23. oktobrī Jelgavas Kultūras namā jauno koncertsezonu atklāj Jelgavas kamerorķestris. Sadarbībā ar dziedātājām Katrīnu Paulu Felsbergu (soprāns) un

Vai vari izcelt svarīgākos brīžus šo 20 gadu gaitā? Droši vien orķestris līdz ar tevi ir audzis un attīstījies.

Man svarīgākie brīži ir noteiktu ideju atrises fakts, kad jauns mūziķis, kurš kādreiz sācis pie manis spēlēt Jelgavas Mūzikas vidusskolas stīgu orķestrī kā 1. kursa audzēknis un devies studēt uz JVLMA, pēc tam atgriežas orķestrī kā grupas koncertmeistars vai solists. Man tie ir ļoti silti un mīļi mirkļi. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka to, ko esam 20 gadus darījuši, ir vērts darīt, un tas ir jādara.

Jūti to nozīmīgumu, kāpēc šis kamerorķestris ir svarīgs? Tā ir iespēja jelgavniekiem nebraukt meklēt laimi citur, bet palikt savā pilsētā un spēlēt orķestrī?

Laimi jābrauc un jāmeklē, jāiegūst izglītība un visdažādākie iespaidi, bet ir lieliski, ja, atgriežoties dzimtenē, tev ir darba iespēja - iespēja spēlēt Jelgavā. Es to uzskatu par pievienoto vērtību.

Mēs nespēlējam tikai algas dēļ, bet tās ir saknes, un man liekas, ka tas ir ļoti būtiski.

Orķestrantu kontingents mainās?

Nē, es principā esmu par stabilitāti un to, lai mūsu sadarbība turpinātos. Vienmēr mēģināšu būt iejūtīgs un saprotošs, jo saprotu mūsdienu laikmeta ātrumu un to, ka šis nav vienīgais darbs. Es vienmēr esmu vērsts uz kompromisu. Ir cilvēki, kuriem orķestra stāžs ir ļoti apjomīgs. Ir arī cilvēki, kuri mainās, bet uzskatu, ka mākslinieciskā kolektīvā tā ir normāla parādība.

Orķestra kodols - esmu priecīgs, ka man tas ir stabils, tas nav nemainīgs, bet ir stabils.

Esi Jelgavas kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs kopš pašiem pirmsākumiem. Tev noteikti ir bijuši kādi principi vai uzstādījumi, par ko esi domājis, šo orķestri veidojot un vadot. Kas ir bijis svarīgi?

Esmu gribējis, lai mūzikas vidusskolas audzēknis, kurš spēlē Jelgavas kamerorķestrī, saprot, ka tā saucamā elitārā Rīgas mūzika, kas skan Operā, ko atskaņot mūsu profesionālie kori un orķestri - tas viss ir iespējams, ieguldot darbu un sadarbībā ar tiem pašiem mūziķiem, kuri spēlē Latvijas profesionālajos orķestros un koros - orķestra koncertmeistari ir Latvijas profesionālo orķestru mūziķi. Vienmēr esmu cīnījies par principu, lai vienmēr būtu klāt kāds profesionāls koncertmeistars. Kā jau tas mēdz būt, visiem orķestriem ir savi grafiki un savas darba slodzes, bet

man ir būtiski, lai jaunais mūziķis sēž blakus pieredzes bagātajiem mūziķiem un gūst šo pieredzi.

Protams, ir jābrauc uz Operu, uz koncertiem, jāskatās mēģinājumi, bet ir ļoti būtiski, ka viņš to redz arī orķestra ikdienas procesā. Tāpēc vienmēr esmu mēģinājis atrast un arī atradis lieliskus mūziķus, ar kuriem ir bijusi sadarbība kā ar koncertmeistariem.

Man šķiet, ka tev vienmēr ir bijis ļoti svarīgi arī meklēt muzikālus atradumus, rokrakstus, partitūras, piedāvāt klausītājiem kaut ko nedzirdētu.

Jā, bet man šķiet, ka tā ir jebkura diriģenta dabiska nepieciešamība (smejas). Es patiešām meklēju, un prieks, ka izdevies atrast brīnišķīgu mūziku. Vēl lielāks prieks, ka šis spars nemazinās. Varbūt tas ir dīvaini, bet nemazinās. Un prieks par atklājumiem vienmēr ir liels un pirmatnējs. 

