Vai kormūzika būtu tāda, kādu to pazīstam šodien, ja nebūtu renesanses mūzikas meistara Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas sacerētās "Mesas pāvestam Marčello" (Missa Papae Marcelli)? Svinot viņa 500. dzimšanas dienu, Rīgas Svētā Pētera baznīcā 20. septembrī skanēs koncerts, kura programmas centrā būs šis komponista slavenākais darbs.

Programmā būs arī īpaši šim notikumam pasūtīti mūsdienu komponistu jaundarbi, veltīti meistaram – Krista Auznieka, Lindas Leimanes un Aleksandra Avrameca kompozīcijas. 

"Klasikas" studijā tikāmies ar diriģentu Kasparu Putniņu un komponistiem Aleksandru Avramecu un Lindu Leimani.

Kaspars Putniņš stāsta, ka Palestrīnas darbs viņam bijis klātesošs jau ilgāku laiku: „Kā gan tas nevarētu nebūt klātesošs, jo tas noteikti ir viens no vissvarīgākajiem, slavenākajiem, pazīstamākajiem 16. gadsimta mūzikas darbiem, kas vislielākajā mērā ietekmējis Rietumu mūzikas vēsturi.

Vēl tagad ir valstis, kur bērniem skolās māca, ka Palestrīna ir izglābis polifoniju, daudzbalsību Rietumu mūzikā. Tas varbūt ir mazliet pārspīlējums. (Smaida)

Šķiet, leģenda, ka Tridentas koncilā visi jau bija pacēluši rokas, lai balsotu par to, ka polifonija ir kļuvusi pašmērķīga, pašpietiekama un komponisti sacenšas meistarībā, izmanto visādas dzērāju dziesmas kā cantus firmus, ka mums šo visu nevajag! Un tad ienācis Palestrīna un nolicis visus vietā. Tas ir tāds vienkāršots priekšstats, bet jautājumi par mūzikas kvalitāti tolaik noteikti bija saasināti.”

Komponiste Linda Leimane atklāj sava skaņdarba rašanos: „Pirms tam man bija sapnis – vēl pirms es ķēros pie nošu rakstīšanas. Bijām satikušies ar Kasparu [Putniņu], un viņš bija izstāstījis savu vīziju. Un sapnī es redzēju Itāliju, iespējams, tā bija Venēcija, kanāls, un kanāla malā ļoti harizmātiski itāļu vīrieši un sievietes – ļoti skaisti, ar tumšiem, čirkainiem, viņi skatās man virsū un visi kopā dzied, sinhroni vienotā frāzē.

No rīta pamodos, un viņu sapnī dziedātais bija tāda kā renesanses laika tēma, kaut kas sens. Neanalizēju, kas tas bija, bet steidzos pierakstīt gan notis, gan to, ko redzēju,

kādi šie cilvēki izskatījās, kāda bija viņu attieksme, un tā attieksme patiešām bija – tāds acu skatiens, ka es esmu vienkāršs, bet profesionāls, kā [Latvijas] Radio koris. Es esmu sirsnīgs, es esmu patiess un es dziedu vienā elpā. Mēs visi dziedam pārdabiski vienā elpā, bet dažādos skaņu augstumos. Tajā brīdī es sapratu, ka tas ir riskanti – vai nu taisu visu skaņdarbu šādā neparastā skanējumā vai arī to skaņdarbā iekļauju. Izvēlējos uzmanīgāko ceļu un iekļāvu to tikai mazā epizodē.”

Aleksandrs Avramecs savukārt atklāj, ka ar Palestrīnas mūziku viņam esot „interesantas attiecības”: „Interesantas tādā ziņā, ka man viņa mūzika ir tuva un ļoti, ļoti patīk, bet es to nespēju klausīties pārāk bieži.

Tā no manis prasa zināmu garastāvokli, zināmu uzmanību un tajos brīžos, kad es to klausos, man tā liekas visskaistākā mūzika, bet tas nevar būt pārāk bieži.

Tas man konkrēti ir pārāk specifiski. Kad sāku komponēt savu skaņdarbu, visai drīz sapratu, ka nevēlos iet ceļu, kurā es ievietotu sevi apzinātā dialogā ar Palestrīnas mūziku. Man dažreiz šķiet, ka šādi dialogi mēdz būt mazliet forsēti vai mazliet acīmredzami. Likās, ka auglīgāk būtu vienkārši rakstīt skaņdarbu tā, kā es to parasti rakstu. Jau zināju, ka mans skaņdarbs skanēs līdzās Palestrīnas skaņdarbam un viņa mūzika neapzināti ietekmēs to, ko es rakstīšu. Un zināmā mērā tā arī bija."

*

Džovanni Pjerluidži da Palestrīna visu savu muzikālo dzīvi aizvadīja Romā un bija cieši saistīts ar pāvesta galmu, Sv. Pētera baziliku. Viņš kļuvis par sava laikmeta muzikālās domas simbolu tieši šī īpašā darba dēļ: sacerēta ap 1560. gadu, Mesa pāvestam Marčello kļuvusi par vienu no visietekmīgākajiem un simboliskākajiem darbiem mūzikas vēsturē.

Tā tapusi laikā, kad Romas katoļu baznīca piedzīvoja būtiskus reformu laikus – Tridentes koncila (1545–1563) ietvaros notika aktīvas diskusijas par to, kādai jābūt liturģiskajai mūzikai.

