Sestdienas “Atsperes” viesis - aktieris Gundars Grasbergs. Viņš ir kuršu vadonis Pudiķis Raiņa jaunības traģēdijā “Indulis un Ārija”, kam 20. septembrī pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī.

Sarunā - par skatuvi, dzīvi ārpus tās, kontrabasu, bērnu mācīšanu un prokrastinēšanu.

Nacionālajā teātrī šovakar Raiņa traģēdijas “Indulis un Ārija” pirmizrāde. Vakar īpašo viesu izrādē man blakus sēdēja komponists Arturs Maskats, kurš atcerējās viņa komponēto mūziku šai lugai Dailes teātrī pirms 40 gadiem. Viņš noteica - nu jā, koris, ko tad citu, man arī bija koris. Jūsu iestudējumā ir Ērika Ešenvalda mūzika un "dzīvs" koris, turklāt kāds - Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Ko tas maina tavā aktiera izjūtā, kad darbojas vēl tāds milzīgs sastāvs un dzīva mūzika ir līdzās?

Tas ir neaprakstāmi, ka 50 cilvēki veido atmosfēru "dzīvajā", tepat uz vietas. Mēs visu laiku strādājām ar ierakstiem tajās vietās, kur iecerēta mūzika,

koris jau bija veicis demo ierakstus, bet tad pienāca brīdis, kad viņi atnāca un apsēdās zālē, un bija sajūta, ka tirpas skrien pa kauliem, ka dzīvā enerģija ceļ šo mūziku.

Uzdevums ir saslēgties kopā ar viņiem. Mēs par sevi spēlējam ludziņu, bet mēs to stāstu stāstām ar viņiem kopā. Tas ir elements, kas brīnišķīgā veidā veido atmosfēru ainām.

Tur tev jāpiekrīt pilnīgi noteikti. Divas pirmizrādes divās blakus dienās - Dailes teātrī “Orākuls”, Nacionālajā teātrī - “Indulis un Ārija”. Digitālais pret analogo. Par ko tu esi - kompaktdisku vai skaņuplati? Jo abi ir labi.

Skaidrs, ka laiks iet un bez digitālā neiztikt nekur, bet

teātris tomēr ir dzīvā, analogā māksla. Mūsu iestudējuma gadījumā mēs mikrofonus neizmantojam, nav apskaņots nekas.

Tas pat liekas kā solītis atpakaļ - tikai ar dzīvu vārdu un dzīvu dziedāšanu zālē tikt līdz skatītājiem. Protams, tas bija arī izaicinājums - gandrīz katrā izrādē uz lielās skatuves tiek izmantoti mikrofoni, bet tomēr jāspēj runāt tā, kā šis teātris bija būvēts, lai mēs tur stāvētu un ar sevi piepildītu zāli.

Ar režisori Indru Rogu jūs droši vien daudz esat runājuši par to, ar kādu domu gribat piepildīt šo lugu šodien. Kā tu teiktu?

Klausoties Ērika Ešenvalda mūziku un saprotot lugas tēmu, man tā ir lūgšana par Latviju. Tur ir tik milzīgas saistības ar šībrīža situāciju. Par to ir daudz runāts, režisore arī daudz ir savas domas par to izteikusi.

Tas ir mūsu liktenis. Tad tā bija saujiņa kūru, tad zemgaļi, tagad ir noformējusies Latvija, bet viņa ir maza. Kā Raiņa Mintauts saka, tas ir smilšu grauds, kuru jebkurā brīdī kāds iedomāsies un gribēs samalt, izcept un apēst.

Bet tomēr latvji ir spītes cilts. Sīka spītes cilts.

Indulis to saprata. Viņa lielā ideja bija, ka nāks laiks un tas, ko mēs nepanācām - tautas vienosies. Tas ir fakts, un to Rainis ir ierakstījis, ka tautām ir jāvienojas, lai mēs būtu spēks un stāvētu pretī šiem milžiem, kas vienmēr gribēs lāčot pāri. Ir jāvienojas, jautājums tikai - uz kādiem pamatiem. Mintauts piedāvā uz varas un parastajiem pamatiem, bet tam jānotiek nevardarbīgā veidā, ka tautas vienosies un tāpēc gribēs būt vienotas savā starpā. Tās netiks pakļautas, bet uz citiem principiem gribēs tikt vienotas. Kaut kādā ziņā tas jau ir noticis.

Eiropas Savienības ideja, kā šis Eiropas bloks formējas - tas jau toreiz ir bijis pravietots. Tā bija Induļa lielā doma.

