Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Tajā sapulcināti visi, kuri prokrastinē un smeļas iedvesmu savam radošajam darbam dabas tuvumā. Pirmais, ko šeit satiekam, ir viens no pašiem populārākajiem un iemīļotākajiem latviešu komponistiem Emīls Dārziņš (1875–1910), kura mākslas spēks slēpjas dabiskā vienkāršībā, jūtu patiesumā un melodiskajā pievilcībā. Daba viņa jūtīgajai dvēselei bijusi kā patvērums no pārmetumiem un sociālās spriedzes, kur neviena netraucēts viņš ilgi raudzījies rietošās vai uzlecošās saules staros, klausījies noslēpumu pilnajā meža šalkoņā, vērojis jūras bangojošo spēku un tālo horizontu. Un tad Dārziņš sēdās pie klavierēm un stundām improvizēja līdz zem viņa pirkstiem dzima melodijas, kas arī mums šodien ir tik tuvas sirdij.

Tālāk mēs redzam vienu no latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēdu Kalniņu (1879–1951) – arī viņu veldzējuši dabas skati. Savā autobiogrāfijā „Fünf Jahrzehnte Musik” (Piecas desmitgades mūzikā), kas glabājas muzeja krājumā, ir skaņraža ieraksts: “Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā… Tāpat arī mani ļoti ietekmēja latviešu dzejnieku skaistie, dziļie dabas dzejoļi”. Alfrēds Kalniņš bieži devies garās pastaigās un pat iemanījies komponēt bez instrumenta – visbiežāk sēdot uz kāda celma un veroties plašumā.

Īsts dabas bērns ir arī zilo sapņu kalnu meklētājs, komponists Pēteris Barisons (1904—1947). Viņa mājas ir mežvidus pļava, kur viņš apjūsmo katru vāro pļavu ziedu un izjūt dabas un dvēseles saplūsmes svētbrīdi. Vēstulē draugam viņš rakstījis: “Es mīlu ļoti dzimteni ar viņas kalniem, birzēm, krastiem, kuros šalc sirmie ozoli… Kad izeju caur tuvējo priežu siliņu uz kalnu, tad no šejienes atveras plašs skats uz Daugavas krastiem un Vidzemes zilie meži redzami – viss šķiet te saista neredzamām saitēm” (P. Barisons vēstulē draugam 1924. gada 26. oktobrī). Jau kopš bērnības Pēteris Barisons nodarbojies ar lauku darbiem, kas viņam devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī.

Ekspozīcijas pirmajā daļā mēs redzam arī mūsu mūzikas patriarhu, vienmēr cēlo un ieturēto Jāzepu Vītolu (1863–1948), kurš teicis, ka viņa paradīze ir Gaujiena. Bet vēl pirms šī laika spilgti izpaudusies viņa tieksme ar makšķeres kātu rokā stundām ilgi sēdēt klusā krastmalā, kas bijusi viena no Vītola lielākajām izpriecām. Gaujienā makšķerēšanas iespējas bijušas dažādas – gan laivojot pa tuvējo Gauju, gan arī pašu Anniņu dīķī. Vēstulē draugam Kārlim Kalējam, komponists rakstījis: “[..] ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu pat tik daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadīta stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmgalda (vēstule K. Kalējam, 4. X. 911.).

Makšķerēšanas kaislība līdz par sportiskam līmenim piemīt arī pazīstamajam mežradzniekam Arvīdam Klišānam (dz. 1934), kurš spējis uzstādīt rekordu arī atskaņotājmākslas vēsturē – viņa stāžs mežragu grupas koncertmeistara statusā simfoniskajā orķestrī sasniedz 46 gadus. Viņš ieguvis vairākas pirmās vietas spiningotāju sacensībās: 10 kg smaga līdaka un 16 kg liels sams bijuši viņa lielākie lomi. Viņa prokastinācijas veids ir būt dabā, uz Latvijas ezeriem, darīt lauku darbus, būt vienam ar sevi. Vecāku mājas Dignājas “Priekuļos” bijusi vienīgā vieta, kur Arvīds Klišāns varējis relaksēties un atgūt sevi, tā ir viņa “miera osta” arī tagad.

