Šoreiz "Etnovēstis" caur un cauri veltītas tautas dejai un dančiem, tāpēc sarunājamies ar "Danču krātuves" māksliniecisko dzinējspēku Sandi Zučiku, kurš stāsta par organizētajām meistarklasēm un gaidāmajiem izdevumiem. 

Bet Rīgas Latviešu biedrība izsludinājusi tautas deju konkursu "Krustimi dejama", aicinot diasporas latviešus un latviešu draugus dejot tautas dejas, tad uzfilmēt savu dejas videoklipu un iesūtīt Rīgas Latviešu biedrībai. Par konkursa ideju, diasporas latviešu tautas deju kustību un pašu konkursu klausāmies sarunās ar konkursa žūrijas pārstāvēm Indru Filipsoni, konkursa vēstnesi Austrālijā Sarmu Strazds un konkursa idejas autoru Ernestu Spīču.

Vai saksofons tumsā spīd un vai iespējams tā mēlīti aizstāt ar saldējuma kociņu? Emīla Dārziņa mūzikas skolas jaunatvērtajā akadēmiskā saksofona spēles klasē Māru un Leo gaida Oskars Petrauskis.

"Labs videomākslinieks nemēģinās uzspiest gāzes pedālim un izrauties priekšplānā; viņš mēģinās vienmēr būt kopīgajā Sajūtā. Tas ir tāds labs darbs, ka tu redzi kopdarbu – ka viss kopā ir tāds šūpiņš, kas kustas, elpo, un varbūt tiešām tur tikai viena pati sniegpārsliņa nokrīt, bet tā ir tik ārkārtīgi pareiza, tik ārkārtīgi precīza, ka neko vairāk tur arī neprasās," ir pārliecināts izcilais, starptautiski pazīstamais videomākslinieks Artis Dzērve. Starp Latvijas un Eiropas teātru un operu skatuvēm, pirmizrādēm un Sicīlijas olīvdārziem ar viņu tiekamies "Klasikas" studijā.

Liene Jakovļeva: Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvojusi izrāde "Indulis un Ārija", bet priekšā tev jauns darbiņš arī Valmieras teātrī. Tie varētu būt divi tavi šābrīža Latvijas pieturpunkti. Man šķita interesanti parunāties par videomākslinieka darbu un lomu skatuves mākslā, kur mēs šo mākslu bieži vien pamanām, bet varbūt kādreiz arī nemaz īsti nenojaušam, ka tur klātesošs ir arī videomākslinieks. Bet droši vien šis apzīmējums – videomākslinieks – ir diezgan nekonkrēts, runājot tieši par tavu profesiju. 

Artis Dzērve: Tā jau parasti visi saka – videomākslinieks, bet tas ļoti atkarīgs no tā, kurā sfērā tu konkrētajā brīdī atrodies. Ja strādājam uz skatuves, tad – jo vairāk videomāksliniekam ir darba, jo vairāk viņš ir kā video scenogrāfs. Man skatuve ļoti patīk... Bet ir reizes, kad gribas videomākslu uz tās redzēt ļoti, ļoti, un ir reizes, kad nemaz negribas. Un, kā jau tu teici, mēs tikai nojaušam, ka tā tur ir.

Vai šobrīd tu runā kā videomākslinieks vai kā skatītājs?

Gan – gan. Taisot izrādes, operas, arī koncertus, daudz sanāk braukāt pa ārzemēm. Kad esi kādā pilsētā, noteikti brīvajā brītiņā aizskrien un paskaties, ko tie citi dara. Un tad ir tā, ka tu to darbu laid caur savu prizmu – īpaši, ja ir kāds pazīstams darbs, kuram zini stāstu. Un tad tu skaties uz to, kā tas stāsts tiek stāstīts, un cik daudz tur ir jauno tehnoloģiju, cik daudz dzīvās kameras, operatora darba, video. Un ne vienmēr arī Eiropas darbiem tas ir tāds labais tonis – sak’, tagad tā ir moderni, iegrūdīsim iekšā vienu, otru vai trešo lietu, arī video. Jo pēc būtības stāstam jau neko nevajag. Piemēram, ja skatāmies uz operu kā žanru – tur ir stāsts, tur ir solists un tur ir orķestris. Principā var noņemt visu pārējo nost.

Bet tad ir izrādes, piemēram, tādas, kuras pēdējā laikā redzam Dailes teātrī -  "Rotkho" vai "Orākuls", kurās video ir tik ļoti būtisks izteiksmes līdzeklis, ka bez tā šo izrāžu vienkārši nebūtu. Un ir arī tādas, kurās videomākslinieks rada, piemēram, tikai sniegpārsliņu kustību.

Ja videomākslinieks ir sastāvdaļa no komandas un viņš konkrētajā brīdī atrodas starp scenogrāfu, režisoru, komponistu un gaismu mākslinieku, tad labs videomākslinieks nemēģinās uzspiest gāzes pedāli un izrauties priekšplānā; viņš mēģinās vienmēr būt kopīgajā Sajūtā. Tas ir tāds labs darbs, ka tu redzi kopdarbu – ka viss kopā ir tāds šūpiņš, kas kustas, elpo, un varbūt tiešām tur tikai viena pati sniegpārsliņa nokrīt, bet tā ir tik ārkārtīgi pareiza, tik ārkārtīgi precīza, ka neko vairāk tur arī neprasās.

Un ir, protams, tādi jauno vēsmu darbi kā "Rotkho", kur tehnoloģiju ir tik ļoti, ļoti daudz, ka tās pārmāc un pārņem visu. Ja skatāmies pasaules kontekstā, tas nav nekas jauns, nekas unikāls: tā ir tāda forma, tāds paņēmiens, kā kaut ko stāstīt. Tik un tā beigu galā reducēsimies uz stāstu – vai tas tur ir, vai tā nav; vai ir laba dramaturģija, vai tās nav; vai ir laba režija, vai tās nav.

Vai ir tā, ka videomākslinieka labākais draugs, ar ko visciešāk ir jāsadarbojas, ir scenogrāfs?

Jā un nē. Tas ir atkarīgs no tā, ar kādu režisoru tu strādā. Ja režisors tāpat ir virsvadītājs arī scenogrāfijai un ja viņam ir fundamentāla sapratne par to bildi, ko viņš grib redzēt un nāk ar pamatīgu kodolu, tad scenogrāfu nejūtu. Tad jūtu tikai režisoru.

Bet ir tādi, ar ko tu esi biežāk, vairāk, ciešāk saspēlējies? Piemēram, Mārtiņš Vilkārsis?

Mārtiņš ir absolūti unikāls, jo tas veids, kā viņš redz un kā viņš strādā, cik dziļi viņš rok kā scenogrāfs… Dažkārt ir jautājums, vai vispārībā scenogrāfam vajadzētu tik dziļi rakt.

