3. oktobrī VEF Kultūras pilī gaidāma pirmizrāde Franča Lehāra operetei "Džudita", kas pilnība Latvijā tiek iestudēta pirmoreiz. Iestudējumu veido starptautiska komanda -  režisors Gernots Kranners un scenogrāfs Hervigs Libovickis no audrijas, kostīmu māksliniece Aleksandra Brandnere no Vācijas, bet muzikālā vadība būs diriģenta Atvara Lakstīgalas ziņā. 

Titullomā - Itālijā dzīvojošā Anta Jankovska un Pirmā Starptautiskā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa laureāte Anastasija Dogoņenko, Oktavio - Dainis Skutelis vai Andrejs Krutojs. Pār­ējās lomās: Jolanta Strikaite, Patrīcija Kozlovska, Emīls Kivlenieks, Nauris Indzeris, Inmārs Sikle, Henrijs Kozlovskis u. c.

Sarunā Operetes teātra valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku un dziedātājiem Antu Jankovsku un Daini Skuteli vispirms noskaidrojam, kad radās ideja šo opereti uzvest Latvijā un doma par starptautiskas komandas iesaisti.  Abiem solistiem lūdzām raksturot savas lomas un savu pirmo sadarbību ar režisoru Gernotu Kranneru. Pievēršamies arī Lehāra mūzikas valodai, kas šajā darbā  ir stipri atšķirīga no citām viņa operetēm, runājam par 2. un 3. plāna varoņiem un VEF Kultūras pils Lielās zāles piemērotību. Noslēgumā - vēlējums klausītājiem, kam jāgatavojas.

Agija Ozoliņa-Kozlovska: “Operetes “Džudita” Latvijas pirmiestudējums ir unikāls gan dēļ šī skatuves darba pasakaini skaistās muzikālās vērtības, gan dramatikā dziļuma, mākslinieciskās un vizuālās interpretācijas.

Tas ir patiess stāsts par izvēlēm, kas maina dzīvi, stāsts ne tikai par mīlestību, nenovēršamām alkām pēc dzīves, brīvības un tuvības, pat mirklī, kad viss var momentā sabrukt.

Operete ietver Lehāra spalvai raksturīgās brīnišķīgas, atmiņā paliekošas melodijas, kuras neiztrūkstoši ir pasaulslavenāko solistu koncertrepertuārā, kā piemēram, slavenā Džuditas ārija „Manas lūpas skurbina kā vīns” vai Oktavio ārija “Draugi, Šī dzīve ir bauda!”, kuras mūsu klausītāji varēja baudīt arī šī gada Starptautiskajā operetes festivālā. Operete “Džudita”to klausoties, pārņem tevi un piepilda dvēseli ar siltumu, gaismu, mīlestību”.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba.

Latvijas Radio, protams, ir milzīga vēsture. Mēs šogad atskatāmies uz veseliem simts gadiem, un dabiski, ka arī mūzikas jomā vēsture ir tikpat ilga, jo mēs taču sākām ar „Madama Butterfly” pirmizrādi. Latvijas Radio gan neatrodas simts gadus šajā Doma laukuma ēkā, un simts gadus mēs arī neveicam mūzikas ierakstus.

Mana vēsture Latvijas Radio aizsākās 1977. gadā vēl kā studentei. Līdz ar to es varu atcerēties šādu periodu.

Tad, kad šeit ienācu, Radio mūzikas ziņā pilnā mērā varēja konkurēt ar Latvijas filharmoniju.

Viņiem nebija simfoniskā orķestra, bet mums bija. Valsts akadēmiskais koris „Latvija” tur, protams, bija, savukārt mums bija Latvijas Radio koris. 

Mums bija no orķestra atvasināts Radio kamerorķestris, mums bija Lauku kapela, kā arī Estrādes un vieglās mūzikas orķestris. Tam dažādos laikos ir bijuši dažādi nosaukumi, tāpat kā Radio orķestrim, kurš vienubrīd bija arī Valsts simfoniskais orķestris un tagad jau ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Laika gaitā viss mainījās. Viens pēc otra šie kolektīvi no Radio aizgāja. Bet tas nenozīmē, ka mūsu Pirmā studija, kurā tie visi kādreiz satilpa gan mēģinot, gan nereti arī ierakstot (lielie kolektīvi gan biežāk ierakstījās citās, plašākās telpās), kļuva klusa. Tāpat šeit turpinājās kā mēģinājumi, tā ieraksti.

Nekad nebija aizdomājusies, kā tas viss toreiz 1. studijā varēja sadzīvot. Bet kolektīviem tas izdevās ļoti labi.

Radio orķestris un Radio koris savulaik ne tikai spēlēja koncertus, bet viņiem bija arī ierakstu normas. Un jāteic, ka tieši tādas pašas ierakstu normas bija arī mūsu štata koncertmeistariem. Cik atceros, Radio pārsvarā vienmēr bija divi pianisti. Savā laikā tā bija Vilma Cīrule un Hermanis Brauns, pēc viņiem sekoja Inta Villeruša un Ventis Zilberts. Pēc tam šādas štata vietas Latvijas Radio vairs nebija. Mēs ierakstījām simfonisko mūziku, kora mūziku, dažādus solistus ar mūsu štata pianistiem, tāpat 1. studijas ierakstos piedalījās dažādi kameransambļi.

Tas, pēc kā mēs vienmēr esam tiekušies jebkurā jomā – tie ir ļoti augsti standarti. Mums katram bija jāparāda savs teksts redaktoram. Manuprāt, tas arī mūs pieradināja pie labas sarunu valodas.

Droši vien rodas jautājums, kurš šajā raibajā jūklī spēja saprast, ko tad ieskaņot? Kuru mūziku, kuru mūziķi? Radio, pirmkārt, vienmēr ir sekojis aktuālajam mūzikas dzīvē. Aktuālais nenozīmē tikai to, kas notiek šobrīd. Skatījāmies arī uz mūsu mantojumu. Lielākoties parasti centrējāmies uz lielākām jubilejām. Ņemot vērā, ka mēs rakstījām dažādus izpildītājus, aicinājām tos, kuri bija konkrētajā brīdī sasnieguši savu labāko formu un spēja mums dot ko interesantu. Rezultātā mums veidojās sava veida izlase no vislabākā, ko piedāvā mūzikas dzīve.