Līdz 28. septembrim Rīgā norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais ikgadējais starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit”. Tas pieteikts ar nosaukumu "Simurga nams" un tā mākslinieciskā vadība uzticēta Eiropā bāzētai kuratoru apvienībai "Slavs and Tatars" un Mihalam Gžegožekam.

Pasākuma rīkotāji skaidro, ka, izmantojot mītisko putnu Simurgu kā simbolu, šīgada festivāls pievērsīsies transnacionālo saišu un brīvības kritiskajam stāvoklim pasaulē, kur cilvēka identitāte bieži tiek uztverta vienkāršoti.

Par festivālu stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore, "Survival Kit" dibinātāja un radošā direktore Solvita Krese, mākslas kolektīva "Slavs and Tatars" dalībnieks, viens no "Survival Kit 16" izstādes kuratoriem Pajams Šarifi (Payam Sharifi), "Survival Kit 16" publiskās programmas kurators Evarts Melnalksnis un arhitektu biroja OAD dizainere un ainavu arhitekte, “Grīziņdārza” vīzijas un attīstības attīstītāja Zane Legzdiņa.

Solvita Krese: "Festivālu iedibinājām 2009. gadā.

Patiesībā nedomājām, ka tas būs festivāls, vienkārši reaģējām uz ekonomisko krīzi, kas Latviju smagi skāra.

Bija daudz tukšu veikalu, tukšu telpu un šķita, ka tās vajag apdzīvot, ievācāmies kopā ar māksliniekiem, mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi, paši visu darījām, veidojām savām rokām, lai ar radošo enerģiju piepildītu šo tukšumu. Un tā tas festivālam iegājies, ka vienmēr izmantojam tukšas telpas, dodamies no vienas vietas uz nākamo. Kopš 2009. gada festivāls ir izaudzis par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Baltijas reģionā, festivāls ir apjomīgs, ar starptautisku izstādi tā centrā un ļoti dinamisku publisko programmu.

Sākumā vairākus gadus spriedām, vai ir jēga veidot festivālu ar nosaukumu "Survival Kit", bet pēdējos desmit gados, īpaši pēdējā laikā ir arvien vairāk iemeslu domāt par “izdzīvošanas komplektu”.

Ģeopolitiskās krīzes, karš Ukrainā un Gazā, pandēmija, ekoloģiskās katastrofas – tas viss liek domāt par nākotnes scenārijiem un to, kā izdzīvosim.

Šogad festivālu kūrēt esam aicinājuši mākslinieku kolektīvu "Slāvs and Tatars", kura intereses sniedzas no Berlīnes mūra līdz Lielajam Ķīnas mūrim. Un šī nav nejaušība. Pēdējos trijos gados, kopš Krievija Ukrainā izvērsusi plaša mēroga iebrukumu, esam vairāk uzmanību pievērsuši Centrālajai Āzijai un Kaukāzam. Ceram veidot horizontālu tīklu starp Postpadomju teritorijām un Austrumu Eiropu. To nediktē ne Rietumeiropa, ne Maskava, bet mēs cenšamies rast jaunu solidaritātes formu. Šogad izstādes nosaukums ir “Simurga nams”. 

Simurgs ir mītisks putns, labi zināms austrumu kultūrās. Bet es vēlējos atrast arī kādas līdzības latviešu kultūrā. Un sapratu, ka daudzās latviešu tautas pasakās figurē Brīnumputns.

Viņš ir tāds kā glābējs. Ir pasaka, kurā aklā karaļa trešais dēls ar laipnību un gudrību pārvar dažādus šķēršļus, atrodo Brīnumputnu un aizvedot to atpakaļ pie tēva – Karalis, dzirdot Brīnumputnu dziedam, atgūst acu gaismu. Domāju, ka mūsdienās, šajā trakajā pasaulē, mums tādi Simurgi vai Brīnumputni ir ļoti nepieciešami, lai tie izdziedinātu mūsu laika aklos karaļus."

