Izdevniecība "Strāva" klajā laidusi grāmatu "7 grādi pēc Celsija. Baltijas jauno autoru antoloģija", kas apkopo 18 Baltijas jauno autoru prozu un dzeju. Par to svētdienas rītā sarunājamies ar rakstnieku un vienu no šī projekta vadītājiem Lauri Bērziņu. 

Grāmatas iecere radās pēc tam, kad igauņu māksliniece Kristela Cimmera bija satikusies ar lietuviešu režisora asistentu Dominiku Matuļoni un abi sākuši spriest, cik grūti ir iepazīt citu valstu jaunos autorus vai uzzināt, kas notiek blakus valstu kultūrā. Komandai pievienojās Mia Marija Rohumā un Pauls Rauds, un 2024. gadā tika izlemts rīkot nedēļu garu ziemas skolu Igaunijā, kurā Baltijas jaunie autori varētu iepazīties, apmainīties pieredzēm un rakstīt tekstus.

Atšķirībā no citiem mēģinājumiem apkopot Baltijas autoru tekstus, projekta "7 grādi pēc Celsija" mērķis ir izveidot trīs grāmatas ar vienādu saturu visās trīs Baltijas valstu valodās. Šī gada maijā jau tika izdota igauņu versija, savukārt lietuviešu izdevums šobrīd gaida finansējumu.

Grāmatā apkopoti Evelīnas Andžānes, Helēnas Ādli, Simona Bernota, Laura Bērziņa, Patrīcijas Gudekaites, Emijas Grigorjevas, Dominika Matuļoņa, Susannas Metas, Gustava Nikopensiusa, Toma Petruļa, Deivida Preišegalaviča, Paula Rauda, Oresta Razuma, Mias Marijas Rohumā, Līvas Martas Rozes, Māras Ulmes, Lotes Vilmas un Kristelas Cimmeres teksti.

Tekstus no lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva, no igauņu – Rihards Ošenieks; atbalstu tulkošanā snieguši Dens Dimiņš un Ilze Tālberga. Projektu vadītāji – Lauris Bērziņš, Kristela Cimmere, Mia Marija Rohumā un Simons Bernots. Redaktors – Ivars Šteinbergs. Dizains – Mete Mari Kaljasa.

Sarunā ar Lauri Bērziņu ​– par jauno rakstnieku spēju integrēties Latvijas rakstnieku burbulī, par to, kāda situācija rakstniecības telpā sajūtama igauņiem, un kāda – lietuviešiem. Arī par balss došanu jaunajiem, par to, kā dzīvot pēc romāna uzrakstīšanas, par grūtībām izkāpt no burbuļa un kā nepalikt ciniskam.

Novembrī svinot gan Latvijas neatkarības svētkus, gan Latvijas Radio simtgadi, šī raidījuma fokusā ir prieks. Par to, kas Latvijas literatūrā pēdējā laikā iepriecinājis tieši no valodas viedokļa, stāsta dzejniece, redaktore, izdevēja Inese Zandere, tulkotāja Māra Poļakova, tulkotāja un korektore Jolanta Pētersone.

Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners, raidījuma producente – Baiba Nurža. 

Tuvojoties gadskārtējai teātra balvu pasniegšanas ceremonijai "Spēlmaņu nakts", "Klasikā" viesojas teātra kritiķe, žūrijas komisijas priekšsēdētāja un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska.

Runājam gan par "Spēlmaņu nakti" un Henrietas vadīto raidījumu "Kultūrdeva" Latvijas Televīzijā, gan mazliet par balvu "Kilograms kultūras", kuras žūrijas pārstāve arī ir Henrieta, gan par kritiķa likteni un vēl virkni citām būtiskām lietām.  

Liene Jakovļeva: Vakar esat lēmuši, rezultātus zināt, mēs tos uzzināsim rīt. Bet kā tev šķiet: kāpēc tieši šī balva starp daudzajām citām uzmirdz visspožāk?

Henrieta Verhoustinska: Manuprāt, tāpēc, ka teātra skatītājs ir demokrātiskākā publika! Jo – lai klausītos klasisko vai akadēmisko mūziku, klausītājam vajag būt sagatavotam. Tas ir tāpat kā ar labu vīnu un olīvām: tikai pēc gadiem trīsdesmit cilvēks sāk novērtēt klasisko un akadēmisko mūziku, un lielākoties tas ir sagatavots klausītājs. Ar teātri ir citādi. Kā Kirils Serebreņņikovs teicis – viņam vismīļākais skatītājs ir tāds, kurš uz teātri nāk kā balta lapa: kurš nav izlasījis ne recenzijas, ne režisora intervijas, bet nāk uz teātri uzsūkt to, ko mākslinieki viņam sagatavojuši. 

Tomēr ir divi cilvēki, kuru vārdus mēs jau zinām: tie ir balvas par mūža ieguldījumu saņēmēji. Šogad cildināsim Liepājas teātra brīnišķīgo aktrisi Ainu Kareli un Jakovu Rafalsonu no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra.

Tas bija Teātra darbinieku savienības piedāvājums, un mēs to ar lielāko prieku akceptējām.

Šķietami pilnīgi atšķirīgas personības, vai ne?

Vienojošais ir milzīgais Latvijas patriotisms, kas ir viņos abos un ko viņi pārstāv un aizstāv. Ainai Karelei tas ir arī lokālais Liepājas patriotisms, ko viņa allaž uzsver savās intervijās.