Eduards Aivars, īstajā vārdā Aivars Eipurs, ir atzīts brieduma paaudzes dzejnieks, kura krājumi „Jā” un, īpaši, „Ainava kliedz” (abi iznāca 1996. gadā), ir ietekmējuši latviešu jaunāko dzeju. Savukārt krājumi „Es pagāju” (2001), „Jauns medus” (2006), „Sakvojāžs” (2011), „Dzejoļu remonts” (2020) ir ieguvuši balvas vai bijuši nominēti. Eduarda Aivara dzeja tulkota vairākās valodās un viņš pats arī atdzejo.

Nesen izdevniecībā "Aminori" iznāca viņa jaunākais krājums "Acu dzīres".  Ar dzejnieku tikās Liega Piešiņa.

Vai, iznākot vienpadsmitajam dzejoļu krājumam “Acu dzīres”, atceries sākumu? Kāds bija tas laiks un kāpēc sāki rakstīt dzejoļus?

Jā, atceros. Bērnībā biju domājis, ka rakstīšu prozu, bet nekad nebiju domājis, ka rakstīšu dzeju. Ar dzeju līdz vidusskolas beigām nebiju uz “tu”, tikai vēlāk, studiju laikā. Es sāku rakstīt 26 gadu vecumā tāpat kā Jānis Baltvilks un Anda Līce. Tas notika saistībā ar diviem braucieniem uz Kamčatku, kur neteiktu, ka ieguvu atklāsmi nākamajai dzīvei, bet kaut kāds logs pavērās un es ieraudzīju pasauli citādāk. Atbraucot atpakaļ, Latvijā viss likās skaistāks un poētiskāks. Tas attiecas uz visu, ne tikai uz dabu, bet arī uz abstraktām lietām.

Kad 1982. gada rudenī sāku strādāt Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja filiālē “Sprīdīšos”, aizbraucot uz “Sprīdīšiem”, es vienkārši apsēdos pie palodzes un sāku rakstīt.

Skatījos pa logu un rakstīju. Ne par to, ko redzu, bet kaut kas bija noticis. Vai es jau biju apskatījies ekspozīciju vai iepazinies ar Brigaderes bibliotēku, to nemācēšu teikt, bet tāds bija sākums.

Ilmārs Šlāpins ir redaktors tavam dzejoļu krājumam “Acu dzīres”. Kādiem cilvēkiem ir šīs “Acu dzīres”?

Ļoti dažādiem. Pirmkārt, šis krājums ir nedaudz plānāks par maniem iepriekšējiem krājumiem. Tas kaut kādā mērā ir saistīts ar nosaukumu. Diezgan daudz dzejoļu palika ārpusē, jo tie vienkārši šajā grāmatā īsti nederēja. Katrs uz lappušu malām varētu rakstīt savas pārdomas. Kaut gan mana minimu grāmata sauksies “Minimas jeb esmu dzimis Paganels”, es esmu arī dzimis optimists.

"Acu dzīres" lielā mērā ir prieks par pasauli, bet tur ir ietverts viss spektrs, arī dzīres mēra laikā, jo kaut kur tepat notiek karš.

Arī grāmatas atvēršanā teicu, ka ierakumos Ukrainā kareivji joko, citādi nav iespējams izdzīvot. Kā bija rakstīts vienā ukraiņu autora eseju grāmatā, mēs labi apzināmies, ka mēs pakāpjamies uz šo karavīru pleciem un rakstām savas brīnišķīgās esejas un dzejoļus par karu. Bet, kas attiecas uz prieku par pasauli, man pasaule vismaz pusi mūža un agrā bērnībā nav likusies pelēka. Man tā ir likusies pelēka varbūt starp sešiem un 23 gadiem, kaut gan tur ietilpst visi skolas un studiju gadi. Bet tad drīzāk pasaule bija pelēka. Es tāds īsts pesimists nekad neesmu bijis, un acis ir kanāls.

Amerikāņu klasiķe Kellija Reiharte ir radījusi kārtējo pārliecinošo vingrinājumu žanra dekonstrukcijā – šoreiz kārta krimināldrāmai.

23. oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā kino Splendid Palace būs skatāma filma “Afērists” par, iespējams, visneveiklāko muzeja aplaupīšanu un vismelanholiskāko zagli – operācijas galveno prātu, kādu vien ekrāni piedzīvojuši. Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā izrādītajā darbā bezdarbnieka – galdnieka ar mākslas izglītību lomā iejūtas britu superzvaigzne Džošs O’Konors, kuru atpazīs daudzsēriju filmas “Kronis” skatītāji. Viņa atveidotais Mūnijs gribētu būt misters Riplijs – mākslas, vērtslietu un identitātes zaglis ar izkoptu gaumi. Tikai viņš nav tik izmanīgs, viņam ir sieva un bērns, un viņš dzīvo rimtu vidusšķiras dzīvi septiņdesmito gadu Masačūsetsas nostūrī. Kopā ar vēl neveiklākiem pāriniekiem gaišā dienas laikā viņš apzog muzeju. Nepārtraukti mulstošs, antisociāls, un acīmredzami ieklīdis nepazīstamā teritorijā, Mūnijs mēģina slēpt noziegumu un sāk bēguļot.

Filmu caurstrāvo 70. gadu analogā melanholija, sākot ar filmas mākslinieka darbu un kadra kolorītu, beidzot ar laikmetam raksturīgo džeza mūziku, ko sarakstījuši Robs Mazureks un Čads Teilors no grupas “Chicago Underground”.

Komponista un multimediju mākslinieka Mazureka enerģiskais un straujais filmas skaņu celiņa plūdums veido lielisku kontrastu ar Reihārtei raksturīgo rāmo montāžu un operatora Kristofera Blauvelta radīto samtaino kadru.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne

Vai esat kādreiz, ejot pa Rīgas ielām, sajutuši, ka kāds jūs vēro no namu fasādēm, no balkoniem vai ieejas portāliem? Tās ir sievišķīgās akmens sejas, kas jau vairāk nekā gadsimtu vēro pilsētu un tās cilvēkus.

Šīs akmens dāmas – skaistas, cēlas, reizēm biedējošas – ir eklektiskma un jūgendstila laikmeta mūzas, tapušas laikā, kad Rīga kļuva par vienu no Eiropas arhitektūras pērlēm. Tās stāsta par skaistumu, gudrību un spēku, kas reiz tika atveidots akmenī.

Eklektisma un īpaši jūgendstila periods Rīgā bija laiks, kad arhitektūra kļuva personiska — katra ēka bija veidota kā stāsts, fasādes detaļas piesātinātu emociju pilnas. Un nereti sievietes tēls namu fasādēs atspoguļoja skaistuma, gara un dzīves alegoriju.

19. gadsimta beigās, kad pilsēta piedzīvoja strauju uzplaukumu, sievietes tēls arhitektūrā bija viens no namu fasāžu dekoratīvajiem elementiem, simbolizējot dabas spēku, mākslu, intuīciju un skaistumu.

Daudzus no šiem tēliem radīja Augusts Folcs – vācu izcelsmes tēlnieks, kura darbnīca Rīgā bija viena no nozīmīgākajām Baltijā. Folca darbnīca sadarbojās ar arhitektiem Eizenšteinu, Pēkšēnu, Alksni, Šēlu un citiem.Tieši viņu darbnīcā tapa daudzi sieviešu tēli, kas šodien rotā Rīgas ēku fasādes – smalki, emocionāli un dzīvi.

Alberta ielā – Rīgas jūgendstila sirdī, Mihaila Eizenšteina projektētajās ēkās – šīs sievietes ir visdažādākās, viņu sejās atspoguļojas viss emociju spektrs: skaistums, ekstāze, šausmas, sapnis. Šie tēli rada drāmu, kurā akmens kļūst par dzīvu būtni.

Ne velti saka, ka Alberta iela ir Rīgas akmens galerija – vieta, kur arhitektūra runā arī caur sievietes tēlu.

Savukārt Elizabetes ielas 10a nama fasādē pārsteidz dramatiskā sieviete ar čūsku matos – viņa simbolizē zināšanas, kaisli un cilvēka iekšējo konfliktu – to, kas vienlaikus pievelk un biedē. Tā ir jūgendstila būtība: noslēpumainais skaistums...

Arī ārpus jūgendstila epicentra, Ģertrūdes ielā 10/12, sieviešu tēli veido harmonijas pilnas kompozīcijas. Tur portālu ieskauj sievietes figūras, kas saplūst ar ziedu un lapu ornamentiem – dzīves un dabas vienotība.

Un tad – Smilšu iela. Te mājo īpašs noslēpums... Smilšu ielā 8, arhitektu Heinriha Šēla un Frīdriha Šefela projektētajā namā, virs portāla slejas divas akmens dāmas. Viņu sejās – gan maigums, gan noslēpums, it kā starp viņām noritētu klusa saruna. Tās it kā sarunājas – viena pavērsta gaismai, otra ēnai. Folca darbnīcas tēlnieki šeit radījuši sieviešu figūras, kas ir gan dekoratīvas, gan emocionāli patiesas.

