"Nu, ja strādā, tad strādā! Uzskatu: ja reiz katru gadu nevaru atbraukt uz šīm koncertzālēm, tad jāizspiež no sevis maksimums un jāpiedāvā klausītājiem ne tikai savas vokālās iespējas un balss tehniskā jauda, bet arī kaut kas tik ļoti intīms kā Šūmanis, vai tik ļoti liels, plašs un sarežģīts kā Diparks vai Mālers – šķita, ka visa krāsu gamma, visa emocionālā bagāža – viss, ko tikai tādā koncertā var ietvert, ir vienkārši jāsaliek," saka Elīna Garanča, kura jūlija nogalē sniedza četrus brīnišķīgus solokoncertus Latvijā, veltot tos savai mammai, dziedātājai un vokālajai pedagoģei Anitai Garančai (1945-2015). Vienlaikus tā bija arī dziedātājas atgriešanās bērnības vietās. Dziedātājas skatuves partneris šajos koncertos bija pianists, Cīrihes operas intendants Matiass Šulcs.

Gunda Vaivode: Četru koncertu cikls Latvijas reģionālajās koncertzālēs, pieminot tavu mammu Anitu Garanču. Pagājuši jau desmit gadi, kopš viņas vairs nav mūsu vidū, bet visi esam vienisprātis, ka mamma būtu ļoti, ļoti priecīga par to, ko tu šajos četros koncertos esi sassniegusi. Tev tagad ir prātā tāda īsa recenzija no viņas puses?

(Smejas.) "Bija jau labi, bet..." Man liekas, ka pirmais vērtējums būtu tāds. Mamma, lai cik viņa bija atvērta, stiprinoša un uzmundrinoša, mājās pēc dziļākām analīzēm vispār ideja bija tāda, ka man jābeidz dziedāt, jo nekā laba jau tur nav...

Bet zinu no draugiem un kolēģiem, cik viņa bija pacilāta un laimīga, kad dzirdēja manas izrādes vai koncertus. Viņai noteikti būtu ko teikt par interpretāciju vai balss pasniegšanas ideālu, bet mēs esam dzīvi cilvēki, un galu galā mamma bija mamma, un es esmu es, un mums katrai kā māksliniecei ir gan savs ceļš, gan savs viedoklis, gan sava pasaule, gan savas emocijas, un katra no mums komunicēja savā veidā.

Ja tu atļauj mazu recenziju no manas puses, tad varu teikt, ka šobrīd tu esi ļoti, ļoti skaistā profesionālajā pilnbriedā. Programma bija tik apjomīga, ka neviens neticēja – kā to viens solists vienā vakarā var nodziedāt. Tiešām, ļoti, ļoti daudz dziesmu, sākot no vācu romantisma, un tad Diparks, kas tev arī tik ļoti piestāv, un Mālers, un tad latviešu sadaļa – milzīga emocionāla skala. Cik tev ir viegli vai grūti tik ļoti apjomīgu un dažādu programmu uz skatuves nodziedāt? Jo tas taču prasa ne tikai emocionālu un garīgu spēku, bet arī fizisku izturību!

Nu, ja strādā, tad strādā! Jā, mums šajā koncertā bija 28 dziesmas, un neiespējami bija kaut ko izņemt ārā un saīsināt. Vai tās būtu Mālera "Rikerta dziesmas" vai Šūmaņa "Sievietes mīla un dzīve" – tur neko tāpat nevar izņemt ārā. Tevis pieminētais Diparks man ļoti piestāv, man ārkārtīgi patīk dziedāt viņa dziesmas, un šīs piecas dziesmas, no kurām gandrīz katra ir kā maza operas ārija – arī tās nevarēja izņemt ārā. Tās ir tik ārkārtīgi dažādas, tā krāsu palete ir tik plaša.

Latviešu dziesmu kombinācija bija no tām, ko mamma kādreiz dziedāja un kuras vienkārši man asociējas ar viņu; kuras esmu dzirdējusi burtiski kopš tā vecuma, kad sevi atceros. Gribējās uzbūvēt arī tādu viļņainu kāpumu programmā. Un uzskatu: ja reiz katru gadu nevaru atbraukt uz šīm koncertzālēm, tad jāizspiež no sevis maksimums un jāpiedāvā klausītājiem ne tikai vokālās iespējas un balss tehniskā jaudā, bet arī kaut kas tik ļoti intīms un bikls kā Šūmanis, vai tik ļoti liels, plašs un sarežģīts kā tas pats Diparks vai Mālers ar savu dziļumu – šķita, ka nu patiešām visa krāsu gamma, palete, visa emocionālā bagāža – viss, ko tikai tādā koncertā var ietvert, ir vienkārši jāsaliek.

Protams, ir zināms sagurums. Gan vokāli, gan arī psiholoģiski un emocionāli vajadzīga pauzīte.

Tā man arī būs dažas dienas, bet nu – kamēr balss vēl skan un kamēr, kā tu saki, tajā jūtams pilnbrieds, jāstrādā uz maksimumu.

Un paldies, ka tu to dari. Zalcburgā pērn tu skaisti daļu no programmas nodziedāji kopā ar pianistu Malkolmu Martinu. Tagad Matiass Šulcs ir pie klavierēm. Arī viņam tā droši vien bija pavisam jauna pieredze mūzikas ziņā. Kā tev šķiet – kā viņš to uztvēra? Jo Martinam tas bija arī ļoti liels pārsteigums.

Katrs no viņiem ir savādāka tipa mūziķis, un katrs no viņiem nāca uz skatuves ar savu uzdevumu. Martinu, kas gadu ziņā ir krietni pieredzējušāks par mums, ar savu vairāk nekā četrdesmit gadu pieredzi iedod savu pasaules skatījumu. Mēs, būdami no jaunākas paaudzes, kaut kur vēl taustāmies vai meklējam. Bet man liekas tieši interesanta ārzemnieka interpretācija mūzikai, ko visi Latvijā zina – Kalniņš vai Vītols, viens vai otrs Mediņš … Tu jau vari savu pieredzi viņam izstāstīt, un tad nu viņam pašam tas jāmēģina saprast un iztulkot. Un, tāpat kā dziedātājam kāds komponists piestāv vairāk vai mazāk -  piemēram, mecosoprānam piestāv Šūmanis, Brāmss, Rahmaņinovs, Diparks, Volfs, bet soprānam vairāk Šūberts un Debisī, domāju, ka pianistam ir tieši tāpat: ir rakstīšanas maniere, ir harmonijas, ir plaukstas spēju izmantošana, pianistiski izaicinājumi. Kad strādāju ar pianistiem, man ļoti patīk stāstīt, kā redzu mūziku.

Mūziku es redzu bildēs – vienalga, vai tā ir fotogrāfija, glezna, vai kadrs no filmas – ļoti svarīgi, lai arī pianists var saredzēt šo bildi. Gan Malkolmam, gan Matiasam tas ir izdevies. 

