Ar "Mūzikas Saules" galveno redaktoru Orestu Silabriedi runājam par žurnāla dzimšanu pirms gadsmita ceturkšņa, par jaunākā numura īpašo instrumentu — akordeonu — un tā renesansi Latvijā, par nepieciešamību nopietni izvētīt Ivara Vīgnera bagātīgo muzikālo mantojumu un tīmekļa vietnes periodika.lv dzīlēs apslēptajiem dārgumiem.

Žurnāla "Mūzikas Saule" tēma nesen notikušo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki iespaidā — akordeons:

* Ernests Valts Circenis klausās latviešu komponistu mūziku akordeonam;

* Liene Jakovļeva sarunājas ar Artūru Noviku;

* Anete Ašmane-Vilsone satiekas ar pedagoģēm Tatjanu Saratovu no Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskola, Anitu Riekstu no Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolai 25 un Natāliju Meļņikoviču no Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola un Limbažu mūzikas un mākslas skolas Mūzikas nodaļa;

* Baiba Santa Vanaga uzdod jautājumus Jurijam Rižovam un Initai Āboliņai;

* Artūrs Kupjanskis Liepājā intervē Samantu Čipinsku un viņas audzēkni Tomu Rolavu Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola;

* Gunda Miķelsone sazvana Lietuvas zvaigzni Martynas Levickis;

* Mārtiņš Viļums un Arturs Maskats dod ieskatu savās personiskajās attiecībās ar akordeonu.

* Armands Znotiņš nosauc virkni Ivara Vīgnera kompozīciju, par kurām ne jausmas, kā tās skan;

* Aleksandra Line tikusies ar divām spilgtām dāmām — Rosanu Korbačo un Lauru Farrē Rosadu —, kas daudz domājušas ne tikai par mūziku, bet arī par psihoterapiju un matemātiku;

* Ernestam Vilsonam bijusi laime sarunāties ar leģendāru balsi — Džoanu La Barbaru, kas viesojās šīgada SKAŅU MEŽS;

* Juris Griņevičs ciklā “Harisma” piemin divus ievērojamus vāgneristus: Kirstenu Flagstadi un Lauricu Melhioru;

* Mārtiņš Mārcis Beitiņš piedāvā ieskatīties mūzikas dievību pasaulē;

* Dace Volfa sarunājas ar Kieronu Taileru, kuram dažs prātīgs padoms attiecībā uz mūzikas aprakstniecību;

* Vilim Bendorfam pateicība par hipotētisku līdzību atrašanu folklorā un autormūzikā, turpinot atzīmēt Mikaloja Konstantina Čurļoņa 150. dzimšanas dienu;

* par godu “Mūzikas Saules” 25 gadu jubilejai Velga Kince dod ieskatu latviešu mūzikas periodikā vairāk nekā gadsimta garumā.

Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļautajām filmām iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka.

Kinorežisors, mūziķis un grafiskais dizaineris Lauri Mati Parpejs savā debijas spēlfilmā "Gaisma, kas nekad neapdziest" (A Light Never Goes Out, Jossain on valo joka ei sammu), gluži kā 1986. gada The Smiths dziesmā, aizved turp, kur skan mūzika un sastopas cilvēki. Festivāla ietvaros filma tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī.

Filmas galvenais varonis ir atzīts akadēmiskais flautists Pauli, kurš atgriežas savā mazajā dzimtajā pilsētā pēc nervu sabrukuma un pašnāvības mēģinājuma. Režisors stāsta: "Man ir daudz draugu, kuriem ir bijuši lieli panākumi, starp tiem arī pāris klasiskās mūzikas izpildītāji. Man šķiet absurdi, cik lielu spiedienu viņi izjūt, kā viņi domā par to, kā sevi pierādīt citiem mūziķiem. Un pat es jūtu trauksmi, vienkārši vērojot, kāds viņiem ir stress par savu darbu. Parpeja filmā flautisks Pauli dzimtajā pilsētiņā sastop kādreizējo skolasbiedreni Īrisu, un tiek iesaistīts pavisam nelielā, toties visai unikālā eksperimentālās mūzikas kolektīvā. Pauli piesaista Īrisas haotiskā enerģija, un viņš rod mierinājumu skaņas eksperimentos."

Filmā redzamie un dzirdamie skaņdarbi ir tapuši turpat, filmēšanas laukumā, izmantojot režisora atnestās kastes ar dažnedažādiem priekšmetiem kā, piemēram, drēbju pakaramie, kuri tikuši nedaudz modificēti un tiem pievienoti kontaktmikrofoni. Parpejs stāsta, ka pats sarakstījis filmā dzirdamo mūziku, bet būtībā tā tika radīta un aranžēta kopā. Viss tika spēlēts filmēšanas brīdī, kameras priekšā.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane

Atbilde ir pavisam negaidīta – tie ir Zemes satelītattēli. Jau vairāk nekā 50 gadus "Landsat" programma uzņem mūsu planētas fotogrāfijas no kosmosa. Viss sākās 1972. gada 23. jūlijā, kad orbītā tika palaists pirmais "Landsat" satelīts. Kopš tā laika ir fiksētas pārmaiņas, ko Zeme piedzīvo dienu no dienas – pilsētu izplešanās, mežu izciršana, upju un ezeru izsīkšana, ledāju sarukšana.