Pajams Šarifi: "Aizvadītajos trīsdesmit gados pēc padomju savienības sabrukuma, katra valsts ir centusies spodrināt savu nacionālo identitāti, kopt savu valodu, un tas ir brīnišķīgi. Bet tas noved pie identitātes sašaurināšanas, nacionalitāšu norobežošanās un aktivitāšu limitēšanas. Un mūs, ne tikai kā māksliniekus, bet vienkārši kā cilvēkus, interesē, ko kopīgu varam atrast, kas mūs vieno. Tās nav politiskas saites, bet piemēram, šāds mītisks putns. Tādu zina Irānā, Tadžikistānā, Uzbekistānā, Azerbaidžānā un vēl citās zemēs līdz pat Ukrainai.

Simurgs mūsu pasaules daļā ir tikpat zināms kā ērglis jūsu pusē. Un kad es saku „ērglis”, uzreiz prātā nāk konkrēts attēls.

Ērglis vairākām valstīm ir nacionālais simbols, to redzam Vācijas, Polijas, Albānijas karogos. Ērglis vienmēr ir mačo, ļoti maskulīns, tas simbolizē impēriju un nacionālismu. Nekad neesmu redzējis ērgli attēlotu kā sievišķu būtni. Tas vienmēr ir tāds slinks toksiskās maskulinitātes paveids. Savukārt Simurgs ir pavisam citādāks. Tas ir mistisks putns, ko vari sasniegt tikai tad, ja atsakies no sava ego, tādā budisma izpratnē.

Simurgs ir nebinārs, reizēm ar sievietes seju, reizēm ar suņa seju, vienmēr liesmo un pieder nevis šai, bet jau nākamajai pasaulei.

Patiesa atklāsme bieži pieprasa simbolisku nāvi – atteikšanos no sevis tādā formā, kādā esi sevi līdz šim pazinis.

Šī ekspozīcija ir par transformāciju, par idendtitātes pārtapšanu, par dažādām identitātēm, par transnacionālismu. Nevis tikai: ka esi latvietis, lietuvietis, polis, pat  ne caur defisi – britu-pakistānis, bet par to, ka domājam ārpus nacionalitātes robežām, meklējot to, kas mūs vieno. Vai nu tās būtu valodu grupas, līdzīgas rituāla prakses, tradīcijas – tāds ir šīs ekspozīcijas pamats. 

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”. 

Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājumu “Kaut kam jānotiek”.

Linda Mence: Kaspara Kļaviņa un Dzintara Buša dzejas krājums, pavisam sīkā burtnīciņa “Kaut kam jānotiek” pārsteidz neparastās noskaņas un mainīgās balss dēļ. Krājumā mēs sastopam mullu un mācekli, “kurš pavirši klausījās, urbinot degunu”, tēvu, kuram bija divi, nevis trīs dēli, un muļķītis bija viņš pats, kā arī nemierīgos pusnakts vecīšus un citus sirmus kungus. Mēs nonākam vietās otrpus ikdienai – Ziemeļzemē, skaudrajā vietā un uz soliņa pie tramvaja pieturas, kur sarunājas filozofi.

Dzejoļu tēli un vietas vilina noslēpumainībā, kas nav bijības apdvesta, bet pārsteidz ar rotaļību un ķecerīgu interesi par nesaprotamo, necenšoties to izskaidrot un padarīt par savu.

Dzejoļu balsī ironija mijas ar lirismu un arī dzejoļu forma ir gana dažāda, lai krājums nekļūtu vienmuļš. Viscaur krājumā liriskais “es” – un vietumis liriskie “mēs” – it kā vēro, ieturēdami zināmu distanci, vairīdamies izteikt vērtējumu, bet notverdami un tūdaļ atsvabinādamies no neparastā stāsta, atgadījuma vai iespaida. “Kaut kam jānotiek” ir krājums, kas pārsteigs arī dzejas zinātājus, kuri nemaz nenojauš par mazo, neparasto grāmatiņu.