Kad pēkšņi mūžībā devās Ringolds Ore, Alnis Zaķis tika uzaicināts strādāt par Radio estrādes orķestra vadītāju. Ņemot vērā, ka Raimonds Pauls vadīja Latvijas Filharmonijas paspārnē esošo Rīgas estrādes orķestri, Alnis Zaķis bija vienīgais pietiekami augsta līmeņa mūziķis, kuram uzticēja ierakstu atlases pienākumu veikšanu.

Ierakstos mēs nevarējām „šķaidīties” ar pilnīgi visu, kas iespējams. Mums bija jāseko mūziķu gaitām, jāiet uz koncertiem, jāklausās.

Mums bija jābūt informētiem par to, kas ir labākais, lai  laikus sarunātu un aicinātu šos mūziķus uz studiju.  

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados neierakstīja arī jebkuru estrādes dziesmu. Komponisti nesa savus skaņdarbus. Tā saucamajā „tirdziņā” bija atsevišķa speciālistu komisija, un šie augstākās raudzes profesionāļi izvēlējās tikai labākās dziesmas. Skaidrs, ka kādam vienmēr bija jāsaka pēdējais vārds. Bieži vien to, tiesa, pēc koleģiālas apspriešanās, pieņēma mūsu vadītāji. Es domāju, ka tad, kad Jānis Ivanovs vadīja Mūzikas redakciju, varēja būt līdzīga sistēma.

Manā darba vēsturē bija tikai viens periods, kad skaņdarbu izvēli apspriedām ģenerāldirektora kabinetā. Tas notika Mākslas zinātņu doktora Arnolda Klotiņa laikā.

Izvērtējām tiešām rūpīgi, jo deviņdesmito gadu sākumā līdzekļu ierakstiem gandrīz nebija. Man šķiet, ka tobrīd mēnesī visiem ierakstiem mēs varējām atlicināt vien deviņdesmit latu. Tieši Arnoldam Klotiņam arī radās doma, ka ierakstiem jāvelta īpašs raidījums. Tā kā es tajā laikā jau strādāju ar  mūzikas ierakstiem un jau pirms tam biju veidojusi daudzus raidījumus, tad jaunā ideja bija jārealizē man.

Man šķiet, ka nosaukumu „Autogrāfs pēc ieskaņojuma” izdomāju es pati. Ēterā šo raidījumu varēja dzirdēt padsmit gadus. Šajā laikā uz sarunu aicināju vairāk nekā simts mūziķu, tāpat komponistus un skaņu režisorus. Ļoti priecājos, ka varējām saglabāt ne tikai mūsu mūziķu ierakstus, bet arī viņu pārdomas un atmiņas. Man šķiet, ka vēsturei tas noderēs.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenais mākslas eksperts Ingus Barovskis.

Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas piektā daļa, kurā ierodas viesi, ir veltīta tiem, kuriem ir svarīga ne tikai radošā intimitāte, radošā vientulība un vienatne, bet arī sabiedrība, atrašanās cilvēkos, troksnis, iespējams, varētu teikt, skaņu telpas intensitāte, kas rezultējas unikālos dzejas un prozas tēlos, aizgūtos no reālās dzīves.

Ar viesiem šeit saprotam ne tikai viesus, kas ierodas mājās, bet arī to, ka cilvēks pats kļūst par viesi, piemēram, radošās prokrastinācijas momentos dodoties uz dažādām publiskām vietām vai vienkārši ciemos pie kāda.

Šajā laikā – tas ir  20. gs. sākumā – ir attīstīta t. s. kafejnīcu kultūra, kurās pulcējas ne tikai svinētgribētāji, krogusbrāļi, spēcīgu vai ne tik spēcīgu dziru cienītāji, bet arī radošās personības, gan lai vienatnē pasēdētu, gan lai komunicētu ar citiem, gan lai novērotu dažādo pūli, vācot raksturus, vācot tēlus saviem radošajiem darbiem. Šajā aspektā kā vienu no ievērojamākajiem tēlu vācējiem var minēt Jāni Ezeriņu.

Viņš strādājis ļoti intensīvi, bet tikpat intensīvi arī prokrastinējis, dodoties uz dažādām kafejnīcām, kur dažkārt pavadījis visu nakti, vērodams cilvēkus, notikumus, jā, arī noklausīdamies sarunas. Vai arī – ja intensīvi strādājis, arī tad Ezeriņš ir devies garā pastaigā, kuras laikā mēdzis ieklīst kādā krogā, kur sagaidījis rītu ļaužu vidū. No šiem krogu un kafejnīcu apmeklējumiem izaugusi lielākā daļa Ezeriņa noveļu, turklāt tēlus un stāstus viņš fiksējis piezīmju grāmatiņā.

Un, kad stāsts nobriedis, Ezeriņš varējis rakstīt jebkur – viesnīcā, svešās mājās, laikrakstu redakcijās, publiskā vidē. Uz galda bieži vien atradusies alus pudele, apkārt izmētāti papirosu gali un sērkociņi.

Iegrimis darbā, viņš pilnīgi mehāniski aizdedzinājis papirosu pēc papirosa, telpa pildījusies ar dūmiem. Visbiežāk stāstu viņš uzrakstījis vienā vakarā, vienā paņēmienā. Minētā piezīmju grāmatiņa ieraudzīsiet arī ekspozīcijā, tāpat arī Ezeriņa radošās telpas recepciju.

Sabiedriskā dzīve ir aktuāla un radošo potenciālu gan sekmējoša, gan, kā atzīst pati dzejniece, brīžiem traucējoša Austrai Skujiņai. Skujiņas ikdiena noris aktīvā sabiedriskajā dzīvē: dienā viņa strādā Zemkopības ministrijā, bet vakarus pavada saviesīgos pasākumos, kafejnīcās, restorānos, arī Darba jaunatnes sanāksmēs.

Bohēma ir neatņemama Skujiņas ikdienas dzīves daļa, ar kuras palīdzību viņa mēģina kliedēt vientulību, baudot vīnu un līksmojot starp cilvēkiem.

Laikabiedri Skujiņas publisko dzīvi uztvēruši dažādi, piemēram, Kārlis Fimbers saka, ka “Viņas uzvešanās Šīrona restorānā neko neatšķīrās no ielasmeitas izturēšanās”. Taču  ikonisks ir viņas dzejolis “Meitenei kafejnīcā”, kas, šķiet, izsaka pašas Skujiņas būtību. Skujiņas dzīve ir ļoti intensīva, viņa raksta: ”Nu cik tad atliek man priekš sevis laika? – Naktīs! Jā, naktīs es satinos vecajā mētelī un nolieku sev priekšā veselu kaudzi grāmatu un papīru, bet laiks aizvien par īsu, un aizvien man jāredz, ka padarīts bezgala maz.