Novērtējot programmas ilglaicīgo, kā arī tās unikālo un patiesi globālo mērogu, "Landsat" programmas iegūtie satelītattēli 2011. gadā tika iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā.

Šos Zemes satelītattēlus, kuriem ir 30 metru telpiskā izšķirtspēja, un vairākas spektra joslas, ir ieguvuši un nepārtraukti atjauninājuši sensori, kas izvietoti uz "Landsat" satelītiem.

Uz nominācijas iesniegšanas brīdi programmas ietvaros bija iegūti gandrīz 2,5 miljoni datu vienību, un katru dienu tie tiek papildināti. Šie attēli nu jau vairāk nekā 50 gadus ir fiksējuši Zemes stāvokli un saistībā ar strauji notiekošajām pārmaiņām, kuras piedzīvo mūsu planēta, tie ir neaizstājami.

Programmu pārvalda ASV Ģeoloģijas dienests un ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija jeb NASA, nodrošinot piekļuvi vēsturiskajiem un aktuālajiem Zemes satelītattēliem lietotājiem vairāk nekā 180 valstīs. Pēdējos gados "Landsat" dati ir kļuvuši par būtisku avotu, lai atklātu, uzraudzītu un izprastu uz Zemes notiekošās pārmaiņas, ko izraisa klimats, cilvēka darbība un dabas katastrofas.

Viens no nozīmīgākajiem "Landsat" programmas sasniegumiem ir bijusi bezmaksas un atvērto datu politikas pieņemšana. Sākotnēji "Landsat" dati tika izsniegti fiziskos datu nesējos par pavairošanas un izplatīšanas izmaksām, kuras parasti sedza pats lietotājs. Izmaksas varēja svārstīties no 20 ASV dolāriem par atsevišķu fotoattēlu līdz pat 200 ASV dolāriem par digitāliem datiem. 1984. gadā, "Landsat" komercializācijas likuma ietekmē, pakalpojuma izmaksa pieauga vēl vairāk, cenām par attēlu turpmākajos gados sasniedzot līdz pat 4000 ASV dolāru.

2008. gadā šī situācija mainījās, un izmantojot internetu, bezmaksas pieeja "Landsat" arhīva saturam kļuva pieejama ikvienam. Šāda pieejamība satelītattēliem bija nepieredzēta. Brīvo un atvērto datu politika ne vien paplašināja datu izmantošanu, bet arī ļāva uzdot jaunus jautājumus un palielināt izpētes dziļumu un apjomu.

Sabiedrības ieguvumi, kas gūti no "Landsat" datu izmantošanas visā pasaulē, tostarp Latvijā ir labi dokumentēti zinātniskajā literatūrā un aptver tādas kategorijas kā zemes izmantošana, agronomija un lauksaimniecība, mežsaimniecība, ūdens resursi, ekoloģija, bioloģiskā daudzveidība un meteoroloģija.

Viens no pirmajiem "Landsat" datu pielietojumiem bija 1975. gadā, kad ar satelītattēlu palīdzību tika noteiktas labākās zvejas vietas.

Dati tika izmantoti arī, lai izveidotu Mozambikas mangrovju mežu karti, atklājot, ka to platība ir ievērojami mazāka nekā iepriekš uzskatīts. Attēli spēj runāt skaidrāk nekā vārdi — spilgts piemērs ir Arāla jūras izsīkšana, kas labi redzama Landsat uzņemtajos kadros.

Tāpat ar "Landsat" palīdzību ir iespējama pat jaunu sugu atklāšana. 2005. gadā pētnieks, izmantojot satelītattēlus, pamanīja līdz tam maz izzinātu teritoriju, kas varētu kļūt par aizsargājamu. Pārbaudot to dabā, viņš atrada bagātīgu savvaļas dzīvnieku daudzveidību un pat atklāja trīs jaunas tauriņu sugas un vienu jaunu čūsku sugu.

Kopumā ir bijuši 9 "Landsat" satelīti. Nesenākais "Landsat 9" tika palaists orbītā 2021. gadā. Joprojām darbojās arī "Landsat 8", kas orbītā tika palaists 2013. gadā. Tomēr Zemei apkārt riņķo arī vecākie "Landsat" satelīti. Tie gan vairs nav aktīvi un gaida brīdi, kad sadegs, atgriežoties Zemes atmosfērā. Piemēram, "Landsat 7", kas startēja 1999. gadā, savu misiju noslēdza tikai šī gada 4. jūnijā.

Programma gan nav iztikusi bez neveiksmēm. Satelīts "Landsat 6", kura palaišana notika 1993. gadā, Zemes orbītu tā arī nesasniedza. Interesants ir fakts, ka

satelīts "Landsat 5" ir iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā Zemes novērošanas satelīts, kas darbojās visilgāk. Kopš savas palaišanas 1984. gadā tas darbojās 29 gadus, apriņķojot planētu vairāk nekā 150 000 reižu.

Darbību tas pārtrauca 2013. gadā, un pētnieki paredz, ka Zemes atmosfērā tas atgriezīsies un sadalīsies ap 2034. gadu.

Un, starp citu, arī tehnoloģiju attīstības lēciens ir bijis iespaidīgs. Pirmajam satelītam datu glabātuve bija tikai 3,4 gigabaiti. Jaunākajiem — jau 4 terabaiti. Datu pārraides ātrums no 15 megabitiem sekundē ir pieaudzis līdz 384.

