11. septembrī igauņu komponists Arvo Perts svin dzimšanas dienu, un šogad tā ir apaļa – 90. Komponists, kurš ne vienu reiz vien atzīts par pasaulē atskaņotāko mūslaiku skaņradi, komponists, kura mūzika uzrunā patiesi, dziļi, liek mums apstāties un aizdomāties par lietām, kas ir īsteni svarīgas.

Godinot Arvo Pertu nozīmīgajā jubilejā, tieši viņa dzimšanas dienā klajā nāks pianista Georgija Osokina albums, ko izdod ierakstu nams Deutsche Grammophon, bet vēl pirms šī datuma, 5. septembrī, izskanēja koncerts ar igauņu meistara mūziku. Tas notika Arvo Perta centrā Igaunijā, Laulasmā, kur vairāk kā stundas garumā publika, gluži vai aizturot elpu, dzīvoja līdzi pianista ļoti niansētajam un patiesi personiskajam muzikālajam ceļojumam, kur līdzās Perta mūzikai likta Domeniko Skarlati, Franča Šūberta un Johana Sebastiana Baha skaņu pasaule.

Koncerts “Klasikā” skanēs rītvakar, Arvo Perta dzimšanas dienā. Tad dzirdēsim arī plašāku sarunu ar pianistu. Bet tagad saruna ar Arvo Perta centra programmu vadītāju Rīnu Ēnsalu (Riin Eensalu).

Rīna, varbūt varat paskaidrot un aprakstīt, kādi ir procesi Arvo Perta centrā? Kā jūs strādājat? Ko jūs darāt?

Centra jaunā ēka ir atvērta kopš 2018. gada beigām. Un, protams, visredzamākā daļa ir koncerti, bet arī lekcijas un filmu seansi, jo ir simtiem filmu, kurās režisori ir izmantojuši Arvo Perta mūziku. Un lekcijas arī cenšas atvērt dažādus Perta pasaules aspektus, viņa filozofiju un dažādas idejas, kas slēpjas aiz mūzikas. Bet ikdienā mūsu galvenais darbs ir saistīts ar viņa personīgo arhīvu.

Manuskripti, muzikālās dienasgrāmatas un visi citi materiāli, kas viņam ir bijuši dzīves laikā, ir šeit. Kopš viņu emigrācijas 1980. gadā Arvo Perta sieva Nora ir saglabājusi visus materiālus, lielākoties tas bija papīra formātā, ļoti sakārtotā arhīvā. Tāpēc, kad viņi 2010. gadā atgriezās Igaunijā, sākās mūsu arhīvs, un tagad viss vai gandrīz viss ir digitalizēts, taču joprojām ir tik daudz ko atklāt, un mēs apmēram reizi mēnesī organizējam personīgas tikšanās ar Noru, Arvo un arī ar viņu dēlu, kurš ir šī arhīva un centra veidotājs, lai uzdotu viņiem vairāk jautājumu, kas, iespējams, nav redzami materiālos, bet mēs zinām, ka aiz pierakstītajām piezīmēm slēpjas stāsti, komentāri un informācija. Un gandrīz katru dienu parādās jauna informācija.

Šis jubilejas gads, iespējams, ir viens no piemēriem tam, cik daudz atklājumu joprojām ir arhīvā, kas, šķiet, jau ir pilnībā apstrādāts.

Piemēram, šis gads sākās ar koncertu, kurā notika Arvo Perta darba pirmatskaņojums, lai gan tas tika sarakstīts jau pirms vairākām desmitgadēm. Tas tika atklāts no muzikālajām dienasgrāmatām un pirmo reizi atskaņots ar ansambli "Vox Clamantis", un nu tam būs jauna dzīve.

Un šonedēļ mēs publicējām arī grāmatu. Tas ir muzikālu, personisku apsveikumu krājums, ko Arvo Perts ir veltījis saviem tuvākajiem draugiem, kolēģiem, mūziķiem, dažreiz arī cilvēkiem, kas ir strādājuši šeit, centrā. Mēs savācām visus šos apsveikumus, un daudzi no tiem faktiski tika atklāti no manuskriptiem. Tagad mēs sazinājāmies ar šiem cilvēkiem, bet iepriekš bija tikai zināms, ka daži tādi muzikāli veltījumi ir.

Pēc izpētes mēs atradām gandrīz 80 šādu mazu jaunu skaņdarbu, un tajā pašā laikā es jau laboju sevi, jo mēs tos nesauksim par skaņdarbiem un tie netiks publicēti Universal Edition, tie nebūs paredzēti koncertiem. Bet tie joprojām ir ļoti skaisti – gan vizuāli, gan muzikāli.

Mēs arī ierakstījām lielāko daļu no tiem, un tagad tos ir iespējams noklausīties mūsu tīmekļa vietnē. Tie nebūs izdoti albumā, bet, iegādājoties grāmatu, jūs vizuāli redzēsiet visus skaņdarbus.

Un tie izskatās kā mākslas darbi, jo ​​vienmēr ir klāt kādi zīmējumi, vienmēr ir saikne ar cilvēku. Un arī šajos jaunajos mazajos skaņdarbos ir tik daudz ko atklāt.

Tātad tas bija vēl viens fantastisks arhīva darba auglis. Un, protams, kad jūs nonākat centrā (es tikko pārbaudīju – tas ir tieši četru stundu braucienā no Rīgas), ir iespējams daudzējādā ziņā iepazīt Arvo Perta mūziku un dzīvi. Jā, koncerti parasti notiek reizi nedēļā, taču ir apskatāma arī izstāde ar Arvo Perta domām un citātiem, ko viņš ir piefiksējis 40 dzīves gadu laikā, rakstot dienasgrāmatas.

Tagad ir atvērta arī īpaša izstāde, kas mēģina atklāt Tintinnabuli noslēpumu.

Vai to ir iespējams to atklāt?