Ap diviem, trim es nospriežu līst gultā, jo otrā dienā ir darbadiena, un, lai arī miegs nenāk, mazākais, acis jāatpūtina.”

Un tad atkal ir jauna diena Zemkopības ministrijā un jauni vakari viesību dzīvē.

Pie viesību cienītājiem pieder arī  Linards Tauns, kuram bija daudz draugu un paziņu, kas iegriezās Elles ķēķī viņa miteklī viesos pie Tauna un izmantoja arī tur esošo otro gultu brīžos, kad viesības jau bija tā nogurdinājušas, ka mājas šķita saviem spēkiem vairs nesasniedzamas.

Linards Tauns, lai arī strādāja V. Štāla spiestuvē par burtlici, savu ikdienu Ņujorkā pavadīja diezgan bohēmiski, tāpēc gadījās reizes, kad pietrūka naudas rēķiniem.

Vienā no šādām reizēm Tauns nebija samaksājis par elektrību, tāpēc draugs un domubiedrs Gunars Saliņš izsludināja akciju ķēķiniekiem, lai tie samet naudu. Jānis Krēsliņš šo palīgā saucienu kolorīti iedēvēja par “Linarda Tauna apgaismošanas fondu” – par to liecina ekspozīcijā atrodamais glāzes paliktnis un citi Tauna saviesīgās dzīves elementi.

Noslēgumā: viesības, publiskā dzīve, kas mijas ar radošā darba vientulību, vai tieši pretēji radīšanas process, kam nepieciešama publiskā telpa, kur cilvēks var justies viens pūlī, ir viens no tiem veidiem, kā nonākt pie radošā darba rezultāta, to mēs redzēsim M6 ekspozīcijas piektajā daļā, kurā ierodas viesi.

Jau gandrīz 70 gadus festivāls "Varšavas rudens" veido laikmetīgās mūzikas ainavu Eiropā. No Varšavas pirms pāris dienām atgriezusies mūsu kolēģe Anna Veismane, kuras iespaidus par šī gada festivālu izzinām sarunā "Pa ceļam ar Klasiku".

Viņa stāsta, ka nonākusi līdz ceļam uz festivālu "Varšavas rudens" šā gada aprīlī, kad Anna viesojās Dublinā, Dublinas jaunās mūzikas festivālā.

"Tur bija īpaša delegātu programma, uz kuru bija ieaicināti desmit delegātu, lielākoties festivālu direktori, bet arī žurnālisti (kā es). Sadarbības programmā mēs iepazināmies ar dažādu festivālu rīkotājiem Eiropā, un kad ieminējos, ka "Varšavas rudens" ir virziens, kurā latviešu, lietuviešu komponisti ir raudzījušies jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, piemēram, Pēteris Vasks, Imants Zemzaris (atceramies viņa 1973. gadā radīto klavieru skaņdarbu "Varšavas triptihs"). Lietuviešu komponistu virziens un skats uz Poliju, uz Varšavu, ir bijis, iespējams, pat vēl izteiktāks, un to mēs ar Polijas kolēģiem arī pārrunājām. Viņi, protams, šo kontekstu nezināja, stāstīja vairāk par sevi. Bet to, ka Baltijai šis festivāls ir bijis ļoti nozīmīgs, tas viņiem bija pārsteigums.

Festivāla laikā apmeklēju gan koncertus, kas notika viscaur Varšavā, ne tikai pašā centrā, gan meistarklases un dažādus sarunu formātus, tikšanās ar komponistiem, ar māksliniekiem, ar mūziķiem, ar festivālu rīkotājiem.

Varšavā es ierakstīju trīs intervijas ar festivāla māksliniecisko vadītāju, komponistu Jeržiju Kornovicu, ar Polijas Radio 2. kanāla redaktori Joannu Grotkovsku, ar kuru mēs bieži tiekamies arī "Rostrum" konkursos, un ar komponistu Pjēru Žodlovski."

Džoana La Barbara ir amerikāņu komponiste, vokāliste un improvizatore, kas kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām eksperimentālās un laikmetīgās mūzikas balsīm. Viņa pazīstama ar novatoriskām balss tehnikām, kas paplašina tradicionālo dziedāšanas robežas, un ir sadarbojusies ar tādiem komponistiem kā Stīvs Reihs, Filips Glāss, Džons Keidžs un citi.

La Barbara vienlīdz aktīvi darbojas gan kā interprete, gan kā autore, radot darbus balsij, elektronikai un dažādiem ansambļiem, un viņas ieguldījums ir būtiski ietekmējis laikmetīgās vokālās mākslas attīstību. Vokāla novatore un komponiste Džoana La Barbara ir šī gada festivāla „Skaņu mežs” goda viešņa.

Viņas pieredze un jau izdarīto darbu saraksts ir iespaidīgs, lai 78 gadu vecumā dotos pelnītā atpūtā, bet viņai ir vēl daudz ko teikt un publika un koncertorganizatori viņu ar prieku sagaida dažādās pasaules vietās, arī pavisam drīz gaidām viņu Rīgā, otrajā festivāla „Skaņu mežs” dienā, 4. oktobrī, kultūrtelpā „Hanzas perons”.

Ar Džoanu La Barbaru sazinājāmies Zoom platformā. Signe Lagzdiņa Rīgā, viņa – Ņujorkā.

Signe Lagzdiņa: Cik bieži Jūs sniedzat koncertus?

Džoana La Barbara: Paskatīsimies. Pavasarī man bija vairāki koncerti. Es biju Berlīnē un vairākās pilsētās Šveicē, un pēc tam Hāgā, Nīderlandē. Es agrāk ceļoju apmēram trešo daļu no gada. Un tad, protams, līdz ar pandēmiju tas viss uz ilgu laiku apstājās. Man bija liels prieks atkal atgriezties pie koncertiem. Esmu ļoti priecīga, ka dodos uz Latviju. Nekad vēl neesmu bijusi Latvijā.

Ieskatījos jūsu mājaslapā un ieraudzīju, ka jūs strādājat pie jauniem darbiem, ko pasūtinājusi grupa Roomful of Teeth.

Jā, pie tā esmu strādājusi jau labu laiku. Patiesībā tas sākās tieši pirms pandēmijas. Mums ar vīru Mortonu Subotniku bija pasūtījums. Es strādāju pie vokālās partijas, bet viņš – pie elektroniskās. Mums bija paredzēts doties uz Masačūsetsu, uz Mass MoCA muzeju, lai tur strādātu ar Roomful of Teeth. Tad viss apstājās. Pirmā iepazīšanās notika Zoom platformā – ērti, bet mūzikai tas nav piemērots.