Daudzbalsīgās polifonijas sarežģītība un bieži vien nesaprotamais teksta izklāsts raisīja bažas, ka dievkalpojumu garīgais saturs tiek aizēnots ar mūzikas krāšņumu un pašmērķību, bija izteikti priekšlikumi aizliegt sarežģītu polifoniju dievkalpojumos pilnībā. Šajā saspringtajā brīdī Palestrīnas mesa spēja pierādīt to, ka tajā daudzbalsība nav tikai skaņu greznojums, bet gan instruments, kas kalpo tekstam un atklāsmei, nevis to apslēpj.

Leģenda vēsta, ka šis darbs tika nodemonstrēts koncila pārstāvjiem kā paraugmodelis tam, kā daudzbalsīga dziedāšana var harmonēt ar garīgo vēstījumu. Lai arī šī leģenda nav pilnībā vēsturiski pierādīta, tās simboliskā nozīme ir milzīga – tā iezīmē brīdi, kad mūzika tika “izglābta” no iespējama vienkāršības diktāta un tika ļauts turpināt attīstīt sarežģītu, estētiski bagātu, daudzslāņainu sakrālo mūziku.

Ar Palestrīnas mesas piemēru tika ielikti pamati vēlāko dižgaru veikumam – Baham, Mocartam, Brāmsam un neskaitāmiem citiem, kuri turpināja veidot mūziku kā garīgas pieredzes nesēju.

Palestrīnas darbs ir harmonijas, līdzsvara un garīga dziļuma iemiesojums - rietumu pasaules kultūras stūrakmens, kas turpina iedvesmot komponistus un klausītājus vēl piecus gadsimtus vēlāk pēc sava pirmatskaņojuma.

Liepājas Simfoniskais orķestris savu 145. sezonu atklās ar vērienīgu koncertu "Lielajā dzintarā", kurā sastapsies laikmetīgā latviešu mūzika un agrīnā romantisma šedevrs. Centrālais notikums būs īpaši šim koncertam radītās Ērģeļsimfonijas pirmatskaņojums, ko radījis jaunās paaudzes latviešu komponists Jēkabs Jančevskis. 

Jaundarba interpretācijai uzaicināta pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna. Savukārt koncerta otrajā daļā Liepājas Simfoniskais orķestris klausītājiem piedāvās nozīmīgu agrīnā romantisma skaņdarbu – “Fantastiskā simfonija: epizode mākslinieka dzīvē… piecās daļās”, kas ir franču komponista Hektora Berlioza 1830. gadā sarakstītā programmatiskā simfonija.

Iveta Apkalna šajā koncertā pirmo reizi spēlēs uz Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" jaunajām digitālajām ērģeļēm "Ahlborn Praeludium V", kas iegādātas par godu koncertzāles desmitgadei, pateicoties ziedotāju atbalstam.

Studijā tiekamies ar orķestra māksliniecisko vadītāju, diriģentu Gunti Kuzmu un sākam ar jautājumu, vai sajūtas Guntim ir kā skolotājam pirms jaunā mācību gada sākuma?

"Ja skatās itāliskā vārda 'maestro' tulkojumā, tad jā, bet domāju, ka tie laiki, kad diriģents priekšā ir kā skolotājs, ir garām," viņš atzīst. "Tas ir mūsu komandas darbs, un nekādā gadījumā 'maestro nav tāds paaugstinājums, bet, protams, viens priekšā tomēr ir atbildīgs par kopējo ejamo ceļu."

Sarunā arī par to, kā Guntis Kuzma uzlādējis vasarā savas radošās "baterijas" un kas dod viņam harmonijas sajūtu? Par atbildības nastu, ķeroties pie jaunās sezonas Atklāšanas koncerta programmas, kur pievienotā vērtība ir Jančevska jaundarbs un jauno Liepājas ērģeļu ieskandināšana. Runājam par tembru un krāsu izvēli jaunajā Ērģeļu simfonijā, kas atklājas mēģinājumu procesā, par atšķirīgo programmātismu Jančevska un Berlioza darbos, par Džeimsa Holisa grāmatas " Saturna ēnā" lasīšanu, vai tā palīdz interpretācijas veidošanā, un nedaudz atklājam arī sezonas tuvākās ieceres. 

Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu 20. septembrī raidīsim arī "Klasikā".

Pirms pāris dienām komponistu Jēkabu Jančevski par viņa Ērģeļsimfoniju iztaujāja Anete Ašmane-Vilsone:

Stāsta mūziķe un diplomāte Vita Timermane-Moora.

2018. gadā, kad Latvija svinēja savu simtgadi, Orsē muzejs pieteica savu loloto izstādi „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” ar vārdiem: „Baltijas valstis, kas starptautiskajā apritē ir atgriezušās jau vairāk nekā pirms 25 gadiem, vēl arvien ir maz pazīstamas. Vēstures pavedienu šķetināšana ir viena no atslēgām, kas palīdzēs tās labāk izprast. Kā pārliecinātie eiropieši baltieši iekļaujas šodienas pasaulē, kas iet savu gaitu uz priekšu?”

Atzīmējot Baltijas valstu simtgades, izstāde „Nepieradinātās dvēseles” bija apskatāma Orsē muzejā Parīzē no 2018. gada 10. aprīļa līdz 15. jūlijam. Kā tas radās?