Mēs nezinām. Daudzi cilvēki ir mēģinājuši to darīt, un patiesībā tā ir kā daļēji fiziska un digitāla liela grāmata, ko var lasīt. Ir daudz drukātu materiālu, bet dažreiz tā sāk arī skanēt. Tā ir kā maģiska Harija Potera grāmata, no kuras kaut kas nāk ārā, arī mūzika, un var arī vizuāli izprast tintinnabuli tehniku, bet tajā pašā laikā ir vairākas nelielas intervijas ar dažādiem mūziķiem un diriģentiem, kuriem ir bijusi kaut kāda ciešāka saikne ar Arvo Pertu, un viņi mēģina paskaidrot, kas, viņuprāt, ir Tintinnabuli vai ko tas nozīmē. Dažus vārdus saka Pēteris Vasks, arī Gidons Krēmers, un ir vēl daudz citu interesantu cilvēku, kuriem ir savas domas par to. Šīs grāmatas atklāšana prasīs 2 līdz 3 stundas. Mums ir arī bibliotēka, neliela kapela, koncerti un viss pārējais.

Jūs minējāt, ka komponists ir rakstījis dienasgrāmatu un tagad tā ir jūsu arhīvā. Vai iepazīstoties ar šo materiālu, jums ir kāda jauna perspektīva par Arvo Pertu, par viņa domām, skatu uz pasauli un mūziku?

Situācija ir bijusi ļoti unikāla, jo mēs esam kļuvuši par daļu no arhīva, bet arī par daļu no ģimenes. Arvo un Nora ir iekļāvuši mūsu komandu savā ģimenē, un tā ir pat ļoti nedabiska situācija, ka jūs sākat strādāt un veidot arhīvu savas dzīves laikā. Ir jāpierod pie idejas, ka jūs dalāties savās personiskākajās domās, savās dienasgrāmatās ar kādu citu. Un patiesībā, kad arhīvs un fonds tika izveidots, šeit strādāja apmēram pieci cilvēki. Tas bija tāds pirmais solis – dalīties ar dažiem cilvēkiem. Tad jūs sākat domāt par kaut kādiem noteikumiem – kam vajadzētu vai kas varētu redzēt šos materiālus. Un tad aplis paplašinās un paplašinās, komanda aug. Tad pēc dažiem gadiem mēs nonācām pie idejas, ka varbūt mēs varētu dažas no šīm domām prezentēt izstādē. Bija nepieciešami gadi, lai pierastu arī pie šīs idejas.

Un, protams, dienasgrāmatās joprojām ir daudz, daudz domu un lappušu, kas nav paredzētas visai pasaulei.

Un arī mūsu arhīvs, kas, kā jau minēju, ir digitāls, to sauc APIS (Arvo Part Info System), tāpēc ir iespējams veikt pētījumus. Arhīvs tika izveidots, jo, vēl Berlīnē dzīvojot, viņi saņēma daudzus mūziķu un pētnieku pieprasījumus, kuri bija ieinteresēti pētīt Arvo Perta pasauli. Viņiem pašiem vēl nebija laika vai enerģijas, lai satiktos ar šiem cilvēkiem un atbildētu šiem pieprasījumiem, tāpēc bija tikai loģiski sākt veidot nelielu komandu šim nolūkam. Tagad pastāv APIS, bet tas nav brīvi pieejams internetā.

Mēs pieņemam pētniekus un ikvienu, kurš vēlas arhīva materiālus analizēt vai lasīt, bet viņi sazinās ar mums, informē, kādas tieši jomas viņus interesē, un tad mēs, protams, iepazīstinām viņus ar arhīvu un parādām lielāko daļu no tā. Bet joprojām ir dažas lapas, kas ir tā kā slēgtas. Atbildot uz jautājumu, vai tas mums ir parādījis kaut ko par Arvo Perta personību vai viņa pasaules uztveri – tā ir bijusi gan šo dienasgrāmatu, gan ikdienas dzīves kombinācija ar satikšanos, sarunām, kopīgu tējas iedzeršanu, viņu dzīves pieredzes uzklausīšanu, dažreiz arī sarunas ar draugiem, kas ierodas ciemos.

Protams, tagad, kad mums ir jaunā centra ēka, mums beidzot ir bijusi iespēja uzaicināt dažus no mūziķiem, lai piedāvātu viņiem skatuvi. Viņi var sniegt ne tikai koncertu, bet arī vienkārši satikties ar draugiem pēc, iespējams, gadu desmitiem. Un, protams, mēs arī kā arhīva komanda esam izmantojuši iespēju tikties ar šiem cilvēkiem, lai vēlreiz pajautātu viņu atmiņas vai jautājumus par to, ko viņi atceras par savu pirmo tikšanos vai kādas bija viņu kopīgās saites. Un dažreiz šīs saites ilgst daudzas desmitgades. Tātad tā ir bijusi kombinācija. Un no savas puses varu teikt, ka

viņi ir ļoti, ļoti unikāli cilvēki – gan Arvo, gan Nora. Tas, kā viņi raugās uz dzīvi un kā viņi redz lietas, cik daudz uzmanības viņi pievērš detaļām un dažādiem aspektiem gan mūzikā, gan attiecībās starp cilvēkiem un visā.

Protams, ir reliģija, kas māca paklausību, pazemību un visu pārējo. No viņiem ir tik daudz ko mācīties.

Kā jūs raksturotu apmeklētāju interesi? Par ko cilvēki, kas šeit ierodas, interesējas? Vai viņi ierodas koncertu dēļ? Vai viņi zina, kur viņi ir ieradušies un kas viņus sagaida?

Lielākā daļa cilvēku zina, kur viņi ir ieradušies. Un viņiem bieži vien ir ilgstošas ​​attiecības ar Arvo Perta mūziku. Viņi to ir klausījušies ilgu laiku, kopš 80. gadu sākuma. Esam satikuši cilvēkus, kuriem ir atmiņas par pirmo Tabula Rasa kompaktdisku, kā viņi to dzirdēja un kas kopš tā laika ir mainījies viņu dzīvē. Un šie ir cilvēki, kuriem mēs cenšamies piedāvāt vairāk par to, ko viņi jau zina. Un tajā pašā laikā, protams, laiku pa laikam mums ir cilvēki, kas varbūt klīst pa mežu, redz skaistu ēku un ieinteresējas, kas ir iekšā. Arī viņiem ir iespējams iepazīties ar mūziku vai vienkārši sākt ar pašu ēku, jo ir patīkami šeit atrasties jebkādā veidā.

Un mums ir neliela speciāli veidota 20 minūšu filma – tāda kā ābece par Arvo Pertu. Var ņemt arī audiogidu, kam ir divas puses. Viena ir runāšana, nelieli mazi stāstiņi par centru un arī par Arvo. Un otrā pusē ir mūzika – varat pastaigāties pa ēku, varat pastaigāties pa mežu, varat uzkāpt tornī un klausīties mūziku kaut veselu nedēļu.