Ja paskatāmies tavu daudzo darbu sarakstā, piemēram, operu sarakstā, tās veidotas ne tikai Latvijā, bet arī tālu aiz Latvijas robežām. Tur vairākkārt vīd režisore Marija Eva Sinjerola. Ja ir laba komanda, tā droši vien pārceļo no viena uz otru, uz vēl trešo stāstu?

Tas ir tāpat kā tu pierodi strādāt ar konkrētiem instrumentiem, jo principā jau mēs visi esam instrumenti. Turklāt Marija Eva ir kinorežisore.

Vai pirmoreiz satikāties "Karmenas" iestudējumā Rīgā?

Jā. Un tad pēkšņi pēc sešiem gadiem viņas komandas scenogrāfs mani uzrunāja: pēkšņi bija vajadzīgs videomākslinieks. Un mēs Marijai Evai uztaisījām pēc kārtas uzreiz trīs operas. Kaut kā atkal tas viss aizgāja un aizvēlās. Un Marija Eva ir tāda režisore, kura ļoti tur roku uz pulsa. Viņai ir globālā vīzija, viņai ir tā lielā bilde, kā viņa tās lietas redz. Protams, ja tev ir sava komanda, nav jātērē laiks, meklējot un pārbaudot jaunus cilvēkus. Domāju, viņa mani uzrunāja tāpēc, ka kopā bijām jau strādājuši.

Un tālāk tapa "Turandota", "Kasandra"...

... un arī "Hamlets", "Romeo un Džuljeta", "Norma", "Makbets". 

Un tie ir projekti, savā ziņā ceļojošās operas, kuras redzam gan Berlīnes Vācu operā, gan Vīnes Valsts operā, gan arī Briselē.

Berlīnē mums bija "Makbets" un arī "Kasandra", kas ir no jaunajām operām: ik pa brīdim, ja kāda opera to paņem, tad mēs braucam un to realizējam konkrētajā valstī. Pat solistus cenšas saglabāt tos pašus.

Bet pieredze, kuru guvi Rīgas Operā, bija nepieciešama, lai pēc tam izietu jau uz Eiropas skatuves. Ar ko tu sāki mūsu Operā?

Vai tikai nebija Jura Karlsona balets "Karlsons lido". 

Otrs operas režisors, ar kuru tev bijusi laba sadarbība, ir Aiks Karapetjans.

Aiks arī ir kinocilvēks. Viņi to bildi redz savādāk nekā klasiski operas režisori. Un tas man ļoti patīk.

Vai viņi arī vairāk iejaucas tapšanas procesā?

Es to nesauktu par iejaukšanos – tas ir radošais darbs. Tā mēs strādājam. Tas ir tā, ka tev tiek dots uzdevums, tu strādā pie tā, nes un rādi, un tad tev saka: nē, mēs iesim citā virzienā. Un taisu atkal kaut ko citu. Un ir vēl viena lieta: tas īstais pamata darbs sākas tad, kad esi jau uz vietas konkrētajā operā.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

18. oktobra vakarā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" un diriģenta Normunda Šnē koncerts "Symphony of Metamorphoses" Viļņas kultūrvietā "Kablys" noslēdza festivālu "Muzikos Ruduo" jeb "Mūzikas rudens", kas šoreiz notika sadarbībā ar "Baltijas Mūzikas dienām". 

Koncerta tiešraide izskanēja visā Baltijā: to pārraidīja Latvijas Radio 3 "Klasika", Igaunijas "Klassikaraadio" un Lietuvas "LRT Klasika". Šo koncertu vadīja komponiste, Latvijas Radio 3 ierakstu producente un programmu vadītāja Anna Veismane, Johanna Mengela (Igaunija) un Gabija Narušīte (Lietuva). Programmā skanēja Rutas Paideres, Lindas Leimanes, Jona Jurkūna un Mariannas Līkas opusi. Pasākumu rīkoja Lietuvas Mūzikas informācijas centrs sadarbībā ar "Baltic Contemporary Music Network".

Pēc tiešraides izskaņas Anna Veismane telefonintervijā Marutai Rubezei atklāja šīs radoši bagātās nedēļas iespaidus, jo no 16. līdz 18. oktobrim Viļņā notika arī Starptautiskais Baltijas un Ziemeļvalstu komponistu forums, kas bija veltīts Ziemeļvalstu un Baltijas valstu laikmetīgās mūzikas organizāciju sadarbībai.

Anna Veismane: Tā tiešām jau ir tradīcija, un tas ir ļoti simboliski, ka šajos koncertos skan Baltijas mūzika un mūsu valoda: nelietojam angļu valodu, bet ēterā dzirdam tikai igauņu, latviešu un lietuviešu runāto. Ideja sākotnēji aizgūta no Skandināvijas, mūsu sadarbības ar "Rostrum", ar zviedru kolēģiem un, manuprāt, tā ļoti veiksmīgi iekļāvusies Baltijas valstu kopsadarbībā rīkotajā notikumā.

Maruta Rubeze: Pašas pirmās Baltijas mūzikas dienas noritēja Igaunijā 2021. gadā: tas bija pandēmijas gads un visa norise bija attālināti, bet apstākļi nelika nokārt degunu, un šogad atzīmējām jau festivāla piekto gadskārtu, par ko uzteicami arī rīkotāji. Atgādini, kas ir rīkotāju komanda, kam rūp laikmetīgā mūzika, jaunrade un kāds ir Baltijas valstu pienesums!

Ideja aizsākās jau 2019. gadā Tallinā, taču tā virmoja gaisā jau vēl labu laiku pirms tam. Idejas autori bija Latvijas, Igaunijas un Lietuvas komponistu savienību vadītāji. Šobrīd turpinām darboties, un arī es esmu šajā valdē – piedalos ar savu padomu arī no mediju puses. Šie cilvēki uzņemas vadīt projektus, jo, lai šādu festivālu organizētu, vajadzīgs arī papildus finansējums, un tur jāsaka paldies lietuviešu kolēģiem, jo viņi raksta projektus, viņi zina šo sistēmu, jo tie nav vienkārši projekti – tie arī izmaksā diezgan dārgi, tāpēc tas ir visu Baltijas valstu kopdarbs.

Katru gadu festivāls notiek citā valstī – sākumā Igaunijā, tad Latvijā, Lietuvā, un nākamā gada aprīlī Baltijas mūzikas dienas atkal sagaidīsim Latvijā. Tās savu darbību paplašina, jo mēs kā vienota Baltijas mūzikas vide esam interesanti lielākiem partneriem.

Kā viena komponistu savienība esam maziņi, bet mūs pasaulē uztver kā vienotu reģionu, tāpēc mums radusies iespēja sadarboties. Skandināvu komponistu savienības, salīdzinot ar mums, ir patiešām milži! Aizsākās sarunas, ka 2027. gadā, ja viss būs veiksmīgi, varētu notikt apvienotās Baltijas un Ziemeļvalstu mūzikas dienas Tallinā un Helsinkos. Mums ir lieli plāni.