Par šo tēmu savā veidā runā arī “Orākuls”. Pēdējā laikā no izrādēm paliek prātā citāti, no “Orākula” man palika prātā, ka miers ir tikai viena no kara fāzēm. No šīs izrādes arī paliek prātā daudzi citāti. Atcerējos un sev pierakstīju tādu, ko saka Ārija - te saulīte par sarkanu, mums, vāciem, balta tā. Vēl viens citāts - latveļi iepretim leišu milzenim. Programmiņā jums ir doti jūsu spilgtākie citāti vai atslēgas frāzes lugā, bet tur nav tava citāta, tāpēc vaicāšu - kas ir tava atslēgas frāze lugā?

Pudiķa skatījums ir…

Pudiķis ir kuršu vadonis, tavs tēls.

Nē, viņš ir labietis. Viņš saprot, ka bez vadoņa mēs nevaram, un viņš pats tāds vairs nav, viņš ir gados. Tur ir palikuši pensionāri un bērni, un ir vajadzīgs jaunais līderis, un viņš ir tas, kurš viņu ir izaudzinājis.

Bet Pudiķis vienalga pārstāv veco, konservatīvo domāšanu, ka mēs paši varēsim, paši ar sakostiem zobiem cīnīsimies, bet neiesim ne ar vienu nekādās koalīcijās, tikai paši.

Beigu teksts ir - es saprotu, tu mani uzveici. Viņš līdz galam īsti nevar saprast Induļa domu, uz kurieni tas viss iet - ar mīlestību, saprašanu, piedošanu nē, ar atriebšanu, ar naidu mums ir sevi jāaizsargā. Viņš nevar saprast, kur iet tā jaunā Induļa doma. Taču beigās viņš atzīst, ka tu esi mani uzvarējis, tas ir tas jaunais spēks, tagad ir tavs laiks, dzīvosim.

Plašāk - audioierakstā.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 13. septembra ir skatāma  jauna izstāde “Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija”, kas atklāj Šveices farmācijas uzņēmuma progresīvo pieeju arhitektūrai un grafiskajam dizainam, uzsverot kopsakarības zinātnes un kultūras vērtībās starp Šveici un Latviju.

Ekspozīcijā pirmo reizi skatāmi  unikāli materiāli, kas glabājas Roche arhīvā Bāzelē, bet tās centrālo asi veido stāsts par diviem arhitektiem: latvieti Aleksandru Klinklāvu un šveicieti Oto Rūdolfu Zalvisbergu.

Par Aleksandru Klinklāvu joprojām zinām maz, kaut arī viņa projektētās vēsturiskās celtnes – tai skaitā Latvijas Finanšu ministrijas ēka, Tērvetes sanatorija  un Rīgas pašvaldību darbinieku slimokases ēka Skolas ielā 5, kur tagad atrodas Medicīnas centrs ARS, protams, ir labi pazīstamas.

Celtne ar īpašu vēsturi ir atrodama Miera ielā 25, un daudzi, kas ikdienā izmanto 11. tramvaja pakalpojumus, noteikti to būs ievērojuši.

Tieši Klinklāvs ir projektējis Roche uzņēmumam šo pirmo funkcionālisma stila ēku ārpus Šveices, kur pēc vēsturiskās celtnes vērienīgas un prasmīgas renovācijas atrodas uzņēmuma Roche birojs un Inovāciju laboratorija.

Par arhitektu Aleksandru Klinklāvu, sākotnēji baletdejotāju mūsu Latvijas Nacionālās operas trupā, bet pēc tam arhitektu, protams, ir nepieciešams atsevišķs stāsts.

Savukārt šodien mums ir iespēja tikties ar Šveices uzņēmuma Roche vēstures kolekcijas un arhīva kuratoru Aleksandru L. Bieri, kurš pagājušajā sestdienā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sniedza lekciju "Roche un māksla – mantojums nākotnei", kā arī vadīja ekskursiju pa ekspozīciju.

Bez daudziem citiem interesantiem vēsturiskiem faktiem bija iespēja uzzināt, cik auglīgu un radošu vidi Roche ir veidojusi ne vien inovācijām farmācijas nozarē, bet arī mākslā, dizainā, arhitektūrā un mūzikā.

Projekta vadītāja un izstādes kuratore ir Inese Baranovska, grafikas dizainers un kurators Aleksejs Muraško, izstādes arhitekts Dāvis Gasuls, bet zinātniskais konsultants Aleksandrs L. Bieri, Roche vēstures kolekcijas un arhīva kurators, ar kuru tiekamies sarunā.

