vektors" mēģinājumā, kur satiek koncerta "Savā rokrakstā" māksliniecisko vadītāju, horeogrāfi Dagmāru Bārbali, un ar aizrautīgajiem dejotājiem Rūdolfu, Rūtu, Līgu un Dāvi sarunājas par dejas maģiju, izpārdotajiem koncertiem, tradīcijām un sava rokraksta iezīmēm.

Vai timpānu katlos var vārīt zupu un kāpēc instrumentam nepieciešami pedāļi? Orķestra "Rīga" mēģinājumu telpā pie sitaminstrumentālistes Virdžīnijas Laubes-Vītiņas ciemojas Jasmīne un Jēkabs.