Iesildoties rudens pirmizrāžu sezonai un Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) norisēm, runājam par četrām filmām, kas mūs sagaida jau oktobrī: 

* 1974. gadā tapušo bībeli privātdetektīviem-introvertiem jeb Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" ar Džīnu Hekmenu titullomā;

* Kannu galvenajā konkursā šogad par labāko režiju un par aktierdarbu apbalvotā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju filmu "Slepenais aģents" – ieniršanu pagātnē un karnevāla matērijā; 

* Jāņa Ābeles dokumentāro detektīvu "Testaments", kurā īstenota neparasta iecere – atšķetināt kādas ievērojamas personības pelnu urnas ceļojuma līkločus;

* un vēl vienu ceļojumu pagātnē – uz mežonīgajiem deviņdesmitajiem Latvijā, kad savu karjeru sāk apzinīgs Policijas akadēmijas absolvents Oskara Rupenheita filmā "Tumšzilais evaņģēlijs".

Visas četras tik dažādās filmas sastopas kriminālfilmas teritorijā, vai nu tieši izmantojot dotā žanra rīkus, vai arī izmantojot tos kā orientierus, lai atrastu jaunu leņķi skatījumam uz dokumentārā kino stāstniecības iespējām. 

Sonora Broka uz sarunu aicinājusi kinokritiķi un Riga IFF kuratori Dārtu Ceriņu, režisoru Jāni Ābeli un asociēto producentu Sergeju Timoņinu, lai kopīgi nofiksētu laikmetīgās kriminālfilmas (vai tā būtu krimināldrāma, detektīvs, policijas drāma, kriminālkomēdija vai krimināltrilleris) pazīmes un raksturu: gan še minētajās filmās, gan varbūt arī ārpus tām.

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes.

Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan. 

Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot.

Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi?

Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita". 

Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi.

Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas.

Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem.

Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs.

Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds?

Jā,

esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi.

Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā. 

Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski.

Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts.

(..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam!

Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi. 

Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā? 

Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas.

Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura.

Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē?

Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam.

Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts! 

Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš.

Tradīcija, kuru šobrīd turpinu –

neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība.

Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu. 

2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies?

Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis!

Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to.

Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi.

Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir! 

Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili.

Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas) 

Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā.

Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus.

Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā.

Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums.

Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena!

Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts.

Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši.

Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam.

Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis.

Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis.

Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni…

Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt.

Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz.

8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas.

Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Svētdien, 5. oktobrī, Rīgas Svētā Alberta baznīcā izskanēs poļu komponista un diriģenta Pāvela Bembeneka (Paweł Bębenek) oratorijas “Vesperes Marijas Bezvainīgajai Sirdij ar svētīgo Honorātu” pirmatskaņojums latviešu valodā.

Oratorijas oriģinālo libretu sagatavojusi māsa Anna Duda SCM, dziesmu tekstu latviešu valodā pārlikusi Kristīne Locika, bet svētīgā tēva Honorāta Kozmiņska apceres tulkojusi Marika Lotaņuka. Grafiskajā noformējumā izmantota Marijas Bezvainīgās Sirds ikona, ko radījis Vojciehs Koričiņskis, bet grafiskajā dizainā veidojusi poļu māksliniece Eva Gnatkovska.

Ar projekta koordinatori, Mūzikas darbnīcu fonda dibinātāju un vadītāju Kristīni Lociku un komponistu Pāvelu Bembeneku tiekamies Klasikas studijā. 

Ilze Medne: Cik sena ir Jūsu draudzība ar Latviju, kad tā veidojusies un kā?

Pāvels Bembeneks: Mana draudzība ar Latviju sākās 2018. gadā, bet man ir iespaids, ka tā ilgst ļoti ilgi. Jūtos tāpat, kā mājās, Polijā. Ļoti priecājos, ka varu atgriezties valstī, kas tik skaisti dzied.

Man ir aizdomas, ka Jūs esat piedzīvojis arī Dziesmu svētkus...

Tas bija ļoti neparasts moments, kad pirms pāris gadiem man bija tā laime būt dziesmu svētku publikā. Neslēpšu, ka ļoti vēlētos, lai šāds notikums būtu arī Polijā, jo skatoties uz šo ļoti pieticīgo četrdesmit tūkstošu kori, kurš ne tikai skauisti dzied, bet arī dejo un ir skaisti ģērbts, es salīdzināju šī kora daudzumu ar to daudzumu, kas dzīvo Polijā. Domāju, ka tā ir liela laime būt Latvijā un redzēt šo brīnišķīgo notikumu.

Mēs par sevi lepni sakām, ka esam zeme, kas dzied. Vai Jums arī ir radies priekšstats, ka Latvijā dzied visi?

Ļoti pateicos par teikumu "dziedošā zeme", jo tas ir arī ļoti bibliski. Ir tādi vārdi, ka 'esam radīti no putekļiem'. Man ir iespaids, pat vienkārši klausoties latviešu valodu, ka tā ir ļoti melodiska, ar sīkām, varbūt mazliet jocīgām lietām. Par poļu valodu runā, ka tā ir it kā riekstu graušana ar visām čaumalām. Tādēļ latviešu valoda ir ļoti maiga un muzikāla valoda. Bet arī kā diriģents un vokālists esmu vienlaikus novērojis, ka jācenšas ļoti ievērot, lai ritms, laiks latviešu valodā būtu punktuāls. Ilgi mācījos, lai realizētu šo laiku punktuāli, tajā pašā laikā dotu ļaudīm mieru un brīvību, ja runā par dziedāšanu. Domāju, ka šajā zemē, tāpat kā Polijā, brīvība mūzikā ir ļoti skaista, pat svarīgāka nekā muzikālais ritms.