Stāsta skaņas dizainere, komponiste, audio entuziaste Kristīne Botrosa.

Par atkārtojumu mēdz domāt kā par kaut ko vienkāršu vai pat traucējošu, taču tieši tas ir mehānisms, ar kura palīdzību konkrēta skaņa vai mūzikas fragments kļūst par daļu no mūsu atmiņas. Iztēlojies paziņojuma toni telefonā, klikšķi lietotnē vai signālu, kas pavada kādu zīmola pieredzi. Skaņa, kas sākumā šķita nejauša vai neievērojama, atkārtojoties kļūst par kaut ko atpazīstamu. Pazīstamais ienes uzticību, tuvumu un piederību.

Ja ļaujamies mazam skaņas eksperimentam ar atkārtojumu, tas var atklāt kaut ko būtisku — mūsu prāts ar katru atkārtojumu dzird vairāk. Skaņa, kuru sākumā uztvērām kā tukšu, kļūst par struktūru. Tā ieguva formu, virzienu un nozīmi tikai tāpēc, ka mēs tai pievērsām uzmanību atkārtoti.

Atkārtojums padara skaņu par kaut ko, ko mēs atceramies. Tā kļūst par fonu mūsu dzīvei — neuzkrītošu, bet paliekošu.

Šīs atkārtotās mikroskaņas, signāli, reklāmu džingli — ar laiku iespiežas mūsu atmiņā daudz dziļāk, nekā mēs spējam to apzināties. Mēs tās dzirdam bērnībā, pusaudžu gados, ikdienā. Mēs tās nedziedam līdzi, bet, tiklīdz tās atskan, pazīstam no pirmās milisekundes.

Šo ideju spilgti apraksta muzikoloģe un pētniece Elizabete Margulis, kura savos darbos pētījusi mūzikas uztveres mehānismus. Viņa piedāvā domu, ka mūsu muzikālā gaume var būt veidota no tā, ko mēs esam dzirdējuši visbiežāk.

Tas, kas sākumā šķiet svešs, caur atkārtojumu kļūst pazīstams. Un pazīstamais — bieži vien arī patīkams.

Tās skaņas, kuras mūs pavada visu dzīvi, kļūst par mūsu uztveres un atmiņas neatņemamu sastāvdaļu.

LSM: Vai zini, kuriem dziedātājiem un komponistiem paticis relaksēties, darot mājas darbus?

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Šeit mēs varam satikt tos, kuri, būdami izcili savā mākslā, bija arī pragmatiski savas mājas kopēji un uzturētāji, pie tam viņi to uztvēra kā relaksāciju un atslēgšanos no iemīļotās skaņu pasaules.

Viņu vidū ir ar spēcīgu temperamentu apveltītā pasaules mēroga latviešu dziedātāja Alīda Vāne (1899–1969), kura teikusi, ka viņas “mākslas dzimtene ir Itālija!” Lauku darbus Alīda iepazinusi jau agrā bērnībā, un pēc atgriešanās Latvijā 30. gadu nogalē tie viņai kļuvuši par svarīgu relaksācijas veidu. Viņa teikusi: „ Tikai tagad izjūtu, ko nozīmē vārds – dzimtene.

Barojot savas 30 vistas Ventas krastā, es jutos laimīgāka, nekā aplausu vidū uz Santjago vai Losandželosas operu skatuves.”

(Jaunākās Ziņas, 1937. gada 24. augusts).

Māju sajūta bijusi svarīga arī mūsu izcilajam tenoram Jānim Zāberam (1935–1973). Viņš pratis visus lauku darbus un mācējis apieties arī ar tehniku. Vasarās, vecāku mājās dziedātājs piedalījies ierastajos lauku darbos – siena talkās, ogu lasīšanā un ievārījumu vārīšanā, ābolu vākšanā un sulu spiešanā.

Zābers ļoti mīlējis ūdeņus - vizinājies ar laivu un makšķerējis, piedalījies arī medībās.

Studiju laikā Itālijā dziedātājs brīvajā laikā rakstījis vēstules, sevišķi daudz sievai Birutai, kurās cita starpā aprakstījis iepirkšanos Itālijas veikalos, domājot par dzīvesbiedri un  mājām.

Šajā ekspozīcijas daļā mūs gaida arī tikšanās ar liepājnieku, komponistu Agri Engelmani (1936–2011), kurš līdzās mūzikai izglītojies arī koktēlniecībā. Savās lauku mājās “Ausekļos” viņš radījis senatnīgu kurzemniecisku vidi, vācis senus mājas priekšmetus un darbarīkus. Pats iekārtojis arī mājas apkārtni – izracis dīķi, uzbēris tur saliņu, vācis un stādījis retus augus. Lauku mājas viņam bijusi kā saikne ar Latvijas dabu un tautas dzīvesziņu.