Un tomēr… Tikai dažu soļu attālumā ir viņa — skaistākā no visām. Smilšu ielā 2 – Konstantīna Pēkšēna projektētajā namā, kur virs portāla slejas majestātiska kariatīde. Tautā viņu sauc par "Akmens Mis Rīgu".

Viņas sejas vaibsti ir gandrīz dzīvi – viegli pacelta galva, dziļš, mierīgs skatiens, lūpas, kas it kā tūlīt pasmaidīs. Kopā ar pāva tēlu, kas simbolizē skaistumu, un spārnoto sievietes galvu – saules simbolu, šī fasāde kļuvusi gandrīz vai par Rīgas jūgendstila emblēmu.

Te Folca darbnīcas meistarība un Pēkšēna arhitektūra saplūst pilnīgā vienotībā – akmenī dzimst sieviete, kas pārdzīvojusi gadsimtus. Fasādes centrā, virs ieejas portāla, atrodas sievietes figūra ar mierīgu, cēlu sejas izteiksmi, kuru ieskauj bagātīgi jūgendstila ornamenti.

"Akmens Mis Rīga" ir kļuvusi par neoficiālu Vecrīgas skaistuma un jūgendstila emblēmu. Tūristi to bieži fotografē, un tā tiek pieminēta arī Rīgas jūgendstila muzeja un arhitektūras vēsturez lekcijās kā viens no simboliskākajiem sievietes attēlojumiem Latvijas arhitektūrā.

"Akmens Mis Rīga" ir ne tikai arhitektūras rotājums. Viņa ir pilsētas seja, rīdzinieces ideāls, skaistuma un spēka alegorija.

Tāpēc, kad nākamreiz, kad iesiet cauri Vecrīgai, paskatieties augšup. Varbūt sastapsiet viņas skatienu!

20. oktobrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) tika paziņots Vijas Celmiņas fonda stipendijas pirmais saņēmējs. Mākslinieces Vijas Celmiņas klātbūtnē stipendija piešķirta Ievai Putniņai. Inta Zēgnere piedāvā reportāžu no šī svinīgā notikuma! 

Vijas Celmiņas fonda stipendijai 30 000 ASV dolāru (aptuveni 25 800 eiro) apmērā pieteicās pavisam 85 mākslinieki vai mākslinieku apvienības. Lai nodrošinātu stipendijas pretendentu pieteikumu izvērtēšanu un nominantu atlasi, izveidota žūrija piecu ekspertu sastāvā. Žūrijas locekļu vidū ir viens LNMM pārstāvis un četri pieaicinātie Latvijas laikmetīgās mākslas procesu jomas eksperti. Pēc diviem gadiem tiks veidots jauns, LNMM direktora apstiprināts ekspertu grupas sastāvs. 

Šī gada žūrija darbojās mākslas zinātniece Elita Ansone, "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra dibinātāja Zane Čulkstēna, mākslinieki un kuratori Kaspars Groševs, Maija Kurševa un Inga Meldere. Žūrijas locekļi izvēlējās 11 no 85 pieteikumiem, kurus nosūtīja vērtēšanai uz ASV. Jāatzīmē, ka sākotnējā paziņojumā tika vēstīts, ka žūrija izvēlēsies un Vijas Celmiņas fonda pārstāvjiem nosūtīs piecus stipendijas pretendentus. 

No 11 mākslinieku vai mākslinieku apvienību pieteikumiem Vijas Celmiņas fonda pārstāvji izvēlējās vienu stipendijas saņēmēju – Ievu Putniņu. 

Vijas Celmiņas fonda stipendija, ko ASV dibinātais Vijas Celmiņas fonds (Vija Celmins Foundation Inc.) izveidojis sadarbībā ar LNMM un Latvijā dzimušo amerikāņu mākslinieci Viju Celmiņu, paredz ik gadu piešķirt 30 000 ASV dolāru vienam Latvijas māksliniekam vai mākslinieku apvienībai, kas apliecinājusi augstu māksliniecisko kvalitāti un aktīvi darbojas vizuālās mākslas jomā. 

