Stāsta diriģents Andris Veismanis

Šis būs stāsts par maniem vecākiem.

Rakstnieks Marsels Prusts un komponists Jāzeps Vītols savos autobiogrāfiskajos darbos apraksta savas bailes pazaudēt vecākus. Laikā, kad mani piemeklēja šī liga, nevarēju būt izlasījis nevienu no minētajiem autoriem, bet vienmēr, kad mamma Liene un tētis Jānis bija izbraukuši ar motociklu vai citiem transporta veidiem no mūsu nelielā dzīvoklīša Hruščova laika skolotāju mājā Skolas ielā Saulkrastos, mēs ar manu māsu Stellu tūlīt sākām uztraukties un nervozēt.

Mūsu vecāki bija iepazinušies Saulkrastu mācītājmuižā jeb tolaik sauktajā internātā, kur nelielās istabās mitinājās no Saulkrastiem tālāk dzīvojoši skolēni un atsevišķā galā – pedagogi. Tolaik vēl nebija sākts celt skolotājiem paredzētus dzīvokļus.

Mamma – ļoti īpaša, vēl pēdējās klases skolniece, un tētis – daudzsološs dziedāšanas un mūzikas skolotājs. Pilnīgi pretēji raksturi, kuri, šķiet, pievilkās, sāka dzīvot kopā, un Stella bija pirmā, es – otrais...

Dzīve sešdesmitajos – pēc Otrā pasaules kara – sāka normalizēties, bet paaudze, kas bija dzimusi pirms kara – kā tēvs – latviešu Marsa ciemā Krievijā 1934. gadā, bet māte – tūdaļ pēc kara Ādažos 1946. gadā, nebija lutināta it nemaz. Abi vecāki bija ganos gājuši. Mamma, piemēram, ganījusi daudzus desmitus Gaujas un Ādažu iedzīvotāju zosis – šķiet, ne tā vieglākā nodarbe mazam bērnam visos laika apstākļos. Tētis ganos gatavojis taures un svilpes, niedru stabules…

Tēvs strādāja Saulkrastu vidusskolā par dziedāšanas skolotāju, vadīja skolas orķestri, kurā mēs ar māsu spēlējām klarnetes, bet pats tēvs citreiz – trompeti. Un vadīja arī vidusskolas kori. Vēlāk Saulkrastos viņš nodibināja arī jaukto kori "Bangotne", vēlāk arī jaukto kori "Sēja", kur pirmās iemaņas kora vadīšanā ieguvu arī es.

Mammai bija dzidrs un skanīgs soprāns. Tēvs izveidoja vokālo duetu, kurā dziedāja mamma un ģimenes draudzene Vera Iesalniece. Arī mēs ar māsu iemācījāmies vairākas skaistas dziesmas vokālajam duetam.

Mana sirds īpaši gavilēja, ja atskaņojām Baha-Guno "Ave Maria". Tēvs abus ģimenes duetus pavadīja pie klavierēm, bet dažreiz arī spēlēdams akordeonu.

Tēva sapnis bija kļūt par gleznotāju, taču materiāli gleznošanai bija gana dārgi, un trūcīgais stāvoklis neļāva šo vēlmi piepildīt. Tikām mācīties mūziķu Jelgavas mūzikas vidusskolā nekādu šķēršļu nebija, un turpinājums studijām Latvijas Konservatorijā bija likumsakarīgs.

Mamma un tētis sāka dziedāt tēta pedagoga Gido Kokara vadītajā korī "Daile". Sekoja brīnišķīgi koncerti un arī braucieni uz Rumāniju un Ungāriju. Mēs ļoti gaidījām vecākus mājās un bijām bezgala laimīgi, kad viņi atgriezās un dalījās ar savu ceļojumu iespaidiem un rūpēm par mums.

Mamma iemācīja lasīt sēnes, tās atšķirt un iemīlēt šo nodarbi. Mēs bieži ar vilcienu braucām Skultes virzienā, kur bija skaisti sēņu meži. Ar vecmammu braucām ogot uz Stieni avenēs, dažreiz lācenēs.

Visbrīnišķīgākie bija Jāņi Saulkrastos. Tēvs Jānis bija dzimis 23. jūnijā. Dziesmas visu nakti līdz rītam, tēva nemainīgā akordeona spēle, nemitīgie ciemiņi… Visi jāņotāji no abiem koriem, kaimiņi. Gatavošanās svētkiem – jāņuzāļu, meiju vākšana. Vecmamma jau nedēļas sākumā ieraudzējusi alu, kas gāž no kājām jau pēc pirmās glāzes. Žāvētas vistiņas, luči, plātsmaizes, pirmās pašaudzētās zemenes un nemitīgs lietus – līst kā pa Jāņiem arī 24. jūnijā. Jāņu ugunskuri pie jūras… Un citkārt arī izlasītu grāmatu kalni: tas man no mammas…

1973. gada Dziesmu svētki Mežaparkā – simtgade. Arī brīži, kad līst. Vecāki abi tur pašā pasaules centrā. Ome, māsa un es – pielipuši pie televizora: ja nu viņus ieraugām…

Es nez kāpēc cerēju, ka tēvs dzīvos vismaz 100 gadu. Viņš taču bitenieks, un tos jau bitītes sargā. Tēvs aizgāja mūžībā piektajā dienā pēc "Astra Zeneca" potes, kas viņam – vecam, slimam cilvēkam – bija "obligāti" jāsaņem. Slimnīcā. Viens pats. Apmeklētāji netika pieņemti – neviens no mums. Mēs – viņa bērni Stella, Andris, Jānis, Alvis, Mārtiņš – gaidījām kaut ko.

