Stāsta Latvijas Radio bijušais skaņu režisors Vilnis Kundrāts

Lai veiktu ierakstu, vispirms ir jāuzstāda aparatūra – jānovieto mikrofoni, vadi jāsaslēdz ar pultīm un jāiestata pamata režīmā, jānokalibrē ieraksta nesējs – vai tā būtu magnētiskā lente vai datu kasete. Tas prasa laiku, reizēm pat pāris stundas. Ja notiek gatavošanās milzīgam ierakstam, tas prasa varbūt četras stundas.

Un, lai minētais process noritētu raiti, radio to veica un arī tagad veic skaņu inženieri. Viņi, starp citu, atbild arī par tehnikas stāvokli, tas ir, lai uzstādītā tehnika būtu kārtībā, labi strādātu, lai bojājumi būtu novērsti jau līdz ieraksta sākumam. Tad kopā ar skaņu režisoru viņi precizē mikrofonu atrašanās vietas. Iespējams, tad jau ir ieradušies arī mākslinieki, notiek skaņas mēģinājums un sākas ieraksta process.

Ieraksta procesā no 90. gadu pirmās puses, piedalījās vēl arī trešais cilvēks – skaņu operators, kura uzdevums bija atrasties pie lentes magnetafona, to palaist un apturēt, un piefiksēt variantu nosaukumus, laikus, lai pēc tam šis lentes materiāls būtu normāli atšifrējams. Skaņu režisora uzmanība pamatā bija pievērsta ne tikai, teiksim, skaņas miksa radīšanai, bet būtībā viņš atbildēja arī par muzikālā materiāla kvalitāti: atskaņojuma ritmiskumu, intonāciju, pareizu nošu tekstu, un komunicēja par mākslinieciskiem jautājumiem – skaņdarba dramaturģiju, dinamiku.

Tā kā bieži vien izpildītāji bija psiholoģiski ļoti koncentrējušies uz atskaņošanas procesu, no skaņu režisora pēc nospēlētā varianta prasīja vērtējumu – vai variants der, vai tas bija labi? Ja nebija labi, tad kas tieši jāizmaina?

Ieraksta process bija ļoti intensīvs. Līdz ar to tehniskas lietas tika novirzītas citiem cilvēkiem. Pēc ieraksta skaņu režisora uzdevums bija derīgos variantus samontēt gala variantā. Tas parasti prasīja gandrīz tikpat daudz vai pat divreiz vairāk laika, nekā ieraksta process.

Starp citu, toreiz ieraksta laiks 1. studijā tika dalīts apmēram trīs četru stundu garās sesijās. Parasti no diviem līdz sešiem bija Radio bigbenda laiks. Tad pēc sešiem vakarā notika klasiskās mūzikas fondu ieraksti, bet Radio koris parasti rakstīja rīta cēlienā, apmēram no desmitiem līdz vieniem, kad balsis bija pamodušās.

Montāžas laiks bieži bija pat divreiz ilgāks, nekā ieraksts, un tas bija atkarīgs, no cik liela apjoma vajadzēja atlasīt derīgo materiālu. Ko nozīmēja – atlasīt? Ja jau ieraksta laikā netika nospriests, kuri ir derīgie varianti, tad skaņu režisora atbildība bija pārklausīties un izvēlēties, kuri tad būs tie labākie varianti un labākā kombinācija, ko varētu iekļaut galīgajā variantā.

Pastāvēja prakse arī tikties ar māksliniekiem, noklausīties visu jau samontēto gala versiju, un, ja māksliniekam bija kādi jautājumi vai šaubas, tad vajadzēja atgriezties pie izejmateriāla un pārbaudīt, vai tiešām nebija kāds labāks variants. Ja nevarēja atrast, tad diemžēl bija tā, kā bija. Kā Jāzeps Kulbergs sacīja: "Mēs darījām to labāko, ko mēs varējām izdarīt."

Man ienāca prātā daži raksturīgi teicieni, ko lietoja skaņu režisori. Piemēram, Jāzepa Kulberga teiciens bija arī šāds: "Labs cilvēks nav profesija." Kārļa Piņņa teiciens, ko viņš bieži atkārtoja, bija: "Darbs bojā cilvēku." Es domāju, ka abos gadījumos te ir runa par tādu skaņu režijā nepateicīgu lietu kā prasīgums.

Skaņu režisoram nācās būt nelokāmam un ne vienmēr glaimot izpildītājam, ja ieraksta process neveda uz labu rezultātu, tāpēc attiecības starp skaņu režisoru un mākslinieku varēja būt arī problemātiskas.

Vienlaikus tas varbūt vispār pieder pie skaņu režisora profesijas – viņam ir jābūt psiholoģiski piemērotam šai profesijai.

Tas ir līdzīgi kā varbūt ārsta profesija, jo skaidrs, ka mākslinieks ieraksta laikā ir emocionāli atkailināts, viegli ievainojams, un tas būtībā ir tāds ļoti intīms, radošs mirklis, kad viņu nedrīkst traucēt, bet ieraksts tomēr prasa savas kvalitātes – te jāpanāk balanss.

Starp citu, bija arī savi kuriozi. Vienu tādu reiz stāstīja Jāzeps Kulbergs, kurš ne reizi vien teica: strādājot ar diriģentu Leonīdu Vīgneru, viņš atklājis šādu lietu:

ja, klausoties ierakstu variantus, Kulbergs sacījis, ka esot labi, Vīgners to esot noliedzis – sak', nē, nē, tas nav labs! Nākamreiz Kulbergs rīkojies otrādi un teicis, ka tas un tas ir slikts variants... Tad Vīgners izsaucies – nē, nē, nu, tas taču ir labs variants! Tā viņš esot strādājis ar mūsu lielo personību!

No šādiem kurioziem nāk prātā arī kāds stāsts par ekstravaganto mākslinieci pianisti Jautrīti Putniņu. Pats gan klāt nebiju, bet stāstīja, ka vienā no ierakstiem māksliniecei reiz traucējis klavieru krēsls, kurš bijis par augstu. Tā kā to nav bijis iespējams nolaist zemāk, viņa tomēr neatlaidusies un ieteikusi skatuves strādniekiem: "Nu, dariet taču kaut ko, kaut vai ņemiet zāģi un nozāģējiet kājas!"

Svētdien, 16. novembrī, plkst. 16.00 Kauņas kariljona tornī notiks koncerts, kas veltīts Emīla Dārziņa un Mikaloja Konstantīna Čurļoņa 150. jubileju atcerei. Abu komponistu mūziku kariljonam aranžējuši un atskaņos Lietuvas mūziķi Roberta Daugelaite un Raimunds Eimonts.

Koncerta laikā tiks lasītas NMV Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņu Jasmīnas Marijas Enģeles un Sigvarda Jēkaba Skujas esejas par Emīlu Dārziņu un viņa mūziku, kuras sagatavotas īpaši šim koncertam un iztulkotas lietuviešu valodā.Tekstus lasīs koncerta idejas virzītāja Ilva Erkmane no Latvijas un Roberta Daugelaite. Kauņas kariljona tornis atrodas pilsētas centrā blakus Vītauta Dižā Kara muzejam.

Koncerta ideja radusies septembra sākumā, kad Ilva Erkmane apmeklēja IX Starptautisko Kauņas kariljona mūzikas festivālu un pēc koncertu noklausīšanās uzrunāja Lietuvas mūziķus, aicinot iesaistīties Emīla Dārziņa mūzikas aranžēšanā kariljonam un komponista 150. jubilejas mēnesī to atskaņot. 

Sarunā ar Ilvu Ertmani - par koncerta ierosmi, koncerta programmu, Dārziņskolas teorētiķu darinātajiem tekstiem par Emīlu Dārziņu un to, kā tapis Kauņas kariljona instruments - cik tam patlaban zvanu un cik kilometru rādiusā tas dzirdams pilsētas apkaimē.