Par 5. oktobrī gaidāmā koncerta dalībnieku sastāvu Kristīne Locika stāsta, ka tas radies  pakāpieniski un ļoti organiski:

"Kopš 2018. gada mums Pāvela Bembeneka vadībā notiek liturģiskās mūzikas darbnīcas, kurās sabrauc cilvēki no visas Latvijas un pāris dienu laikā kļūst par vienotu kori. Polijā Pāvelam ir jau liela pieredze, jo viņš ar to darbojas divdesmit gadu garumā. Bet nu jau arī pie mums, visā Latvijā, zina, kas tas ir. Un es domāju – kad tas notiks? Vienā brīdī Juris Vizbulis, par kuru es sapņoju, ka viņš varētu dziedāt šajā oratorijā, vienkārši man uzrakstīja. Un tas bija momentā, kad notika darbnīca Liepājā un Pāvels sēdēja man blakus. Tas bija pagājušajā gadā, kad uzreiz norunājām konkrētu koncerta datumu, piekto oktobri. Tālāk iesaistījās Evita Zālīte, kura atnāca pie mums vasarā, jo viņu caur draugiem šīs darbnīcas bija ieinteresējušas. Viņa savukārt mums ieteica baritonu Rihardu Milleru. Un mums ir sena sadarbība arī ar Rīgas Apvienoto projektu orķestri, kuru vada Henrijs Kalniņš. Tā ka varu teikt, ka mēs neesam tikai katoļi, bet pieņemam jebkuru. Projektu orķestris arī darbojas pēc principa, ka brīvprātīgi tajā piedalās tie cilvēki, kas tajā brīdī grib un var."

*

Oratorijā piedalīsies:

Apceres lasīs aktieris Ēriks Vilsons. Diriģents – komponists Pāvels Bembeneks (Polija).

Koncerts top kā Mūzikas darbnīcu fonda un Rīgas Sv. Alberta baznīcas sadarbības projekts. Tā īstenošana balstās uz dalībnieku brīvprātīgu darbu, ziedojumiem un ticību mūzikai kā lūgšanai. Ieeja koncertā būs par ziedojumiem Sv. Alberta baznīcas ērģeļu atjaunošanai, kā arī Mūzikas darbnīcu fonda atbalstam.

Stāsta diriģents Andris Veismanis.

Bērnībā biju ļoti slimīgs. Katru gadu laikā starp ziemu un pavasari, pēc ilgstošām sniega piku kaujām un sniega cietokšņu būvēšanām, nonācu slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad pēc kārtējā plaušu karsoņa atrados izmeklējumā pie vietējā daktera, viņš noteica – tev jārūdās, puis! –  vasarā jūrā vismaz 70 reizes jāpeldas. Tā es sāku šīs procedūras, un tas tiešām līdzēja.

Bet jūra mani ne tikai ārstēja, bet deva savus augļus tiešā veidā. Tēvs, iecienīts dziedāšanas un mūzikas skolotājs, varēja pa taisno dabūt zivtiņas no zvejnieku kuģa, kur braucām pēc tām uz Zvejniekciema ostu. Bet citkārt zvejnieki paši veda zivis mums uz mājām Skolas ielā 4. Ar lieliem motocikliem un blakusvāģiem tika atgādātas dažādas zivis – iecienītākās žāvēšanai, protams, luči, citkārt reņģes, bet, visu to pašiem nožāvējot, par apetītes trūkumu nevarēja sūdzēties.

Parasti šie gastronomiskie notikumi bija svētku vai gaidāmu ciemiņu gaidīšanas laikā. Tādos brīžos pie mūsu mājas bija atkal piebraukuši zvejnieki ar lašiem.

Mana ome Alma vienmēr iztecēja pretī un iztaustīja visus lašus, lai būtu vairāk ikru. Kādreiz vecāki atveda no kādām dzīrēm jau nožāvētus zušus, par ko mums ar māsu Stellu bija liels prieks.

Kad tēvs Jānis jau bija tiktāl pabeidzis darbus pie jaunās mājas būvniecības, lai varētu dzīvot Palejas ielā, visas problēma ar veselību arī man izbeidzās. Palejas ielā dažas mājas tālāk dzīvoja Kārlis ar savu dēlu Artūru. Kārlis bija Daiļrades cilvēks, mans tēvs bez mūziķa un skolotāja darba arī piestrādāja Daiļradē. Tā, daloties pieredzē par dzintara apstrādi un rotu veidošanu, arī māju būvniecību, viņi kļuva draugi. Arī mēs ar Artūru iedraudzējāmies un bieži klejojām gar jūru un apkārtnes mežos.