Ar Dievu…

3. novembrī - Emīla Dārziņa 150. dzimšanas dienā – Latvijas Radio 1. studijā un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē visas Dārziņa solodziesmas izdziedās soprāns Elīna Šimkus un baritons Rihards Millers, bet pie klavierēm būs Ērika Millere. Līdzās vokālajai lirikai dziedātāja būs arī "Melanholiskā valša" pārlikums klavierēm un kordziesmas "Minjona" aranžējums, ko veidojis Vestards Šimkus. Koncertu vadīs Orests Silabriedis.

Sarunā ar Elīnu Šimkus un Orestu Silabriedi - par to, ka iecere vienā koncertā izdziedāt visas Dārziņa solodziesmas pieder Elīnai, bet mistifikācijas ap Dārziņa dzīvi būs Oresta pārziņā. Viņš izvairīsies no klišejām un kategorismiem, bet katra nākamā solodziesma ar savu stāstu ļaus nokļūt citā pasaulē. 

Elīna Šimkus: Ar Emīla Dārziņa atstāto vokālās daiļrades mantojumu, kuru iepazīstam jau studiju gados, katrs latviešu akadēmiskās dziedāšanas pārstāvis šajā jubilejas gadā var izrādīt komponistam godu un cieņu. Tā var būt arī pateicība par skaisto daiļradi, ko varam atskaņot koncertos.

Jubilejas gadā man ir tāda īpaša sajūta, ka šīs dziesmas varu atklāt it kā no jauna, ar nobriedušāku balsi un citu skatījumu, ar citām krāsām balsī un citu attieksmi pret tekstu.

17 dziesmas nebija sarežģīti izvēlēties, jo tas ir dziesmu krājums, kas no Emīla Dārziņa šobrīd ir pieejams. "Mātes dziesmu" no iesāktās un nepabeigtās operas "Rožainās dienas" tomēr neiekļāvām šajā programmā, jo šķita, ka tā muzikāli un žanriski atšķiras no visām pārējām dziesmām, kaut gan dziesmu krājumā tā ir iekļauta.

Ko jaunu vēl var pateikt par Emīlu Dārziņu? Ir pieejama Zanes Gailītes apjomīgā grāmata. Orest, kādas būs tavas funkcijas pirmdien?

Orests Silabriedis:

Man šķiet, ka kaut ko jaunu par Emīlu Dārziņu varēs pateikt tad, ja kāds atradīs "Vientuļo priedi" vai atklās, ka opera "Rožainās dienas" pavirzījās daudz tālāk, nekā mēs domājam.

Zanes Gailītes grāmatu es ļoti gribētu ieteikt visiem, kas interesējas par latviešu mūzikas vēsturi vispār. Noteikti jāizlasa paša Emīla Dārziņa raksti - gan pētījumu raksti, gan recenzijas, bet Zane jau rāda gan Dārziņa dzīvi, gan laikmeta ainavu. Ir daži beletristikas darbi, kuros Dārziņa dzīve tiek apskatīta mazliet no bulvārpreses viedokļa, bet arī tādam viedoklim, protams, ir tiesības eksistēt. Es, savukārt, ļoti gribu nodarboties ar mistifikāciju.

Mēs vispār par maz spēlējāmies ar mistifikācijām, ar izgudrojumiem, ar tām robežzonām, kur īstenība kļūst par leģendu un leģenda iegūst līdz tam nebijušus pagriezienus.

Tādēļ vienpersoniski nolēmu - un mūziķi pagaidām nav skaļi protestējuši - iedzīvināt arī koncertformātā to ideju, kas savulaik bija izstādē Rīgas Mākslas telpā kopā ar Robertu Rubīnu un vēl citiem uzticamajiem domubiedriem, kad mēģinājām izdomāt Dārziņa dzīvi - kā būtu, ja viņš būtu palicis dzīvs. Kas notiktu ar Dārziņu tālāk? Viņš uzrakstītu operu vai nē? Mūsu versijā viņš nodzīvo Latvijā līdz pat 50. gadu sākumam, sagaida vēl padomju laikus. Kas tālāk? Pirmdien jāklausās, ko tad viņš īsti darīja visu šo laiku.

30. oktobrī Mazajā ģildē izskanēs koncerts “Mirdzi kā zvaigzne”, kas veltīts komponista Emīla Dārziņa 150. gadskārtai. Rīgas kamerkoris “Ave Sol”, kora solisti un pianiste Agnese Egliņa E. Dārziņa kora un solo dziesmas, kā arī instrumentālo mūziku atskaņos diriģenta Andra Veismaņa vadībā. Dziesmas vīru un sieviešu korim diriģēs Matīss Pēteris Circenis un Kamila Siliņa. Koncerta noslēgumā - “Melanholiskais valsis” pārlikumā klavierēm, kuru Agra Daņiļeviča horeogrāfijā izdejos Aleksandra Špicberga un Paulis Bārzdiņš.