Bet mazliet no statistikas un žanriskajiem virzieniem šāgada festivālā Viļņā.

Kopš 15. oktobra pabiju trijos koncertos: dzirdēju Lietuvas pūtēju orķestri, kura programmā bija Gaita Jāņa Pujāta skaņdarbs orķestrim, piektdien viesojās Tallinas jaunās mūzikas ansamblis ar izteikti laikmetīgos skaņu tembrālajos meklējumos balstītu programmu. Tas atskaņoja Santas Bušs skaņdarbu. Bijām liecinieki orķestra mūzikas koncertam, bet pirms tam vēl šeit bija gan stīgu kvartets "Chordos", kas ļoti daudz spēlē laikmetīgo mūziku, " Twenty Fingers Duo", kura sastāvā brālis un māsa, vijolniece un čellists, kuri nākamgad būs arī Latvijā. 

Parasti ir tā, ka visvairāk muzicē mājinieki, un tad ir divi viesi no katras valsts pa vienam.

Toties katra koncerta programmā noteikti jābūt komponistiem no visām trim Baltijas valstīm. Tas ir mūsu kopējais uzstādījums, kopējā noruna, lai šo apriti arī saglabājam.

Nākotnē vēl tiks iekļauti Ziemeļvalstu komponistu darbi un tādi saucamie pop-up koncerti, kuros pirmo reizi parādīsim kaut ko arī no šī reģiona, un pēc tam savukārt mūsu mūziku vedīsim uz Skandināviju.

Kāda ir emocionālā temperatūra festivālā? 

Katru gadu tas ir nedaudz citādi, jo šādas

"Baltijas Mūzikas dienas" nevar rīkot tukšā vietā, tas vienmēr ir festivāls, kas jau eksistē – piemēram, mums ir festivāls "Latvijas Jaunās mūzikas dienas", ir "Igaunijas Jaunās mūzikas dienas".

Tātad ir pamata komanda, ir festivāls ar zināmām tradīcijām un iestrādēm, tāpēc katru reizi festivāla mērķi un estētiskās nostādnes ir atšķirīgas, un tas atkarīgs no festivāla organizētājiem – cik vienotu un konceptuālu programmu viņi veido, kā arī no izpildītājiem, jo ļoti daudzi skaņdarbi ceļo no koncerta uz koncertu. Ir kaut kādas preferences, kuras izvēlas paši mūziķi vai arī komponisti, ar kuriem viņi grib strādāt. Tāpēc tas vienmēr ir liels sadarbības darbs.

Tas, kas mums vēl jāattīsta – multimediālie projekti, kuros ir gan video, gan gaismas. Tie pasaulē ir ļoti, ļoti aktuāli. Tam vajadzīgs finansējums – vairāk nekā tradicionālam koncertam, bet mums ir ļoti daudzi virzieni, kuros vēl strādāt un attīstīties, domājot arī par to, kā piesaistīt jaunu auditoriju, jaunus cilvēkus. Viļņā to diezgan labi jūt: te uz koncertiem nāk arī jaunāka gadagājuma cilvēki, jo koncerta vieta, piemēram, šodien, bija ļoti neparasta – piemērota arī rokkoncertiem un dažādiem pasākumiem.

Lietuvieši ir iemanījušies industriālās telpas, kas kādreiz kalpojušas citiem mērķiem, pielāgot arī klasiskās mūzikas koncertiem un tādējādi ievilināt tajos arī jaunāku publiku.

Par moto visām Baltijas mūzikas dienām. Man nāk prātā pašas pirmās, 2021. gadā, kad tēma bija DNA – mūzikas, kultūras un zinātnes ģenētika. Šogad – Mining transformations. Vai tas ir vairāk teorētiski, filozofiski, vai tomēr kāds šo moto ieliek arī savā muzikālajā idejā? 

Tas ir kā moto, bet tajā pašā laikā es, piemēram, igauņu komponistes Mariannas Līkas skaņdarbā saklausīju atsauci uz Mikolaja Čurļoņa daiļradi un gleznu.

Tas, ka kultūra dažādās formās dzīvo arī mūsdienu mūzikā un jaunie komponisti to redz un iekļauj savā daiļradē – tā varētu būt tendence, kas atbilst vārdam "transformācija". Jo mēs jau nesākam tukšā vietā, vienmēr ir kaut kas, kas bijis pirms mums. 

Lietuvā ļoti jūt minimālisma ietekmi, ir atsauces uz vēsturi, kultūru. Tas ir visskaistākais, jo mēs it kā esam ļoti tuvu, tomēr esam tik dažādi, varam ļoti daudz mācāmies viens no otra, varam iemācīties ko jaunu un varbūt darīt citādāk un labāk. 

Ja par "Baltijas mūzikas dienām 2026" Rīgā no 9. līdz 16. aprīlim: vai jau zināma arī tēma?

Tas noteikti jau ir padomā Kristam Auzniekam, jo viņš ļoti domājis par vienotu festivāla koncepciju un ideju. Jau šobrīd zināms, ka divi koncerti būs Liepājā, bet 13. aprīlī būs koncerts Latvijas Radio studijā. Visu nedēļu būs ne tikai koncerti, bet arī meistarklases un tikšanās ar komponistiem, un vēl dažādi blakus pasākumi, kas ir ļoti, ļoti vērtīgi.

Sabiezējot rudens tumsai, šajā raidījumā izskan pārskats par aizvadītajos mēnešos izdoto dzeju. Kādi jautājumi nodarbina autorus šobrīd? Un ko dzeja šajos laikos var sniegt?

Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā par spēcīgām debijām, autoriem pašā spēku plaukumā un spožu atdzeju piedalās atdzejotājs, dzejnieks, izdevniecības "Neputns" galvenais redaktors Raimonds Ķirķis; dzejnieks, atdzejotājs, viens no žurnāla "Strāva" redaktoriem Arvis Viguls un dzejniece, viena no radio "Naba" literatūrai veltītā raidījuma "Bronhīts" veidotājiem Māra Ulme. 

Henriks Eliass Zēgners: Kas ir tas, ko jūs šobrīd lasāt? Raimond, varbūt varam sākt ar tevi?

Raimonds Ķirķis: Es burtiski pirms pusstundas lasīju festivālam "Homo Novus" veltītu bibliogrāfiju uz 50 lapām... Es izbaudu. Tas ir kā adīt – šādu tekstu rediģēt, jo tur nav vajadzīga liela smadzeņu piepūle, bet ir patīkami to darīt – jo ir sajūta, ka es kaut ko sakārtoju.

Varbūt piesaki, kas šī ir par grāmatu? 