Uz Jāņiem pie viņa uz laukiem parasti sabrauca Liepājas koristi un mūziķi. Tad Engelmanis kūra Jāņu guni augstu stabā, visi dziedāja, spēlēja un svinēja.

Romualds Kalsons (1936–2024) komponējis daudz un žilbinājis ar savām orķestra krāsām un enerģijas pilnajiem Allegro. Viņš prokrastinējis, ceļot māju Garciemā  un pievēršoties būvdarbiem.

Bērnībā Kalsons sapņojis, ka būs šoferis un pieaudzis tiešām nopirka automašīnu un pats ar to brauca. Tā bijusi īsta relaksācija.

Operas “Uguns un nakts” un daudzu citu talantīgu darbu autors Jānis Mediņš (1890–1966) bijis ļoti sabiedrisks cilvēks, liels anekdošu stāstītājs, sabiedriskās dzīves dvēsele.

Ārpus mūzikas viņam bijušas vēl vairākas aizraušanās: makšķerēšana, tepiķu aušana vai izšūšana un mēbeļu gatavošana pēc paša zīmējumiem.

Jāni Mediņu mēdza dēvēt par visražīgāko latviešu komponistu. Viņš rakstīja spontāni. Arvien ar iedvesmu un aizrautību un, kā mūziķi saka, ar “vieglu roku” it kā  rotaļādamies.

Ekspozīcijas 7. daļā sastopam arī spožo dziedātāju Žermēnu Heini-Vāgneri (1923–2017),Viņa ļoti mīlējusi un pati kopusi dārzu, un bijusi kārtīga mājasmāte: tīrījusi māju, gatavojusi ēst, ar rokām mazgājusi un gludinājusi veļu. Savā dzīvoklī  Elizabetes ielā, labprāt rīkojusi viesības ar ģimenes draugiem. Mīlējusi skaistus traukus un labas, senas mēbeles.

Nozīmīga skatuves zvaigznes dzīvē bijusi drošības sajūta, ko sniedz kārtība mājās un tuvinieku atbalsts.

Pa atvērtām ledusskapja durvīm redzamās konservu bundžas mūs aizved pie čella mākslas izcilības Ēvalda Berzinska (1891–1968), kurš izaudzinājis veselu plejādi latviešu čellistu. Viens no viņiem Māris Villerušs, kuram savukārt bijusi sena kaislība uz dažādiem braucamrīkiem, motocikla blakusvāģī vairakkārt savu profesoru vedis no konservatorijas (tagadējās J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) uz medībām un otrādi.

Jā, Berzinskis bijis aizrautīgs mednieks un savulaik viņa māte tik spējusi konservēt irbes un cept zaķu cepešus.

Medības ir bijušas viņa mīļākā nodarbe un aizrautība visa mūža garumā. Tomēr galvenais dzinulis, kā viņš pats izteicies, nav bijis medību azarts, bet gan iespēja būt labi nopļautā āboliņa laukā ar ideālu aromātu, būt pavasarī lapu mežā, kad visapkārt smaržo vijolītes un maijpuķītes, ar baudu noskatīties negaisa liesmojošos zibeņos. Otra Ēvalda Berzinska aizraušanās bijusi dārzkopība – viņš siltumnīcā audzējis vīnogas un pats potējis augļu kokus.

Arī pianistam un komponistam Jānim Ķepītim (1908–1998) svarīga bijusi mājas izjūta un mājas apziņa. Ķepīša mīļākās nodarbes bija bites, patika darboties dārzā, jo sevišķi potēt augļukokus, brūvēt vīnus un liķierus. Patika viņam arī ūdeņi un makšķerēšana.

Vēl 60 gadu vecumā viņš būvējis māju Baltezerā un iekārtojis dārzu. Tiesa gan, strādājot viņam bieži gadījās aizsist garām naglai, trāpot pa pirkstiem.

Tomēr sāpīgā pieredze nespēja mazināt darba prieku un enerģiju. Ķepīšu mājās pulcējusies sava “štata kompānija” un tad tika spēlētas brīnišķīgas šarādes, sacerēti mazi teatrāli uzvedumi, bet pats Jānis Ķepītis pasniedzis viesiem paša komponētas veltījuma dāvaniņas.