Vai esat pieredzējuši reakcijas no cilvēkiem, kas jūsu centrā Arvo Perta mūziku klausās pirmo reizi dzīvē?

Jā, mēs to esam redzējuši. Īpaši interesanti tas ir tad, kad ierodas grupas. Varbūt gids vēlas viņus pārsteigt un atvest šurp. Ir skaidrs, ka nav jēgas sākt runāt par cilvēku vai par muzikoloģijas aspektiem kompozīcijas tehnikā. Tad mēs parasti sākam ar to, ka vienkārši apsēžamies vienā mazā, jaukā telpā, kur mums ir labi skaļruņi, un vienkārši klausāmies dažus skaņdarbus. Arvo ir tik daudz skaņdarbu, dažādas noskaņas. Ir orķestra skaņdarbi, kora, klavieru miniatūras. Un tad cilvēki nāk pie mums ar saviem telefoniem un lūdz, lai Spotify parādām, ko tikko klausījāmies, jo viņi grib to klausīties vēl un vēl. Ir ļoti patīkami redzēt emocijas, bet arī redzēt cilvēkus, kuri ir daudz lasījuši par Arvo un vienkārši vēlas atnākt šeit, lai pastaigātos pa mežu, kur pastaigājas viņš. Tātad ir divi atšķirīgi apmeklētāju tipi.

Kas, jūsuprāt, ir Arvo Perta mūzikas maģija? Ne reizi vien viņš ir atzīts par pasaulē visvairāk atskaņoto mūslaiku komponistu. Kā jūs to skaidrotu?

Tas ir ļoti grūts jautājums. To bieži uzdod. To ir grūti izskaidrot, jo šeit mēs cenšamies analizēt mūziku un redzēt, cik daudz slāņu ir katrā kompozīcijā. Bet fakts ir tāds, ka cilvēki, kas klausās šo mūziku, lielākā daļa nezina tekstus, kādi ir izmantoti kompozīcijās, varbūt nezina, kādā vecumā Arvo to ir komponējis vai kur atrodas Igaunija. Bet viņi vienkārši zina, ka šī mūzika kaut kādā veidā aizkustina viņu dvēseli, un tas notiek bez komentāriem. Varam godīgi teikt, ka tā ir atradusi savu ceļu pasaulē bez ierastajām mārketinga metodēm.

Tas ir kaut kas cilvēcisks un arī kaut kas mūžīgs, ko šī mūzika varbūt mums atgādina vai varbūt palīdz mums labāk pārdomāt vai ieraudzīt sevi.

Varbūt tās ir lietas, kas liek cilvēkam atgriezties pie šīs mūzikas un klausīties to atkal.

Un varbūt tas ir tieši tas, kas mūsdienās ir vajadzīgs, kad mums ir tik daudz stresa, ģeopolitisku problēmu un nepatikšanu, un mūsu dzīves temps ir ļoti, ļoti ātrs. Mums ir vajadzīga tāda mūzika, kādu radījis Perts, kas ir mierīga un aizved mūs kaut kur citur.

Jā, bet tajā pašā laikā mēs varam atzīt, ka šī mūzika nav tikai mierīga. Ir tik daudz dažādu skaņdarbu. Kad jūs tos klausāties, jūs kaut kādā veidā izdzīvojat veselu pasaules gadsimtu. Un tad jūs mēģināt sevi pozicionēt tajā kontekstā, saprotat, ka pasaule ir daudz lielāka nekā tikai mūsu ikdienas dzīve. Tātad kaut kādā veidā tā dod mums iespēju piedzīvot daudz vairāk.

Vai jūs zināt, vai Arvo Pertam patīk svinēt dzimšanas dienas?

Viņš nav lielu ballīšu cilvēks, bet viņš mīl cilvēkus, savu ģimeni. Un, protams, viņam ir svarīga kopā būšana ar tuvākajiem cilvēkiem. Un vienmēr ir šī mazā tradīcija, ka dzimšanas dienas rītā mums ir pankūkas, jo viņam garšo pankūkas. Ir nelielas svinības, bet viņš, īpaši pēdējos gados, pilnībā izvairās no jebkādas publiskas uzmanības. Tāpēc viņš vairs neapmeklē koncertus. Vai, ja apmeklē, tad viņš ierodas pēdējā brīdī un aiziet pirmais pa sānu durvīm. Viņam nepatīk atrasties uzmanības centrā.

Jūs jau pieminējāt grāmatu, ko šogad izdevāt lielās jubilejas ietvaros. Kas vēl jau ir noticis un kas gaidāms nākamajos mēnešos.

Jā, ir bijuši daudzi koncerti. Mēs sākām ar "Vox Clamantis". Tad bija viens kamerkoris no Nīderlandes ar nosaukumu Quintessence. Manuprāt, gada pirmajā pusē ir bijušas trīs pilnas Arvo Perta mūzikas programmas, un tagad otrajā pusē būs Latvijas Radio koris ar Sigvardu Kļavu, arī Tallinas kamerorķestris, cerams, Pols Hiljers sniegs lekciju, būs īpaši filmu seansi, un mums bija arī neliels filmu festivāls, kurā tika rādītas filmas, kurām Perts ir speciāli komponējis mūziku 70. un 60. gados. Tad ir šī grāmata, ko jūs pieminējāt, un arī šī Tintinnabuli maģiskā grāmata.

Un visa šī gada laikā mums ir bijis arī sava veida atklāts aicinājums vai paziņojums par, iespējams, vienu no pazīstamākajiem Arvo Perta skaņdarbiem – "Fur Alina". Jo nākamgad februārī būs 50 gadi kopš "Fur Alina" komponēšanas. Tātad būs 50 gadi kopš Tintinnabuli dzimšanas. Un, kā mēs zinām, kopš arhīva izveides, bet arī pirms tam, Arvo un Nora ir saņēmuši vēstules un e-pastus no cilvēkiem no visas pasaules, kuriem ir kāds personisks stāsts saistībā ar šo skaņdarbu.

Vai nu viņi ir nosaukuši savu meitu par Alīnu, vai arī sievietes ir dzemdējušas, kamēr šis skaņdarbs skanēja visu dzemdību laiku, vai dažreiz kādi skumjāki brīži, kad kāds ir miris – dažādi stāsti, un tiem visiem ir ļoti personiska un emocionāla atmosfēra.