Tev un pārējiem žūrijas dalībniekiem jābūt ar biezu ādu, jo pēc svētkiem noteikti būs arī pārmetoši skatieni no tiem, kuri balvu nav dabūjuši. Bet tā laikam ir: tiklīdz parādās nominācijas, ir arī reakcija.

Kā teica mans šīsnedēļas "Kultūrdevas" viesis Atis Rozentāls – apmierināti ir 20 procenti nominēto: tie, kuri saņēmuši balvu. 

Bet kā uzsver Teātra darbinieku savienības vadītājs Ojārs Rubenis – nominācija  vien jau ir liels pagodinājums. 

Es arī domāju, ka nominācija ir ļoti liels pagodinājums, un jāsaka, ka arī šogad vairākās kategorijās bija tik ļoti līdzvērtīgs spēku samērs, ka mēs paši līdz pēdējam brīdim, līdz balsu saskaitīšanai, nezinājām, kas ir uzvarētājs. Mums bija aizklātā balsošana: aizpildījām tabuliņas, kurās salikām punktus saviem nominantu favorītiem, un tad Ričards Vorobjovs, mūsu kurators no Teātra darbinieku savienības, rūpīgi visu saskaitīja un iepazīstināja ar rezultātiem.

Ir daži jaunumi šajās nominācijās, un viens no tiem ir operas un baleta atgriešanās nominantu sarakstos. 

To rosināja Baleta asociācija. Viņi piedāvāja savu izvēli, un mēs rūpīgi noskatījāmies viņu ieteiktās baleta izrādes. Tās, kuras vairs nebija publiski pieejamas, skatījāmies ierakstos, bet uz tām, kuras bija pieejamas, gājām skatīties klātienē. Uzvarētājs tika ieteikts no Baleta asociācijas, un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām. 

Bet mēs varam sveikt arī aktieru vidū iekļuvušo dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, kura ir "Klasikas" šīgada rezidences māksliniece.

Annija Kristiāna Olimpijas lomā "Hofmaņa stāstos" bija man atklājums – ak, Dievs, to viņas artistiskumu un vokālo meistarību! Tas bija žilbinošs sniegums! Man ļoti liels prieks viņu redzēt nominantu pulkā!

Operas iestudējumos, no kuriem oriģināliestudējumi kļūst aizvien retāki, žūrija var vērtēt arī scenogrāfiju, gaismu, režiju, kostīmus. 

Jā, tāpēc arī piekritām lēmumam, ka "Spēlmaņu nakts" kategoriju sarakstā atkal tiek ieviesta opera – kā pilnvērtīga teātra daļa. 

Runājot par skatītāju balsojumu, kurā šogad nominantus izvirzīja teātri…

Kad ieraudzīju, ko teātri ir izvirzījuši, apmēram par ceturto daļu gadījumu man bija liela neizpratne – nesapratu, kāpēc ir šāds lēmums un kāpēc netiek izvirzīti tie nominanti, kas nominēti žūrijas atlasē. Sapratu, ka man labāk patīk, kā ir "Kilogramā kultūras": ka žūrija piedāvā savu izlasi, jo neviens skatītājs, lasītājs, klausītājs nevar aptvert visu to lauku, ko mēs žūrijā tomēr cenšamies izdarīt.

"Spēlmaņu naktī" mēs arī esam žūrija – cilvēku kopa, kas noskatījusies vairāk nekā 120 izrāžu, turklāt – ja konkrētajai izrādei ir vairāki sastāvi, tad skatīti visi sastāvi. Mēs esam šo izlasi iedevuši, un man liekas, ka būtu tikai korekti, ja skatītāji balsotu par šo izlasi, ko jau ir veikusi žūrija – jo tur ir atlases konteksta garants. Bet teātros valda tikai un vienīgi mārketinga apsvērumi, kā ļoti daudzos gadījumos sapratu no šī saraksta, un tas varbūt nav tas pareizākais apsvērums.

Vairāk nekā 120 izrāžu... Tā ir ne tikai Rīga, tā ir tālā Liepāja un Daugavpils, un drusku tuvākā Valmiera. Bet saprotu, ka potenciālie nominanti arī sevi paši var pieteikt, ja tas nav profesionālais teātris – vai tā? Piemēram, opera, kas iestudēta kaut kur brīvdabā. 

Jā, es vedinu arī neatkarīgos producentus, kuru darbs ir pievērsis manu uzmanību, rakstīt Ričardam Vorobjovam. Viņš tad pārējai žūrijai var izsūtīt informāciju par iespējām apmeklēt neatkarīgo institūciju veidotos iestudējumus. 

Ir arī kategorija, kurā jūs klausāties mūziku – vai nu atsevišķi, vai, skatoties izrādi, domājat par to. Šoreiz mums prieks nominantu sarakstā redzēt gan Annu Fišeri, gan Jēkabu Jančevski, gan Aleksandru Tomasu Matjusonu, gan Edgaru Raginski, gan arī Edgaru Mākenu. Tomēr Krista Auznieka milzīgā partitūra izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" nominantu pieciniekā nav iekļuvusi.

Šī sezona ir vienmērīga, bez milzīgiem uzrāvieniem, bet ļoti kvalitatīva. Kad jūnijā lēmām par nominantiem, mums bija garais saraksts, kurā figurēja arī Krists Auznieks. Bet, ja man jāpamato, kāpēc tieši Krists Auznieks neiekļuva nominantu sarakstā, mums, žūrijas pārstāvjiem, Krista mūzika dažos momentos šķita varbūt pārāk pašmērķīga. Tas bija arguments, kāpēc Auznieks palika aiz strīpas, bet kā viens no pirmajiem.