Darbs joprojām ir procesā, un tam pagaidām dots nosaukums On the Motion of Leaves (“Par lapu kustību”). Es daudz domāju, ko varētu paveikt ar šo balsu grupu, kas spēj ļoti daudz. Vienu dienu sēdēju pagalmā, klausījos un sapratu, ka mani patiesībā fascinē lapu skaņas – vējš, kas plūst cauri kokiem. Nolēmu to izmantot kā pamatu kompozīcijai. Tā kā grupā ir astoņas balsis, kas uzstājas puslokā ar mikrofoniem, izlēmu skaņas kustību veidot dabisku – lai skaņa plūstu cauri balsīm, radot līdzīgu sajūtu kā vējš, kas šalc koku galotnēs vai atsevišķās lapās.

Tas skan ļoti poētiski. Šī grupa pirms dažiem gadiem bija Latvijā, un šopavasar mēs tikāmies ar Karolainu Šo. Kā jums šķiet, vai cilvēki, kas strādā ar balsi, paplašinātām tehnikām un eksperimentālo mūziku, ir liela vai maza ģimene? Vai Jūs to uztverat kā ģimeni?

Jā, noteikti. Tas ir jauks veids, kā uz to raudzīties. Kad es sāku, ar balss eksperimentiem nodarbojās ļoti maz cilvēku, un man šķita, ka dodos nezināmā teritorijā. Tagad tādu ir vairāk, bet tas joprojām ir neliels loks. Mēs esam izstrādājuši līdzīgas tehnikas. Es zinu, ka The Roomful of Teeth daudz mācījās no dažādām kultūrām un tās pētīja. Mans darbs vairāk ir pašas balss izpēte. Klausos pasaules mūziku, tā mani iedvesmo, bet es to neatdarinu.

Vai Jūsu bērnībā vai izglītībā ir bijis kas īpašs, kas devis spēku vai interesi kļūt par to, kas Jūs esat – balss pētniece?

Nezinu, vai ir bijis kas konkrēts. Vienmēr esmu dziedājusi, veidojusi teātra izrādes. Bērnības draudzene man nesen atgādināja, kā es bērnībā rīkoju izrādes uz sava lieveņa. Tā ka uzstāšanās man vienmēr bijusi dabiska. Vidusskolā man bija folkgrupa, es dziedāju baznīcas koros un skolā. Tad izlēmu nopietnāk pievērsties balsij un studēt. Kad pabeidzu mācības, domāju – nu, un ko tālāk? Tad sāku mēģināt visu: džezu, roku (roks man īsti nepadevās) un nonācu pie eksperimentiem, sadarbojos ar improvizējošiem mūziķiem, mācījos no viņiem un sāku atdarināt instrumentu skaņas. Tā pamazām nonācu pie laikmetīgās un eksperimentālās mūzikas, strādājot ar komponistiem kā Stīvs Reihs, Filips Glāss, Džons Keidžs, Alvins Lusjē, Roberts Ešli un citiem, kas rakstīja darbus manai balsij.

Es balss skanējumu uztveru kā instrumentu, ko pētīt gluži kā citi mūziķi pēta savējos. Tas kļuva par mana radošā ceļa pamatu.

Kāda bija eksperimentālās mūzikas vide, kad Jūs sākāt?

Klausījos Jūsu intervijas – vai pareizi sapratu, ka sākumā Jūs netikāt Mūzikas akadēmijā un par to teicāt: “Par laimi, ka tā”?

Jā. Kad sāku mācīties balsi, neatradu īsto pedagogu – vienkārši devos uz vietējo mūzikas skolu, kur skolotājs apmācīja gan vokālu, gan trompeti, gan klavieres. Tāpēc apmācība nebija laba. Viņa gribēja, lai kāds dziedātu “Lakmē” Zvanu āriju, bet man tāds repertuārs nebija piemērota. Tāpēc, kad kārtoju iestājeksāmenus konservatorijās, biju ar nepareizo repertuāru. Un jā, es netiku konservatorijā. Es iestājos Sirajkūzas Universitātē, pēc tam pārgāju uz Ņujorkas Universitāti, jo nevarēju sagaidīt, kad tikšu uz Ņujorku un sākušu karjeru. Man šķiet, ka universitāte bija brīnišķīga pieredze – tur varēju apgūt dažādas lietas, ne tikai mūziku. Tā bija plašāka izglītība, plašāka pieredze, iespēja satikt dažādus cilvēkus ar dažādām interesēm.

Sabiedrībai vēl daudz kas jālabo attiecībās starp vīriešiem un sievietēm un kultūru un sievietēm.

Pilnīgi piekrītu. Vai jūs teiktu, ka eksperimentālā mūzika ir vairāk par idejām vai pašu skaņu, vai abu sajaukumu? Kas Jums ir eksperimentālā mūzika?

Tā ir par idejām, par ideju izpēti. Man tas ir kaut kas līdzīgs sinestēzijai – es redzu skaņu, kad dziedu. Ne gluži krāsas, kā daži citi, bet formas un enerģiju. Tāpēc mani meklējumi saistīti ar to, kā ar balsi atklāt dažādas skaņas un ļaut balsij pašai mani mācīt. Mani eksperimenti ar balsi ir vienkārši mēģinājums noskaidrot, ko balss spēj, un pēc tam izlemt, ko ar šīm atklātajām iespējām darīt. Viena no lietām, kas mani ļoti interesēja, bija tas, ko saucu par “skaņu gleznām”. Strādājot ar magnētisko lentu – kādreiz tas bija mūsu galvenais darba rīks –, man šķita, ka ar balsi gleznoju uz lentes, veidoju slāņus un pamazām tos sajaucu, radot kompozīciju.

Vai jūs vēl joprojām izmantojat magnētisko lentu?

Nē, vairs ne. Ir cilvēki, kas to joprojām dara, jo uzskata, ka skaņas kvalitāte atšķiras no digitālās. Es pati dziedāšu dažus agrīnos darbus, kas sākotnēji ierakstīti uz magnētiskās lentes – varbūt tur patiešām jūtama atšķirīga kvalitāte. Bet jāsaka, digitālajā vidē miksēt ir daudz vieglāk, nekā ar žileti griezt lenti un līmēt kopā. Tas bija ļoti laikietilpīgi. Tagad daudz ērtāk ir paņemt mazos skaņas gabaliņus un kārtot tos slāņos. To es iemācījos no Džona Keidža – viņa ideju par slāņiem: apvienot vairākus darbus, kas sākotnēji nebija viens, un skatīties, kas notiek.

