Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne

Ziedošana ir darbība jeb rituāls, kādā dāvana tiek veltīta dievībai vai garam. Tā ir apzināta atteikšanās no resursiem augstāka mērķa labad.

Latviešu tradicionālajā kultūrā šāda rituāla apzīmēšanai tiek lietots termins "ziedošana", kas sakņojas vārdā "zieds" – ar nozīmi "spīdēt, mirdzēt". Jēdziena "ziedot" senākā nozīme ir "apveltīt". Ar "zieda došanu" saprot plašāku ziedojamo objektu kopumu, piemēram, monētas, cimdus, prievītes, villaines, dvieļus, rotas, sviestu, alu, olas, graudus, maizi, vasku, arī puķes.

Tajā neietilpst asins upuri – dzīvnieku nogalināšana rituālos vairāk saistīta ar vārdu "upurēt", kas aizgūts no vācu Opfer un minēts jau 17. gadsimta vārdnīcās.

Latviešu tradīcijās ziedošana notikusi noteiktās vietās, noteiktā laikā un zināmos nolūkos. Šādai vajadzībai kalpojuši svētie koki, svētbirzis, akmeņi, avoti, upes, ezeri, salas, alas, koka vai akmens skulptūras, mājas pavards, rijas krāsns un citas sakrālas vietas. 18. gadsimta baznīcu revīzijas protokolos lasām, ka zem kokiem, pie akmeņiem, alās, kapličā vai uz kapenēm bieži atrastas dažādas ziedojamās lietas.

Populāra bijusi ziedošana kādai konkrētai vietai. Tā skaidrojama kā labu attiecību nodibināšana ar noteiktu telpas daļu, kas ir jauna, bīstama vai nepierasta.

To skaidri parāda kāzu tradīcijas, kurās līgava, ierodoties jaunajā dzīves vietā – līgavaiņa mājā dod ziedu mājas slieksnim, govju kūtij, dzirnavām, akai, pirtij, klētij, rijai, veltes atstāj mājlopiem, kāzu ceļā ziedo kokiem, ziedo arī jaunajiem radiem, līgavas vecākiem.

Lai iegūtu zvejas laimi, ziedo ezeram vai upei, atsevišķus zvērus vai putnus medījot – mežam, sēju sākot – zemei utt.

Kā gadskārtu svētkos, tā ģimeņu godos ziedoja arī priekšmetus, kas nepiederēja pārtikas sfērai, piemēram, tekstilizstrādājumus. Gan pirms, gan pēc dzemdībām ziedu deva Mārai, Laimai, Pirts mātei. Ziedoja krustabās – ūdenim, kurā mazgā bērnu, šūpulim. Arī bērēs ziedoja – uz krusta uzlika cimdu pāri, uz zārka – naudu, cimdus, zeķes vai kādus citus drēbju gabalus. 

Lavijā bijuši sastopami arī celtniecības jeb būves upuri. Šajā teritorijā ir pastāvējusi tradīcija upurēt cilvēkus un dzīvniekus ēku celtniecības laikā. Zem 11. un 12. gadsimta celtnēm atrasti dzīvnieku galvaskausi un kauli.

Sava veida būvupuris, piemēram, krāsni mūrējot, ir krāsns labajā stūrī iemūrētas trīs olas. Tās vienlaicīgi ir ziedojums Mājas garam. Ievērots tika arī pirmā kumosa ziedojums, ziedojums darbus sākot vai beidzot.  

Mūsdienās daudzi ziedojumu veidi turpina senču tradīcijas – pie dziednieciskajiem avotiem un svētakmeņiem tiek atstāti auduma gabaliņi, lentas vai nauda, kapos vai traģēdiju vietās noliek ziedus, svecītes.

Ziedojumi parādās arī izglītībā un medicīnā: ziedi kā pateicības un cieņas žesti skolotājiem, ārstiem. Cilvēki joprojām ziedo slimajiem, trūcīgajiem, baznīcām un citām organizācijām, kas nereti ieņem starpnieka lomu starp cilvēku un augstākajiem spēkiem.

Ziedošanas pamatā ir ideja par apmaiņu ar labumiem, taču ziedošana vienmēr ir vairāk nekā tikai došana – tā ir saziņa ar neredzamo, vērtību apliecinājums un cilvēka attiecību ar pasauli izpausme.

Raidījuma "Mana mūzika" viesis šonedēļ ir šīgada jubilārs – viens no izcilākajiem ģitārspēles meistariem Latvijā, komponists, aranžētājs un producents Aivars Hermanis.

Runājam par pirmajiem muzikālajiem impulsiem, uzzinām, kāpēc, būdams vien septiņgadnieks, Aivars mūzikas skolā atteicies no piedāvātās trompetes, cik viegli vai grūti uz elektriskās ģitāras nospēlēt Rimska-Korsakova "Kamenes lidojumu" un kādu mūziku Aivars Hermanis sauc par savējo.  

Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, šķiet, nav bijis tādas sevi cienošas popmūzikas, džeza, roka vai citādi neakadēmiskas grupas, kas nelūkotu pēc Aivara kā ģitārista: "Suvenīrs", "Tip top", "Modo", "Opus", "Remix". Mākslinieks vienmēr bijis šo neakadēmiskās mūzikas profesionāli spicāko grupu un notikumu epicentrā, un līdzās aktīvai muzicēšanai attīstījis sevi arī kā  aranžētāju, komponistu, producentu un lektoru. Vairākkārt aptaujās atzīts arī par Latvijas labāko ģitāristu, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa mūzikas sarakstā nemaz nav skaņdarbu, kurā nedominētu ģitāra...

