Šajā nedēļas nogalē, 30. un 31. augustā, jau 26. reizi norisināsies Balvu Kamermūzikas festivāls.

Sarunā ar Balvu Kultūras un atpūtas centra māksliniecisko vadītāju Aiju Putniņu pārrunājam, kā noturēt kamermūzikas festivāla tradīciju vairāk kā ceturtdaļgadsimta garumā, kā piesaistīt un savaldzināt klausītājus, atrast labāko programmas kombināciju, lai piedāvātu kamermūziku arī attālākā Latvijas vietā.

Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga rīkotā koncertcikla "Vasaras vakara kamermūzika" ietvaros 29. augustā plkst. 20.00 skanēs Arnolda Šēnberga Trīsreiz septiņi dzejoļi no Albēra Žiro poēmas "Mēness Pjero".

Klātienes sastapšanās ar 20. gadsimta austriešu skaņumākslas vizionāra Arnolda Šēnberga ikonisko melodrāmu "Mēness Pjero" ir allaž ļoti gaidīts un īpašs notikums ne tikai Latvijas koncertdzīvē vien.

Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem to izdzīvos pasaules slavas priekšvakarā esošais soprāns Katrīna Paula Felsberga. Rīgā uzaugušais talants meistarību spodrinājis arīdzan Berlīnē. Tieši šīs metropoles izsmalcināto klausītāju uzmanībai Jaunās Vīnes skolas aizsācējs 1912. gadā pirmoreiz nodevis savu meistardarbu. Tajā ieaustās beļģu dzejdara Albēra Žiro vārsmas ir pārpilnas aforismu un simbolu, laikmetu satricinošu vērojumu un komentāru, spēcīgi rezonējot arīdzan ar laiku un apstākļiem, kādos šobrīd dzīvojam mēs. Šo daudzšķautņaino simbolista vārdos un pusvārdos formulēto tēlainību Šēnbergs uztvēris līdz smalkākajām niansēm. Kā gan citādi lai skaidrojam partitūrā iemiesoto emocionālās amplitūdas grandiozo vērienu, kuras atklāsmē sava loma gan čukstiem un dziedrunai, gan brīnumkrāšņām tembrkrāsu spēlēm, gan galvu reibinošiem ritma paterniem un aizrautīgi izskaitļotiem skaņurindu veidoliem. 

Katrīna Paula Felsberga /vokāls/

Par visu plašāk stāsta Artūrs Oskars Mitrevics, Dārta Trasune un Rihards Plešanovs, atklājot, kāpēc Šēnberga "Mēness Pjero" reti tiek atskaņots Latvijā, kas katram no mūziķiem ir viņa Pjero, vai šis ir tik pašpietiekams opuss, ka tam koncertā citu līdzās negribas likt...

Daži cilvēki, kuri jau kādu laiciņu dzīvo Šēnberga mūzikas pasaulē, varbūt un vispār viņa filozofijas un noskaņu pasaulē, lai gatavotos vienam no vasaras vakara kamermūzikas notikumiem - Arnolda Šēnberga "Mēness Pjero" atskaņojumam. Vai es maldījos, teikdama, ka jūs dzīvojat tieši šajā pasaulē? Varbūt ne tikai tajos mēģinājumu laikos, bet varbūt kādreiz kādā nakts stundā kaut kas parādās kā vīzija?

ARTŪRS OSKARS MITREVICS: Jā, no savas puses runājot, es šajā pasaulē sāku dzīvot jau kopš vasaras sākuma, ja ne pat vēlā pavasara. Bet tagad, pēdējās nedēļās, kopš sākušies aktīvi mēģinājumi, jāsaka, "Mēness Pjero" neizkāpj no galvas nevienu brīdi. Ir smieklīgi pamosties dažkārt no rītiem vai iet arī gulēt ar melodrāmām galvā. (Smejas.)

Tu esi uzaicināta persona, tad tu saproti, ka, no vienas puses, viss ir kārtībā. Bet varbūt ne viss ir kārtībā?