2015. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs nāca ar iniciatīvu veidot sadarbības projektu kopā ar kolēģiem Baltijā, kā arī uzrunāja franču kuratoru un simbolisma pētnieku Rūdolfu Rapeti, lai radītu vienotu mākslas skati Eiropas kultūras metropolē Parīzē. Par vietas atrašanu ir atsevišķs stāsts.

Bet jau izstādes laikā tikās visu četru valstu prezidenti – tas bija milzīgs publiskās diplomātijas sasniegums.

Izstādi pavadīja plaša kultūras programma, un no 22. līdz 29. maijam Orsē muzejā notika Baltijas festivāls jeb Festival Baltique, ierādot īpašu vietu mūzikai, kas ir bijusi Baltijas valstu identitātes veidošanā un saglabāšanā. Tika iekļauti vairāk nekā desmit koncerti, lekcijas, diskusijas, elektroniskās mūzikas koncerti, vizuālās mākslas instalācijas un, protams, arī mūsu prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lasījumi.

Jāatzīst, ka lielāko sajūsmu izraisīja Baltijas amatieru koru koncerti, bet par kulmināciju kļuva 27. maija vakars, kad latviešu kori no Parīzes, Strasbūras, Briseles un Luksemburgas sniedza koncertus lielajā muzeja foajē.

Latvijas diasporas kori, kas piedalījās pasākumā, dziedāja kopīgo Dziesmu svētku repertuāru, prezentēja latviešu tautastērpu valkāšanas tradīcijas, sniedza ne tikai divus koncertus, bet arī vienojās zibakcijās muzeja lielajā foajē un izstādes zālēs. Tika sniegta arī meistarklase, kas muzeja apmeklētājiem un arī muzeja darbiniekiem nodrošināja latviešu tautasdziesmas „Pūt, vējiņi!” iemācīšanos, ar kuru šie meistarklases dalībnieki varēja piedalīties noslēguma koncertā.

Ja koncerta programmā bija minēti gan abi pasākuma koncerti un arī meistarklase, tad zibakcijas bija kā milzīgs pārsteigums visiem izstādes un muzeja apmeklētājiem. 

Divu latviešu koru – Briseles kora „Ugunis” un Parīzes kora Latve” – dziedātais „Pūt, vējiņi!” pie Purvīša gleznām izraisīja milzīgu emocionālu pacēlumu visos izstādes apmeklētājos.

Visu dienu muzejā dziedātāji staigāja latviešu tautas tērpos, tika uzņemti ar milzīgu entuziasmu un atbalstu. Visi muzeja darbinieki bija iesaistīti latviešu koru uzņemšanā. Visās iespējamās vietās stāvēja darbinieki, kas varēja norādīt kādu eju vai izeju kora dalībniekiem. Muzeja restorānā latviešiem tautastērpos tika dota priekšroka ārpus garās apmeklētāju rindas.

Staigājot pa impresionistu izstādi, bija tik interesanti dzirdēt meistarklasē apgūtās dziesmas „Pūt, vējiņi!” dziedājumu, ko katrs izmēģināja, lai sagatavotos dalībai vakara koncertā.

Šajā pašā dienā notika arī Vairas Vīķes-Freibergas diskusija, un tas bija ātrs lēmums uzaicināt Vairu Vīķi-Freibergu pievienoties mūsu korim koncerta noslēgumā. Īpaši tāpēc, ka bija paredzēta Latvijas vēstnieka Francijā Imanta Lieģa uzruna un tikšanās ar Orsē muzeja direktori Loransu Dekāru, kā arī Latvijas dāvinājuma – mākslas grāmatu – pasniegšana.

Savā uzrunā, atbildot uz Lieģa atzinīgajiem vārdiem par izcilo organizāciju un sadarbību, Loransa Dekāra teica, ka, staigājot pa muzeju 2018. gada 27. maijā, viņa iztēlē un sajūtās redzēja virs Orsē muzeja plīvojam Latvijas karogu.

Sezonu „Šņorbēniņos”, kā ik gadu, atklājam ar dzejas raidījumiem. Pirmajā - aktieris Ģirts Krūmiņš un dzejnieks Kirils Ēcis. Ģirts lasa Kirila un Friča Bārdas dzeju, Kirils klausās, lasa pats un meklē līdzīgo ar Bārdu.

Jaunās sezonas pirmās atsperes viesis - komponists Jēkabs Jančevskis! 20. septembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" Liepājas Simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmatskaņos viņa Ērģeļsimfoniju ar solisti Ivetu Apkalnu.

Runājam par simfoniju, tās tapšanu un saturisko pamatu, kā arī par Jēkaba joprojām aktuālo saistību ar kormūziku.

Gaidot tevi uz sarunu, sapratu, ka man ir pat nedaudz tāda pārsteiguma sajūta, ka tikai tagad tapusi Pirmā simfonija, tikai tagad šis notikums būs, jo likās, ka jau ilgi esi mūzikas nozarē, bet izrādās, ka tikai tagad tā piedzims.

Godīgi sakot, arī man pašam ir pārsteigums, jo man šķiet, ka komponisti cenšas agrākos gados jau radīt šo darbu, bet - kā ir, tā ir. Man zīmīgs vecums, neliels briedums arī pasaules uztverē. Man līdz šim ne tikai nav bijusi neviena simfonija, bet arī samērā maz lielas formas darbu vispār. Meistarību slīpēju mazākas formas darbos. Bet man ļoti patika šis izaicinājums.