Tu saki – sezona bija vienmērīga, laba. To es vairākkārt esmu dzirdējusi arī no taviem kolēģiem – ka trūkst milzīga pārsteiguma momenta. Vai tu tam arī varētu piekrist?

Jā, tā tas ir. Varbūt Germana Ermiča scenogrāfija izrādei "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" velk uz pārsteigumu. Tāpat kā Reiņa Dzudzilo scenogrāfija izrādei "Nacionālais kanāls" ir tāds košums, bet tai pat laikā tie ir tādi stabili, vērtīgi teātra darbi, kuros scenogrāfs darbojies kā vizuālās dramaturģijas meistars, kā sevi arī šobrīd piesaka Reinis Dzudzilo. Bet kopumā šī ir diezgan lēzena sezona. 

Bet tajā pašā laikā tu saki – laba.

Jā, laba, jo bija daudz nominantu. Un ir divas izrādes, par kurām man sāp sirds, ka tās netika nominētas. Viena ir Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", ko iestudējis Aigars Apinis: tā ir par Helsinku hipsteru nihilistisko attieksmi pret dzīvi. Man tā likās ļoti aktuāla un brīnišķīga izrāde. Šeit gan par scenogrāfiju ir nominēts Reinis Suhanovs, bet par lomu – Rūdis Bīviņš. Otra izrāde, kas mani ļoti, ļoti uzrunāja un ar kuru es dzīvoju vairākas dienas, bet kura ir hronometrāžā neliela, un žūrija tomēr izlēma atstāt to aiz borta – tā ir leļļu teātra izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu!" ar vājredzīgām aktrisēm, kuras izstāsta savu cilvēka ar invaliditāti stāstu. Skatītājiem tiek aizvērtas acis, lai varētu iejusties šajā pasaulē, kurā tev nav acu, bet ir rokas un dzirde; tiek dotas taktilas lietas, kuras aptaustīt – čaukstoši priekšmeti… Tā bija jutekliska pieredze, kas mani ļoti uzrunāja un likās ļoti, ļoti vērtīga.

Kā tu vari izskaidrot to, ka nav milzīgu pārsteigumu? 

Sezonas sākumā tomēr bija viens pārsteigums: tā bija "Dirty Deal Teatro" izrāde "Alfas", kas apbērta ar nominācijām. Tīrs darbs, kurā [lieliskas] ir visas nepieciešamās komponentes: mūzika, aktieri, izpildījums, Jāņa Baloža scenārijs, kuru viņš veidoja, cietumā apmeklējot notikumā iesaistītos, kuri joprojām tur atsēž savu laiku.

Bet vai tev ir bijis arī kāds nepatīkams pārsteigums vai kāda skumja nots šajā sezonā?

Esmu "ieslēgusi" sevī Līviju Akurāteri. (Smejas.) Tas nozīmē ļoti labvēlīgu attieksmi pret visu, kas man tiek celts priekšā. Es jūtu sevī šo spēju, kas manī mostas – skatoties jebkuru izrādi, katrā atrast kaut ko labu. 

Latvijas Televīzijas skatītāji ar tevi tiekas ik svētdienu "Kultūrdevā". Par viesiem noteikti lem kopā ar visu komandu.

Tikai tā. Mēs ļoti sekojam līdzi, lai kaut kādā laika griezumā tiktu aptvertas visas jomas – lai nav tā, ka nepārtraukti nāk mani mīļie teātra cilvēki vai redaktores Dairas Āboliņas kino ļaudis, vai redaktora Kaspara Zaviļeiska mīļā popmūzikas lauciņa pārstāvji.

Šajās nedēļās teātra kritiķi ir visur. Arī tu esi daudz kur: pie mūsu kolēģiem Latvijas Radio 1, tu esi televīzijā, bet laikam jau no tā neizbēgt – kad tas teātra vilnis ir, tad ir. 

Tā ir arī "Kultūrdevas" problēma, jo mans kategorisks uzstādījums ir, ka mēs netaisām "pīāru". Vispirms es aizeju uz izrādi un to noskatos, aizeju uz koncertu un to noklausos: ir svarīgi redzēt, izzināt, un tikai tad runāt par to, nevis "pīārot" pirms tam. Tas nozīmē aptvert milzīgu laukumu, un tas nozīmē arī to, ka viesu ziņā drusciņ ejam iepakaļ "Kultūras rondo" kolēģiem, kuri jau par konkrēto notikumu ir izrunājušies. Man savukārt tas ir liels atspaids, gatavojoties intervijām. (Smejas.)

Pa kuru laiku tu raksti savas recenzijas? 

Sestdienās un svētdienās! Jā, pārsvarā brīvdienās! (Sirsnīgi smejas.)

Un tad ir tas nežēlīgais brīdis, kad tu uzraksti, pasaki to, ko tu domā, un ne vienmēr tas ir cildinoši... Un pēc tam kādā teātra kafejnīcā satiec šos cilvēkus, kurus esi pakritizējusi, un tev jāskatās viņiem acīs. Ar to tu esi sadzīvojusi?

