"Grāmata par nāvi un mīlestību; par cilvēka trauslumu; par to, ka mēs katrs esam mūžam viens." Tā varēja raksturot somu rakstnieces Rīkas Pulkinenas latviski tulkoto romānu "Patiesība" un šo raksturojumu var attiecināt arī uz nesen Maimas Grīnbergas iztulkoto viņas romānu "Burvība".

Rīkas Pulkinenas romāns ''Burvība'' ir pētījums par to, cik jaudīgi un mierinoši mēdz būt sadomājumi, cik trausla ir atšķirība starp mīlestību un spēli. Ikkatrs romāna varonis 17 gadīgo Filipu, kas atrasta mirusi, redz atšķirīgi - kā spoguli savām fantāzijām un dusmām, arī brīvības meklējumiem.

Uz Rīgas Grāmatu svētkiem Latvijā bija ieradusies Rīka Pulkinena, un viņu uz sarunu aicināja Liega Piešiņa. Interviju latviskoja tulkotāja Maima Grīnberga. Saruna ar rakstnieci aizsākās ar atziņu par stāstnieka spēku un varu pār lasītāju.

Rīka Pulkinena: No vienas puses, vara šajā romānā saistās ar to varu, ko meitenes mēdz lietot pašas. No otras puses, tā ir vara, ko cilvēki izmanto attiecībā pret meitenēm. Filipa romāna sākumā mirst. Savā ziņā viņai vispār nav balss, viņa ir tikai attēls. No otras puses, var domāt, ka viņai kā mirušai ir skatījums uz visiem personāžiem un notikumiem, kas šajā romānā notiek. Te parādās arī sociāla, sabiedriska nots, jo es gribēju attēlot meiteni, kas dzīvē ļoti bieži pati ir dažādu stāstu objekts, bet šeit viņa parādās kā stāstītāja.

Romānā parādās daudzu cilvēku viedokļi par Filipu, un tas atmasko to, vai meitenes bieži vien nav dažādu cilvēku aizspriedumu un viedokļu projekcijas.

Man šķiet, ka šajā grāmatā tiek veicināta fantāzija. Cik Filipai tā ir svarīga?

Filipa nepārprotami nemitīgi nodarbojas ar fantazēšanu, turklāt gan pozitīvu, gan negatīvu. Viņa spēj par cilvēkiem iztēloties gan pašu sliktāko iespējamo, gan pašu labāko. Tas savā ziņā parāda to, kā mēs, cilvēki, labprāt pakļaujamies tam, ko mums iestāsta. Ja ir kāds pietiekami autoritatīvs cilvēks, kas mums kaut ko saka, tad esam ar mieru noticēt gandrīz visam.

Man izveidojās tāda ķēdīte, ko sauc “spēle, stāsts, meli”. Parasti grāmatās mums pietiek ar spēli un stāstu. Kāpēc ir svarīgi atzīt arī melus?

Savā ziņā šis romāns ir alegorija par mūsu laikiem, jo vai tad mēs visi nedzīvojam tādā situācijā, kur pakļaujamies dažādām spēlēm un lietām, kas beigās izrādās tikai burvju plīvurs vai meli? Viena no svarīgākajiem balsīm šajā romānā ir tas brīdis, kad Filipas māte aiziet uz policiju un runā par to, ka darīšana ir ar bērnu.

Romāns ir analīze par šo laiku, kad mēs bērnišķīgai rīcībai dodam vietu uz pjedestāla.

Vai varat no savas pozīcijas paskaidrot vārdus “izskaidrot” un “saprast”? Man liekas, ka romāna ietvaros par to ir jādomā. Vai jums svarīgāk ir izskaidrot vai saprast?

Man droši vien svarīgāka ir saprašana un jo sevišķi tas, lai lasītājs varētu saprast bez izskaidrošanas. Man ļoti bieži romānos alegoriskie līmeņi ir tādi, ka es ļoti ceru, ka lasītājs saprot, kaut neesmu neko izskaidrojusi.

Jūs sakāt, ka varoņi būvē Filipu no mantām un vārdiem. Kā tas ir?

Šo romānu var uzskatīt par meitenības vai meitenei būšanas vivisekciju. Romāna varoņi, apstrādājot savas sēras, cenšas uzbūvēt viņas tēlu. Tikpat labi var būt runa par uzbūvēšanu, kā arī par nojaukšanu.

Stāsta muzikologs, Mākslas zinātņu doktors, bijušais Latvijas Radio ģenerāldirektors Arnolds Klotiņš

Radio aparātu kā palielu skanošu kasti atceros no piecu gadu vecuma. Bet tad nāca Otrais pasaules karš un vairākas mums labi zināmās okupācijas. Tajās laiku pa laikam privātpersonu radioaparāti tika konfiscēti, un tā nu pēc kara beigām mūsu ģimene bija bez sava radio.

Sākumā, pēc kara noklušanas Rīgā, jau arī nebija īsti ko klausīties, jo pirmskara Latvijas Radio nams Aspazijas bulvāra un Krišjāņa ielas stūrī blakus kanālam gulēja drupās. Pagalam bija studiju iekārtas, fonotēka, orķestra instrumenti un nošu materiāli.