Stipendijas mērķis ir sniegt būtisku atbalstu radošai darbībai un veicināt mākslas mecenātismu Latvijā. Vijas Celmiņas fonds apņēmies nodrošināt šo atbalstu desmit gadu garumā – no 2025. gada oktobra līdz 2034. gada oktobrim. 

"Seko savai mākslai un dodies tur, kur tā tevi ved. Radīt mākslu nozīmē tiekties pēc tā, ko nespēj pateikt vārdos," topošos pretendentus ar stipendijas izziņošanu iedvesmoja Vija Celmiņa, uzsverot vēlmi atbalstīt Latvijas māksliniekus un stiprināt viņu iespējas būt radoši brīviem arī ierobežotos apstākļos. 

Vija Celmiņa ir latviešu izcelsmes amerikāņu māksliniece. Celmiņa dzimusi 1938. gadā Rīgā, 1944. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās, 1948. gadā ieceļoja ASV un 1949. gadā apmetās Indianapolisā. Kad 1962. gadā Vija Celmiņa uzsāka mācības Kalifornijas Universitātē (Tēlotājas mākslas maģistra grāds, 1965), viņa pārcēlās uz Losandželosu, kur dzīvoja un strādāja līdz 1981. gadam. Tad devās uz Ņujorku, pārliecinoši nostiprināja savu vārdu Rietumu mākslas apritē un kļuva par vienu no ievērojamākajām mūsdienu māksliniecēm. Viņas zīmējumi, gleznas un grafikas darbi pazīstami ar okeāna virsmām, zvaigžņotām debesīm, zirnekļu tīkliem un tuksneša akmeņu attēlojumu. 

Vijas Celmiņas darbi atrodas nozīmīgajās laikmetīgās mākslas kolekcijās pasaulē: Mūsdienu mākslas muzejā (MoMA), Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā, Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā, Losandželosas Valsts mākslas muzejā, Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā, Pompidū mākslas centrā Parīzē, Teita galerijā Londonā u. c. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā glabājas 11 autores darbi. 

Japāņu režisores Čie Hajakavas filma "Renuārs" (Renoir), kuras seansi Rīgas Starptautiskajā kino festivālā vēl būs skatāmi 24. un 25. oktobrī, ir pustoņos izturēts stāsts par iztēles dziedinošo spēku.

Filmā vērīgi notverta delikātā pāreja no bērnības uz pusaudža vecumu caur 11 gadus vecas meitenes acīm, kurai bieži nākas domāt par nāvi, vērojot tēva cīņu ar neārstējamu slimību. Fuki savu patvērumu rod fantāzijās un iztēlē, kurai atklājas arvien jauni horizonti.

Kad realitāte pieviļ, cik tālu eskeipisms mūs var spēcināt tā, lai mēs paši sev nenodarītu pāri?

Japāņu režisores Hajakavas spēlfilma, kas izrādīta Kannu galvenajā konkursā, ir dziļi personīgs un atmiņās iekrāsots darbs – pusaudzes vecumā viņas tēvs smagi slimojis un režisore patvērusies pasaulē, kas bijusi "viņas galvā".

Netieši turpinot Jasudžiro Odzu ģimenes drāmu tradīciju, režisore izvērš savas alter ego varones pasauli vienas vasaras garumā delikātā un poētiskā manierē.

Filmas nosaukumā ietverta atsauce uz Japānas sabiedrības aizraušanos astoņdesmitajos gados ar rietumu kultūru un mākslu, īpaši diženā impresionista Pjēra Ogista Renuāra darbiem. Režisore stāsta, ka bērnībā viņu apbūrusi Renuāra glezna "Mazā Irēna" (jeb Irēnas Kānas d'Anvēras portrets), un tēvs viņai nopirka tās reprodukciju. "Tāpat kā es, Fuki mudina savu tēvu nopirkt Renuāra kopiju, tāpēc nolēmu – filmu sauks "Renuārs"," atceras režisore.

Impresionisma garu filmā ienes arī jaunā franču komponista Remī Bubala skaņdarbi, kuros teju saskatāma gaismas ņirboņa viļņos.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba

Par ierakstu tūkstošiem, kas savulaik lenšu veidā sagūluši Latvijas Radio fonotēkas plauktos, allaž mēdza teikt, ka tas ir mūsu mūzikas kultūras zelta fonds un milzu bagātība. Tā ir tapusi daudzu gadu garumā, nākot klāt vienam ierakstam aiz otra.