Tāpēc mēs nolēmām beidzot apkopot pēc iespējas vairāk šāda veida stāstu. Mēs jau esam saņēmuši diezgan daudz, un termiņš ir 11. septembris. Tātad, ja kādam vēl ir stāsts par šo darbu, tas tiek ļoti gaidīts. Iecere ir izveidot vēl vienu izstādes daļu 2026. gada februārī ar "Fur Alina" stāstiem.

Vai jums pašai ir kāds mīļākais Arvo Perta darbs?

Jā, tas ir Lamentate.

Kristīne Hanna (Kristin Hannah; dz. 1960) ir amerikāņu rakstniece, kuras literārie darbi vairākkārt kļuvuši par New York Times bestselleriem. Latviski nesen iznācis jau ceturtais viņas romāns "Sievietes". Lasītājiem latviski tiek piedāvāti arī romāni: "Lakstīgala", "Četri vēji" un "Baltā nekuriene". 

Jaunāko latviski izdoto romānu "Sievietes" tulkojusi Silvija Brice. Viņu iztaujājam gan par šo romānu, gan topošo tulkojumu, un sākām ar jautājumu "Kas slēpjas zem vārda "sievietes?"

"Sievietes... Tur slēpjas čūskas un serpentārijs, bet ir arī izņēmumi," teic Silvija Brice. ""Sievietes" ir nupat iznākusī Kristīnes Hannas grāmata par Vjetnamas karu. Protams, kā jau Kristīnei Hannai, runa ir arī par mīlestību un kādu vēl, bet šī grāmata ir par karu.

Katrā lappusē man bija vairāk vai mazāk apzināti jādomā par Ukrainu, neizbēgami – ne jau tāpēc, ka Vjetnama mums būtu tikpat tuvu, bet gan tāpēc, ka karš ir karš un karš ir briesmīgs.

Romāns sākas ar to, ka vienā bagātā, turīgā Dienvidkalifonijas ģimenē ir dzimusi un augusi meitene, ir 65. gads, viņa pēkšņi uzzina, apjēdz, ka arī sievietes var būt varones, kas ir tik pretrunīgi viņas audzināšanā, viņas dabā, bagāto dienvidu attieksmē pret dzīvi – sievietei ir jābūt smukai, jāgreznojas un tā. Bet risinās karš, viņas brālis aiziet karā, un viņa, kura ir beigusi mākslas skolu, arī piesakās armijā par žēlsirdīgo māsu, par medicīnas māsu."

Stāsta etnomuzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone.

2025. gads ir svētku gads, kurā svinam Baumaņu Kārļa (1835–1905) 190. jubileju. Daudzi stāsti par mūsu himnu dzirdēti un vēl būs dzirdami. Bet šajā reizē vēlos pastāstīt par mazāk zināmu krājumu, kas publicēts Londonā, ilgu laiku glabājies Adelaidē, Austrālijā, un līdz ar Biezaišu kolekciju nonācis Latvijā 2000. gadu sākumā. Tagad tas atrodams Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā.

Latvijas valsts himna “Dievs, svētī Latviju!” ir neatņemams tautas identitātes simbols vairāk nekā simt gadu garumā. Tomēr vēsturē ir kāds maz zināms un intriģējošs fakts – himna ir publicēta Olimpisko spēļu himnu izdevumā, kas izdots Londonā.

1944. gadā bija paredzētas Vasaras Olimpiskās spēles Lielbritānijā. Lēmums par to rīkošanu tika pieņemts jau 1936. gadā, laikā, kad Olimpisko spēļu norises bija vērojamas Hitlera pārvaldītajā Vācijā. Toreiz neviens vēl nenojauta, ka starp abām lielvalstīm risināsies karš, un Olimpisko spēļu vietā sagaidāmi smagi uzlidojumi, kā rezultātā sporta laukumu vietās palikušas drupas, un 1944. gada Londonas Vasaras Olimpiskās spēles tiek atceltas.

Visticamāk  Olimpisko spēļu himnu izdevums ir publicēts jau iepriekš. Vāka dizainā redzams skaitlis “43”, taču tā nozīme nav skaidra. Vai tas norāda uz 43. Olimpiskajām spēlēm? Nē, šis skaitlis neatbilst realitātei.

Vai tas ir krājumā publicēto himnu skaits? Arī ne, saturā minētas 45 himnas, praktiski tās ir 44, jo šajā vēstures posmā līdzās tiek minēta gan Nīderlande, gan Holande, bet himna – tā pati.

Iespējams, ka uz nošu izdevuma redzamais skaitlis „43“ ir liecība par izdošanas gadu. Jo 1944. gadā Olimpiskās spēles jau bija atceltas, krājums nebija aktuāls. Savukārt, jau esošajā izdevumā publicētajai Maltas himnai līdzās redzami iniciāļi “G.C.” – George Cross – Džordža krusts. Tas ir apbalvojums, ko 1942. gadā Maltai piešķīra Lielbritānijas karalis Džordžs VI. Tas ir ārkārtīgi rets gadījums, kad ordeņa apbalvojums piešķirts nevis personai, bet veselai tautai par izrādīto drosmi un izturību, pretstāvot nacistiem.

Neatkarīgi no tā, vai krājums izdots 1942., 1943. vai 1944. gadā, fakts, ka Latvijas himna tika iekļauta Olimpisko spēļu nacionālo himnu izdevumā, ir nozīmīgs vēsturisks un diplomātisks apliecinājums Latvijas valstiskuma atzīšanai.

Un šis ir viens no apliecinājumiem valsts eksistencei juridiskā un simbolu līmenī.

Neparasti, ka šajā izdevumā līdzās rodama gan Latvijas himna, gan Igaunijas himna, gan Padomju Savienības himna, tomēr nav atrodama Lietuvas himna. Izskaidrojums tam vēl tikai meklējams. Nav atrodama arī nacistiskās Vācijas himna. Pētot Starptautiskās Olimpiskās komitejas protokolus, ir iespējams nojaust, ka komunikācija starp nacistisko Vāciju – kā iepriekšējo Olimpisko spēļu organizatoriem – un Lielbritāniju, kā gaidāmo Vasaras Olimpisko spēļu rīkotājiem, 1939. gada vasarā kļuvusi pavisam saspringta.