Projām no Latvijas bija arī vairākums Radio orķestra mūziķu un daļa tehnisko darbinieku. Palikušie sameklēja puslīdz piemērotas telpas Skolas ielas un Dzirnavu ielas stūrī, Skolas ielā 6, tā sauktajā Ebreju teātrī.

Pāris mikrofonu, piecas raidīšanai piemērotas skaņuplates, kāds desmits orķestra mūziķu un daži solisti – ar to gandrīz no nulles esot sācies tagadējais Latvijas Radio. Mūzikai sākumā bijušas tikai 45 minūtes dienā, jo visu laiku aizņēmuši sovjetiskās propagandas un citi runātie raidījumi.

Lai propaganda aizsniegtu visus un visur, toreizējais režīms ierīkoja tā saucamo translācijas tīklu un lielus zvana veida jeb piltuves veida skaļruņus augstu pie stabiem pilsētu ielās, laukumos un lauku centriņos.

Vesels skaļruņu komplekts rēgojās "Laimas" pulksteņa tuvumā. Tur radio skaņas sacentās ar automobiļu rūkoņu un zirgu pakavu klaudzoņu ielās.

Bet šo skaļruņu dēļ "Laimas" pulkstenis bija arī manu mazo svētceļojumu vieta. Jo tur varēja dzirdēt regulārās ērģeļu mūzikas radio pusstundas, ko uz Universitātes aulas ērģelēm sniedza galvenokārt profesors Nikolajs Vanadziņš.

Ko vēl varēja dzirdēt šajos skaļruņos brīvā dabā pie stabu galiem? Jau minēju, ka pēc kara Radio fonotēka bija tukša – tik tukša, ka Radio pat laikrakstos aicināja pieteikties cilvēkus, kas varētu pārdot Radio fonotēkai kādu savu skaņu plati.

Tomēr sovjetiskais režīms vēlējās izveidot sev lojālu inteliģences slāni arī mūzikas nozarē – tāpēc piešķīra tā saucamos Nopelniem bagāto nosaukumus Melngailim, Alfrēdam Kalniņam, Jāzepam un Jēkabam Mediņam, vēl dažiem, un tie ieguva mūzikas klasiķu oreolu.

Pirmajos pēckara gados iedibinājās viņu mūzikas plaša, lai arī idejiski apcirpta, atskaņošana arī Radio raidījumos. Te nu jāievēro, ka toreiz tā mūzika, kas nonāca vienīgā Radio vienīgajā  latviešu valodas programmā, tiešām tika neizbēgami popularizēta. Tas notika jau tāpēc vien, ka fonotēkas krājums bija niecīgs, un šo autoru skaņdarbi tika daudz raidīti atkārtojumos, – Alfrēda Kalniņa simfoniskā miniatūra "Mana dzimtene", klavieru "Balāde", populārākās solodziesmas, Jāzepa Mediņa simfoniskās poēmas "Latvju zeme", "Dzimtenes ainava", Jāņa Ivanova "Zilie ezeri", Ādolfa Skultes "Viļņi", arī klasiskās kordziesmas.

Nemitīgā publisko skaļruņa trokšņošana, protams, varēja kaitināt, taču minētā latviešu mūzika, kas bieži skanēja, neviļus iespiedās toreizējo paaudžu atmiņā kā pazīstami un iemīļoti klasikas pamatdarbi, kļuva par daudzu cilvēku garīgo īpašumu, – tas notika pats no sevis – bez tagadējām diskusijām par kultūras kanona vajadzību vai nevajadzību.

Teikšu atklāti, man dažreiz ir žēl, ka latviešu nacionālā klasiskā mūzika šodien nekad neatskan mūsu Radio pirmajā programmā, kas taču ir un paliek galvenā un visvairāk dzirdētā programma. Tagad ir diemžēl jāgaida gandrīz vai gads līdz nākamajiem valsts svētkiem, iekams Latvijas Radio 1. programmā atkal dzirdēsim kādu klasisko kordziesmu vai simfonisku miniatūru.

Bet kāpēc es toreiz gāju klausīties mūziku pie "Laimas" pulksteņa? Tāpēc, ka mājās taču radio aparāta nebija! Ar to nesamierinājās mans divus gadus vecākais brālis. Viņš no salasītām detaļām uzmeistaroja primitīvu tā saucamo detektora radio sistēmu. Proti, ar sīka vadiņa taustīšanu pa nelielas kristāla lauskas virsmu varēja atrast kontakta punktu, kas ļāva austiņās dzirdēt kaut vienu tuvāko raidstaciju. Tad nu Gļinkas opera "Ivans Susaņins" bija pirmais nozīmīgais skaņdarbs, ko mājās klausījos radio austiņās 1946. gada ziemā. No avīzēm uzzināju, ka šī radiomontāža, raidīta pie mikrofoniem 1946. gada 26. janvārī, bijusi arī pirmais Radio paša spēkiem latviešu valodā sagatavotais kompleksais iestudējums.

Stāsta Dzintris Kolāts — ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio ģenerāldirektors (1995—2005, 2009—2011)  

Lācis Latvijā skaitās tas lielākais dzīvnieks un nosacīti bīstamākais. Taču lāča iespējamā stresa vai atkāpšanās cēlonis ir ļoti vienkāršs: tā ir nūja! Tātad rīks, ar kuru cilvēks ir darbojies jau kopš  akmens laikmeta.