Stāsta Velosipēdu vēstures pētnieks, Saulkrastu Velosipēdu muzeja līdzizveidotājs Eduards Seregins

19. gadsimta 80. gadu sākumā pasauli bija pārņēmis velosipēdu popularitātes bums. Visā Eiropā tika dibinātas riteņbraucēju biedrības, kurās apvienojās jauni ļaudis, kuriem piederēja tā laika modernākais brīvā laika pavadīšanas rīks – velosipēds.

Pirmie riteņbraukšanas entuziasti ar saviem divriteņiem devās ceļojumos, sāka rīkot sacensības un izbraucienus pa pilsētu ielām.

Arī Rīgā jau varēja nopirkt Eiropā pazīstamos angļu, franču un vācu dažādu sistēmu un konstrukciju divriteņus un trīsriteņus, taču tie bija samērā dārgi, tādēļ velosipēdi bija pa kabatai galvenokārt turīgiem ļaudīm.

19. gadsimta 80. gados modē bija tā sauktie augstrata velosipēdi ar milzīgu priekšējo ratu un mazu atbalsta riteni aizmugurē. Šādus divriteņa braucamos lietoja ne vien izklaidēm un ceļojumiem, bet arī sporta sacīkstēm, kuras kļuva arvien populārākas. Arī Rīgā 1886. gada 12. augustā tika nodibināts "Rīgas Riteņbraucēju klubs", kurā iestājās pirmie 14 velosipēdu īpašnieki.

Šo velosipēdu popularitātes pieaugumu un ražošanas iespējas novērtēja arī 21 gadus jaunais rīdzinieks, mehāniķis un arī viens no pirmajiem Rīgas riteņbraucējiem Aleksandrs Leitners.

Aleksandrs bija dzimis 1864. gadā Rīgas sīkpilsoņa ģimenē. Pēc reālskolas beigšanas viņš bija devies strādāt uz lielākajām Anglijas un Francijas velosipēdu būves fabrikām, lai apgūtu velosipēdu būves iemaņas.

Atgriezies Rīgā, 1886. gada 10. septembrī Aleksandrs īstenoja savu ieceri – par iekrāto naudu nopirka darbgaldus un vienstāva koka ēkā Ģertrūdes ielā 27 atvēra "Leitnera velosipēdu darbnīcu". Tā bija pirmā velosipēdu ražotne cariskajā Krievijā, kuras sastāvā tolaik bija arī Latvijas teritorija.

Uzņēmums nodarbināja 4 strādniekus, kuri tikai ar roku darbu pirmajā gadā izgatavoja 19 augstrata velosipēdus – izmantojot kā paraugus tā laika modernāko angļu divriteņu modeļus. Ar šādas konstrukcijas velosipēdiem sākās ražošana mūsu zemē.

Drīz vien Aleksandrs Leitners saprata, ka augstrata velosipēdu laiks ir pagājis. 19. gadsimta 80. gadu beigās pasaulē strauji sāka ienākt modē tā sauktie drošie velosipēdi – divriteņi ar ķēdes pārvadu uz pakaļējo riteni un vienāda lieluma ratiem.

Pārdošanā parādījās arī pirmie velosipēdi ar pneimatiskajām riepām. Tādēļ Leitnera fabrikas vajadzībām tika uzcelta jauna divstāvu ēka Suvorova ielā 21 (tagadējā Krišjāņa Barona ielā), kur jau 1890. gadā tika uzsākta moderno "drošo" velosipēdu būvniecība. Jaunā fabrikas produkcija ātri ieguva milzīgu pieprasījumu. Vairākās pašmāju un ārzemju izstādēs tika iegūtas nozīmīgas balvas un augsta atzinība.

Fabrikas ēka drīz vien kļuva par mazu, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc Leitnera velosipēdiem, kuri tika ražoti ar marku "Russia". Tādēļ jau 1894. gadā tika uzsākta jaunās fabrikas būvniecība Aleksandra ielā (tagad Brīvības ielā), kurā 1895. gadā tika atvērta lielākā velosipēdu ražotne Krievijas impērijā.

Līdz Pirmā pasaules kara sākumam, kad fabrika pārtrauca savu darbu Rīgā, uzņēmums bija izaudzis par modernāko velosipēdu ražotāju Austrumeiropā. Fabrika ik gadus izgatavoja 8000 velosipēdu un nodarbināja vairāk kā 350 strādnieku.

Uzņēmums  ražoja 16 modeļu, dažādu konstrukciju un sistēmu velosipēdus. Tas bija arī viens no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem Rīgā.

8. novembrī Kaņepes Kultūras centrā tika atvērts grupas "Haika" albums ar nosaukumu "Ledāji". Latvijas mūzikas un kultūrtelpā ienāk jauna grupa, kas savos skaņdarbos rada instrumentāli ambientu mūziku ar elektroniskās mūzikas elementiem, divām koncertkoklēm un ģitārai.

"Haikā" spēlē profesionāli mūziķi: Justīne Nora Žilde (koncertkokle, basa kokle, elektronika), Katrīna Mačuka (koncertkokle, elektronika) un Kaspars Niklasons (ģitāra, elektronika). Ar viņiem tad arī tiekamies trešdienas "Neatliekamajā sarunā".

Klausoties mūziku no jaunā tvarta, ar mūziķiem runājam par profesionālajām gaitām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, albuma tapšanu Lejasciema lauku mājas šķūnītī, atklāšanas svētkiem un par grupas ģitāras meistara Kaspara Niklasona ciešo saikni ar kokļu pasauli.

***

Grupa "Haika" rada mūsdienīgas un laikmetīgas kompozīcijas divām koncertkoklēm un ģitārai, kuras paši mūziķi uzskata par sava laikmeta spoguli. Mūzikā tiek meklēts stāsts, noskaņa un instrumenta pilnas amplitūdas skanējums, ko klausītāji var dzirdēt albumā "Ledāji" visās mūzikas straumēšanas platformās.

"Haika" radās 2023. gadā, kad pasaules kultūrtelpa Tukku Magi veidoja "Rīgas Laikam" veltītu izstādi: žurnāls kopš 1993. gada par savu mājvietu sauca "Muļķu māju", kas 2023. gada novembra naktī atdzīvojās dažādās mākslas performancēs.

"Satiekoties Tukku Magi projektā, sapratām, ka ar vienu koncertu neapstāsimies. Mēs sākām braukt uz maniem laukiem Lejasciemā. Muzicējām vecā siena šķūnī un sākām sapņot par savu albumu. Mūsu uzstāšanās no "Muļķu mājas" ir izaugusi par radošu stāstu albumu, kas pārtapis skaņu ainavās, kur tradicionālais saspēlējas ar laikmetīgo un kur senatnīgie instrumenti  iegūst jaunu elpu mūsdienīgā kontekstā. Esam uzstājušies vairākos privātos pasākumos un izstādēs, kas deva pārliecību, ka grupas filozofija cilvēkiem patīk. Esam spēka pilni, lai ietu savu ceļu," stāsta koklētāja Katrīna Mačuka.

Grupas nosaukums veltīts japāņu kultūrā pazīstamajai bezatskaņu dzejas formai – haikai. Ar savu debijas albumu "Ledāji" grupa sevi piesaka, radot skaņdarbus, kas nebalstās uz tik pierastajiem atkārtojumiem, bet dod haikas brīvību, ievērojot jaunradē ievītu dabas filozofiju. Albums ļauj doties iekšējā ceļojumā – piedzīvot mierpilnu, bet spēcīgu muzikālu plūdumu starp akustisko un elektronisko pasauli. Albuma "Ledāji" noskaņu veido dabas un cilvēku emocionālās ainavas – no ledāju lēnās kustības līdz sirds pulsējošajam ritmam.

Justīne Nora Žilde ir koncertkokles māksliniece, kas aktīvi iesaistās dažādos mūzikas projektos un performancēs, uzstājoties gan Latvijā, gan ārpus tās. Profesionālo izglītību viņa ieguvusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kā arī studējusi Erasmus apmaiņas programmā Sibeliusa Mūzikas akadēmijā Somijā, Helsinkos. Sadarbībā ar A/S Latvijas Finieris pēc īpaša pasūtījuma Justīnei tika izgatavota pirmā īpaša dizaina koncertkokle Latvijā un pasaulē.