"Landsatv programma turpinās, un nākamais satelīts tiek gatavots palaišanai ap 2030. gadu. Kā reiz teicis NASA administrators Džeimss Flečers: ja kāds no kosmosa laikmeta sasniegumiem spēs izglābt pasauli, tas būs "Landsat".

Visupirms dodamies uz mēģinājumu pie Latvijas Universitātes sieviešu kora "Minjona", kas pārņemts ar gatavošanos 50. jubilejas koncertam.

Tas krāšņi izskanēja Latvijas Universitātes Lielajā aulā 11. oktobrī kopā ar bijušajām kora dalībniecēm, esošajiem un kādreizējiem diriģentiem un draugiem no vīru koru saimes.

Par sadarbību ar komponistiem Jēkabu Jančevski un Jēkabu Bernātu, kā arī igauni Pertu Ūsbergu un lietuvieti Donatu Zakaru stāsta kora mākslinieciskais vadītājs Romāns Vanags, bet dziedātājas Žanete Andžāne, Inguna Daukste-Silasproģe un Maija Rozenberga atklāj iemeslu, kādēļ jūt nepieciešamu būt šajā kolektīvā un kā tas ietekmē dzīves paražas un rūda raksturu.

Tikām vidējās paaudzes deju kolektīva "Vaduguns" 25 gadu jubileja, kas tiks svinēta ar koncertu "Ilgāk par mirkli" 18. oktobrī Liepājas Olimpiskajā centrā, ir svarīgs iemesls, lai mērotu ceļu uz Liepājas Latviešu biedrību. Tur risinājās saruna ar kolektīva vadītāju Kristīni Jaunbrūnu, dejotājiem Inetu Edelmani, Zandu Gulbi un Helmutu Stoņus par patriotismu, vilkmi uz deju un ģimeniskumu…

Bet Latvijas Universitātes jauktais koris "Juventus" 18. oktobrī gatavojas atzīmēt 105. pastāvēšanas gadskārtu. Ar kora māksliniecisko vadītāju Valdi Tomsonu, diriģenti Ievu Zvejnieci un kora dziedātāju un prezidenti Elzu Zani Zirni apspriežam gadu nastu, enerģijas iegūšanas avotus, dažādās pieredzes un tradīcijas.

Šoreiz Lizetei un Tomam par sieviešu balsu veidiem, bikšu lomām, vibrato un peldēšanu stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta solistes Evija Martinsone un Laura Grecka.

"Man liekas, ka ir divu veidu mākslinieki – tie, kuri vēršas uz ārējiem procesiem, un tie, kuri iet iekšā sevī. Es noteikti piederu pie otrā varianta, jo man dziļi sirdī liekas, ka tas ir godīgi, ja idejas testēju uz sevi," – tā gleznotājam Kasparam Zariņam saka jaunā māksliniece Madara Kvēpa, kura savā mākslā būvē tiltu starp dabu, latvisko dzīvesziņu un izpēti.

"Cilvēki mūsdienās izslāpuši pēc gaismas, īstuma un mīlestības," prāto Madara un sarunas gaitā stāsta ne tikai par savu abstrakto mākslas izteiksmi un laikmetu, kas paver iespējas ātrāk tikt pamanītam, bet arī atklāj, kā noķert kaifu no valodu mācīšanās, kāpēc viņai patīk filmas, kurās nekas nenotiek, un arī to, kāpēc skriešanu uztver kā sava veida meditāciju.

Jaunās sezonas iesākumā raidījuma vadītāja teātra kritiķe Zane Radzobe tiekas ar trim Latvijas teātru direktoriem: Evitu Ašeradenu no Valmieras Drāmas teātra, Juri Žagaru no Dailes un Māri Vītolu no Nacionālā teātra.

Iepriekšējā sezona noslēdzās ar secinājumu, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi izprot savu lomu Latvijas mākslā, estētiku un darba metodes. Vai skatītājs būs ieguvējs no "teātru kariem"? Un kā saprast, kur meklēt teātri, kas patiks tieši jums?

Zane Radzobe: Šis raidījums pašreklāmā mazliet izaicinoši tiek pieteikts kā raidījums par teātru kariem. Man šis nosaukums patīk, jo "Klasikai" piedien koru kari, un kāpēc lai nekarotu arī teātri? Šī metafora ir ļoti daudzpusīga, jo, kā rāda pēdējās sezonas, teātri patiešām arī sacenšas – gan par skatītājiem, gan par māksliniekiem. Bez tam aizvien izteiktāk iezīmējas tas, ka dažādi teātri ļoti atšķirīgi saprot, kādai vajadzētu būt mākslai, un skatītājus tas reizēm ļoti mulsina. Tāpēc "Šņorbēniņu" rudens cēlienu sāksim ar sarunu, uz kuru esmu aicinājusi trīs Latvijas lielo teātru direktorus: Evitu Ašeradenu no Valmieras, Māri Vītolu no Nacionālā un Juri Žagaru no Dailes teātra. Līdz ar to, ka šis ir teātra sezonas sākuma raidījums, varbūt jūs varētu atgādināt mūsu klausītājiem, ko viņi jūsu teātros šajā sezonā var gaidīt? Kāds katram no teātriem ir caurviju motīvs?