Protams, ka 40 minūšu simfoniskā mūzika - tas ir liels, liels izaicinājums, kā forma izveidosies un kā stāsts tiks izstāstīts, bet, jā, esmu saviļņots.

Tā nav vienkārši tikai simfonija simfoniskajam orķestrim, tur ir arī ērģeles, un tā būs Iveta Apkalna, kas piedalīsies šajā pirmatskaņojumā. Bet kā tas tapa? Vai tā bija tava ideja?

Tā sākotnēji nebija mana ideja, uzaicinājums nāca no orķestra. Šīs ērģeļu simfonijas iecere ir sena, pirms sešiem vai septiņiem gadiem sākta. Bija dažādi apstākļi, kas to visu mazliet aizkavēja, bet nu tā ir tapusi. Protams, ka esmu ārkārtīgi saviļņots. Es biju arī uz filmu "Ērģeles naktī", kas tikko ir iznākusi. Iesaku visiem noskatīties. Tas ir skaists stāsts par Ivetu ne tikai kā ģeniālu mūziķi, bet par kā par cilvēku. Tā ir ļoti skaista filma.

Redzēsim, kā izvērtīsies šīs simfonijas stāsts, bet esmu ļoti pozitīvās gaidās.

Pieminēji, ka jau pirms vismaz sešiem gadiem ideja dzimusi, bet pats komponēšanas process arī noteikti nebija pāris nedēļas vien?

Es diemžēl esmu ļoti lēns komponists, lēni rakstu, man vajag laiku. Tas ir gan labi, gan arī slikti. Ja ir lielāka apjoma darbi un ilgāk tos raksti, arī pats mainies. Ir interesanti skatīties, kā šajos darbos ir mainījusies tava personība vai izpratne par lietu būtību. Simfonijas tapšana bija ilga trīs gadus. Paralēli strādāju ar citiem darbiem teātrī un kino, bet trīs gadi gadi ar simfoniju pagāja, un varu teikt, ka tas ir grūtākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Pašam priekš sevis grūtākais.

Vai šo trīs gadu laikā, kamēr nonāci līdz simfonijas dubultsvītrai pēdējā taktī, negribējās neko mainīt?

Ir dažreiz lietas, ko ļoti gribas mainīt un kas vairs nešķiet līdz galam ne pārliecinoši, ne interesanti. Bet es arī pieņemu, ka

tas, ko esmu radījis, ir manas personības nospiedums tajā laikā. Kāpēc lai es mainītu savu pagātni? To vairs nevaru izmainīt. Es mēģinu attiekties ar dziļu respektu pret to, kādas ir bijušas manas domas un idejas tajā brīdī, un to tā arī atstāt.

Simfonija mūsdienās kā žanrs var nozīmēt stipri dažādas lietas. Kāda būs tava simfonija? Programmatisku nosaukumu neesi devis?

Man bija tāda sākotnējā doma, un uz partitūras vēl joprojām ir nosaukums, bet to mainījām, atstājām vienkārši kā Pirmo simfoniju, kas varbūt neuzliek kaut kādu konkrētu nospiedumu vai konkrētas robežas. Šī simfonija ir auglis tam, ko esmu lasījis un pētījis pēdējo trīs, četru gadu laikā.

Simfonijas kodols balstās uz man ārkārtīgi tuvām Džeimsa Holisa grāmatām, jo īpaši "Saturna ēnā".

Džeimss Holiss ir joprojām praktizējošs psihoterapeits, Junga analītiķis. Viņa galvenais devums mūsdienu cilvēkam, kurš ir tāds garīgi krietni apmaldījies, tostarp es, sarežģītās, zinātniski komplicētās lietas pasniegt ļoti vienkāršā, saprotamā valodā. "Saturna ēnā" ar apakšnosaukumu "Vīriešu ievainojumu dziedināšana" man ļoti norezonēja. Par šādām tēmām mēs runājam maz, un nesaprotu, kāpēc, bet ceru, ka sabiedrība, kļūstot garīgi veselāka, par šīm tēmām runās atklātāk, tostarp paši vīrieši. Tur ir daudz būtisku lietu, kas mūs psiholoģiski veido tādus, kādi esam, kā veidojas pasaule, kurā dzīvojam. Ļoti iesaku šo grāmatiņu izlasīt visiem, ne tikai vīriešiem.

Simfonijai ir četras daļas, un katra daļa ir viens no četriem pīlāriem vai četriem lieliem jautājumiem, kurus pats sev uzdodu, kas pēc būtības ir meklējams šajā grāmatā.

Lielais izaicinājums no tehnoloģiskā viedokļa, protams, bija ērģeles un orķestris. Būtībā - divi orķestri. Tas nav ērģeļkoncerts, tā ir simfonija, bet ar milzīgu, nozīmīgu lomu ērģelēm un ar izcilu solistu. Bija ļoti izaicinoši sabalansēt šos uzdevumus. Būs izdevies vai nē, to jau klausītāji vērtēs.

Ar Garīgās mūzikas koncertu, virsdiriģentu un diriģentu godināšanu, kā arī lielkoncertu “Mēs turpināsimies” sestdien, 13. septembrī, Dobelē tiks atzīmēta Kurzemes dziesmu svētku 155. gadskārta. Svinīgajā notikumā piedalīsies 55 Latvijas kori, astoņi Zemgales pūtēju orķestri un solisti.