Eiropas Folkloras dienas ietvaros Ulbrokā kultūras centrā "Ulbrokas pērle" 20. septembrī notiks starptautisks muzikālā mantojuma koncerts “Upes Pērles”, jau trešo reizi aicinot iepazīt un izbaudīt Latvijas un citu zemju folkloras grupu priekšnesumus. 

Stāsta etnomuzikologs un tautas mūzikas biedrības "Skaņumāja" aktīvists Ilmārs Pumpurs:

"Mēs ļoti uz to ceram, ka etnomūzikas diena kļūs par ilgstošu un pastāvīgu tradīciju. Droši vien jāpakāpjas solīti atpakaļ un jāpiemin Eiropas Folkloras tīklojums – organizācija, kas arī ir jauna, izveidojās tikai 2019. gadā ar tieši tādu mērķi – pievērst lielāku sabiedrības uzmanību mūsu tradicionālās kultūras vai folkloras mantojumam un pievērsties autentiskajām, nearanžētajām formām, sakņu vērtībām, ko slēpj mūsu mantojums.

Ja mēs Latvijā esam ļoti pieraduši pie folkloras festivāla "Baltica" un daudzo folkloras kopu darbības, tad Eiropā situācija dažās zemēs nemaz nav tik vienkārša.

Tāpēc tika nolemts izveidot šādu organizāciju. Eiropas folkloras diena ir šīs organizācijas iniciatīva, kas sakrīt ar rudens saulgriežu laiku. Mēs mēģinām šo festivālu padarīt pieejamāku visiem interesentiem."

No 19. līdz 21. septembrim Jūrmalā notiks 8. Starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss, kurā šogad piedalīsies astoņi kori no septiņām pasaules valstīm, cīnoties par Grand Prix ieguvēja titulu un iespēju iekļūt kormūzikas konkursa Eiropas Grand Prix finālā. 

Konkursa mākslinieciskais vadītājs, diriģents Jānis Ozols uzsver, ka kvalitātes latiņa konkursam ir augsta.

"Ir tādi konkursi un festivāli, kur var braukt jebkurš un visus pieņems, katram atradīs kādu mazu skatuvīti uz ielas vai citur, varbūt sarīkos atsevišķu konkursu, bet neviens uz augstiem kvalitātes mērķiem neiet.

Jau no pirmās dienas šajā amatā, kad sāku domāt par [Baltijas jūras koru] konkursu, kā to izveidot, mans mērķis bija, ka tam ir jākļūst par Eiropas Grand Prix tieši tā iemesla dēļ, ka šeit notiek īpaša atlase un konkursā tiek pieņemti tikai labākie no labākajiem.

Tā ir pilnīgi cita kvalitāte. Īstenībā arī pašiem koriem rodas pavisam cita interese, jo augsta līmeņa koriem varbūt kļūst garlaicīgi, piemēram, Ronaldo, ja atbrauktu uzspēlēt ar mūsu futbola izlasi, viņam arī droši vien būtu garlaicīgi, jo nav tas līmenis. Bet te sabrauc patiešām konkurenti, labā ziņā.

Reizēm jocīgi skan, ka mūzikā ir konkursi, kā nu tur vērtēs, jo mūzika taču ir mūzika, interpretācijas un tā, bet augsta līmeņa koriem tas ir vajadzīgs."

Jūrmalā notiekošais konkurss ir viens no sešiem prestižās apvienības European Grand Prix for Choral Singing (EGP) oficiālajiem posmiem, ierindojot to pasaules visaugstāk novērtēto amatierkoru konkursu vidū.

Koru sniegumu konkursā vērtē profesionāla un starptautiska žūrija, kuras priekšsēdētājs šogad būs diriģents To Ben Šengs (Toh Ban Sheng) no Singapūras. Tāpat žūrijā būs Ingrīda Korvitsa (Ingrid Kõrvits) no Igaunijas, Jans Sivens (Jani Sivén) no Somijas, Krista Audere, kas pārstāv Nīderlandi, un Andris Sējāns no Latvijas. Bet šī gada obligātās programmas jaundarbu “Song of Innocence” radījis latviešu komponists Arturs Maskats. 

Atšķirībā no citiem gadiem Latvijas kori šogad konkursā nepiedalās. Par Grand Prix ieguvēja titulu un iespēju iekļūt EGP finālā sacentīsies Kato­vices Ekonomikas Universitātes koris no Polijas, kori “New Dublin Voices” un “Cuore” no Īrijas, koris “Lempi” no Somijas, koris “Good Hope School” no Honkongas, Kopenhāgenas meiteņu koris no Dānijas, Ļubļanas Universitātes akadēmiskais koris “Tone Tomšič” no Slovēnijas un Tallinas Tehniskās Universitātes akadēmiskais sieviešu koris no Igaunijas.