Evita Ašeradena: Viena lieta ir tos motīvus noformulēt, bet cita lieta – pēc tam sasniegt. Sezonas kvalitāte nav atkarīga no tā, vai vadmotīvs ir vai tā nav: reizēm visu noformulē brīnišķīgi, bet īsti neizdodas.

Valmieras teātra šīgada uzstādījums ir šāds: ja iepriekšējā sezona bija vīriešu sezona un atgriešanās mājās sezona, tad šī ir par atbildību. Vairāk atgriežamies pie tā, ka saruna ir par vīriešu atbildību pret pasauli, pret sievieti un arī to, kāds tam visam ir rezultāts.

Mūs pamudināja arī demogrāfijas situācija: var par to skaļi runāt, var piešķirt milzīgas naudas, bet var arī mainīt domāšanu. Skatāmies uz to, kas notiek ar pamestiem bērniem brīdī, kad cilvēki izšķiras: tūkstoš laulību pie mums gadā reģistrē, un piecus simtus izšķir... Kaut kāds iemesls tam ir. Raudzīsim, kā uz to var paskatīties mākslā. Mēģināsim aptvert visas iespējamās paaudzes.

Juris Žagars: Mums īsti nav vienas īpašas tēmas;

nekad tādā veidā neesam pat domājuši, un es pat neprotu tā domāt – ka izvēlamies sezonas tēmu un tad tai pieskaņojam izrādes. (..) Jo galu galā mūsu uzdevums ir apkalpot sabiedrību. Mūsu uzdevums vai direktora uzdevums – uzminēt to, ko sabiedrība "ēd", ko skatītāji ir gatavi nopirkt un kas viņus interesē.

Ņemot vērā, ka šobrīd sabiedrībā nedominē viena interešu zona, mums jāseko pieprasījumam. Kopīga tendence, ko esmu novērojis visā pasaulē – ka politiskās un kara tēmas, kas bija aktuālas pēc Ukrainas kara sākuma, ir aizgājušas ēnā. Šobrīd lielie meistari, pasaules klases režisori, runā par personiskām, cilvēciskām lietām, caur kurām, iespējams, var pastāstīt kaut ko vairāk par pasaules kārtību; par to, kas tajā notiek.

Māris Vītols: Es tomēr uzskatu, ka tas ir ļoti labs intelektuāls izaicinājums – mēģināt atrast metaforisko ietvaru vai caurviju tēmu visai sezonai: tas dod plašāku kontekstu sezonas griezumā – ja varam padomāt par kādām lietām kopumā, katru izrādi iestudējot kopā arī aktieriem, ar māksliniekiem, kam mēs vēlamies veltīt uzmanību šajā sezonā.

Šajā sezonā kā metaforisko ietvaru esam izvēlējušies kvēlās ugunis: pievēršamies vienai no dabas stihijām – uguns tēmai. Uguns ir ne tikai siltuma un gaismas avots; tā simbolizē arī mīlestību, kaislību, un kara laikā mīlestību un kaislību ir jēgpilni pretstatīt naidam un neiecietībai, vienaldzībai.

Ne velti sezonu sākam ar Raiņa lieldarbu, ar "Induļa un Ārijas" iestudējumu, jo Rainim mīlestība vienmēr bijusi sabiedrības virzītājspēks – viņš to vienmēr stādījis augstāk par naidu. Tas ir svarīgi – skatītājam pavērt plašāk domu apvāršņus un ideju horizontus. Protams, būs arī ļoti tieši mīlestības ugunskuri, kuri degs šajā sezonā: kā Blaumaņa "Ugunī" un ne tas vien. Manuprāt, skatītājam ir interesanti redzēt, kā mēs mēģinām kontekstualizēt visu sezonu kopumā.

Mazliet nekaunīgs jautājums: kas ir tā viena īpašā izrāde, kuru katrs no jums kā direktors savā teātrī šosezon gaidāt visvairāk?

Evita Ašerandena: Pirmkārt, ir ļoti riskanti to nosaukt, jo tad ir tās gaidas... Es jau dzirdu, ko saka kritiķi, ko viņi gaida no sezonas, uz ko viņi liek [galveno kārti]. Tas ir tāpat kā ar zelta medaļu gaidīšanu sportā – sportistam tiek uzlikta papildus emocionālā slodze. Otra lieta – direktoram uzmanība un cerība jādod visiem, tieši tāpēc mēs zinām, ko mēs darām, mēs arī saprotam, kas varētu būt mūsu virsotne, bet lai paliek tā, kā izdosies. Un skatītāji, kritiķi un visi pārējie lai lemj paši.

Māris Vītols: Arī man visas repertuāra vienības, sezonu uzsākot, ir vienlīdzīgās starta pozīcijās. Svarīgākais, domājot par repertuāra izvēli – lai būtu kvalitatīva daudzveidība: lai būtu izrādes jauniešiem, lai būtu muzikālas izrādes, lai būtu izrādes, kas runā par šodienu un šodienas aktuālajiem jautājumiem sabiedrībā. Kvalitatīvā daudzveidība, kur tiešām mēs rūpējamies par kvalitāti katrā niansē – tā ir tā latiņa, par ko jātur rūpe teātra direktoram.