Tā ir kļuvusi par daļu no mana kompozicionālā procesa – ierakstu tagad datorā, tad ņemu skaņas fragmentus un pārvietoju.

Un, protams, digitāli neko nezaudē – atšķirībā no lentes, kur vienā nepareizā vietā iegriežot, varēja visu sabojāt. Tagad mēs daudz vieglāk varam kārtot slāņus un pētīt idejas, kopējot un brīvi eksperimentējot.

Vai jūs varat pastāstīt mūsu klausītājiem, kā iepazināties ar Džonu Keidžu, kādi bija pirmie iespaidi un kā attīstījās sadarbība?

Mana pirmā tikšanās ar Keidžu bija 1971. vai 1972. gadā. Es strādāju ar Stīvu Reihu, mēs koncertējām Eiropā. Arī Džons Keidžs un Deivids Tudors toreiz tur uzstājās, un dažkārt mūsu ceļi krustojās festivālos. Berlīnē viņam bija darba (Harpsichord) HPSCHD uzvedums Filharmonijā – milzīga, haotiska izrāde ar orķestri, klavesīniem, elektroniskiem instrumentiem, slaidiem un mēness nolaišanās projekcijām. Man, 23 gadus jaunai, tas šķita satriecoši un traucējoši.

Es piegāju pie viņa un teicu: “Kāpēc jūs pasaules haosam pievienojat vēl vairāk haosa?” Apkārtējie viņa sekotāji sašutumā ievilka elpu, un es nodomāju, ka saruna beigusies.

Aizgāju prom, bet pēc brīža sajutu pieskārienu pie pleca. Tas bija Keidžs. Viņš sacīja: “Varbūt, kad iziesiet pasaulē, tā vairs nešķitīs tik haotiska.” Tas mani ļoti pārsteidza – nevis tāpēc, ka mainītu manu viedokli par darbu, bet tāpēc, ka viņš tūkstošiem cilvēku vidū mani atrada un atbildēja uz manu jautājumu.

Pēc dažiem gadiem, kad biju sākusi komponēt pati, es satiku Keidžu. Man bija gaidāmi pirmie koncerti ar maniem darbiem. Uzrakstīju uz lapiņas vietas un teicu: “Es esmu Džoana La Barbara, dziedātāja un komponiste. Man tūlīt būs pirmie koncerti, un es vēlos, lai jūs atnākat.” Viņš piekrita – un tiešām atnāca.

Es izpildīju vienu no pirmajiem darbiem – Voice Piece: One Note Internal Resonance Investigation –, ļoti prasīgu un minimālistisku skaņdarbu par dažādu tembru un krāsu atklāšanu vienā notī, izmantojot rezonanses punktus galvā, multifoniku un virsskaņas.

Vēlējos piereģistrēt autortiesības šim darbam, bet man atbildēja, ka jūs nevarat reģistrēt vienu noti, un man bija jāizdomā kā to pierakstīt, lai viņi saprastu, ka tā nav gluži tikai viena nots.

Atskaņojot to, man tas šķita kā lidojums ārpus ķermeņa, bet es saņēmos, jo zināju, ka Keidžs ir zālē. Pēc koncerta viņš pie manis pienāca un teica: “Tas bija brīnišķīgi. Vai vēlies ar mani strādāt?” Un iedeva partitūru. Viņš bija sagatavojies.

Tātad bija divas tikšanās: pirmā – kur biju drosmīga, bet arī apjukusi un sašutusi par redzēto. Vēlāk uzzināju, ka arī viņš pats nebija apmierināts ar to uzvedumu. Un tad sākās mūsu sadarbība – es strādāju ar viņu daudzus gadus, ceļoju kopā. Cilvēki vienmēr viņam piegāja ar jautājumiem pat ēšanas laikā, un viņš vienmēr pacietīgi atbildēja.

No viņa es iemācījos ļoti daudz. Viņš bija lielisks mentors un draugs. Pēdējā uzstāšanās, kurā viņš piedalījās, bija darbs, ko viņš bija uzrakstījis tieši man, sitaminstrumentālistam Viljamam Vainantam un pianistam Leonardam Steinam (Šēnberga pēdējam asistentam). Mēs to izpildījām Central Park Vasaras skatuvē koncertā 23. jūlijā, divas nedēļas pirms viņa nāves, neilgi pirms viņa 80. dzimšanas dienas.

Kā bija sadarboties ar Stīvu Reihu vai Mortonu Feldmanu? Vai viņi vienmēr zināja, ko vēlas no balss, vai arī jūs palīdzējāt viņiem to atklāt?

Es domāju, ka palīdzēju ļoti daudz. Es zināju, ka Stīvs meklēja kādu, kas spētu atdarināt instrumentu skaņas, kad viņš strādāja pie darba Drumming. Es tolaik sadarbojos ar citu komponistu, Maiklu Saulu, galvenokārt ierakstot reklāmas. Tajā laikā mani eksperimenti bija tieši ar instrumentu skaņu imitēšanu. Maikls mani ieteica Stīvam, un viņš lūdza mani atdarināt bongo bungas. Viņš gan secināja, ka sievietes balss tam īsti neder, bet marimbu gan varētu atdarināt ļoti labi – un tas arī bija tas, ko es darīju. Viņš savos darbos izmantoja manas idejas par instrumentu skaņu imitēšanu.

Ar Mortonu Feldmanu iepazinos laikā, kad dzīvoju Berlīnē 1979. gadā. Man bija mākslinieku programmas stipendija, kas ļāva tur dzīvot un strādāt. Kad jutos iestrēgusi, rakstīju komponistiem un lūdzu viņus radīt darbus man. Tā es vērsos arī pie Feldmana un lūdzu viņu uzrakstīt darbu balsij un orķestrim. Viņš atbildēja, ar jautājumu vai jums ir orķestris, kas vēlas to atskaņot, jo tas prasītu daudz darba. Man tāda nebija. Vēlāk viņš atsūtīja partitūru darbam Three Voices.

Tas ir lielisks skaņdarbs vienai balsij, bet rakstīts trīs līnijās. Divas augšējās balsis tiek ierakstītas un atskaņotas pa skaļruņiem, un dzīvā balss sadarbojas ar tām.