Radio vienmēr tiecās pēc labākā, aicināja labākos mūziķus, labākos kolektīvus. Mēs spējām saglabāt visu mūsu mūzikas vēsturi ierakstu veidā. Ne tikai recenzijas, raksti avīzēs un žurnālos krājās arhīvu plauktos, bet arī pati mūzika, kas var skanēt, kas tiek restaurēta un joprojām ir pieejama Radio veidotajās programmās.

Katrs taču ir dzirdējis Jāņa Zābera, Žermēnas Heines-Vāgneres balsis, ir klausījies mūsu izcilākos solistus – instrumentālistus, stīgu kvartetus. Nav iespējams viņus visus nosaukt. Bet ne vienmēr ir bijis vienkārši veidot šo bagātību.

Savulaik bija cīņa par klavieru kvalitāti, par lenšu pietiekamību un par finanšu resursiem. Ierakstu darbs gan nekad nav apstājies, bet grūtības bijušas dažādas. Pamatā tas vienmēr bija saistīts ar līdzekļiem. Kad deviņdesmitajos gados lielo trūkumu varēja redzēt mūsu ledusskapjos, arī Radio nebija finanšu līdzekļu.

Toreiz sākām meklēt dažādas iespējas, kā uz savstarpēji izdevīgiem noteikumiem un par mazāku naudu vienoties ar mūziķiem, lai tikai šīs bagātības nepazūd. Šajā periodā netrūka arī sāpīgu brīžu.

Atsevišķi mūziķi, uzzinot, kā ieraksti tiek organizēti pasaulē, mums atteica – ja nav līdzekļu līguma slēgšanai, viņi nenāks. Man un, domāju, ka arī pašiem mūziķiem tagad ir ļoti žēl par visu to, kas tādējādi netika fiksēts un izkūpēja gaisā. Tas ir liels zaudējums.

Iespējams, pašos mūziķos kādu brīdi patiesi valdīja neizpratne, kāpēc tagad, kad esam Eiropā, Latvijas Radio pietrūkst līdzekļu samaksai par studijas ierakstiem.

Manuprāt, vislielākā savstarpējā izpratne radās nu jau 2009. gada grūtībās un krīzē. Tad tiešām Radio naudas vairs nebija nemaz. Mēs katrs ziedojām vienu savu algu, lai tikai viss neapstātos, vācām ziedojumus.

Gan sabiedrībā zināmi, gan nepazīstami cilvēki kontā ieskaitīja pa pieciem, desmit latiņiem. Par šo naudu mēs pirkām degvielu ierakstu mašīnām, jo koncerti taču notiek baznīcās, koncertzālēs… Caur skumju pieredzi atradām dažāda veida paņēmienus, kā līgumā vienoties un precizēt dažādus noteikumus, lai tikai nepazaudētu iespēju krāt ierakstus. Mēs taču nekādi nebūtu varējuši atļauties pasaulslaveno orķestri "Kremerata Baltica", bet pēc tam, kad viņi atklāja, ka mums ir ļoti labi skaņu režisori un 1. studijā var tapt augstvērtīgi ieraksti, spējām savstarpēji vienoties. Tā lēnām tikām arī pie "Kremerata Baltica" ierakstiem. 

Kad no mums aizgāja orķestris un Latvijas Radio koris, vienu brīdi līgumos bija saglabātas savstarpējās sadarbības iespējas. Tas palīdzēja saglabāt mūsu ierakstu nepārtrauktību.

Vēlme fiksēt, saglabāt labāko mūsu mūzikas dzīvē – tā nekad nav rimusies. Tāpēc jau mēs šeit esam, lai mūzika būtu pieejama ne tikai koncertzālēs, bet jebkuram, kas vien ieslēdz radio.

Es ļoti labi atceros, ka tālajos astoņdesmitajos gados mums nesāpēja galva par finansēm. Par to jau bija gādājusi Kultūras ministrija. Bija mūziķu tarifikācijas komisijas. Viņām mūziķi atspēlēja un pēc tam tapa saraksts, kuram ir pirmā kategorija, kuram - otrā. Pirmajai laikam bija 16 rubļi par minūti un otrajai, ja nemaldos – deviņi. Mums tikai atlika atvērt sarakstu un Radio sekretāre pati bez kādām galvassāpēm, bez nekādas papildus vienošanās vienkārši saskaitīja minūtes un sareizināja izmaksājamo summu.

Skaidrs, ka 1. studijas un arī ārpusstudijas fondu ieraksti vienmēr bija prioritāte. Radio jau arī fiksēja ļoti daudz koncertu.