Pat ļoti! Esmu piedzīvojusi ļoti daudz dažādu notikumu šai sakarā, ieskaitot iereibuša režisora zvanus un īsziņas, kas turpinās visu nakti pēc tam, kad esmu neuzmanīgi par savu vilšanos ietvītojusi jau pirmizrādes vakarā... To es vairs nedaru. Tā man bija mācība, jo sapratu, ka pirmizrādes vakars teātra cilvēkiem ir jāsvin. Nav ko viņus apgrūtināt ar savām kritiskajām piezīmēm! Paldies Dievam, arī teātra cilvēki iemācījušies būt korekti un vairs nav tā, kā bija pirms gadiem, kad pēc katras recenzijas sekoja reakcija. Lai gan atskan jau dažkārt zvani vai ziņas vatsapā, un arī kādā sociālo mediju vietnē man tiek atrakstīts... 

Vai par spīti tam, ka darbošanās žūrijā ir smags darbs un jānoskatās vairāk nekā 120 izrāžu, tu joprojām mīli teātri?

Ļoti… Īpaši šobrīd, kad manā dzīvē bijuši dažādi pārbaudījumi – esmu pārcietusi vēzi un izcīnījusi šo cīņu –, teātris man ir kā oāze, kurā es pilnībā aizmirstos, pilnībā saplūstu ar to, kas notiek uz skatuves. Tas ļoti, ļoti palīdz dzīvot.

"Ir svarīgi domāt par Latviju kopumā, par lielajiem novadiem, bet mīlestība un piesaiste vietai nāk no tā, kur mēs esam dzimuši, kur mūs saista reliģiskās vai kultūras saiknes, vai arī kur mūsu vecvecāki dzīvojuši, un tas mūs dara daudz stiprākus: sākot no mazā, no apakšas, iet uz galotni – uz Latviju, uz Eiropu. Mēs esam Eiropa, bet mēs esam arī mazi, kultūrbagāti novadiņi," intervijā Intai Zēgnerei uzsver literatūrzinātniece, folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte.

Tikko klajā nākusi viņas jaunākā grāmata "Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi", kuru pati Janīna sirsnīgi dēvē par vienu no saviem lielajiem mīlestības darbiem. 

Šajā grāmatā Janīna Kursīte atklājusi Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību: viņa ir pārliecināta, ka tieši mazajās lokālajās vienībās sākas Latvijas ideja un spēks: "Ir tik svarīgi, lai valsts vara saprot, ka pierobeža bez skolām būs tukša, pamesta telpa; ir svarīgi, lai tur būtu skolas, bibliotēkas, tautas nami, kur sanākt arī uzņēmējiem. Galu galā uzņēmējs nav tikai tas, kas no rīta līdz vakaram domā, kā vēl iegūt naudu un kur to ieguldīt: īsts uzņēmējs ar savu iegūto naudu palīdz arī kultūras attīstībai," sarunas gaitā atzīmē Janīna Kursīte.

Pirmdien, 24. novembrī, Latvijas Radio 1. studijā skanēs programma "Pasaules radīšana" / La création du monde", kurā solists būs "Klasikas" šī gada rezidences mākslinieks, saksofonists Aigars Raumanis. Viņa izlolotajā programmā skanēs franču komponistu mūzika, kas radusies 20. gadsimta 1. pusē. Jau šobrīd ar mākslinieku tiekamies plašākā sarunā.

Aigars vienmēr rūpīgi pēta skaņdarbu rašanās laiku un komponistu dzīves ceļus: "Visi trīs komponisti piedzīvoja gan Pirmo, gan Otro pasaules karu. Liekas, ka tas ir visbriesmīgākais laiks vēsturē, bet viņu mūzika ir tik gaiša, priecīga! Skaidrs, ka kaut kādā ziņā tas ir eskeipisms no apkārt valdošajām briesmām. Viņi raksta humorpilnu, dzīvespriecīgu mūziku, lai gan mazliet ieslīd arī melanholijā, bet tā nav dziļa traģika. Ir tikai objektīvas skumjas, bet visam pāri – prieks, dzīvesprieks, interese par mūziku.”

Programmas nosaukums aizgūts no Dariusa Mijo opusa altsaksofonam un lielam ansamblim La création du monde, blakus tam būs virtuozais Žaka Ibēra Kamerkoncerts saksofonam un vienpadsmit instrumentiem. Lai arī šie darbi mēdz būt saksofonistu repertuārā un ir saksofona spēles apguves procesā ļoti nozīmīgi, koncertos tie bieži neskan. Uzticams sadarbības partneris šo darbu atskaņojumā Aigaram būs Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga ansamblis diriģenta Normunda Šnē vadībā.

Duetā ar pianisti Hertu Hansenu uzmirdzēs franču komponistes Polas Morisas tēlainais miniatūru cikls Tableaux de Provence / "Provansas gleznas", Latvijā maz zināms impresionistisks skaņdarbs, kas tiks iemūžināts Latvijas Radio 3 "Klasika" koncertā un tiešraides ierakstā.

Ieva Zeidmane: Koncerta nosaukums "Pasaules radīšana" aizgūts no Dariusa Mijo darba, bet domāju, ka arī tev pašam šis koncerts būs tāda kā savas pasaules radīšana, jo tieši tu esi šo programmu izlolojis.

Aigars Raumanis: Neapšaubāmi, tā ir tāda franču pasaules radīšana, jo visi komponisti aktīvi darbojušies 20. gadsimta pirmajā pusē Francijā. Un tā ir arī tāda saksofona pasaules radīšana, jo visi šie darbi ir absolūtā zelta klasika saksofonistiem! Šos solo skaņdarbus ir spēlējis jebkurš klasiskais saksofonists, un ir ļoti svarīgi šo klasiku parādīt arī pārējiem, jo man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku nav dzirdējuši šos darbus.