Juris Žagars: Es tomēr reaģēšu uz jautājumu, kas bija ļoti precīzs. Kuru izrādi mēs, direktori, gaidām ar interesi? Man noteikti tāda ir! Vairāk vai mazāk bija skaidrs, ka nostrādās "Orākuls" – tas arī nostrādāja tā, kā bijām gaidījuši. Vairāk vai mazāk ir skaidrs, kā nostrādās Daniela Regeta "Sapņu novele" – tur arī nezināmo nav tik daudz. Ir pilnīgi skaidrs, kā nostrādās "Rīkojums Nr. 2" Valtera Sīļa režijā par Zatlera rīkojumu atlaist parlamentu.

Bet nav skaidrs, kā nostrādās Viestura Kairiša "Pirmavots". Vai viņam patiešām šoreiz izdosies pastāstīt personisku stāstu par mīlestību, vai atkal viņš aizies plašākos ūdeņos un stāstīs par lielām idejām? Šo izrādi gaidu ar vislielāko interesi, jo ar Viestura iestudējumiem vienmēr ir tā, ka absolūti nav prognozējami biļešu ieņēmumi un skatītāju interese.

Citreiz liekas – izrādi nepirks, un pēkšņi pērk; citreiz liekas – šim nu gan ir jānostrādā, bet nenostrādā.

Evita Ašeradena: Vai tu, Juri, domā, ka izrādes kvalitāte vienmēr ir saistīta ar biļešu pirkšanu?

Juris Žagars: Viennozīmīgi, simtprocentīgi un vienmēr. Protams, tas nenozīmē – ja biļetes pērk, tad noteikti ir arī laba izrāde. Bet –

ja biļetes nepērk, tu nevari teikt, ka tev ir laba izrāde. Jo mēs tomēr strādājam sabiedrībai. Mākslas patērētājs ir sabiedrība. 

Evita Ašeradena: Bet reizēm sabiedrība arī jāizglīto un jārāda kaut kas nesaprotams.

Juris Žagars: Es tam nepiekrītu. Nekādā gadījumā negribētu lietot šo teicienu! Nedomāju, ka esam kaut kādi guru, kas tagad nu izglītos sabiedrību, kas nav tik gudra kā mēs, un tad nu mēs viņiem kaut ko mācām...

Evita Ašeradena: Es gan tieši tā neteicu! (Smejas.)

Juris Žagars: Jā, bet man negribas lietot šo jēdzienu – izglītot sabiedrību. Mēs varam dažādot piedāvājumu un skatīties, vai sabiedrībai interesē tas, ko piedāvājam. Bet, ja nepērk biļetes, domāju, tev kā direktoram ir ļoti grūti iestāstīt sabiedrībai, ka tev ir laba izrāde. Tu mēģināji kādu izglītot, bet redzi, ka viņi nav izglītojami…

Evita Ašeradena: Nē, nav pat runa par izglītošanu.

Arī Valmieras teātrī ir izrādes, par kurām pilnīgi droši zinu: ja tās rādītu Rīgā, tās aizietu, jo Rīgā ir lielāka auditorija.

Juris Žagars: Protams, ja skatāmies uz ļoti mazo teātra patērētāju skaitu, kas ir Latvijā, tad atsevišķi nišas produkti ir daudz grūtāk pārdodami, nekā tas ir Londonā, Parīzē vai Berlīnē, kur uz tavu nišas produktu ir pietiekoši daudz skatītāju, lai šis produkts varētu izdzīvot ilgāku laiku. Pie mums tā nav.

Māris Vītols: Manuprāt, mākslā un arī teātra mākslā riska apetīte pieļaujama augstāka nekā jebkurā citā ekonomikas jomā, un tas ir pareizi, ka, veidojot repertuāru, varam un spējam pieņemt arī drosmīgus un ambiciozus lēmumus, nerēķinoties ar to, kādi būs vai nebūs šīs izrādes nosacītie ekonomiskie panākumi. Jo

pēc būtības mākslā nevajag aizrauties ar rēķināšanu: panākumi var atnākt, bet tos nevar izrēķināt uz priekšu – tu nevari kā matemātikā šeit paredzēt: sak’, te visas būtiskās komponentes sakritušas, lai gūtu panākumus.

Bet riska līmeni ir pieļaujams uzturēt, jo mēs, lielie teātri, tomēr saņemam valsts dotāciju. Ja to nesaņemtu nemaz, droši vien teātri nevarētu pastāvēt. Bet, ņemot vērā, ka dotācija teātriem tomēr ir, nevaram nodarboties tikai ar aprēķiniem: mums jāiet arī tādās teritorijās, kas ir riskantas, drosmīgas un ambiciozas. Manuprāt, tāds piemērs ir tieši Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde "Indulis un Ārija", kuras sakarā teātrim bija jāpieņem sarežģīti ekonomiski jautājumi: no skanējuma viedokļa Māris Sirmais izvēlējās, ka koris sēdēs partera ložās, kas aizņem lielu daļu skatītāju sēdvietu Lielajā zālē – tieši šajās vietās, korim sēžot pakava formā, iegūstam visaugstāko skanisko kvalitāti. Līdz ar to katrā izrādē noņemam lielu skatītāju sēdvietu daļu. Šeit kaut kādā ziņā kvalitāte nonāk pretrunā ar aprēķiniem.

Vienmēr, kad ir konflikts starp kvalitāti un naudu, uzskatu, ka jādod priekšroka kvalitātei.

Diskusija pilnā apjomā teksta formātā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. 

