Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam, apvienojot spēkus ar vienu no pasaulē būtiskākajām kino atmiņas institūcijām Parīzes Sinematēku, ir tapusi sešu, no 1928. līdz 1999. gadam veidotu īsfilmu izlase “Parīze, kādu to redz...Francijas Sinematēka”, kas būs skatāma 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Lisija Derēna, žurnāliste, režisore, scenāriste, un kritiķe, tuvinot kustīgo attēlu mūzikai, ir radījusi impresionistiskās “Parīzes harmonijas”, kas sabalsojas ar Rutmana, Vigo un Vertova kino.

Fransuā Reihenbahs, būdams viens no cinéma vérité jeb “patiesā kino” veidotājiem, dokumentārajā filmā “Manekenu Parīze” spēlējas ar pilsētas ikonogrāfiju, flanērismu un skatieniem.

Viņa kamera seko virknei fotosesiju Parīzes gleznainākajās ielās un atpazīstamākajās skatu vietās, notverot kadrā ​​ fotogrāfu un modeļu atsvešinātību no pilsētas rosīgās dzīves.

Poētiskā reālisma klasiķa Renē Klēra filma “Tornis”, tapusi 1928. gadā, šķetinot kultūrā spēcīgi iesakņojošos apsēstību un aizrautību ar arhitektūras ikonu. Klērs ieved mūs vizuālā klejojumā – apvienojot jauktā tehnikā dokumentāro novērojumu, agrīnās Eifeļa torņa projekta skices un stāvkadru animāciju.

Modernisma mākslinieks Emils Malespins, savas īsfilmas “Koku spēles” uzņemšanas un montāžas laikā klausījies Baha un Skarlati mūziku, radot mēmo kino, kas uz filmlentes negatīva atklāj Parīzes arhitektūras, ielu un koku lapotņu aprises. Tā ir asociatīva plūsma un montāža, kuras straumes ir neparedzamākas par Sēnas upi.

Ievērojamā franču jaunā viļņa montāžas režisore Sesila Dekižisa filmā “Parīzes ziema” dokumentējusi lielpilsētu 1986. un1987. gadu mijā.

Dekižisa ar kameru novēro pilsētu, ļaujot atklāties čalām, rejām, spelgonim un minimālistiskam skaņu celiņam tālu no tūrisma takām.

Savukārt ikoniskās beļģu režisores Šantalas Akermanes aktierkino īsmetrāža “Esmu izsalkusi, man ir auksti”, dēvēta par mūzikla numuru, kurā neviens tā arī neiedziedas, ir smalks šaržs par “lielās iespēju pilsētas” mitoloģiju. Divas meitenes salst, nemitīgi smēķē un pārlasa brasēriju ēdienkartes, atkārtojot vārdus “esmu izsalkusi, man ir auksti” – tā pārtop par abu spēli.

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne

Pirts latviešu kultūras kontekstā jau izsenis nav tverta tikai kā vienkārša mazgāšanās vieta. Par pirts svarīgo lomu liecina arī tas, ka pirts rituāls folklorā atspoguļots ne tikai dievību un cilvēku, bet arī dzīvnieku, putnu un kukaiņu līmenī.

Vispirms jau pašam celtnes nosaukumam "pirts" pamatā ir kopīga sakne ar "pērt" un "pērties", kas liecina, ka tās sākotnējā funkcija ir bijusi tieši pēršanās vieta. Neraugoties uz to, ka pirts bieži tiek saistīta ar mazgāšanos, parunās un sakāmvārdos tiek akcentēta pēršanās, karstums un veselība. Pat tautas gudrība pauž: "Pirts – zemnieka dakteris". Turpretim tīrības kategorija latviešu kultūrā vairāk saistās ar ūdeni.

Kāpēc tomēr pirts ieņem cilvēka dzīvē tik svarīgu vietu,  ko apliecina sakāmvārds: "Vairuok bādys ka pierts nūdag, nakai ka sīva nūmierst"?

Tautas gudrības pat tieši salīdzina pirti ar baznīcu, piemēram: "Pirts svētāka nekā baznīca: baznīcā iet ar drānām, pirtī pliks."

Līdzīgi kā dievnamā, arī pirtī nedrīkst rīkoties necienīgi, piemēram, bojāt gaisu...

Pirts mītiskā vēsture atklāj divu pretēju kosmisku spēku – Dieva un Velna – sadarbību tās tapšanā. Dievs taisījis pirti, taču iesākumā uguns bijusi tikai Velnam, kuru ar gudrību Dievs vēlāk dabūjis sev. Tātad pirts ir vieta, kura ietver sevī gan dievišķo, gan velnišķo aspektu.

Vairākums teiku runā tieši par Velna, nevis Dieva, darbošanos pirtī, piemēram, Velni jaunkungu izskatā berž meitām muguras, vakarē ar tām vai bojā gaisu.