Šo koncertprogrammu Rīgas kamerkoris “Ave Sol” pirmoreiz izpildīja šovasar komponista dzimtajā pusē, Jaunpiebalgas Sv. Toma evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

Andris Veismanis: Koncerts ir veltījums Emīlam Dārziņam viņa 150 gadu jubilejā. Tas ir veltījums viņa daiļradei, mistiķa un romantiķa personībai.

Dārziņš bija īpašs latviešu mūzikas un latviešu tautas ģēnijs, agri aizgājis mūžībā, par kuru gribētos vienmēr atgādināt.

Lai gan pats Emīls Dārziņš bieži rakstīja, ka viņu nenovērtē, daudzas klausītāju rindas bijušas tukšas Rīgas Latviešu biedrībā un citviet, kur viņa mūzika tika atskaņota dzīves laikā, tad pēc viņa nāves Dārziņa mūzika skan ļoti daudz - gan dziesmusvētkos, gan koncertos ārpus dziesmusvētkiem. Arī vienīgais saglabājies instrumentālais darbs - "Melanholiskais valsis" - ir kā simbols latviešu mūzikai. 

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne

Latviešu gadskārtu svētku un kāzu rituālajā maskošanās darbībā vārds "čigāni" neapšaubāmi saistās ne tikai ar etnosu, bet arī ar stabilu masku tēlu.

Šajā masku pasaulē, kurā mēdz parādīties arī citu etnosu tēli, piemēram, Žīds, Čigāns iegūst pārliecinoši vadošu un centrālo lomu. Čigāns bieži vien ir galvenais atslēgas tēls – barvedis, parasti ierodas kopā ar savu sievu Čigānieti. Šī nozīmīguma dēļ visa masku grupa nereti tiek dēvēta par čigāniem, bet pati maskošanās akcija tiek apzīmēta kā čigānos iešana vai čigānos laišanās.

Pētot leksēmas "čigāni" lietojumu klasiskajās tautasdziesmās, ir secināts, ka čigānu daudzinājums ieņem ceturto vietu aiz vāciešiem, krieviem un leišiem – tautām, ar kurām latviešiem veidojušies cieši kultūrvēsturiski sakari.

Čigānu tematikas dziesmu relatīvi prāvais skaits skaidrojams nevis ar leksēmas lietojumu kā etnonīmu, bet gan kā masku gājienu dalībnieku apzīmējumu.

Šeit parādās vēsturisks paradokss: tautasdziesmu aktīvās jaunrades periods datējams ar 13.–16. gadsimtu, bet čigānu ieceļošana Latvijā no Polijas un Vācijas notika vēlāk – 15.–16. gadsimtā. Tādējādi dziesmu rašanās intensitāte nav tieši saistīta ar etnisko čigānu klātbūtni, bet drīzāk ar tēla simbolisko nozīmi. Turklāt statistiskie dati par šo dziesmu koncentrācijas blīvumu nav saistāmi ar tiem novadiem, kuros mitinājies lielāks etnisko čigānu skaits.

Pieņemot, ka Čigāna tēls ienācis masku pasaulē vēlīni, zemniekiem imitējot īsto čigānu dzīvesveidu un atdarinot viņu valodu dziesmās (piemēram, siku siku parsipellā), var skaidrot čigānu masku tradīcijas Kurzemē, kur tika reģistrēti visvairāk etnisko čigānu. Tur arī koncentrējas vēlīnas izcelsmes dziesmas ar plaša diapazona melodijām un piedziedājumiem.

Meklējot čigānu masku tēla saknes senākos kultūras priekšstatos, melodiju analīze atklāj, ka lielākā daļa ar maskošanos saistīto dziesmu pieder senajam muzikālajam slānim — rečitācijai, kuras raksturīgās iezīmes ir šaura melodiskā amplitūda un fonētiski krāsaini refrēni, piemēram, "kalado", "tondaro", kas īpaši izplatīti Latvijas austrumdaļā.

Svarīgs arguments par Čigāna tēla senumu ir vārda etimoloģija. "Čigāni" ir eksonīms, aizgūts no grieķu atsinganos, kas nozīmē "neaizskaramie" vai "izstumtie". Šis jēdziens saistāms ar hinduistu sabiedrības zemāko kastu — čandalām, kuru pienākumos ietilpa rituāli netīru funkciju veikšana, piemēram, līķu aizvadīšana.

Viņu sociālā izolācija un mistiskā loma sabiedrībā radīja kultūras stereotipu, kas vēlāk migrēja uz Eiropu kopā ar romu tautām.

Līdzīgi kā čandalas, arī čigāni Eiropā un Latvijā nodarbojās ar peripatētiskām profesijām – kalšanu, zīlēšanu, muzicēšanu –, kuras sabiedrībā tika uzskatītas par marginālām. Viņi atradās ekonomiskajā un sociālajā perifērijā, piedāvājot pakalpojumus, kurus nometnieku kopienas nevēlējās pastāvīgi uzturēt.