Pirmdien, 13. oktobrī, Latvijas Radio 1. studijā un tiešraidē LR3 "Klasika" izskanēs jaunās dziedātājas Annijas Kristiānas Ādamsones soloprogramma, kurā kopā ar pianisti Hertu Hansenu tiks atskaņotas Riharda Štrausa dziesmas un latviešu komponistu Jurjānu Andreja, Jāzepa Mediņa un Tālivalža Ķeniņa vokālā lirika.

Ar šī gada LR3 rezidējošo mākslinieci tikās Anna Marta Burve, pirms runām par koncertu apcerot vokālistu miega un ēšanas paradumus. Uzzinām Annijas domas par Riharda Štrausa mūziku un to, cik ļoti komponists mīlējis soprāna balsi. Runāts tiek par dziedāšanu latviešu valodā, par patiku pret izaicinājumiem un klausīšanos ar atvērtību.

Annija Kristiāna Ādamsone:

Šī programma ir veidota vēlīnā romantisma stilā, tai pašā laikā arī ar impresionistiskām un ekspresionistiskām krāsām - ļoti daudzveidīga.

No manas puses tā balstās uz Riharda Štrausa vokālo kamermūziku. Mēs varēsim dzirdēt trīs no Brentano Lieder, kas sievišķo pasauli atraisošas dziesmas. Klemensa Brentāno dzeja ir pilna ar misticismu, noslēpumainību un dažādiem simboliem. Katra no trim dziesmām, kuras izvēlējos, jo kopā ir sešas, ir vokāli ļoti prasīgas  - tās ir aktīvākās no šī cikla, pilnas ar koloratūrām. Vēl no Štrausa ievijām kaut ko liriskāku, nosvērtāku - viņa agrīno opusu Die Nacht, kas ir Štrausam raksturīgā liricismā, ļoti melanholiski piesātināta, skaista lēnā dziesma. Štrausa bloku noslēgsim ar Morgen!, kas arī ir skaista, liriska, plūstoša dziesma, kurā mums pievienosies Andrejs Jegorovs ar vijoles solo.

Štrausam ļoti raksturīgi visās dziesmās, vai tas būtu ar klavierēm, vai ar orķestri, spilgi izcelt soprāna balsi. Tev kā koloratūrsoprānam tas ir kaut kas tavai balsij pateicīgs vai tomēr Štrausa rakstībā nāk klāt arī izaicinājumi?

Annija Kristiāna Ādamsone: Man ļoti patīk izaicinājumi, man ļoti patīk koloratūras un ar tām sevi izaicināt, bet arī garas un liriskas frāzes, kuras ir teju kā nebeidzamas melodijas, kas Štrausam arī ļoti patīk. Es to izbaudu. Mani ļoti, ļoti aizrauj Riharda Štrausa mūzika. Pirmoreiz ar to saskāros tikai pagājušajā gadā, kad sāku mācīties Cerbinetas lomu operā “Ariadne Naksā” Trīres teātrī. Tā man bija ātri jāapgūst, un tas bija pārsteidzoši viegli - ārija, lai arī ļoti gara un sarežģīta, ļoti organiski "sēdēja" manā balsī.

Kopš tā laika labā nozīmē saindējos ar Štrausa skaņveidi un interesantajām harmonijām, un joprojām esmu apburta, tādēļ šajā programmā izvēlējos dziļāk paskatīties viņa kamermūzikā.

Štrausa opermūzika tiek likta blakus Vāgnera mūzikai. Abi lielie vācu komponisti, un tas, kā balss ir jānes pāri orķestrim, ir pamatīgi. Man pasen bija saruna ar Tarmo Peltokoski, un viņš teica: “Nē, tās Štrausa operas es izturēt nevaru, tur ir teksts, teksts, teksts un tad nedaudz mūzikas”. Kā ir ar kamermūziku? Kā šo “teksts, teksts, teksts un nedaudz mūzikas” raksturotu šajā kontekstā?

Tas atšķiras no darba uz darbu. Agrīnākie darbi ir klasiskākā veidā melodiski, taču, jo tālāk viņa daiļradē, jo arvien sadrumstalotāki kļūst melodiskie motīvi,  to ir daudz un tie ir tik dažnedažādi, un katrā no tiem ir kāds raksturs. Tas ir ļoti svarīgi Riharda Štrausa mūzikā, ka jāveido dažādi raksturi. Orķestrācija operā ir ļoti bieza gan Vāgneram, gan Štrausam, bet es pēc savas pieredzes tomēr teikšu, ka

Štrausam ir daudz caurspīdīgāka orķestrācija, viņš vairāk domā par solistiem un trauslumu mūzikā.

Vai tu varētu pastāstīt arī par latviešu mūziku, kas skanēs pirmdienas koncertā?

Man ļoti patīk, ka mēs programmā iekļāvām arī kaut ko no latviešiem. Tās ir romantiskas dziesmas, un tās lieliski sader kopā ar Štrausa mūziku. Pirmā būs Jāzepa Mediņa “Tu aizej tālumā”, kas sarakstīta 1944. gadā. Tā ir atvadu dziesma, melanholijas un sāpju pilna, bet tomēr noslēdzas ar cerību. Dziesmas tekstu var interpretēt dažādi, tas nav obligāti jāsaista ar romantiskām sajūtām, bet tā var būt. Mēs nezinām, kāda bija viņa doma, šo rakstot. Laikmeta kontekstā tie var būt arī trimdā devušies ģimenes locekļi. Tās var būt kaut vai atvadas no jaunības. Uz to var dažādi skatīties, tāpēc tas konceptuāli iederas mūsu programmā, kas ir balstīta uz sievietes emocionālās pasaules atklāšanu.