Ar pirti kā radību vietu folkloras tekstos saistītas arī sievišķās dievības Māra un Laima. Iešana "Laimas pirtiņā" nozīmē radības. Arī pēc pēršanās, nomazgājot lāvu, pirtī nāk Laimes māte. Tāpat, beidzot mazgāties, jāsamet stiprs gars, jo pēc tam vēl Māra iet mazgāties. Pirtī sastopami arī Mājas gars, veļi un Pirts gars jeb lodars – divdabīgs tēls, kas var būt gan mīlīgs, gan bīstams, jo var saplosīt cilvēkus, kas iet vieni.

Pirts perifērais novietojums sētā to padara par robežvietu starp šo pasauli un viņsauli, tāpēc ar tās apmeklējumu saistīti aizliegumi: nedrīkst iet pirtī pēc saules rieta, runāt par degšanu, smieties, svilpot, dziedāt, lai neizsauktu nelaimi.

Pirts rituāli bijuši nozīmīga daļa ģimenes godos un gadskārtu svētkos. Parasti tie kalpojuši kā pārejas ritu sastāvdaļa cilvēka pārtapšanai citā statusā vai sevis sagatavošanai sekojošajiem svētku rituāliem. Pateicoties pirts marginālajam statusam, gadskārtu svētkos tā kalpoja saziņai ar citas pasaules spēkiem nākotnes izzināšanā.

Atslēga uz pirts jēgu slēpjas teicienā: "Pēc pirts kā no jauna piedzimis." Tas norāda, ka pat parasta pirts paredz cilvēka pārradīšanu. Šis process tiek realizēts ar pēršanas un gara mešanas palīdzību.

Pirts kurināšana, pēršana un gara mešana ir darbības, kuru nozīmju lauks saistās ar seksualitāti. Īpaši tas novērojams tautas dziesmās, kurās uzsvērta dzimumu atšķirība starp pirts kurinātāju un to, kas iet mazgāties.

Arī uguns un ūdens klātbūtne pirtī simbolizē divas sākotnes, kurām sakars ar radīšanu. Mīklās par pirti atrodama vienīgi erotiskā simbolika, piemēram: "Sētmalē melna maška, ik nedēļas sutu laida." (Pirts). Indoeiropiskā sakne "per-" saistīta ar sišanu un pēršanu, un tā ir pamatā arī auglības dieva Pērkona nosaukumā.

Cilvēka pārradīšanas ideju pirtī pastiprina kailums, kas atceļ sociālos un dzimuma statusus, ļaujot ieiet "dabas cilvēka" stāvoklī. Turklāt pirtī gājējs zaudē pat cilvēka identitāti: tajā nedrīkstēja viens otru saukt vārdā, tikai par vilciņu.

Tādā veidā cilvēkam pirtī ir īpaša, "necilvēciska" loma.

Pārradīšanas ideju pastiprina pēršanas laikā skaitāmie pateicības vārdi, kas pēc būtības ir buramvārdi. Pēršanas kustības, kas pielīdzinātas seksuālām darbībām, rezultējas jaunas, ideālas pasaules radīšanā. Pirts tiek uztverta kā "kosmisks" objekts, kas rituāli atdarina pirmradīšanas aktu. Pirts ir vieta, kurā notiek pārmaiņas – cilvēks iziet no tās citāds, ne vairs tāds, kāds iegāja. Tā ir jaunas, pareizi sakārtotas pasaules radīšanas vieta.

Rīgas Doms gatavojas nozīmīgam notikumam Latvijas un Eiropas kultūras dzīvē – pirmo reizi tiks būvēts jauns baroka ērģeļu instruments, kas papildinās pasaulslavenās romantiskās ērģeles. Šobrīd interesentiem jau apskatei pieejams pilna izmēra krāsains jaunās ērģeļu fasādes attēls.

Vērienīgo instrumentu radīs Drēzdenes ērģeļu būvētava, kas specializējas vēsturisko baroka ērģeļu atjaunošanā un būvēšanā.

Ērģeļu būvniecības projektu plānots pabeigt līdz 2027. gada vasarai, kad būs noslēgušies arī Rīgas Doma pamatu nostiprināšanas darbi. Jaunais instruments solās kļūt par nozīmīgu kultūras notikumu ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā.  

Baroka ērģeles nav tikai instruments — tās ir arī vēsturisks mākslas un amatniecības paraugs. Plānots, ka pēc diviem gadiem jaunās ērģeles Rīgas Domā skanēs gan svētku, gan ikdienas dievkalpojumos, gan koncertos. 

Par līdzekļu vākšanu jaunajam baroka instrumentam, par šo ērģeļu būvēšanu un to, kā tas skanēs, stāsta Wegscheider Orgelbau ērģeļu darbnīcas meistars Kristiāns Vegšaiders, Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis un ērģelnieks Aigars Reinis.