Senajās sabiedrībās aptuveni 5% iedzīvotāju bija migrējoši, un šie cilvēki bieži tika apzīmēti ar vispārīgo jēdzienu "čigāni". Tas parāda, ka vārda "čigāni" etimoloģija nav tikai lingvistiska, bet arī sociāli stigmatizēta — saistīta ar izstumtību, mistiku un marginalitāti.

Čigānu maskas ietver plašu semantiku: etniski citādais, profesionāli izdalītais, mītiski svešais. Tieši šī marginālā statusa dēļ Čigāna tēls folklorā izkonkurē citus etniskos tēlus, piemēram, Žīdu, un iegūst lielāku popularitāti. Maskošanās rituāli nav tikai dzīves atspoguļojums, bet arī ilgdzīvošanas mehānisms, kurā tēli ar rituālu jēgu un mītisku nozīmi nodrošina saikni starp pasaulēm.

Tādējādi Čigāna tēls folklorā kļūst par maskošanās kvintesenci — tajā saplūst klejotāja dzīvesveids, sociālā izstumtība, citādība un saikne ar mirušo pasauli. Ar spēju šķērsot robežas starp šo sauli un viņsauli, Čigāns ierindojas līdzās citiem masku tēliem kā mītisks ceļotājs starp pasaulēm, nesot auglību un svētību.

"Klasikā" uz sarunu aicinām Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas Akordeona spēles izglītības programmas un vidusskolas Akordeona nodaļas vadītāju, Daugavpils akordeonistu orķestra māksliniecisko vadītāju un diriģenti Tatjanu Saratovu: runājam par XIX Starptautiskais Akordeona mūzikas festivālu "Daugavpils 2025", kas no 31. oktobra līdz 2. novembrim norisināsies Daugavpilī.

Trīs dažādos koncertos festivāla apmeklētajiem būs iespēja dzirdēt karalisko akordeonu gan kā solo instrumentu, gan kamersastāva dalībnieku, gan arī sajust tā varenumu akordeonistu orķestru kopskaņā.

Festivālu atklās Kamermūzikas koncerts Vienības nama koncertzālē (Rīgas ielā 22a) 31. oktobrī plkst. 18.00. Tajā uzstāsies divi enerģiski dueti no Lietuvas. Viens no tiem būs Dalia Simaška (vijole), Laimonas Salijus (akordeons), kuru izpildījumā varēs dzirdēt gan klasisko mūziku, gan mūsdienīgu un novatorisku mūziku, savukārt otrs duets, kurā apvienojušies džeza akordeonists Nerijus Bakula (akordeons) un jaunākās paaudzes čigānu džeza ģitārists Aidas Tamulevičius (ģitāra) atklās čigānu džeza, svinga, tango un parīziešu šansonu skaņu burvību.

Festivāla koncertu virkni sestdien, 1. novembrī, Kultūras pils koncertzālē (Smilšu ielā 92) turpinās jaudīgs Akordeonistu orķestru koncerts. Tajā piedalīsies Kauņas apvienotais akordeonistu orķestris (Lietuva) ar mūziķiem no Varēnas, Marijampoles, Vilkavišķiem, Kauņas (diriģenti Renata Bakuliene, Irina Šerpytiene) un Latvijas apvienotais akordeonistu orķestris, kurā piedalīsies jaunie talanti no Daugavpils, Līvāniem, Jēkabpils, Pļaviņām, Rēzeknes, Zilupes, Kārsavas, Balviem, Špoģiem, Naujenes, Viļāniem, Jūrmalas, Lielvārdes (diriģenti Vija Poikāne, Tatjana Jukuma, Artūrs Savickis, Zane Vancāne, Tatjana Saratova). Koncerta solists – lietuviešu akordeonists Nerijus Bakula. 

Noslēgs festivāla aktivitātes Kamermūzikas koncerts Mārtiņa Lutera katedrālē (18. novembra iela 66) 2. novembrī plkst. 12.00. Skanīgajā katedrāles akustikā akordeona skaņas aicinās baudīt instrumentālais ansamblis “Exelsus” (vadītāja Zane Vancāne) un akordeonistu kvartets “Quattro Venti”- Kristīna Rusakoviča, Anna Grebeža, Antons Pizāns un Tatjana Saratova. Ieeja koncertā ir bez maksas.

Intervijā ar Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas Akordeona nodaļas vadītāju un pedagoģi, akordeonistu orķestra māksliniecisko vadītāju Tatjanu Saratovu sarunājāmies par gaidāmā Starptautiskā Akordeona mūzikas festivāla "Daugavpils 2025" ieceri, programmu, atskaņotājmāksliniekiem; par Daugavpils akordeona mūzikas ilgaddējām tradīcijām; par šābrīža akordeona spēles izglītības aktualitātēm un redzamiem Daugavpils Mūzikas vidusskolas audzēkņiem; par akordeona kā instrumenta pievilcību un īpašajām iezīmēm.

"Labāk izraudāties teātrī, nevis īstajā dzīvē. Ja tas izdosies, mans mērķis būs sasniegts," intervijā Signei Lagzdiņai uzsver pasaulslavenā latviešu dziedātāja Kristīne Opolais. 