Man pašam ir bijuši vairāki piedzīvojumi. Viens no pēdējiem ir šāds: meklējot mežā jaunas pārgājienu trases, dzirdu, ka brakšķ zari, pie tam — ļoti skaļi. Meža dzīvnieki jau parasti pārvietojas pietiekami klusu, līdz ar to iedomājos, ka tur kāds mežstrādnieks staigā. Bet brakšķ un brakšķ, esmu pie vecas, pamestas mājas ābelēm un saprotu, ka tā brakšķēšana nāk no ābeles zariem...

Vēl pēc brīža, ieraugot cauri zariem — es teiktu — Latvijas brūnās krāsas ādu, saprotu, kas ir tas brakšķinātājs. Viņi krata ābeli. Viņi ir veseli divi —  viens lielāks, viens — mazliet mazāks. Un tai brīdī tu, cilvēks, īsti nezini, ko darīt.

Gan tādēļ, gan citu iemeslu dēļ es mežā vienmēr eju ar nūju. Un attiecībā uz lāčiem ir viens vienkāršs paņēmiens, ko esmu tiešām pārbaudījis praksē: biju lasījis, ka nūja jāpaceļ virs galvas — līdz ar to tu vizuāli šķieti garāks. Lai arī tas garums, vismaz  ķermeņa augšējā daļā, ir tāds ļoti plāns, bet tomēr garāks. Lācis ierauga šo garo tēlu un pamīņājas — jo lācis ir cienījams dzīvnieks, viņš tā nelaidīsies projām kā zaķis vai stirna. Viņš pamīņājas, un — dodas projām! Līdz ar to varu teikt, ka uz mež vienmēr vajag ņemt līdzi nūju. Un, tuvumā esot lieliem dzīvniekiem — pirmkārt, lācim, paceliet nūju virs galvas un stāviet. Lācis izdarīs to, ko dabas likumi viņam liek.

Vai vienmēr ģitārai ir sešas stīgas un vai tās spēlēšanai nepieciešami nagi? Uz Jasmīnes un Jēkaba uzdotajiem jautājumiem Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolā gatavs atbildēt ģitārists Miks Akots.

Ar "VFS Films" producentu Uldi Cekuli runājam par studijas jaunākajām filmām. Uldis nule atgriezies no Romas filmu festivāla, kur ar lieliem panākumiem izrādīta "VFS Films" līdzproducētā nudien aizraujošā filma "Dzīve bez scenārija" ("Living without a script"), kas ieguva skatītāju balvu. Filmas seanss Roberto Rosellīni meitas Izabellas Rosellīni un režisora drauga Tinto Brasa klātbūtnē bijis neaizmirstams piedzīvojums.

Uldis stāsta arī par citām lentēm: Norvēģijas/Korejas kopdarbu "North South Man Woman" par Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas simbolisku saprecināšanu, un Indijas/Somijas kopdarbu "Redlight to Limelight" par sarkano lukturu kvartālu un kinomākslu.

Sarunas noslēgumā vairāk uzmanības veltām Kristas Burānes filmai "Visi putni skaisti dzied". Mūsu klausītāji, kas atceras staigājamās un izdziedamās izrādes ar šādu pašu nosaukumu, būs sevišķi ieinteresēti visus izrādē aplūkotos apdraudētos putnus redzēt viņu dabiskajā vidē. Tuvplāni, skats no lidojuma, aktieru personiskā saikne ar dabu un tuviniekiem, un pāri visam vēstījums par to, kam jāpievērš uzmanība, kad domājam par putniem, mežu, dabu kopumā un mūsu nākotni.

***

Orests Silabriedis: Mūsu uzmanības lokā ir četri jaunumi, un man šķiet, ka tev pašam ir diezgan liels prieks un nepieciešamība ar tiem dalīties. Paskatoties vismaz uz daļu no tiem, ir skaidrs, kādēļ. Tu pavisam nesen atgriezies no Romas, kur tika izrādīts viens no šiem jaunumiem. Varbūt tad sāksim uzreiz ar šo? Ar filmu "Dzīve bez scenārija" par Roberto Roselīni. Pats to noskatījos ar milzu aizrautību! Un no tā, ko redzēju, pat nevarēju saprast: vai interesantākas ir viņa filmas, vai tomēr viņa personība.

Prieks, ka filma aizrāva arī tevi! Jo mums bija skaidrs, ka filma ir laba. Es arī tāpēc piedalījos šajā filmā kā kopproducents no Latvijas puses ar mūsu pašu studijas ieguldījumiem, jo mēs ļoti cienām un mīlam mūsu komandas biedrus: producentu Rafaelu Bruneti (Raffaele Brunetti), montāžas režisori Ilariju De Laurentisu (Ilaria De Laurentis) un scenārija autoru Andreu Paolo Masaru (Andrea Paolo Massara). Tie visi ir cilvēki, ar kuriem mēs pirms septiņiem gadiem veidojām pirmo filmu par Roberto Roselīni – "Es piedzimu Roselīni" (2020).

Tad tā jau ir apgūta teritorija.