Partitūrā nav tempa norāžu, tādēļ man nācās pašai noteikt tempu, balstoties uz ātrāko figūru. Es jautāju Feldmanam, cik ilgi, viņaprāt, skan šis darbs. Viņš teica – 45 minūtes. Taču, kad sāku ierakstīt, tas iznāca ap 90 minūtēm. Viņš atbildēja: “Jā, es vienmēr domāju, ka būs ap 90.”

Pēc viņa nāves es vēlējos ierakstīt šo darbu. Ierakstu kompānija man teica, ka CD var ierakstīt tikai 58–60 minūtes. Tad es mācījos dziedāt ātrāk un darbu ierakstīju 47 minūtēs. Tātad pastāv gan 90, gan 47 minūšu versija. Es to izpildīju vairāk nekā 25 gadus, un atkarībā no situācijas izvēlējos, kuru versiju atskaņot. 90 minūšu versija rada sajūtu, it kā tu būtu sniega vētrā, savukārt īsākā – kā mierīga sniegpārlu sniega klātbūtne.

Skatoties jūsu uzstāšanās, pamanīju, ka Jūsu pirksti un rokas kustas, it kā spēlētu kādu instrumentu. Vai varat padalīties kā jūs to uztverat?

Jā, daudzi ir komentējuši. Īpaši aktīva ir mana kreisā roka, bet labā paliek mierīga. Es to nekontrolēju apzināti – ļauju rokām un ķermenim darīt, kas nepieciešams. Manuprāt, tā ir enerģijas plūsma vai skaņas veidošana. Tas notiek zemapziņā. Īpaši improvizācijā esmu tā sauktajā “zonā” – skaņas ceļojumā, kur viss kalpo skaņas atklāšanai. Prāts vienlaikus ļoti ātri analizē: vai turpināt šo materiālu, vai mainīt un kā mainīt. Tā ir ļoti sarežģīta situācija – ķermenis rada skaņu, bet prāts to analizē un vada.

Vai varat pastāstīt par Rīgas koncertu? Vai skanēs tikai jūsu darbi, un cik liela daļa būs improvizācija?

Koncertā skanēs mana mūzika – man patīk nosaukums: „Balss kā pirmais instruments, skaņu gleznas – Džoanas La Barbaras mūzika”, būs dažādi darbi no dažādiem manas dzīves periodiem. Būs arī improvizācija, piemēram, Solitary Journeys of the Mind, kas vienmēr izklausās citādi. Tā sākas ar vienu vokālu žestu, kuru nosaka mans ķermenis un balss konkrētajā brīdī, un tad es to attīstu.

Es noteikti izpildīšu vairākas skaņu gleznas, tostarp savu pirmo, Twelve Song, un darbu Windows – nepārtrauktu operu, kas sastāv no ierakstiem, veiktiem no 2003. līdz 2019. gadam, kur ir mana balss un ansamblis Ne(x)tworks. Tas ir balstīts mūsu ziņkārē redzēt to, kas ir aiz tiem logiem, kuriem paejam ik dienas garām. Esmu iedvesmojusies no Virdžīnijas Vulfas un Džozefa Kornela mākslas.

Vēl atskaņošu darbu Erin (1980), ko iedvesmoja avīzē redzēta fotogrāfija – tēvs nes sava dēla, Īru Republikāņu armijas dalībnieka, zārku. Šī bilde un arī īru literatūra, piemēram, Džeimss Džoiss un Semjuels Bekets, mani dziļi ietekmēja. Radīju daudzslāņainu kompozīciju ar iztēlotiem tēliem – sievietēm, zvejniekiem, sarunām. Vēlāk šo darbu izmantoja komponists Johans Johansons filmā Arrival. Mana balss tur kļuva par citplanētiešu – heptapodu – valodu.

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane.

No 13. līdz 19. oktobrim Latvijā atzīmēsim ikgadējo UNESCO nedēļu. Tā mums atgādina, ka jau vairāk nekā trīsdesmit gadus esam daļa no šīs starptautiskās organizācijas, kas visā pasaulē rūpējas par izglītību, zinātni un kultūru. Šogad nedēļas uzmanības centrā būs dokumentārais mantojums un UNESCO programma “Pasaules atmiņa”. Tās mērķis ir saglabāt mūsu kolektīvo atmiņu un nodot to nākamajām paaudzēm.

Daudzi no jums zina par UNESCO Pasaules mantojuma vietām – piemēram, Tadžmahalu, Versaļas pili vai mūsu pašu Rīgas vēsturisko centru. Daži noteikti ir dzirdējuši arī par nemateriālā kultūras mantojuma sarakstiem, kurā iekļauta Dziesmu un deju svētku tradīcija. Taču reti kurš zinās, ka savs nozīmīgāko vērtību saraksts ir arī dokumentārajam mantojumam.

Tajā iekļautas liecības, ko cilvēce pierakstījusi vai citādi iemūžinājusi grāmatās, vēstulēs, rokrakstos, fotogrāfijās, skaņu ierakstos, filmās, pat zvanos un zīlēšanas kaulos.

Pasaules atmiņas izveide diemžēl cieši saistās ar kara radīto postu. 1992. gadā Sarajevas bombardēšanā tika iznīcināta Nacionālā bibliotēka ar simtiem gadu laikā uzkrātu zināšanu bagātību. Pēc tā UNESCO nolēma: cilvēces kopīgā atmiņa ir jāsargā. Un jau 1995. gadā tika izveidots starptautiskais Pasaules atmiņas reģistrs, kurā šobrīd ir 570 unikālas liecības no visas pasaules. Kādas liecības reģistrā ir atrodamas?

Bēthovena Devītās simfonijas manuskripts un Astrīdas Lindgrēnas arhīvs, Čornobiļas atomelektrostacijas katastrofas dokumenti un Austroungārijas telegramma, kas aizsāka Pirmo pasaules karu.

Pasaules Veselības organizācijas programma baku izkaušanai, Annas Frankas dienasgrāmata, Amundsena Dienvidpola ekspedīcijas materiāli un Īzaka Ņūtona rokraksti. Šīs un citas liecības stāsta gan par notikumiem, kas izmainīja vēstures gaitu, gan zinātnes atklājumiem, gan par izcilu personību radošo devumu un cilvēka gara diženākajiem sasniegumiem.