Aivara Hermaņa dziesma "Daba" ar Ārijas Elksnes dzeju / dzied Ieva Akuratere, Aivara Hermaņa ģitārpavadījums. Ieraksts no Ievas Akurateres un Aivara Hermaņa albuma "Ceļš" (2022). Arī šī albuma skaņu režisors un producents ir Aivars Hermanis. Nedaudz piedzied Laimis Rācenājs...

Imants Kalniņš, Māris Čaklais – "No rīta" ("Dziesmiņa dziedama pusčetros no rīta" / dzied Igo, aranžētājs Raimonds Macats

Gunārs Rozenbergs – "Lornete" / Latvijas Radio bigbends, solists – Aivars Hermanis

Bireli Lagre – Made in France / atskaņo ģitārists un mūzikas autors Bireli Lagren

Astors Pjacola – Oblivion / no albuma Al DiMeola plays Piacolla (1996) / Al Di Meola (ģitāra), Arto Tuncboyacian (sitaminstrumenti) un Dino Saluzzi (bandoneons)

Joe Zavinul – A Remark You Made, (LP, CD Heavy Weather) / Džo Zavinuls (taustiņinstrumenti), Vens Šorters (saksofons), Aleksis Akuņja (sitaminstrumenti)

Liberty City (Live in LA) / Jaco Pastorius Big Band

Hoakins Rodrigo – "Aranhuesas koncerta" lēnā daļa / solists – Pako de Lusija (ģitāra), Orquestra De Cadaques, diriģents Edmons Kolomērs

***

Ilga Auguste: Vairākkārt aptaujās esi atzīts par Latvijas labāko ģitāristu. Tāpēc laikam nav nekāds brīnums, ka tavas mūzikas sarakstā nav skaņdarbu, kuros nedominētu ģitāra! Bet ko tu pats sauc par savu mūziku – paša nekomponēto?

Aivars Hermanis: Tā varētu likties, ka ģitāra ir papildus bonuss, kura dēļ man kaut kas varētu patikt vairāk. Nē, tā tas absolūti nav. Jo visvairāk man tuvi slavenie taustiņu meistari – Herbijs Henkoks, Čiks Korea, vēl vesela rinda džezistu un tieši viņu komponētā mūzika. Vairāk esmu klausījies tieši šādu mūziku, ne tik daudz ģitārmūziku.

Tavas mūzikas joma – cik tā ir noturīga vai mainīga? No kā tas atkarīgs? Varbūt par savu tu kādā dzīves posmā sauc viena veida mūziku un māksliniekus, un paiet kāds laiks, un tā bilde ir gluži cita?

Tā ir, jo mēs jau paši kļūstam arvien citādāki. Mēs gan pierodam pie sevis un liekas, ka tā nav, bet jēga jau ir mainībā – itin visās lietās pasaulē. Tas, ko mēs klausāmies un tas, ko mēs par to domājam; tas, ka, kļūstot vecākiem, sākam domāt par lielajām problēmām, dzīvi un nāvi – tas ir likumsakarīgi, tā cilvēka dzīvē iekārtots. Man tas tieši tā arī bijis.

Agrajos padsmitnieka gados, kad sāku sevi apzināties, bija "Bītli" un viņu piecreiz uz magnetofona lentes pārkopētie ieraksti: šņāca vairāk, nekā varēja saprast. Bet "Bītli" dzied savas dziesmas – tas ir kaut kas īpašs!

Kad no šīsdienas skatupunkta paklausos, kā viņi savās pirmajās platēs spēlē – kā pašdarbnieki! Šķībi, līki, visvisādi. Bet tie gabali ir ģeniāli! Kad vēlāk sāku saprast, par ko viņi dzied, sapratu, ka tā ir manta pāri laikiem un viņu mūzika ir laikmeta iezīme.

Viņi faktiski izmainīja skatu uz populāro mūziku. Bija arī citas grupas, bet viņi bija redzamākie. 

Sāksim ar tavu dziesmu "Daba", ko dzied Ieva Akuratere tavas ģitāras pavadījumā. Un tas ir ieraksts no 2022. gada kompaktdiska "Ceļš", kuram tu esi arī producents.

Jā, tur es esmu viss, izņemot mākslu, kas ir uz vāciņa. Par šo dziesmu ir vesels stāsts. Man parasti iesākumā ir dzejoļi, teksts – tikai pēc tam rakstu mūziku. Un man diezgan ātri iet tā lieta: ja kaut kas iekrīt sirdī, paņemu ģitāru un piecpadsmit, divdesmit minūšu laikā pamatmeldiņš ir gatavs. Tad to var uzlabot, aranžēt.

Bet ar šo Ārijas Elksnes dzejoli man kaut kā nevedās. Man tas dzejolis ļoti, ļoti patika, un man bija komplekss, ka tas, ko esmu sacerējis, nav pietiekoši labs un cienīgs šādai dzejai, lai to ierakstītu un atskaņotu.

Pagāja divi, trīs gadi, un tad vienu brīdi likās – jā, tā tas varētu būt. Aizsūtīju Ievai Akuraterei, un viņa teica – jā, es to gribētu dziedāt. Un tad mēs ierakstījām.

Aivar, tu esi sadarbojies ar visiem mūslaiku popa, roka, džeza un pat klasiskās mūzikas grandiem, bet, iemetot aci tavā biogrāfijā, biju mazliet pārsteigta, ka jau no mazotnes tu esi zinājis, ko tu gribi un ko negribi, jo septiņu gadu vecumā, aizvests uz mūzikas skolu Liepājā, tu esot atteicies no piedāvātās trompetes kā specialitātes instrumenta. Kā tas notika?