Katrīna Mačuka ir koncertkokles māksliniece un etnogrāfiskās kokles improvizācijas meistare, kas uzstājas gan solokoncertos brīvā dabā, gan alternatīvās mūzikas festivālos un skaņu meditācijās. Viņa studē koncertkokles spēli Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, papildinājusi zināšanas arī Zviedrijā, Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un ir daudzu starptautisku konkursu laureāte. Šī gada vasarā kopā ar multimākslinieku Ricku Fedu un Suitu sievām radīja skaņdarbu Rāmi, Rāmi, kas guva klausītāju atsaucību Līgo svētku pasākumos.

Kaspars Niklasons ir daudzpusīgs un plaša spektra mūziķis, kurš attīsta sevi gan izpildītājmākslā, koncertējot un uzstājoties kā solo ģitārists, gan arī kompozīcijā un mūzikas producēšanā. Mūziķis kā komponists aktīvi darbojas dejas un teātra izrāžu jomās (Silueta burti, Katliņpauris (Latvijas Leļļu teātris) u.c.). Kaspars ir izdevis divus pilnmetrāžas albumus (T e l p a s_01, Kaspars Niklasons), kas nominēti mūzikas gada balvai Zelta Mikrofons.

 Atbalsts: Grupas HAIKA albums Ledāji tapis sadarbībā ar AKKA/LA. 

Foto: Veronika Geida

Mijkrēslī video (kamera, montāža): Anastasija Griņuka

Albuma Ledāji mikss/producēšana: Kaspars Niklasons

Albuma Ledāji māsterēšana: Vadims Znamenskis

Skaņdarba video:

Šī ir grāmata par grāmatu vēsturi. Stāsts par dzīvesceļu, ko nogājis šis brīnišķīgais artefakts, kuru mēs, cilvēki, esam izgudrojuši, lai vārdi varētu pārvietoties telpā un laikā.

Šī ir grāmata, ko ieteiktu ne tikai vēstures un literatūras mīļotājiem, bet ikvienam, kam patīk atklāt kopsakarības un noslēpumus, un kam patīk ar vārdiem ceļot laikā un telpā.

Irene Valjeho (1979) ir spāņu rakstniece, literatūrzinātniece un vēsturniece, kura piedāvā aizraujošu ceļojumu pasaules vēsturē caur rakstītā vārda maģiju grāmatā "Papiruss. Pasaules vēsture grāmatās". Lai arī sākotnēji, ieraugot, ka grāmata ir par vēsturi, varētu šķist, ka tā būs kā skaitļu un faktu vācelīte 400 lappušu garumā, jau pirmajās lapaspusēs kļūst skaidrs, ka šis būs daudzdimensionāls un aizraujošs piedzīvojums cauri gadsimtiem, kas savieno pagātni ar tagadni.

Par šo neparasto izdevumu sarunājamies ar tā tulkotāju Daci Meieri.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors (1992‒1995) Arnolds Klotiņš

1992. gada jūlija rītā pa Vecrīgas ieliņām devos uz Radiomāju – uz amata kandidātu politisko izjautāšanu. Bet kandidātu uz amatu, ko sauca superlatīvā vārdā par ģenerāldirektoru, gan bija daudz mazāk nekā mūsdienās – tikai divi.

Mani bija ieteikusi Komponistu savienība, un otrs bija radio Brīvā Eiropa bijušais darbinieks no Minhenes. Izvēle krita uz mani, un arī Saeimas apstiprinājumā bijām tikai divatā – divatā ar ilglaicīgo Latvijas Radio inženieri, leģendāro Aigaru Semēvicu. No Saeimas deputātu puses agresīvākie bija mūžīgie jautājumi par Radio attieksmi pret krievu auditorijas apkalpošanu.

Tūlīt pēc apstiprināšanas Saeimā bija jādodas pāri ielai uz Radiomāju, kuras ieeja vēl bija barikāžu akmens bluķu apkrauta. Valdība gaidīja no Radio radikālas pārmaiņas, bet iespaids bija tāds, ka Radio darbinieku vairākums strādā kā agrāk labi ieeļļota mašīna un pēc pārmaiņām netīko. Mans tuvākais palīgs un vietnieks bija minētais inženieris Aigars Semēvics, ļoti draudzīgs, izdarīgs cilvēks, un pārmaiņas bija viņa sirdslieta.   

Mūsu Radio attiecības ar valsts varu iedibinājās dīvainas. Bija jāizliekas, ka esam patstāvīgs sabiedriskais radio, ko finansē sabiedrība pati, un tātad nevaram gaidīt no valdības nekādu īpašu atbalstu, un tomēr valdības pakļautībā bijām.

Gandrīz vienīgās, toties nepārtrauktās attiecības ar valdību uzturēja nemitīgā finansējuma izkaulēšana, sevišķi budžeta pieņemšanas laikā. Finanšu jautājumu Radio darbībā papildus dramatizēja tas, ka mums bija jāfinansē tehniski raidošā iestāde, kurai piederēja radio viļņi, raidītāji, antenas un tā joprojām. Tas bija Valsts Radio un Televīzijas centrs, kurš noteiktu un nepārsūdzamu raidīšanas samaksu saņēma no Radio budžeta, nevis no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka trūcīgajam Latvijas Radio budžetam bija katru gadu jārēķinās ar šo pastāvīgo atskaitījumu.               

Ikreiz kaulējoties par finansējumu, valdībai nebija grūti mums pārmest sliktu darbu – ar ieganstu, ka tas atspoguļojoties raidījumu reitinga kritumā. Taču toreiz šis kritums bija neizbēgams privāto raidorganizāciju savairošanās dēļ. Tās varēja celt savus reitingus, iztopot klausītājam, nevis dodot tam patiesi vajadzīgo, kā pieklājās darīt mums.

Mūsu radio finansiālā mazspēja nepārtraukti izvirzīja eksistenciālo jautājumu par Radio sastāvdaļu un koncertējošo vienību "būt vai nebūt".

Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas par Radio kora vai Radio bigbenda algošanu, jo abus turpmāk uzturēt nebija iespējams.

Radio bigbends bija nonācis vadības krīzē, uzaicinājām tam uz laiku pat viesdiriģentu no Somijas, sarīkojām viņa iestudētās programmas koncertu Lielajā ģildē, tomēr ekskluzīvi koncerti nevarēja kļūt par ikdienu, un bigbenda vadības krīze turpinājās. Nolēmām no bigbenda atteikties un paturēt Radio štatā kori.

Šis koris meklēja arī pats ceļus savas eksistences uzturēšanai – ar privātiem koncertbraucieniem uz ārzemēm īrētos autobusos un dažkārt caurām naktīm. Atstājām Radio korim šo eksistences iespēju, neprasot gandrīz nekādas dividendes no viņa pieticīgajiem ienākumiem. Tikai tā tas izdzīvoja.

Visai sarežģīta bija Radio saskare ar jauno mārketinga nozari – ar reklāmu. Visupirms kā starptautiskā kapitālisma greznu kārdinājumu mums nācās izjust kādas Francijas reklāmas aģentūras piedāvājumu pārņemt savā aprūpē visu Radio reklāmas nozari. Tās pārstāvji vairākkārt ar savu ierašanos šķietami pagodināja Rīgu, aicināja Radio vadību atraktīvās vizītēs uz Parīzi, lai par katru cenu iegūtu Radio reklāmas saimniecību savās rokās. Pēc iepazīšanās ar situāciju šo piedāvājumu noraidīju.

Taču reklamēšana kā ienākumu avots kārdināja arī atsevišķās radio struktūras, raidījumu redaktorus. Nebija taču grūti raidījumā tīši vai arī it kā neviļus bilst labu vārdu par kādu firmu, ja par to varēja saņemt pa banknotei.