Patiesi: klasika tā ir, bet nemaz tik bieži neskan!

Man šķiet, to apvij tāda pedagoģiski hrestomātiskā stigma, jo visi šo repertuāru apgūst vai nu mūzikas vidusskolā, vai nu akadēmijas pirmajos kursos. Un tad tā sajūta ir tāda – ai, nu, tie jau tādi ieskaišu skaņdarbi. Bet tā ir ļoti skaista mūzika, kas jārāda arī ārpus izglītības iestādēm!

Ieskaišu mūzika – vai tādā  ziņā, ka sarežģīta, vai tādā ziņā, ka par vieglu, lai to spēlētu nobriedis profesionālis?

Tāpēc, ka tā ir sarežģīta, un arī tāpēc, ka tajā ir viss, kas nepieciešams, lai kārtīgi apgūtu saksofonu. Tāpēc visi šim repertuāram iet cauri. Domāju, ka tieši šo skaņdarbu hrestomātiskā aura bijusi galvenais iemesls, kāpēc tos tik bieži neatskaņo. Jo gan Polas Morisas, gan Žaka Ibēra darbi ir tiešām brīnišķīgi! Reizēm domāju – ja tie būtu uzrakstīti kādam citam instrumentam, teiksim, vijolei vai čellam, tie noteikti būtu daudz populārāki. Turklāt arī fakts, ka saksofons akadēmiskajā mūzikā nav populārs, šo mūziku kaut kā ir nobīdījis malā. Tāpēc savā rezidences laika koncertā Latvijas Radio 3 "Klasika" vēlējos izcelt saksofona klasiku.

Tātad tu esi laimīgi ticis vaļā no ieskaišu sajūtas, un vēlies šos skaņdarbus izcelt saulītē?

Jā, jo man tiešām ļoti patīk šie skaņdarbi! Tie ir gan harmoniski, gan melodiski, tie ir ļoti skaisti un interesanti. Un arī šo darbu sastāvi ir ļoti jauki. Žaka Ibēra Concertino rakstīts saksofonam un 11 instrumentiem. Tas ir kā liels kameransambļa darbs, lai gan tiek pozicionēts kā solo ar orķestri. Iespēja nospēlēt ar orķestri šo darbu ir retajam! Negribu samelot, bet man šķiet, ka pēdējā reize, kad šis darbs skanēja Latvijā, bija pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit gadiem. Tāpēc ir skaisti "izvilkt" ārā šo daili vēlreiz. Publiski.

Liela kameransambļa sajūta. Bet diriģents tomēr vajadzīgs?

Diriģents noteikti ir vajadzīgs arī Mijo skaņdarbā "Pasaules radīšana", jo tas ir vēl lielāks ansamblis – 18 cilvēki, un "Sinfonietta Rīga" ir ideāls orķestris šai programmai: viņi ir izcili kamermūziķi. Šī kompozīcija nav lielā simfoniskā mūzika, taču tas ir ļoti smalks, intīms darbs saspēles ziņā, un diriģents visam palīdz.

Vairāk – audioierakstā.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) aicina uz koncertizrādi bērniem "LeNeSOna lielā dabas ekspedīcija", kurā bērni kopā ar lelli LeNeSOnu un viņa draugiem – Peli un Loko – dosies skaņu ceļojumā pa Latvijas ezeriem, pļavām un mežiem. Koncertā skanēs Ludviga van Bēthovena, Pētera Barisona, Kloda Debisī un Jāņa Mediņa, kā arī jaunā komponista Georgija Aņisko mūzika, kurā atspoguļojas dabas daudzveidība. Pie diriģenta pults – Andris Vecumnieks, ar kuru tiekamies plašākā sarunā!

Koncertizrāde bērniem "LeNeSOna lielā dabas ekspedīcija" notiks 22. novembrī, plkst. 11.00 un 14.00 Rīgas Kongresu namā. 

Kā zināms, LeNeSOns vienmēr ir bijis īpaši zinātkārs piedzīvojumu meklētājs, bet te pienācis laiks doties pavisam nopietnā un pavisam lielā ekspedīcijā. Šajā koncertizrādē mazākie klausītāji tiks aicināti ieklausīties dabas ritmos un noskaņās – ūdens šalkās, vēja čukstos un klusumā, kas atklājas starp notīm. Ņemot līdzi savus uzticamos draugus – Peli un Loko –, LeNeSOns pētīs ezeru dziļumus, Latvijas pļavās meklēs krāšņākos un neparastākos augus, bet pēc garās dienas turpat zem klajas debess mēnesgaismā laidīsies krāsainos sapņos. Lai to visu piedzīvotu arī vizuāli krāšņi, uz skatuves būs redzams papīra leļļu teātris, kuru video formātā varēs vērot arī palielinājumā, lai redzētu, kā grāmatas lapas atdzīvojas skatītāju acu priekšā. 

Koncertā skanēs bagātīga  skaņu ainava, kurā savīsies latviešu klasiķu un jauno talantu mūzika ar pasaules simfoniskās mākslas šedevriem. Programmā īpašu vietu ieņems Pētera Barisona simfoniskās svītas "Ziedu vija" daļas – "Lilija", "Roze", "Naktsvijole" un "Nātre", kas uzburs ziedošu plašumu noskaņas. Tām blakus – Jāņa Mediņa elegantais "Ziedu valsis" no baleta "Mīlas uzvara". 