Tieši tā tas arī notika, jo

arī savā agrīnajā vecumā kaut kā neiztēlojos, ka es varētu pūst tauri... (Smejas.) Es tā kā ietiepos, mamma saprata, ka diez vai viņa mani pierunās, un tā nu es uz to bērnu mūzikas skolu neaizgāju un trompeti mācīties nesāku.

Mūzikas vidusskolā iestājos pēc 8. klases, bet arī ne gluži specialitātē, kuru būtu gribējis. Bet tolaik klasisko ģitāru ne Liepājas mūzikas skolā, ne citviet Latvijā nepasniedza, jo nebija pasniedzēju. Bet tad atradās viena ebreju dāma, kura bija apprecējusies ar vienu krievu virsnieku, kurš savukārt bija atsūtīts uz Liepājas Karostu. Viņa aizgāja uz Liepājas mūzikas skolu un pieteicās, ka viņai ir Gņesinu augstskolas diploms klasiskajā ģitārā un tā nu viņu priecīgi paņēma par pasniedzēju tautas instrumentu nodaļā. Tikko kā es to uzzināju,

devos pie direktora Valda Vikmaņa un teicu, ka to fagotu īstenībā nevaru pūst, jo man ir sirdskaite, ātri nogurstu. Man arī bija sirdskaite, bet īstenībā tā man netraucēja... Taču tas bija labs iemesls pāriet uz ģitāru.

Tobrīd biju jau otrajā kursā. Direktors teica – ja vienā gadā vari apgūt iztrūkstošos priekšmetus, kas ir tautas instrumentu nodaļā, tad – uz priekšu! Tad nu ģitārai ķēros klāt nopietni un visu dienu to spēlēju: no rīta līdz vakaram, un tad vēl vakarā krogā. Pa desmit, divpadsmit stundām – kādus pāris gadus. Tur jau negribot iemācīsies. (Smejas.)

Un divpadsmit gadu vecumā, ķimerējoties kopā ar tēvu, tu izgatavoji elektrisko ģitāru.

Pat divas. Vienu basģitāru un vienu elektrisko. Pamatā, protams, to paveica tēvs, bet arī es daudz ko darīju: tādā veidā iemācījos dažādus galdniecības darbus, lodēšanu, jo tolaik jau nekādas elektroģitāras nopirkt nevarēja. Tēvs spēlēja Metalurgu kultūras nama pašdarbības estrādes orķestrī, un arī es gāju uzmēģinājumiem: patika man visa tā ņemšanās un nolēmu, ka varētu ar tēvu uzspēlēt: viņš – akordeonu, es – ģitāru. Ģitāras nebija, tāpēc uztaisījām.

Vairāk – ierakstā.

Trešdienas "Pārmijās" uz sarunu aicinām pasaulslaveno latviešu ērģelnieci Ivetu Apkalnu un diriģentu Andri Pogu, lai plašāk uzzinātu par festivālu "ORGANismi", kas šogad risināsies jau 10. reizi un tradicionāli notiks Latgales vēstniecībā "Gors". 

Līdz ar to, ka saruna notiek mēģinājuma starpbrīdī, visupirms jautājums Ivetai Apkalnai: vai šis ir tas brīdis, kad festivāla idejas sāk apaugt ar miesu? Iveta daļēji tam piekrīt, atgādinot, kāds ir šī festivāla virsuzdevums, ko izdevies noturēt visus 10 gadus.

Tikām Andris Poga dalās ar atziņām, iepazīstoties ar Esas Pekas Salonena "Sinfonia concertante", un uzsverot, ka šajā darbā ik katrā taktī var just to, ka komponists ir praktizējošs diriģents, jo orķestra faktūra organizēta tā, lai diriģents un mūziķi uzreiz saprastu, kas jādara. Andris stāsta arī par savu auglīgo un ilggadējo sadarbību ar Ivetu Apkalnu.

Sarunā pieskaramies arī portretfilmai "Ērģeles naktī" un uzzinām, vai Iveta ir apmierināta ar redzēto un filmā atpazīst sevi.

Visbeidzot runājam arī par festivāla atklāšanas nakti, kurā piedalīsies aktieris Kaspars Znotiņš, kā arī par koncertuzvedumu  bērniem "Atmiņu glabātājam pa pēdām".

Festivāla atklāšanas nakts koncerts "ORGANismi | APKALNA. FAUSTS. ZNOTIŅŠ" notiks jau piektdien, 10. oktobrī, pulksten 21.00 1. stāva foajē. Programmā – P. Ebena un citu komponistu skaņdarbi par Nāves, Valpurģu nakts un citām mūžības un arī misticisma tēmām. Gētes traģēdijas "Fausts" fragmentus lasīs Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš, kurš nule nosvinējis 50. jubileju.

Sestdien, 11. oktobrī, pulksten 18.00 Lielajā zālē koncertā "ORGANismi | APKALNA. SALONENS. TIGULS" uzstāsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Iveta Apkalna un diriģents Andris POGA. Programmā – mūsdienu somu komponista un diriģenta Esas Pekas Salonena Sinfonia concertante for Organ and Orchestra pirmatskaņojums Latvijā (darba pasaules pirmatskaņojums ar solisti Ivetu Apkalnu un komponistu pie diriģenta pults notika 2023. gada janvārī Katovices koncertzālē Polijā). Koncertā skanēs arī Latvijas publikai iemīļotā komponista Raimonda Tigula jaundarbi.