Ukraiņu rakstniece Taņa Maļarčuka savā romānā "Nejauša brīnuma biogrāfija" stāsta par traģikomiskiem notikumiem provinces meitenes Ļenas dzīvē. Ukrainas mazpilsētā Sanfrancisko, kur Ļena uzaugusi, pēc Padomju Savienības sabrukuma iestājies apjukums, valda patvaļa, korupcija, netrūkst vardarbības. Taču Ļena ir cīnītāja un visiem spēkiem mēģina padarīt pasauli labāku un līdzcilvēkus laimīgākus. Un nepārstāj ticēt brīnumiem. Romāns ar maģiskā reālisma piesitienu.

Tā autore – Taņa Maļarčuka (1983) – dzimusi Ukrainas rietumos, Ivanofrankivskā, un pieder paaudzei, kas 20. gadsimta 90. gados noskatījusies uz savu sovjetu iekārtā uzaudzināto vecāku morālo un materiālo nevarību, redzējusi, kā tirgus laikmetā devalvējas viņu vērtības. Jāatzīst, ka tā ir uzdrīkstēšanās rakstīt grāmatu par savējiem, parādot tās dzīves neglaimojošāko pusi. 

Liegas Piešiņas sarunā ar romāna "Nejauša brīnuma biogrāfija" tulkotāju Māru Poļakovu uzzinām, kā viņa raksturo šo romānu.

Stāsta etnomuzikoloģe, koklētāja, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Laima Jansone.

Beļģiju bieži vien asociējam ar Puaro, labu šokolādi un ar to, ka tā ir viens no Eiropas birokrātijas centriem. Tomēr pašā Briseles sirdī atrodas īpaša vieta. Tajā glabājas mūzikas instrumenti un to stāsti no visas pasaules. Mūzikas instrumenti savā būtībā atspoguļo ne vien tautas tradīcijas vai konkrēta laikmeta liecības, bet arī zināmu aristokrātiju. Ne velti gan diplomāti, gan karaļi no tālām zemēm veduši un kā dāvanas pasnieguši mūzikas instrumentus.

Tiek uzskatīts, ka Briseles Mūzikas instrumentu muzejs (MIM) dibināts 1877. gadā, un tā bijusi daļa no Briseles Karaliskās Mūzikas konservatorijas. Un mērķis bijis gluži vienkāršs – nodrošināt studentiem tiešu pieeju senajiem mūzikas instrumentiem.

Pašos pirmsākumos muzejs izveidojās, apvienojot divas kolekcijas. Pirmā piederēja ievērojamajam beļģu muzikologam Fransuā Žozefam Fetī. Lai gan kolekciju iegādājās Beļģijas valdība, viņš aizvien to pārzināja, jo tajā laikā Fetī ieņēma konservatorijas direktora amatu. Savukārt, otro kolekciju veidoja bengāļu muzikologa Sourindro Mohun Tagores dāvinājums – apmēram 100 indiešu mūzikas instrumentu, kurus viņš uzdāvināja tā laika Beļģijas karalim Leopoldam Otrajam.

Lai gan mūsdienās muzejā glabājas vairāk nekā 12 000 mūzikas instrumentu, tieši ar Tagores dāvājumu, sākas to uzskaitījums.

Īpaši ievērojama ir plašā ārpus Rietumeiropas instrumentu kolekcija. Piemēram, mukupiela – vidēja izmēra bungas no Kongo republikas. Tās spēlējušas čokvi (chokwe) tauta, kas dzīvo plašajā un auglīgajā pierobežā starp Angolu un Kongo. Čokvi amatnieki ir izcili ģeometrisko ornamentu veidošanā – kā uz ādām, tā metāla un koka gravējumos, sākot ar sadzīves priekšmetiem (kā krēsliem), gan ieročos (kā šķēpos), gan mūzikas instrumentos. Mukupiela ir būtisks čokvi valdnieku atribūts – tās tika ieskandinātas gan tad, kad valdnieks devās ceļojumos, gan tad, kad atgriezās. Valdnieka nāves brīdī instruments tika pakārts pie mājokļa žoga, pārgriežot bungu ādu.