Plašāk - sarunā ar svētku koncertu māksliniecisko vadītāju, Dobeles un Saldus novadu koru virsdiriģenti Māru Marnauzu: “Mūsdienās Latvijā ir ļoti svarīgi rūpīgi kopt un sargāt kora dziedāšanas tradīcijas un nodot tās tālāk no paaudzes paaudzē, stiprināt saikni ar vēsturi, saglabāt identitāti, vērtības, vienotību un latviešu valodu. Ir svarīgi atcerēties, ka

pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku, kas notika 1873. gadā Rīgā, tradīcija sakņojas divos ļoti nozīmīgos pasākumos – pirmajā Vidzemes latviešu dziesmu dienā Dikļos 1864. gadā un pirmajā Kurzemes latviešu dziesmu dienā Dobelē 1870. gadā, ko nereti dēvē par Vispārējo latviešu Dziesmu svētku ģenerālmēģinājumu.”

Svētku programma veidota, turpinot Pirmās Kurzemes dziesmu dienas idejas autora, Irlavas Skolotāju semināra skolotāja, diriģenta, ērģelnieka un ērģeļmeistara Jāņa Bētiņa dibinātās tradīcijas. Dobeles Evaņģēliski luteriskajā baznīcā norisināsies Garīgās mūzikas koncerts, kurā atkal skanēs šogad atjaunotās ērģeles, ko savulaik būvējis ērģeļmeistars Karls Pēters Oto Hermanis un paplašinājis Jānis Bētiņš. Dobeles Pilī, kur pirms 155 gadiem dziesmas lielo dienu pieskandināja kori no Dobeles, Irlavas, Jaunpils, Struteles, Džūkstes, Bukaišiem, Bērzmuižas, Iecavas, Durbes un citām vietām, tiks godināti šī gada svētku virsdiriģenti un diriģenti. Dobeles Ķestermeža estrādē notiks lielkoncerts “Mēs turpināsimies” ar 1300 lielu dziedātāju kopkori.

“Kā īpaši emocionāli mirkļi koncertā noteikti būs Emīla Dārziņa, Selgas Mences un Ērika Ešenvalda dziesmu veltījums izcilā diriģenta Jāņa Zirņa piemiņai un godināšanai,

kura devums kā ilgstoša Dobeles un Saldus novadu koru virsdiriģenta darbībā un divu Dobeles novada koru – “Sidrabe” un “Auce” mākslinieciskajā vadībā ir ļoti nozīmīgs,” teic Māra Marnauza.

Stāsta skaņas dizainere, komponiste, audio entuziaste Kristīne Botrosa.

Iedomājies – tu brauc autobusā, un aiz muguras kāds cits pasažieris raksta īsziņu draugam! Viņš pieskaras ekrānam, lai ievadītu burtus, un pretī atskan īss signāls. Tas ne tikai apstiprina, ka burti tiek ievadīti, bet arī sniedz informāciju par to, kādu telefonu un lietotni šis pasažieris izmanto. Šī īsā skaņa sevī ietver daudz informācijas.

Kad studēju Zviedrijas Karaliskajā mūzikas koledžā, savā maģistra darbā “Mikroskaņas makroefekts” es pētīju, kā šie mazie, funkcionālie skaņu fragmenti var izstarot raksturu, sajūtu vai emocionālu klātbūtni, balstoties uz Kārļa Junga arhetipu teoriju. Citiem vārdiem – kā izvēlēties skaņu, piemēram, lietotnei, kas ne tikai apstiprina darbību, bet arī nes sevī ražotāja identitāti.

Kārļa Junga arhetipi ir izcils rīks, no kura var iegūt daudz zināšanu par mūsu kolektīvajiem un individuālajiem zemapziņas simboliem, kurus mēs sajūtam, pirms vēl tos apzināmies.

Bet kas ir patiesi fascinējoši – ir ne tikai tas, ko šie tēli simbolizē, bet arī kā viņi skan, kā viņi kustas un kādu telpu tie ieņem.

No skaņas dizaina viedokļa visi šie jautājumi kļūst svarīgi, jo skaņa nav statiska. Tā nes sevī kustību, informāciju par laiku, attālumu, tekstūru un telpiskumu.

Tāpat kā arhetips vizuālā valodā var izpausties ar noteiktām krāsām, formām vai līnijām, skaņā tas izpaužas ar tembru, ritmu, dinamiku un telpu. Labs piemērs no krāsu pasaules ir purpura tonis apģērbā, kas vēsturiski norādīja uz statusu un ekskluzivitāti.

Arī skaņai piemīt simboliska nozīme. Piemēram, skaņa ar garu atbalsi jeb reverberāciju var mūs aizvest ārpus ikdienas. Tā rezonē plaši, pacilājoši, gandrīz garīgi. Apzināti vai zemapziņā mēs to saistām ar katedrālēm, svinīgām zālēm un pat mūžības klātbūtni. Līdzīgi interjerā noskaņu veido izvēlētie materiāli, mēbeles, gaisma un pat telpas smarža.

Bieži vien interjera sajūtu veido arī telpas skaņa. Tā var būt silta vai auksta, tieša vai rotaļīga, pietuvināta vai distancēta.

Un tieši šajās niansēs slēpjas tas, ko mēs jūtam – klātbūtni, mieru, provokāciju vai spēku. Šīs mikroskaņas nav tikai tehnisks risinājums, jo skaņa ir sajūtas atslēga, kas īsā mirklī spēj nodot pārsteidzoši daudz informācijas. Dažreiz viena skaņa var pastāstīt vairāk nekā simts vārdu.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Ingus Barovskis.