Svētdien, 12. oktobrī, pulksten 16.00 Mazajā zālē – dokumentālā filma "Ērģeles naktī" un saruna ar Ivetu APKALNU un filmas radošo komandu. Šī gada februārī Berlīnē, "Avant Premiere" Kultūras filmu tirgus programmā prezentēta topošā Latvijas Televīzijas filma "Erģeles naktī". Tā tapusi sadarbībā ar starptautisko kultūras kanālu "ARTE" un Vācijas sabiedrisko televīziju "NDR". Filma vēsta par pasaulslaveno latviešu ērģelnieci Ivetu Apkalnu. Filmas režisore ir Agita Cāne-Ķīle, scenārija autore – Zane Ozoliņa, montāžas režisors – Māris Martušs, operators – Edgars Bite, producente – Luīze Nagle, LSM kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle.

Piektdien, 17. oktobrī, pulksten 13.00 un 18.00 Lielajā zālē – koncertizrāde bērniem ORGANismi I ATMIŅU GLABĀTĀJAM PA PĒDĀM. Piedalās Iveta Apkalna un MIKC LMMV J.Ivanova Rēzeknes mūzikas skolas audzēkņi un pedagogi.

Lelde Jauja 2005. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē Vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja programmā. Pirms pieciem gadiem absolvējusi "Literārās akadēmijas" Prozas kursu un piedalījusies "Prozas lasījumos" 2019. gadā.

Lelde ir romānu "Vīrs, bērni un pieci randiņi" (2020) un "Pārēšanās ābece" (2023) autore. Viņas stāsti un lugas publicēti dažādos periodikas izdevumos. Autores grāmata bērniem "Tās ir tikai superspējas" (2023) guvusi atzinību lasītāju vidū, un pavisam drīz gaidāms arī stāsta turpinājums. Šogad izdevniecība "Latvijas Mediji" plānojusi izdot divas Leldes Jaujas grāmatas.

Trešdienas rītā Liega Piešiņa autori iztaujā par viņas jaunāko stāstu krājumu "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes", kas ataino mūsdienu latviešu sieviešu dažādo dzīves un attiecību pieredzi. 

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne

Tas, ka Latvijas Radio ēka savulaik bija Rīgas Komercbanka, bet vēlāk – Latvijas Kredītbanka, droši vien ir zināms daudziem. Ēku projektēja ebreju izcelsmes arhitekts Pauls Mandelštams. 1926. gadā būve tika pilnībā pabeigta un nodota bankas vajadzībām.

Prestižā ēka blīvajā Vecrīgas apbūvē pirms II Pasaules kara nebija vizuāli tik labi uztverama, kā tas ir šodien. Doma laukuma "atbrīvošana no apbūves" notika galvenokārt 1936. un 1937. gadā ar mērķi radīt plašāku laukumu ap Doma baznīcu, uzsvērt baznīcas monumentalitāti un sakārtot pilsētvidi, kā arī izveidot vecpilsētā autoritatīvā Ulmaņa režīma urbāno "vitrini" – vietu svinībām, mītiņiem un politiskai simbolikai. Pilsētvides pārveides rezultātā Komercbankas ēkas fasāde daudz labāk tika eksponēta atvērtajā pilsēttelpā, kur virs eksedras labi nolasāmas tēlnieka Augusta Folca skulptūras, kas simbolizē pārticību un labklājību, kā arī Rīgas ģerbonis.

Arhitekta Mandelštama 1913. gada sākotnējais Komercbankas nama plānojums bija apbrīnojami mūsdienīgs – ar plašu bankas operāciju telpu kā divstāvu ātriju ar stiklotu virsgaismu, brīva plānojuma, apbpusēji labi izgaismotām darba vietām, optimāli izvietotām vertikālajām komunikācijām – gan kāpnēm, gan liftiem. Arī inženiertehniskajā ziņā sākotnējais projekts bija ļoti mūsdienīgs ar gaisa ieņemšanu apzaļumotajā iekšpagalmā un gaisa kanālu pa ēkas perimetru pagraba līmenī. Sniega novadīšanai no stiklotās ātrija virsgaismas uz iekšpagalmu, bija izbūvēta speciāla sistēma. Komercbankas vajadzībām divos pagraba līmeņos bija izbūvēts seifs, kuram drošības dēļ bija izveidotas dubultās sienas.

Pēc II Pasaules kara 1946. gada 24. maijā tika pieņemts lēmums ēku pārbūvēt par Radionamu.

Topošā Radionama pārbūves darbā tika iesaistīti vācu armijas gūstekņi, kas plēsa un kala milzīgās seifu sienas, bet rūpnīcas "Radiotehnika" strādnieki saražoja jaunas raidāmās ierīces, un 1948. gada novembrī jaunā koncertstudija bija gatava. Tā aizņem daļu no bijušās Latvijas Kredītbankas milzīgās kases operāciju zāles.

Studijas sienas bija veidotas no liekta ozola finiera, aiz kura bija gumija, stikla vate, gaisa kārta, gāzbetons un divas mūra ķieģeļu kārtas, kas pasargāja telpu no ārpasaules trokšņiem. Gaišo, eleganto interjeru nomainīja slēgtas sienas ar liektajiem akustiskajiem paneļiem, stikloto virsgaismu aizvietoja ar dekoratīvajām griestu kasetēm, kur tika iestrādāti dekoratīvie ornamenti – zvaigzne (8 gab.), kokle (4 gab.), lira (4 gab) un saule (2 gab). Līdzīga tematika lietota cokolstāva griestu dekoratīvajā apdarē, bet kafejnīcas pārbūves laikā atklājās, ka padomju laikā kolonnu korintiskajos kapiteļos bija iestrādātas zvaigznes kādreizējo ziedu vietā.