Lielākajos bada laikos tīrās lentes vienmēr tika saglabātas tieši fondu ierakstiem, kamēr koncerti ar lielām sirdssāpēm tika rakstīti cits citam virsū. Lenšu vienkārši nebija. Noliktavas tukšas. Nācās ņemt senākus un jau izskanējušus koncertus.

Protams, sāp sirds par to, kas tāpēc ir gājis zudībā.

Divtūkstošo gadu sākumā bija posms, kad trūka pat kompaktdisku. Tobrīd pats ieraksts vēl tapa lentē, un pēc tam to caur speciālu tehniku kopēja kompaktdiskā. Savukārt kompaktdisku trūka, un tad bija jāsakrāj tik daudz fondu ierakstu, lai visu 70 minūšu garo disku varētu piepildīt.

Mēs esam šeit piedzīvojuši veselu laikmetu. Droši vien jebkurā jomā varētu teikt, cik ļoti tehnoloģijas ir mainījušas visus procesus.

26. oktobrī pulksten 18 Rīgas Doma 13. gadsimta Kapitula zālē festivāla "Latvijas rudens 2025" ietvaros skanēs koncerts "Cīruļi un Emīls Dārziņš", kurā piedalīsies Edgara Cīruļa ansamblis: Edgars Cīrulis (klavieres), Kristīne Cīrule (balss), Kaspars Kurdeko (sitaminstrumenti), Staņislavs Judins (kontrabass).

Lai plašāk uzzinātu par šo notikumu, ar Edgaru Cīruli jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā. Sarunā – par to, kā Edgars jūtas rudenī un vai šis koncerts ir sākums kam jaunam; tāpat arī par aizmetņiem Dārziņa programmā, kas sākās ar Māra Sirmā uzaicinājumu februārī pievienoties Dārziņa jubilejas programmā līdzās korim un aktieriem. Uzzinām, vai kopš tā brīža vēl tapušas klāt citas Fantāzijas par solo dziesmām. Runājam arī par kopdarbu ar Kristīni Cīruli, Kasparu Kurdeko, Staņislavu Judinu un to, kā viņu saspēli mainīs muzicēšana Rīgas Doma Kapitula zālē. Visbeidzot, Edgars atbild arī uz jautājumu, vai arī citi klasiskie autori rosina viņu kā komponistu uz jaunām idejām, un vai viņš sevi var iedomāties citā laikmetā... 

Šoreiz stāsts par Deivida Robertsa un Billija Šībara filmu "Monkas fragmenti" (Monk in Pieces), kuras seanss Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā gaidāms 21. oktobrī.

Meredita Monka – komponiste, izpildītāja un starpdisciplinārā māksliniece – ir viena no mūsu laika izcilākajām mākslas pionierēm, lai gan viņas dziļā ietekme uz kultūru lielākoties nav nākusi viegli. Agrīnās recenzijas laikrakstā New York Times bija skarbas un seksistiskas. "Kauns dejas vārdam," rakstīja Klaivs Bārnss, bet Džons Rokvels komentēja: "Tik patiesi dīvaina kā maza, talantīga meitene." Tomēr, kā saka Monkas slavenais laikabiedrs Filips Glāss, "viņa starp mums visiem bija – un joprojām ir – neatkārtojami apdāvināta". Nākot no migrantu ģimenes, Monka neatlaidīgi izkaroja sev vietu vīriešu dominējošajā Ņujorkas mākslas vidē 60. un 70. gadu mijā, attīstot rīkles dziedājumu un balss kā universālas valodas filozofiju.

"Monkas fragmenti" ir filma, kurā kā kustīgā attēla mozaīkā, kas sasaucas ar viņas daiļrades struktūru, satiekas mūzika, arhīva materiāli, animācija, intervijas ar viņas domubiedriem un radošajiem partneriem, tostarp arī ar Bjorku un Deividu Bērnu, Filipu Glāsu, un nesteidzīgas sarunas ar mākslinieci viņas darbnīcas virtuvē, kur vietas trūkuma dēļ organiski iestūķējusies arī vanna.

Dokumentējot Monkas jaunāko darbu – performanci "Indras tīkls" –, māksliniece tiek konfrontēta ar mirstību: vai ir jelkāds viņas darbs, kuru iespējams atkārtot bez pašas klātbūtnes? Vai māksla bez sava radītāja zaudē arī savu skanējumu?