Mēs izejam cauri dažādiem cikliem - sapņiem, iekšējai miera sajūtai, arī kvēlošām, ugunīgām sajūtām un vilkmei pēc mīlestības, - bet beigās atkal nonākam pie iekšēja miera.

Vēl no latviešiem izvēlējāmies Jurjānu Andreja “Jel nevaicā” ar Puškina dzeju, bet atdzejojums, protams, latviski. Tas ir mazs, lirisks monologs, ļoti sirsnīgs. Šeit varam izcelt arī čella nokrāsu, ar ko pievienosies Ēriks Kiršfelds. Iespējams, šajā skaņdarbā pievienosies arī Andrejs Jegorovs, un ar šo varēsim noslēgt koncertu. Šī programma kopā veido vienotu stāstu par mīlestību, ilgām, sapņiem, šķiršanos, un beigās mēs tomēr atrodam mieru sevī.

Stāsta diriģents Andris Veismanis

Manas sievas Indras vecvecāki pa tēva līniju nāk no Nīcas un Bārtas. Vienmēr esmu apbrīnojis šo nelielo novadu tautas tērpus un daudzās Emiļa Melngaiļa savāktās tautas dziesmas un melodijas, Melngailis pat dažas bija pierakstījis no māsām Kairēm. Tāds meitas uzvārds bija arī Indrai līdz laulībai. Lietuviski tas nozīmē kreilis, ķeiris, bet es kaut kā jūtu šī vārda nozaudēto jēgas nospiedumu arī latviešu valodā.

Kursenieku bekas Lilastē Bātciemā parādījās pirms dažiem gadiem [nez kāpēc tās sauc par Kanādas bekām, kaut arī pie mums tās esot nonākušas no Nidas Lietuvā, arī Latvijas pašos dienvidrietumos ir Nida]. Micēlijs ar 100 km ātrumu gadā izplata šīs sēnes uz ziemeļiem kāpās gar jūru. Nu taisni kā kursenieki – tikai pretējā virzienā…

Diemžēl šis latviešu tautas zvejnieku atzars pēc otrā pasaules kara ir zudis pasaulei. Līgumā starp Padomju Savienību un Vāciju pēdējie nenogalinātie vai jau savulaik izceļot nepaspējušie kursenieki repatriējās uz Vāciju 1958. gadā.

Vēl nesen, pagājušā gadsimta beigās, Zviedrijā lietuviešu uzņemtajā dokumentālajā filmā trīs brāļi runā tīrā latviešu valodā ar dažiem lietuviešu vārdiem pa vidu.

Lietuviešu kinorežisora Aļģimanta Puipas (Algimantas Puipas) filmā "Moteros ir keturi jos vyrai" jeb latviski "Vienas sievas četri vīri" tik lieliski attēlota šī šaurā bezizeja, dzīvojot no rokas mutē starp jūru un Kuršu mari! Pārtiekot no zivju zvejošanas un dzintara lasīšanas. Cīnoties ar mūžīgajām klejojošajām smiltīm, kas sāka izplatīties neticamā ātrumā pēc pilnīgas koku izciršanas Septiņu gada kara laikā no 1756-1763. gadam Mēmeles kuģu būvētavām.

Līdzīga problēma bijusi jau manis minētajā Bātciemā Lilastē, kur Katrīna II lika pilnībā izcirst priedes kuģu būvēšanai un darvas tecināšanai, kā rezultātā tikai 19. un 20 gs. tika iestādītas kāpu staigāšanas ierobežojošas kalnu priedīšu audzes. Bātciema pludmalē vēl 80. gados varēja salasīt no Prūsijas atpūstos dzintara gabaliņus...

Kā varēja saglabāties šī mazā valodas saliņa apkārt dzīvojošo vāciešu un lietuviešu vidū? Kursenieku galvenais iztikas avots bija zvejniecība.

Zvejoja vairāk marē nekā jūrā un zvejnieku vidū bija ticējums, ka zivis ķeras tikai tad, ja zvejnieki runā kursiski, ne vāciski.

Pēc Pētera Šmita rakstītā, tāds pats ticējums bijis Rīgas jūrmalas zvejniekiem, tikai par latviešu valodu. Rezultātā šo valodu pārsvarā  nodeva tēvs dēlam. Sievietes pārsvarā runāja vāciski. Tāpēc arī saprotama diezgan nabadzīgā kursenieku mutvārdu daiļrade, zvejnieki nebija tik lieli runātāji un šo mākslu attīstītāji… Ja nu vienīgi – pārspīlējot noķerto zivju lielumu…

Emilis Melngailis bija savācis pavisam nedaudz [tautasdziesmu] no Kuršu kāpas, atšķirībā no kontinenta zem Liepājas atrodošajās zemēs, ieskaitot zemēs zem Sventājas.

Domāju, ka kursenieki jau no viduslaikiem bija labi kaimiņi senprūšiem. Gan kopā zvejojuši, gan karojuši. Tikai pēc prūšu izkaušanas kursenieki sāka iespiesties agrākajās prūšu apdzīvotajās teritorijās. Bet prūši pilnīgi nepazuda arī no kuršu apdzīvoto vietu vidus.