Bieži vien uzaicinātie raidījuma dalībnieki par sevis reklamēšanu piedāvāja tā saucamo bartera darījumu. Tad nebija runa par naudu. Atceros gadījumu, kad barters tika piedāvāts visam Radio kā iestādei – proti, kāds cilvēks par savas firmas reklamēšanu piedāvāja vērtīgu un citā ceļā diezin vai iegūstamu Radio aparatūru.

Nelikumīga bartera gadījumi, ko atsevišķas redakcijas sākumā uzskatīja par gluži dabīgu lietu, bija izskaužami vienīgi ar leģitīmas Radio reklāmas sistēmas iedibināšanu – galu galā izveidojām Reklāmas daļu ar savu darbības nolikumu, cenām, savu budžetu un ienākumu procenta atskaitījumu Radio budžetā.

Bet pietiks runāt par naudu! Citā reizē stāstīšu, kā gāja ar disciplīnas ievērošanu Radio darbā tajos gados, kad brīvība noslīdēja līdz visatļautībai, un arī par garo ceļu līdz programmas "Klasika" ieviešanai.

Stāsta ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio direktors (1995–2005, 2009–2011) Dzintris Kolāts 

Gadījumos, kad jums ir kāda sanākšana, jubileja vai citi svētki – it sevišķi laukos, taču var arī Rīgā – organizējot kādas aktivitātes, piemēram, pārgājienu, trasi vislabāk ir izveidot apļa veidā. Jo, pirmkārt, beigu beigās mēs nonākam tajā vietā, no kuras mēs esam startējuši.

Tad mēs varam izvadāt savus viesus pa dažādu notikumu vai procesu vietām un galu galā atnākt atpakaļ turpat, kur sākuši.

Dažreiz šķiet: nu, šajā aplī vienā malā nekas īpašs nav noticis. Tā nemēdz būt. Tajā vietā, kur jums šķiet, ka viesiem būs garlaicīgi, jūs varat, piemēram, uzrīkot kādu sacensību.

Manos pārgājienos, piemēram, ir tā saucamais patriotu skrējiens: pa diviem, sadevušies rokās, skrien 107 soļus – tik, cik Latvijai gadu. Un tas rada lielu jautrību tajā vietā, kur it kā nekā nav.

Un otrs: jebkurš klajš lauks, krūmāji vai kaut kas cits šķietami neinteresants īstenībā slēpj sevī daudzus stāstus. Un, mazliet piepušķojot, arī šo it kā ne ar ko neievērojamo vietu tu vari padarīt par ko skaistu, lielisku un atmiņā paliekošu.

Tā ka – ja jums ir svētki, organizējiet pārgājienu! Protams, izvērtējiet, cik garu ceļa posmu cilvēki var noiet – divus kilometrus, piecus, desmit vai divdesmit. Un organizējiet to visu aplī. Izdomājiet stāstus – mazliet drīkst piepušķot, daudz ne, bet mazliet ir atļauts. Un es domāju, ka jūsu viesi būs ļoti, ļoti apmierināti. Nevis tā, kā parasti pie latviešiem – kad atnāk, tā tūlīt pie galda un neiet vairs nost līdz tam brīdim, kad brauc projām. Vai arī tiem, kam grūtāk, tos mašīnā ieceļ... Iecels varbūt tāpat, bet līdz tam viņam būs bijis kāds patīkams piedzīvojums. Tātad organizējiet piedzīvojumus aplī, un visi paliks ļoti apmierināti!

Šī stunda "Klasikā" veltīta 10. novembra gaviļniekam – obojistam, diriģentam, skaņu režisoram, pedagogam, skaņu elektronikas pārvaldītājam un kaislīgajam radio amatierim Normundam Šnē!

Runājam par Normunda bērnības sapņiem un nedarbiem, nedienām ar  vijoli, draudzību ar oboju, "Sīpolu" un "Maranas" laikiem, pirmo nostāšanos orķestra priekšā kā diriģentam, par radio amatierismu, muzikālajiem zvaigžņu mirkļiem un personībām, kas likušas skatīties un iet tālāk par redzamo un sasniedzamo.

Sarunu ar Normundu Šnē papildina mūzikas fragmenti, kuros Normunds dzirdams gan pie Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga, Rīgas Festivāla orķestra un orķestra "Rīgas kamermūziķi" diriģenta pults, gan – muzicējot kā obojists: solo, grupā "Marana", trio sastāvā kopā ar Vilni Pelnēnu un Uldi Urbānu, kā arī ansamblī Ensemble Nove.  

Ilga Auguste: Paldies, Normund, ka savā jubilejā esi Radiomājā, jo varu iedomāties, cik saspringts ir tavs jubilejas laiks, atrodoties koncertu virpulī starp "Sinfonietta Rīga" koncertu "Haidna simfonija un Hilborga Čellkoncerts" un diviem koncertiem "Xiaomi Arēnā" – lieluzvedumā "Indulis un Ārija". Vai ar darbu gribi izvairīties no ballītes?

Normunds Šnē: Tā nebija domāts, bet šis rudens tiešām kaut kā izdevies ļoti vētrains. Nezinu, kurš to saplānojis – laikam jau es pats. Kā parasti... Nevienu citu vainot nevajadzētu! Jo galu galā mans darbs ir privilēģija un kolosāla iespēja būt kopā ar lielisku mūziku, brīnišķīgajiem kolēģiem un radīt tādas lietas, kas, cerams, noderēs visiem.

Ņemot vērā mūsu ilgo pazīšanos jau no studiju laikiem 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā un tālākajām darba gaitām, kas daudzkārt krustojušās Radio intervijās, man šķiet, ka pazīstu tevi veselu mūžību. Taču man grūti tevi iedomāties, piemēram, piecu, sešu, septiņu gadu vecumā. Kāds bija Normunds Šnē bērnībā? Kas viņu interesēja, par ko viņš sapņoja?

Es zinu to, ka man nepatika spēlēt vijoli. Tas bija pilnīgi skaidrs. Mūzika gan man patika, jo tā bija apkārt jau no manām pirmajām dienām šajā pasaulē, jo abi vecāki ir profesionāli mūziķi: gan mamma, gan tēvs ir skolotāji, turklāt tēvs pats spēlēja un tobrīd gatavojās beigt Mūzikas akadēmiju. Uz klavierēm atceros Baha solo sonātes un partitas vijolei solo – to sējumu no Mūzikas akadēmijas bibliotēkas. Domāju, ka biju ļoti parasts bērns. Nekādā ziņā nebiju brīnumbērns, kurš būtu uzrādījis kādas pārdabiskas muzikālās spējas. Nekādā gadījumā nē! Jo man kā jau lielākajai daļai bērnu – un pie sava dēla arī tagad to redzu –nepatika piestrādāt pie kaut kādām lietām. Nebija arī kritēriju, ko un vai vispār gribu sasniegt. Man patika ķimerēties ar visādiem daiktiem un tehniskām lietām, piemēram, izjaukt man uzdāvinātās rotaļlietas.

Vecāki jau bija pieraduši: ja man ir dzimšanas diena un blakus istabā valda aizdomīgs klusums, tas nozīmē, ka es ar skrūvgriezi patlaban izārdu uzdāvināto automašīnu, lai noskaidrotu, kāds elektromotors tai vēderā…

Pusaudža gados man radās interese par elektroniku: no mūsdienu viedokļa skatoties, tur bija pilnīgi bezjēdzīgi elektriskie eksperimenti, kuri brīnumainā kārtā nerealizējās, tādējādi neizraisot ugunsgrēkus... Vienu laiku mani interesēja ķīmija – piedalījos pat republikas ķīmijas olimpiādē un laikam ieguvu kādu ceturto vietu, kas ir ļoti dīvaini, jo matemātika man principā nepadevās! (Smejas) Tā ka vispār bērnība bija diezgan juceklīga un dīvaina. 

Bet tajā visā taču bija vēl teātris! 