Jā, tu teici – tā kā filmā, bet tas arī mazliet būs filmā. Jo šobrīd top dokumentālā filma par tevi, ko taisa mūsu Mistrus Media ar Gintu Grūbi priekšgalā un droši vien arī sadarbības partneriem. Kur jūs esat jau filmējuši?

Mēs visi kaut kur jau esam bijuši, arī Vīnē, ir vēl vairāki citi plāni priekšā. Tagad tā iznāca, ka braucām pa Latviju. Nākamajā gadā man ir jubileja, un kaut kā uzskatu, ka dzīves ritms un pašreizējā intensitāte ir kaut kā jāpiefiksē. Droši vien arī man būs interesanti to apskatīties.

Bijām arī Rīgas kinostudijā un ar Ivaru Selecki pārrunājām pirmās filmas par mani "Dziedātāja uz skrituļslidām" tapšanu: kopš tās uzņemšanas paskrējuši jau vairāk nekā 20 gadi. Kaut kad droši vien būs jātaisa triptihs, kurā būs trīs daļas: sākums, vidus un grand finale. Katrā gadījumā man gribas tajā pilnbriedā, kā tu pieminēji, izjust intensitāti un dažādību, kas arī faktiski veido mani, jo uzskatu, ka es neesmu tikai operdziedātāja un kamermūzikas dziedātāja, bet esmu arī mamma, esmu arī sieva, esmu arī meita, un es esmu cilvēks, kas interesējas par dzīvi, kam ir ļoti daudz jautājumu; esmu sieviete, kas ļoti daudz ko pārdomā gan savā dzīvē, gan skatoties arī uz to, kā manas meitas aug. Tāda neliela psihoterapija pašai sev.

Daudzi jau ir mazliet nobažījušies par tavu paziņojumu, ka Garanča samazina savu koncertu skaitu un izrāžu skaitu. Bet ļoti iepriecinoši, ka uz Latviju tu atbrauc arvien biežāk, un mēs tā kā ceram arī uz kādu operas izrādi?

Pagaidām neko konkrētu vēl nevaru pateikt. Bet ir plāni. Patiešām. Jā, man patīk runāt par plāniem jau iepriekš, tāpēc ka savā ziņā man ir vajadzīgs šis izaicinājums, lai es to tiešām arī izdarītu. Esmu gandrīz 30 gadu garumā ārkārtīgi lielā intensitātē visu laiku strādājusi, un tagad saprotu un jūtu to, ka kaut kad ir arī jādzīvo. Manām meitām tagad sācies pusaudžu periods, un viņām mana nepieciešamība ir daudz aktīvāk un intensīvāk nepieciešama, nekā tas bija tad, kad abas bija mazākas. Ir ļoti daudz jautājumu, domu un situāciju, kuras gribas apspriest, un man arī jāteic – līdz ar to, ka nevienā valstī vairāk par 50, 60 dienām gadā nepavadu, tādu īstu māju sajūtu man faktiski nekur nav iznācis izveidot. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo vairāk gribas kaut kur nobāzēties.

Partijas, kas man vēl ir palikušas un kuras es gribu dziedāt, vai arī kamermūzika – tam ir vajadzīgs laiks, lai to sagatavotu. Protams man vairs nav 25 un arī ķermeņa rehabilitācija paņem savu laiku. Tādas partijas kā, piemēram, Ortrūde, Fedora, Ariadne vai Mēdeja, kas man ir paredzētas – tās visas ir ārkārtīgi smagas, garas, psiholoģiski lielas lomas, tāpat arī Amnerisa un Santuca. Tam ir vajadzīgs laiks, lai atkoptos, lai sagatavotos, un rezultātā vasarās regulāri man nav atvaļinājuma. Un man tomēr arī sāk gribēties atpūsties.

Nav jau tā, ka es ārkārtīgi to slodzi samazinu: no 60, 65 koncertiem samazinu un 40. Mani aizvien vairāk aizrauj pedagoģija – savu pieredzi man gribētos nodot tālāk gan tehniski, gan muzikāli – man pašai ir paveicies strādāt ar ārkārtīgi fantastiskiem cilvēkiem - režisoriem un diriģentiem, un būtu žēl to visu klusējot kapā paņemt līdzi. 

Vai pedagoģisko darbu tu varētu saistīt arī ar Latviju?

Varbūt. Tas viss pašlaik ir tādā lielā sarunu procesā. Tas nenotiks ne rīt, ne parīt, arī no pedagoģijas viedokļa nevaru to uzsākt, kamēr neesmu samazinājusi dziedātājas karjeru. Jo tās abas lietas nevar savienot. Tāpat kā reiz 17 gadu vecumā sapņoju par Amnerisu un pagāja gandrīz 20 gadi, kad es viņu patiešām nodziedāju, es tagad domāju, ka varbūt nākamo 15, 20 gadu garumā tas arī tā pamazām notiks.

Klausoties tavu koncertu Liepājā,  redzējām, cik ļoti cilvēki ir tevi gaidījuši, ka viņi būtu gatavi aplaudēt tikai par to, ka tu uznāc uz skatuves. Ja godīgi, to aplausu bija mazliet par daudz, jo tie skanēja arī aiz katras cikla dziesmas… Bet kā tu pati jūties šajos brīžos? Tas tevi izsit no sliedēm vai neizsit?

Varbūt tikai Šūmanī, jo viņam pauzes starp dziesmām ir vesela pasaule. Kad šo ciklu dziedu, cenšos tiltus no dziesmas uz dziesmas kaut kā padarīt vizuālus: ar sejas izteiksmi, ar ķermeņa valodu – tas varbūt ir ķermeņa saspringums vai atslābums, lai ar pirmo dziesmu sāktu un ar pēdējo dziesmu pabeigtu šo ciklu tādā vienā lielā elpā. Nu, ko es tam cilvēciņam var izdarīt? Viņam gribas aplaudēt, nu lai viņš aplaudē. (..) Un latvieši ir latvieši: daudziem iespēja pirmo reizi dzirdēt mani dziedot latviski varbūt kaut kā uzrunāja uz īpašas stīgas.

Milzīgs paldies, Elīna, tev par tik skaistu un vērienīgu programmu! Tagad vienīgi atliek gaidīt tavu iznācienu uz operas skatuves, jo izrādē redzēt šeit arī būtu noteikti ļoti, ļoti interesanti.

Domāju, ka tas notiks ātrāk, nekā mēs visi to domājam; kad nāks jaunā sezona un oficiālie paziņojumi par repertuāru, gan jau kaut kur mans vārds parādīsies.

Augustā tiek svinēta operete! Par to parūpējies Operetes teātris. Pirmkārt, no 10. līdz 16. augustam Ikšķilē notiks 7. Starptautiskais Operetes festivāls, kura vainagojums būs galā koncerts un valšu vakars. Savukārt 12. augustā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā varēs iepazīt operetes žanra nākotni Starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa finālā.

Starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss Latvijā notiek pirmo reizi, un tā mērķis ir atrast jaunus muzikālā teātra talantus starptautiskā mērogā. Šogad par laureāta godu sacentīsies 12 jaunie dziedātāji no sešām valstīm. Konkurss godā ceļ operetes zvaigznes Marinas Zirdziņas vārdu.

Tas nozīmē, ka Operetes teātris turpina attīstīt savu darbību arvien plašākā spektrā.

Par visu plašāk stāsta Operetes teātra radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska.

Pirms gada diriģents Atvars Lakstīgala, stāstot par savu nokļūšanu operetes pasaulē, teica, ka operete ir kā atsevišķa pasaule, kurā ir sava dzīve, savas iespējas ceļot, savas iespējas baudīt, savas iespējas izgaršot visu to, ko sniedz šis žanrs. Ko operetes žanrs nozīmē Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agijai Ozoliņai-Kozlovskai? "Operetes žanrs man nozīmē prieku. Pirmkārt, klasisku, kvalitatīvu mūziku un pozitīvismu, krāsas, humoru. Nevis muļķīgus jokus, bet asprātīgu humoru," teic Agija, paužot prieku, ka festivāls dzīvo jau septīto gadu: "Man ir prieks, ka festivāls dzīvo. Man ir prieks, ka cilvēki par to interesējas, turklāt – ne tikai Latvijā: ļaudis brauc arī no citām valstīm uz mūsu festivālu ne tikai dziedāt, bet arī klausīties. Domāju, ka festivāls uzsācis labu, veiksmīgu ceļu, attīstās un iet plašumā."

Festivāls veiksmīgi palīdz uzsākt ceļu arī jaunajiem dziedātājiem, un tieši pats pirmais festivāla koncertā tiks dots vārds jaunajiem mūziķiem. "Operetes teātrim vispār viens no ļoti būtiskiem virzieniem, kurā mēs strādājam un attīstāmies, ir jaunie mūziķi, jaunie mākslinieki, jo tā ir mūsu nākotne. Tie, kas šodien plūc starptautiskus laurus konkursos, tā ir mūsu nākotne operetes teātrim."

Turklāt vārds tiek dots ne tikai jaunajiem vokālistiem, bet arī instrumentālistiem. Vai operetes pasaule arī instrumentālistiem ir pavisam atšķirīga? "Operetes pasaule ir ļoti plaša, jo tajā gan dzied, gan dejo, gan runā. Tur vajadzīgi gan ļoti labi dziedātāji, kas ir arī aktieri un dejotāji vienlaikus, gan arī orķestris – pilns simfoniskais orķestris, scenogrāfijas, kostīmi, tehniskā puse. Profesionālais spektrs, ko ietver operetes jeb muzikālais teātris, ir ļoti plašs. Un darba iespējas, kad būsim kā stabils teātris ar savu namu, jaunajiem radošajiem cilvēkiem un arī tehniskajiem cilvēkiem, būs ļoti plašas."

Protams, muzikālā teātra orķestrantiem specifika ir ļoti atšķirīga no operas žanra: viņiem jābūt daudz elastīgākiem, jo jāseko ne tikai dziedātāju elpai, gan striktajam dejotāju temporitmam, kas raksturīgas operetei, jābūt tādai profesionalitātes un elegances proporcijā.

Operetes festivālā ienāks arī džezs, turklāt ne pirmoreiz. "Mums kā muzikālā teātra žanru spektra teātrim džezs ir viens no virzieniem. Džezs man pašai ārkārtīgi patīk. Un arī šoreiz būs džezs. Un man ir liels gandarījums, ka uz Latviju piekritis atbraukt spēlēt Peter Sarik Trio  no Ungārijas. Viņi spēlē visās pasaules lielākajās koncertzālēs, ir ļoti pieprasīti mūziķi, katrs individuāli ir konkursa laureāts un visi kopā arī daudz dažādas atzinības balvas ieguvuši starptautiskā līmenī. Ļoti profesionāli, eleganti, noslīpēti viņi spēlē, bet no otras puses tas draivs, tā garša, ko viņi iedod koncertā, ir vienreizēja."

Festivālā vēl gaidāmi daudzi un dažādi notikumi, ar kuriem aicinām iepazīties šeit!

Taču pirmo reizi šogad risinās pirmais starptautiskais Marinas Zirdziņas vokālistu konkurss. Pirmā kārta jau notikusi ar ierakstu starpniecību, attālināti, bet otrā un pats noslēgums un fināls gaidāms 12. augustā. Marinas Zirdziņas vārds šī konkursa nosaukumā ietverts ar domu aktualizēt šai māksliniecei raksturīgās mākslinieciskās un profesionālās kvalitātes.

Pirmkārt, liela atbildība pret savu darbu. Neapšaubāmi, liels talants, bet talants bez darba nav nekas. Arī brīnišķīgs cilvēks. Dažkārt ir tā, ka ir talants, bet cilvēks ir ļoti iedomīgs, ar viņu ir grūti komunicēt, bet Marinas Zirdziņas personībā apvienojās tik ļoti daudz dažādu labu īpašību – gan profesionālu, gan arī cilvēcīgu. Viņa ir brīnišķīga māte, vecāmāte, ģimenē ļoti mīlēta. Un viņa savā ģimenē ir spējusi aizdedzināt šo operetes liesmiņu! Viņas ģimene – nu jau četrās paaudzēs - dzīvo, elpo ar opereti.

Tāpēc man īpašs prieks par šo sadarbību šī konkursa veidošanā. Marina Zirdziņa visu mūžu veltījusi operetei, muzikālajam teātrim. 25 gadus viņa ir bijusi prīma Operetes teātrī, dziedot visas lielās lomas. Viņai bija pa spēkam atveidot arī raksturlomas, kas ne vienmēr vienam un tam pašam cilvēkam tik labi padodas. Neviena loma viņai nelikās par maznozīmīgu, katrā lomā viņa ielika dvēseli un savu personību, un katra loma bija spilgta, krāsaina. Viņai piemita arī izcila plastika. Vēl pavisam jauna meitene būdama, viņa uzvarēja skaistumkonkursā un faktiski ar to arī iesākās viņas gaitas. Tad viņa dziedāja Teodora Reitera korī, kur viņu patiešām iemīlēja mūziku un nopietni strādājot arī nokļuva Operetes teātrī. Mūzikai viņa veltījusi visu savu mūžu, 25 gadus dziedot vadošās lomas Operetes teātrī un pēc tam turpinot kā soliste dziedāt dažādās kultūras vietās visā Latvijā. Esmu absolūti pārliecināta, ka ar viņas talantu un spožumu, ja vien nebūtu dzelzs priekškara, Marina noteikti nokļūtu Holivudā.

Pirmajā starptautiskajā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursā iespējams bija arī jaunajiem mūziķiem no citām valstīm. Finālam ir izraudzīti 12 mākslinieki no Ķīnas, Korejas, Vācijas, Lietuvas, Ukrainas un vairāki arī no Latvijas.