1. novembrī pēc ilgāka pārtraukuma Kristīne kāps uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, izdziedot titullomu Džakomo Pučīni operā "Madama Butterfly" – vienu no, viņasprāt, dramatiskākajām lomām operas vēsturē.

"Madama Butterfly" uzveduma pirmizrāde Latvijas Nacionālajā notika 1925. gada maijā, un šis iestudējums ir uzskatāms par vienu no visvecākajiem joprojām repertuārā esošajiem operuzvedumiem pasaulē.

Tā paša gada 1. novembrī ar operas "Madama Butterfly" tiešraidi darbu sāka Latvijas Radiofons. Šogad, atzīmējot Latvijas Radio simtgadi, šīs operas tiešraide atkal skanēs Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā!

Kristīne Opolais šo lomu dziedāja arī nesenākajā no iestudējuma atjaunojumiem 2006. gadā, kad muzikālā vadība bija uzticēta Andrim Nelsonam.

Dziedātājas Kristīnes Opolais žilbinoši spožajā starptautiskajā karjerā īpaši svarīgas bijušas lomas Džakomo Pučīni operās, un Čo-Čo-sanas tēla interpretācija pasaules zināmākajos opernamos uzskatāma par vienu no dziedātājas vokālās un aktieriskās meistarības virsotnēm.

Kristīnes skatuves partneri 1. novembra izrādē būs pasaulslavenais ukraiņu tenors Dmitro Popovs (Pinkertons), starptautiski pazīstamais latviešu mecosoprāns, Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde (Suzuki) un spožais Latvijas Nacionālās operas solists Jānis Apeinis (Šarpless).

Džakomo Pučīni opera vēsta par japāņu meitenes nelaimīgo mīlestību pret amerikāņu virsnieku. 1925. gada uzvedumu veidoja diriģents Jānis Mediņš kopā ar režisori Sofiju Maslovsku, kā arī dekorāciju un kostīmu mākslinieku Eduardu Vītolu. 21. gadsimtā nesenāko šī iestudējuma atjaunojumu veidoja režisors Vladimirs Okuņs, scenogrāfs Juris Salmanis un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.

Kristīne Opolais atzīst, ka šī viņai ir viena no mīļākajām lomām: "Es to uzskatu par pilnīgāko sievietes tēlu Pučīni lomu vēsturē – viņa ir absolūta sieviete.

Tā ir dramatiska un traģiska loma. Viņa dzīvoja un cerēja tikai uz tām tikšanās reizēm, un katru sekundi mīlēja to vienu vienīgo vīrieti.

Trīs gadi pagāja, un mēs varam tikai iedomāties, cik reižu viņa gāja kalnā, lai meklētu to kuģi. Tās ir tādas ļoti dziļas sāpes."

Katru reizi, kad Kristīne Opolais atveido šo lomu, viņa šķietami atraujas no savas realitātes un iemiesojas kādā citā pasaulē. "Man ir prieks, ka šādas emocijas mēs varam izdzīvot uz skatuves, nevis dzīvē. Jo gadās jau, ka tā notiek arī dzīvē. Tāpēc es jūtu patiesas sāpes, jo manī runā visas tās balsis un raud visas tās sieviešu dvēseles, kuras vai nu pārdzīvo, vai jau ir pārdzīvojušas tādus laikus. Tāpēc šī loma man šķiet dramatiskākā no visām. Labāk izraudāties teātrī, nevis īstajā dzīvē. Ja tas izdosies, mans mērķis būs sasniegts," dziedātāja cer, ka ar savu dziedājumu spēs aizkustināt visus klausītājus.

Ja Kristīnei Opolais būtu iespēja satikties ar sevis atveidoto tēlu un tam ko ieteikt vai kādā veidā mierināt, dziedātāja pat nezinātu, ko šādā situācijā darīt: "Tā ir netaisnīga loma.

Es domāju, ka ir ļoti grūti kaut ko ieteikt, ja mēs runājam par īstām jūtām, jo cilvēkam ir jāizdzīvo arī sāpes.

Tās mūs paceļ un dažreiz aiznes arī tuvāk Dievam, ja tā ir lemts. Tur grūti ko ieteikt, jo šī sieviete ir mīlējusi ar visu savu sirdi. Ja kādam ir iespēja – īpaši mūsu laikos – kādu tik dziļi mīlēt, es domāju, ka tā savā ziņā ir liela laime. Ja ir iespēja kādu mīlēt, tā ir Dieva dāvana. Līdz ar to es viņu uzskatu arī par svētu sievieti, neskatoties uz to, ka viņa pati izbeidza savu dzīvi. Japāņu kultūrā jau arī tas viss ir citādi – tādā veidā viņi pasargā savu godu," uzskata Kristīne Opolais.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne

Tradicionāli mēs redzam ēkas četras fasādes — tās, kas vērstas uz apkārtējo vidi. Taču jumts ir piektā fasāde jeb virsma, kas no putna lidojuma kļūst par pilsētas kopainas daļu.