"Mana personīgā motivācija ir tāda, ka mans vecvecvecvecvectēvs no mātes puses Ādams Heinrihs Švarcs bijis Rīgas birģermeistars. Kad uzzināju, ka Latvijas ērģelnieku ģildei šeit, Rīgā, līdzās slavenajām romantisma ērģelēm Rīgas Domā būtu nepieciešams arī baroka instruments jeb Baha ērģeles, nolēmu iesaistīties, lai savāktu nepieciešamos līdzekļus," stāsta Berlīnē bāzētās asociācijas Fördeverein Orgel Dom Riga vadītājs Klauss Vitmanis. "Ērģelēm vajadzētu būt gatavām pēc diviem gadiem. Ērģeļu darbnīcā darbs jau ir sācies. Šis lielā mērā ir vācu-latviešu sadarbības projekts, kas aizsācies jau 2007. gadā, kad ar latviešu atbalstu tika izstrādāts projekts, iesaistījās latviešu ērģeļmeistari un eksperti. Būvniecības līgumā esam ietvēruši punktu, ka finansējums tiek meklēts gan Vācijā, gan Latvijā. Šobrīd lielākā daļa nepieciešamās naudas jau ir, pateicoties Karla Behšteina fonda dāsnajam ziedojumam (vienam miljonam eiro!). Nepieciešami vēl 400 tūkstoši, ko 12 mēnešu laikā ceram savākt ziedojumos šeit, Latvijā un arī Vācijā."

Kristians Vegšeiders: Wegscheider Orgelbau ir ērģeļu darbnīca Drēzdenē, Vācijā. Nodarbojamies galvenokārt ar baroka ērģeļu restaurāciju, cenšamies saglabāt baroka ērģeļu tradīcijas Vācijā. Un domājām, vai mēs varētu kaut ko no šīs baroka ērģeļkultūras atvest arī  uz Rīgu, jo vācu ērģeļbūvnieks Heinrihs Andreass Konciuss 18. gadsimtā ar savām ērģelēm ļoti spēcīgi ietekmēja Latvijas reģionu. Tagad pēc Konciusa instrumentu paraugiem radīsim šīs jaunās ērģeles, tādējādi bagātinot ne tikai  Rīgas, bet arī visas Latvijas ērģeļu ainavu ar jaunu baroka stila instrumentu. 

Uzbūvēt baroka ērģeles nav sarežģīti, ja zini, kā tas darāms.

Tā kā nodarbojamies ar ērģeļu restaurāciju, mēs zinām, kā šādi instrumenti ir veidoti. Vissvarīgākā, protams, ir skaņa. Un to nosaka ērģeļu stabules, kuru mutes tiek veidotas dažādi: platākas, šaurākas, slīpākas...

Jāskan tā, kā skanēja vislabākie 18. gadsimta instrumenti.

Ja lielajām romantiskajām ērģelēm skaņas veidošanā svarīgāka ir dinamika, tad baroka ērģelēs būtiskas ir tieši skaņu nokrāsas, tembri. To varam iztēloties līdzīgi kā baroka ornamentu ar dažādām krāsām, tikai šeit krāsojam ar skaņām. Būvējot Vācijā, mēs daudz esam trenējušies un tagad varam šajās ērģelēs iebūvēt savus labākos sasniegumus.

Ieva Zeidmane: Rīgas Domā ir ļoti īpaša akustika, vai par to domājat, būvējot jauno instrumentu?

Mēs ļoti daudz domājām par akustiku. Bijām šeit atbraukuši jau maijā, augšā pārbaudījām stabules, bijām arī Liepājā un redzējām Konciusa stabules, savukārt šeit, Rīgā, klausījāmies kora dziedājumu. Ņemot vērā iespaidus, ko guvām, kori klausoties, nedaudz pamainījām ērģeļu dispozīciju.

Šajā telpā basiem ir grūtāk. Augstais reģistrs skan labi, bet basa flautām mazliet ir problēmas. Tāpēc mēs mazliet paplašinājām sākotnējo ieceri un pievienojām vēl papildus dažas basa flautas.

Turklāt šeit īpaši skaists ir Lamento, tas nozīmē — "peldoša balss": tās ir divas stabules, kas noskaņotas tā, ka rada vijoles vibrato līdzīgu skaņu. Tādas mums būs, jo šajā telpā tāds skanējums labi iederas. Varu teikt, ka, plānojot ērģeļu būvniecību, mēs tiešām ņēmām vērā šīs katedrāles akustiku.

Šis jaunais instruments labi skanēs baroka mūzikā. Vai tas labi saderēs arī ar kora dziedājumu?

Jā! Kad mūsdienās tiek atskaņots kāds Baha, Bukstehūdes, Hendeļa, Pretoriusa, Šeida vai Šeidemaņa darbs, mēs gaidām konkrētu tembru, un ir ansambļi, kas tieši tajā specializējas. Protams, var jau šo mūziku spēlēt arī ar modernu orķestri, bet skanējums tad būs citādāks. Tad priekšplānā izvirzīsies dinamika, bet nebūs tik detalizetu skaņu nokrāsu. Līdzīgi arī kori, kas dzied, piemēram, Baha kantāti, dzied citādi nekā, atskaņojot Rēgera, Bruknera vai mūsdienu mūziku.