Raimonds Ķirķis: Mums izdevniecībā "Neputns" sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu top festivāla "Homo Novus" trīsdesmitgadei veltīta grāmata, kas principā ir eseju krājums. Tur ir arī intervijas un sarunas, kas atskatās, bet reizē skatās uz priekšu par starptautiskajām teātra estētikas tendencēm, kā tas viss ienācis Latvijā ar "Homo Novus" palīdzību un kādas ir nākotnes perspektīvas. 

Henriks Eliass Zēgners: Arvi, kas šobrīd stāv uz tava galda?

Arvis Viguls: Uz mana galda stāv Kirila Ēča debijas krājums "Te nu ir tā vasariņa", jo par to man ir jāraksta recenzija. Esmu iegrimis šajā grāmatā. Un paralēli lasu Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos", jo arī par to man jāuzraksta recenzija.

Māra, un kas tev ir acu priekšā?

Māra Ulme: Arī man priekšā ir Reiņa Pelles Karlsona debijas krājums "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos": man ļoti patika šī grāmata, un es ik pa brīdim to pašķirstu, jo man šie dzejoļi tiešām liekas jautri! Arī es labprāt par to būtu rakstījusi recenziju, bet pēdējā laikā man ir tāds haoss galvā, ka nevarēju! (Smejas.) Pēdējās dienās vairāk rakstu stāstus – tādas proziņas, kas, manuprāt, būs diezgan smieklīgas. 

Šī raidījuma tēma ir jaunākā dzeja Latvijā. Nesen bija Dzejas dienas, kā jau ik gadu septembrī, bet man šķiet, ka tieši šajā vasarā un pēdējo četru, piecu mēnešu laikā iznācis samērā daudz dzejas grāmatu. (..) Jums esmu lūdzis uz studiju atnest pa trim grāmatām, kas jums pēdējā laikā bijušas svarīgas. Lūgšu jums pastāstīt, ko esat atnesuši, un mazliet iegrimt šajās grāmatās. Raimond, sāksim ar tevi!

Raimonds Ķirķis: Visas ir šogad izdotās. Senākā no tām ir Arta Ostupa "Patiesība", vidējā – Annas Auziņas "Kāpostu zupa", un trešā ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Visas trīs izdevis apgāds "Neputns". Pirmajām divām biju redaktors. Man tas savā ziņā bija liels gods – rediģēt divus autorus, kurus pats savulaik esmu uzskatījis par autoriem, kuri mani ir iedvesmojuši un kuri noteikti veidojuši manu izpratni par to, kāda ir un kādai būt latviešu laikmetīgajai dzejai. Manuprāt, abi autori savās grāmatās turpina savus iesāktos poētikas ceļus. Viņi ir sasnieguši tādu kā dzejas mūža pilnbriedu – ceru, ka viņi neapvainosies par šādu izteikumu, bet man liekas, ka abu krājumu gadījumā redzam abus autorus viņu spēku pilnbriedā. Šeit mēs redzam to, kā viņi redz dzeju un kā viņi to vēlas rakstīt. Trešā grāmatiņa ir Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa". Man liekas, Kirils pats teica, ka viņš ne līdz galam izjūt, ka šī būtu viņa debijas debijas grāmata, jo pirms vairākiem gadiem bijis gatavs jau agrīnāks manuskripts. Tagad viņš priecājas, ka tolaik viņš to nav devis publicēšanai, bet nogaidījis. Tā kā pazīstu Kirilu jau diezgan labu laiku un zinu, kā viņš rakstīja agrāk un raksta tagad, man arī šķiet, ka ar nogaidīšanu viņš trāpījis īstajā vasariņā, kad šai grāmatai iznākt. 

Brīnišķīgs sākums! Paldies, Raimond! Māra, ko tu esi atnesusi?

Māra Ulme: Es esmu atnesusi ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska grāmatu "Ziemas karalis un citi dzejoļi". Tajā esmu aizlocījusi teju katru lapu, jo man liekas, ka šajā grāmatā ir ļoti spēcīgi un interesanti teksti. Pat nezinu, kā to izskaidrot: kad lasi šo grāmatu, ir vieglāk sevi saprast un pamanīt kaut kādu specifisku sajūtu sevī. Un reizē tā ir arī dramaturģiski interesanta, jo katrā dzejolītī ir tāda kā neliela dramaturģija, un katru reizi tev liekas, ka tu sāc vienā punktā, bet tas viss aiziet uz skaistu, paplašinātu telpu. Tad vēl man ļoti patika Kirila Ēča "Te nu ir tā vasariņa" no "Neputna": varbūt es to vienkārši iztēlojos, bet man liekas, ka man ir kaut kāds dialogs ar šo grāmatu. Nezinu, kā tas iespējams, bet man tā ir ar daudzām dzejas grāmatām, ar kurām man izveidojas dialogs. Ļoti interesanta grāmata. Un trešā grāmata ir Katrīnas Rudzītes "Dažas piezīmes par ķermeni", kuru lasot, vienā vietā pat apraudājos. Man šķiet, ka viņa ir ļoti, ļoti jūtīgs cilvēks, līdzīgi kā es, tāpēc tas man kaut ko nozīmēja – lasīt šo grāmatu. Man vispār dzeja ir ļoti tuva, īpaši tādos laikos, kas ir trausli.

Es domāju, ka mēs visi saprotam šo sajūtu. Arvi, kas ir tavs trijnieks?

Arvis Viguls: Nākot uz šejieni, vairāk esmu koncentrējies tieši uz debijas krājumiem. Rakstot par Kirila Ēča grāmatu, sastādīju sarakstu ar pēdējos divos gados iznākušajiem debijas dzejas krājumiem. (..) Pirmā ir grāmata, kura pirms dažām dienām saņemta no tipogrāfijas – tā ir Sintijas Kampānes-Štelmaheres debijas grāmata "Dārzs": man pašam vēl nav eksemplāra, esmu redzējis tikai bildi. Esmu iesaistīts šīs grāmatas tapšanā. Tā ir ļoti liriska dzeja, ļoti sakopta, kārtīga. Varbūt pat vairāk tā atgādina nevis pēdējo gadu debijas, bet varbūt kaut ko, kas vairāk iznāca divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē. Grāmatiņa sanākusi ļoti, ļoti, ļoti jauka, un drīzumā lasītāji to varēs iepazīt.

Otrā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi un kuru jau mēs esam pieminējuši, ir Reiņa Pelles Karlsona "Es aizgāju pēc piena un neatgriezos". Šī ir ļoti veiksmīga grāmata, kura īsti neiederas kopainā – ja veidojam kādu kopainu. Kaut kādā ziņā tā ir nedaudz līdzīga Ingmāra Freimaņa debijas krājumam "Sirds un mute", jo abi autori strādā absurda poētikā, lai gan viņi ir no dažādām paaudzēm. Šī grāmata man patika labāk: varbūt tādēļ, ka tā ir apjomā ļoti koncentrēta, kompakta, šeit viss ir savās vietās un te autoram pat īsti nav vietas, kur izplūst tālās ekskursijās. Kompakta, maza grāmatiņa, no kuras rodas lielas domas un kura kaut kādā ziņā ir unikāla. Lai arī kaut kādā ziņā iet kopā ar 20. gadsimta literatūras absurda poētiku, kas bijusi dažādās paaudzēs, zemēs un tautās. (..)