No sākotnējā bankas interjera ir saglabājušās majestātiskās betona kāpnes, kas reiz veda uz plašo bankas operāciju zāli, un vestibila lēzenais kupols.

Taču bijušās Komercbankas ēkas atvērtā plānojuma darbinieku telpas tika sadalītas atsevišķos kabinetos un apkārt kādreizējam ātrijam tika izveidotas ierakstu studijas. 1949. gada 5. novembrī Latvijas Radio oficiāli sāka pilnvērtīgu darbību šajā namā.

Pēdējos gados atsevišķu Latvijas Radio telpu pārbūves gaitā atklājušās vairākas interesantas nianses.

Modernizējot gaisa apmaiņas sistēmu ieraksta studijā, padomju laika vēdināšanas kanālā tika atrasts vācu karagūstekņa ieraksts, kuru 1948. gada 28. septembrī rakstījis Otto Brathering - runa ir par to, ka gūsts ilgst vēl tikai 84 dienas...

Pagājušā gada janvārī Latvijas Radio namā remontdarbu rezultātā sāka gruzdēt vate, kas radīja piedūmojumu. Darbiniekus evakuēja, un izrādījās, ka, veicot būvdarbus vienā no ierakstu studijām, sakarsušais urbis izraisījis akustisko paneļu pildījuma gruzdēšanu. Atsedzot akustiskos paneļus, izrādījās, ka akustiskais pildījums bija marlē ietīta vate...

Pēdējo gadu pārbūvju rezultātā Latvijas Radio telpās pamazām tiek atjaunoti brīvā plānojuma biroji, restaurēti logi Doma laukuma fasādē arhitektoniski vērtīgās durvis. Latvijas Radio ir simbols 100 gadu raidīšanas vēsturei, bet pati ēka savu simtgadi svinēs pēc gada.

No 10. līdz 12. oktobrim Rīgā, radošajā fabrikā "Veldze" (Matīsa ielā 8), notiks starptautiskais ožas mākslas festivāls "Scent Art Festival 2025". Šis pasākums ir veltīts aromātu izpētei kā mākslas medijam un pulcēs ap 40 māksliniekiem no deviņām dažādām valstīm.

Īpašie viesi no Argentīnas būs atveduši unikālas smaržu ērģeles, kuras tiks izmantotas piecos dažādos priekšnesumos.

Sarunā ar festivāla rīkotāju Sandri Mūriņu runājam par smaržu kā maņu, kas iesaistīta kultūras notikumos, par publikas reakciju un to, ko nozīmē veidot smaržu festivālu.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba

Iepriekšējo reizi minēju, cik daudz mūzikas kolektīvu sadzīvoja Radio paspārnē, mūsu lielajā 1. studijā, kur notika šo kolektīvu mēģinājumi un ieraksti. Skaidrs, ka to visu vajadzēja apsaimniekot.

80. gadu sākumā un 70. gadu beigās mēs, Mūzikas redakcijas redaktori, kas pasūtīja un izvēlējās ierakstus, varbūt pat ne līdz galam īsti apzinājāmies, kas tad notiek tālāk. Devāmies uz 103. istabu. Tur atradās liela kantora grāmata un tajā atbildīgais darbinieks skatījās un pētīja, kuri laiki ir brīvi un kurus varētu piedāvāt mūziķiem. Tā mēs staigājām vairākas reizes, jo, pirmkārt, vajadzēja uzzināt pieejamos laikus, bet pēc tam jau apstiprināt, ka mūziķim tie ir piemēroti.

103. istabā apgrozījās daudz slavenu cilvēku: tur varēja sastapt kolektīvu vadītājus un solistus, štata darbiniekus, kora direktoru un kora inspektoru, orķestra atbildīgos cilvēkus.

Izrādījās, ka Radio bija arī speciāls cilvēks, kura uzdevums bija sadrukāt nedēļas plānus uz lielas lapas. Tas nemaz nebija tik vienkārši. To visu uz savas ādas vēlāk izbaudīju arī es...

Vienā mirklī šīs štata vietas vairs neeksistēja, cilvēki pazuda, un pēkšņi izrādījās, ka par visu atbild producents. Līdz tam šāda amata nemaz nebija. Darāmā, lai visu šo saimniecību apkalpotu, netrūka. Vispirms jau plāni, ierakstu un mēģinājumu grafiku saskaņošana. Redzot, ka būs nepieciešamas klavieres, bija iepriekš jāparedz laiks to skaņošanai. Un tas nav īss. Nereti klavieru skaņošanai nepieciešamas pat divas stundas!

Ja tikko mēģinājis orķestris, bet nākamais ir dziedātāja ieraksts, telpu vēdināšana aizņems ilgāku laiku, jo pēc liela kolektīva uzturēšanās skābekļa ir ļoti maz.

Deviņdesmitajos gados uz savas ādas izbaudīju arī 1. studijas vēdināšanas nodrošināšanu. Man, lai gan esmu ļoti bailīga, bija jādodas uz Radio pagrabiem, kuri atgādināja katakombas.

Iedomājieties garu koridoru ar bieziem mūriem, dzelzs durvis ar svirām. (Tas viss, protams, bija saistīts ar to, ka kādreiz šajās telpās atradās banka).