Arī ar šīm ērģelēm varēs atgriezties pie tiem senajiem priekšstatiem, kādai jābūt skaņai: ka korim jāskan krāsaini, tembrs ir svarīgāks par dinamiku. Ar jaunajām ērģelēm tas labi saderēs kopā.

Un labi skanēs arī kamermūzika: varēs skaisti saspēlēties ar citiem instrumentiem, lieliski varēs atskaņot, piemēram, Baha kantātes, ērģeles izmantojot kā lielu continuo, kā lielu pavadošo instrumentu. Tas ir tas, ko vēlamies panākt.

Varēs atskaņot arī dultkoncertus kopā ar lielajām ērģelēm?

Ja mēs būtu konsekventi turējušies pie sākotnējās ieceres, tad topošo baroka ērģeļu skaņojums būtu mazliet cits, proti, vēsturiski pareizs. Bet Aigars Reinis un citi šejienes mūziķi vēlējās, lai abi instrumenti tomēr skan vienā augstumā.

Tā būs neliela vēsturiska neprecizitāte, bet es varu to labi saprast, mēs šo vēlmi respektēsim, un tas sniegs šai katedrālei jaunas iespējas. Tā, it kā pie lielajām ērģelēm sēdošais 19. gadsimta ērģelnieks būtu "sazvanījies" ar lejā sēdošo 18. gadsimta ērģelnieku un starp viņiem veidotos tāds jauks dialogs.

Es jau priecājos, ka vienus un tos pašus skaņdarbus varēs spēlēt uz vienām un tad uz otrām ērģelēm. Vai arī mazākās izmantot kā atbalsi. Pavērsies pavisam jaunas iespējas. Tāpēc esam nolēmuši mazliet atkāpties no vēsturiski pareizā.

Un salīdzinājumā ar vēsturisku instrumentu, būs vēl citas nelielas izmaiņas: mazliet paplašināsim diapazonu. Sākotnēji tas bija tikai līdz trešās oktāvas Re, bet pēc draudzes un katedrāles ērģelnieka lūguma mēs to palašinājām līdz Fa. Baroka laikā tā nebija. Bet es "piezvanīju" Konciusam uz 18. gadsimtu, un viņš teica: "Jā, jūs drīkstat tā darīt!" (Smejas.)

Aicinām jūs doties uz Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu Vecrīgā, kur 8. oktobrī, klātesot Rīgas Domes pārstāvjiem, medijiem, pašiem māksliniekiem un sadarbības partneriem, tika prezentēta izstāžu zāles tuvāko gadu attīstības stratēģija, gaidāmā  izstāžu programma un arī telpas jaunā identitāte.

Izmaiņas patiešām ir būtiskas, ko vispirms jau pamanām nosaukumā, kas papildināts ar vārdu "laikmetīgā". Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu raksturo Reiņa Dzudzilo izstrādātā jaunā vizuālā identitāte, ko pamanām jau pie pašas ieejas. Bet tas ir tikai sākumpunkts, kas mūs gluži kā Orfeju aicina doties pazemē, lai sastaptos ar jauniem atklājumiem un māksliniecisko pieredzi.

Nav noslēpums, ka Rīga jau sen ilgojas pēc Laikmetīgās mākslas muzeja, kura joprojām mums nav, tomēr Rīgai ar šo izstāžu zāli un tās pārveidi ir saistītas arī jaunas ambīcijas – padarīt mūsu galvaspilsētu par būtisku un svarīgu laikmetīgās mākslas pieturvietu Ziemeļeiropā. Lai to īstenotu, bija nepieciešama arī jauna un jaudīga komanda ar drosmīgām idejām un stratēģisku redzējumu.

Raidījumā tiekamies ar Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas direktori Daigu Rudzāti, kuratoru un mākslinieku Artūru Virtmani un telpas jaunās vizuālās identitātes veidotāju mākslinieku Reini Dzudzilo.

​​​​​​​Mants Adomēns (1972) ir Viļņas Universitātes klasiskās filoloģijas studiju absolvents, Kembridžas Universitātes filozofijas zinātņu doktors un arī politiķis. Viņa intelektuālais spiegu romāns "Monēta & labirints", ko klajā laidusi izdevniecība "Zvaigzne ABC", ir autora pirmā daiļliteratūras grāmata un diloģijas pirmā daļa, par kuru intervijā Liegai Piešiņai plašāk stāsta tulkotāja Dace Meiere.

Dace Meiere: Grāmata ir laba. Bet pagaidām līdz latviešu lasītājam ir tikusi tikai puse šīs grāmatas, jo tas ir romāns divās daļās. Latviešu izdevēji ir nozvērējušies, ka līdz Ziemassvētkiem noteikti būs: iztulkota ir, izrediģēta ir, tātad kaut kur izdevniecības gaņģos staigā romāna otrā daļa, jo pirmā lasāma aizrautīgi... Bet, protams, vienmēr ir labāk, ka grāmatai ir arī otrs ķieģelītis klāt – turpinājums. grāmatās. 