Jau 20. gadsimta sākumā Barselonā arhitekts Antonio Gaudi savam ēkām Casa Milà un Casa Batló veidoja jumtus kā skulpturālus parkus. Skursteņus, ventilācijas šahtas Gaudi pārvērta tēlos, kas dzīvoja, kas bija kā daļa no ēkas organisma. Gaudi reiz teica: "Skaties uz jumtiem ap sevi — tie ir neglīti. Bet tie var būt skaisti, ja tiem ļauj dzīvot."  Šī doma ir Gaudi arhitektūras būtība — dabiskums, telpiskums un nepārtraukta forma. Gaudi gan nelietoja terminu "piektā fasāde", taču viņš to parādīja praksē.

Termins "piektā fasāde" vēlāk parādījās arhitekta Le Korbizjē rakstos. Viņš vēlējās piešķirt nozīmi tam, kas līdz šim bija tikai ēkas augšējais segums. Kā viņš rakstīja — jumts ir jēgpilna telpa, vieta, kas var kļūt par dārzu, atpūtas laukumu, dzīves turpinājumu zem atklātām debesīm. Modernisma laikā tas vairs nebija tikai ēkas noslēgums, bet vieta, kur var dzīvot, sauļoties, dzert kafiju, stādīt augus. Le Korbizjē projektos jumts kļuva par atvērtu, daudzfunkcionālu telpu, ar skatu uz apkārtējo vidi.  

Mūsdienās ideja par piekto fasādi turpina dzīvot. Amerikāņu arhitekts un mākslinieks Alans Maskins radīja projektu "The Fifth Façade Project" — pētījumu un radošu stāstu par pilsētu jumtiem kā neizmantotu pasauli. Tas sākās kā arhitektūras izpēte, turpinājās kā zinātniskās fantastikas stāsts, tad kļuva par grafisko romānu un filmu "Welcome to the Fifth Façade".

Šis darbs ieguva pirmo vietu pasaulē lielākajā arhitektūras ideju konkursā — "Blank Space Fairy Tales Competition". Maskina ideja bija skaidra: jumti ir mūsu nākamā robeža — vieta, kur var atdzimt pilsētas dzīve.

Šodien arhitektūrā piektā fasāde iegūst arī ilgtspējīgu nozīmi. Zaļie jumti palīdz uzkrāt lietus ūdeni, samazina karstuma salu efektu, uzlabo ēku energoefektivitāti, rada dzīvotni putniem un kukaiņiem. Rīgā ir vairāki piemēri, kad bites ir iedzīvojušās gan uz viesnīcu, gan citu ēku jumtiem, veiksmīgi vairojas un ražo medu, kas ir garšīgs un tīrs, un lietojams uzturā.

"Piektā fasāde" nav tikai par tās lietderību un skaistumu. Tā ir arī par atbildību, kā arhitekti veido ēkas siluetu, kā tiek veidota pilsētas panorāma. Mūsdienās, kad pilsētas kļuvušas blīvākas, "piektā fasāde" atgriežas ar jaunu nozīmi. Jumti kļūst par sabiedriskām vietām, kur tiek ierīkotas kafejnīcas, dārzi, skatu laukumi. Tas, kas reiz bija neredzams, tagad kļūst par daļu no pilsētas sejas.

Tradicionāli "piekto fasādi" uztvēra kā jumta virsmu, kuru redz no putna lidojuma, bet šodien no Svētā Pētera baznīcas torņa un jebkuras augstbūves Rīgā redzama vesela jumtu pasaule.

Torņi, kupoli, dažādu materiālu jumti — kopā tie veido pilsētas mozaīku. Tā ir Rīgas namu "piektā fasāde" — mūsu urbānā auduma daļa, kuru redzam tikai tad, ja paskatāmies no augšas.

Tie, kas pazīst Rīgas jūgendstilu, zina, ka daudzām ēkām arī jumti ir veidoti dekoratīvi, ar karnīzēm, tornīšiem, kupoliem, lai ēka izskatītos harmoniska arī no augšas, no pretējās ielas balkona vai kaimiņu mājas loga. Arhitektiem šodien jādomā ne tikai par to, kā ēka izskatās no ielas, bet arī — kā tā izskatās no putna lidojuma.

Vakar vakarā mājās no Tolosas atgriezās jauniešu koris "Kamēr...". Spītējot nogurumam, jo ceļu uz Latviju bija sākuši jau četros no rīta, viņi kuplajam sagaidītāju pulkam veltīja arī dziesmu. Un kā ne, ja īkšķus par dziedātājiem turējuši ne tikai tuvinieki un draugi, bet finālam rūpīgi sekojuši līdzi pat kaķi!

Vai "Gaismas pils" dziedāšana apbalvošanas ceremonijā bija spontāns lēmums un vai šī pieredze ļāvusi vienam otru just vēl ciešāk? Par to kora mākslinieciskais vadītājs Jurģis Cābulis, diriģents Patriks Kārlis Stepe, kora projektu vadītāja Maija Beatrise Punka un kora māksliniece Marta Elizabete Smilga.

Lidostā "Rīga" skanēja dziesma "Rīga dimd", bet runā, ka pēc konkursa dimdēja Tolosa: esot bijusi sadziedāšanās, kur latviešu kori ņēmuši grožus savās rokās. "Vakariņās koris "Sōla" un koris "Kamēr" parādīja, ko nozīmē latviešu koru kultūra - tika izsaukta pat Aira Birziņa diriģēt! Vakardienas vakariņās tas bija liels notikums. Dziedājām visas spožākās latviešu tautasdziesmas un lielās Dziesmu svētku dziesmas. Un tas, godīgi sakot, man ir ļoti sens sapnis, ko es jau Kasparam Ādamsonam teicu - ka ļoti gribētos vienu labu koncertu "Kamēr..." ar "Sōlu" kopā uzstāties," pauž Jurģis Cābulis. 