Pats sākums, pirmais konkurss... Kurš pasaulē zina, ka tāds notiek? Kurš pasaulē zina tādu Marinu Zirdziņu? Tāpēc, protams, bija bažas, kā to auditoriju sasniegsim, kā mēs ieinteresēsim. Bet patiesībā esmu ļoti, ļoti gandarīta, jo rezultāts pārsniedza gaidīto. Bija vairāk nekā 50 pieteikumi no 14 valstīm. Gandrīz visi konkursanti – ļoti augstā līmenī, to atzīst visi starptautiskās žūrijas locekļi, kuri uzmanīgi viņus klausījās. Tā kā es esmu ļoti, ļoti gandarīta.”

Konkursanti varēja dziedāt gan operešu melodijas, gan arī operu. Jo, lai dziedātu opereti, jābūt akadēmiski skolotām balsīm, un, protams, opera ir tas pamats, ar ko visi sāk. Un tad, ja ir šis akadēmiskais pamats, tad var dziedāt opereti, mūziklu, operu, vēl un vēl – visu ko var dziedāt! Tieši tāpēc mums bija atsevišķa kategorija astoņpadsmitgadīgajiem, kur bija jādzied opera, bet visiem pārējiem pamats bija operete un tad otra ārija – vai nu opera, vai nu mūzikls.

Jā, žūrijas priekšsēdētājs ir Deivids Staponkus no Lietuvas, kurš regulāri piedalās starptautiskās žūrijās kā to priekšsēdētājs. No Igaunijas ir operdziedone Heli Veskus, tāpat ir Sonora Vaice no Latvijas, kā arī diriģents Gregorijs Buhalters no Amerikas, kurš starptautiski koncertē ne tikai Amerikā, bet arī Eiropā, ir Varnas festivāla mākslinieciskais vadītājs un diriģents un daudzu, daudzu dažādu operu viesmākslinieks, ieskaitot arī Metropoles operu Ņujorkā.

Finālistus klausītāji varēs dzirdēt 12. augustā klātienē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē, kur risināsies konkursa otrā kārta. Un tad jau vakarā pulksten 19 arī svinīgā rezultātu paziņošana un laureātu galā koncerts.

Konkursa laureāti saņems īpaši veidotu stikla balvu – skulptūru, ko veido stikla māksliniece Anna Varnase. Baltijā ir vienīgs Baltijā stikla pūtējs, un Anna ar šo stikla pūtēju sadarbojas, tāpēc balva veidota katram laureātam individuāli. Pirmās, otrās un trešās vietas ieguvēji saņems arī naudas balvu, ko sarūpējusi Marinas Zirdziņas ģimene. Vairākiem finālistiem dosim iespēju piedalīties arī Operetes teātra koncertos un izrādēs. 

Kādas īpašības konkursantam ir nepieciešamas, lai iekristu acīs klausītājiem un žūrijai? AgiJa Ozoliņa-Kozlovska saka tā: "Strādājiet no sirds, sekojiet savam sapnim, paļaujIEties uz Dievu, un jums viss izdosies!

"Klasikā" ciemojas dziedātāja Vizma Zvaigzne un pianists Rihards Plešanovs.

Runājam gan par "Šūbertiādi", kas 9. augustā no pulksten 18 risināsies Jaunauces pilī un tajā līdz ar Vizmu un Rihardu piedalīsies arī tenors Jānis Kurševs, čelliste Guna Šnē, pianiste Linda Leine un soprāns Evita Zālīte; gan brīvdabas festivālu "Kā nenogurt no tā, ka esi dzīvs" un kamermūzikas koncertciklu "Tuvāk zvaigznēm", kas pulcēs apmeklētājus triju dienu garumā - 15. līdz 17. augustam kultūrtelpā "Dabā", Siguldas novada Nurmižos. Apmeklētāji tiks aicināti baudīt augstvērtīgus koncertus, apmeklēt pavārmākslas meistarklases, klausīties sarunas par latviešu vīriešiem un smelties iedvesmu senajās receptēs...

Festivāla rīkotāji šogad par savu virsuzdevumu izvirzījuši latvieša spēka un izturības aktualizēšanu. Festivāla moto ir "Stiprini latvietību, gūsti prieku no dzīves un esības tajā". Lai to īstenotu, apmeklētāji aicināti apmeklēt festivāla pasākumus dabas ielokā, lauku viensētā Siguldas novada Nurmižos, kur varēs smelties spēku un izturību mūsu senču dzīvesziņā, klausoties vēsturnieka Edgara Ceskes stāstos un piedaloties šefpavāra Jāņa Siliņa meistarklasē. Savukārt mūzikas mīļotājiem tiks piedāvāti koncerti, izceļot talantīgus, starptautiski atzītus latviešu māksliniekus.

Pasākumu programma būs daudzveidīga, aicinot apmeklētājus gūt īpašu pieredzi katrā notikumā visa festivāla garumā.

Ir jāpiekrīt atziņai, ka austriešu rakstnieces Monikas Helferes romāns “Bagāža” vēl kādu laiku lasītājam dzīvosies prātā arī pēc izlasīšanas. Teksts ir blīvs un neviennozīmīgs. Šis ir dzimtas stāsts, sievietes mūža atainojums, smalka versija par ciemata dzīves gaišajām un tumšajām pusēm, viegls atgādinājums par to, cik ātri un nesaudzīgi mēs, cilvēki, vēršamies pret citādākajiem.

Tas ir arī tulkotājas Silvijas Brices izmeklēts, ieteikts un iztulkots darbs. Liega Piešiņa tikās ar Silviju Brici un sarunas iesākumā mēģināja noskaidrot, kāda šodien ir "bagāžas" garša un vai vārdam daudz sinonīmu.

Silvija Brice: Monikas Helferes vārds man ir pazīstams jau kopš 1994. gada, kad pilnīgi nejauši, strādājot apgādā “Vaga,” manās rokās nonāca Monikas Helferes romāns “Oskars un Lilija”. Mēs bijām tikko tikuši pāri 1991. - 1992. gada slieksnim, mums bija ļoti vājš priekšstats par rietumu literatūru, un “Oskars un Lilija” mani ļoti pārsteidza ar savu rakstības veidu. Tas ir stāsts ir par diviem bērniem, bāreņiem, brālīti un māsiņu, deviņi un seši gadi. Man ļoti patika šis darbs, un, lai gan ieteicu, tā arī tas netika izdots.

Nākamreiz ar Moniku Helferi sastapos pirms diviem gadiem Frankfurtes Grāmatu tirgū, kad man bija tikšanās ar Minhenes apgāda “Hanser” pārstāvi. Ar šo apgādu “Zvaigzne ABC” jau ir sadarbojusies vairākkārt, kas nozīmē, ka “Hanser” cilvēkiem ir skaidrs, kāda ir “Zvaigzne ABC” programma.