Neparastā kārtā beļģu mūzikas instrumenti Briseles muzeja kolekcijā parādās vēlāk. Piemēram, knapzobis, ko patiesībā sauc par knaptand. Flāmu valodā knap nozīmē gan talantīgs, gan skaists, gan arī “knapi, ar grūtībām”, savukārt, tand – zobs.

Knaptand ir gandrīz divus metrus augsts mūzikas instruments, vizuāli veidots kā suņa vai vilka maska. Spēlētājs, atrodoties kostīmā, ar nelielu auklu liek žokļiem klaudzēt.

Tādējādi varam teikt, ka knaptand ir „klaudzinātājs dzīvnieka kostīmā”, un to izmanto pat mūsdienās – Austrumflandrijā, Dendermondes Milžu gājienos. Tur šis “knaptands” darbojas kā kārtības sargs – ja skatītāji tuvojas pārāk tuvu, tas saklaudzina savus zobus!

Bet nu par svarīgāko! Kopš Latvijas simtgades svinībām 2018. gadā muzejā skatāma arī Latvijas kokle. Man bija tas prieks piedalīties šīs kokles dāvināšanā, ko organizēja Latvijas Radio 3 „Klasika”. Kokle tika īpaši darināta šim pasākumam, un iepriekš arī es izstaigāju muzeju un skatījos, kur tā vislabāk izskatītos, un viens nu bija skaidrs – tai bija jābūt gaišā krāsā. Pateicoties tā laika jaunajām tehnoloģijām un idejām, kokle patiešām tika ievietota ekspozīcijā, jo ikdienā šajā piecstāvu ēkā ir apskatāmi vien 1200 instrumentu. Tāpēc – ja izdodas apmeklēt Briseles Mūzikas instrumentu muzeju, ieskaties un ieklausies!

No 6. septembra līdz 11. oktobrim dažādās Rīgas kultūrvietās notiks Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivāls 2025, kas arī piedāvās bagātīgu programmu ar senās mūzikas koncertiem, koncertlekcijām un garīgās mūzikas notikumiem, pulcējot augsta līmeņa māksliniekus no Latvijas un ārzemēm – viņu vidū Ēriks Bosgrāfs, Elīna Šimkus, Mauro Pinciaroli u. c., kā arī ansambļi "Collegium Musicum Riga", "Neymann Ensemble", "Régence Sonore", "Coloquio 6" un citi. 

Par festivāla mērķiem, katra koncerta tēmu un viesu izvēli izvaicājām Rīgas Senās mūzikas centra vadītāju un festivāla producenti Aiju Dimzu un pūšaminstrumentālisti Elīnu Vidriķi.

„Man programmā vai festivālā nav viena mīļākā mākslinieka, bet akcents varētu būt uz to, ka te satiekas latviešu klausītājiem zināmi un iemīļoti mākslinieki ar tiem, kurus mēs vēl nezinām, bet gribam iepazīt,” stāsta Aija Dimza. „Vienmēr vajag kaut ko mazliet zināmu, lai sirds ielīksmo un gribas padziedāt līdzi kādu āriju vai dziesmu, un arī izglītojošo faktoru, ko mēs kopīgi ar klausītājiem varētu atklāt.”

Programmas pieteikumā redzams, ka festivālā būs gan Itālijas valdzinājums, gan stāsti par mīlestību, gan saulrieta krāsas un sarunas. Likumsakarīgs ir Intas Pīrāgas jautājums, vai festivāla tēmai tomēr nav lielas nozīmes, lai senā mūzika piesaistītu mūsdienu klausītāju.

Aija Dimza smej, ka tas savā ziņā vairāk esot mārketinga jautājums. „Mēs kultūras piedāvājumu bieži vien ļoti lielā mērā izvēlamies ar acīm. Vai uzrunā tēma vai mākslinieks – tas bieži ir otršķirīgi.”