Un trešā grāmata, ko esmu paņēmis līdzi, ir Alises Bogdanovas "Ne tev, zivs". Grāmata ir ļoti apjomīga. Atšķirībā no Reiņa Pelles Karlsona grāmatas, šeit ir 160 lapaspuses ar dzeju! No vienas puses, varētu teikt, ka varbūt vajadzēja kaut ko šeit griezt ārā. Bet man liekas, ka nevajadzēja gan, jo Alise ir tāda ļoti spontāna un tieši spontanitāte ir tā, kas viņu padara īpašu, varbūt arī izceļ starp citām pēdējo divu gadu debijām. Un arī tas, ka šie dzejoļi ir tādi seksīgi, drosmīgi, bez kaut kādām bremzēm, robežām. Tāpēc man liekas pareizi, ka šī grāmata ir 160 lapaspušu gara. Šeit ir kaut kāda pārgalvība, kuras man nedaudz pietrūkst pēdējo gadu debijās. Tāpēc gribēju šo grāmatu izcelt.

Arvi, visas trīs tavas nosauktās ir debijas. Māra, tu arī esi nesen nonākusi debitantu lokā. Vai ir kaut kāda kopīga iezīme vai kāds raksturlielums, kas raksturo pēdējā laika debijas Latvijā dzejā? Vai vispār var atrast kaut kādus kopsaucējus?

Māra Ulme: Sirsnība, līdzjūtība un patiesīgums, bet reizē arī tāds kā krampis, ko mēs arī tā kā gribam ieviest. Kas man patīk laikmetīgajkā dzejā – ka var tā kā sakrustot rokas un vienkārši nodomāt: nu, kā var šitā pateikt?! Un tas var iedot jaunu enerģiju, baterijas, mēģināt vēl labāk pateikt kaut kādas lietas, vēl interesantāk kaut ko rakstīt, jo man ļoti patīk sacensties. Protams, es nevarēšu sacensties visu mūžu, bet gribētu, lai arvien vairāk ir tādu krājumu, kuros es izlasu kaut ko jaunu un brīnišķīgu; kas man iedod kaut kādu lādiņu, kad ir tāds – oho, dzejā kaut kas notiek, tagad arī man te ir, ko darīt, tagad arī es varu iet uz šo pusi un rakstīt dzeju! Cilvēkiem ir tik grūti sakārtot savas emocijas, īpaši jauniešiem... Braucu autobusā, redzu, kā viņi sēž savos telefonos, visi raud, viņi pat ir beiguši normāli sarunāties! Viņiem būtu tik nepieciešami vārdi, kas nav tikai tiktokā vai tviterī. Ja varētu viņiem palīdzēt kaut kā... Man vismaz jauniešu vecumā noteikti būtu palīdzējusi dzeja, to es zinu. Un tā arī bija! Tas ir tas, ko es gaidu arī no jaunās dzejas. Dzeja ir vajadzīga dažāda – arī man pašai: neesmu stāvā sajūsmā par savu pirmo krājumu... Varēju iekļaut tajā vēl vairāk dzejoļu, rūpīgāk izdomāt, ko tieši es gribu no savas pirmās grāmatas, vairāk saprast savu dzejas balsi, pieslēgties sev vairāk. Tagad vienkārši jāgaida, kad uzrakstīsies otrā grāmata, un tad jau redzēs. 

Raimond, un kādas ir tavas domas par jaunākajām grāmatām debijas kategorijā? 

Raimonds Ķirķis: (..) Man liekas, ka esam ļoti fokusējušies uz to, ka šie krājumi ir debijas krājumi: jo tad mums ir jādomā, ko tas vispār nozīmē. Vai tas nozīmē, ka esam pielaidīgāki un neskatāmies uz tiem kā uz izkoptiem darbiem? Debijas svaram ir kaut kas, kas man nešķiet tā kā līdz galam pamatots. Man gribētos, ka mēs tos skatām kā daļu no dzīva literatūras procesa, lai gan neesmu sev skaidri vēl noformulējis, kas tas ir. Bet man liekas, ka arī paši debitanti sevi grib uztvert kā pilntiesīgus procesa dalībniekus. Šo pārliecību manī radījis tas, ka visas grāmatas, kuras iznākušas pēdējos pāris gados, ir ļoti labā kvalitātē; mēs redzam, ka latviešu literatūra un konkrēti latviešu dzeja nekur nepagaisīs, ka tā aizvien atrod ceļu gan pie pašiem autoriem, gan pie lasītājiem, tā ir dzīva un spēcīga.

Tikko biju Druskininku dzejas festivālā Lietuvā, un tur satiku arī vairākus debitantus. Interesanti, ka Lietuvā autoru debijas darbi iznāk krietni vēlāk nekā Latvijā: tur debijas krājumi mēdz iznākt divdesmitgadniekiem, kuri ir tuvāk 30 gadu vecumam, un tur to ļoti labi jūt – ka autori pirmās grāmatas negrib sasteigt, jo viņi jau uzreiz saprot, ka uz viņiem skatās nevis kā uz dzejniekiem, kuri vēl top, bet kā uz dzejniekiem, kuri jau ir tapuši un drosmīgi uzsākuši savu savu literāro ceļu. Negribu to saukt par apdomību, bet kaut kāda drosme caur nogaidīšanu tā ir, ko brīžiem izjūtu kā nelielu trūkumu. Bet es nesaku, ka tas samazina dzejas kvalitāti. 

Arvi, vai tev ir vēl kāds komentārs vai pārdomas par debijām?

Arvis Viguls: It kā es piekrītu Raimondam, ka varbūt mēs pārāk koncentrējamies uz to, ka mēs te izceļam grāmatas, kuras ir debijas, un skatāmies uz tām atrauti no visa procesa. Bet nu, no otras puses – tas ir tas, kā strādā cilvēka prāts, un, ja man jāraksta recenzija, man vajag kaut kādu rāmi, kurā domāt, kaut kādus ierobežojumus. Tas palīdz fokusēt skatienu un neaizklīst pārāk tālu.

Saruna pilnā apjomā būs lasāma Latvijas Sabiedrisko mediju portālā LSM.LV.

20. oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Kores zālē ar satikšanos mūzikā un atmiņu stāstiem koncertzālē “Cēsis” mītošā Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola uzsāks ceļu uz skolas simtgades lielajām svinībām nākamā gada maijā. 