Tāpat klausītājiem būs iespēja iepazīties ar jaunā komponista Georgija Aņisko opusu "Debesis". Programmu papildinās Jura Karlsona atmosfēriskais darbs "Miglainā rītā", kā arī divi pasaules simfoniskās mūzikas dārgakmeņi: Ludviga van Bēthovena Sestās simfonijas ceturtā daļa, kas sola spilgtu dramatisko kulmināciju, un orķestra versijā atskaņotā Kloda Debisī liriskā un gaistošā "Mēnesgaisma". 

LeNeSOna koncerti bērniem notiek jau vairāk nekā desmit gadus un ir daļa no LNSO izglītojošajām un radošajām programmām bērniem. Tās veidotas, lai rosinātu interesi par klasisko mūziku, iepazītu pasauli caur notīm, kā arī attīstītu bērnu radošās prasmes. Koncertu ilgums ir apmēram pusotra stunda, un starpbrīdī bērniem tiek piedāvātas radošas aktivitātes. Katras koncertizrādes stāsts top radošas komandas sadarbībā – režisores Paulas Pļavnieces, dramaturga Klāva Meļļa un mākslinieces Austras Sniķeres – veidotajā pasaulē, kur notis un melodija pārtop piedzīvojumos, bet orķestris ar uzticamajiem draugiem kļūst par šo piedzīvojumu varoņiem. Uz skatuves notikumus allaž iedzīvina bērnu draugs LeNeSOns, ko atveido aktieris Artūrs Putniņš, kopā ar saviem asprātīgajiem līdzgaitniekiem – Peli (Anastasija Džordževiča) un Loko (Agris Nātre).

Stāsta Latvijas Radio informācijas tehnoloģiju (IT) resursu apkalpošanas inženieris Edgars Jackevičs

Jau no pirmsākumiem radio tika atskaņoti skaņuplašu ieraksti, bet 1936. gadā Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas un skaņu ierakstīja vaska platēs. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10-12 reizes, līdz tā nodila.

20. gadsimta 40. gados parādījās jauna tehnika – skaņu filmu jeb tonfilmu iekārtas un magnetofoni.

Skaņu filmu iekārtas bija kaut kas unikāls! Tajās tika izmantotas 35 mm kinofilmas, kurām nebija attēla, bet katrā filmas pusē bija pa ieskaņotam skaņu celiņam. 

Līdz ar to tajās bija divi skaņdarbi, kas bija atskaņojami katrs no sava tonfilmas gala. Tā kā tonfilmu aparāti nebija diez cik ērti, tos 1952. gadā pārstāja izmantot. Savukārt magnetofonu laiks tikai tā pa īstam iesākās. Tolaik lentes atskaņošanas ātrums bija 76,2 cm sekundē, bet, sākot ar 1958. gadu, sāka pāriet uz 38,1 cm sekundē ātrumu. 19. ātrums parādījās ap 1972. gadu. Te gan jāpiezīmē, ka 38. ātrums palika dominējošs līdz pat magnetofonu ēras beigām 90. gadu beigās. Magnetofoni veica gan mono (viena celiņa), gan stereo (divu celiņu) ierakstus.

Latvijas Radio 1. studijā tika izmantots 16 kanālu magnetofons ar divu collu platuma lenti. Savukārt tautā populārās audiokasetes tika izmantotas tikai korespondentu portatīvajos magnetofonos.

80. gadu beigās un 90. sākumā Radionamā skaņu ierakstiem un atskaņošanai sāka ienākt jaunās ciparu tehnoloģijas. Iesākumā tie bija kompaktdisku atskaņotāji un DAT magnetofoni. Kompaktdiskam bija zināma līdzība ar platēm, jo no tiem varēja atskaņot jau gatavus ierakstus, bet savus ierakstīt nevarēja.

Turpretī DAT magnetofons nodrošināja visas funkcijas augstā kvalitātē, taču ikdienas lietošanā izrādījās neizdevīgs un arī diezgan kaprīzs savas sarežģītās uzbūves dēļ. Tas pēc uzbūves līdzīgs miniatūram videomagnetofonam un ierakstu DAT kasetē nevar ātri un efektīvi samontēt.

90. gadu vidū parādījās jauns izgudrojums: minidisks. No sākuma šķita, ka šis formāts varētu saglabāties uz ilgu laiku. Šajos diskos varēja rakstīt un pārrakstīt neskaitāmas reizes. Tas bija lietojams gan stacionārās, gan portatīvās ierīcēs. Un pats galvenais – minidisku iekārtas atļāva ierakstu montāžu bez papildus aparatūras. Īsā laikā tas ieviesās gan ierakstu, gan raidījumu studijās. Vienīgais trūkums bija skaņas kvalitāte. Cilvēki ar smalkāku dzirdi sajuta atšķirību starp minidiska un kompaktdiska vai DAT skanējumu. Iemesls bija tāds, ka šajos diskos tika izmantota datu kompresija ar zudumiem – kaut kas līdzīgs šodien plaši pazīstamajam mp3.

Vēlāk atklājās, ka minidiski ir ļoti jutīgi pret putekļiem, kas varēja izpausties pašos nepiemērotākajos brīžos. Piemēram, tiek rediģēts ieraksts un pārrakstīts diska satura rādītājs, un, ja šajā brīdī gadās misēklis un satura celiņš neierakstās, tiek zaudēta pieeja visam diskā esošajam!