Lai gan atsevišķas valstis vēl centās saglabāt neitralitāti, pēc tam, kad 1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija iebruka Polijā, Lielbritānija skaidri noteica robežas, tostarp arī attiecībā uz Olimpisko spēļu organizācijas komiteju. Tādēļ nacistiskās Vācijas himna krājumā netiek iekļauta.

Tomēr arī šeit slēpjas kāds ironisks fakts. Krājuma izdevumā atrodams Leopolda Veningera (Leopold Weninger, 1879–1940) vārds.

Veningers ir vācu komponists, kurš ievērojams ar saviem klavieru pārlikumiem un orķestrācijām, piemēram, Johana Štrausa tēva “Radecka maršs” vēl mūsdienās tiek atskaņots viņa veidotajā pārlikumā, nereti raisot asu polemiku sabiedrībā.

Jāpaskaidro, ka komponists aizrāvās ar mūzikas radīšanu nacistiskās Vācijas propagandas vajadzībām.

Ņemot vērā britu strikto nostāju un vēlmi norobežoties no nacistiem, fakts, ka lielākais vairums publicēto himnu ir Veningera veidotajos pārlikumos klavierēm, varētu būt izskaidrojams praktiski, proti, daļa nošu materiāla nāk no pārlikumiem, kas veidoti 1936. gada himnu krājumam Olimpiskajām spēlēm Vācijā.

Olimpisko spēļu nacionālo himnu krājumā minēts arī fakts, ka pārraides nolūkos BBC orķestris himnas ir ieskaņojis,un iespējams, ka šie ieraksti atrodami arī mūsdienās – BBC arhīvos.

Albums "Hans Schaeuble. Oliver Triendl. Kai Frömbgen. Sinfonietta Rīga. Marc Niemann" (Solo Musica, 2024). Skan Hansa Šoibles Klavierkoncerts op. 50, Concertino op. 44 un Serenade op. 42.

Runājot par Hansa Šoibles mūziku, orķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskais vadītājs, diriģents Normunds Šnē atzīst, ka šo komponistu nav iepriekš zinājis: "Latvijā maz kurš ir ar viņa mākslu pazīstams. Bet jāsaka – nepelnīti, jo daudzas no šīm lappusēm ir uzrunājošas un nenoliedzami rakstītas ar meistara roku. Šī mūzika nekādā ziņā nav viegli spēlējama, jo darbi stīgu instrumentiem ir samērā komplicēti izpildījuma ziņā.

Ir tādas partitūras, kas vienkārši skan vairāk vai mazāk pašas no sevis, bet šeit ir daudz kas jāatšķetina un jānoliek īstajās vietās, jāsakārto gan balanss, gan jānoskaidro mūzikas raksturs.

Mums faktiski nav šādas tradīcijas, un daudzi no šiem darbiem pie mums nav atskaņoti."  

Paša komponista dzīvi ierāmē gada skaitļi 1906–1988, un lūk, ko lasām albuma aprakstā: "Ir tikai anekdotiskas liecības par to, kā komponists Hanss Šoible atklāja mūziku. Viņš iemācījās spēlēt klavieres jau agrā bērnībā un arī komponēt sāka agri.

Pēc Šveices Romāņu orķestra koncerta Ernesta Ansermē vadībā apmeklējuma viņš cieši nolēma, ka būs komponists. Pretēji vecāku vēlmēm, viņš gatavojās mūzikas studijām. Divdesmito gadu beigās Šoible Leipcigas Valsts konservatorijā studēja klavierspēli Karla Ādolfa Martiensena un kompozīciju Hermaņa Grabnera klasē. 1930. gada nogalē Šoible pārcēlās uz Berlīni, bija komponists-brīvmākslinieks un tāds arī palika līdz mūža beigām; nekad neieņemot kādu oficiālu amatu. Hansa Šoibles Koncerts klavierēm un stīgu orķestrim ir 1967. gada darbs un viņa piektais opuss  klavierēm ar orķestri.

Savukārt  Končertīno obojai un stīgām radies 1959. gadā un ir pirmais no trim koncertdarbiem pūšamajiem instrumentiem, ko Šoible sacerēja trīs gadu laikā. 1956.gada nogalē viņš pabeidza Serenādi Si bemol mažorā stīgu orķestrim. Lai gan tas bija pasūtījuma darbs, nav nekādu liecību par tā atskaņojumu. Tas no Hansa Šoibles albūma ceļa vārdiem, un, pirms klausāmies Klavierkoncertu – Pavani, Adagio, Allegro Olivera Trīndla, "Sinfonietta Rīga" un vācu vidējās paaudzes diriģenta Marka Nīmana ierakstā, neliels stāstiņš par darbīgo pianistu."

Olivers Trīndls ir viens no tiem nerimstošajiem entuziastiem, kas atkal un atkal atrod un atskaņo aizmirstus vai nemaz neatskaņotus opusus. Viņa devums romantiskās un laikmetīgās mūzikas atradumu ieskaņošanā ir turpat 150 mūzikas albumu ierakstu!

Pianista repertuārs aptver vairāk nekā 100 klavierkoncertu un simtiem kamermūzikas opusu, no kuriem lielākajai daļai Trīndls bijis pirmatskaņotājs un dokumentētājs ierakstos.

Pats galvenais viņa nopelns ir, ka viņš daudzus no atgūtajiem autoriem un viņu skaņdarbiem atgriež koncertdzīvei. Pianists sadarbojies ar daudziem atzītiem orķestriem, kamermūzikas partneru vidū ir Dāvids Geringas, Sabīne un Volfgangs Meijeri, Kristians un Taņa Teclafi, Jērgs Vidmans, un tā tālāk, arī stīgu kvarteti. Un krietnu laiku Olivera Trīndla sadarbību sarakstā ir arī "Sinfonietta Rīga". 

Atklājot jauno Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, svinīgi pasniegta LNSO fonda Izcilības balva, kas tikusi klarnetistam Mārtiņam Circenim, savukārt speciālbalva piešķirta arfistei Ievai Šablovskai. Balva 5000 eiro apmērā pasniegta kā atzinība mūziķiem par teicamu profesionālo sniegumu, inovatīvām un radošām idejām repertuāra izstrādē kamermūzikas ciklos un izglītojošajos koncertos, kā arī par aktivitātēm, kas stiprina LNSO tēlu Latvijas un pasaules kultūras vidē.