Lai veiksmīgi strādātu radošajā jomā, nepieciešams ne tikai, kā lai saka, garīgais spēks un veselība, bet arī fiziskais spēks un fiziskā veselība. To savā laikā sapratis gan Rainis, gan arī Klāvs Elsbergs, kurš labprāt piedalījies sporta spēlēs, gan Dzintars Sodums un vēl citi šīs telpas varoņi.

Jā, viens no atkalsatikšanās objektiem šeit ir Rainis, kurš bijis visai daudzpusīga persona – piemēram, Rainis gan rakstījis dzeju, gan lugas, bet pastaigu laikā vācis arī herbāriju, kura paraugi redzami ekspozīcijā. Nav nekāds noslēpums, ka viena no Rainim būtiskām ikdienas lietām bijusi vingrošana un saules peldes, tātad rūpes par savu fizisko ķermeni.

Atsauces uz to sajūtamas pat Raiņa dzejā, piemēram, rindas “sasmēlies es esmu saules” varbūt ir uztverams ne tikai simboliskā aspektā, bet arī pavisam tieši.

Rainis fizisku slodzi uzskatījis par neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu. Nu, ja ņemam vērā Raiņa ideju, ka viņš dzīvos līdz 300 gadu vecumam, tad, protams, tas nekādus jautājumus uzdot neliek. Fiziska aktivitāte, tātad kustība, Rainim simbolizē dzīvību, dzīvesprieku un radošās spējas. Fiziskās intensitātes zudums ir pazīme tam, ka kaut kas nelāgs ir noticis, spēki ir zuduši gan radošā, gan fiziskā aspektā.

Arī dienasgrāmatā viņš ar šausmām raksta: “Maz guļu. Ceļos 10, nemazgājos, nevingroju. Rakstu šo diengrāmatu. Guļu pēc brokasta līdz 2. Izlasu Mediņa rakstu par daiļradīšanu. Pusdiena. Pārbrauc Īda. Atkal guļu, pārdomāju par līdzekļiem, kas rokās, un par darāmiem darbiem pārrunāju ar In. No rītus jau gultā arī runājām.”

Vingrošanas iztrūkums liecina par īpašu pagurumu. Bieži Rainis uzsver sliktu veselību un rakstīšanu kā smagu darbu, kas ļoti nogurdinājis.

Brīžiem pat kosmiski, piemēram, “1917. gada 25. jūlijā salauzu vingrojot muguru. Atlabstu.” Skaidrs, ka muguru gan jau Rainis nesalauza. Bet varam redzēt, cik intensīvi un ar kādu nopietnību Rainis pievērsies savas fiziskās veselības, kas tāda novestu pie jaunības saglabāšanas jautājumiem. Ir jau viņš arī mazliet vai – stipri – hipohondrisks, bet saules peldes un vingrošana gan jau nāca par labu arī šai vainai. Raini vingrojot būs iespēja redzēt ekspozīcijā.

Vēl viens mūsu varonis, kam patika sports un fiziskas kustības ir Leons Briedis. Viņam tas cieši saistīts ar radošā procesu.

Dzejniece Vizma Belševica savulaik esot teikusi, ka dzejoli neraksta tikai ar roku, ar zīmuli, uz rakstāmmašīnas un tagad uz datora, bet raksta ar visu ķermeni.

Tāpēc dzejniekam jābūt ne tikai labā garīgā formā, bet arī fiziskā – tā uzskata Leons Briedis, kurš nepiederot pie tiem autoriem, kuri sēž pie galda vai kādā noteiktā vietā un cenšas kaut ko uzrakstīt, bet nekas nesanāk. Leonam Briedim patīk atrasties garīgā un fiziskā kustībā, nevis palikt uz vietas. Tāpēc arī lielākā daļa dzejoļu netop pie rakstāmgalda, bet staigājot, kaut kur braucot pa pasauli, iepazīstot citu tautu kultūru, dzeju, esot starp cilvēkiem.

Briedis ir sacījis: “Labprāt dzīvotu un neizkustētos no vietas kā tāds laukakmens, bet nesanāk. Tas neatbilst manam temperamentam un raksturam. Taču izšķērdēt sevi tā kā jaunībā arī nevar, vajadzīga savrupība, zināms miers, skanīgās vientulības mirklis.”

Savukārt Klāvs Elsbergs labprāt savam priekam spēlēja basketbolu, apmeklējis dažādus pasākumus, kino, braucis ceļojumus. Tiesa, pēc bērnu piedzimšanas šādas iespējas kļuva mazāk, bet pilnībā dzejnieks no fiziskajām aktivitātēm nekad nav atteicies.

Atturīgāka fiziskās lietas kopošanā ir jau minētā Vizma Belševica, kurai paticis spēlēt zolīti, bet ekspozīcijā redzēsiet arī fotoliecības ar Belševicu, izpildām soda metienu Mākslas dienu basketbola turnīrā 1981. gada 18. aprīlī.

Bet dzejnieks Andris Akmentiņš kā tas redzams arī ekspozīcijā, iecienījis gan makšķerēšanu, viņš piedalījies mušiņmakškerēšanas čempionātā. Kādu laiku strādājis par zivju inspektoru. Ekspozīcijai autors arī dāvinājis savus makšķerēšanas piederumus – mušiņas. Tāpat futbols ar bērniem pusstundu dienā rakstniekam ir vajadzīgs priekš asinsrites.