ARTŪRS OSKARS MITRĒVICS: Viss kārtībā būs tad, kad būs izskanējis šis darbs ar nosaukumu "Trīsreiz septiņ dzejoļi" no Albēra Žiro poēmas.

Es nemaz īsti nebiju zinājusi, ka arī tā šis skaņdarbs tiek apzīmēts. Dārta, vai tajā, ka skanēs "Mēness Pjero" ir tava "vaina"?

DĀRTA TRASUNE: Nedaudz ir "mana vaina". No sākuma, kad bija jāiesniedz projekti, es uzrunāju flautisti Ditu Rozēnu-Gaļicku, jo vienkārši domāju, ka vajadzētu spēlēt kopā. Man gribējās tieši kameransamblī ar pūtējiem vairāk paspēlēt kopā, sākām mēs kopīgi meklēt dažādus variantus, meklējām, meklējām, un tieši Vita bija tā, kura kā vienu no variantiem ierosināja šo Šēnberga darbu. Tad mēs jau iesniedzām projektu, un tad jau attiecīgi meklējām.

Rihard, cik nojaušu, klavierēm šajā opusā ir milzīga un ļoti grūta loma. Vai tu jūties kā savā ziņā tāds pamats? 

RIHARDS PLEŠANOVS: Es negribētu tam piekrist. Tur jau ir daļas, kas ir bez klavierēm, un katram tur ir ļoti būtiska loma. Un starp citu, nav arī tā, ka mēs pavadam dziedātāju, jo dziedātājs arī ir kā instrumentālists. Man ļoti patika šī opusa apzīmējums, ka tas ir kabatas izmēra orķestris, kur ir divi pūtēji, divi stīdzinieki un klavieres. Tā kā neesmu absolūti galvenais, lai gan mans materiāls ar polifoniju varbūt visbiezākais, bet Artūrs ir tas, kas mums arī daudz ko iesaka un norāda, un tas ir brīnišķīgi, ja kāds ir cilvēks no malas, kas kontrolē visu formu. Un tad, protams, es arī no Artūra saņemu kaut kādu komentāru. Jā, tas ir uzdevums, bet katram ir ļoti būtiskas replikas, un tas ļoti smalks šis materiāls 

Bet laikam jau dziedāšana arī nav īstais vārds, ko lietot.

ARTŪRS OSKARS MITRĒCIVS: Jā, šī ir tā sauktā dziedruna, kas notēta ar konkrētiem nošu augstumiem, bet tā iecere vairāk ik runa, kas notēta ar konkrētiem augstumiem, bet uz šiem nošu augstumiem un izpildītājs nedrīkst kavēties, viņam visu laiku jāslīd no šiem augstumiem nost. Ir arī brīži, kur Šēnbergs ļoti skaidri norāda, ka, teiksim, šīs divas notis ir jādzied vai šīs vai zilbes ir jāčukst.

Vairāk - ierakstā.

Ceturtdien, 28. augustā, Rīgas Sv. Pētera baznīcā un tiešraidē LR3 "Klasika" izskanēs Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla koncerts “Pertam 90”, kas veltīts komponista Arvo Perta 90. dzimšanas dienai. Koncerta mākslinieciskais vadītājs - igauņu diriģents Risto Josts, Tartu Vanemuines teātra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs, Igaunijas Nacionālās operas diriģents un Virtembergas kamerorķestra galvenais diriģents. Ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” vairākkārt sadarbojies jau iepriekš, arī pirms gada Tartu un Pērnavā atskaņojot Gustava Mālera Astoto simfoniju

Šajā koncertā izskanēs 40 gadu periodā tapuši darbi - gan opusi jauktajam korim a cappella, gan ērģeļskaņdarbi, kā arī kompozīcija vīru korim, ērģelēm un sitaminstrumentiem, kurā korim “Latvija” pievienosies perkusionists Reinis Tomiņš un ērģelniece Kristīne Adamaite.