Sekoja pagrieziens pa kreisi, un tad tikai sākās! Milzīgas, melnas kurtuves līdz griestiem. Domāju, ka tās bija no čuguna, ne jau gluži nokvēpušas. Pēc tam atkal bija jāgriežas pa kreisi, pilnīgā tumsā jāiet līkumu līkumi, jāuzmanās no kaut kādām sliedēm, jāatrod un jāparauj milzīgs kloķis un tad sākās vēdināšana. Un, nedod dievs, ja pēc tam kloķi aizmirsa atkal pacelt augšā! Vienu reizi tā arī gadījās. Es gan neatceros, kas un cik daudz toreiz nopietni sasala. Tāda mums bija saimniecība. Tagad atliek pieiet turpat 1.studijā pie panelīša un nospiest vienu podziņu, lai tūlīt sāktos vēdināšana.

Arī klavieru skaņošana nebija vienkārša. Mums gan bija pašiem savs skaņotājs, kurš uzmanīja mēģinājumu telpās esošos pianīnus, bet pie 1. studijas flīģeļa šos skaņotājus nelaida. Viņu kvalifikācija nebija tika augsta. Tā nu Latvijas Radio bija līgumattiecības ar Latvijas Filharmonijas klavieru bāzes skaņotājiem. Viņi bija mācījušies vēl pie pirmās brīvvalsts slavenā meistara Grauda un izgājuši milzīgu skolu. Es kādreiz prasīju mūsu izcilajam skaņotājam Valdim Eglītim, vai viņam nav kāds māceklis, kurš varētu apgūt studijas instrumenta apkopi. Valdis atbildēja, ka, lai tiktu pie 1.studijas klavierēm, māceklim nepieciešami vismaz desmit gadi... Divtūkstošo gadu sākumā Latvijas Radio klavieru skaņotājs bija šobrīd pazīstamais klavierbūvētājs Dāvids Kļaviņš. Viņš šo jomu bija apguvis Vācijā.

"Meistars Knehts" rudens sezonas sākumā atgriežas pie tēmas par kultūras mecenātismu.

Pērnā gada pavasarī tikāmies ar  vairāku kultūras institūciju vadītājiem, bet šoreiz turpinām sarunu ar tiem, kuri ziedo un dara to ļoti dažādos veidos – proti, ar uzņēmējiem. Izzinām viņu motivāciju atbalstīt kultūras procesus, uzklausām idejas, kā kultūras nozares spēlētājiem labāk aizsniegt uzņēmējus, un pārrunājam, vai augoša valsts aizsardzības budžeta apstākļos varētu mainīties privāto atbalstītāju loma kultūras nozares finansēšanā.  

"Meistara Knehta” studijā viesojas zvērinātā advokāte, "BDO Law" un "BDO Latvia" vadošā partnere Vita Liberte, Komunikācijas vadības aģentūras "Deep White" partnere un valdes locekle Krista Grasberga, Koksnes nozares uzņēmuma "Stiga RM" īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Andris Ramoliņš un zvērinātais advokāts, "COBALT" advokātu biroja vadošais partneris un LU fonda valdes loceklis Lauris Liepa. 

Ierakstos dzirdam arī "G. Vīksnas arhitektu biroja" valdes locekļa Gundara Vīksnas un Latvijas Nacionālās operas ģildes ASV prezidenta, advokāta Ivara Slokenberga pieredzes stāstus.

Sarunas gaitā pieskaramies dažādiem atbalsta veidiem – gan sponsorēšanai, gan mecenātismam.

"Es vadu uzņēmumu, kas regulāri tieši vai netieši atbalsta dažādus kultūras pasākumus, un tur motivācija visbiežāk ir saistīta ar biznesa mērķiem un uzdevumiem. Tas ir kolektīvs, racionāli izsvērts lēmums, kāpēc mēs to darām," nošķīrumu iezīmē Vita Liberte.

"Un otrs veids, kā es atbalstu kultūru, ir personīgs – to es laikam varētu nosaukt par mecenātismu. Tas ir absolūti privāti vadīts un racionāli neizskaidrojams. Arī tiem, kas man pārmet, ka es kādu neesmu atbalstījusi, es nevarēšu atbildēt, kāpēc."

Lauris Liepa dalās ar savu pieredzi Latvijas Universitātes fonda valdē, atbalstot ne vien izglītības, bet arī kultūras procesus: "LU fonds ir viens no tiem, kam ir ļoti veicies: tas nav kā bizness, kas mums, šeit pie galda sēdošajiem ir radies pirms gadiem 20 – 30. Mums bija iespēja atjaunot Kristapa Morberga pirms Otrā pasaules kara ziedotos nekustamos īpašumus, no kuriem daļa tika pārvērsta naudā.

Gribētu aicināt padomāt – ja šie procesi, kas bija, Latvijai nodibinoties 20.gadsimta sākumā, nebūtu pārtrūkuši okupācijas gadu dēļ, mums Latvijā būtu diezgan daudz institūciju ar vairāku miljonu kapitālu. LU fonds var operēt ar pietiekami solīdiem naudas līdzekļiem, kas katru gadu palielinās.