Daudz kur vēl skan dzejas lasījumi, kaut oficiālās 2025. gada Dzejas dienas ir izskanējušas. Pasniegtas arī žurnāla "Domuzīme" un Dzejas dienu balvas. Tās šogad nokļuvuša pie viena dzejnieka: Arta Ostupa. Viņa dzejoļu krājums "Patiesība" iznācis apgādā "Neputns".

Bet šorīt skan saruna ar pagājušā gada Dzejas dienu balvas laureātu Robertu Vilsonu, kura krājums "Muļķu ķērājs" arī izdots "Neputnā".

Ieraksts tapa Liepājā, kur jaunais dzejnieks bija atbraucis tikties ar lasītājiem. 

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone.

Pagājušā gadsimta 50-tajos gados Nigērijā arheologs Bernhards Fags (Bernhard Fagg, 1915–1987) atklāja kādu fenomenu: lielus, skanošus akmeņus ar apaļām iedobēm. Kā arheologs norāda, tās radušās muzicēšanas rezultātā. Tādēļ pētnieki šos akmeņus nodēvējuši par akmens gongiem. Turpmākajās gadu dekādēs akmens gongi tiek atrasti arī citos kontinentos.

Akmens gongu atklāšana pavērusi pētniekiem arī tādu sfēru, kā arheoakustika. Tā pēta ainavas ar skaņām, ko veidojusi daba, piemēram, atbalsis, otrkārt – litofonus jeb skanošos akmeņus un akmens gongus, un treškārt – cilvēka apzināti radīto skaņu noteiktā vidē.

Vietās, kur skaņu rada vairāku akmeņu kopums jeb tādas kā akmeņu pļavas, šie gongi tiek pārsaukti par zvanošajiem akmeņiem. Mūsdienās tāda vieta atrodama Pensilvānijas štatā ASV. Tur apmeklētāji akmeņus ieskandina, sitot tos ar āmuriem, tā radot neparastu skaņu ainavu. Šī zvanošo akmeņu vieta radusies vulkānu darbības rezultātā pirms 200 miljoniem gadu.   

Akmens gongus, tāpat zvanošo akmeņu laukus mūzikas instrumentu pētniecībā sauc par litofoniem. Tā ir mūzikas instrumentu grupa, kurā skaņas avots ir akmens pats, – ne āda, ne gaiss, ne kas cits.

Savā būtībā akmens ir dabisku minerālu kopums, un tā skanīgumu nosaka minerālu sastāvs un kristāliskā struktūra jeb režģi. Akmenim jābūt pietiekami cietam un vienmērīgam, lai trieciena radītās vibrācijas izplatītos bez liela enerģijas zuduma. Tam jābūt ar zemām plaisāšanas īpašībām, lai tas rezonētu kā viens veselums. Akmenim var piemist arī citas īpašības, piemēram, Pensilvānijas zvanošie akmeņi satur iekšēju kristālisko spriegumu, kas trieciena rezultātā radītās vibrācijas padara ilgskanīgākas.

Līdzās dabā atrodamajiem un spēlējamajiem akmens gongiem, dažādi perkusīvie mūzikas instrumenti tiek izgatavoti arī no apstrādātām akmens plāksnēm.

Liecības par akmens zvaniem atrodamas Ķīnā jau tūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Tiek pat uzskatīts, ka bianqing, jeb 16 „L” veida akmens zvanu komplektu spēlējis Konfūcijs. Savukārt, Haņu dinastijas traktātos bianqing skanējums tiek raksturots kā “atgādinājums valdniekam par viņa virsniekiem, kuri gājuši bojā, sargājot robežas”.

Ir vēl kāds pavisam sens mūzikas instruments, kas nācis no basku zemēm, bet sākotnēji darināts no koka. To sauc par čalapartu (txalaparta). Tas ir mūzikas instruments, ko veido vairāki, paralēli novietoti koka dēļi, un tradicionāli to spēlē divi vai četri spēlētāji, ar koka vālēm vertikālā stāvoklī. Mūsdienu grupa Oreka, kas viesojusies arī Latvijā, savu čalapartu izveidojusi no akmeņiem, radot neparasti dzidru skanējumu. Par prieku klausītājiem un par raizēm festivāla Porta rīkotājiem, jo bija jātransportē 120 kg instruments ar lidmašīnu.

Bet vai zināji, ka Latvijā tapusi akmens kokle? Iespējams, vienīgais akmens stīgu instruments visā pasaulē! 