Simtgades svinību ieskandināšanā piedalīsies AKCMV audzēkņi un pedagogi, kā arī aktrise Ārija Stūrniece, dziedātāji Zigfrīds Muktupāvels un Ieva Kerevica music, ģitārists Kaspars Zemītis, operdziedoņi Liene Kinča, Inga Šļubovska- Kanceviča un Jānis Apeinis, Romans Vendiņš, Vents Armands Krauklis, Ingus Ulmanis, Zane un Māris Rozenfeldi, kā arī kokļu ansamblis: Dace Bleikša, Dace Priedīte, Ieva Kalēja.

Sarunā ar Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas direktoru Vigo Račevskis uzzinām par to, kādu misiju skola nesa 1925. gadā un kāda skola ir šobrīd.

Jūlijas Lemkes un Annas Kohas režisētā filma “Cirka puika”, kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī kino Splendid Palace, ir unikāls pēdējo Eiropas klejotāju, kādas Vācijas cirka ģimenes dokumentārs portretējums.

Filmas centrā ir vienpadsmitgadīgais Santīno, kurš kopā ar savu ģimeni, ceļojošo cirku, ar dzīvniekiem, kuri satilpst garā lielo kravas auto karavānā, teju visu laiku ir ceļā. Santīno mājas ir nevis vieta, bet gan viņa ģimene, kurā ir ne tikai viņa vecāki un brālis, bet arī neskaitāmi onkuļi, tantes, brālēni un māsīcas, un jo īpaši astoņdesmitgadīgais vecvectēvs Ehe, viens no pēdējiem izcilajiem cirka režisoriem Eiropā. Vecvectēvs stāsta Santīno trakulīgus stāstus no savas ilgās dzīves cirka arēnā: par krāšņo ziloni Sahibu, viņa paša pirmajiem soļiem kā klaunam un brīvības sajūtu, kas padara visu grūtību pārvarēšanu tā vērtu. Atmiņu stāsti filmā ir ieguvuši animētu formu, kurā atdzīvojas gan cirka zvēri, gan senseni ģimenes notikumi.

Santīno vienpadsmitajā dzimšanas dienā Ehe jautā savam mazmazdēlam, vai arī viņš kādu dienu vēlas uzstāties cirka arēnā, jo katram ir jāsniedz savs ieguldījums kopienā. Bet kā lai Santīno zina, kāds ir viņa talants?

Atsaucoties uz savulaik populāro amerikāņu seriālu “Cirka zēns” (1956–1957), dinamiskā filma runā ne tikai par cirka mākslas mainīgajiem vaibstiem, bet reflektē arī par paaudžu nomaiņu – četru cirka paaudžu dialogu, un to, kā turpināt darīt to, ko visvairāk mīli. Kā atrast sevi strauji mainīgajā tradīcijā un ģimenē, kas klejo un nevienu vietu nesauc par savām mājām?

Stāsta diriģents Andris Veismanis

1989. gadā kamerkoris "Ave Sol" jau otro reizi Imanta Kokara vadībā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pirmā reize bija sensacionālu uzstāšanās virkne ASV un Kanādā 1987. gadā. Trimdas sabiedrība zumēja kā bišu spiets – vieni ļoti gaidīja, otri ar lielu neuzticību raudzījās uz kori no tomēr vēl nebrīvās Latvijas.

Mani kā ierindas kora mākslinieku šī šūmēšanās maz ietekmēja. Gatavojos atkalredzēties ar pirmajā reizē iepazītajiem trimdas latviešiem.

Diemžēl Gido Kokars, Imanta brālis [kas bija, kā viņš teica, "Ave Sol" menedžeris] jauca vārdus un 1989. gada sarakstā biju kļuvis par Pēteri – attiecīgi visi agrāk satiktie draugi domāja, ka brauc cits cilvēks.

Mans uzvārds ar nepareizu vārdu pat nonāca Kalifornijas koncertzāles afišā, kur atskaņojām slaveno Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg, kurā man pēc mana profesora Imanta Kokara lūguma bija jādzied tenora solo...

Bet stāsts šoreiz par viesošanos Čikāgā. Tur ieradāmies pēc Klīvlendas koncerta. Čikāgas Latviešu biedrības nama skaistā ķieģeļu ēka, kas mūsu pirmajā viesošanās reizē viesmīlīgi vēra durvis kora "Ave Sol" un trimdas latviešu sabiedrības saviesīgajam vakaram, kurā mūs iepriecināja leģendārā grupa "Čikāgas piecīši", šoreiz pēc kora dziedātāju sadalīšanas pa mājām stāvēja tukša un pamesta. Vienīgā, kura kaut ko gaidīja, bija mūsu kolēģe Sandra Šmate, kurai jau bija zināms mājastēvs, bet mums ar Mārtiņu Klišānu nebija neviena – šķita, ka būs jāpaliek biedrībā pa nakti. Bet liktenis bija lēmis savādāk, un solīdais kungs – Sandras namatēvs – ātri sameklēja sarakstu: mūsu uzņemošā puse bija Alnis Cers un Mārtiņš Sīmanis. Pat adrese bija zināma. Šis enerģiskais "Daugavas vanags" pat atrada vietu mūsu lielajiem koferiem savā mazajā automašīnā!

Pavisam drīz nonācām skaistu māju ielā, kur mūs sagaidīja divi mūziķi – "underground" grupas basists Mārtiņš Sīmanis un jaunais grupas "Čikāgas piecīši" dalībnieks Alnis Cers. Alnis Cers gatavojās braucienam ar Čikāgas piecīšiem uz Latviju, bet Mārtiņš Sīmanis strādāja, tā ka abiem jaunajiem mūziķiem laika mums nebija.

Iepriekšējā reizē 1987. gadā dzīvoju pie Andra Ieviņa – tā bija brīnišķīga iespēja satikties ar Andra jaundibināto ģimeni. Mūsu uzņēmējpuses jauniešiem bija trimdas latviešu telefona numuri. Piezvanīju Andrim: izrādās, uzzinot, ka manis "Ave Sol" sarakstā nav, ģimene bija izlēmusi nevienu šoreiz neuzņemt. Bet tagad, ja reiz esmu atbraucis uz Čikāgu, lai tik kopā ar Mārtiņu Klišānu braucot šurp!

Mārtiņš Sīmanis, dzirdot par tādu pavērsienu, uzreiz piedāvāja savu 1960. gadu buiku. Vēl iedeva 10 ASV dolārus degvielai un melnbaltu Čikāgas kartes kserokopiju.

Mārtiņš Klišāns ar auto Latvijā bija braucis, es – nekad. Vienojāmies, ka Mārtiņš stūrēs, bet es mēģināšu sekot norādēm kartē – neba mēs no bailīgākajiem… Līdz brīdim, kad ieraudzījām mums atvēlēto buiku. Mums priekšā stāvēja zaļš, milzīgs limuzīns – trīsguļamās gultas platumā ar automātisko ātrumkārbu.