Vienu reizi Artūrs atskrēja uz manu māju ar noslēpumu. Skrienam uz jūru, tur smiltīs ieskalota koka laiva! Nevienam nepiederoša. Laivu ar lāpstām ātri atrakām, pa Pēterupi aši atgādājām pie mūsu mājām, un tā laiva kļuva par svarīgu nodarbes avotu. Izgatavojām airus, no jūras atnesām resnu enkura ķēdi un pieķēdējām pie liepas. Atjaunojām koka daļas, pielabojām un nokrāsojām metāla apšuvumu, un rezultātā bija laba laiva braucieniem pa Pēterupi.Drīz jau nolēmām pabraukāties pa jūru un sākām arī vakaros likt nakts šņores uz sēkļiem jūrā, bet no rīta agri braucām pakaļ . Citus rītus bija patukšs, kāds asarītis vai vimba, bet  dažkārt vairākas vimbas, un pat zuši.

Ziemā katru gadu jūra aizsala, tad devāmies makšķerēt uz ledus. Bija laba salaku zveja. Pat lielu aukstumu grādos līdz –20. Un uz jūras vēl vējš.

Vienu gadu Dānijā bija atrauts vaļā šaurums, kas savienots ar Ziemeļu jūru, arī vasara bija vēsa, un jūrā bija īpaši auksts. Tā cauru gadu varēja noķert mencas – lielu daudzumu, bet pēc tam, kad krasta vējš bija aizdzinis no krasta ledus gabalus ar makšķerniekiem, noskatoties mākslas filmu „Nāves ēnā”, kas tika uzņemta netālajā Zvejniekciemā, centos ar apdomu doties uz ledus. Un tikai, ja bija jūras vējš. Arī slidošana uz vēl neapsnigušas jūras vai upītes, hokeja spēlēšana bija mūsu ziemas labākā izklaide.

Kad iestājos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā Rīgā kordiriģentu nodaļā, 4. kursā piedalījos republikas Jāzepa Vītola kordiriģentu konkursā. Konkursa viens no pamatpunktiem bija kolokvijs par Jāzepu Vītolu. Mans pasniedzējs bija sadabūjis divas labas grāmatas – Jēkaba Graubiņa rediģēto „Jāzeps Vītols” un Vītola paša sarakstīto „Manas dzīves atmiņas”.

Izlasot par  trīs neaizmirstamajām Vītola Pabažu jūrmalā pavadītajām vasarām, sapratu, ka esmu to pašu darījis, ko mūsu klasiķis, un dzīvojis, likdams zušu šņores uz Pabažu jūras sēkļiem – tikai 65 gadus vēlāk…

Blakus zaļajam Vītola bieži izspēlētājam un izskatītajam kora dziesmu krājumam 18 gadu vecumā lasīju tādas Vītola rakstu rindas: „No 1909. līdz 1911.gadam bijām divatā ar dabu – jūru un mežu. Šinī Dieva svaidītajā vientulībā burtiski aizmirsu, kā mana balss skan. (..) Dīderihs no Pēterpils man piegādāja skaistu flīģeli – iemesls arī darbam ceļu negriezt. Starp citu, kādā burvīgā mēness naktī no jūras noklausījos savu „Viļņu dziesmu”. Kā makšķerniekam man tuvā Pēterupīte atmaksāja apmeklējumus diezgan bagātīgi… Tagad skaistie Pabažu meži esot gāzti. Dzelzceļu svilpe griezīgi traucē agrāko Dieva mieru…” 

Ejot Vītola pēdās dabā, pagājušogad padzīvoju brīnišķīgajā 18. gs. būvētajā Gaujienas mācītājmuižā pie mācītāja Viļņa Sliņķa. Ar viņu kopā pamakšķerējām Vītola tik bieži pieminētajā Gaujiņā… Paldies, Vilni!

3. oktobrī Spīķeru koncertzālē ar ilgi gaidītu koncertu gospeļkoris "GG Choir" atzīmēs 21. dzimšanas dienu. Programmā izskanēs gan klasiskie gospeļmūzikas skaņdarbi, tostarp "Oh, Happy Day", ''Jesus is the Answer'' un ''Praise Him in Advance'', gan pasaulē un Latvijā zināmas melodijas, kas iegūs jaunu skanējumu gospeļritmos.

Koncerta īpašo atmosfēru bagātinās ne tikai pavadošais sastāvs –  Mārtiņš Miļevskis, Aigars Pauls, Jānis Pastars un Nils Valkiainens, kuri ļaus izcelt kora daudzbalsību un enerģiju, bet arī kora ģimene un tuvi draugi. Atgādināsim, ka gospeļkori "GG Choir" 2004. gadā dibināja mūziķis Gunārs Kalniņš.

Plašāk par dzimšanas dienas koncertu sarunājamies ar kora vadītāju Beāti Keinu Balodi un dziedātāju Lieni Bodnieci.

Iesākumā uzzinām, ka Beāte Keina Balode ir "GG Choir" vadītāja tikai no šī gada sākuma, bet Liene Bodniece šajā kolektīvā dzied jau 11 gadus. Abas viešņas atklāj, kādēļ bija svarīgi atzīmēt šo jubileju, apstāties un paskatīties atpakaļ uz piedzīvoto un arī to, kādam jābūt ideālam gospeļkora dziedātājam.