To darinājuši mūsu pašu tēlnieki – Ronalds un Līga Jaunzemi. Koklei ir sešas stīgas, tā sver 14,5 kg un pieredzējusi jau vairākus publiskus atskaņojumus. Bet pats interesantākais, ka šī ir tikai pirmā kokle no akmens, jo taps vēl – un spēlēsim!

Kamēr kino pasaulē valda intriga, kurš būs nākamais aģents 007, metāla pūšaminstrumentu ansamblis "Latvian Brass" kopā ar džeza saksofonistu Gintu Pabērzu sagatavojuši koncertprogrammu ar spožākajām slavenās filmu franšīzes melodijām, kas aranžētas īpaši šim notikumam. 

Klasikas studijā tiekamies ar tubistu Raivi Māguru, trompetistu Kristianu Kalvu un saksofonistu Gintu Pabērzu. 

"Tas sākās pavisam spontāni," stāsta Gints Pabērzs. "Pēc satikšanās Rīgas būvmateriālu veikalā, kur es gāju un pretī man nāca Raivis [Māgurs] – mēs runājām par lietām, kas pilnīgi nebija saistītas ar mūziku. Un radās doma - hei, varbūt uztaisām kādu projektu?! (smejas) Principā tā arī tas radās. Bet iespējams, ka īstenībā doma bija nobriedusi jau pirms tam."

""Latvian Brass" ir jaunizveidots sastāvs, un mums bija iespēja pieteikties LNSO kamermūzikas koncertiem," viņu papildina Kristians Kalva. "Pieteicāmies, bet mums līdz galam nebija konkrētā koncerta vīzijas. Kopā ar Raivi izdomājām, ka vēlamies spēlēt Džeimsa Bonda mūziku. Šī mūzika pati ir diezgan krāšņa un daudzveidīga, bet vēl nezinājām, kas varētu būt solists – dziedātājs, instrumentālists vai kas cits. Un Raivim ienāca prātā ideja, ka tas varētu būt Gints Pabērzs!" 

"Saksofons to mūsu brasu ļoti labi "atšķaida", jo brasa skanējums ilgtermiņā koncerta laikā (es varbūt pārspīlēšu) kļūst mazliet vienveidīgs, tāds nogurdinošs," pamato Raivis Māgurs. "Bet saksofons, it īpaši tenoriņš ar savu saldo skaņu tā forši "paņem to, ko vajag"! (visi smejas)

Kristians Kalva aranžējis daļu koncertprogrammai izvēlētās mūzikas. "Astoņdesmit procentus Bonda filmu esmu redzējis un muzikālo repertuāru diezgan labi pārzinu. Pieturējāmies pie tā, ka, pirmkārt, ņemam skaņdarbus, kas mums pašiem patīk un kas iederētos Brass ansamblim, jo ne visu mēs varam nospēlēt, kas filmās ir ierakstīts. Būs gan populārs Džeimss Bonds, gan būs mazāk populāra mūzika no diezgan pavecām filmām. Neturējāmies pie pēdējām desmit Bonda filmām."

Mūziķi koncertā plāno ģērbties melnā un sarkanā, bet pasākumu 19. septembrī Rīgas kongresu namā vadīs Bonda meitene – "Klasikas" kolēģe Anete Ašmane-Vilsone. 

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa.

Ceļotājiem pievilcīgajā “atpūtas paradīzē” latviešu modernists Niklāvs Strunke (1894–1966) uzturējās sava pirmā Itālijas brauciena laikā – no 1924. gada vasaras beigām līdz 1925. gada pavasarim. Vidusjūras ieskautajā salā piedzīvots “reālā kubisma” sapnis un sastapti gan Romā iepazītie itāļu futūristi, gan latviešu draugi no Rīgas kreiso intelektuāļu un teātra aprindām, gan Anakapri dzīvojošais zviedru ārsts un rakstnieks Aksels Munte (Axel Munthe, 1857–1949) – tobrīd vēl neuzrakstītā “Stāsta par Sanmikelu” autors.

Līdzīgi kā iepriekš Rīgā, Berlīnē vai Itālijas galvaspilsētā Strunkes gaitas Kapri kārtējo reizi krustojās ar avangarda teātra režisori Annu Lāci (1891–1979), kas mākslinieka un viņa dzīvesbiedres Olgas ziņā atstāja savu Marina Grande (Lielās ostas) apkārtnē īrēto mitekli. Asja saulainajā salā, kas kļuva arī par kosmopolītisku sabraukušo radošo personību tikšanās un domu apmaiņas oāzi, bija satikusi ievērojamo ebreju izcelsmes vācu filozofu Valteru Benjaminu (Walter Benjamin, 1892–1940), ar ko Niklāvs iepazinās vēl pirms abu līdzradītās, slavenās esejas “Neapole” (1925) publicēšanas.