Amerikas Mārtiņš sniedza īso pamācību šādas ātrumkārbas lietošanā, un mēs varējām doties. Sīmaņu Mārtiņš parādīja ar roku brauciena virzienu… Tā mēs, lēni gāzelēdamies, izkustējāmies pa guļamrajona nelielo ieliņu, kura drīz vien atdūrās vienā no centrālajām Čikāgas artērijām. Ātrumtrase, kas gāja cauri Čikāgai no ziemeļiem uz dienvidiem, bija liels izaicinājums mūsu palielajam auto kuģim.

Mūsu ceļš pie Andra Ieviņa gāja pa Hārlemas avēniju. Līdzīgi kā Ņujorkas Hārlemas rajonā, arī šeit tas bija melnādaino rajons. Pie daudzu mājokļu durvīm atradās bariņš jauniešu ar mūzikas centriem rokās, kuri klausījās nu jau modē nākušo RAP mūziku. Arī Mārtiņš ieslēdza automašīnas īsviļņu staciju ar šo mūziku. Logus cieši aizvērām un turpinājām ceļu…

Izskatījās, ka šajā rajonā bijām vienīgie baltie. Bijām tik tālu jau nonākuši uz dienvidiem, ka nācās šķērsot paralēli ejošu metro līniju virszemē. Kartē nevarēja saskatīt precīzu šādas šķērsojošas ielas atrašanos, tāpēc kļūdaini nogriezāmies pa kreisi agrāk.

Ieliņa, sākumā būdama ar asfalta segumu, drīz pārvērtās zemes ceļā ar mežonīgiem krūmājiem abās pusēs... Pa šo nu jau tikai celiņu mums pretī nāca paliels bariņš vietējo, kas nelabprāt izlaida cauri.

Saprotams, kāpēc ieliņa atdūrās dzelzceļa uzbērumā... Nu mums īsti nebija kur sprukt. Priekšā – uzbērums, aizmugurē – labs bariņš jauniešu. Par laimi, kādas agrāk iebrauktas auto sliedes gar šo uzbērumu caur krūmiem pēkšņi mūs izveda uz ļoti dzīvas satiksmes ielas. Mūsu auto, nedaudz zvārodamies, pamazām iekļāvās satiksmē, bet

pavisam drīz pie sarkanās gaismas pirmajā luksoforā blakus nostājās auto un kāds metiss rādīja, lai Mārtiņš attaisa logu. Pa mazu spraudziņu varēja dzirdēt kaut ko par secret service. Pie zaļās gaismas Mārtiņš sāka strauji braukt, bet blakus auto bija ātrāks,

mašīna mums aizšķērsoja ceļu, un no tās izlēca divi ar pistolēm bruņoti cilvēki, kas kliedza: "Secret service, have You pistols, guns, alchocol, drugs?" Mūs, paceltām rokām stāvošus, piespieda pie auto...

Kamēr viens mūs apsargāja, tikmēr otrs pārbaudīja visu auto – neko neatrazdami, sāka izjautāt, kur vadītāja licence [to vēl nebijām sākuši kārtot], dokumenti [pases palika pie Sīmaņa dzīvoklī]. No kurienes esam? Teicām – no Latvijas, par ko viņi neko nebija dzirdējuši, un jautāja: "russians?" Teicām – nē, ka tas ir blakus Polijai un Lietuvai (zinot, ka Čikāgā ir lietuviešu kvartāls). Tad viņi jautāja: kāda mums nodarbošanās, teicām – "choirists". "Choir singers". Tad viņi atdeva atslēgas un strauji aizbrauca.

Galu galā laimīgi nokļuvām pie Andra Ieviņa. Pēc šī notikuma Rīgā kopā ar Mārtiņu nodibinājām kamerkori "Sacrum".

“Rudens Kamermūzikas festivālā” 17. oktobrī Spīķeru koncertzālē izskanēs koncertprogramma “Nakts sarunas”, kurā uz vienas skatuves atkal tiksies seni draugi mūzikā -  pianiste Agnese Egliņa un klarnetists, diriģents Guntis Kuzma.

Šai reizei mūziķi sarūpējuši Andra Dzenīša klarnetes sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojumu, kurai līdzās būs Marinas Gribinčikas un Mečislava Veinberga klarnetes sonātes, Pētera Plakida „Nakts sarunas”, kā arī Leras Auerbahas un Žibokles Martinaitītes klavierminiatūras.

Guntis Kuzma: Ar Agnesi jau ilggadēji veidojam sonāšu vakarus, šķiet, gadus 15. Diezgan daudzi cikli ir bijuši, esam pat latviešu klarnetes sonātes ierakstījuši albumā, un gribējām turpināt šo ieceri.

Izvēloties repertuāru, nonācām pie idejas, ka koncertā jāiekļauj  Pētera Plakida “Nakts sarunas”. Tas arī bija impulss, veidojot koncerta nosaukumu.

Protams, jūs ar šo darbu savā pieredzē esat sastapušies ne vienu reizi vien. Vai pirmoreiz kopā pie šī opusa?

Guntis Kuzma: Man liekas, ka esam spēlējuši, bet šis skaņdarbs ir interesants ar to, ka tas veidots kā dialogs. Visos mēģinājumos un uzstāšanās reizēs mums šī saruna ir sanākusi pilnīgi citādāka. Tā ir neprognozējama - tā sākas no domas, čuksta, un izvēršas par brīžiem vētrainu konfliktu. Katru reizi ir piedzīvojums ar Agnesi spēlēt šo skaņdarbu.

Agnese Egliņa: Es piekrītu. Kā jebkura saruna, arī šī ir neprognozējama.

Brīnišķīgs šis darbs Pēterim ir veidojies. Viņš to rakstījis klarnetistam Ērikam Mandatam, kurš šajā vasarā bija Rīgā un Liepājā, mēs veidojām koncertus un runājām arī par šo darbu.

Viņš atcerējās, cik spontāni tas katrreiz tika atskaņots - tas atkarīgs mazliet no noskaņojuma, atmosfēras, kurā darbs tiek spēlēts. Lielisks darbs, kuru ir skaisti spēlēt un būt šajā mūzikā.

 Ir gaidāms arī Andra Dzenīša sonātes “Spoguļos” pirmatskaņojums.

Guntis Kuzma: Andra mūzikai raksturīga procesuāla virzība, milzu kontrasti starp statiku un procesu, mikrovariācijas, emocionālie stāvokļi - viņam ir raksturīgi meklēt mazās nianses. Ļoti daudz ir ritmizētu posmu - angļu termins draivs droši vien būtu pareizais, ko varētu par šo darbu, protams, brīžiem teikt. Otrā daļa it kā ir pilnīgs pretpols, lai gan domāju, ka viņš runā par līdzīgu emocionālo stāvokli, tikai no cita skatupunkta.