Sarunas gaitā – arī par stingrajiem pamatiem, ko korī ielikuši iepriekšējie vadītāji Gunārs Kalniņš un Elīna Zāģere, par mūzikas prasmēm, sirdi un balsi, draudzīgumu un atvērtību, dziedāšanu kā sportu un gospeļkora zelta repertuāru. 

No 4. līdz 11. oktobrim Cēsīs jau 11. reizi notiks Alfrēda Kalniņa jauno ērģelnieku festivāls, turpinot 2001. gadā aizsākto tradīciju - pulcēt mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu jaunos ērģelniekus, lai bagātinātu viņu koncertpieredzi un veicinātu profesionālo izaugsmi, attīstītu pedagogu sadarbību, pieredzes un jaunu ideju apmaiņu.

Festivāla īpašais viesis šogad būs Gdaņskas Mūzikas akadēmijas profesors ērģelnieks Andžejs Šadeiko. Viņš vadīs meistarklases jaunajiem mūziķiem un sniegs koncertprogrammu ar dažādu laikmetu poļu komponistu mūziku, tai skaitā, atskaņojot arī savas kompozīcijas.

Ar festivāla māksliniecisko vadītāju Leldi Krastiņu pārspriežam aktuālo situāciju Latvijas jauno ērģelnieku jomā, uzzinām vairāk par festivāla programmu, kas priecēs klausītājus Āraišos, Jaunpiebalgā un Cēsīs, par šo baznīcu instrumentiem un Alfrēda Kalniņa un Marģera Zariņa saikni ar Vidzemes mūzikas dzīvi. 

Anete Ašmane-Vilsone: Vai Cēsīs šobrīd jums ir daudz ērģelnieku?

Lelde Krastiņa: Pietiekoši daudz. Galvenais jau ir tradīciju turpināšana: vieni audzēkņi skolu pabeidz, citi nāk vietā. Tā nu mēs turpinām un vienmēr atceramies Alfrēdu Kalniņu. Mēs arī savu skolu tā mīļi saucam par Alfrēdskolu, jo

mani vienmēr uzrunājis fakts, ka Alfrēds Kalniņš jau ļoti agrā jaunībā, deviņu gadu vecumā, pirmo reizi piesēdās pie Cēsu baznīcas ērģelēm, un tas bija tāds liktenīgs mirklis viņa dzīvē – ar ērģelēm viņš kļuva saistīts uz visu mūžu. Tā bija viņa lielā mīlestība un kaislība.

Tas arī rosinājis gan šī festivāla radīšanu, gan arī jauno mūziķu izglītošanu, kas nu jau izplatījusies visā Latvijā. Esmu lepna, ka tieši Cēsis bija pirmā skola, kurā tika izveidotas ērģeļspēles apmācības iespējas. Šobrīd ērģelnieki mācās gan Jaunpiebalgā, gan Valmierā, gan Jūrmalā, Rīgā, Ventspilī, cerams, arī Liepājā. Tāpat Latgalē: Daugavpilī, Kārsavā, Rēzeknē, Saldū. Tās ir gan mūzikas skolas, gan arī mūzikas vidusskolas, un tā ir brīnišķīga iespēja – ērģeļspēli sākt apgūt mūzikas skolā, pēc tam to turpināt mūzikas vidusskolā un tad jau arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. 

Cik liela interese no jauno mūziķu puses ir tieši par ērģelēm? Vai tā gadu gaitā palielinās, samazinās vai ir nemainīgi augsta?

Tas ir dažādi. Ir skolas, kurās ērģeļspēle ir kā atsevišķa specialitāte, bet, runājot par Cēsīm, mēs pēdējos gadus pieturamies pie tādas sistēmas, ka ērģeles ir kā radniecīgais instruments klavierspēles audzēkņiem: visi, kas mācās klavieres, paralēli apgūst arī ērģeļspēli, un es šo uzskatu par ļoti labu variantu, jo klavierspēle dod pamatus gan pirkstu tehnikā, gan mūzikas izglītībā kopumā, apgūstot repertuāru, un blakus tam visam ir iespēja apgūt ērģeles – tas ir ļoti labs pamats tālākai izglītībai!

Nereti pianistiem, kuri ir koncertmeistari, priekšā nāk situācija, ka koncerts notiek, piemēram, baznīcā, kur ir tikai ērģeles. Ja esi apguvis kaut vai to spēles pamatus un pēc tam ar savu pieauguša cilvēka pieredzi vari to likt lietā, tā ir ļoti laba iespēja! Mūsdienās visu mēdz salīdzināt ar tirgu: jo vairāk proti un vari, jo esi izdevīgākā situācijā!

Vai ērģeles, pie kurām jūs pati muzicējat Cēsu Svētā Jāņa baznīcā, ir tās pašas, pie kurām bērnībā piesēdās Alfrēds Kalniņš?