LNSO 100. sezonas rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks, savukārt rezidējošā māksliniece – čelliste Kristīne Blaumane. Šos jaunumus šodien preses konferencē pavēstīja LNSO direktore Indra Lūkina. Tajā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, LNSO fonda pārstāvis Jānis Jenzis un diriģents Tarmo Peltokoski.

Sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 13. un 14. septembrī skanēs austriešu komponista Gustava Mālera Astotā jeb "Tūkstošu simfonija". LNOB, LNSO un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un solistu ansambli – soprāniem Silju Ālto, Čenu Reisu un Anniju Kristiānu Ādamsoni, mecosoprāniem Justīnu Gringīti un Zandu Švēdi, tenoru Tuomasu Katajalu, baritonu Rinaldu Kandalincevu un igauņu basu Ainu Angeru – atskaņos šo vērienīgo Mālera skaņdarbu.

Atskaņojuma muzikālā vadība būs somu diriģenta Tarmo Peltokoski rokās.

Indra Lūkina atzīmē, ka ar Mālera simfoniju orķestris atklāj 100. jubilejas sezonu, vienlaikus šis ir pēdējais koncerts mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Peltokoski vadībā šādā statusā.

Peltokoski pauda pateicību par sadarbību ar LNSO. "Esmu ārkārtīgi pateicīgs par aizvadītajiem trijiem gadiem, kas manā dzīvē bijuši tik nozīmīgi.

Man būs vislabākās atmiņas par Rīgu. Es mīlu šo valsti, šo orķestri un jūs visus – gan klausītājus, gan orķestra ļaudis.

Esmu pateicīgs, ka man tika dota iespēja te strādāt, pateicos arī par jauno titulu – tā, ka varēsim turpināt mūsu draudzību.

Tiešām nevēlos doties projām, esmu ļoti skumjš. Teiksim tā – pagātnē esmu pieļāvis dažas kļūdas. Dzīve tiek plānota vairākus gadus uz priekšu. Un tur, kur esmu savu vārdu ierakstījis, ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Labprāt būtu šeit vairāk, bet tas nebūs viegli, taču es centīšos.

Šonedēļ, kad iezīmējas manas pagaidu atvadas, atskaņosim izcilāko, plašāko un skaļāko no visām simfonijām – Mālera astoto. Kāpēc gan nedoties projām ar blīkšķi!

Šī tiek saukta par tūkstoš mūziķu simfoniju, mums gan tik daudz mūziķu nebūs, būs aptuveni 250 – ar to pietiks, jo mums pagaidām vēl nav atbilstošas koncertzāles, bet centīšos rūpēties arī par to. Būs aizkustinoša nedēļa, būs divi koncerti. 

Mālera Astotā simfonija ir viens no izcilākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Simfonija ir divdaļīga, tas ir netipiski, turklāt tā rakstīta divās valodās. Tā tapusi 1906.tajā gadā – īsā laika periodā, vienas vasaras laikā.

Komponists teicis: „Klausieties, kā skan visums! Tās vairs nav cilvēku balsis, bet saules un planētas, kas riņķo orbītā.” (Aptuveni tā, tas bija vāciski).

Pirmā daļa ir latīņu valodā, veidota uz himnas „Nāc, radošais gars” bāzes, un, lai gan tā ir simfoniski veidota, tomēr vairāk atgādina kantāti vai moteti. Daļa nav ļoti  gara, aptuveni 20 minūtes, bet ir ārkārtīgi skaļa. Ir vajadzīgi 3 kori, 7 solisti, ērģeles un lielisks orķestris.

Otrā daļa – aptuveni stundu gara, tās pamatā – vācu literatūras dižākā darba - Gētes „Fausta” aina, kurā Fausta dvēsele dodas uz debesīm, viņu pavada agrākās mīļotās gars un sagaida Jaunava Marija. Viss noslēdzas ar izcilo kori  – nezināmu cilvēku un eņģeļu balsis slavina mūžīgo sievišķo, lai kas tā arī nebūtu.

Šī daļa tā skaisti pieliek – negribētu teikt punktu, bet drīzāk gan komatu kaut kam, kas iesākās 2022. gada janvārī man ar šo brīnišķīgo orķestri.

Nākamvasar atgriezīšos Cēsu mākslas festivālā ar Vāgnera operu. Aizvadīto triju gadu laikā man bijusi tā laime atskaņot 3 Vāgnera operas – trīs pēdējos viņa pabeigtos darbus: „Zigfrīds”, „Dievu mijkrēslis” un „Parsifāls”. Tā kā „Parsifāls” ir viņa pēdējais darbs, mums nāksies hronoloģiski pakāpties atpakaļ, un būs ļoti loģiski izstāstīt Parsifāla dēla Loengrīna stāstu. Tas būs nākamgad augustā, gaidu ar nepacietību.

Pēc tam tiksimies biežāk, jo man jāparūpējas par šo orķestri, koncertzāle man ir ļoti svarīgs projekts, jo gan šī valsts, gan šis orķestris ir pelnījis jaunu koncertzāli. Es arī vēlos iesaistīties jaunā mākslinieciskā vadītāja meklējumos. Orķestrim ir vajadzīgs labs mākslinieciskais vadītājs. Labāk, lai nav neviena, nekā ir slikts. Tāpēc vēlos būt klātesošs vismaz garīgi.

Man šī nedēļa ir ļoti skumja, tāpēc nevēlos vairāk neko teikt – tiksimies divos koncertos šajā nedēļas nogalē."

Peltokoski 2026./2027. gada sezonā kļūs par Tulūzas Nacionālā Kapitolijas orķestra un Honkongas filharmoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, iepriekš strādājot kā šo amatu pienākumu izpildītājam. Turklāt 2025./2026. gada sezonā viņš sāk trīs gadu rezidenci kā Dortmundes koncertzāles ekskluzīvais mākslinieks.

2025. gads visā pasaulē iezīmējas kā pasaulslavenā igauņu komponista Arvo Perta (Arvo Pärt) 90. jubilejas gads, viņa dzimšanas diena ir 11. septembrī. Igauņu meistars ir viens no tiem retajiem komponistiem, kura vārdu apvij dzīvā klasiķa aura, un viņa daiļrade kļuvusi par mūsdienu garīguma simbolu.