Porainais Neapoles arhitektūras būvmateriāls, pilsētvides vērojumi un telpiskās sajūtas pamudināja autorus formulēt nebijušu filozofisko jēdzienu “porainība”.

Laikmeta avangardisko ideju un estētikas gaisotnē futūrisma ideologs Filipo Tommazo Marineti (Filippo Tommaso Marinetti, 1876–1940) savukārt bija pasludinājis Kapri par futūristu salu, izceldams vietējās arhitektūras racionālo struktūru. Salinieku “futūristiskās dzīves” vīziju Marineti aprakstījis utopiskā romāna“Vita futurista di Capri” manuskriptā. Realitātē Strunke gleznainajā futūristu vasaras “rezidencē” atkal personīgi satika Marineti, ar ko bija iepazinies Romā. Latviešu modernists izteicies, ka, studējot klinšainās ainavas un balto celtņu konstruktīvās būvformas, tieši Kapri pirmoreiz aptvēris “reālā kubisma būtību”.

Kā primitīvisma cienītāju viņu fascinēja “šīs salas brīnišķā zemnieku celtniecība – savā vienkāršā telpiskās formas apjomā”, iemīlēta gluži kā Vecpiebalgas rijas.

Strunkes ainaviskais redzējums tolaik zīmētajos un gleznotajos Kapri skatos, kur nevalda klasiska lineārā, gaisa vai krāsu perspektīva, sasaucās ar starpkaru Eiropas modernistu centieniem piešķirt vizuālajai izteiksmei arhitektoniskas iezīmes. Kopīga valoda atrasta ar Kapri mēru, itāļu rakstnieku, arhitektu, aizrautīgo salas vēstures pētnieku un autentiskuma aizstāvi Edvīnu Čerio (Edwin Cerio, 1875–1960), kura apceres “Architettura minima di Capri” mašīnraksts glabājas mākslinieka dokumentu arhīvā Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Iespējams, šis teksts, kurā Strunke atzīts par Kapri ainavas sapratēju, bijis paredzēts tulkošanai un publicēšanai latviski.

Lai uzlabotu veselību, latviešu “itālis” uz Kapri devās pēc Romas ārstu ieteikuma, vienlaikus pēc saviem ieskatiem ārstējās “ar saules un vīna kūri”.

Pie Niklāva viesojās draugi un paziņas no Latvijas – literāti, skatuves mākslinieki, Itālijā studējošie latviešu mūziķi. Tūristu un futūristu galamērķī iegriezās rakstnieks Linards Laicens, kopā ar Strunki kājām dodoties garā gājienā pa Neapoles līča un Amalfi piekrasti līdz Pozitāno. Kapri rakstniekam sagādāja vilšanos, jo, viņaprāt, atgādināja “eiropeisku Rīgas jūrmalu”.

Strunke kā Kapri iemītnieks ieskicēts operdziedātāja Marisa Vētras atmiņās: “Čau! – Viņš mēdza apsveicināties pēc Kapri salas zvejnieku parauga. Bija dienas, kad čau tika izsviests kā granātas sprādziens un tam sekoja stāsti par zvejniekiem, draugiem, vīnu un nedraugiem – mietpilsoņiem. (..)

Bija dienas, kad čau tikai čaukstēja un mazajam māksliniekam pat ar skābo Kapri sarkanvīnu nevarēja izspiest sarunu.”

Atgriezies Rīgā, Niklāvs dalījās ar iepatikušos sveicienu “čau” un ieradumiem, kas minēti kādā preses intervijā: “Viesiem jānogaršo arī pēc itāļu receptes pagatavota ārkārtīgi stipra kafeja un jāizpīpo itāļu “zvejnieku pīpe”, kuras tas atvedis līdz vai veselu desmitu.”

Itāliskie iespaidi apzīmogo Strunkes populāro fotogrāfisko portretu uz leģendārās Vecrīgas darbnīcas balkona Mārstaļu un Grēcinieku ielas stūrī – bijušās Aleksandra Groseta tipogrāfijas nama augšstāvā.

Laikabiedri turpināja viņu salīdzināt ar itāli – impulsīvā rakstura, temperamenta un saziņas dēļ, ko pavadīja itāļu izteicieni, žestikulācija un, protams, neiztrūkstošais “čau”.