Pirmā filma bija par lielā režisora mazdēlu Alesandro Rosellīni, par viņa ceļu atpakaļ uz ģimeni. Būtībā tā bija tāda ceļa filma bez lielām ambīcijām, kuru sākumā prezentējām ar daudziem fragmentiem no Rosellīni filmām, jo bija ģimenes arhīvs un daudz kas pieejams. Bet beigās Alesandro šo filmu arī pirmo reizi prezentēja Rīgā! Man bija liels prieks, ka viņš atbrauca uz Rīgu. Ļoti sadraudzējāmies! Atceros, ar riteņiem pusnaktī izbraucām pa Rīgas rajoniem. Viņš pie tam ļoti gribēja redzēt Maskačku, jo viena no filmas tēmām ir tāda, ka viņš bija aizgājis galīgi tālu – narkotikas, alkohols, viss līdz pilnīgai zemei, un viņš pats rāpās ārā. Viņš bija izrāpies ārā un kļuvis par moderatoru atkarīgajiem ļaudīm. Viņš teica – gribu redzēt tos rajonus, kur šeit dzīvo atkarīgie. Viņš arī pats atrada vietu, kur ar viņiem tiek strādāts.

Tā bija tāda kā paralēlā misija, kas bija cilvēcīga un saprotama. Šī filma mūs visus saveda ļoti cieši kopā.

Un tad pirms trim gadiem Ilarija un Rafaels atsūtīja ziņu, ka viņi taisot jaunu filmu, kas beidzot būtu par pašu režisoru – ģēniju, kuru Itālijā visi ļoti mīl, un es tāds ļoti šaubīgs saku – nu, kā, bija jau taču filmas fragmenti, daudz kas jau ir izstāstīts. Viņi teica – labi, atsūtīšot montāžas fragmentus. Domāju – paskatīšos sākumu. Bet rezultātā visu noskatījos ar milzīgu aizrautību! Tā bija melnā montāža. Un tad beigās – pag, bet es taču skatos arhīvus, jo šajā filmā nav nekas jāgriež, vai ne? Jo tev liekas, ka filma ir dzīva. (..)

Lielākais pārsteigums nāca festivāla beigās, kad mūsu filma ieguva skatītāju balvu. Esmu bijis daudzās žūrijās, un visas žūrijas ir subjektīvas. Jo parasti visas nominētās filmas ir pelnījušas balvu, bet – kā nu izliekas kārtis. Bet skatītājus tu nevari ne lobēt, ne uzpirkt. Jā, mēs zinājām, ka tā ir laba filma, bet mums bija būtiskākais arī saprast, vai šī filma tomēr nav vairāk orientēta uz sinefiliem. Bet Romā saņemt skatītāju balvu… Un festivāls Romā ir skatītāju festivāls. Skatītāji dzīvoja līdzi, raudāja, aplaudēja. Gaidām īsto brīdi un meklējam pareizo vietu vai festivālu, kurā to pirmizrādīt Latvijas skatītājiem nākampavasar.

Vairāk – ierakstā.

1. novembrī Latvijas Nacionālajā operā bija skatāma Džakomo Pučīni operas "Madama Butterfly" izrāde ar izcilu sastāvu: tā vienlaikus bija velte Latvijas Radio simtgadei, jo tieši ar šīs operas tiešraidi 1. novembrī pirms 100 gadiem darbu sāka Latvijas Radiofons. Arī šoreiz operas tiešraide skanēja Latvijas Radio 3 "Klasika".

Izrāde ļoti īpaša ir arī tādēļ, ka tas ir viens no visvecākajiem joprojām repertuārā esošajiem operuzvedumiem pasaulē. Tā režija un vizuālais veidols ir saglabāts tāds pats kā pirms 100 gadiem, tikai laika gaitā vairākkārt atjaunots... 

Operas starpbrīdī tiešraides vadītāja Ilze Medne piedāvāja Latvijas Radio 1 kolēģes Baibas Kušķes interviju ar kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku, kura strādājusi pie šī iestudējuma jaunākā atjaunojuma.

Izrādes tērpi ir viena no visciešākajām saiknēm ar simt gadus seno vēsturi. Vaicāta, ko nozīmē tik senas izrādes atjaunošana, Kristīne Pasternaka neslēpj: "Tas nozīmē, ka, ja drīkst tā teikt, ļipa trīc! Jo tā ir arī diezgan liela atbildība nenoliedzami.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka tā jau ir bijusi atjaunota vairākas reizes un stipri maz ir saglabājies no pamata." 

Kristīne Pasternaka stāsta, ka vēsturiskais inscenējums atjaunots kopumā astoņas reizes, pēdējo reizi 2006. gadā. Pats brīnumainākais šķiet, ka viens kostīms pat pilnībā saglabājies no 1925. gada – tas ir kalpones Suzuki puķainais kimono, ko joprojām izmanto izrādē. Ne tik labā stāvoklī, bet bija saglabājies arī galvenās varones Čo-Čo-sanas melnais samta kimono.