Vaicāts, kas bija pirmais, ko pateicis dziedātājiem brīdī, kad koris pēc uzstāšanās nokāpis no skatuves, diriģents smaida: "Lai tas paliek pie manis, ko pateicu tad, kad gājām uz skatuvi - tas bija ļoti īpašs notikums mūsu starpā, bet tad, kad no skatuves nogājām, vienmēr, ir tā, ka ir tāda iztukšota sajūta. Koncentrēšanās uz skatuves bijusi tik milzīga, tonuss un savstarpējā sazobe - tik intensīva, ka nonākot no skatuves ir sajūta, ka uz skatuves esi atdevis pilnīgi visu. Tāpēc vienīgais, ko varu pateikt - milzīgu paldies, jo tas ieguldītais darbs ir zvērīgs! Pēc būtības darbs pie konkursa programmas sākās 2024. gada februārī, kad pieteicāmies konkursam Varnā. Tātad šie 40 cilvēki pamatsastavā, bet kopumā ir apmēram 60 cilvēki, pusotru gadu ir ieguldījuši savu laiku, un mēs braucam pāri puspasaulei, lai nodziedātu 25 minūtes... Jāteic, tas ir skaists veids, kā cīkstēties."

Vītola "Gaismas pils" dziedāšana jau kā uzvarētājiem bijis spontāns lēmums - emociju vadītas sajūtas, uzsver Patriks Kārlis Stepe, un, runājot par Indonēzijas un Filipīnas cilvēkiem, kas konkursā bija ļoti lielā daudzumā pārstāvēti, saka tā: "Viņi atpazīst mūs un arī mūsu kolosālo diriģentu Jurģi, tāpat arī Kasparu, un viņiem mūsu koru kultūra šķiet ārkārtīgi īpaša. Indonēzieši staigāja latviešu lina krekliņos, un par to var tikai priecāties, ka mēs sasniedzam ļoti daudzus un tālus apvāršņus."

Vaicāts, kam Jurģis brīdī, kad bija jau saņēmis balvu, skatītāju zāles virzienā rādījis sirsniņu, diriģents neslēpjs: "Tā bija adresēta korim "Sōla"." Tad mums ir cerība arī uz kopēju koncertu Latvijā? "Es savu piedāvājumu esmu licis galdā, un Ādamsonam tikai jāparaksta!"

Vaicāti, kas ir tas, ko koris paņemsi līdzi no šīs pieredzes, Patriks Kārlis uzsver: "Koris ir saliedēts vairāk kā nekad, un tas ir vienkārši arī Jurģa kā līdera tāda laba īpašība viņam, ka viņš spēj saliedēt cilvēkus un viņš spēj noturēt šo te kolektīvu kā vienu veselumu, un mēs tikai ejam uz priekšu."

Maija Beatrise un Marta Elizabete arī uzsver, ka mājinieku atbalstu konkursā jutuši ik uz soļa, un no piedzīvotā Tolosā tiks paņemta līdzi liela, liela mīlestība pret kora mūziku, pret saviem līdzcilvēkiem gan uz skatuves, gan atbalstītājiem mājās un pateicība par to, ka visi var būt kopā mūzikā.

Savdabīgs akcents: gan "Kamēr...", gan "Eiropas Grand Prix" svin 35. gadskārtu. "Te varētu diskutēt, kurš to logotipu paņēma pirmais. Mūsējo taisīja Marta, un viņa saka, ka Tolosā tas parādījās kādu brīdi pēc - ceru, ka tā bija sakritība, kas beidzās skaisti, bet tā sakritība bija super, super liela, un ceru, ka Tolosa iedvesmojās no Martas. Esmu pārliecināts par to," smaida Jurģis Cābulis.

***

Atgādināsim, ka 26. oktobra vakarā Tolosā, Spānijas Basku zemes autonomajā kopienā, norisinājās Eiropas kordziedāšanas "Grand Prix" fināls, kurā uzvaru jau atkal guva Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Koncertorganizācijas "Ave Sol" jauniešu koris "Kamēr..." tā mākslinieciskā vadītāja un diriģenta Jurģa Cābuļa vadībā.

Līdz šim "Kamēr…" bija vienīgais kolektīvs pasaulē, kurš šo par visprestižāko uzskatāmo kora trofeju ieguvis trīs reizes. Nu tam pievienota arī ceturtā, kas nozīmē, ka koris ieguvis Eiropas "Grand Prix" kopā ar visiem mākslinieciskajiem vadītājiem — Māri Sirmo, Jāni Liepiņu, Aivi Greteru un Jurģi Cābuli.

Finālā kamērieši sacentās ar izcilo Latvijas Kultūras akadēmijas jaukto kori "Sōla", vienu Indonēzijas un diviem Filipīnu koriem.