Sarunā ar Risto Jostu atcerējāmies viņa iepriekšējo viesošanos pie kora 2009. gadā, kā arī pirmo sastapšanos ar Arvo Perta mūziku, jo Risto Josta kā profesionāla dziedātāja pirmais solo bija tieši Arvo Perta rakstīts darbs. Pieskārāmies arī mūzikas valodai, kas ir tehniski izkārtota, matemātiskos principos balstīta, bet nebūt ne bezemocionāla, kā nereti to tulko daži diriģenti, kā arī runājām par Arvo Perta muzikālās idejas turpinātāju, jauno igauņu komonistu Pertu Ūsbergu, kurš ir viens no nedaudzajiem tā dēvētās jaunās vienkāršības pārstāvjiem Igaunijā.

Triloģija "Zīmogs sarkanā vaskā" (2001. gadā "Brāļi", 2004. gadā "Ķēniņš" un 2009. gadā "Rūnas") padarīja rakstnieku Jāni Lejiņu par vienu no zināmākajiem latviešu vēsturisko romānu autoriem, bet latviešu literatūrā viņš ienāca ar stāstu krājumu "Mūsu stacija" (1988). Jānis Lejiņš savos darbos ir pievērsies arī mūsdienām, bet jaunākais romāns "Dieva dusmības bērni" ir stāsts par dzīvību un cilvēka izpratni par to astoņpadsmitajā gadsimtā.

Jāni Lejiņu iztaujā Liega Piešiņa.

Vai pārdzīvojumi un mocības, mēris un kari, kas ir līdzās 18. gadsimtā, vairāk izgaismo cilvēkus?

Noteikti.

Visas katastrofas vairāk izgaismo cilvēkus. Jo esi nostādīts uz kraujas malas - vai tev būs dzīvot, vai būs mirt.

Tas jau uzreiz iedod citu garšu. Un kas var būt labāks rakstīšanai? Ir tāds priekšstats - vēsturiskais romāns ir par vēsturi. Tā nav, jo runa ir par cilvēkiem, kurus rakstnieks nostāda kaut kādā noteiktā situācijā. Rakstnieka uzdevums ir iztēloties, kā viņi tiek  galā kādā situācija, un tad mēģināt to iespējami labi un spilgti pasniegt.

Vai varoņi veica tādus gājienus, kurus no viņiem negaidīji?

Plāns ir rūpīgi sastādīts. Kad varoni  izdodas sajust, nevis redzēt, pieslēgties viņa sajūtām, tad tas ir fantastisks materiāls. Saplānotais, kas viņam jādara, nekad nav piepildījies. Vienīgais ir mēģināt noturēt plūsmu kaut kādās noteiktās robežās, lai tas būtu lasāmgabals, citādi var aizklīst nezin kur.

Man bieži vien ir tā, ka varonis sāk dzīvot un aiziet pavisam kaut kur citur. Tad jūk ārā sižets, jūk struktūra. Un tad ir jāgrožo tā lieta.

Interesanti, cik daudz tu pētīji vēsturi, lai varētu radīt šo sajūtu?

Ļoti daudz. Mēģināju uzskaitīt, ko esmu izlasījis. Ap 200 grāmatām noteikti, nerunājot par rakstiem. Pētot ir jāsajūt šī laikmeta elpa, nevis konkrētie notikumi. Notikumi ir dekorācija, bet elpa, ar ko šis laikmets dzīvo… 18. gadsimts ir vispār fantastisks laiks ar lielajām pārmaiņām – apgaismību,  ortodoksālajiem  luterāņiem un hernhūtiešiem. Patiesībā man ļoti grūti bija iedzīvoties tieši kristietības dogmatikā, tieši mācītajā uztverē. Bībeli esmu  kādas trīs četras reizes izlasījis no viena gala līdz otram, ar Luteru un dažādu mācītāju dzīves aprakstus, bezgalīgi daudz.

Vēsture pati par sevi, kādu to  mēdz pasniegt biezās vēstures grāmatas, nav interesanta.

Uzskaitīti notikumi, bet kā tas viss dzīvo... Ir ļoti daudz lasīšanas.