Arvo Perta jubilejas gadā arī Rīgas Domā skan viņa mūzika, un Perta daiļradei veltīti koncerti 5. un 12. septembrī, kuros piedalās ērģelnieces Ligita Sneibe un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kā arī baritons Rihards Millers.

Aicinājām uz sarunu ērģelnieci Diānu Jaunzemi-Portnaju. Viņa stāsta, ka programma ir veidota, pārstāvot tikai [Johana Sebastiana] Baha un Perta skaņdarbus, jo abi divi šogad ir jubilāri - Baham šogad svinam 340, bet Pertam 11. septembrī apritēs apaļi 90. Koncerts skanēs tieši vienu dienu pēc Perta jubilejas, un tas skaisti noslēgšot šo notikumu.

"Gadu griezumā skatoties, Perta mūzika mani vienmēr ir uzrunājusi," stāsta Diāna Jaunzeme-Portnaja. "Kad studēju akadēmijā, mums bija jāklausās dažādi ērģeļu skaņdarbi, un man patrāpījās Arvo Perta "Annum per annum". Tad es nodomāju: "Arī tāda var būt ērģeļu mūzika!" Un paturēju šo skaņdarbu prātā, pat sagatavoju notis dzīvē ar domu, ka noderēs. Un tiešām noderēja! Kad sākās mani pirmie patstāvīgie koncerti Rīgas Domā, es tur iekļāvu arī "Annum per annum", un arī 12. septembrī es vēlreiz spēlēšu šo skaņdarbu Rīgas Domā."

Koncerta nosaukums "Annum per annum" (tulkojumā ‘‘gads pēc gada’’) simboliski iezīmē mūžības sajūtu un laika ritējumu cauri gadsimtiem. 

Koncertā skanēs Baha ērģeļopusi – Tokāta re minorā (“Doriskā”), fūga reminorā, kā arī dvēseliskās ārijas no ‘‘Mateja pasijas’’ un kantātes "Ich habe genug", kurās dzirdama cilvēka iekšējā saruna ar Dievu un atbrīvošanās ilgas.

Savukārt Arvo Perts programmā pārstāvēts ar pazīstamākajiem opusiem ērģelēm "Annum per annum", "Trivium", un vokālajiem skaņdarbiem "Vater unser" un "My heart’s in the Highlands". Šeit spilgti izpaužas Perta raksturīgais ‘‘tintinnabuli’’ stils, kas rada sajūtu par bezgalīgu klusuma un mūžības telpu. 

Jaunās sezonas priekšvakarā tiekamies ar orķestra "Sinfonietta Rīga" māksliniecisko vadītāju, diriģentu Normundu Šnē. Šī sezona viņam būs ļoti personiska un īpaša, jo, nav noslēpums, tā būs viņa pēdēja sezona kopā ar šo orķestri.

"Mēs būsim bijuši kopā 20 gadus, beidzot milzīgu šo mūsu sadarbības posmu," stāsta Normunds Šnē. "Tas tikai muzikāli, bet dzīvē tas man ir ļoti personiski.

Tas īstenībā ir viss, jo tur ir ieguldīts ļoti, ļoti daudz. Tāpēc šis katrā ziņā man ir ļoti īpašs gads.

Sezona sāksies 12. septembrī ar Šūmaņa Ceturto simfoniju, tas pieliks varbūt tādu kārtīgu izsaukuma zīme mūsu ceļojumiem pa Šūmaņa simfonijām. Mēs būsim iepazinušies ar visām un pierādījuši, ka arī ar nelielu orķestri šos darbus ir iespējams atskaņot un viņi iegūst pavisam citu skanējumu nekā ar milzīgu simfoniskā orķestra sastāvu – daudz detalizētāku, brīžiem daudz kamerīgāku, brīžiem daudz virtuozāku. Katrā ziņā man ir ļoti tuva pēdējos gados Šūmaņa mūzika, un es izmantoju katru iespēju viņu diriģēt un spēlēt."

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa.

Ziemeļnieku ilgotā dienvidzeme ar sauli un gaismu vilinājusi daudzus. Laika gaitā Latvijas mākslas vēsturē vietējo mākslinieku ceļojumus uz Itāliju, kavējoties Romā, Florencē un citviet, iedvesmoja ideālās ainavas meklējumi, klasiskā mantojuma studijas, pagātnes meistardarbu kopēšana vai citas mainīgas mākslinieciskās intereses. Tomēr populāros itāliskos galamērķus 19.–20. gadsimta mijā izdevās aizēnot franču mākslas metropolei Parīzei.

Janis Rozentāls (1866–1916) savā viaggio in Italia pirmo un vienīgo reizi devās 1912. gada vasarā. Ar Itālijas brauciena impresionistiskajiem iespaidiem ziemeļnieka gleznās ienāca dienvidu gaismas un atmosfēras sajūta un no Baltijas dabas pasaules atšķirīgais kolorīts. Uzgleznotās Apenīnu kalnu panorāmas atbalso klasicistu ideālās ainavas, bet saules apspīdētās peldētāju idilles klinšainajā Kapri salas Marina Grande pludmalē – simbolistu ikonogrāfijā variētās arkādiskās ainas, kam gleznotājs bija pievērsies gadsimtu mijas “tīrās mākslas” un absolūtā skaistuma meklējumos.

Impresionistiskā sadzīves aina “Uz terases” (“Veranda Kapri”, LNMM) uzbur bezrūpīgu mirkli rakstnieku, mākslinieku un ceļotāju iecienītajā Kapri salā, kas 1912. gada augustā bija viena no pēdējām pieturām Rozentāla un viņa sievas Ellijas kopīgajā ceļojumā pa Itāliju.

Vīteņaugu noēnotajā un no tiešiem saules stariem pasargātajā pergolā, kurā atpūtnieki, ieturot maltīti, attēloti intīmi idilliskā gaisotnē, priekšplānā pie balti klātā galda mākslinieks iegleznojis Elliju un sevi gaišos, vasarīgos tērpos. Ar mecosoprāna balsi apveltītā somiete prata franču un itāļu valodas, pirms laulībām bija mācījusies dziedāšanu Francijā un Itālijā, kur šajā braucienā atgriezās, starplaikā kļuvusi par latviešu mākslinieka tuvāko līdzgaitnieci, modeli un triju bērnu māti.