Paralēli minidiskam Radionamā ienāca arī vienreiz ierakstāmie kompaktdiski, jeb CD-R. Iesākumā to ierakstīšana bija diezgan piņķerīga un nervus kutinoša, jo ieraksta laikā pieļautās kļūdas nevarēja labot, bet tukšie diski bija dārgi un grūti pieejami. Ierakstošā ierīce bija līdzīga parastajam kompaktdisku atskaņotājam un ieraksts notika reālajā laikā.

Ar laiku ieraksta process pārcēlās uz datoriem un te nu maisam gals bija vaļā. Programmu pirms rakstīšanas varēja apstrādāt datorā, visu sagatavot un ieprogrammēt rakstīšanas procesu, un tad ātri ierakstīt. “Ātri” jau nozīmēja, ka vairs nav jāgaida stunda, lai iegūtu vienu stundu garu ierakstu. Viss notika paātrināti dažu minūšu laikā. Tāds pat ieguvums parādījās pie audiomateriālu kopēšanas no kompaktdiskiem – dažas minūtes, un diska saturs ir datorā!

Lielas cerības tika liktas uz audiomateriālu arhivēšanas iespējām ierakstāmajos kompaktdiskos. Te nu jāsaka, ka rezultāti ir stipri atkarīgi no disku uzglabāšanas apstākļiem, ierakstošās aparatūras un konkrētā diska ražotāja. Gadījās, ka ierakstītais disks niķojas jau tūlīt pēc ierakstīšanas, bet citi teicami darbojas un nav novecojuši pat pēc 30 gadiem. Teorētiski tika lēsts, ka tie varētu glabāties pat 100 gadus.

Radio arhīvā glabājas magnetofona lentes pat no pagājušā gadsimta 40. gadiem, tātad aptuveni 80 gadus, bet, laikam ejot, lentes fiziski degradējas un ieraksta kvalitāte pasliktinās.

Beigu beigās esam nonākuši līdz loģiskam audioierakstu nesēju attīstības iespējamam galam, jo skaņas industrija ir pārgājusi uz ciparu formātu. Tātad – tie vienkārši ir dati. Praktiski visas darbības ar tiem risinās ar datoru palīdzību. Rodas jautājums: kāpēc audioierakstus nerakstīt uzreiz datorā, tur apstrādāt, glabāt un no turienes arī atskaņot... Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu Latvijas Radio par audiomateriālu fizisku saglabāšanu atbild IT speciālisti, bet tas jau ir cits stāsts.

23. novembrī koncertzālē "Cēsis" audzēkņi, kolēģi, draugi un visi, kuru ceļš kādreiz krustojās ar čellistu un diriģentu Igoru Grapu (1925-2013), aicināti uz viņa 100. jubilejai veltītu atceres pēcpusdienu. 30 sava mūža pēdējos gadus skolotājs veltījis Cēsu Mūzikas vidusskolai, audzinot jaunos čellistus un kontrabasistus, taču par savu pedagogu viņu sauc arī vijolnieki, altisti un pat pianisti, kurus Graps ievadījis orķestra, kvarteta un kameransambļa pasaulē.

Skanēs Grapa iemīļotājie opusi, kurus atskaņos kā bijušie studenti, tā arī viņa darba turpinātāji - audzēkņi, Grapa skolas mazbērni. Būs arī video atmiņu stāsti, fotogrāfijas un paša Grapa balss ieraksti.

Koncertā piedalīsies: Raimonds Macats (mutes harmonikas), Liene Kalniņa, Fiona Vilnīte un Andris Riekstiņš (vijole), Agnis Krūzītis (alts), Ilze Petrovska, Debora Dadzīte un Pauls Ēriks Skujiņš (čells), Raivo Ozols un Kristaps Pētersons (kontrabass), Lelde Krastiņa un Māris Ozols (klavieres), Māris Rozenfelds (akordeons) un Igora Grapa 1981. gadā dibinātais Vidzemes kamerorķestris diriģenta Andra Veismaņa vadībā.

Pianiste un ērģelniece Lelde Krastiņa, kura līdzdarbojas koncerta organizēšanā, zināja sacīt arī kādu personīgu atmiņustāstu, kas saistīts ar Igoru Grapu kā darba kolēģi, kā arī atgādināja, ka līdz pat mūža nogalei Igors Graps bijis uzticīgs Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājs. 

Lelde Krastiņa:

"Viņš mums palicis atmiņā kā nerimstošs mūzikas lauka kopējs, kurš nesavtīgi kalpoja gan skaņu mākslai, gan cilvēkiem, gan būdams ar diriģenta zizli rokā, gan stundās ar audzēkņiem un atskaņojot mūziku koncertos, un, protams, arī kā sabiedrībā pazīstams cilvēks, kurš rosinājis ļoti daudz labu lietu mūzikas dzīvē Cēsīs.

Vislabāk par Igoru Grapu var uzzināt, izlasot Ineses Žunes grāmatu “Kāda mūziķa dzīvesstāsts”, kurā ir visa viņa biogrāfija, no paša mutes dzirdēta un komentēta. Cēsīs viņš veidojis arī čellistu ansambli, kas bija zināmā mērā leģendārs, ko atceramies vēl šodien. Koncertā piedalīsies daudzi viņa bijušie skolnieki, kuri veidos čellistu ansambli. 

Igors Graps bija ne tikai pedagogs un diriģents, viņš arī Cēsu 1. pamatskolā dibināja mūzikas novirziena klasi, kas tajā laikā bija kaut kas jauns un neparasts. Viņš bija arī cilvēks, kurš rakstīja recenzijas vietējā laikrakstā - diezgan neierasta lieta provinces dzīvē. Caur to viņš piesaistīja mūzikas interesentus. Bieži vien pēc koncerta cilvēki labprāt izlasīja, kādas ir profesionāļa domas par dzirdēto. Tā arī ir vēl viena viņa šķautne, viņa devums.