27.⁠ ⁠augustā kultūrtelpā "ConTakts" Tallinas ielas kvartālā pirmoreiz Latvijā izskanēs zviedru komponista Stellana Sagvika (1952) monoopera "Lūpas un mēle..." ("Läppar och tunga..."). Ar Kamillas Ringkvistas veidoto libretu tā tapusi 1995. gadā un vēsta par piedzīvoto Grieķijas salās. Mecosoprāns Tīna Gelnere un diriģenta Jēkaba Krista Kalniņa vadīts astoņu mūziķu instrumentālais ansamblis veidojuši darba koncertatskaņojumu un pirms katras operas daļas sola tekstus nolasīt arī latviešu valodā.

Sarunā ar Tīnu un Jēkabu - par Stellana Sagvika mūzikas valodu, viņa mīļāko intervālu tritonu un darba nerātno vēstījumu, ausīs kodošām intonācijām un meistarīgi uzrakstītu instrumentāciju. Tīna Gellere pastāsta par operas koncertuzvedumu profesionālās doktorantūras studiju kontekstā, runāts tiek arī par improvizācijām un elektronisko mūziku, kas arī gaida klausītājus, un ieceri runāt ar latviešu komponistiem par jaunu monooperu radīšanu.

Tīna uzteic visu mūziķu ansambli, kurā darbojas arī Demija Nate Ozoliņa (flauta), Arnita Lipska (saksofons), Aleksejs Bahirs un Arvīds Zvagulis (vijole), Sofja Trofimova (alts), Elīza Čaša (čells) un Karīna Mazūra (sitaminstrumenti).

28. augustā VEF Kultūras pilī koncertciklā VEF JAZZ CLUB izskanēs koncerts "Arktiskais kamerdžezs no Ziemeļpola", kurā klausītāji aicināti piedzīvot muzikālu ceļojumu uz Norvēģijas vistālākajiem ziemeļiem – vietu, kur satiekas skarbais klimats, ziemeļu kontrasti un sāmu kultūras mantojums.

Šis koncerts būs īpašs radošās ekspedīcijas rezultāts, kurā Latvijas un Norvēģijas mākslinieki sastapās Altā - sāmu kultūras sirdī, kas ir dzimtā vieta norvēģu džeza ģitāristam Jonam Korem Hansenam. “Ziemeļi mani pievelk kā magnēts. Tie ir mans pasaules centrs - vieta, kur apstājas laiks.” - tā par savu mūziku saka Jons Kore, kurš spēlē arktisko kamerdžezu - džeza, elektronikas un sāmu mūzikas sakausējumu. Viņam domubiedri būs tautieši - Martins Vinje pie tautiņinstrumentiem un Jonass Karlsens pie bungām.

Aleksandra Line: Pirms pāris gadiem mūzikas konferencē “jazzahead!” iepazinos ar Janu Kori Hansenu, džeza ģitāristu, kurš nāk no sāmu pasaules, pavisam galējiem ziemeļiem aiz polārā loka.

Savā mūzikā Jans Kore savirknē ne tikai džezu, bet arī elektronikas elementus, tā ir sūrās dabas un sāmu kultūras iedvesmota. Viņam ir savs brīnišķīgs trio ar mūziķiem no Oslo.

Mēs iepazināmies, un viņam patika mana dzeja. Mēs domājām, vai to var savirknēt kopā, un tā šis projekts ir izveidojies. Februārī devāmies uz Tālajiem Ziemeļiem iepazīt, kādos apstākļos dzīvo šie cilvēki, kādi ir muzikālie kritēriji, pēc kuriem viņi raksta savu mūziku. Mēs piedalījāmies "Arktiskajā dziesmu laboratorijā", kas notika Sāmu nacionālajā dienā 6. februārī. Tad risinājās arī Sāmu mūzikas nedēļa, un mums bija tas prieks veidot mūziku kopā ar norvēģu, ārzemju un sāmu mūziķiem, komponistiem, producentiem.