Basketbolu spēlējis savulaik arī rakstnieks Dzintars Sodums, kurš sacījis, ka "Vakar atkal sāku spēlēt basketu. Viss ir tikai līdzekļi darbam."

Noslēgumā jāsaka, ka sensenais teiciens veselā miesā vesels gars ir svarīgs radošo personu akcents, kas ļauj līdzsvarot tomēr visai statisko nodarbi rakstīšanu ar aktivitātēm, kas cikliskā aplī noved pie jaunām radošām domām.

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperts Ingus Barovskis.

Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas piektā daļa, kurā ierodas viesi, ir veltīta tiem, kuriem ir svarīga ne tikai radošā intimitāte, radošā vientulība un vienatne, bet arī sabiedrība, atrašanās cilvēkos, troksnis, iespējams, varētu teikt, skaņu telpas intensitāte, kas rezultējas unikālos dzejas un prozas tēlos, aizgūtos no reālās dzīves.

Ar viesiem šeit saprotam ne tikai viesus, kas ierodas mājās, bet arī to, ka cilvēks pats kļūst par viesi, piemēram, radošās prokrastinācijas momentos dodoties uz dažādām publiskām vietām vai vienkārši ciemos pie kāda.

Šajā laikā – tas ir  20. gs. sākumā – ir attīstīta t. s. kafejnīcu kultūra, kurās pulcējas ne tikai svinētgribētāji, krogusbrāļi, spēcīgu vai ne tik spēcīgu dziru cienītāji, bet arī radošās personības, gan lai vienatnē pasēdētu, gan lai komunicētu ar citiem, gan lai novērotu dažādo pūli, vācot raksturus, vācot tēlus saviem radošajiem darbiem. Šajā aspektā kā vienu no ievērojamākajiem tēlu vācējiem var minēt Jāni Ezeriņu.

Viņš strādājis ļoti intensīvi, bet tikpat intensīvi arī prokrastinējis, dodoties uz dažādām kafejnīcām, kur dažkārt pavadījis visu nakti, vērodams cilvēkus, notikumus, jā, arī noklausīdamies sarunas. Vai arī – ja intensīvi strādājis, arī tad Ezeriņš ir devies garā pastaigā, kuras laikā mēdzis ieklīst kādā krogā, kur sagaidījis rītu ļaužu vidū. No šiem krogu un kafejnīcu apmeklējumiem izaugusi lielākā daļa Ezeriņa noveļu, turklāt tēlus un stāstus viņš fiksējis piezīmju grāmatiņā.

Un, kad stāsts nobriedis, Ezeriņš varējis rakstīt jebkur – viesnīcā, svešās mājās, laikrakstu redakcijās, publiskā vidē. Uz galda bieži vien atradusies alus pudele, apkārt izmētāti papirosu gali un sērkociņi.

Iegrimis darbā, viņš pilnīgi mehāniski aizdedzinājis papirosu pēc papirosa, telpa pildījusies ar dūmiem. Visbiežāk stāstu viņš uzrakstījis vienā vakarā, vienā paņēmienā. Minētā piezīmju grāmatiņa ieraudzīsiet arī ekspozīcijā, tāpat arī Ezeriņa radošās telpas recepciju.

Sabiedriskā dzīve ir aktuāla un radošo potenciālu gan sekmējoša, gan, kā atzīst pati dzejniece, brīžiem traucējoša Austrai Skujiņai. Skujiņas ikdiena noris aktīvā sabiedriskajā dzīvē: dienā viņa strādā Zemkopības ministrijā, bet vakarus pavada saviesīgos pasākumos, kafejnīcās, restorānos, arī Darba jaunatnes sanāksmēs.

Bohēma ir neatņemama Skujiņas ikdienas dzīves daļa, ar kuras palīdzību viņa mēģina kliedēt vientulību, baudot vīnu un līksmojot starp cilvēkiem.

Laikabiedri Skujiņas publisko dzīvi uztvēruši dažādi, piemēram, Kārlis Fimbers saka, ka “Viņas uzvešanās Šīrona restorānā neko neatšķīrās no ielasmeitas izturēšanās”. Taču  ikonisks ir viņas dzejolis “Meitenei kafejnīcā”, kas, šķiet, izsaka pašas Skujiņas būtību. Skujiņas dzīve ir ļoti intensīva, viņa raksta: ”Nu cik tad atliek man priekš sevis laika? – Naktīs! Jā, naktīs es satinos vecajā mētelī un nolieku sev priekšā veselu kaudzi grāmatu un papīru, bet laiks aizvien par īsu, un aizvien man jāredz, ka padarīts bezgala maz.

Ap diviem, trim es nospriežu līst gultā, jo otrā dienā ir darbadiena, un, lai arī miegs nenāk, mazākais, acis jāatpūtina.”

Un tad atkal ir jauna diena Zemkopības ministrijā un jauni vakari viesību dzīvē.

Pie viesību cienītājiem pieder arī  Linards Tauns, kuram bija daudz draugu un paziņu, kas iegriezās Elles ķēķī viņa miteklī viesos pie Tauna un izmantoja arī tur esošo otro gultu brīžos, kad viesības jau bija tā nogurdinājušas, ka mājas šķita saviem spēkiem vairs nesasniedzamas.