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane 

Dokumentārais mantojums ir nozīmīgs instruments nemateriālā jeb dzīvā mantojuma saglabāšanā, savukārt nemateriālais mantojums palīdz izprast dokumentārā mantojuma nozīmi. Spilgts piemērs šai mijiedarbībai ir antropologa Artūra Bernarda Dīkona (Arthur Bernard Deacon) piezīmju un zīmējumu kolekcija no viņa lauka pētījumiem Vanuatu. Tā 2013. gadā tika iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā.

Vanuatu ir neliela salu valsts Klusajā okeānā uz austrumiem no Austrālijas. Jau 20. gadsimta 20. gados tās unikālais nemateriālais mantojums bija apdraudēts. Tieši to dokumentēja Dīkons, kurš 1926. gadā ieradās Malekulas salā, kas ir daļa no Jaunhebridu salu arhipelāga, uz kura mūsdienās atrodas Vanuatu Republika. Diemžēl viņa pētījumi aprāvās traģiski pāragri – 1927. gadā 23 gadu vecumā viņš mira no malārijas komplikācijām.

Dīkons piedzima 1903. gadā Krievijas impērijā dzīvojošā angļu ģimenē. Viņa tēvs strādāja kuģniecības uzņēmumā – vienā no galvenajiem kuģu būvniecības centriem Melnajā jūrā, mūsdienu Mikolajivā, Ukrainā. Trīspadsmit gadu vecumā topošais pētnieks tika nosūtīts atpakaļ uz Angliju, lai pabeigtu izglītību. Dīkons absolvēja Trīsvienības koledžu Kembridžā un ieguva stipendiju saviem antropoloģiskajiem lauka pētījumiem.

Viņa kolekcijā, kas glabājas Karaliskajā Antropoloģijas institūtā Londonā, ietilpst 16 piezīmju grāmatas, korespondence, vietvārdu rādītāji, glosāriji, ģenealoģiski pārskati, pasakas, kartes, diagrammas un zīmējumi. Materiāli sniedz ieskatu vietējo priekštatos par katru cilvēka dzīves posmu – no dzimšanas līdz apbedīšanai –, kā arī laulībās, radniecības sistēmās, maģijā, medicīnā, astronomijā, mūzikā un sadzīves prasmēs – no lauksaimniecības līdz kanoe izgatavošanai.

Dīkons apraksta arī neparastas Vanuatu tradīcijas. Piemēram, atsevišķos rajonos meiteņu iniciācija sieviešu kārtā notika, izsitot tām divus augšējos priekšzobus. Ja tas nebija noticis pirms laulībām, rituālu pirms kāzām veica līgavas mātes brālis, apmaiņā pret to saņemot cūkas.

Cūkas vietējā sabiedrībā bija galvenais bagātības un prestiža simbols – tās nogalināja tikai svētku un rituālu laikā. Sociālais statuss tika iegūts nevis ar cūku skaitu, bet ar to kvalitāti. Īpašu nozīmi ieguva pseidohermafrodītiskās cūkas, kurām bija gan tēviņu, gan mātīšu dzimumorgāni. Tā kā tās tika izmantotas ceremonijās, vietējie tās īpaši pavairoja. Tādēļ mūsdienās Vanuatu ziemeļos pat ir izveidojies atsevišķs starpdzimumu mājas cūku paveids. Savukārt mežacūkas tika klasificētas pēc ilkņu formas un to attīstības pakāpes – Lambumbu cilts atšķīra 11 tipus, bet Seniangas cilts pat 23.

Šis antropoloģiskais materiāls ir unikāls tilts starp dokumentāro un nemateriālo mantojumu. To apliecina fakts, ka

UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta Vanuatu smilšu zīmējumu tradīcija. Zīmējumi tiek veidoti, ar vienu pirkstu smiltīs, pelnos vai mālā velkot nepārtrauktas līnijas, radot simetriskus ģeometriskus rakstus.

Šie zīmējumi kalpo kā saziņas līdzeklis starp aptuveni 80 valodu grupām, kā arī kā mnemoniski līdzekļi rituāliem, stāstiem, dziesmām, zināšanām par kosmoloģiju, arhitektūru, amatniecību un horeogrāfiju.

Dīkons uzsvēra, ka šajā tradīcijā galvenais nav gala rezultāts, bet gan pats radīšanas process – līnijas nepārtrauktība un vienmērība. Apstāšanās tiek uzskatīta par nepilnību.