Pārējās mūsu ieceres lielā mērā balstās nevis uz stratēģiju un plānošanu, bet bieži vien – taktisku tūlītējas palīdzības nepieciešamību. Pie tevis kāds atnāk, un tu redzi: fantastiska ideja, dīvaini, ka tas jau nav kaut kā institucionalizējies atbalstā! Tā ir tāda diezgan izmisīga nepieciešamības sajūta, jo tu nedotu, ja redzētu, ka bez tevis var iztikt – ka tam ir valsts, pašvaldība vai kāds cits finansētājs." Sava uzņēmuma izvēles atbalstīt dažādus izglītības, sociālus vai kultūras procesus Liepa sauc par "vērtību manifestācijas aktu", bet kā privātpersona par atbalstu lemj subjektīvi, balstoties savās un sev tuvāko cilvēku simpātijās.

Andris Ramoliņš, kura uzņēmums pārsvarā atbalsta sociālus projektus, atklāj, ka palīdzēt Dailes teātrim viņu pārliecinājis direktors Juris Žagars. "Viņš uzrunāja mani personīgi, mēs tikāmies, un viņš izstāstīja, ka Dailes teātrim ir jāmaina grīda.

Likās izcili, ka mēs kā koksnes nozares uzņēmums varam būt iesaistīti – ka 20 gadus uz Dailes teātra skatuves būs mūsu sponsorēta grīda! Tāpēc es ar lepnumu šo sponsorēšanas piedāvājumu pieņēmu.

Bet sarunā ar Juri aizgāja tēma, ka viņiem ir arī pirmais kurss ar dziedošajiem aktieriem, kuriem pirmajā gadā nav budžeta finansējuma. Man likās, ka šajos laikos, kad apkārt ir tik daudz nedrošības, šī kara smaka, mums ir vajadzīgs patriotisms un tā foršā dziesma. Man ļoti patīk, kad ir dziedoši aktieri, mani tā ideja aizrāva, un tāpēc mēs iesaistījāmies arī tur."

Ramoliņš atklāj, ka uzņēmums arī agrāk sponsorējis dažādus kultūras projektus, kas pašiem likušies būtiski – piemēram, filmu "Nameja gredzens".

Reizēm gan nākoties saskarties ar negatīvu pieredzi, kad, atbalstot vienu, jāsaņem pārmetumi no citiem, kas nav atbalstīti: "Katrs no mums dods savu privāto naudu, neesam valsts iestāde vai Kultūrkapitāla fonds, kas sadala budžetu. Un mēs tiešām ik palaikam saskaramies ar šausmīgām negācijām: kāpēc tu tam iedevi, mums ir svarīgāks projekts!

Bet mēs dodam pēc savas sapratnes, tā brīža aktualitātēm un tā, kas mums tajā brīdī ir svarīgi. Es aicinātu tomēr neapvainoties, ja kādu nespējam atbalstīt. Jo diemžēl tās vajadzības kopā ir lielākas par mūsu uzņēmuma gada apgrozījumu."

Sponsorēšanu un ziedošanu visbiežāk saprotam kā finansiālu atbalstu, bet nekomerciāliem spēlētājiem ne mazāk būtisks var izrādīties arī atbalsts pakalpojumu veidā, ko šajā sarunā iezīmē komunikācijas speciāliste Krista Grasberga. "Mēs kā samērā neliels uzņēmums kultūru un citas nozares vairāk atbalstām nevis finansiāli, bet ar mūsu darbu. Ar to, ko protam vislabāk – veidot komunikācijas kampaņas, sniegt komunikācijas konsultācijas.

Tas sākās pirms nu jau vairāk nekā 10 gadiem, kad pie mums vērsās producentu kompānija "Mistrus Media" ar lūgumu palīdzēt veidot komunikācijas kampaņu filmai "Melānijas hronika". Mēs tam atsaucāmies, jo mums ir ļoti būtiski dot ieguldījumu sabiedrībā, ar savu darbu palīdzot labas lietas vērst plašumā."

Kopš tā laika uzņēmums bez atlīdzības vai par simbolisku samaksu pielicis "komunikācijas roku" vairāk nekā 10 Latvijas kinofilmu projektiem, bet šogad atsaucies palīdzēt Latvijas rakstnieču rosinātam lasīšanas veicināšanas projektam, radot kampaņu „#LaiksLasīt”. 

Pilnu sarunas ierakstu klausieties audio formātā!

***

2024. gada 15. aprīļa raidījums 

Stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja Beāte Lielmane

1703. gadā tika uzskaitīti visi Islandes iedzīvotāji. Protams, tā nebija pirmā reize pasaules vēsturē, kad veikta kādas apdzīvotas vietas iedzīvotāju uzskaite. Pirmās liecības par to atrodamas jau Babilonijā — ap 3800. gadu pirms mūsu ēras. Tur uzskaitīja ne vien cilvēkus un mājlopus, bet arī sviestu, medu, pienu, vilnu un dārzeņus.

Savukārt senākie daļēji saglabājušies tautas skaitīšanas dati nāk no Ķīnas. Haņ dinastijas valdīšanas laikā, mūsu ēras 2. gadā, tika uzskaitīti vairāk nekā 57 miljoni cilvēku. Tomēr šīs uzskaites kalpoja galvenokārt nodokļu un karaklausības vajadzībām, tāpēc tās nebūtu pielīdzināmas mūsdienu tautas skaitīšanām, kurām ir plašāki mērķi, regulāra norise un precīzākas uzskaites metodes.

Islandes 1703. gada tautas skaitīšana nav ne pirmā, ne lielākā, bet tā ir unikāla ar to, ka tā ir senākā visaptverošā uzskaite, kurā iekļauti tika visi — arī nabagi un klaidoņi.