Pats tērps pēc vecā parauga šūts no jauna, bet uz tā pārceļojuši vēsturiskā tērpa greznie zelta putni, stāsta Kristīne Pasternaka: "Melnais samta kimono bija novalkājies, bet uz tā bija ārkārtīgi skaisti izšuvumi, kuri, es pieļauju domu, bija ņemti vēl no vācu teātra laika. Tiešām tādi antīki izšuvumi, tādi zelta putni. Tad mēs pēc tā parauga, kas bija melnajam kimono, uzlikām uz jauna kimono tos putnus.

Suzuki kimono gan bija pilnībā saglabājies. Vecajās fotogrāfijās to var ļoti labi sazīmēt, tas darināts no tam laikam raksturīga, puķaina, apdrukāta kokvilnas auduma ļoti skaistos toņos.

Tie jau līdz mūsdienām ir pabalējuši pa visiem tiem garajiem gadiem. Šo tērpu mēs joprojām izmantojam." 

Lielākā daļa pirmā iestudējuma tērpu līdz mūsdienām nav saglabājušies; tagad tie tapa, Kristīnei Pasternakai rūpīgi izpētot vecās fotogrāfijas. Ne visu bija iespējams izveidot gluži identiski, taču tika saglabāta vēsturiskajai izrādei raksturīga krāsu palete, piemēram, kora tērpos: "Skaidrs bija, ka korim kostīmi ir bijuši gaiši, un tad es arī strādāju uz to, lai apmēram salāgotu visu tādā maigā, ķiršziediem piemērotā gammā. Krēmīgā, bēšīgā. Vīriešiem ir tā saucamās hakamā bikses un kimono. Vispār koptēls pēc iespējas tika saglabāts tāds, kāds tas bija fotogrāfijās.

Godīgi sakot, es esmu lepna, ka mūsu operā šis iestudējums ir saglabājies. Es pat nezinu, kādām laika maiņām pateicoties tas ir palicis tik nenoliedzami tuvu oriģinālam.

Faktiski dekorācijās tas ir oriģināls, tikai ar nelieliem iestarpinājumiem, kur nācies nomainīt to, kas galīgi bijis čupā. Nav daudz tādu opernamu, kas ar šādu tik senu iestudējumu var lepoties. Tādā ziņā liels prieks." 

Veidojot japāņu tērpus, ļoti svarīga ir katra sīkākā nianse un detaļa, un šai ziņā Kristīnei Pasternakai palīdzējis kāds noslēpumains labdaris, kam viņa joprojām ir ļoti pateicīga: "Nezināms labvēlis man teātrī bija atstājis grāmatiņu par japāņu apģērbu. Un tur bija ļoti precīzi aprakstīts, kādi ir to kimono mēri, cik garam, cik platam tam jābūt, nu ļoti autentiski. Pēc šīs grāmatiņas mēs arī šuvām. Es joprojām nezinu, kas bija šis cilvēks. Bet, ja nu gadījumā viņš šo manis teikto dzird, tad es tiešām no sirds pateicos viņam. Paldies!" 

Latvijas Radio simtgadē, 1. novembra vakarā, tiešraidē no Latvijas Nacionālās operas dzīvojām līdzi Džakomo Pučīni sestās operas "Madama Butterfly" sirdi plosošajiem notikumiem. Šis bija īpašs iestudējums ar Kristīni Opolais titullomā, un īpašs veltījums Latvijas Radio simtgadei. Arī pats iestudējums šogad atzīmēja 100. gadskārtu.

Par to, kāda ir operas "Madama Butterfly" loma Džakomo Pučīni daiļradē un Latvijas Nacionālās operas vēsturē, sarunā Annai Martai Burvei stāsta Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskais padomnieks, komponists Arturs Maskats.

"Pučīni ģēnijs ir milzīgs, viņš radījis fantastisku operu pasauli, bet tieši "Madama Butterfly", manuprāt, apvienojies viss viņa smalkais psiholoģisms un ārkārtīgi traģiskais, bet ar dziļu kontekstu uztveramais stāsts. Tas nav banāls operas librets, tā nav kaut kādu neticamu notikumu virkne, kaut kādi šausmīgi, briesmīgi atgadījumi, kas liktenīgi beidzas un tad atkal, pateicoties milzīgai mīlestībai, atkal turpinās, bet tā ir īsta drāma.

Tā ir arī divu kultūru sadursme, jo darbība notiek 20. gadsimta pašos pirmajos gados. Literārais materiāls radies 19. gadsimta beigās. Tā ir 19. un 20. gadsimta mija, kad daudzi amerikāņi dodas pasaulē – tiek atklātas jaunas kultūras, dibināti kontakti, zināmā mērā izplatās tāds kā globālisms. Amerikāņu flotes virsnieks Pinkertons tālajā pasaules malā Nagasaki, kura toreiz bija pavisam provinciāla un eiropiešiem, amerikāņiem ļoti aizslēgta zeme, aizslēgta zona, satiek jaunu, nevainīgu meiteni, un iemīlas. Šī meitene atdodas viņam ar visu sirdi un dvēseli, un paliek viņam uzticīga. Diemžēl amerikāņu principi... Tas ir tas banālais stāsts par amerikāņu vīrieti, kurš iet no viena zieda pie otra, meklējot jau nākošo, un aizmirst to, ko viņš ir sadarījis tālajā japāņu zemē; aizmirst arī to, ka viņš tur radījis bērnu... Man liekas, ka konteksts un slāņi ir daudz dziļāki.