“Hanser” ir smalka izdevniecība, kura izdod literatūru šī vārda labākajā nozīmē. Mēs savā laikā no viņiem nopirkām licenci, lai tulkotu Aleksa Kapī romānu. Man nebija šaubu, ka tas, ko iesaka “Hanser”, pie tam, ja apjoms nav milzīgs, mums varētu ļoti labi derēt. Izlasījusi “Bagāžu”, biju sajūsmā, jo man ļoti patika veids, kā Monika Helfere stāsta par savu ģimeni.

Tas nav izdomāts stāsts, bet vajag mācēt vienu ģimenes šķautni ietērpt tik poētiskā, es teiktu, askētiski poētiskā formā, kuru lasot tu pārdzīvo līdzi.

Arī valoda ir brīnišķīga savā taupīgumā un krāsainībā vienlaikus. Monikai Helferei pašai ir četri bērni, un viņai ģimene ir ļoti svarīga. Ir rakstījusi gan romānus, gan stāstus, gan bērnu grāmatas, un te figurē ģimene un ģimenes tēma. Tā nekad nav vienkārša ģimene, lai gan, vai vienkāršas ģimenes vispār pastāv? Tā, lūk, es satikos ar Monikas Helferes “Bagāžu”. Jau ir iznākušas divas nākamās grāmatas par ģimeni - “Tētis” 2021. gadā, kur tēvs ir šīs grāmatas cilvēks, un “Lauvassirds”, kas ir par brāli Rihardu, kuram dzīve aprāvās ļoti agri. Vēl viņai ir 2023. gada romāns “Jaunava” - grāmata par viņas draudzeni.

Rudenī tiekoties ar “Hanser” pārstāvi noteikti apjautāšos par šīm grāmatām, lai gan nemaz nebrīnīšos, ja tās tiks piedāvātas jau uzreiz.

Kāda ir mazo grāmatu burvība? “Bagāžu”, liekas, var izlasīt vienā vakarā.

Rakstot mazā formātā, teksta koncentrācija ir daudz blīvāka. Nešaubos, ka autore ir daudzkārt taisījusi pauzi, lasījusi vēlreiz, slīpējusi, jo stils ir nevainojams, un šajās 120 lappusēs var pateikt vairāk nekā dažs labs daudzrakstītājs. Ir bijuši gadījumi, kad paņemu kādu psiholoģisku trilleri, kuram ir 700 lappuses, un pa vidu dusmojos par to, ka redaktors nav iebildis pret bezjēdzīgi garu tēmas izvērsumu vai ko tādu.

Protams, nevar žanra ziņā salīdzināt psiholoģisku trilleri ar šo mazo dārgakmeni, kurš pats par sevi ir psiholoģisks trilleris.

Mazajā formā ir koncentrācija, skaidrība, noslīpējums, un lasītājs varētu būt patīkami pārsteigts, paņemdams vienu mazu grāmatu kādam braucienam vai lidojumam un atklādams, ka šo grāmatu gribas pārlasīt otrreiz.

Ērģelniecei Ilzei Reinei augusts ir darbīgs - gan pašai piedaloties koncertos dažādos dievnamos, gan rīkojot koncertciklu "Ērģeļu vasara" Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Te Ilze ir baznīcas ērģelniece, kora diriģente un mūzikas dzīves vadītāja kopš 1996. gada. 23. augustā gaidāms īpašs viesis - ērģelnieks no ASV Džeimss D. Hiks, kurš koncertā "Baltijas ceļš" atskaņos Baltijas komponistu darbu programmu. Kā sarunā atklāj Ilze Reine: "Ne tikai Baltijas valstis, bet viss Baltijas jūras reģions ārkārtīgi interesē Džeimsu D. Hiku jau gadu desmitiem, viņš ir ieskaņojis neskaitāmus albumus arī ar somu un zviedru mūziku, daudziem komponistiem veicis pasūtījumus jauniem skaņdarbiem, arī Rihardam Dubram ir tapis viņa rosināts darbs. Tā kā šis amerikāņu ērģelnieks jau vairākas vasaras interesējās par iespēju uzstāties Sv. Jāņa baznīcā, tad tas notiks 23. augustā - Baltijas ceļa dienā."

Divos koncertos turpināsies 2024. gada vasarā aizsākusies veiksmīgā sadarbība ar jauno dziedātāju, LR3 "Klasika" rezidējošo mūziķi Anniju Kristiānu Ādamsoni. 6. augustā Rīgas Domā un 10. augustā Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcā izskanēs, A. Vivaldi, J. S. Baha, F. Lista un V. A. Mocarta mūzika, arī ārija Vorrei spiegarvi, oh Dio KV 418. Kā atzīst Ilze Reine: "Annija un Mocarts - tas ir kaut kas ļoti fascinējošs".

Neparasts notikums gaidāms arī 8. augustā Dubultu Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kad simts sveču gaismā koncertam sākoties plkst. 22.00, tiks svinēta dievnama ērģeļu 100. gadskārta. Te tiks muzicēts ērģeļu duetā kopā ar Aigaru Reini, atskaņojot arī Romualda Jermaka kompozīcijas.

8. un 9. augustā plkst. 22.00 ar diviem koncertiem simts sveču gaismā tiks svinēta Dubultu ev. lut. baznīcas ērģeļu simtgade. Instruments pēc Hageitas (Haggate) baptistu draudzes Lankšīrā pasūtījuma būvēts Anglijā 1925. gadā (firma DRIVER&Co, Bērnlijā, Lankšīrā). Atklāšana Hageitas baptistu baznīcā notika 1925. gada 12. un 13. decembrī, kur instruments nokalpoja 76 gadus. 2001. gadā baznīcas ēku sliktā tehniskā stāvokļa dēļ tika lemts nojaukt, tādēļ ērģelēm tika meklēta jauna mājvieta. Pateicoties latviešu ērģeļmeistaru uzņēmībai, daudziem ziedotājiem Latvijā un Jūrmalas pilsētas domes atbalstam, instruments Hageitā tika demontēts, ar kuģi atvests uz Latviju un nogādāts līdz Dubultiem. Te ērģeles piedzīvoja savu otro dzimšanu – uzstādīšanu un restaurāciju vairāku gadu garumā prof. Tālivalža Dekšņa vadībā.

Vēsturisks video, kurā Dubultu ev. lut. baznīcas ērģeles redzamas 2001. gadā Hageitas dievnamā to demontāžas laikā pirms transportēšanas uz Latviju. Pie ērģelēm - Romualds Jermaks.

Nu jau vairāk kā 20 gadus ērģeles kalpo Dubultu baznīcā, skanot gan dievkalpojumos, gan daudzos koncertos un festivālos “Vox angelica”, kurus rīko Dubultu ev. lut. draudzes ērģelniece Edīte Alpe:

"Mana dzīve kopš 2000. gada ļoti lielā mērā ir bijusi saistīta ar šo instrumentu. Tas bija laiks, kad  ienācu Dubultu baznīcā kā ērģelniece, un laiks, kad man ļoti gribējās kaut ko no sevis dot muzikālajai dzīvei šajā dievnamā, arī savā pilsētā.