Gluži nē. Tas bija cits instruments, taču ir ziņas, ka viņš sēdies arī pie šīm ērģelēm un spēlējis koncertus gan Vispārējo dziesmu svētku laikā, gan tāpat, interesējoties par savu bērnības pilsētu. Tāpat viņš vasaras pavadījis Āraišos un muzicējis Āraišu baznīcā. Tāpēc arī šogad mūsu festivāla programmā ir gan Āraiši, gan Jaunpiebalga. Tas tā labi saistās kopā.

Vairāk - ierakstā.

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne.

No juridisko, morāli ētisko, reliģisko normu viedokļa raugoties, zagšana ir nosodāma rīcība, jo saistīta ar slepenu sveša – materiāla vai nemateriāla – īpašuma piesavināšanos. Neskatoties uz to, tradicionālajā kultūrā attiecībā uz zagšanu vērojama divējāda attieksme.

Saskaņā ar tautas priekšstatiem dažādu labumu sadale ir Dieva funkcija. Tādējādi zagšana būtu iejaukšanās Dieva darbības sfērā, tamdēļ tā kategoriski netiek sankcionēta. Taču zagšana ir leģitimēta dažādos kalendāro svētku  un cilvēka mūža godu rituālos. Tā ir akceptēta, taču pakļauta noteiktām normām, tādējādi ritualizēta. Vienīgi rituālā ir atļautas korekcijas labumu sadales sistēmā, nepārkāpjot Dieva likumus.

Kas īpaši raksturo zagšanu rituālajā norisē? Tā ir rituāla darbība, kas šādā veidā iegūtiem priekšmetiem piešķir īpašu sakralitāti un maģisku spēku. To plaši izmanto gan aizsargājošos, gan auglību veicinošos rituālos.

Eiropas tautu tradīcijās ir vairāki šādi piemēri – lai izsauktu lietu, zog no kaimiņa uz žoga uzspraustos māla podus un met tos akā; lai nodrošinātu druvas auglību, sējai izmanto zagtus graudus; lai govs dotu daudz piena, rekomendē pabarot to ar kaimiņa pļavā zagtu zāli; lai saimei nodrošinātu laimi, bluķi zāģē no svešā zemes gabalā augoša koka utt.

Zog masku gājienos maskotie ļaudis – ne vien susekli, bet pat kādu mājlopu, gaili vai suni. Līdzi var paņemt arī meitu vai puisi, kuru nākamajā mājā izpērk.

Līdz mūsdienām ir saglabājusies tradīcija pirms mičošanas nozagt līgavu un vēlāk prasīt tās izpirkšanu vai arī zagt gulošo kāzinieku apģērba gabalus, apavus, lai nākamajā rītā saņemtu par tiem izpirkšanas maksu.

Zagšanas piemēri atrodami arī latviešu mītiskajos stāstos par Dieva un Velna attiecībām akmens un uguns radīšanā, par to, kā Mēness vai Velns zog līgavas, kā mītiskā pele zog zirņus.

Tādējādi zagšana ir kosmogonijas un antropogonijas daļa mītos un pielīdzināma radīšanai.

Rituālās zagšanas tradīcijai pamatā ir sekojoši priekšstati. Vispirms tie ir arhaiskie priekšstati par telpu, kurā tiek nodalīts – savējais un svešais. No savējiem nezog, zog no svešajiem. Svešais, citādais nenoliedzami saistās ar sakrālo. Objekts, kas iegūts no svešās, sakrālās sfēras, vienmēr būs apveltīts ar īpašām spējām.

Otrs priekšstats ir par ierobežotu labumu daudzumu – pasaulē ir nemainīgs dzīves labumu, laimes un nelaimju apjoms un saistībā ar to darbojas kompensācijas princips. Cik daudz tiek zaudēts vienā vietā, tik daudz tiek iegūts citā vietā.

Rituālā nozagtais priekšmets bieži vien nav materiāli vērtīgs. Svarīgāks ir tā simboliskais statuss un pati darbība.

Projicējot ārējās pasaules struktūru – savējais/svešais – uz cilvēka iekšējo pasauli, rituālās zagšanas kontekstā labuma iegūšana krīžu situācijās individuālajā līmenī varētu būt meklējama arī indivīda apziņas-zemapziņas procesu virzienā.

Tādējādi rituālā darbība ārējā pasaulē, šajā gadījumā – rituālā zagšana, kalpo par aktivatoru  sevis paša iekšējo spēka resursu iegūšanai.

Rituālā zagšana ir tāda kultūras forma, kas demonstrē, kā sabiedrība konstruktīvi reaģē uz krīzēm: tā izmanto simbolu valodu, robežu loģiku un rituālu noteikumus, lai mobilizētu gan kopienas, gan individuālos resursus.

No 4. līdz 10. oktobrim Rīgā un 18. oktobrī Stāmerienā jau 16. reizi norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens”, ar saukli “Savienošanās kustībā” vēršot uzmanību kustībai kā unikālai valodai, kas sniedzas ārpus ierastajiem komunikācijas rāmjiem. 

Festivāla programmā iekļautas 13 teātra un dejas izrādes – gan studentu, gan profesionāļu radīti darbi –, četras miniizrādes, dramaturgu lasījumi, divi “darbi procesā” (work in progress) un trīs filmu skates. Ikvienam interesantam būs iespēja noklausīties arī četras publiskas lekcijas.