Taču paradokss ir tāds, ka no trim pasaules vispopulārākajām itāļu operām – Rosīni "Seviļas bārddzinis", Verdi "Traviata" un Pučīni "Madama Butterfly" – pirmizrādēs izgāzās visas trīs. Bet visskaļāk izgāzās "Madama Butterfly", jo tur laikam bija kas tāds, ko publika uzreiz neuzķēra un nesaprata,

jo itāļu opera 20. gadsimta sākumā jau bija kļuvusi par diezgan konservatīvu iestādījumu: tur bija savi melomāni, savi meldiņi un savas iemīļotas tēmas. Un šeit pēkšņi nāk kaut kas cits! Pučīni pirms tam ir piedzīvojis lielu triumfu – tur nav bijis nekādu domstarpību ar publiku. Tās ir trīs slavenas operas – "Manona Lesko", "Bohēma" un "Toska", kas Pučīni ir izdevušās uzreiz.

Bet ar "Madama Butterfly" ir savādāk.

Pirmizrāde Milānas operteātrī "La Scala" tiešām tiek burtiski izsvilpta: Pučīni no zāles saņem gan svilpienus, gan ļoti asus izteicienus, gan vienkāršu burkšķēšanu – un pat ļoti netaktisku burkšķēšanu.

Viņš aizvainots paņem partitūru, atsakās no nākošās izrādes, samaksā teātrim visu, ko tas ieguldījis, lai spēlētu nākošo izrādi, un noslēdzas savā brīnišķīgajā ciematiņā Torre del Lago Toskānā. Viņš ir ļoti aizvainots par publikas nesapratni, taču turpina strādāt pie šīs operas vēl pāris mēnešu: viņš kaut ko pārrediģē, un galvenais, ko viņš izdara – viņš no operas diviem cēlieniem, kas ir sākotnējā versijā, izveido trīs.

Latvija zināmā mērā ir līderpozīcijās pasaulē, jo izrādei, kas uzvesta mūsu Latvijas Nacionālajā operā, ir simt gadu: nezinu otru operas uzvedumu Latvijas teātru vēsturē – un arī pasaulē būtu ļoti grūti nosaukt precedentu kādam operas uzvedumam –, kas tiek izrādīts vienā režijā.

1925. gadā to iestudējusi no Krievijas atbraukusī režisore Sofija Maslovska – tā bija paaudze, kas no Krievijas devās projām Oktobra apvērsuma laikā. Viņa kādu brīdi strādājusi Latvijā, veidojusi vairākas operas, bet šī ir noturējusies cauri visiem laikiem. Astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito sākumā tā netika spēlēta, jo notika Operas restaurācija. Bet es pats atceros šo izrādi no 1975. gada! Un tur nekas nemainās! Vienīgā maiņa ir Kristīnes Pasternakas brīnišķīgie kostīmi, kuri veidoti atsevišķi – gan tajā pašā izrādes gleznā.

Šo izrādi jau trīsdesmit gadus kā režisora asistents jeb režisors pieskata kādreiz izcilais operdziedātājs Vladimirs Okuņs: mainījušās dziedātāju un diriģentu paaudzes, bet pats iestudējums paliek tāds, kāds tas bijis. Tas ir tik vecmodīgi, ka kļuvis jau moderni! 

Varbūt laiku pa laikam kāda no daudzajām operas vadībām aizdomājusies par šo jautājumu, bet acīmredzot nav bijis tāda mērķa. Atceros, kad vēl strādāju Andreja Žagara komandā, arī Andrejs teica – lai šis iestudējums paliek tāds, kāds ir. Otrs mūsu ilgdzīvotājs ir režisora Jāņa Zariņa "Turandotas" iestudējums, kas ir aktuāls kopš 1973. gada, bet trešais ilgdzīvotājs – Gunta Gailīša iestudētā "Nabuko" iestudējums: no 1996. gada. Tie ir trīs vecākie iestudējumi mūsu Operas teātra vēsturē, kuri nav radikāli mainījuši savu estētiku; kuri ir tādi, kādi tie tika veidoti. Latvijā esam unikāli ar to, ka šis iestudējums joprojām ir uz skatuves!"

Aizvadītie 35 gadi Latvijas mākslā. Kas mainījies, kas palicis nemainīgs? Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinājis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci, mākslas kuratoru Raivi Alksni un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Mārtiņu Ratniku.

Raidījuma producente – Ieva Zeidmane. 