Instruments, kas tur tolaik bija, visticamāk, bija pārvests no iepriekšējās Dubultu baznīcas, kas bija mazāka izmērā. Latviešu būvētāja [Karla] Hermaņa būvētās ērģeles bija mazākas, pietiekami nepiepildīja šo baznīcu, skaniski ar daudz mazāk iespējām un arī tehniski ne tik izveicīgas, tādēļ radās doma, ka vajadzētu jaunu instrumentu. Ar Tālivaldi Deksni nonācām pie idejas, ka varētu izmantot to, ka tajā brīdī diezgan daudz instrumentu tika vesti no Anglijas. Tajā bija iesaistīts Uldis Rubezis un savā ziņā arī Romualds Jermaks, kurš mūsu instrumenta demontāžā ļoti aktīvi piedalījās Anglijā. Kā nonācām tieši pie šī instrumenta? Stāsts ir tāds, ka redzeslokā nonāca informācija par Hageitas baptistu dievnamu, kurš bija sliktā tehniskā stāvoklī un paredzēts nojaukšanai.

Ērģeles tolaik pārsvarā pārdeva, bet, uzzinot Latvijas stāstu, tās tika dāvinātas. Apskatot fotogrāfijas un parametrus, Tālivaldis Deksnis secināja, ka šis instruments būs ideāli piemērots Dubultu baznīcai.

2001. gadā Hageitā ieradās brigāde ar latviešiem, kas šo instrumentu demontēja. YouTube ir pieejams ļoti skaists un skumjš video, kur var redzēt arī to, kā pēc tam tiek nojaukta šī baznīca. Tā laika angļu preses raksta virsraksts ir pozitīvs, ka ērģelēm nozīmīgākā loma ir priekšā, jo viņi apzinājās, ka tās dosies uz Latviju. Tobrīd vēl īsti nezināja, uz kurieni, domāja, ka uz galvaspilsētu, bet Jūrmala šajā ziņā neatpaliek no galvaspilsētas. Manuprāt, te instruments guvis lielāku ievērību.

Instrumentam ir trīs manuāļi, 29 reģistri, tam ir ļoti skaista Austrijas ozolkoka apbūve, kas arī veidota tur uz vietas. To ir veidojis kāds kokapstrādes meistars vārdā Atkinsons. Var redzēt, ka viņš ir bijis labs amatnieks, sava amata pratējs.

Tas ir brīnums, ka 1925. gadā baznīcā, kurā nekur citur interjerā nav šādas koka apbūves, top tādos toņos un tādā stilā radīts instruments, kas ideāli iederas Dubultu baznīcas Vilhelma Bokslafa veidotajā koka interjerā, kas te iederas daudz labāk nekā tur, kur tas tika pirmreizēji uzstādīts.

Tas ir Dieva pirksts, ka pirms tiem 100 gadiem kāds zināja, kur patiešām būs šo ērģeļu lielākā un nozīmīgākā loma, un tas būs šeit, Latvijā, Jūrmalā, Dubultos. Tāpēc tās tika radītas pirms 100 gadiem, lai 2001. gadā tās ierastos savās īstajās mājās un kalpotu šeit ar ļoti daudziem spilgtiem muzikāliem notikumiem 20 gadu garumā. Tās kalpo katru nedēļu dievkalpojumos, bet jau kopš 2006. gada ir sākusies diezgan aktīva koncertdarbība. Sākot ar 2007. gadu, pateicoties šim instrumentam, esmu realizējusi 15 ērģeļmūzikas festivālus “Vox angelica”. Domāju, ka preses apraksta virsraksts, ka spožākā loma ērģelēm vēl priekšā, ir sevi attaisnojis.

8. augustā varēs dzirdēt ērģeles solo - muzicēs ērģelnieces Edīte Alpe un Kristīne Adamaite, kā arī ērģeļu duets Aigars Reinis un Ilze Reine, bet otrajā koncertā 9. augustā skanēs Jāņa Lūsēna, Ērika Ešenvalda, Andra Baloža, kā arī Ludoviko Einaudi un Astora Pjacollas skaņdarbi. Muzicēs dziedātāja Inga Šļubovska-Kancēviča, saksofonists Arvīds Kazlausks un ērģelniece Edīte Alpe.

"Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi – Vāgners un Mocarts – ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš," saka Tarmo Peltokoski - šosezon vēl Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs.

9. augustā Cēsu Mākslas festivālā viņa vadībā atkal skanēs Riharda Vāgnera mūzika, un Cēsu koncertzāle atkal kļūs par "Ziemeļu Baireitu", kā to dēvē diriģents Peltokoski, kuram "Parsifāls" būs jau trešais Vāgnera operas koncertiestudējums Cēsīs pēc "Zīgfrīda" un "Dievu mijkrēšļa", savukārt simfonisko koncertu programmās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri viņš vēris arī citu Vāgnera operu – "Valkīras", "Tanheizera", "Tristana un Izoldes lappuses".

"Parsifāla" koncertuzvedumā piedalīsies daudz mūsu lielisko opersolistu: Edgars Ošleja, Marlēna Keine, Ilze Grēvele-Skaraine, Gunta Gelgote, Tatjana Trenogina, Inna Kločko, Irma Pavāre, Artjoms Safronovs, Edgars Auniņš un Viesturs Vītols, kā arī Valsts Akadēmiskais koris "Latvija". Notiks arī ieraksts, ko "Klasikas" vilnī paredzēts raidīt 30. augustā.

Ar Tarmo Peltokoski tiekamies nelielā, bet svarīgā sarunā, kas notika spraigā mēģinājumu gaisotnē, īsi pirms mēģinājuma 1. augusta pēcpusdienā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šībrīža mājvietā Kongresu namā, diriģenta darbistabā.

Maruta Rubeze: Sveicot jūs Rīgā un Cēsīs jeb vietā, sauktā Wenden, kā to, ziņojot par sava mākslinieka aktivitātēm, raksta ierakstu kompānija Deutsche Grammophon, lūdzu, raksturojiet Vāgnera operas "Parsifāls" īpašo vietu jūsu personīgajā "apsēstībā" gan ar Vāgneru, gan operas žanru kopumā, zinot arī to, ka iestudēt "Parsifālu" ir viens no jūsu sapņu piepildījumiem.

Tarmo Peltokoski: Diezgan objektīvi raugoties, tā ir viena no divām smagnējām Vāgnera partitūrām - "Parsifāls" un "Tristans UN Izolde. Tās abas savā ziņā paceļas augstu pāri virs "Nībelunga gredzena" savas hromatiskās rakstības un filozofiskās sarežģītības ziņā, kas arī padara tās ļoti īpašas. Protams, tas ir viņa pēdējais un savā ziņā sarežģītākais darbs, īpaši otrais cēliens, un Kundri tēls ir dīvainākā lieta, ko viņš jelkad ir izdomājis, un kurā viņam bija jāapvieno dažādas mitoloģijas un tēlus.