Linards Tauns, lai arī strādāja V. Štāla spiestuvē par burtlici, savu ikdienu Ņujorkā pavadīja diezgan bohēmiski, tāpēc gadījās reizes, kad pietrūka naudas rēķiniem.

Vienā no šādām reizēm Tauns nebija samaksājis par elektrību, tāpēc draugs un domubiedrs Gunars Saliņš izsludināja akciju ķēķiniekiem, lai tie samet naudu. Jānis Krēsliņš šo palīgā saucienu kolorīti iedēvēja par “Linarda Tauna apgaismošanas fondu” – par to liecina ekspozīcijā atrodamais glāzes paliktnis un citi Tauna saviesīgās dzīves elementi.

Noslēgumā: viesības, publiskā dzīve, kas mijas ar radošā darba vientulību, vai tieši pretēji radīšanas process, kam nepieciešama publiskā telpa, kur cilvēks var justies viens pūlī, ir viens no tiem veidiem, kā nonākt pie radošā darba rezultāta, to mēs redzēsim M6 ekspozīcijas piektajā daļā, kurā ierodas viesi.

13. septembrī Kuldīgā jau ceturto reizi norisināsies klaviermūzikas festivāls Kuldīga Piano. Festivāla centrālais uzstādījums ir parādīt klavieru skanējuma daudzveidību un mūsdienu spēlēšanas tehnikas. Ar piesātinātu pilnas dienas programmu festivāla viesus priecēs gan latviešu, gan ārvalstu pianisti.

Tiekamies uz sarunu ar festivāla ieceres autoru un radošo direktoru Daini Teni.

"Katru gadu festivālam ir jauni izaicinājumi, katru gadu pienāk klāt kāda ideja, ko varētu vēl labāk, vēl interesantāk, kā vēl krāšņāk parādīt klavieru neizsmeļamās iespējas, par kurām mēs kā mūziķi, protams, zinām, bet klausītājs bieži vien ir šokā, cik ļoti dažādi klavieres var skanēt. Tas ir festivāla galvenais uzdevums – parādīt klavieru daudzpusību, daudzveidību, iespējamās stilu, žanru maiņas, parādīt tehniku maiņas. Līdz šim ir bijis tā, ka ar katru gadu arvien vairāk un vairāk cilvēki ierodas tieši festivāla dienās. Šogad gan tā ir tikai viena diena. Mēs gribējām pamēģināt šādu izmaiņu, bet maksimāli piepildītu dienu un ceram uz to labāko līdz šim. Labāko rezultātu cilvēku apmeklējuma ziņā, Protams, ceram, ka arī laikapstākļi būs tādi, kā katru gadu - vislabākie, vissaulainākie un vissiltākie."

Sarunā ar Daini Teni arī par klavieru entuziastiem, par festivāla ieskandēšanu Rīgas lidostā, par mūsdienu spēlēšanas tehnikām, arī Romana Vrobļevska dabas iedvesmotajām kompozīcijām un iespēju brokastot kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Par multimākslinieces Aijas Alsiņas viesošanos Kuldīgā un igauņa Reina Rannapa klaviermūzikas pārāk mazo atpazīstamību Latvijā. 

*

Pāris vārdos par programmu:

Festivālu ar bezmaksas koncertu pilsētas pils dārzā atklās poļu pianists Romans Vrobļevskis. Viņš komponē mūziku savam solo izpildījumam, arī trio sastāvam, kā arī mūziku kinofilmām. Romans uzstājies dažādos festivālos Eiropā un Āzijā. Mūzikas kritiķi par Romana mūziku ir izteikušies: "Ja jums patīk tādi dižgari kā Debisī, Einaudi un Frāms, jūs viņa mūzikas materiālā pamanīsiet impresionistisku melodiju pieskaņu ar skaidrību, vīziju un mērķtiecību."

Unikālā formātā koncertā-brančā restorānā "Bangerts" uzstāsies pianiste Agnese Egliņa ar programmu “Pastkartes no Kurzemes”. Trīskārtējā Lielās mūzikas balvas laureāte īpaši festivālam ir sagatavojusi latviešu klaviermūzikas izlasi ar komponistu kurzemnieku radītu mūziku. 

Dienas turpinājumā Kuldīgas Svētās Annas baznīcā savu personisko muzikālo stāstu klausītājiem nodos Aija Alsiņa. Koncertā skanēs mākslinieces instrumentālie skaņdarbi klavierēm, kas aizkustinājuši daudzu klausītāju sirdis visā pasaulē. Aijas mūzika ir izteikta sajūtu mūzika. Viņa ieguvusi maģistra grādu komponēšanā filmām un medijiem Lielbritānijā, un platformā Spotify vien viņas mūzika klausīta 10 miljonus reižu. Koncerta apmeklējums ir bez maksas.

Un pirmo reizi festivāla vēsturē ciemosies arī leģendārais igauņu pianists Reins Rannaps. Kā norāda festivāla rīkotāji, viņš ir visvairāk atskaņotais komponists Igaunijā: viņa skaņdarbus dzied visu paaudžu dziedātāji, kā arī kori, tostarp lielajos Igaunijas Vispārīgajos Dziesmu svētkos. Rannaps ir uzstājies visā pasaulē. Viņa mūzika ir ierakstīta desmitiem vinila platēs un kompaktdiskos. Kā komponists un mākslinieks viņš ir attēlots vairākās dokumentālajās filmās. 

Festivāla ietvaros notiks arī pop-up mūzikas un mākslas norises visā Kuldīgā.