"Bieži vien mēs esam pārāk paši sevī ierāvušies. Mums mazliet pietrūkst kopā būšanas, kopīgas mērķu nospraušanas. Mazāk viensētas sindroma! Jā, mēs kādreiz izdzīvojām tāpēc, ka bijām viensētā. Tagad, būsim godīgi, mēs varam izdzīvot tikai tad, ja strādājam visi kopā kā tauta. Ja mazāk strīdamies par kādām lietām. Varbūt arī izstrīdamies, bet – ja vienojamies, tad darām! Mēs dažreiz izstrīdamies, vienojamies un... nedarām. No tāda viedokļa raugoties, tiekoties ar jauniešiem, tiekoties ar cilvēkiem, [pārliecinos, ka] ar mums ir labāk, nekā paši domājam. Bet mums pašiem sevi bieži vien ir jāpārvar!" – tā intervijā Latvijas Radio 3 raidījuma "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei un programmu vadītājam Orestam Silabriedim uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Svinot Latvijas Radio simtgadi, Latvijas Radio 3 raidījumā "Atspere" saruna ar Valsts prezidentu ritēja gan par kultūru un prezidenta Rinkēviča kādreizējo darba pieredzi Latvijas Radio, gan Latvijas talantīgajiem cilvēkiem, patriotismu un vaļaspriekiem.

Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio katru rītu septiņos savas pārraides sāka ar rīta vingrošanu. Trīs reizes ēterā izskanēja ierakstīta gaiļa dziesma, un pēc tam esot bijuši arī dzīvi vingrotāji radio studijā. Sakiet, vai arī jūsu rīts sākas ar vingrošanu?

Edgars Rinkēvičs: Pēdējā gada laikā tā tas ir! Tā man liek fizioterapeits, un es to daru. Tā ir reāla rīta vingrošana. 

Orests Silabriedis: Radio jubilejas saistībā vēlējos jautāt par jūsu rītu. Savulaik jūs intervijā kolēģei Lienei Jakovļevai teicāt, ka Latvijas Radio ziņas ir jūsu dzīves sastāvdaļa. Vai arī prezidenta dzīves sastāvdaļa?

Jā, bet ir ļoti mainījies veids, kā sekoju ziņām. Tas, protams, ir saistībā gan ar laika skrējienu, gan arī tehnoloģijām, jo bieži vien ziņas vairāk skatos telefonā. Kaut kad, protams, tās skan arī mašīnā, ja kaut kas īpaši jānoklausās, un nu jau ir arī "Spotify".  Piemēram, raidījumu "Krustpunktā" nevaru noklausīties tajā laikā, kad tas skan, bet diskusijas tajā ir svarīgas un interesantas: tad nu noder vai nu "Spotify", vai arī Latvijas Radio aplikācija. 

Orests Silabriedis: Vai pieturaties pie vecmodīgā priekšstata, ka radio jāklausās un to nevajag redzēt, vai tomēr labprāt kādreiz arī redzat to, kas notiek ēterā? 

Man nav stereotipu, vai radio klausīties, vai to skatīties. Man pašam vienkārši pārsvarā tomēr joprojām sanāk klausīties.

Gunda Vaivode: Un klausīties jums sanāk arī mūziku, un mēs to darīsim arī šodien kopā ar jums. Prezidenta kungs, jūs pats ļoti daudz ejat uz koncertiem, arī uz teātra izrādēm un baudāt kultūru plašā spektrā. Vai jums ir svarīgs arī kritikas viedoklis – vienalga, vai kur jūs to lasītu vai redzētu – laikrakstos vai sociālajos medijos? Vai jums ir interesanti to salīdzināt ar savu viedokli? Un cik bieži tas sakrīt vai nesakrīt?

Netieku uz koncertiem vai teātru izrādēm tik daudz, cik vēlētos. Diemžēl tas grafiks ir tāds, ka nākas izšķirties par labu darba pienākumiem.

Jā, es dažreiz izlasu kritiku, bet ļoti bieži mans viedoklis ar kritiķiem nesakrīt. Bet es arī vienmēr sev atgādinu, ka esmu vienkāršs skatītājs vai klausītājs, un tās smalkās nianses, ko bieži analizē profesionāļi, nespēju uztvert.

Starp citu, bieži vien ir tā, ka mans viedoklis nesakrīt arī ar daudzu manu kolēģu un draugu viedokļiem! Arī tā sanāk. Man bieži daudz kas ir paticis, bet viņi ir diezgan kritiski. Es teiktu, ka piecdesmit procentos gadījumu mans viedoklis sakrīt ar kritiķu vērtējumu. Reizēm kritika ir atzinīga, un es pie sevis domāju – ārprāts! Un otrādi – kritika kaut ko nolīdzina līdz ar zemi, bet man patīk.

Orests Silabriedis: Vai jums ir puslīdz skaidra vīzija par to, kā savienot sevī to, ka esi globāls cilvēks un tev jāizjūt viss, kas notiek pasaulē, ar to, ka jājūtas piederīgam savai teritorijai? Vai tas ir savienojams?

Es domāju, ka savienot var ļoti labi un nekādu pretrunu te neredzu. Esmu beidzis Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti, un atceros, ka vienu brīdi bija ļoti karstas diskusijas, vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, vai tomēr to mācīt kā daļu no pasaules vēstures. Beigās tomēr atgriezās pie, manuprāt, saprātīga lēmuma, ka mācām Latvijas vēsturi, jo mēs tomēr pasaulē izejam ar savu nacionālo identitāti, ar savu vēsturisko pieredzi, un arī pasaules procesus tomēr skatām uz savas valsts vēstures, tagadnes un arī nākotnes fona. Un ar kultūru ir tieši tas pats. 