Festivāla teātra izrāžu programmā varēs piedzīvot trīs pirmizrādes – jauniestudējumus, ko īpaši festivālam sagatavojuši LKA Dramatiskā teātra režijas mākslas 3. kursa studenti. Uz sarunu "Klasikas" studijā aicināts topošais režisors Roberts Reikmanis, kurš veido izrādi “Mans draugs Hitlers”, Latvijas Kultūras koledžas programmas “Videogrāfija” filmu skates "Kadru kodi" kurators Aleksandrs Grebņevs un Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras vadītāja, teātra kritiķe Līga Ulberte.

Anna Marta Burve: Šī gada festivāla sauklis ir “Savienošanās kustībā”. Kustība, protams, man uzreiz saistās ar Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas flangu, un deja šajā gadā tiek pārstāvēta ar divām izrādēm. Bet jūs kustību šajā sauklī tomēr traktējat plašāk, vai ne?

Līga Ulberte: Jā, kustība gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mēs katru gadu mēģinām festivālam atrast kādu vadmotīvu, dominējošo tēmu. Laikmetīgās dejas projekti festivālā ir vairāk - ir divas izrādes, kuras var uzskatīt par pabeigtām - “GRIND” un “Balta kleita”, - un ir vairāki work in progress darbi, kas ir meistarklašu vai eksperimentu rezultāts gan bakalaura un maģistra studentiem, gan absolventiem. Bet skaidrs, ka kustība - tas ir process.

Festivāls mainās, un arī šogad ir vairākas lietas, kas iepriekšējos gados nav bijušas. Plašākā nozīmē - satikšanās, virzīšanās un viļņošanās.

Anna Marta Burve: Kas ir tās mainības šajā gadā?

Līga Ulberte: Šogad ir ļoti plašs piedāvājums, jo mums ir dažādu jomu studenti - ir dramaturgu kurss, kas šogad absolvēs, būs lugu lasījumi, mums ir liels audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūras kurss, kur kopā mācās kino, teātra un dejas studenti, viņiem ir vairākas darbu skates. Pirmoreiz Kultūras koledža ir absolūti pilntiesīga Kultūras akadēmijas daļa, un viņu darbi - gan filmas, gan izrādes - pirmo reizi ir festivālā “Patriarha rudens”.

Gan ne pirmo, bet otro reizi esam ļoti mērķtiecīgi domājuši par dažādām meistarklasēm studentiem, kas nav festivāla publiskā daļa, to nevarēs redzēt skatītāji, bet visu nedēļu visu radošo specializāciju studenti strādās dažādu jomu meistarklasēs. Studenti to ļoti novērtē, mums pašiem tas ļoti patīk. Ir redzamā un neredzamā puse, un abas ir būtiskas.

Anna Marta Burve: Vēlējos pieminēt Elmāru Seņkovu ne tikai tāpēc, ka viņam šodien jubileja, bet pirms pāris gadiem “Klasikā” viņš ir teicis, ka viņam “Patriarha rudens” visvairāk saistās ar eksperimenta garu. Ko varat teikt par viņa apgalvojumu?

Roberts Reikmanis: Apgalvojumu, ka “Patriarha rudens” ir platforma eksperimentam, es pats jūtu, strādājot ar Jukio Mišimas lugu “Mans draugs Hitlers”. Tas būs ļoti eksperimentāls darbs, jo tajā būs gan projekcijas ar live kameru, gan stīgu kvartets. Man patiešām šī ir platforma, kur eksperimentēt.

Anna Marta Burve: Aleksandr, vai varētu pakomentēt parādību, ka teātris arvien vairāk saplūst ar tehnoloģijām?

Aleksandrs Grebņevs: Šī parādība uz teātra skatuves ir jau sen, varbūt ne tik lielā apjomā kā šobrīd, bet

jau ļoti sen ekrāns ir bijis papildinošs elements teātra izrādēs. Tagad gan, pateicoties iespējām, mēs varam to izmantot biežāk, un arī pateicoties videogrāfiem, kurus gatavoju, jo kinooperators katru dienu neiet strādāt uz teātri, un videogrāfi ir tie cilvēki, kas varētu iekļūt rutinētā teātra darbā un pildīt šo funkciju.

Manuprāt, ekrāns ir scenogrāfijas daļa, papildinošs elements, bet tas nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par kino burtiskā izpratnē. Tā ir mums pieejama komponente, un mēs to ļoti labi izmantojam. Īpaši labi, ka videogrāfi, kas ir uz skatuves, var uz lielā ekrāna izcelt detaļas un tuvplānus. Tas ir tas, kas teātrī tagad ir pieejams. Te atkal lielais jautājums, Līga, kur es kā skatītājs skatos - uz detaļām vai aktieri uz skatuves? (smejas) Man liekas svarīgi nepārkāpt teātra trauslo robežu. Protams, māksla virzās dažādos virzienos, bet šis ir tas sāpīgais moments - tu atnāc uz izrādi un skaties uz ekrāniem.

Līga Ulberte: Jā, tā tiešām gadās, bet es domāju, ka tas nedraud “Patriarha rudens” izrādēm. Ekrāniem būs sava daļa, dzīvajam plānam sava.