Mājas kārtībā. Taču mani interesēja kino un kino operatora profesija. Vienbrīd taisījos par tādu kļūt. Bet tas pārgāja brīdī, kad no vijoles pārgāju uz oboju un varēju kaut kā sajust to mūzikas aromātu – pieķerties un saprast, ka tā lieta varbūt varētu iet, un tā tas ceļš arī pavērās. 

Saki, ko tu uzskati par savu lielāko bērnībā pastrādāto nedarbu?

Tas nebija gluži bērnībā, bet 8. klases sākumā, kad ar draugiem izmēģinājām uzvilkt dūmu un slēpām cigaretes… Tas viss skolā atklājās, man ierakstīja grandiozu piezīmi, bet savu dienasgrāmatu slēpu pie drauga vecākiem – divus mēnešus nenesu mājās. Kad tas viss nāca gaismā, tracis par šo slēpšanu bija vēl lielāks nekā par pīpēšanu.

Bet viens labums no tā visa bija: neesmu smēķējis līdz pat šai dienai, izņemot vienu gadījumu Mūzikas akadēmijas ballē, kad uz manas fotogrāfijas ar cigareti zobos parakstījās visi kursabiedri. Bet tiešām – man ļoti nepatīk cigarešu dūmi... 

Tu esi stāstījis un arī tagad jau pieminēji, cik ļoti tev sākumā nevedās draudzība ar tavu pirmo instrumentu – vijoli, līdz pat vēlmei pamest mūziku. Kā tu šādā krustceļa brīdī tomēr ieskatījies obojā?

Skaidrs, ka vijole atstāja savas pozitīvās sekas. Viss, kas saistās ar nošu teksta lasīšanu un vispār mūzikas sapratni – skaņdarbi vijolei ir daudz komplicētāki par skaņdarbiem obojai kaut vai tāpēc, ka tur ir iespējama polifonija un dubultnotis. Tas viss, protams, nekur nepazuda un man ļoti palīdzēja, sākot spēlēt oboju. Varbūt nepatika bija saistīta ar to, ka vijole bija nebeidzama – visu laiku klāt gan skolā, gan mājās, un vienkārši tas spiediens bija pa lielu, lai no manis kaut ko iztaisītu. Jo tēvs ļoti gribēja, lai turpinu vijolnieku stīgu mūsu ģimenē... Pašam šķiet, ka īpaša talanta man uz to nebija, jo man tiešām negāja nekādā jēgā... Es pat pārgāju uz altu bērnu skolas beigās, bet arī tas nebija glābiņš, kā izrādījās.

Obojas tembrs man bija palicis prātā un ausīs kā ļoti ekspresīva, pievilcīga skaņa, kā ļoti skaists tonis, un es gribēju pamēģināt. Domāju arī – tas droši vien būs vieglāk nekā vijole. Protams, pēc tam izrādījās, ka nekā tamlīdzīga! Bet tad jau bija par vēlu… 

Līdz ar to, ka pēc 8. klases beigšanas Jelgavas 1. vidusskolā gribēju iet mācīties citur, mūzikas skola bija variants, kas visus apmierināja. Tā pamazām tas mūzikas ceļš tika izvēlēts. Bet tur bija vēl visādi blakusfaktori, jo pašmācības ceļā daudz sāku spēlēt ģitāru. Kā bijušajam vijolniekam man tīri labi kustējās pirksti, bet arī ar to man būtu vajadzējis nodarboties nopietnāk, ja būtu gribējis iet pa to līniju. Bet ballītēm pietika!

Vai jau toreiz, mācoties Jelgavas mūzikas skolā, tu nokļuvi Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī kā obojists?

Jā, pēdējā kursā.

Kā tas vispār bija iespējams?

Tas bija ļoti dīvaini un arī ļoti pārsteidzoši. Pirms tam piedalījos vienā no republikāniskajiem konkursiem, un tur mani bija dzirdējis Vilnis Pelnēns, toreiz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra oboju grupas koncertmeistars.

Orķestrī oboju grupā tobrīd bija brīva pusslodze. Man šķiet, vienkārši neviena cita pa rokai nebija, tāpēc viņi izdomāja, ka varētu piezvanīt man, un es teicu – kāpēc ne?

Tas notika pat bez konkursa. Sākumā – uz kaut kādu periodu, bet tas turpinājās gandrīz 20 gadu garumā.

Pirms vairākiem gadiem iznāca žurnāla "Mūzikas Saule" numurs, kas bija veltīts tavam skolotājam Vilnim Pelnēnam. Daloties atmiņās par viņu, tu saki, ka neviens cilvēks tavā dzīvē nav atstājis tik daudz nospiedumu kā Vilnis Pelnēns, kas bija tev gan mūzikas, gan dzīves skolotājs un gandrīz vai kā otrais tēvs. Atcerējos arī jūsu obojistu grupu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur bija gan Vilnis Pelnēns, gan Uldis Urbāns, gan arī tu. Kā radio programmu vadītāja nācu ne tikai uz koncertiem, bet arī uz mēģinājumiem, un atceros, ka jūsu grupa bija visjautrākā orķestrī, jo pauzēs jūs nepārtraukti jokojāt. Vai tiešām prieka un smieklu bija tik daudz, cik no malas likās?

Jā, ļoti daudz! Vilnis bija šarmants bez gala; viņa humors un joki bija eleganti, tur atspoguļojās viņa inteliģence, zināšanas, viņa skats uz pasauli, viņa bezgalīgais optimisms un viņa lielā dzīves pieredze. Un – jā, Vilnis tiešām man bijis ļoti, ļoti, ļoti tuvs cilvēks ne tikai mūzikas jomā, bet arī atziņās par dzīvi un tajā, kā pasaule un zeme griežas… To visu vairāk uzzināju tieši no viņa, pavadīdams naktis sarunās viņa Imantas virtuvītē un esot ļoti daudz kopā darbā, klausoties viņa spēli un mācoties no viņa atbildību – ka jebkurš cilvēks orķestrī priekšnesumu var gan pacelt, gan arī sabojāt. Tāpēc tā atbildība par darbu lielā mērā  man ir no viņa, un pilnīgi noteikti arī no manas mammas, kura teica: vai nu tu esi ļoti labs, vai arī labāk mūziku nemācies. Un viņai bija pilnīga taisnība, jo tiešām: kāda jēga būt mūziķim-diletantam? Tā var darīt – sēdēt mājās un priecāties par to, bet tādā gadījumā tev nav tiesību kāpt uz skatuves. 

Un vēl Vilnis bija maksimālists. Bet ļoti humāns maksimālists. Viņa prasības bija augstas: pēdējos divus gadus akadēmijā mācījos tieši viņa klasē.

Viņš īstenoja principu, ko ļoti bieži atceros un cenšos praktizēt arī savā diriģēšanas darbā: ka tu vari uzstādīt ļoti augstas prasības, bet, jo augstāku to latiņu uzliec, jo tev tas jādara laipnāk, cilvēciskāk, saprotošāk, siltāk, ar humoru – lai nevienu neaizvainotu.

Un tas ir tas, ko es no viņa tiešām esmu iemācījies. Protams, arī neskaitāmas lietas par obojas spēli, jo tolaik mums bija priekšā dzelzs priekškars – paši mēģinājām noskaidrot tās patiesības, kāpēc citiem skan labi un kāpēc mēs tam netiekam līdzi. Daudz šķēpu esam par to lauzuši. Tas bija tik ļoti interesanti! Kaut kas īpašs radās brīžos, kad bijām kopā, un kopā bijām tiešām daudz.

Kā notika tava pirmā nostāšanās orķestra priekšā kā diriģentam? Radio fonotēkā ir viens ieraksts, kas datēts ar 1991. gadu, kur tu atrodies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšā, atskaņojot vairākus skaņdarbus. Kas tevi vispār aizveda līdz domai par to, ka tu varētu nostāties orķestra priekšā ne tikai kā solists obojists, bet arī kā diriģents?