Grāmata vairāk ir klasiska spiegu romāna krustojums ar tapšanas romānu, tā saukto Bildungsroman, un vienlaikus tas stāsts par mūsu nesenāko vēsturi, jo galvenais varonis ir diezgan līdzīgs pašam autoram: no tās pašas paaudzes, no tās pašas Viļņas universitātes – tikai citas fakultātes, bet ar kopīgiem pagalmiem. Galvenā darbība notiek 2018. gadā, kad viņš ir iesaistījies dažādās peripetijās, bet atceras visu savu dzīvi: viņš iet cauri gan saviem studiju gadiem 90. gadu sākumā; kā viņš sāk strādāt Lietuvas izlūkdienestā; atceras dažādus braucienus uz citām valstīm. Tas dod diezgan plašu skatījumu par neatkarības atgūšanu, neatkarības pirmajiem gadiem un arī vēlāko laiku, kad, kā autors ir uzsvēris arī intervijās, Viļņa savā ziņā pārvērtās par jaunu Berlīni, kas aukstā kara laikos bija tāds centrs, kur satikās aukstā kara laika pretējo spēku pārstāvji, spiegi čumēja un mudžēja, un, viņaprāt, Viļņa šobrīd un arī iepriekšējā gadu desmitā ir tieši tāda vieta.

Liega Piešiņa: Vai tieši tas, ka šī ir salīdzinoši nesena vēsture un tagad vēl jo vairāk saasinājušās attiecības ar Krieviju, lasītājos izraisījusi īpašu interesi par šo grāmatu? Vai arī tas, ka atsaucēs pieminēti tik daudzi Umberto Eko, Dena Brauna darbi, ka šķiet – jā, tā ir pasaules elpa?

Šis ir ļoti plašs jautājums. Pirmkārt, Mants pēc izglītības ir klasiskais filologs. Filozofijas doktora grādu viņš ieguvis Kembridžā, kur turpinājis savu filoloģisko interesi par sengrieķu filozofiju, uzrakstot doktora disertāciju. Viņš ir filologs un filozofs, antīkās filoloģijas un filozofijas pētnieks. Atgriezies Lietuvā, viņš kļuva par politiķi: daudzus, daudzus gadus viņš sēdējis Seimā, daudzus gadus bijis Ārlietu ministra padomnieks, bet tagad viņš kā Lietuvas pārstāvis strādā lielā starptautiskā politiskā organizācijā Varšavā. Viņš visu laiku ir bijis ļoti tuvs politikas un ārpolitikas jomai. Par to, vai viņš ir tuvs arī izlūkdienesta pasaulei, varēsim pajautāt viņam pašam, kad viņš atbrauks uz Latviju – ceru, ka Latvijā notiks svinīga grāmatas atvēršana.

Par to pasaules elpu... Protams, ir ļoti dīvaini lasīt romānu, kurā ir bibliogrāfiskais saraksts. Man ļoti patīk grāmatas ar atsaucēm un bibliogrāfiskajiem sarakstiem, bet romāniem tas ir diezgan neparasti. Autors daudz citē. Autors daudz atsaucas gan uz klasiskās, gan mūsdienu literatūras darbiem. Un viņš arī norāda, no kurienes ir ņemti citāti un no kā viņš ir iedvesmojies. Tas ir interesanti. Tas ir ļoti savdabīgi.

Atļaušos teikt, ka šī grāmata vairāk varētu patikt vīriešu kārtas lasītājiem, nevis sievietēm, jo esmu novērojusi, ka tieši vīrieši ir tendēti uz apcerīgumu, pārdomām, cēloņu un seku analīzi. Brīžiem kā tulkotājai man šķita – varbūt vajadzētu īsināt, varbūt tas ir par garu. Bet lasītājs jau lasa ātrāk nekā tulkotājs, tātad lasītājiem tas noteikti neliksies par garu – sevišķi vīriešiem. 

Vairāk – ierakstā.

Islandiešu režisora Hlīnura Paulmasona filmā "Mīlestība, kas paliek" (The Love That Remains / Ástin Sem Eftir Er), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 17. un 21. oktobrī, ietverts gads ģimenes dzīvē, kurā vecāki pārvar šķiršanos.

Caur rotaļīgiem un sirsnīgiem mirkļiem filma ataino izgaisušas mīlestības un kopīgu atmiņu rūgteni saldo dabu mainīgajos gadalaikos.

Filmu "Balta, balta diena" un "Dievzeme" režisora jaunāko darbu veido trīs slāņi, trīs pasaules, kas savijas, kļūstot par kārtējo Paulmasona mīlestības vēstuli Islandei.

Viena no tām ir viņa kino dienasgrāmatas, ikdienas fiksējumi, jo viņš nekad nešķiras no kameras, otra ir toņos klusināts, kādas ģimenes emocionālais portrets vecāku šķiršanās laikā, un trešā ir Paulmasona filmām nemainīgi piemītošais, transcendentālais audums, kurā satiekas sapņi un zemapziņa, instinkti, neapjaustas emocijas, folklora, vēsture un spēle.