Arī Latvijas vēstures un identitātes aspekti ir ierakstīti šajā kopīgajā cilvēces atmiņā:

Lai arī Latvijas arhīvos, bibliotēkās, muzejos un citās atmiņas institūcijās meklētu, atrastu un izceltu izcilākās dokumentārās vērtības 2009. gadā tika izveidots “Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālais reģistrs. Šobrīd tajā ir iekļautas 10 nominācijas, kuru iepazīšana ir kā ceļojums laikā.

Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcijā redzam, kāda pirms simts gadiem bija mazpilsētas ikdiena. Eduarda Krauca stikla negatīvos soli pa solim izsekojam Ķeguma spēkstacijas celtniecības gaitām. Pieminekļu valdes ekspedīciju fotogrāfijās varam ieraudzīt prasmes un dzīvesveidu, kas mūsdienās gandrīz izzudis. Fonogrāfa valču ierakstos saklausām latviešu tautas mūzikas skanējumu no pagājušā gadsimta sākuma. Rīgas rātes protokolu grāmatas paver vēstures lappuses Latvijas galvaspilsētas attīstības iepazīšanai gandrīz triju gadsimtu garumā. Nozīmīgs pavadonis šajā pagātnes izpētes ceļā ir arī Johans Kristofs Broce, kura rūpīgajos zīmējumos un rokrakstos iemūžināta Latvijas teritorijas vēsture no 13. līdz 19. gadsimtam.

Tāpat Latvijas nacionālajā reģistrā tiek sargāti mūsu literārie un garīgie dārgumi: Raiņa un Aspazijas vēstules vairāk nekā 30 gadu garumā, Hernhūtiešu rokraksti, kas apliecina latviešu identitātes dzimšanu, un Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss, kas atklāj cilvēka spēju saglabāt cerību pat vissmagākajos apstākļos. Tāpat reģistrā glabājas arī Latvijas Centrālās Padomes 1944. gada 17. marta memorands – apliecinājums mūsu gribai pēc neatkarīgas valsts.

Šogad notiks Latvijas Nacionālā reģistra papildināšana, un pavisam drīz uzzināsim, kādas jaunas vērtības to bagātinās.

UNESCO programma “Pasaules atmiņa” mums atgādina, ka dokumentārais mantojums nav tikai papīru kopums arhīvā. Tie ir dzīvi stāsti, kas tver pagātnes liecības, veido mūsu kopīgo identitāti, un ir nozīmīgi saglabāšanai nākotnē.

Laikmetīgās mākslas centra Kim? radošā direktore Zane Onckule, galerijas Māksla XO vadītāja Ilze Žeivate un māksliniece Līga Spunde stāsta par Latvijas mākslinieku gaitām ārpus Latvijas robežām. "Kā mēs varam viņiem tajās palīdzēt?" jautā  mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

29. septembrī 150. gadskārta apritēs Rīgas Doma ērģelniekam, komponistam un pedagogam Haraldam Kreicburgam (1875–1948, Creutzburg). Pieminot un atceroties šo mūziķi Rīgas Doma ērģelnieks Aigars Reinis 26. septembrī atskaņos Johana Sebastiāna Baha ērģeļmūzikas programmu, bet "Klasikā" pa Kreicburga dzīvi un veikumu stāstīt aicināts Rīgas Doma ērģeļmeistars Viesturs Ilsums.

Haralds Kreicburgs dzimis Kuldīgā, skolojies pie Rīgas Doma Walcker firmas ērģeļu būves iniciatora Frīdriha Vilhelma Bergnera un Leipcigas konservatorijā. No 1897. gada sācis pedagoga gaitas Rīgā, bet no 1906. līdz 1933. gadam (ar pārtraukumiem) bija Rīgas Doma ērģelnieks un kora vadītājs. 

Savas darbības laikā Rīgas Domā Kreicburgs veidoja bagātīgu mūzikas dzīvi, sadarbojoties ar koriem un orķestriem. Viņš bija Baha biedrības kora diriģents, ar kuru kopā tika iestudētas lielas oratoriālas formas, tajā skaitā blakus Baha mūzikai arī daudz romantisma laika opusu.

Kreicburgam bija plašs ērģeļrepertuārs, kā arī viņš bija ražīgs komponists. Viens no viņa ievērojamākajiem darbiem ir Rekviēms (1914–1915),viņš komponēja arī oratorijas, psalmus un dažādus vokāli instrumentālus darbus.

Viesturs Ilsums: Kreicburgs ir bijis diezgan ražīgs komponists - viņa pūrā ir 30 motetes, 12 psalmi, orķestra svīta un dažāda instrumentālā mūzika. Viņa daiļrades noslēgums nebija Latvijā - 1933. gadā viņš devās uz Vāciju. Tas bija politiski sarežģīts laiks, kad Doma baznīcu pameta vācu draudze, un domāju, ka savas partitūras viņš noteikti paņēma līdzi. Viņš nav vienīgais komponists un mūziķis, kurš līdz šim nav pieminēts pārāk bieži, kaut vai Vilhelms Bergners, viņa priekštecis Rīgas Domā - arī no viņa nekas pārāk daudz netiek izpildīts, kaut gan dažas viņa dziesmas ir skanējušas Dziesmu svētkos.

Ir ļoti maz saglabājies ziņu par viņu kā komponistu un ērģelnieku, lai arī viņš ir diezgan ievērojamu laiku spēlējis Domā - apmēram 25 gadus. 

Vai Rīgas Domā ir kāds skapītis vai seifs, kur ir noglabāti materiāli un jūs mēdzat ielūkoties brīdī, kad, piemēram, top jubilejas koncerts kā šovakar?

Viesturs Ilsums: Domā tāda skapīša īsti nav, bet ir bijusi bibliotēka - ir bijis diezgan akurāts apraksts, kas šajā bibliotēkā atradies. Nejaušības pēc man ir gadījies sastapt gan nošu izdevumus, gan dažādus rokrakstus ar šīs bibliotēkas zīmogu, arhivārā apritē, kur šie diezgan retie izdevumi neiederētos, bet kā šo informāciju var iegūt - Valsts vēstures arhīvā un tā laika periodikā. Tas arī viss.

Stāsta skaņas dizainere, komponiste un audio entuziaste Kristīne Botrosa.

Kad runājam par mūzikas ierakstu industrijas pirmsākumiem, bieži domājam, ka tie meklējami tādos žanros kā rokenrols, popmūzika vai džezs. Taču īstenībā mūzikas ierakstu pirmsākumi meklējami daudz senāk.