Droši vien, ka pirmā reize bija Jelgavas mūzikas skolā, kad diriģēju pūtēju orķestri, kas bija jādara visiem – bija arī gala beigšanas eksāmens jākārto pūtēju orķestra diriģēšanā. No tā neko daudz neatceros, jo man šķiet, ka tur nepalika ne pozitīvas, ne negatīvas sajūtas – vienkārši tas bija jāizdara un viss.

Bet tā interese un graudiņš, kas sāka dīgt, tika iestādīts daudz agrāk, un šī grauda autors bija mans vecaistēvs, kurš vadīja Tautas pūtēju orķestri "Jelgava". Viņš bija neticami talantīgs cilvēks – vienkārši viņa dzīve bija sagājusi grīstē ar visu Sibīrijas periodu un vēl daudz ko citu: viņam nebija iespējams sevi pilnīgi realizēt.

Kaut gan domāju, ka Jelgavā kopā ar vīriem, kas tiešām spēlēja, kā nākas, viņš piedzīvoja daudz skaistu brīžu. Bieži viņam gāju līdzi uz mēģinājumiem, kad mani nebija, kur atstāt. Viņš no partitūrām izrakstīja visas orķestra partijas. Iespējams, ka tad arī man radās šī interese: kā tas var būt, ka viens cilvēks nostājas orķestra priekšā, paceļ rokas un sāk skanēt? Kaut kas brīnišķīgs! Es, protams, toreiz nesapratu nekādu ķīmiju, bet iespējams, ka tās jau bija pirmās atmiņas un pirmās sajūtas, redzot sev priekšā diriģenta un mūziķu sadarbības brīdi.

Apzināts solis, jau pārlecot krietnam periodam pāri, bija laiks, kad "Rīgas kamermūziķi" – pirmais orķestris, ko izveidojām kopīgi ar Jāni Maļecki – pamazām sāka spēlēt mūziku, kas ir sarežģītāka. Kas nav tikai baroka mūzika vien. Un pirmais darbs, ko es jau tīri apzināti diriģēju, bija Pētera Vaska "Musica dolorosa". Pirms tam daudz spēlējām bez diriģenta, bet bija skaidrs, ka ir brīži, kad bez diriģenta vairs iztikt īsti nevar. Mums bija ļoti labi mūziķi, tomēr koncertmeistara, kurš varētu vadīt izpildījumu, mums nebija; tā tomēr ir sevišķa lieta, un ne katram tas ir pa kaulam. Un tad visi vienā brīdī uz mani paskatījās – nu, ko: tu te mums esi galvenais, stājies priekšā un diriģē! Un tā arī notika. Protams, tolaik diriģēt nemācēju, bet šo skaņdarbu joprojām diriģēju tā, kā to diriģēju toreiz – ar visām kļūdām, ar visām samērā neveiklajām kustībām. Muskuļu atmiņa ir fenomenāla – gan labā, gan sliktā nozīmē, un es gribēdams nevaru tikt vaļā no tā veida, kā esmu to darījis toreiz. Kaut gan tagad esmu pavisam cits cilvēks un diriģēju pavisam savādāk. Katrā ziņā šī bija pirmā reize, kad tiešām apzināti diriģēju orķestri. Turklāt tas notika nevis Latvijā, bet Dānijā, kur bijām devušies nelielā koncertbraucienā.

Atceros, sākumā tu konsekventi nelietoji zizli, sakot, ka diriģents tādējādi iegūst papildus vēl divu roku pirkstus. 

Jā, to es atceros… No šodienas viedokļa varu teikt, ka to esmu teicis droši vien tāpēc, ka nemācēju ar zizlīti apieties. Un cilvēks, kas man pavēra ceļu uz šo vienkāršo, bet ļoti efektīvo instrumentu, bija Jurijs Simonovs, kuram esmu parādā grandiozu pateicību. Pie viņa man bija iespēja mācīties gan meistarklasēs, gan privāti.

Viņš neņēma nekādu samaksu par to, jo viņa princips bija – ja viņš kaut ko ir iemācījies, tad viņam ir pienākums to nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Viņš joprojām ļoti atbildīgi izturas pret savu misiju – ka viņam ir pienākums turpināt diriģenta profesionālo līniju, lai diriģēšana kā māksla neizzustu.

Viņš arī ir tāds diriģēšanas estēts – augstākajā mērā. Tehniku viņš noslīpējis un izkopis līdz pilnībai. Un esmu tiešām pateicīgs, ka viņš man palīdzēja noskaidrot ļoti daudzas lietas, bez kurām dzīve nebūtu iedomājama. Tad, protams, kā jebkuram māceklim – tāpat arī man – pienāca brīdis, kad jāpaiet sāņus no sava skolotāja, lai nekļūtu par viņa kopiju. Nospriedu: liels paldies skolotājam, tagad mēģināšu iet savu ceļu. Jebkurā gadījumā esmu viņam ļoti pateicīgs, un no tā brīža viens no maniem pirkstiem ir, lūk, šis te diriģenta kociņš.

Intervijās esi teicis, ka diriģēšanu mācies ne tikai no skolotājiem meistarklasēs, bet arī, piemēram, no Klaudio Abado – skatoties, kā viņš diriģē, tu pārliecinies, ka diriģēt iespējams ne tikai ar rokām, bet arī ar acīm.

Ļoti! Es vispār domāju, ka rokām ir pakārtota nozīme. Ka tas, ko jūs lasāt sejā, tie neredzamie viļņi, kas piemīt katram cilvēkam... Negribu ielīst kaut kādā mistikā, jo es galīgi tāds neesmu, bet tomēr ir vēl kaut kas bez mūsu manuālās tehnikas. Protams, rokas ir svarīgas. Tas ir tas, kā mēs varam likt mūziķiem, mūsu kolēģiem, saprast savas idejas. Bet ir daudzi diriģenti, kuru roku tehnika nebūt nav izcila un superskaidra, bet viņiem piemīt kas tāds, kāpēc orķestri mīl ar viņiem spēlēt un kāpēc orķestri ar viņiem spēlē ļoti labi. Ķīmija un sadarbība starp orķestri un diriģentu ir grūti vārdos aprakstāma. Katrā ziņā – tā ir savstarpēja cieņa un absolūta uzticēšanās. Ir arī ļoti labi, ja mēs ilgi pazīstam viens otru un varam netērēt laiku, stāstot vispārzināmas lietas, bet varam iet dziļumā un ļauties brīvībai, ko piedāvā mūzika. Uzklausīt viens otru.

Ļoti gribu uzsvērt to, ka diriģēšana – tā nav diktatūra. Manuprāt, diriģēšana pirmām kārtām ir klausīšanās: sadzirdēt to, kā orķestris skan, ko mūziķi piedāvā, un tad to momentā salīdzināt ar savu priekšstatu. Jo diriģēšana – tas ir stāsts par sadarbību. Tas ir stāsts par nemitīgu komunikāciju. Es zinu, kā es parādīšu pirmo noti skaņdarbā, bet kas notiks tālāk? Tā ir sadarbība, tā ir saruna. Tā ir mana reakcija uz notikumiem. Brīžiem sekundes simtdaļas laikā ir jāpieņem lēmums, kā mēs ejam tālāk, kas notiek un jāreaģē uz notikumiem, kas skan. Tāpēc – jā, tas prasa smadzenes, kas darbojas ātri.

Katra tikšanās atstāj nospiedumu, katra veiksme atstāj nospiedumu, un vēl lielāku nospiedumu atstāj neveiksme, jo vajag stiprus nervus, lai mācītos no savām kļūdām, jo īpaši periodā, kad šo kļūdu ir daudz. Bet, ja jūs tam tiekat pāri, domāju, tas atstāj ļoti, ļoti paliekošas atziņas.