Fragmentāri komponētā, domājams, brokastu aina valdzina ar studijveida gleznojuma svaigumu, padevusies krāsās mirdzoša, sulīga un ņirbošu plenēra gaismas refleksu caurausta.

Zīmīgi, ka autors parakstu un datējumu papildinājis ar uzrakstu, kas norāda arī tapšanas vietu – “Jan Rosenthal Capri/1912”.

Nelielā skiču albumiņā, ko glabā Saldus vēstures un mākslas muzejs, līdzās Kapri skatiem no Dienviditālijas fiksēti ceļinieka iespaidi no iepriekšējām maršruta vietām – Kastiljones dei Pepoli, Venēcijas un Florences Ziemeļitālijā, kam sekojis Romas apmeklējums, kur zīmēta Borgēzes villa un Monte Pinčio parka skati, bet noslēgumā – Pompeji un Kapri. Skiču paraksti un datējumi ļauj izsekot galvenajām pieturvietām, vienā no pēdējiem zīmējumiem mākslinieka un Ellijas siluetus ieraugot Vezuva vērotāju ainā.

Diemžēl paša Rozentāla atmiņas par ceļojumu nav zināmas.

Atgriežoties mājās, pēc Itālijā gleznota meta radīta lielāka formāta eļļas glezna “Monte Pinčio” (1912, Tukuma muzejs) un vairākas citas. Itālisko motīvu darbus ar atpazīstamiem nosaukumiem “Apenīni”, “Pilsēta kalnā”, “Terase”, “Bagni Tiberii” Rozentāls pirmoreiz publiski Rīgā parādīja II Latviešu mākslinieku izstādē (1912), pēc tam Baltijas mākslinieku savienības izstādē (1913) eksponēta “Iela Kapri”, bet otrajā personālizstādē (1913) – “Apenīnu kalni” un “Peldētava (Kapri)”, arī turpmāk pa kādai no ceļojuma liecībām piedaloties izstāžu dzīvē un parādoties pārdoto gleznu sarakstā mākslinieka ienākumu burtnīcā. Dienvidzemes redzējumā, kā atzina laikabiedri, “daudz saules, gaismas un krāsu dzidrā burvīguma”.

Vairāk par arhitektūras un muzeju bagātībām gleznotāju Itālijā piesaistīja arkādiskā “paradīze zemes virsū”.

Ticami, ka tieši pēc šī brauciena Rozentāls uzgleznoja lielizmēra figurālo kompozīciju “Arkādija” (ap 1913, LNMM), kas nav paša autora signēta un ilgi bijusi datēta aptuveni ar 1910. gadu.

Vizuāls salīdzinājums ar Kapri skatu krāsu salikumiem, triepienu raksturu un virsmas apdari, kas sasaucas jūras viļņu un mākoņaino debesu atveidojumā, pārliecina par gaišo, harmonisko ainavu radniecību ar eiropeiska simbolisma estētikā sacerēto “Arkādiju”, kas neoromantiskā cilvēka un dabas vienotības tēlojumā saliedē impresionistisku vieglumu un jūgendisku stilizāciju ar klasisko tradīciju, atsauces uz antīko mitoloģiju – ar 20. gadsimta sākuma modernās dzīves izjūtu un arī ar nesenā Itālijas ceļojuma pieredzi, iekausējot kopiespaidā pārradītos Kapri idiļļu un skaistā Neapoles līča vērojumus.

Vita Kalnciema un Liene Andreta Kalnciema (ērģeles) un Laura Kancāne (soprāns) koncertā – veltījumā Emīla Dārziņa, Volfganga Dārziņa un Marģera Zariņa atcerei "Piebalgas balss" Rīgas Domā 20. jūlijā.

Skan Marģera Zariņa Variationi B-A-C-H (1969), Balāde (1979), dziesma "Tu ar mīļiem vārdiem" no cikla "Sudrabota gaisma" (1952), svīta "Kurzemes baroks" (1979), Emīla Dārziņa "Mātes dziesmiņa" (1905), "Pazudusī laimīte" (1907), "Mātes gars" (1903), "Tevi atstāju" (1902), Volfganga Dārziņa Prelūdija solminorā (1944) Vitas Kalnciemas pārlikumā ērģelēm, "Tek saulīte, tecēdama" un Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis" (1904) Vitas Kalnciemas pārlikumā diviem ērģelniekiem.

Dzintaru koncertzālē no 12. līdz 14. septembrim trijos koncertos izskanēs 22. starptautiskais kamerorķestra “Kremerata Baltica” festivāls. Vairāk izzinām sarunā ar "Kremerata Baltica" izpilddirektori un valdes locekli Ingrīdu Zemzari.

"Festivāla rīkošana ir gan pārbaudījums, gan liels prieks. Šī festivālam ir jau trešā mājvieta, un mēs esam ļoti priecīgi par visām mājvietām un mūsu draugiem, kas mūs šajā festivālā ir uzņēmuši. Protams, ka Dzintaru koncertzāle ir ļoti īpaša un mēs priecājamies tur būt," viņa stāsta.

Atskatoties pagātnē, Ingrīda Zemzare stāsta, ka festivāla veidošanā gadu gaitā bijušas dažādas producentu pieejas. "Viņi ir dažādi, līdz ar to arī mūsu festivāla veidols ir mazliet mainījies. Pirmie festivāli Siguldā bija absolūti radošs domas lidojums un visi festivāla koncerti bija kā vienots veselums. Parasti bija arī kāda viena doma, no nosaukumiem vien var saprast. (..) Tas mazliet turpinājās arī Cēsīs. Iedvesmotājs bija Gidons Krēmers un viss orķestris, bet mums labs partneris bija Inese Zagorska, un tad mēs to tā pārcēlām uz Cēsīm, tas bija ļoti skaisti. Dzintaru koncertzālē ir cits koncepts. Mēs sākumā spurojāmies, bet tad pieņēmām.

Katrs koncerts ir atsevišķa pērle un tas, kas visus vieno, ir Gidons Krēmers. Viņš ir tas, kurš nosaka festivāla virzību, programmu un gaisotni.

Mēs vairāk skatāmies uz katru koncertu, tajā pašā laikā, protams, mums pašiem ir iekšēji skaidri virsuzdevumi."

Festivāla solisti:

Programmā: A. Perts, F. Meldelsons, D. Šostakovičs, O. Mustonens.