"Parsifāls" savā veidā ir visaptverošs – reliģiju, filozofiju, tradīciju un dažādu leģendu apkopojums, un viss šeit saplūst kopā, dažkārt pat nedaudz šizofrēniskā veidā. Arī muzikālo stilu daudzveidība šeit ir satriecoša.

Mums ir pilnībā diatoniskā Grālu raksturojošā mūzika ar pasaulē maģiskāko orķestrāciju, un tad mums ir Amfortasa ciešanu hromatismi, un Kundri un Klingzora šausminošās disonanses, un naivās fanfaras, kas raksturo jauno Parsifālu, kurš pēc tam, veicot garu līdzjūtības un apgaismības ceļojumu, kļūst par Grāla karali. Šī opera patiešām ir bijusi viena no manām lielākajām mīlestībām jau kopš 11, 12 gadu vecuma...

No Vāgnera pirmās idejas par "Parsifālu" līdz pirmuzvedumam pagāja veseli 25 gadi, akurāt jūsu šībrīža vecums, vai varat raksturot šo ceļu, kas nebūt nebija vienkāršs?

Jā, tas tā ir, kaut kā viņam visu savu darbu idejas radušās krietni iepriekš. Savā autobiogrāfijā, kuru patiesībā rakstīja viņa sieva Kozima,  Vāgners atsaucas uz kādu Lielo Piektdienu, - der Karfreitag - Šveicē. Bet ir pierādījumi, ka šis stāsts patiesībā ir izdomājums, kā tas ir ar daudziem stāstiem Vāgnera autobiogrāfijā Mein Leben. Bet šī ideja tiešām viņu pavadīja vairākus gadu desmitus. Viņš lasīja Volframa fon Ešenbaha Parsifālu un citas tā paša virziena leģendas. Bet vispirms viņš, protams, 40. gadu beigās komponēja "Loengrīnu", un "Parsifāls" prasīja diezgan ilgu laiku.

Visbeidzot, pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes un pārcelšanās uz Baireitu 1876. gadā  viņš varēja veltīt visu savu laiku "Parsifālam", un tas ir vienīgais darbs, kas rakstīts tieši Baireitas Svētku namam jo, līdz tam viņš joprojām īsti nezināja, kā tas darbosies. Pēc "Nībelunga gredzena" pirmizrādes beidzot tas tapa skaidrs, kāds patiesībā ir šis uzceltais nams, un tad tika uzrakstīts "Parsifāls", paturot prātā šī nama specifisko akustiku.

Parsifāla pirmajā un trešajā cēlienā ir tikpat kā vienīgi lēna mūzika, kas sarakstīta tā, lai perfekti atbilstu Baireitas akustikai.  Un mēs zinām, ka sākotnēji bija aizliegts to atskaņot jebkur citur, tikai Baireitā. Diemžēl pēc Vāgnera nāves šis aizliegums tika atcelts. Metropolitēna opera vēlējās to atskaņot, un, protams, ikviens vēlas to atskaņot. Un ar prieku mūsdienās mēs varam teikt, ka Cēsis ir mūsu "Ziemeļu Baireita", par ko esmu ļoti laimīgs. Tas ir Vāgnera pēdējais darbs. Pirmizrāde notika 1882. gada jūlijā, tikai pusgadu pirms viņa nāves Venēcijā.

Vai šajā partitūrā  ir kas tāds, kas apliecina to, ka Vāgners apzinājās šo sava pēdējā darba vēstījumu, to, ka tas ir tāds kā viņa testaments?

Domāju, viņš zināja, ka mirs… Bet pēdējās lappuses mani aizkustina jo īpaši, paturot prātā, ka tas bija viņa pēdējais darbs. Un mēs zinām, kā viņa, tā teikt, audžudēls tajā laikā, Frīdrihs Nīče, ļoti agresīvi vērsās pret darbu, sakot, ka pat Vāgners paklanījies krusta priekšā, un sāka aktīvi Vāgneru par to ienīst. Bet pat Nīče atzina, ka šī skaņdarba Prelūdija, stingri muzikāli runājot, bija kaut kas tik skaists, ka viņš nevarēja atrast neko līdzvērtīgu nekur citur nevienā citā mākslā, kam  es pilnībā piekrītu.

Kāda nozīme šajā darbā ir Vāgneram tik raksturīgajiem vadmotīviem, vai tie kaut kādā veidā īpaši izcelti arī partitūrā?

Vāgners, protams,  izmanto savas tehnikas, bet ne tik acīmredzamā veidā kā "Gredzenā". Jo "Gredzenā" ir neticami sarežģīta vadmotīvu sistēma. Un gan "Tristanā", gan "Parsifālā" motīvu nav tik daudz, un viņam nav tik daudz vietas, lai tos attīstītu. Tomēr mēs varam skaidri redzēt, kā viņš attīsta Parsifāla motīvu, kas pirmajā un otrajā cēlienā savā formā ir ļoti vienkāršs, fanfarveidīgs, un kā III cēlienā tas kļūst klīstošāks, un rodas sajūta, ka viņš ir apmaldījies. Un tad pavisam drīz pēc tam, kad viņš ir svaidījis karali, tad tas beidzot kļūst tikpat triumfāls, kādam tam vienmēr bijis lemts būt.

Un, piemēram, pats sākums: šī garā, lidojošā melodija Labemol mažorā, tā sastāv no daudziem dažādiem motīviem, kas pēc tam atsevišķi parādās visu laiku. Un man īsti nepatīk dot tiem nosaukumus, jo arī pats Vāgners nebija mierā, ka cilvēki viņa tēmām mēģina dot nosaukumus, tieši to viņš nevēlējās, jo tas kaut kā viņa mūziku trivializē un padara to pārāk vienkāršu, un kaut kā liek tai izskatīties pēc mūsdienu filmu mūzikas, kā tas patiesībā nav. Tā ir daudz sarežģītāka un pārdomātāka, un to nevar reducēt līdz Mikipeles līmeņa vienkāršībai.

Vai esat bijis Baireitā?

Jā, es nupat tur atkal biju, pagājušajā mēnesī pat divas reizes, "Parsifālu" tur skatījos gan pagājušajā gadā, gan gadu iepriekš, un tā patiešām ir mana iecienītākā vieta, kur atrasties,

Baireitā es jūtos kā debesīs.

Un ir interesanti, ka pirmos Grāla zvanus būvēja vietējais klavieru fabrikas uzņēmums Steingraeber & Söhne, un man ir ļoti paveicies apmesties Šteingrēberu mājā, kad vien esmu Baireitā. Pazīstu šo ģimeni un šo Šteingrēberu klavieru fabriku, ko 1852. gadā dibināja Eduards Šteingrēbers un par kuru tagad rūpējas jau septītā paaudze. Viņiem ir milzīga, 18. gadsimtā celta māja, un es tur apmetos katru reizi, kad esmu Baireitā.