Jo neviens negrib izdarīt kaut kādas muļķības otrreiz – vismaz jau puslīdz saprātīgā vecumā vairs nē. No tiem laikiem, kad vēl pats spēlēju orķestrī, esmu pārliecināts: sajust to gaisotni un izprast, kā šis mehānisms īsti darbojas, var tikai no iekšpuses. Tāpēc nesaprotu, kā mūsu topošie diriģenti var tik ļoti maz nākt uz orķestra mēģinājumiem; nesaprotu, kā viņi gatavojas stāties orķestra priekšā, īsti nepazīstot savu instrumentu.

Vairāk – ierakstā!

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs pieejama portālā LSM.LV. 

Mārtiņa Brauna dziesmas "Dzīvot nevar traļi – vaļi" (1984)

Viktora Kalabisa "Dūdinieku svītas" obojai un klavierēm (1977, Normunds Šnē – oboja, Ventis Zilberts – klavieres)

Tarkvīno Merula "Čakonas" (2012, Normunds Šnē – oboja, Agnese Kanniņa – vijole un orķestris Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Voiteha Jirovica Adagio obojai un stīgu orķestrim, op. 9 (1976, Normunds Šnē un Radio kamerorķestris Vasilija Sinaiska vadībā)

Ludviga van Bēthovena Trio 2 obojām un angļu ragam Domažorā (1984, Vilnis Pelnēns, Uldis Urbāns un Normunds Šnē – obojas)

Valta Pūces dziesmas "Aiz kalna" no cikla "Kāds mani sauc" (1997, grupa "Marana")

Alvila Altmaņa skaņdarba "Pārvērtības" pūšaminstrumentu kvintetam un sitaminstrumentiem (2003, Ensemble Nove)

Pētera Vaksa Musica dolorosa (2003, orķESTRIS "Rīgas kamermūziķi", soliste Diana Ozoliņa, diriģents Normunds Šnē)

Volfganga Amadeja Mocarta "Divertismenta" kamerorķestrim Sibemolmažorā, KV.137 (2007, Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Magnusa Lindberga opusa Arena II (2006, Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Metjū Hindsona Rave – Elation (2005, Rīgas Festivāla orķestris Normunda Šnē vadībā)

Marka Entonija Tērnidža Blood on the floor (2003, orķestris "Rīgas kamermūziķi" Normunda Šnē vadībā)

Ludviga van Bēthovena Septītās simfonijas Lamažorā, op. 92 (2016, Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Skaņdarba "Madaras" tautas mūzikas grupas The Shin un Valta Pūces aranžējumā (2009, Normunds Šnē – oboja)

Artura Maskata "Domino spēles" no mūzikas lugai "Terēze Rakēna" (2006, Sinfonietta Rīga Normunda Šnē vadībā)

Kad pirms mēneša Lietuvā sākās plaši kultūras nozares protesti pēc galēji labējās partijas "Nemūnas rītausma" pārstāvja Ignota Adomaviča (Ignotas Adomavičius) iecelšanas kultūras ministra amatā, notikumiem līdzi sekojošie pauda izbrīnu, ka Latvijas mediji pievērš tik maz uzmanības kaimiņos notiekošajam.

"Meistars Knehts" savu iespēju robežās vēlas to labot un šajā raidījumā pārrunāt ne vien notikumus Lietuvā, kur kultūras ministrs gan atkāpās vien pēc nedēļas amatā, tomēr Lietuvas kultūras nozare izsludināja mēnesi garu protestu, lai panāktu partijas "Nemūnas rītausma" atteikšanos no Kultūras ministrijas pārvaldības.

Tieši raidījuma ētera dienā, 10. novembrī, Lietuvas prezidents paziņoja, ka kultūras ministra amatam nominēs Sociāldemokrātiskās partijas pārstāvi Vaidu Aleknavičieni (Vaida Aleknavičienė).

Bet mēs raudzīsim uz Lietuvā notiekošo paraudzīties plašākā kontekstā, mēģinot saprast, kāpēc populistiem tā interesē kultūras nozare un vai centieniem to savažot ir universāls raksturs, vai arī dažādu valstu piemēri tomēr būtu skatāmi katrs par sevi.

Mūsu sarunbiedri:

Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela

Sākam ar jautājumu, kāpēc mums vajadzētu zināt un saprast, kas notiek Lietuvā. "Maigā atbilde droši vien būtu tāda, ka būtu gudri mācīties no citu kļūdām, nevis pieļaut tās pašiem un tad saprast, ka kaut ko esam paveikuši ne gluži pareizi," saka Rasa Bugavičūte-Pēce, kuras lietuviešu valodas zināšanas un kontakti ļauj nepastarpināti sekot līdzi plašajiem kultūras nozares protestiem kaimiņvalstī. Viņa un tulkotāja Dace Meiere bija vienas no pirmajām, kas par to cēla trauksmi arī Latvijas informatīvajā telpā. Redzot, cik ātri Lietuvas kultūras nozare mobilizējās protestiem, kas sekoja Adomaviča nominācijai (īsā laikā tika savākti vairāk nekā 65 tūkstoši parakstu pret kultūras nozares nonākšanu "Nemūnas rītausmas" pārvaldībā un notika plašas protesta akcijas vairākās Lietuvas pilsētās), Bugavičūte-Pēce saprata: nozares bailes ir lielas.

"Kultūra Lietuvā pašlaik ir labā, pamatīgā plaukumā, arī starptautiskā līmenī. Un, ja nāk pie varas politiskais spēks, kas grib to ietekmēt un diktēt savas prasības, tas ir baisi jebkuram radošam prātam," atzīst dramaturģe.

Ar līdzīgu satraukumu dzimtajā Lietuvā notiekošajam sekojusi arī LKA profesore Rūta Muktupāvela: "Ir liela loma arī personības faktoram, jo šis kultūras ministrs patiešām bija bēdīgi slavens ar savu uzvedību, attieksmi un nespēju formulēt domas. Tas nebija tikai politiski angažēts jautājums." Adomaviča partijai gan tas nav traucējis viņu pēc demisijas iecelt par "Nemūnas rītausmas" vadītāja padomnieku kultūras jautājumos. "Lietuviešu spēja mobilizēties ir diezgan pazīstama arī no dažādām tradicionālās kultūras liecībām, bet es domāju, ka obligāti ir jāseko notikumu attīstībai, jo nozare ir pieteikusi streiku un notiek manifestu lasīšana par to, kas var notikt ar kultūras nozari un diemžēl – arī visas valsts neatkarības pastāvēšanu," saka Muktupāvela.

Vents Zvaigzne gan atzīst, ka pēc Latvijas medijos un sociālajos tīklos atrodamajām skopajām ziņām par Lietuvā notiekošo nevar izdarīt pārliecinošus secinājumus par protestu iemesliem un pamatotību.

"Jutos pārsteigts, ar cik mazu un skopu informāciju pietiek, lai domātu, ka cilvēkiem jau viss ir kļuvis skaidrs. Jo patiesībā tas, ko es atradu, ir tas, ka Lietuvā ir sociāldemokrātiska valdība, kas ir paņēmusi koalīcijā arī vienu izteikti populistisku labējo partiju, kas tagad pretendē uz kultūras ministra vietu.

Un partijas vadītājs ir izcēlies ar skandaloziem izteikumiem, turklāt arī tur valdīja pretrunas," norāda redaktors. 

Bet LĀI direktors Kārlis Bukovskis secina, ka Lietuvā notiekošais ir daļa no plašākas tendences. "Amerikas prezidents ir tas, kurš šo konservatīvo vilni lielā mērā ir papildus iedrošinājis. Un ir diktatori, kuri šo konservatīvismu mēģina piedēvēt arī savai politikai. Putins, protams, ir viens no pirmajiem, kas uzskata, ka tikai Krievijā ir pareizā kultūra," atgādina starptautiskās politikas pētnieks. Taču viņš norāda, ka jautājums nav tik daudz par populismu kā konkrētas politiskās ideoloģijas izpausmi, "jo populisti ir gan liberālajā, gan konservatīvajā pusē. Populisms ir forma, (..) kam ir raksturīgi mēģinājumi noķert visus vēlētājus". Kultūru sadursme, viņaprāt, aizsākās vēl pirms Trampa nākšanas pie varas 2016. gadā, jo liberālās domas apšaubīšana gājusi plašumā jau ilgstoši. "Ne tikai liberālajai domai ir tiesības pastāvēt, bet arī konservatīvajai domai ir tieši tādas pašas tiesības. Bet uz vienādiem noteikumiem," atzīmē Bukovskis. 