Guntars Ceravs pēc izglītības ir inženieris, kas tagad piepulcējies pensionāriem, bet līdz ar biedrību "Piestātne" ir aktīvs kultūras dzīves rosinātājs Mērsragā, arī aizrautīgs amatierteātra dalībnieks. 2015. gadā klajā nākusi grāmata par Latviešu leģiona virsnieku Teodoru Kalnāju. Kopš 2022. gada piedalījies Prozas lasījumos un šogad tapusi luga "Vollis", kas ir veltījums izcilajam novadniekam Krišjānim Valdemāram 200. jubilejā.

Savulaik Guntars Ceravs, rakstnieces Ingas Žoludes paspārnē, vēlējās pārliecināties, vai var gada laikā uzrakstīti grāmatu un tā tapa "Traļmeistars", kas ir klasiskā stilā izturēts garstāsts. Tā ir dzīve pie jūras pagājušā gadsimta 50. gados un jaušama gandrīz vai ar fotogrāfisku detaļu ticamību un neizskaistināta.

Ar Guntaru Ceravu sarunājās Liega Piešiņa.

Kas mudināja rakstīt “Traļmeistaru”? Vēlme rakstīt, vēlme runāt par mūsu tautu jūras krastā vai kas cits?

Mums ir tik gara jūras robeža un tik daudz kas ir noticis jūras krastā, jūras ciematos, ap jūru, jūrā, zvejojot, sākot jau no Krišjāņa Valdemāra laikiem.

Jūs viņam saistībā ar divsimtgadi esat arī lugu uzrakstījis.

Rakstot par zvejniekiem Mērsragā, gribot vai negribot nonāc līdz Valdemāram - lai kādos avotos meklētu, vienmēr pavīd Valdemāra vārds.

Tad sapratu, ka viņam šogad ir liela jubileja. Par Valdemāru mums ir tik maz - daiļliteratūras praktiski nekādas, ne lugas, ne filmas. Ir piemiņas vietas, Valdemārpils, ielas, pieminekļi. Vienīgais, ko mans mazdēls par Valdemāru varēja pateikt ir, ka viņš ir jaunlatvietis. Arī manā skolas laikā nepatrāpījās izzinošas lietas par Valdemāru, bet, tagad iedziļinoties, varu piekrist Edmundam Krastiņam, ka viņš ir bijis latviešu diženākais vīrs 19. gadsimtā.

Vai lugu rakstījāt tāpēc, ka pats spēlējat amatieru teātrī?

Jā, jo amatieru teātris ir mana sirdslieta. Savā laikā esmu spēlējis "Rīgas Pantomīmā" pie Roberta Ligera, tad ilgus gadus spēlēju Salaspils teātrī pie Edītes Neimanes. Tagad, aizejot pensijā, turpinu spēlēt vietējos teātrīšos. Patlaban darbojos Pļavmuižas teātrī.

Kā nonācāt pie “Traļmeistara”?

Ideja atnāca pēkšņi. Es sapratu, ka gribu atstāt kaut ko aiz sevis, vismaz to, ko pats esmu piedzīvojis, par ko zinu, kā tas ir bijis, jo dzīve straujiem soļiem iet uz priekšu. Vēsture paliek arvien tālāk un tālāk. Es sapratu, ka

mana bērnība jau ir patāla vēsture, un, ja es to tagad neuzrakstīšu, tad tā arī aizies nebūtībā ar līdz ar mani. Es gribēju šīs atmiņas noformēt literārā veidā un atstāt nākošajām paaudzēm.

Vai pats esat piedzīvojis vienu no epizodēm, kur ziemā taisīja ledu, lai vasarā varētu saglabāt zivis svaigas?

Jā, es atceros tos ledus kalnus, kas atradās Mērsraga ostā un tika apbērti ar lielu kaudzi zāģu skaidu. Vīri vilka ledus klučus ārā no kaudzes un gatavoja, smalcināja, bēra kastēs un ņēma līdzi jūrā.

Ir vēl kādas epizodes, par kurām Jums šķiet, ka šobrīd liekas neticami, ka tas tā ir bijis?

Zivju bagātība, kas bija tajā laikā. Patlaban tādas vairs nav. Tādi traleri - koka korpusa kuģi, ar kuriem bija bīstami ledus apstākļos doties jūrā - tādu vairs nav. Ir dzelzs, metāla korpusi. Arī zvejošanas iemaņas ir mainījušās. Trali praktiski vairs nevelk ar rokām.

Es īstenībā nemaz tik labi nezinu jaunās zvejošanas metodes kā tās, ko esmu redzējis ar savām acīm.

Kāpēc mēs esam zaudējuši šīs tradīcijas, kas saistītas ar zvejniecību? Ja palasām vecākas grāmatas, tad redzam, ka pirmās brīvvalsts laikā kuģu skaits bija neaprakstāms. Šobrīd kuģus, ar ko kādreiz lepojāmies, varam saskaitīt uz divu roku pirkstiem.