1902. gadā itāļu tenors Enriko Karūzo ierakstīja āriju “Vesti la giubba” no Ruggero Leoncavallo operas “Pagliacci” (Pajaci). Vēlāk Karūzo šo āriju atkārtoti ierakstīja 1904. un 1907. gadā, sadarbojoties ar Victor Talking Machine Company, kas vēlāk kļuva par RCA Red Seal zīmola priekšteci.

1907. gada ārijas ieraksts kļuva par pirmo pasaulē, kas sasniedza vairāk nekā vienu miljonu pārdotu kopiju. Šis sasniegums ir tik unikāls, ka ir ierakstīts arī Ginesa rekordu grāmatā.

Taču pats fakts par miljonu pārdoto kopiju būtu grūti izskaidrojams, ja nesaprastu tehnoloģiju, kādā šis ieraksts tapa. Karūzo balss tika iemūžināta, izmantojot akustisko ierakstīšanas metodi. Tā bija mehāniska sistēma: skaņas viļņi tika savākti ar lielu metāla ragu, kas pēc izskata atgādina lielu konfekšu tūtu, un tie skaņas viļņus novadīja tālāk uz diafragmu. Vibrācijas mehāniski kustināja adatu, kura iegrieza šīs kustības vaska cilindrā.

Ir vērts atcerēties, ka tajā laikā nebija mikrofonu un skaņas pastiprinātāju, kā arī elektrība bija jauns ienākums sabiedrībā, kas vēl nebija ienākusi ierakstu studijā. Ieraksta kvalitāte bija ar ierobežotu dinamiku un frekvenču diapazonu. Tas nozīmēja, ka mūziķiem un dziedātājiem burtiski bija jāstāv pie raga — ļoti tuvu, lai skaņa vispār tiktu uztverta. Vāji instrumenti un klusākas balsis šajā sistēmā pazuda.

Bet Karūzo balss bija citāda. Tā bija tik spēcīga, tik skaidra un tik bagāta ar tembru, ka pārspēja tehnoloģijas ierobežojumus un piepildīja ierakstu ar jaudu, kādu klausītāji nebija pieredzējuši.

Un tieši tas padarīja viņu par pirmo īstās ierakstu industrijas zvaigzni. Klausītāji varēja paņemt viņa balss spēku līdzi uz mājām, klausīties to uz gramofona un piedzīvot patiesu operas dramatismu savā viesistabā atkal un atkal.

Karūzo sasniegums nebija tikai komerciāls. Tas parādīja, ka ieraksts var būt mākslas darbs pats par sevi — ne tikai koncerta ēna, bet pilnvērtīga mūzikas pieredze, ko var atkārtot atkal un atkal, katru reizi ierakstā atklājot ko jaunu. Karūzo ieraksts pavēra ceļu visai ierakstu industrijai, kādu mēs to pazīstam šodien.

Karūzo ietekme saglabājās gadu desmitiem.

1987. gadā viņam tika piešķirta Grammy balva par mūža ieguldījumu, apliecinot, ka viņa balss un viņa ieguldījums ierakstu vēsturē ir dzīvs arī ilgi pēc viņa nāves.

Šis stāsts atgādina, ka pirmie mūzikas industrijas lielie rekordi — gan pārdošanas apjoma, gan vēsturiskās nozīmes ziņā — nāk no operas. Un tieši tur sākās mūsu laikmetīgās mūzikas ierakstu industrijas stāsts.

Sestdien, 27. septembrī, Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā izskanēs programma "Hildegarde. Mandala", kas balstīta Sv. Bingenes Hildegardes muzikālajā mantojumā un viņas radīto mandalu estētikā. Koncertu veidos vokālā grupa "Putni" (vadītājas Antra Dreģe un Dārta Paldiņa), ērģelniece Kristīne Adamaite, saksofonists Artis Sīmanis un vibrofonists Ēriks Miezis.

Grupas "Putni" aizraušanās ar Bingenas Hildegardes mūziku, kā pieļauj Antra Dreģe, ilgst jau teju divdesmit gadu."Pēdējā laikā jau katru gadu top jauna programma. Tā ir tāda iekšēja sabalsošanās ar idejām un Bingenas garu, kuru, ja kādreiz iepazīst, ir ļoti grūti nesadraudzēties ciešāk. Tas tiešām ir ļoti īpašs stāsts gan muzikāli, gan idejiski, gan filozofiski. Viņa mūs fascinē. Protams, visa sievišķība un pārpasaulīgā mīlestība, kas ir rodama viņas mūzikā, tā vienkārši ir ļoti iedvesmojoša.

Tas ir spēka avots mums pašām dziedot, arī komponistiem, strādājot pie jaundarbiem, kas ir iedvesmoti no Bingenas daiļrades, un arī klausītāji šajā mūzikas laukā jūtas ļoti labi."

Komponists Mārtiņš Miļevskis atzīst, ka dalība koncertprogrammā viņam bijis zināms izaicinājums. "Īstenībā Antra mani aicināja jau pirms pāris gadiem, bet dažādu apsvērumu dēļ, kad mēs nedrīkstējām nākt kopā un darīt lietas, mums neizdevās šo senāko ieceri īstenot. Un tad Antra uzrunāja mani vēlreiz šim koncertam, izstāstot ideju, un man tā ļoti, ļoti rezonēja. Rakstīt "Putniem" man likās ļoti, ļoti interesanti, jo

"Putni" man vienmēr likušies ļoti daudzpusīga dziedātāju komanda, kur tu tiešām vari atļauties, manuprāt, darīt, kā tu sajūti, un "Putni" to vienkārši izdarīs vai arī atradīs veidu, kā to izdarīt.

Sākotnējā iecere arī bija veidot materiālu, kurā Antra un pārējās dziedātājas varētu arī sajust pašas, kā frāzēt, negribēju neko stingri ierobežot, bet ļaut, lai mūzika pati pasaka, kā to ir jādzied un jāizpilda."

Iecerēts, ka koncerta klausītāji būs ne vien vērotāji, bet arī daļa no notiekošā – viņus kā aplī ieskaus dziedātāju balsis un instrumentu skaņas, veidojot dzīvu, elpojošu mandalu, kurā skan mīlestības un pieņemšanas tēma.

Programmā savīsies viduslaiku garīgums, minimālisma estētika un latviešu komponistu jaundarbi. Skanēs Bingenes Hildegardes, Olivjē Mesiāna, Arvo Pērta, Andreja Selicka un franču viduslaiku garīgā mūzika, kā arī trīs pasaules pirmatskaņojumi, kurus šim notikumam radījuši ne vien Mārtiņš Miļevskis, bet arī Madara Pētersone un Krists Auznieks.