Tā nu tas ir iedvesmojis mani dzejai un stāstiem, ar kuriem koncertā kopā ar mūziķiem varēšu dalīties.

Kā tu raksturotu Jona Kores mūzikas valodu - tā ir vairāk eksperimentāla vai tradicionālajā kultūrā sekmēta? Viņa ģitāras tonis arī noteikti ir atšķirīgs.

Lai gan viņš ir modernā džeza ģitārists, viņa muzikālā valoda ir ļoti melodiska. Viņš to sauc par “arktisko kamerdžezu”. Pilnā sastāvā viņiem pievienojas arī stīgu kvartets, kas diemžēl nebūs Rīgā, bet citos koncertos ir dzirdams.

Jans Kore spēlējot reizēm uzdzied, arī nacionālos dziedājumus - joikas. Viņš nesola, ka šajā koncertā tā būs, bet teica, ka dzied tad, kad sirds viņam to prasa.

Kā atspoguļosies jūsu sadarbība? Saprotu, tu būsi tulces lomā un arī pastāstīsi un palīdzēsi klausītājiem uzburt to ainu, kāda valda Hansena dzimtajā pusē. Vai būs arī runāta dzeja?

Gan, gan. Es noteikti palīdzēšu klausītājiem uzburt to ainu, kādu mēs redzējām februārī un kādā Jans Kore rada savu mūziku. Būs arī divas kompozīcijas, kuras ar mūziķiem jau izmēģinājām februārī Oslo - divas kompozīcijas, kuras uzrakstīju angļu valodā, iedvesmojoties no sūrās ziemeļu dabas, cilvēkiem un ikdienas dzīves, kurās ar runāto vārdu pievienošos mūziķu priekšnesumam.

Pirmdienas "Neatliekamās sarunas" viesi ir flautiste, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga direktore Anete Toča, obojists Māris Kuģis un čellists Kārlis Klotiņš, un runājam par gaidītu tradīciju kļuvušo Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertciklu "Vasaras vakara kamermūzika", kas Mākslas centrā "Zuzeum" šogad norisināsies augusta pilnbriedā – 27., 28., 29. un 30. augustā, kad vasaras krāšņums vēl piepilda dienas, bet vakaros gaisā jau virmo rudenīgu noskaņu vēsmas. Šīs nostalģijas pilnās gadalaiku metamorfozes tik atbilstīgas kamermuzicēšanas būtībai! Īpašu noskaņu šīgada ciklam piešķirs arī iespēja klātienē skatīt "Zuzeum" sarūpēto ietekmīgā austriešu tēlnieka Ervīna Vurma iespaidīgo personālizstādi. 

Šogad orķestra spilgtās personības kamermūziķu ampluā atklāsies četros atšķirīgos koncertvakaros, kurus kuplinās arīdzan saistošie Oresta Silabrieža ievadvārdi. Baroka skaņumākslas pārlaicīgā dzīvesgudrība tajos sabalsosies ar mūsdienu jaunrades nevaldāmo enerģiju, un emocionāli nospriegota delartiska melodrāma – ar vien klasicismam piemītoša spožuma niansēto spēku.

Sarunā ar Ingu Žilinsku orķestra direktore Anete Toča akcentē pirmo – orķestra ikdienas repertuāram netipiskāko koncertu Passacaglia della Vita, kas risināsies 27. augustā un būs veltīts baroka laikam: tajā skanēs baroka laika darbi balsīm un baroka instrumentiem, ko atskaņos flautiste Vita Rozēna-Gaļicka, vijolniece Agnese Kanniņa, čelliste Māra Botmane, klavesīniste Ieva Saliete un divi dziedātāji – Dārta Liepiņa un Ansis Bētiņš.