Paulmasons ilgu laiku bijis pārliecināts, ka filmā būs tikai dieģētiska mūzika – tā, ko klausīsies varoņi.

"Bieži vien, kad saņemu uz kino lentes uzfilmēto materiālu atpakaļ no laboratorijas, no attīstīšanas un skenēšanas, tas ir, bez skaņas, parasti ieslēdzu mūziku un skatos paveikto. Un

brīdī, kad es skatījos uzfilmēto ar mūziku no Harija Hanta albuma Playing piano for Dad fonā, likās, ka mūzikas atmosfēra atbilst filmai. Piezvanīju Harijam, mēs kļuvām par draugiem, un viss attīstījās tā, ka mēs izmantojam šo albumu gandrīz visas filmas garumā.

Īpaši filmai Harijs ierakstīja arī klarnetes partiju, jo “Playing Piano for Dad ir klavieru albums. ​Un tagad es pat nevaru iedomāties filmu bez šīs mūzikas."

Stāsta arhitekte Dace Kalvāne

Jaunais Eiropas "Bauhaus" nav jauns arhitektūras stils vai kārtējā modes tendence. Tas ir aicinājums domāt skaisti, ilgtspējīgi un iekļaujoši vienlaikus. Tā ir ideja par skaistu un ilgtspējīgu pasauli, kurā cilvēks un vide dzīvo harmonijā.

Bet stāsts sākās jau pirms vairāk nekā simt gadiem…

1919. gadā Vācijas pilsētā Veimārā arhitekts Valters Gropiuss nodibināja "Bauhaus" skolu Tā bija kustība, kas sapludināja mākslu, arhitektūru un amatniecību vienā veselumā. "Bauhaus" iedvesmoja modernisma arhitektūru un attīstīja amerikāņu arhitekta Louis Henry Sullivan jau agrāk pausto ideju, ka forma seko funkcijai. Skolas mērķis bija īstenot jau 20. gadsimta sākumā popularitāti ieguvušo visaptverošā mākslas darba ideju (Gesamtkunstwerk): ēkas ar visu, kas tajās atrodas, tiek veidotas kā vienots veselums.

"Bauhaus" vēlējās mainīt cilvēku dzīvi ar priekšmetiskās vides askētisku dizainu un vienkāršību. "Bauhaus" pauda, ka skaistums slēpjas vienkāršībā, proporcijās un godīgumā pret materiālu.

1925. gadā, kad "Bauhaus" pārcēlās uz Desavu, V. Gropiuss izdeva skolas rakstu krājumu, kurā uzsvēra, ka iepriekšējā laika būvmāksla ir iegrimusi sentimentālā, estētiski dekoratīvā koncepcijā un tā vietā, lai būtu dzīvs organisms, pazemojusi sevi līdz ārišķīgu, mirušu izskaistinājumu nesēja līmenim. Viņš norādīja: "Jaunais radošais gars atgriežas pie lietu pamatiem: katrai lietai jābūt veidotai tā, lai tā pareizi funkcionētu; gan mēbelēm, gan mājām."

"Bauhaus" mākslas skolas ēka Vācijas pilsētā Desavā (Dessau), kas uzcelta 1925. gadā pēc V. Gropiusa projekta, ir kļuvusi par vienu no vispazīstamākajām stila ikonām un arī viena no visagrākajām modernās kustības celtnēm. Dažās zemēs "Bauhaus" stila nosaukumu piedēvē pat visai modernajai kustībai. "Bauhaus" arhitekti atteicās no ornamentāliem rotājumiem, tā bija tīru plakņu un apjomu māksla. Tā bija sava veida revolūcija arhitektūrā un mākslā, kas lika pasaulei domāt citādi.

21. gadsimtā Eiropa vēlas šo ideju atdzīvināt. Jaunais Eiropas "Bauhaus" jeb "New European Bauhaus" ir Eiropas Komisijas iniciatīva, kuru 2020. gadā iedvesmoja Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena (Ursula von der Leyen).

Jaunā Eiropas "Bahaus" mērķis ir atdzīvināt kultūras dimensiju ES klimata un zaļajās politikās — radīt "skaisto, iekļaujošo un ilgtspējīgo". Ne tikai rūpējoties par vidi.

Trīs vārdi raksturo šo kustību:

Ilgtspēja – dabai draudzīgi materiāli un energoefektīvi risinājumi.

Tā ir ideja par dzīves kvalitāti, kur skaistums un ētika iet roku rokā. Un šīs idejas arvien vairāk ienāk arī Latvijas arhitektūrā.

Latvijas Arhitektūras gada balvā tagad ir īpaša nominācija – "Jaunā Eiropas "Bauhaus" atzinība". To piešķir projektiem, kas iemieso šīs trīs vērtības: ilgtspēju, estētiku un sabiedrības iesaisti.

2025. gadā šo atzinību saņēma 7. bērnudārzs Salaspilī, ko projektējuši "MADE arhitekti" – par vidi, kas vienlaikus ir rotaļīga, droša un ekoloģiska.