Pēc manām domām, Latvijas Bārta un Nīca (agrāk Vārme), tāpat kā novadi Senajā Prūsijā, kā arī Bāta pie Vaiņodes un Bātciems [pēc Endzelīna "Batto" senprūšu valodā nozīmē – piere] Vidzemē pie jūras ir atbalsis prūšu zaram. Līdzīgi kā vietu nosaukumiem: Prūsija, Brusija, Beorusija, Belorusija ir zināmas konsekvences. Ne velti baltkrievu ģenētikā baltiskais gēna procents ir augstāks nekā latviešiem un vēl lielāks salīdzinājumā procentuāli kā lietuviešiem.

Kurseniekiem tuvāk bija Karaļauči nekā Liepāja, kur nu vēl Rīga.

Daži no tiem [kurseniekiem] pat bija pasaulē ievērojami zinātnieki. Tā

filozofa Imanuela Kanta dzimta pa tēva līniju nāk no koklētāju ciema jeb prūsiski "Kantweinen" ciema. Viņa vectēvs Hanss Kants pārdevis muižiņu "Kummeter Keller" kādam vīram vārdā Andriets Vilks par 100 dālderiem.

Kanta filozofijas grāvējs "Tīrā prāta kritika" pirmoreiz iespiests Apgaismības laika izdevēja Johana Frīriha Hartknoha spiestuvē Rīgā. Un droši vien savu radītāju jau iespiestā grāmatas versija sasniegusi pa tuvāko sauszemes ceļu cauri Mēmelei un Kuršu kāpai līdz Kēnigsbergai.

Staigājot pa apraktajiem kursenieku ciemiem pa kāpām, kas ir pat 40 metrus virs šiem ciemiem, nāk prātā Ludviga Rēzas rindas no viņa poēmas "Ieputinātais ciems":

Dārgais ceļotāj! Apstājies pie šīm drupām!

Rēzs kļuva par rektoru Kēnigsbergas universitātei līdzīgi kā viņa bijušais filozofijas pasniedzējs Imanuels Kants.

Vēl 30. gados kursenieku mājas bija bez skursteņiem, līdzīgi mūsu brīvdabas muzejā redzamajai kuršu zvejnieku mājai. Dūmi cēlās bēniņos, kuros bija izkārti tīkli, jo dūmos noturēti tīkli bija daudz izturīgāki.

Noslēgumam – teicēja Friča Tuoleiķa (Preiļi) sacītais: "Citureiz dižā kalnā dzievājš milži ir uz grunt tie būri. Tas milžens turējs dižu pil. Tā milžen meita gājs špacierāt. Viņa nuoiet nuo kalna zemuj ir redz;viens zemnieks savus laukus ar, ir tā meita nebij redzējus un duomājus, ka ir špēlītes, ir pasijēmusi iš klēpa, āznesus kalnā ir džiaugās [priecājās].Tēvs zinājs, ka zemenikus nereik jemt, ka viņi tad nesēs, nuo kā varēs maitināties, jēmis ir sarājs meit ir tā turiš nuonest tās zemeninkus."

12. oktobrī Daugavpils Vienības nama koncertzālē 18. sezonu ar koncertu “Vecumniece. Sensānss. Mocarts” sāks “Daugavpils Sinfonietta”. Koncerta soliste būs pianiste, mūzikas pētniece un pedagoģe no Somijas Evelīna Sumeliusa-Lindbloma. 

Koncerta programma ir veidota no trim skaņdarbiem, par kuriem plašāk stāsta orķestra galvenais diriģents Renāts Cvečkovskis.

Renāts Cvečkovskis: Viens no mūsu orķestra repertuāra stūrakmeņiem ir Daugavpils komponistu mūzikas atskaņojumi vai to komponistu, kas lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar Daugavpili. Evijai Vecumniecei saknes ir Daugavpilī, viņas vecmāmiņa, profesora Andra Vecumnieka māte Venta Vecumniece, ir no Daugavpils, tāpat Evijas mamma. Viņa bieži ir pavadījusi laiku Daugavpilī, tāpēc šajā gadā izvēlamies tieši Eviju Vecumnieci un atskaņojsim viņas agrīnu skaņdarbu “Prelūdija un korālis” stīgu orķestrim. Tas sākotnēji rakstīts korim kā “Alleluia, amen”, bet ir tapusi arī redakcija stīgu orķestrim. Ļoti interesants skaņdarbs, kuru viņa uzrakstījusi vien 15 gadu vecumā. Arī Kamils Sensānss savu nenumurēto Simfoniju Lamažorā, kas ir diezgan nepelnīti aizmirsts skaņdarbs, uzrakstījis 15 gadu vecumā, jau divus gadus mācoties Parīzes konservatorijā. Pirmajā daļā mums ir jaunība - Evija Vecumniece un Kamils Sensānss 15 gadu vecumā, bet otrajā koncerta daļā ir V.A. Mocarta 25. klavierkoncerts jau ar brieduma pazīmēm, tur ir gan skumjas, gan dramatisms, gan pirmo bērnu, gan mātes nāves raisītas emocijas, arī alūzija par franču Marseljēzas tēmu. Jaunība un briedums ir mūsu koncerta galvenais vadmotīvs."