Otra studijas viešņa Elīna Vidriķe festivālā uzstāsies kopā ar "Neumann Ensemble", un koncertā skanēs itāļu, venēciešu mūzika. "Cilvēkiem patīk Itālija, īpaši Venēcija, un viens no mūsu dalībniekiem ir īstens itālis no Milānas. Tad nu izlēmām, ka šoreiz vajadzētu kaut ko itālisku. (..) Es spēlēšu blokflautas un baroka fagotu."

Sarunā arī par “Sustainable Eeemerging” rezidenci un Eiropas Savienības programmas "Radošā Eiropa" atbalstu, atbilstošām koncertvietām Rīgā un pārsteigumiem.

Jaunais tenors Mārtiņš Šmaukstelis uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves publikas priekšā pirmoreiz stāsies sezonas atklāšanas koncertā 3. septembrī. Klasikā aicinājam dziedātāju uz iepazīšanās sarunu, lai uzzinātu vairāk par viņa studiju laiku Londonā un atgriešanos Latvijā, vismaz uz vienu sezonu.

Sarunā gan par Mārtiņa karjeras ceļa sākumu, gan izvēlēm un lietām, kas sniedz prieku ārpus mūzikas, kā arī patīkamo satraukumu.

Liene Jakovļeva: Šī ir mūsu iepazīšanās saruna. Jūs, kaut esat ierakstīts Latvijas Nacionālās operas un baleta jaunās sezonas atklāšanas Galā koncerta dziedātāju sarakstā, tomēr esat tāds "nezināmais lielums" un klausītāji Latvijā Jūs ir maz dzirdējuši. No tiem, kas bijuši klāt šovasar notikušajā koncertā "Dzimuši Latvijai", esmu dzirdējusi ļoti sajūsminātas atsauksmes, pārējiem tas viss vēl ir priekšā. Tas, ka Jūs šobrīd esat Latvijā un dziedāsiet Latvijā, droši vien ir likumsakarība? Vai arī pārsteigums?

Mārtiņš Šmaukstelis: Protams, ir arī pārsteigums, bet uz to ir iets. Vienmēr tādas ir bijušas vēlmes, tāpēc esmu ļoti apmierināts būt te. [..] Gadu mācījos Latvijas Mūzikas akadēmijā un tad izlēmu doties uz Londonu, uz Karalisko mūzikas akadēmiju, kur izmācījos gan bakalaurus, gan maģistrus, un kopš tā laika esmu strādājis kā pašnodarbinātais gan tur, gan Īrijā, gan Singapūrā, mazāk Latvijā, bet tagad arī šeit.

Kas Jūs sadzirdēja, vai tas ir noslēpums? Vai ir kāds cilvēks, kam varat teikt paldies par to, ka dziedājāt Dzintaros un tagad būsiet vismaz vienu gadu mūsu operas solists?

Noteikti jāsaka liels paldies Lailai Holbergai. Katru reizi braucu uz Latviju un strādāju ar viņu, viņa pasniedza manu vārdu tālāk Mārtiņam Ozoliņam, kurš arī mani izdzirdēja. Mēs pastrādājām arī ar viņu, un beigās viņi nolēma man piedāvāt šo iespēju.

Jūs esat tenors, bet klausos, ka šobrīd nemaz nerunājat tenora balsī, vairāk tādā baritonā, bet Jums ir ļoti skaista tenora balss. Vai tas nāk no ģimenes?

Jā, mans tēvs arī bija dziedātājs, vēl aizvien māca dziedāšanu. Viņš vairāk visu mūžu ir dziedājis koros, bet kā bērniem gan man, gan māsai, lika spēlēt vijoli. Ir savs stāsts, kā es izvēlējos vijoli, bet jā – spēlēju vijoli, vēlāk sāku dziedāt popmūziku, rokmūziku un beigu beigās tiku arī līdz klasikai.

Vai popmūzika, rokmūzika un kaut kas neakadēmiskāks joprojām ir Jūsu repertuārā, kur ir gan operas, gan kamermūzika, gan dažādi "sāņu celiņi"?