Tikām par programmu "Rītausmas vilki", kas risināsies festivāla otrajā vakarā – 28. augustā, vairāk stāsta Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta čellists Kārlis Klotiņš. Tā būs mūzika, kas tapusi pēdējo sešu gadu laikā, pie tam trīs no koncerta četriem skaņdarbiem būs latviešu komponistu darbu pirmatskaņojumi! Proti, līdzās šoruden prestižajā Jeila universitātē ASV studijas uzsākušā talanta Aleksandara Avrameca opusam, kurā īpaša uzmanība veltīta vēja fenomena radošai izpētei, skanēs arī teātra pasaules smalkākās nianses pārzinošā Edgara Mākena jaundarbs, kam iedvesma smelta mūsu pašu lepnuma Pētera Vaska žanra virsotnēs. Ritmiskas enerģijas caurstrāvots savukārt solās būt citkārt ar sitaminstrumentu spēli asociētā Ernesta Mediņa jaunākais veikums.  

Trešajā vakarā jeb 29. augustā līdzās mūzikai skanēs diskusija: tā papildinās Arnolda Šēnberga leģendāro melodrāmu "Mēness Pjero". Kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem to izdzīvos pasaules slavas priekšvakarā esošais soprāns Katrīna Paula Felsberga.

Bet festivāla izskaņā – 30. augustā – neparastāki kvineti un seksteti pūšaminstumentiem un klavierēm. Programmā "Mūžzaļais akācijas koks" līdzās Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta koncertiskuma caurstrāvotajam Klavieru kvintetam, kuru pats ģēnijs uzskatījis par vienu no saviem labākajiem skaņdarbiem, skanēs ceturtdaļgadsimtu pēc tā tapušais vācu romantisma lielmeistara Kārļa Marijas Vēbera virtuoza azartiskuma un saistoša melodiskuma pilnais Klarnetes kvintets. Savukārt pirms apaļa gadsimta komponētais čehu meistara Leoša Janāčeka pūšaminstrumetu sekstets "Jaunība" uzmanību saista ar tautiskiem ritmiem un gaišu nostalģiju, gaumīgu humora dzirskti un atmiņā iegulstošiem melodiskiem motīviem. 

26. augustā plkst. 19.00 uz koncertu "Bahs. Mocarts. De Mejs" klausītājus ielūdz Orķestris "Rīga" un diriģents Guntis Kuzma, pie ērgelēm būs Kristīne Adamaite, bet fagota solo atskaņos Raimonds Gulbis, ar kuru tiekamies pirmdienas rīta intervijā.

Koncertprogramma piedāvā krāšņu muzikālu ceļojumu no baroka un klasicisma līdz mūsdienām. Izskanēs J. S. Baha Prelūdija un fūga B-dur aranžējumā pūšaminstrumentu orķestrim, kas oriģināli ir Baha ērģeļpārlikums A. Vivaldi koncertam d-moll no opusa L’estro armonico – spilgts piemērs baroka radošajai tradīcijai. Ērģelniece Kristīne Adamaite atskaņos vienu no ievērojamākajiem Baha vēlīnā perioda ērģeļdarbiem – Prelūdiju un fūgu dominorā.

V. A. Mocarta fagota koncerts B-dur, ko komponists rakstījis 18 gadu vecumā, ļauj fagotam izskanēt kā liriskam un virtuozam soloinstrumentam, kuru koncertā pārvaldīs Raimonds Gulbis.

Retāk dzirdētie Mocarta ērģeļdarbi — rotaļīgā "Leipcigas žiga" un "Andante F-dur" — atklāj komponista izsmalcināto mūzikas valodu arī ārpus operas un simfonijas žanra. Izskanēs arī mūsdienu holandiešu komponista J. de Meija simfoniskie opusi“The Red Tower un Echoes of San Marco, kur skaņradi iedvesmojusi vēstursikā ainava un arhitektūra.

Inta Pīrāga: Raimond, ar ko šis koncerts ir īpašs Mocartam?

Mocartam tas ir īpašs ar to, ka šis koncerts ir pirmais koncerts pūšamajiem instrumentiem, ko Mocarts jelkad ir uzrakstījis, un tas ir tāds liels gods – būt pirmajam. Šis koncerts tad arī kļuvis par jebkura fagotista standarta klasiku, kas vienmēr jāspēlē konkursos, kurus mācās ļoti agri, salīdzinot ar citiem koncertiem. Jebkuram fagotistam šis Mocarta koncerts ir tāds, ar kuru ceļamies, dzīvojam un ejam gulēt. 