Guntars Ceravs: Lēciens no kolektīvās saimniecības uz privāto apsaimniekošanu, kapitālisma sabiedrību, bija pārāk straujš. Cilvēki nesaprata, kas var mainīties. Kapteiņiem, kas brauca uz zvejas traleriem, bija iespēja par savām pajām iegādāties zvejas kuģus. Nebija jau tādu padomdevēju vai ekonomistu, kas varētu izvērtēt situāciju.

Mēs nebijām tālredzīgi.

Kā mēs varējām būt tālredzīgi, ja dzīvojām padomju iekārtā, kur viss ir izdomāts tavā vietā? Tev pašam nebija jādomā. Mums nebija tāda tautsaimnieka kā Krišjānis Valdemārs, kurš varbūt būtu saskatījis iespēju, kā būtu jādara.

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne

Vai zini baletdejotāju, kurš kļuva par arhitektu? Tas ir Aleksandrs Klinklāvs, dzimis 1899. gadā Sējas pagastā. Studiju gados viņš pelnīja sev iztiku kā Nacionālās operas baleta trupas dalībnieks. 1918. gadā Klinklāvs uzsāka arhitektūras studijas, bet tās nācās pārtraukt, lai kā brīvprātīgais piedalītos Latvijas atbrīvošanas cīņās. Četrus gadus vēlāk, atsākot studijas, Klinklāvs kļuva par studentu korporācijas “Selonija” filistru. Arhitektūras studijas Latvijas universitātē Ernesta Štālberga meistarklasē, Klinklāvs pabeidza 1930. gadā, un toreiz tika uzskatīts  par talantīgāko Štālberga audzēkni.

Salīdzinoši īsajā profesionālajā darbībā Latvijā no 1930. gada līdz II Pasaules karam, Klinklāvs bija viens no vadošajiem tā laika jaunās paaudzes funkcionālisma arhitektiem, īpaši izceļoties  ar medicīnas iestāžu projektiem .Viņš tika uzskatīts par sava laika kompetentāko slimnīcu arhitektu Latvijā.

Tūlīt pēc studijām Aleksandrs  Klinklāvs iestājās darbā Latvijas Sarkanajā krustā kā būvniecības daļas vadītājs. Viņš projektēja un vadīja būvdarbus Tērvetes tuberkulozes sanatorijas jaunceltnei, kas plānojuma ziņā bija vislaikmetīgākā celtne Baltijas valstīs. Klinlāvs izstrādāja jaunbūvju un pārbūvju projektus slimnīcām Bauskā, Limbažos, Liepājā, Jelgavā, Smiltenē, Rēzeknē, arī māsu skolai Rīgā. Sarkanā krusta uzdevumā un studiju nolūkos Klinklāvs apceļojis daudzas Rietumeiropas valstis — Zviedriju. Somiju, Franciju, Vāciju, Itāliju un Poliju.

Līdztekus darbam Sarkanajā krustā, Klinklāvs izveidoja arī savu arhitektūras biroju, kurā izstrādāti projekti vairāk nekā 30 dažādām ēkām- tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēkai Vecrīgā, Neiburga īres namam Brīvības ielā 40, Rīgas pilsētas slimo kases ēkai , kurā tagad atrodas medicīnas centrs  ARS arī Kuzes saldumu fabrikai, Hoffman La Roche laboratorijai Miera ielā, Ērenpreisa velosipēdu rūpnīcas kompleksam un vēl citām publiskām celtnēm, kā arī daudzām savrupmājām. Aleksandrs Klinklāvs darbojās arī Latvijas Amatniecības kamerā kā kvalifikācijas pārbaudes komisijas loceklis.

Otrā pasaules kara beigās Klinklāvs nonāca Vācijas pilsētā Eslingenē, kur pasniedza arhitektūru Latviešu tehnikumā un darbojās arodu pārbaudes centrā.

1948. gadā Aleksandrs Klinklāvs pārcēlās uz Monreālu, kur strādāja arhitektu birojā Barott, Marshall & Merritt un drīz vien kļuva par galveno projektētāju. Klinklāvs galvenokārt specializējās slimnīcu un dziedniecības iestāžu projektēšanā. Ārpus saviem tiešajiem darba pienākumiem Aleksandrs Klinklāvs  piedalījās arī Monreālas latviešu teātra dibināšanā, kļūstot  par tā direktoru, un  kādu laiku rediģēja arī  latviešu laikrakstu “Ziņotājs”.

1959. gadā arhitekts pārcēlās uz Čikāgu (ASV), kur strādāja arhitektu firmā Jensen, Halstead & Rummel kā galvenais projektētājs. Klinklāvs Kanādā un ASV projektējis ap 18 nozīmīgu sabiedrisku ēku – slimnīcas, viesnīcas, bankas, tirdzniecības centrus, kā arī baznīcu, regulāri iegūstot balvas arhitektūras konkursos.

Savas karjeras pirmsākumā Klinklāvs aizrāvās ar funkcionālismu un Bauhaus ietekmi, taču vēlāk pievērsās arī monumentālākai arhitektūrai, kura dominēja Eiropā, sekojot laikmeta arhitektūras tendencēm.

Ārvalstīs Aleksandrs Klinklāvs bija pazīstams kā  viens no panākumiem bagātākajiem latviešu arhitektiem, un daļa no viņa radošā mantojuma šobrīd ir iepazīstama izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.