Pilnu sarunu klausieties audio ierakstā!

Man prātā nāk vismaz divas – Jāņa Mediņa "Uguns un nakts" un Alfrēda Kalniņa "Baņuta", kuru liktenī kuģiem, jūrai un pat okeāniem bijusi itin nozīmīga loma.

Pirmā kuģotāja 1919.gada rudenī bijusi "Baņuta", tomēr stāstu sākšu ar Jāni Mediņu un viņa "Uguni un nakti". Ar operas klavierizvilkumu kamiešos – un tas nav nekāds poētisms, bet skaudra realitāte, it īpaši ņemot vērā to, ka notis svērušas kādus 20 kilogramus – Mediņš kopā ar sievu Olgu līdz ar citiem latviešu strēlniekiem no Sarkanās armijas glābdamies, šķērso visu Sibīriju, līdz 1920.gada maijā beidzot sasniedz Vladivostoku, lai tālāk jau ar kuģiem dotos uz Curugas ostu Japānā. Tur viņus gaida okeāna tvaikoni Voroņeža – zem Anglijas karoga un ar argentīniešu kapteini. Jaunās Latvijas valsts valdība apmaksājusi mūsu strēlnieku mājupceļu. 

Pirmā pieturvieta – Nagasaki, tālāk jau seko Singapūra, Kolombo Ceilonā, vētra Indijas okeānā, Sarkanā jūra, Suecas kanāls, Gibraltārs, spāņu vīna žvingulis Malagā, kuģošana gar Portugāles un Spānijas krastiem Atlantijas okeānā. Kad sasniegta Lielbritānija, kuģim Temzas dokos vajadzējis piemontēt mīnu ķērājus, jo Baltijas jūra vēl nebija pilnībā atmīnēta.

Mediņš vēl pēc daudziem gadiem atcerējās – mīnu ķeramie izskatījās kā torpēdas, apmēram pusotra metra garumā, ar stipru stiepli priekšgalā, kas tad mīnu uztvertu un kādus desmit metrus no kuģa liktu tai sprāgt.

Kad Dancigā uz kuģa uzkāpj locis – īsts jūrnieku puika ar žoķeni galvā, īsts "džonītis", kā saka Mediņš, un pamana visādam gadījumam sagatavotās glābšanas laivas, virves, signālraķetes un dzeramo ūdeni, "džonītis" kapteinim uzkliedz, ko velti baidot karavīrus un sievas ar bērniem. Nevienas mīnas jūrā vairs neesot, lai vācot visu nost, viņš nu atbildot par kuģi.

Kad 3. oktobrī laimīgi tikuši līdz Liepājas kara ostai, četrus mēnešus ilgais un 23 000 kilometrus garais kuģojums no Vladivostokas bija galā. Ostā strēlniekus gaidījuši Latvijas karavīri ar orķestri un "Dievs, svētī Latviju!". Raudājuši visi.

Un par operu – kaut vēlāk Mediņš pastāvējis uz to, ka viņa "Uguns un nakts" bijusi pabeigta vēl pirms Kalniņa "Baņutas", ir arī liecības, ka 1920. gada oktobrī tā līdz Rīgai nonākusi vēl tikai klavierizvilkumā. Tātad – bija padarām vēl viss lielais orķestrēšanas darbs.

Bet "Baņuta"? "Baņuta" jau pirms mēnešiem četriem – maija beigās – bija izskanējusi uz Nacionālās operas skatuves, iemantodama pirmās latviešu nacionālās operas godu. Un izrādās, arī "Baņutas" liktenī savu lomu spēlējuši kuģi un kuģošana.

Alfrēds Kalniņš "Baņutu" sācis rakstīt, atsaukdamies Jāņa Akuratera pamudinājumam jau 1918. gadā, un ļoti ražīgi to dara Liepājā arī tad, kad ir sākušās Neatkarības cīņas – vispirms pret sarkanajiem, tad fon der Golca armiju visbeidzot pret bermontiešiem.

Kalniņš "Baņutu" komponē Liepājā, itin kā nemanīdams karastāvokli, komandanta stundu, teju pilsoņu kara apstākļos draudošo badu... Nu jā, pret to noturēties palīdz arī meitiņas Birutas ganītais vistu bars pašu mītnesvietas dārzā.

Pāris mēnešus pēc tam, kad Latvijas pagaidu valdība jūnijā no dreifēšanas ar kuģi var atgriezties uz cietzemes – vispirms Liepājā, pēc tam jau Rīgā, arī Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu doties uz Rīgu un kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāju.

Jūrasceļš ir vienīgais daudzmaz drošais, un tā nu septembra vidū, nospēlējis atvadu koncertu pie Svētās Annas baznīcas ērģelēm, Kalniņš ar ģimeni kāpj uz kuģa, lai dotos uz Rīgu. Tad – 1919. gadā – gan vēl jūrā bija arī mīnu lauki, un Liepājas avīzēs pēc kāda laika parādās ziņa, ka Kalniņa kuģis tiešām uzdūries mīnām un nogrimis.

Par laimi, ziņu vajadzēja vien atsaukt. Izrādās – kuģim pa ceļam ievajadzējās remontu, un Kalniņi pāris dienas palika Ventspilī,  kur Alfrēds uz pat pamanījās sarīkot ērģeļkoncertu! 

Tā nu no Liepājas līdz Rīgai Kalniņi kuģoja četras dienas.

Tieši tad, kad viņi beidzot 8. oktobrī tiek līdz Rīgas ostai, sākas Bermonta-Avalova armijas uzbrukums Rīgai, arī gaisa uzlidojumi.

Kuģim ar visiem Kalniņiem pavēl atgriezties jūrā. Tikai dienu vēlāk jau vēlā vakarā viņus pa galvu, pa kaklu izsēdina krastā, bet visa iedzīve un arī "Baņutas" partitūra (un arī tie bija pamatīgi saiņi!) atgriežas jūrā. Tā nu "Baņuta" un visa Kalniņu iedzīve kādu laiku dreifē pa līci, līdz beidzot tomēr kuģis atgriežas ostā.

Kalniņš gan jau bija sadomājies no Rīgas braukt prom, jo viņam te galīgi nepatīk. Tomēr nu, kad "Baņuta" un mēbeles izkrautas krastā, būs vien jāpaliek. Jo jau ir nolemts "Baņutu" uzvest – 1920. gada pavasarī. 

Kalniņu – kā jau ļoti atbildīgu cilvēku (un ļoti atbildīgu ierēdni) –, ļoti uztrauca operas direkcijas nodomi "Baņutas" iestudēšanai tērēt milzu naudas summas. Pēckara laikā pat spainis krāsas dekorācijām vai baķis auduma tērpiem maksāja baltu naudu (ja vispār bija atrodami).

Kalniņam viss likās tik pārspīlēti dārgi un grezni, ka pārņēma bailes – vai "Baņuta" vispār ir tamlīdzīgu tēriņu vērta.

Pirmizrāde notika 1920. gada 29. maijā. Operu uzņēmuši silti, klāt bija Latvijas prezidents Čakste, bijuši vainagi, puķes, veltes, tomēr

pirmie gadi operai bijuši tik grūti, ka iespaidīgās Jāņa Kugas "Baņutas" dekorācijas pēc kāda laika tikušas "nomazgātas", lai uz audekliem varētu gleznot nākamās – citām operām vai baletiem.

Jā, "Baņuta" tika iestudēta vien pusgadu pēc Neatkarības cīņu beigām, kad kara postažu Rīgā vēl varēja skaidri redzēt.