Man to ir teikuši ļoti daudzi – gan tad, kad biju ārlietu ministrs, gan paziņas no ārzemēm tīri privātā kārtā, gan arī tagad, kad esmu prezidents: visi ir izbrīnīti par to, ka tik nelielai, mazai tautai ir tik daudz talantu: dziedātāju, diriģentu, sportistu... Viņi visi dodas pasaulē, viņi atgriežas Latvijā, ienesot mums to, ko īstenībā pat viens otrs mūsu kaimiņš neizjūt! Nesen bijām Latvijas Nacionālajā operā uz Marinas Rebekas koncertu. Kas notika pēc tā? Viņai pasniedza Francijas Mākslas un literatūras ordeni. Tā ir Francijas atzinība. Es domāju, mums ar to viss ir kārtībā. Es tur nekādu problēmu neredzu.

Kur es dažreiz redzu problēmu – ka mēs paši sevi noniecinām un sākam diskutēt, kas ir provinciāli, kas nav provinciāli. Šādas diskusijas man nekad nav patikušas. Vienalga, vai tā būtu politika, māksla, mūzika vai ikdiena.

Gunda Vaivode: Mums ir ļoti liels prieks, ka Latvijas Nacionālā opera atsaucās mūsu aicinājumam un tieši 1. novembrī ieplānoja Pučīni operas "Madama Butterfly" izrādi, ar ko 1925. gada 1. novembrī tika atklāts Rīgas Radiofons. Galvenajā lomā būs Kristīne Opolais. Jūs, prezidenta kungs, esat laimīgs, ka būsiet izrādē, jo mēs, pārējie, svinēsim. 

Svinēsim katrs savā vietā, un domāju, tas tiešām ir simboliski, ka "Madama Butterfly" tieši šovakar būs mūsu Nacionālajā operā un baletā, bet Latvijas Radio ļaudis savukārt svinēs simtgadi savā vidū. Svinēsim katrs, kā varam, un atzīmēsim šos svētkus!

Gunda Vaivode: Savulaik Latvijas Radio bijāt ārzemju ziņu korespondents. Vai vēl piedzīvojāt brīdi, kad uz intervijām bija jānes tas neprātīgi smagais reportieris – kaste, kura svēra kādus astoņus kilogramus?

Patiesību sakot, bija vēl smieklīgāk: bija ne tikai reportiera komplekts… Tas bija brīdis, kad parādījās pirmie mobilie telefoni. Ziņu dienestam, man šķiet, bija divi. Kad man bija jādodas uz kāda ārvalstu viesa preses konferenci, es, jauns puisis būdams, lepns kā pāvs stiepu abus divus – gan mobilo telefonu, kuru veidoja tāds kā ķieģelis un liela kaste, un ierakstu aparatūru. Labi atceros, kā mēģināju zvanīt uz tiešo ēteru... Jūs jau esat pieraduši gan Ziņu dienestā, gan "Klasikā" strādāt ar ļoti modernu tehniku. Bet toreiz… Tad mēģināji instalēt telefonu, tad uzliki tā antenu pie loga... Atceros, devos pie prezidenta Gunta Ulmaņa uz interviju saistībā, šķiet, ar Krievijas armijas izvešanu.

Prezidenta institūcija toreiz bija Maikapara namā. [Telefona sakaru] pārklājums bija vienkārši slikts, un viss, ko es atceros – ka es nebalsī bļāvu un man nebalsī bļāva pretī no Doma laukuma: "Mēs tevi nedzirdam, mēs tevi atslēdzam!" (Smejas.) 

Orests Silabriedis: Cik bezsirdīgi! 

Ar visu savu lepnumu sajutos stipri, stipri apbēdināts. (Smejas.) 

Gunda Vaivode: Bet tagad jūs vismaz saprotat tos žurnālistus, kas jums seko pa pēdām, un droši vien esat daudz smalkjūtīgāks…

Galīgi nē! Bet zinu dažus trikus, kā tikt vaļā no atbildēm vai žurnālistiem. (Smaida.) 

3. novembrī koncertzālē “Ave Sol” Rīgas vokālā džeza grupa “Assembly Singers” programmā “Džezs. Nepārejoši…” atskatīsies uz 35 darbības gadiem, diemžēl pirmoreiz bez ansambļa dibinātāja un ilggadējā vadītāja Eināra Verro (1960-2025). Viņa teiktais - “Mūzika un skatuve ir mana dzīve. Džezs, tas ir nepārejoši…” - kalpo par moto šim notikumam, kas vienlaikus būs arī atceres vakars.

Esošie un bijušie “Assembly Singers” dziedātāji sadarbībai aicinājuši senus draugus: dziedātājus Laimi Rācenāju un Daumantu Kalniņu, pianistu Madaru Kalniņu, Andri Grunti (kontrabass), Arti Orubu (sitaminstrumenti) un Indriķi Veitneru (klarnete, saksofons). Koncertā piedalīsies arī Eināra Verro savulaik vadītais Latvijas Mākslas akadēmijas jauktais koris “Senais kalns”. Eināra mirkļus dzīvē un mūzikā stāstījumā virknēs aktrise Marija Bērziņa.

Par gaidāmo koncertu un „Assembly Singers” vēsturi, kas aizsākās 1990. gadā, stāsta ansambļa dalībnieks Ģirts Gailītis.