Pašlaik mērķēju vairāk uz klasisko, bet vienmēr jau jautrības pēc uzdziedu arī kaut ko citu.

Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”. 

Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Jāņa Baltvilka (1944–2003) dzejoļu krājumu "Kāds putns".

Edvards Kuks: "Jāņa Baltvilka “Kāds putns” ir pārejas laika krājums, kurā sirreāli dabas tēli savienojas ar Atmodas laika nebrīvības vērojumiem. Žūrijas vērtējumā, šis ir arī dziļi empātisks krājums.

Baltvilks it kā izlīdzina ierasto cilvēka pārākumu pār dabu, solidarizējas ar dabu kopīgu draudu un krasu pārmaiņu priekšā, un līdzīgā svarā nostāda gan cilvēku, gan skudru, gan lidojošu ceriņkrūmu.

Reizē Baltvilka dabas tēlu lietojums krājumā skatāms arī no ekokritikas perspektīva –  “Kāda putna” solidaritāte ir tieši ar Latvijas dabu kā tautas spoguli, jo tās vieno kopīgs liktenis. Tomēr nešķiet, ka Baltvilks dabu instrumentalizē, drīzāk – rod glābiņu “mūsu” dabā, izkāpdams ārpus sava laika."

Šajā nedēļas nogalē Rīgā ieradīsies dažādu valstu dokumentālisti, lai Dokumentālo filmu forumā “Baltic Sea Docs” prezentētu savus darbus. Vietējiem skatītājiem no 2. septembra būs iespēja baudīt daudzveidīgu jaunāko dokumentālo filmu izlasi, par kuru pastāstīt lūdzām foruma pārstāvi Ievu Langi.

Runājot par šī gada programmu, Ieva Lange uzsver sadarbību un prasmi sadzīvot, pastāvēt līdzās. Starp šī gada deviņām filmām ir vairākas kinolentes, kas iepriekš forumā prezentētas vēl tapšanas stadijā, bet šogad skatāms filmu rezultāts.

Vairāku filmu pārstāvji – producenti un režisori – arī paši ieradīsies uz seansiem kinoteātros Rīgā, Salas pagastā, Rēzekne, Cēsīs un Liepājā, bet trīs no filmām bez maksas iespējams skatīt Nacionālā Kino centra tīmekļa vietnē filmas.lv.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Aija Brasliņa.

Pirmais un vienīgais starpkaru laika avangardiskais latviešu mākslas žurnāls ar nosaukumu “Laikmets” iznāca 1923. gadā Berlīnē – četru miljonu apdzīvotajā milzu metropolē, tā izdevējiem iesaistoties kosmopolītiskajā mākslas dzīvē un fonā nemitīgi izjūtot Veimāras republikas hiperinflāciju?

Rīgu ar Berlīni 1921. gadā savienoja pēc Pirmā pasaules kara atjaunotā dzelzceļa satiksme un “mašīnu laikmeta” ātruma simbols – vilciens. Latvijas de jure atzīšana pavēra robežas ceļošanai uz Rietumeiropu, kurp vietējos māksliniekus vilināja divi galvenie centri – Parīze un Berlīne. Abu nozīme 20. gadsimta sākumā pieauga līdz ar urbanizāciju un intensīvo migrāciju.

Latvijas modernisti izmantoja iespēju diennakts laikā nokļūt Vācijas galvaspilsētā, kas gan vairumam palika tikai tranzītpunkts ceļā uz Parīzi.

Viens no pirmajiem vācu metropoles virzienā pēc atgriešanās no Krievijas devās tēlnieks Kārlis Zāle (1888–1942), kuru Berlīnes avangarda pasaulē atklāja un atbalstīja ietekmīgais vācu mākslas kritiķis un žurnāla Das Kunstblatt izdevējs Pauls Vestheims (1886–1963). Tādējādi Eiropas avangarda periodikas pacēlumā leģendārā latviešu “Laikmeta” četri numuri nāca klajā sadarbībā ar augstvērtīgo un daudzpusīgo Vestheima izdevumu kā galveno paraugu un partneri, atšķiroties no daudzu “mazo žurnālu” radikālisma.