Turklāt šie dokumenti ir saglabājušies pilnībā, un 2013. gadā tie tika iekļauti UNESCO programma "Pasaules atmiņa" starptautiskajā reģistrā. Tautas skaitīšanas veidlapu kopums, kas sastāv no 1798 lapām, glabājas Islandes Nacionālajā arhīvā. Veidlapās norādīti cilvēku vārdi, vecums un sociālais statuss.

18. gadsimta sākumā Islande bija Dānijas karalistes province Atlantijas okeānā. Iedzīvotāji dzīvoja galvenokārt gar piekrasti un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Apstākļi šeit bija smagi — bargās ziemas un niecīgā zveja apdraudēja izdzīvošanu. Tāpēc 1701. gadā islandieši vērsās pie karaļa Frīdriha IV pēc palīdzības. Kurš savukārt uzdeva diviem islandiešiem — profesoram Ārni Magnusonam un kanclera vietniekam Palam Vidalīnam — veikt iedzīvotāju, mājlopu un zemes īpašumu uzskaiti.

Statistikas dati bija jāievāc par 23 apgabaliem un 163 rajoniem. Tā kā nebija izstrādāts vienots veidlapu paraugs, ziņojumi apgabalos un rajonos atšķīrās gan pēc formas, gan izmēra. Uzskaite bija jāveic pa saimniecībām, norādot visus saimnieka ģimenes locekļus, kā arī saimniecībai piesaistītos kalpus, zvejniekus un īrniekus. Tika veidoti apgabalu un rajonu pārskati, kā arī atsevišķi saraksti par nabagiem un klaidoņiem.

Interesanti, ka cilvēkus bez pastāvīgas dzīvesvietas reģistrēja tur, kur viņi bija pavadījuši nakti pirms Lieldienām.

1703. gada jūlijā tautas skaitīšanas dati tika iesniegti Islandes parlamentā – Altingā, un  saskaņā ar tiem tobrīd Islandē dzīvojošo skaits bija 50 366. Tas ir apmēram tikpat, cik mūsdienu Jūrmalā, un gandrīz astoņas reizes mazāk nekā Islandē šodien.

Vairumā Eiropas valstu vispārējās tautas skaitīšanas aizsākās tikai 19. gadsimta sākumā.

Savukārt pirmā tautas skaitīšana, kas aptvēra visu mūsdienu Latvijas teritoriju notika 1897. gadā, kad Viskrievijas tautas skaitīšanā pirmo reizi tika veikta iedzīvotāju uzskaite arī Latgalē, kura tobrīd ietilpa Vitebskas guberņā.

Viens no galvenajiem draudiem dokumentārajām liecībām ir to aizmiršana. Šāds liktenis gandrīz piemeklēja Islandes tautas skaitīšanas datus. Ilgi tie neizmantoti glabājās Kopenhāgenas arhīvos, līdz 1777. gadā tie tika izmantoti  zemesgrāmatas sastādīšanai un Islandes iedzīvotāju skaita izpētei. Pēc tam tie atkal nogūlās dziļi arhīva plauktos un līdz pat 20. gadsimta sākumam tika uzskatīti par zudušiem. Tikai 1914. gadā, pēc Islandes Nacionālā arhīva lūguma un ilgstošiem meklējumiem, tie tika atrasti. Vēlāk starp Islandi un Dāniju tika panākta vienošanās par abu valstu vēsturisko dokumentu savstarpēju atdošanu. Un 1928. gadā tautas skaitīšanas datu veidlapas atgriezās Islandē. 

Šodien lielākā daļa islandiešu veidlapās var atrast savus senčus. Pētnieki noskaidrojuši, ka dati ir ļoti ticami — tikai 497 cilvēki pieskaitīti divreiz. 54 % iedzīvotāju bija sievietes, iespējams, tāpēc, ka vīrieši smagā darba dēļ bada gados mira biežāk. Atklājās arī augsts neprecēto skaits un vēlīna laulību tradīcija.

Tikai 58% sieviešu vecumā no 40 līdz 59 gadiem bija kādreiz precējušās. Arī ārlaulības līmenis bija augsts, jo Islandē bija izplatīta neprecētu pāru kopdzīve.

Tautas skaitīšanas datos redzams arī, ka lielākā daļa islandiešu pēc nodarbošanās bija zemnieki un zvejnieki, bet atrodamas arī septiņi bendes un seši piekūnu ķērāji. Iedzīvotāju sarakstos ir uzskaitīti 725 personvārdi: 387 vīriešu un 338 sieviešu. Starp kuriem populārākie bija Gudruna (Guðrún), kas bija katrai piektajai sievietei, un Jons (Jón), kā sauca katru ceturto vīrieti.

Pirms pieciem gadiem savas durvis apmeklētājiem vēra kultūrvieta "M/Darbnīca". Varētu likties, ka pieci gadi nav nekas daudz, taču neatkarīgai kultūrvietai, kam ikdienā jāstājas pretī vairākiem izaicinājumiem, tas nav arī maz.

Nākamnedēļ no trešdienas līdz sestdienai ar koncertiem, izstādi un džema sesijām tiks svinēta šī jubileja, bet mēs to darām jau šajā raidījumā. Tiekamies ar "M/Darbnīcas" māksliniecisko vadītāju Maiju Moiru Mazanovu, kultūrvietas tehnisko direktoru Uģi Maļinovski, Vadimu Dmitrijevu, kurš ir "M/Darbnīcas" mūzikas programmas vadītājs, un Tomu Rudzinski – saksofonistu un komponistu, kas ir biežs viesis "M/Darbnīcā" un uz tās skatuves.