Jāatgādina, ka koris "Kamēr…" konkursa finālā izpildīja Ādolfa Skultes un Ziedoņa Purva poēmu "Jūrai", Henrija Pērsela un Svena Dāvida Sandstrēma "Hear my prayer, O Lord" ("Uzklausi manu lūgšanu, ak, Kungs"), Ričarda Dēringa "Factum est silentium" ("Iestājās klusums") no Atklāsmes grāmatas, Ērika Ešenvalda "A Drop in the Ocean"("Piliens okeānā") ar Mātes Terēzes vārdiem un Tadejas Vulcas "Sine Sole Nihil Sum" ("Bez saules es esmu nekas"). Visas nedēļas garumā "Kamēr…" uzstājās ar koncertiem Basku zemē un citos Spānijas reģionos — Beasainā, Astiljero, Saragosā un Pamplonā.

Fināla vieoieraksts: https://ej.uz/grandprix-tolosa 

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba  

Esam jau runājuši par to, cik dažādi darbi bija jāveic, lai varētu ieplānot un veikt ierakstu. Tam seko posms, kurā strādā skaņu režisors un mūziķis. Pēc tam ieraksts atkal nonāk producentu rokās, bet pašās beigās – visa Radio īpašumā, un tad tas ir pieejams raidīšanai. Bija nepieciešamas vairākas pakāpes, līdz ieraksts nokļuva fonotēkas plauktā. Pirms tam rūpīgi klausījās un vērtēja ne tikai mūziķa un skaņu režisora darbu...

Astoņdesmitajos gados samērā nelielajā skaņu režisoru telpā, lai varētu apsēsties fondu ierakstu pieņemšanas komisija, krēsli tika izvietoti divās rindās.

Pirmajā rindā bija tehniskie cilvēki. Viņi lieliski orientējās skaņas kvalitātes tehniskajos parametros. Bet jau līdz tam ieraksts bija atskaņots īpašā telpā uz speciāliem aparātiem, kuri parādīja, vai viss kārtībā ar fāzēm un frekvencēm, vai kanāli ir simetriski…

Nereti arī fondu komisijās nācās klausīties šo tehnisko analīzi, kā kurš ieraksts paveikts – labi vai ne tik labi. Protams, analizēja arī māksliniecisko pusi. Manuprāt, savu viedokli par to izteica visi komisijas locekļi. Viņu teiktais tika protokolēts, tāpēc varētu pat teikt, ka tolaik katram ierakstam bija arī sava lieta, kurā varēja atrast tā vārdisko novērtējumu.

Pēc tam komisija pieņēma lēmumu.

Astoņdesmitajos gados, pirms vēl ieraksti nonāca fonotēkā, tos sadalīja pa līmeņiem.

Ja komisija nosprieda, ka ieraksts ir augstākā līmeņa, tad tam piešķīra burtu "F". Ja kaut kādu iemeslu dēļ tomēr galarezultāts nebija tik izcils, to nosauca par "fondi – vairākkārtējie" un piešķīra apzīmējumu "F-v". Gadījās, ka fondu ieraksts nesasniedza arī šo vērtējumu, tad tam piešķīra apzīmējumu "Doc".

Katrs koncertus veidojošais redaktors zināja, ka tādu jau nu gan programmā nevajadzētu likt. To var darīt tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, stāstot par kādu konkrētu koncertu vai gadījumu, kad tieši šis, ar "Doc" apzīmētā skaņdarba ieraksts ir ļoti, ļoti nepieciešams.

Pateicoties šiem apzīmējumiem, bija diezgan viegli veidot koncertus. Uzreiz bija skaidrs: "F" – tas ir tehniski un mākslinieciski brīnišķīgs ieraksts. Ja "F-v" – tur varētu būt kādas nianses. Dažreiz gan tās bija arī tehniskas dabas.

Prasība pēc kvalitātes bija ļoti liela. Es nekad neaizmirsīšu tās fondu komisijas, kurās mēs klausījāmies koru ierakstus tā iemesla dēļ, ka nereti tajās piedalījās Ausma Derkēvica. Kā viņa spēja analizēt kormūziku, izpildījumu, stilu, vēsturiskās tradīcijas!

Man ir tik žēl, ka mēs toreiz to kaut kādā veidā neierakstījām. Tā bija tāda inteliģence, tāda zināšanu bagātība, tāda erudīcija!

Pasaules mūzikas festivāla "Porta" šogad svin 25 gadu jubileju, un 1. novembrī festivāla jubilejas gads tiks noslēgts ar krāšņu un enerģijas pilnu koncertu Dailes teātrī.

Tas būs īpašs mūzikas un citu kultūru mijiedarbības notikums, kurā piedalīsies gan Latvijā iecienītas pasaules mūzikas grupas, gan īpašais viesis no Gruzijas – Niazs Diasamidze ar grupu "33a".

Gaidot 25. jubilejas noslēguma koncertu, Marta Paula Pauliņa "Klasikā" uz sarunu aicinājusi festivāla "Porta" direktori Ilzi Apsiņu, lai kopīgi atskatītos uz festivāla jubilejas gadā izskanējušo programmu, kā arī ieskicētu gaidāmos sadarbības projektus, tīrradņu meklēšanu tradicionālajā mūzikā un mūzikas gadatirgus WOMEX atklājumus.