Agnese Egliņa: Tā noteikti ir arī romantiska mūzika. Otrajā daļā būs kadence, kas ir tiešām ļoti izvērsta.

Guntis Kuzma:

Stāsts ir tāds - pirms pāris gadiem es spēlēju Andra Klarnetes koncertu, un pēc tā atskaņojuma viņam teicu: “Bet kur ir klarnetes kadence?” (smejas) Nu tad, lūk, šeit var izvērsties.

Tā ir klasiska sonātes forma?

Guntis Kuzma: Ja mēs šeit meklētu galveno un blakus partiju, mēs aizietu maldu ceļos. Es nedomāju, ka šādā veidā viņš pieiet sonātei, viņš drīzāk to risina kā pretpolu sadursmes mirkļa meklējumus.

Agnese Egliņa: Andra valoda man ir tuva un saprotama, daudz viņa darbu atskaņots. Man ļoti patīk šis darbs. Man patīk tā līdzvērtība ansamblī, tas draivs. Mūzika ir saprotama, tajā pašā laikā ar laikmetīgu elpu un Andra rokrakstu. Viss kopā saslēdzies ļoti labi. Viņam ir arī brīnišķīga formas izjūta. Nezinu, Andris atstāj daudz jautājumu, to noklausoties. Man šķiet, ka tur ir gan jautājumi, gan atbildes, vajag tikai ieklausīties.

Briselē dzīvojošās latviešus vijolnieces Elīnas Bukšas vārds Latvijas koncertafišās būs manāms vairākkārt. 2. novembrī koncertzālē Artissimo viņa muzicēs duetā ar čellistu Kristapu Bergu, bet 6. decembrī kopā ar pianisti Aurēliju Šimkus pirmoreiz koncertēs Šlokenbekas muižā Tukuma pusē. Savukārt oktobrī gaidāmas atkaltikšanās ar diviem orķestriem divos koncertžanra darbos.

18. oktobrī sadarbībā ar Liepājas Simfonisko orķestri un britu diriģentu Polu Mannu Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" izskanēs Bendžamina Britena Koncerts vijolei un orķestrim, bet 31. oktobrī kopā ar čellistu Kristapu Bergu, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un franču diriģentu ŽIljēnu Masmondē Elīna atskaņos Filipa Glāsa Dubultkoncertu.

Oktobrī tevi gaida divas sadarbības ar simfoniskajiem orķestriem un divi dažādi koncertžanra darbi. Ko tas prasa no mūziķa?

Vienā mēnesī divi lieli darbi, turklāt priekš manis jauni darbi - tas visu padara ļoti nervus kutinošu, bet tās ir divas dažādas estētikas, divi dažādi komponisti un dažādas pasaules. Pēdējo pusgadu esmu vairāk peldējusi viņu mūzikā.

Britens man vienmēr ir bijis ļoti tuvs komponists, un es ļoti ilgu laiku sapņoju spēlēt šo vijolkoncertu. Esmu pārlaimīga, ka man ir iespēja to darīt, turklāt Liepājā un ar orķestri, kas man ir labi zināms, un vispār - būt mājās.

Otra satikšanās būs ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Filipa Glāsa dubultkoncertu.

Tieši tā, tas notiks 31. oktobrī, kopā ar čellistu Kristapu Bergu, ar kuru esam ļoti tuvi draugi un daudz laika pavadām kopā Briselē. Tā būs mūsu pirmā lielā sadarbība. Ļoti gaidām šo koncertu. Rodas ļoti daudz domu saistībā ar Glāsu - kas ir Filips Glāss un ko viņš mums nozīmē? Pētīt viņa mūziku un atrast pareizo skaņu un skanējumu arī ir paralēls process.

Ko nozīmē darbs pie diviem lieliem darbiem un kamermūzikas programmām vienlaikus? Kā tu pārslēdzies?

Ar laiku esmu iemācījusies būt ļoti fleksibla, organizēt savu dienu un starp visiem koncertiem un braucieniem atrast pāris stundas, kad esmu šajā mirklī, te un tagad.

Ir divas paralēles - viena ir tā Elīna, tas ziņkārīgais indivīds, kurš peld pa straumi. Es klausos šo komponistu daiļradi, lasu, daru pētnieka darbu un priekš sevis visu laiku atklāju kaut ko jaunu. Un ir otra Elīna - vijolniece. Tās n-tās stundas, kas jāpavada pie instrumenta - tas, man liekas, nekad nemainīsies (smejas). Varbūt ar laiku mēs iemācāmies konstruktīvāk strādāt, bet tik un tā instruments prasa upurus diendienā. Šīs divas manas pasaules vijas katra savā virzienā un ik pa laikam satiekas.

Pēdējā laikā man ir bijušas dažas skaistas dienas, kuras pavadīju tālos braucienos vai lidmašīnā, vienkārši esot kopā ar notīm un domājot. Arī tas ir svarīgs darbs, un tas nekad neapstājas.

Interesanti, ka diriģenti šiem darbiem būs ne no Latvijas - ar Filipu Glāsu tas būs Žiljēns Masmondē, bet vispirms tevi gaida tikšanās ar britu diriģentu Polu Mannu. Jādomā, ka Britens būs viņa mūzika.

Jā, es ļoti ceru. Vēl neesam tikušies, tā būs jauna iepazīšanās, tāpat ar Masmondē. Ceru, ka kopā ar Polu varēsim atklāt Britena mūzikas audumu, kas ir tik daudzšķautņains. Viņa mūzikā paveras tādas iespējas! Studējot šo koncertu un klausoties viņa mūziku, esmu fascinēta, kā cilvēks var tik neparastā veidā mūzikas valodā ietērpt modernismu - ar vistrakākajiem perkusiju piesitieniem līdz visliriskākajām frāzēm, kas vienkārši paņem visas tavas ķermeņa šūnas. Orķestrācija šajā koncertā ir neparasti fantastiska, viss ir ļoti dzīvs. Nevaru sagaidīt pirmos mēģinājumus. Protams, pašai vingrinoties, es vēl nespēju iztēloties, kā būs, kad būsim visi kopā uz skatuves un radīsies impulsi un iedvesma.

Mācīties Britenu un būt viņa pasaulē ir bijis vienkārši burvīgs process.

Ļoti labi atceros arī viņa "Kara rekviēma" atskaņojumā maijā Doma baznīcā un iedvesmojos no tām sajūtām un atceros katarses momentus, kuros viņš tik ļoti spēj mūs visus paņemt, tajā pašā laikā esot tik atkailināts ar šo mūziku - tas kontrasts, tas milzīgais sprādziens, bet caur intimitāti. Arī šajā koncertā redzu šo rokrakstu un tādus brīžus. Patiesībā tas ir aizskustinoši.