Un vēl: Latvijas projekts "Kurtuve" Valmierā – bijusī katlu māja, kas pārtapusi laikmetīgās mākslas centrā – tika iekļauts Eiropas līmeņa NEB konkursā kategorijā "Piederības sajūtas atjaunošana".

Šie piemēri rāda, ka arhitektūra vairs nav tikai par ēkām. Tā ir par to, kā mēs jūtamies telpā, kā mēs dzīvojam, elpojam un satiekamies.

Jaunais Eiropas "Bauhaus" saka: "Nākotne būs ilgtspējīga tikai tad, ja tā būs arī skaista un piederīga cilvēkam."

Kā jūs domājat – vai jūsu ikdienas vide ir skaista, ilgtspējīga un iekļaujoša?

***

Lūk, arī arhitektes Ievas Zībārtes stāsti par šo tēmu

Ar vadmotīvu "Aizrautīgi mūzikā" Jūrmalas Mūzikas vidusskola šā gada septembrī uzsāka 65. jubilejas mācību gadu. Svētku nedēļā no 13. līdz 18. oktobrim izskanēs skolas jubilejai veltīti koncerti, par kuriem plašāk stāsta Jūrmalas Mūzikas vidusskolas direktora vietniece, ērģelniece Edīte Alpe-Deksne. 

Skolas 65 gadu jubilejas svinību nedēļā Dubultu koncertzālē izskanēs četru mūzikas vidusskolas nodaļu koncerti un svētku galā koncerts.

13. oktobrī plkst. 18.00 notiks pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu nodaļas audzēkņu koncerts;

Svētku nedēļa noslēgsies sestdien, 18. oktobrī, plkst. 16.00 ar svinīgu galā koncertu "Aizrautīgi mūzikā".

Koncertā piedalīsies skolēnu, pedagogu un absolventu kori, ansambļi un orķestri. Galā koncerta programmas nozīmīgākais notikums būs Jūrmalas Mūzikas vidusskolas absolventa komponista Leo Lobreva speciāli skolas jubilejai komponētā jaundarba pirmatskaņojums – Fantāziju "Jūrmala" klavierēm, kamerorķestrim un sitaminstrumentiem atskaņos pianiste skolas absolvente un pedagoģe Ilana Makarina kopā ar audzēkņu,  absolventu un pedagogu orķestri diriģenta Normunda Vaiča vadībā. Koncertā skanēs arī citu ar skolu saistīto komponistu – Riharda Dubras, Andra Baloža, Ilzes Arnes un Kristīnes Dmitrijevas – mūzika.

Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļauto Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" (The Conversation), kuras seanss gaidāms 18. oktobrī, iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka.

Aizrāvies ar spiegošanas un izlūkdienestu tematiku 60. gadu vidū, Frānsiss Fords Kopola uzsāka darbu pie filmas "Saruna" scenārija. Filmas, kas Kannās saņēma "Zelta palmas zaru" un tapa laikā starp "Krusttēva" pirmo un otro daļu.

"Sarunas" titulvaronis, Džīna Hekmena atveidotais neirožu nomāktais, džezu mīlošais autsaiders, privātdetektīvs Harijs Kauls – diskrēts, ar pelēko putekļu mēteli Sanfrancisko pūļos tikpat kā nemanāms –, ir noklausīšanās eksperts, kurš var ierakstīt teju visu.

Kad Kaulam nepieciešams noklausīties sievietes un vīrieša sarunu, kuri, iespējams, pēc ieraksta drīz vien tiks nonāvēti, viņš vairs nespēj rast kompromisu starp personīgo un profesionālo.

"Saruna" ir filma, kurā skaņas montāža bija ārkārtīgi svarīga – Kopolas stāsta sižets ir savērpts ap izmeklēšanas profesionāli, kura dzīvi pilnībā pārņem viņa noklausīšanās tehnoloģiju kontrolētā vide. Tehnoloģiski skaņas elementi ir filmas sarežģītākā iezīme, un liela daļa tās kopējā ražošanas perioda tika pavadīta jau pēcapstrādes procesā, izmantojot tobrīd jaunākās pieejamās tehnoloģijas, lai manipulētu ar skaņām, kuras Hekmena varonis ieraksta savā iekārtā.

Kad komponists Deivids Šīrs, Kopolas svainis, tika uzaicināts radīt mūziku filmai "Saruna", viņš bija pārliecināts, ka tas nozīmē lielu budžetu, mūziku lielam orķestrim, un attiecīgi lielu uzrāvienu viņa karjerai. Tādēļ

Šīrs bija šokēts, kad atklāja – Kopola vēlas, lai visa partitūra tiktu iespēlēta ar vienu instrumentu... Ironiski, ka "Saruna" tiešām kļuva par komponista karjeras uzrāvienu, un vēl joprojām tiek pētīta kā viens no labākajiem minimālistiskas kino mūzikas radīšanas piemēriem.

Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba 

Laikam vismazāk izmaiņas notikušas pašā intīmākajā posmā, proti, paša skaņu ieraksta laikā. Pēc mūsu tradīcijām mūziķis paliek studijā viens, bet aiz lodziņa darbojas skaņu režisors un skaņu inženieris, kas atbild par tehniskajām lietām, dažādām komutācijām. Mēs šajā procesā parasti neiejaucāmies un tas arī nebija vajadzīgs: aicinājām mūziķus, kurus zinājām, konkrētos skaņdarbus viņu izpildījumā bijām dzirdējuši, interpretācijas atzinuši par labām un akceptējuši.

Jau kopš Jāņa Ivanova laikiem mūsu skaņu režisori ir ar augstāko muzikālo izglītību – tie ir bijuši komponisti, muzikologi, kāda instrumenta spēlētāji. Līdz ar to viņu dzirde ir pietiekami asa un kompetence – pietiekami liela, lai ieraksta procesā nevienam no malas nevajadzētu iejaukties.

To gadu laikā, kuros strādāju un darbojos šajā jomā, sapratu, cik svarīga mūziķim ir regulāra iespēja tikt studijā, lai veiktu ierakstus. Pirmajā reizē tikšanos ar mikrofonu gandrīz vienmēr pavadīja ārprātīgs stress.

Tad pamazām jāiegūst pieredze, jāiemācās nomierināties un pārvaldīt satraukumu. Ir skaidrs: ienākot 1. studijā, savu dara fakts, ka te muzicējis orķestris Leonīda Vīgnera vadībā, spēlējis Gidons Krēmers, Raimonds Pauls… Šīs sienas sevī uzsūkušas tādu vēsturi! Iespējams, šī fakta apzināšanās arī nereti mēdz būt biedējoša.

1. studijā ik pa laikam ierakstus varēja veikt patiešām labi mūziķi. Ar katru reizi viņi kļuva aizvien pārliecinošāki, jo šajā atmosfērā jau bija ļoti labi iejutušies. Bieži mūziķi sarada ar kādu konkrētu skaņu režisoru. Arī tad process kļuva personiskāks.

Pēc tam, intervējot mūziķus raidījumam "Autogrāfs pēc ieskaņojuma", sapratu, ka nereti viņi pat bija aizmirsuši, ka atrodas studijā un veic ierakstu! Viņiem bija sajūta, ka spēlē savam klausītājam. Jo dvēseliskāks bija pats process, jo to nepārprotamāk varēja just ierakstos. Tie bija vienkārši brīnišķīgi.

Par to, cik īpašs ir skaņotāja darbs, man savulaik palīdzēja saprast pianiste Inta Villeruša. Viņa pirms saviem ierakstiem vienmēr lūdza, lai, ja vien tas iespējams, instrumentu skaņo meistars Knēts. Iespējams, šīs nianses juta tikai viņa, bet Intai tas bija būtiski: viņa ierakstos vislabāk jutās ar Knēta skaņoto flīģeli. 

Līdzīgi kā solisti, savu profesionalitāti ierakstos ļoti asināja orķestri un kori. Tāpat uzskatu, ka arī Radio skaņu režisori te iegūst tādu profesionalitāti kā nekur citur.

Jau astoņdesmitajos gados Latvijas Radio skaņu režisori bija labākie toreizējā Padomju Savienības mērogā. Tik augstu kotējās mūsu ieraksti, kurus novērtēja arī starptautiski.

Par to varējām pārliecināties, sūtot ierakstus uz Starptautisko jauno mūziķu konkursu "Concertino Praga". Tur atlasē klausījās tikai ierakstus un ļoti bieži mūsu jaunieši pēc tam jau kā uzvarētāji devās uzstāties uz toreizējo Čehoslovākiju.

No skaņu režisoriem man visilgāk iznāca sadarboties ar Jāzepu Kulbergu – gan savulaik "Telefilmā", gan šeit, Radio, gan "Melodijā". Viņš bija ļoti labs skaņu režisors. Vienubrīd Jāzeps arī audzināja mūs skaņu režisoru maiņu – Normunds Slava, Modris Bērziņš...

Noteikti gribētu pieminēt arī Kārli Rūtentālu. Viņš bija pirmais, kas apguva mūsu slaveno 16 celiņu magnetofonu. Manuprāt, mums tas bija vieniem no pirmajiem Padomju Savienībā – milzīga skaņu ierakstu pults, blakus magnetofons ar lenti, kuras platums – 5 centimetri un 0,8 milimetri…

Protams, lielākoties to izmantoja vieglās mūzikas ierakstiem. Domāju, ka Raimonds Pauls un Radio vieglās mūzikas orķestris ļoti daudz ieguva no šīs sadarbības, jo ieraksti tiešām bija ļoti, ļoti brīnišķīgi.

Arī Kārlis Pinnis, kurš savulaik bija "Melodijas" skaņu režisors, pēc tam darbojās Latvijas Radio.

Radio ir vieta, kurā visi, kas šeit ir iekļuvuši, caur smagu darbu kļūst par meistariem.