“Laikmeta” izdošanu rosināja Zāle, kam Berlīnē līdzizdevēja un atbildīgā redaktora lomā pievienojās par viņa mācekli dēvētais, maz pazīstamais tēlnieks Arnolds Dzirkals (1896–1942), savukārt par žurnāla faktisko redaktoru kļuva rakstnieks un mākslas teorētiķis Andrejs Kurcijs (1884–1959) – diplomēts ārsts, kurš vācu lielpilsētā turpināja filozofijas studijas.

Ambiciozais, bet izdevējdarbībā nepieredzējušais Zāle bija iecerējis Latvijas mākslas sabiedrībai vēstīt par pēckara Eiropas avangarda jaunumiem un reizē popularizēt moderno latviešu mākslu ārvalstīs.

Manifestējot jauno estētiku un urbāno modernismu, žurnāla saturs atspoguļoja tā veidotāju programmu. Izdevēji pieteica mērķi: “(..) apvienot kopsadarbībā tos māksliniekus, mākslas un rakstniecības kritiķus, teorētiķus, vēsturniekus, kuri pēdējos gados Eiropā ir bijuši noteicēji un vadoņi mākslas meklējumos, kā arī tos latvju māksliniekus un rakstniekus, kuri piedalās jaunās mākslas kultūras nodibināšanā.”

Izmantojot Berlīnē izveidotos sakarus, no "Das Kunstblatt" ar Vestheima labvēlību pārpublicēšanai saņemti aktuāli ārzemju autoru raksti, tostarp Karla Einšteina, Ivana Golla, Fernāna Ležē, Lekorbizjē, Amedē Ozanfāna, paša Vestheima un citu. Tekstus no vācu, franču un krievu valodas pārsvarā tulkoja Kurcijs, kurš veicināja arī krievu rakstnieku Andreja Belija un Viktora Šklovska rakstu publicēšanu, turklāt uzstājās ar savu jauno aktīvisma teoriju, kas līdzinās avangarda manifestiem. Zīmīgi, ka aptuveni puse no “Laikmeta” reprodukcijām ir identiskas vācu žurnālā publicētajam ilustratīvajam materiālam.

“Laikmeta” recenzijās parasti izcelta žurnāla poligrāfiskā kvalitāte, ko Vācijā nodrošināja druka Vestheima izdevuma paspārnē sadarbībā ar augsti kvalificētiem tehniskās realizācijas partneriem.

Abi divi žurnāli salikti vācu grāmatizdevēja Gustava Kīpenheiera (Gustav Kiepenheuer) apgāda tipogrāfijā Potsdamā, izmantojot analogu maketa grafisko iekārtojumu, identisku burtu garnitūru un kopīgas Dr. Selle & Co spiestuvē Berlīnē izgatavotas attēlu klišejas. Nesen “Laikmeta” simtgadē atgūtajā fragmentārajā redakcijas arhīvā saglabājusies kāda Deutsche Bank kvīts par Dzirkala veiktu skaidras naudas maksājumu Kīpenheiera izdevniecībai viena miljona 400 tūkstošu marku apmērā. Rēķinoties ar izmaksu kāpumu, sagatavošanu un drukāšanu nācies steidzināt.

Latvijas modernistu vērienīgi uzsāktais un jaundibinātā apgāda “Latvijas tēlnieks” izdotais, diemžēl savā pastāvēšanā īslaicīgais žurnāls apsīka vēl pirms inflācijas savaldīšanas, iekams “zelta divdesmitie” Vācijas galvaspilsētā uzņēma jaudīgākus apgriezienus.

Žurnāls “Laikmets” ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu un spožu lappusi Latvijas klasiskā  modernisma vēsturē, kuras nozīmi jau tad atzinis mākslas kritiķis Jānis Siliņš: “Mūsu tēlnieki un teorētiķi cienīgi un solidāri nostājas līdzās citu zemju un tautu jaunās mākslas formas cīnītājiem.”