Fagotistiem no klasikas repertuāra nav nemaz tik liela izvēle.

Mums ir tāds zelta trio ar Mocarta, Vēberu un Sensānsu. Tāds kodoliņš, kas tiek apaudzēts, kā nu kurš redz. 

Tomēr koncertā kopā ar Orķestri "Rīga" nespēlēsiet Mocarta oriģinālo salikumu – tā būs transkripcija. Kurš ir tik drosmīgs bijis, kas ķēries pie tās klāt?

Koninkss. Viņš daudz pārlicis klasiskos darbus tieši pūšamajiem instrumentiem. Arī mēs orķestrī daudzas notis saņemam tieši no šī izdevēja. Šie pārlikumi ir ļoti veiksmīgi. Šos pašus pārlikumus pirms tam izmantoja arī Andris Poga pūtēju orķestrim, tā ka tādā ziņā mums ir, kur paņemt klasiku, lai tas neizklausītos pilnīgi ačgārni.

Darbodamies gan Nacionālajā orķestrī, gan arī Orķestrī "Rīga", šo mūziku noteikti esat spēlējis gan oriģinālajā versijā ar simfonisko orķestri, gan tagad arī ar Orķestri "Rīga". Vai fagota partija paliek viena un tā pati? Un kā mainās jūsu attieksme?

Man bijusi ļoti interesanta satikšanās ar Mocartu tieši fagota koncertā. Nacionālajā orķestrī to spēlēt nav iznācis, bet kā solists esmu to spēlējis kopā ar Darmštates jauniešu simfonisko orķestri, turklāt Austrijas pilsētā Grācā, un Austrijā spēlēt Mocartu – tas vienmēr bijis tāds komplicēts pienākums. Šķiet, toreiz man bija deviņpadsmit – tātad biju tikai nedaudz vecāks nekā Mocarts, kad šo koncertu  rakstīja. Jo Mocarts to uzrakstīja 18 gados.

Tagad, pēc ilgāka laika, sanāk spēlēt šo pašu koncertu ar pūtēju orķestri. Ir atšķirības – neteikšu, ka tas būtu viens un tas pats. Lai gan fagotists tāpat stāv priekšā, īstenībā tur ir diezgan lielas atšķirības gan skanējuma, gan orķestrācijas ziņā, kad tu gaidi vijoles skaņu, bet skan klarnete. Tas nedaudz mulsina. Bet nu jau esmu pieradis….

Vairāk – audioierakstā.

Svētdienas rītā, sagaidot Latvijas Jaunā teātra institūta rīkoto festivālu "HomoNovus", kas septembrī norisināsies jau 30. reizi, turpinām sarunu ciklu "Pārbūves. Sarunas par laikmetīgo teātri Latvijā".

Šīs reizes tēma – teātris, pilsētvide un scenogrāfija. Par to Linda Krūmiņa plašāk sarunājas ar sceogrāfi Moniku Pormali un mākslinieku kolektīva "Grāfienes" pārstāvēm Justīni Jasjukeviču, Ildzi Jurkovsku un Mariannu Lapiņu.

Rakstniece un teoloģe Ilze Jansone ir pazīstama ar savu spēju dziļi un aizrautīgi pētīt cilvēka iekšējo pasauli. Tādi viņas darbi kā „Insomnia”, „Umurkumurs jeb Ardievas feminismam” un „Vienīgais”, piedāvā daudzslāņainus un filozofiski piesātinātus tekstus. Tāds ir arī viņas jaunākais romāns „Pasaules troksnis”. Tiek gūtas jaunas atziņas.

Ilzi Jansoni uz sarunu aicinājusi Liega Piešiņa, kura sarunas iesākumā vēlējās noskaidrot attiecības starp ticību un šaubām.