28. novembrī Smiltenē un 29. novembrī Kuldīgā izskanēs koncertprogramma “Roka pacelta sveicienam…”, kas vienlaikus ir mūzika un dzeja Latvijas valsts svētku mēnesī un sirsnīgs atvadu sveiciens, dziedātājai Marlēnai Keinei uz laiku dodoties prom no Latvijas. 

Koncertā skan Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Pētera Plakida, Zigmara Liepiņa, Mārtiņa Miļevska un Jāņa Lūsēna mūzika, kā arī Arvīda Keiņa kompozīcijas, kurš par vārda nozīmi saka: “Lasot dzeju, rodas sajūta, ka dzejnieks stāv tepat blakus, it kā novērotu visu, kas šodien notiek apkārt. Tā ir kā mūžīga atslēga - kods, kurā nekas nav jāpieliek un nekas nav jāatņem.”

Aleksandra Čaka, Knuta Skujenieka un Ojāra Vācieša dzejas rinas lasa aktieri Aija Dzērve un Jānis Skanis, bet kopā ar Marlēnu Keini muzicē dziedātāji Eduards Rediko un Miks Galvanovskis, pianists Matīss Žilinskis, čellists Pēteris Ozoliņš un sitaminstrumentālists Viesturs Samts.

Par koncertprogrammu plašāk - sarunā ar Marlēnu Keini.

Stāsta velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins

Kad pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņām nodibinājās Latvijas Republika un pamazām sāka atjaunoties tautsaimniecība, tirgū ievērojami pieauga pieprasījums pēc velosipēdiem.

Diemžēl lielākā daļa pirmskara velosipēdu rūpniecības uzņēmumu bija stipri izpostīti, kā arī daudzi no tiem neatgriezās no evakuācijas, kas bija notikusi kara laikā. Strādnieki, kuri bija apguvuši velosipēdu ražošanas prasmes lielākajās fabrikās, nu bija palikuši bez iztikas līdzekļiem. Tādēļ, neskatoties uz izejvielu trūkumu un citām grūtībām, daudzi no tiem paši atvēra savas darbnīcas un uzsāka velosipēdu izgatavošanu.

Arī sliktais ceļu stāvoklis un satiksmes trūkums apgrūtināja iespēju lauku ļaudīm doties uz tālo Rīgu, lai iegādātos sev tik nepieciešamos velosipēdus. Vienkāršāk bija pasūtīt tos pie sava vietējā mehāniķa.

Tā 20. gadu sākumā ļoti strauji pieauga velosipēdu darbnīcu skaits visā Latvijā. Īpaši Kurzemes mazpilsētās. Tukumā vien, kurā tolaik bija vien daži tūkstoši iedzīvotāju, darbojās trīs velosipēdu izgatavošanas uzņēmumi.

Kopumā Kurzemē, līdz 1940. gada vasarai, jaunus velosipēdus izgatavoja 35 mehāniskās darbnīcas. Vidzemē tādu bija 17, bet Latgalē – trīs. Mazpilsētu darbnīcu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecības mašīnu remonts, taču ziemā, kad darba bija maz, varēja pievērsties arī velosipēdu ražošanai. Pamatā to produkcija bija velosipēdu rāmji. Rāmjus izgatavoja no iepirktām caurulēm, salodēja uz kalēju ēzes, krāsoja un glīti dekorēja ar uzvilktām strīpiņām, kā to pieprasīja pircēji. Pārējās detaļas pasūtīja lielajās Rīgas fabrikās.

Ziemā izgatavotos velosipēdus pārdeva pavasara gadatirgos. Divriteņus jebkurā laikā varēja pasūtīt darbnīcā arī individuāli. Tad ar meistaru vienojās par velosipēda izskatu, krāsu un nepieciešamo aprīkojumu. Darbnīcā izgatavoto velosipēdu cena bija lētāka nekā fabrikā būvētajiem divriteņiem.

Visvairāk velosipēdu ražošanas uzņēmumu atradās Rīgā. Tādu bija 46. Rīgā darbojās arī piecas lielākās velosipēdu fabrikas Latvijā: "G. Ērenpreis", "Omega", "Latvello", "A. Liperts" un "P. Ozolnieks", kuras ne tikai pilnībā nodrošināja Latvijas tirgu ar jauniem velosipēdiem, bet arī eksportēja savu produkciju uz kaimiņvalstīm. Rīgas fabrikas piegādāja komplektējošās detaļas arī mazajiem ražotājiem provincē. Kurzemē lielākā velosipēdu ražotne bija brāļu Antonišķu fabrika Liepājā, kurā kopš 1899. gada izgatavoja velosipēdus "Līva".

Gustava Ērenpreisa fabrika Rīgā savas pastāvēšanas laikā līdz 1940. gadam saražoja vairāk nekā 150 000 velosipēdu un bija pazīstama ne vien Latvijā bet eksportēja savu produkciju arī uz kaimiņvalstīm.

Tā kā tolaik katrs velosipēds pēc iegādes bija jāreģistrē policijā, jāsamaksā gada nodoklis un jāsaņem numurzīme, ir zināms, ka 1939. gadā Latvijā bija reģistrēti 262 000 velosipēdu.