Bija vairākas lietas, par kurām man neatkarīgi no grāmatas pēc tam gribējās domāt. Viena no tām - kas mums katram ir svētnīca? Vai mums šajā svētnīcā ir jābūt vai vienkārši ir jāzina, ka tā vieta ir mūsu svētnīca?

Latvietim jau svētnīca ir jūra vai arī mežā pie sēnēm (smejas), bet es teiktu, ka tev ir jāzina, kur svētnīca ir tevī pašā iekšā. Piemēram, ar draudzi, kurai piederu, mēs kādreiz tikāmies baznīcā, tad tikāmies citā baznīcā un tagad reizi mēnesī mēs tiekamies biroja telpās. Vai tāpēc tā nav svētnīca? Par svētnīcu to padara fakts, ka mēs esam sanākuši, lai nosvinētu kopā būšanu, lai kopā lūgtos, lai kopā baudītu Svēto Vakarēdienu un pēc tam saglabātu sevī to, ko katrs no tā vakara var paņemt līdzi.

Svētnīca ir tā vieta cilvēkā, kur ir šīs dziļi intīmās, personiskās attiecības ar Dievu, par kurām parasti nepļāpā.

Kad pirmoreiz grāmatā izlasīju, ka attiecības ar reliģiju un baznīcu ir tāds kā interešu klubs, drusku palēcos, bet pēc tam domāju, ka, jā, redz, kā ir, mēs dzīvojam pragmatiskā laikā un tas diemžēl nav melots.

Es nojaušu, par kuru vietu tu runā. Man šķiet, to vairāk esmu domājusi kā ironiju, ka tas jau ir tāds interešu klubiņš. Bieži vien tā arī ir.

Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, un reliģija ir viena no precēm. Grozies kā gribi, lielākā daļa sabiedrības uz reliģiju skatīsies kā uz preci, kuru pārdod.

Tieši tāpēc diezgan labi iet dažādiem reliģiju miksiem. Piemēram, budismu sajauc kopā ar kristietību, vēl piejauc kaut ko no hinduisma vai kādas eksotiskākas reliģijas un tad pasniedz to kā īsto dzīves mācību un sniedz atbildes uz visiem jautājumiem, ko kristietība nekad nedarīs. Kristietība nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Kristietība uzdod tev jautājumus, ar kuriem tev ir jātiek galā. Domāju, ka savā ziņā mēs vienmēr esam tāds interešu klubiņš, jo mēs centrējamies.

Katrā draudzē bieži vien dzīvesvieta šos cilvēkus apvieno, bet arī tas, kāda ir teoloģiskā doma draudzē, kas draudzē tiek sludināts, kāda ir draudzes kalpošanas misija, kas tiek likts centrā.

Tas viss tā vai citādi to diemžēl padara par sava veida interešu klubiņu. Nereti pie baznīcas nepiederīgi ļaudis vai cilvēki, kuriem nav vai ir ļoti virspusēja pieredze ar reliģiju, izturas pret šiem interešu klubiņiem ar neslēptām aizdomām, tāpēc man šķiet, ka nereti mūsu sabiedrība kristiešus diskriminē, kaut vai saucot viņus par tumsoņām vai atpalikušiem, un tas viss rodas no tā, ka cilvēkiem ir ļoti virspusīgi priekšstati un trūkst izpratnes un zināšanu.

Kāds ir tavs pasaules troksnis?

Pasaules troksnis ir tas, kas notiek. Tie ir arī dialogi, kas norisinās manā prātā.

Pasaules troksni veido viss fons, ko saucam par dzīvi, ko mēs dzīvojam, ko mēs strādājam, dažādas atbildības, kas kombinējas tā vai citādi - darbs, ģimene, mācības, nepieciešamība uzturēt mājokli, nopelnīt.

Tas viss ir pasaules troksnis. Jāatzīstas, ka frāzi “pasaules troksnis” es izzagu no viena Jura Cālīša sprediķa pirms vairākiem gadiem. Viņa vēstījums sprediķī bija, ka pasaules troksnī tu vari nesadzirdēt, ka Dievs ar tevi runā.