Tur ir daudz oriģinālo Grāla zvanu kopiju, kuras Vāgners personīgi pasūtīja Eduardam Šteingrēbera kungam "Parsifāla" pirmatskaņojumam 1882. gadā. Un ir patiešām jautri šos zvanus spēlēt, tā kā šī saikne ar Baireitu tiešām ir ļoti īpaša.

Ir zināms, ka Tarmo Peltokoski vadībā Somijā Eurajoki festivālā "Bel Canto" ir iestudēts Riharda Vāgnera "Nībelunga gredzena" cikls, kā arī "Tristans un Izolde". Vai Somijā Vāgners ir mīlēts komponists?

Domāju, nepietiekami. "Parsifāls" Somijā pēdējo reizi tika spēlēts Nacionālajā operā 2018. gadā, un es, protams, biju tur klāt. Betto varētu darīt daudz biežāk. 

Lūkojot ierakstu kompānijas Deutsche Grammphon mājaslapā, kur atrodamas ziņas par Tarmo Peltokoski aktualitātēm, līdzās Vāgneram izceļas arī Mocarta vārds: tuvākā laikā uz vairākām skatuvēm Tarmo Peltokoski vadībā tiks uzvestas operas "Burvju flauta" un "Dons Žuans". Vai tā ir sagadīšanās vai apzināta vēlme?

Jā. Varu pilnīgi skaidri teikt, ka viņi abi ir mani mīļākie komponisti, un tas ir tāpēc, ka viņu šedevri ir paredzēti skatuvei. Arī Mocarta labākie darbi ir viņa operas. Un man patīk strādāt ar dziedātājiem, man patīk vokālā mūzika, man patīk cilvēka balss, un drāma, muzikālais teātris. Tas ir mans dzīves ceļš.

Protams, jums labi pazīstams ir Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet šogad mēs iepazīsim arī virkni jaunu dziedātāju, no kuriem vairākiem tās būs arī šo lomu debijas? 

Jā, šeit ir daži debitanti:  Martina Dike dzied savu pirmo Kundri lomu, arī Klingzors to dara pirmo reizi. Bet mums ir ļoti paveicies, ka galvenajās lomās ir Stefens Millings un Mihaels Veiniuss, kuri to ir darījuši daudzas, daudzas reizes. Stefens ir dziedājis Gurnemancu simtiem reižu. Amfortass ir Nikolass Braunlijs -  jauna superzvaigzne uz Vāgnera skatuves, kurš jau ir Baireitā un nākamajās sezonās dziedās savu pirmo Votānu Bavārijas Valsts operā. Tāpēc mums ir ļoti paveicies ar šo jauno, superlielo vārdu.

Tuvākajā laikā mēs piedzīvosim vēl vienu ar Jums saistītu lielo notikumu – Rīgā ar somu mūzikas programmu atkal atgriezīsies jūsu skolotājs Jorma Panula… Vai arī viņš savulaik ko ieteicis, ko mācījis par Vāgneru?

Nē, ne gluži. Vāgners nekad nav bijusi Jormam tuva  lieta. Viņš nekad nav bijis īsts operas diriģents un nekad īsts Vāgnera cienītājs, mēs gan kopā uztaisījām vairākus iestudējumus "Zīgfrīdam",  kas Jormam ļoti patīk. Man laikam vēl nebija pat 15 gadu, kad darīju to pirmoreiz kopā ar viņu. Bet es vienmēr esmu zinājis, ka Vāgners ir man tuvs, un arī Jorma to ir zinājis, un vienmēr par to uzjautrinājies. Bet ir tik daudz mūzikas, ka pietiek ikvienam, un, galvenais, es ļoti priecājos, ka Jorma atkal būs Rīgā. Es tur parādīšos pavisam nedaudz, tas būs Jormas koncerts.

Turpinām sarunu ciklu par Latvijas Jaunā teātra institūta rīkoto festivālu "Homo Novus", kas šogad svin savu 30. dzimšanas dienu, bet šoreiz runājam tieši par "Homo Novus" vietu Latvijas laikmetīgās skatuves mākslas ainavā, tā atstāto ietekmi un pēdām šo 30 gadu garumā un šobrīd.

Henrika Eliasa Zēgnera rosinātajā sarunā piedalās režisors, Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis un skatuves māksliniece Katrīna Dūka.

Henriks Eliass Zēgners: Ievadam gribu jums abiem palūgt nedaudz ieskicēt jūsu un "Homo Novus" festivāla attiecību vēsturi. Kā šīs attiecības sākušās, kā esat strādājuši šajā festivālā un kas bijuši svarīgākie notikumi? Varbūt, Valter, varam sākt ar tevi?

Valters Sīlis: Sākuma attiecības bija tādas, ka pirmos festivālus, sekodams teātrim un skatoties teātri ikdienā, vēl biju skolas vecumā un līdz vidusskolas laikam neredzēju, šķiet, nevienu "Homo Novus" izrādi. Manas pirmās izrādes, ko esmu redzējis, ir ap 2003. gadu, tātad pirms 23 gadiem, un tas bija [Ivana] Viripajeva "Skābeklis" un Eimunta Nekrošus "Gadalaiki". Atceros, ka izrāde "Skābeklis", kas notika teātrī "Skatuve", man tikai pa pusei saprotot krievu valodu, turklāt tas bija viņa paša monologs, kuru viņš izpildīja tādā hiphopa veidā, tik un tā atstāja ļoti lielu iespaidu…

Pēc tam, studējot teātra režiju, "Homo Novus" ir viens no maniem iedvesmojošākajiem notikumiem, un savā ziņā "Homo Novus" man neasociējas tikai ar "Homo Novus" – ļoti iedvesmojošs un nozīmīgs, man liekas, bija tā satelītfestivāls "Homo Alibi", un tad vēl bijušas arī vairākas izrāžu programmas, ko veidoja Jaunā teātra institūts tajā laikā, kad es studēju un kas notika sezonas gaitā – tas arī bija vērtīgs brīdis, ka šīs viesizrādes nebija tikai uz īsu brīdi, bet visas sezonas garumā Rīgā varēja redzēt interesantus mūsdienu teātra darbus. Tagad jau tiešām klasiķu darbus,

Strādājot jau festivālā, mans pirmais darbs bija izrāde "Oāze". Tas bija 2009. gadā, tāds proves formāts, kur gribēju izdarīt pilnīgi visu, ko vien iespējams izdarīt, un… man liekas, ar to šajā iespējas brīdī nākas saslimt daudziem, un tā bija tāda ļoti iedvesmojoša neveiksme – tā varētu to apzīmēt. (Smejas.)

Jo cilvēkiem bija tāda reakcija – kas tas vispār tāds ir? Tajā pašā laikā tas ļāva daudz ko pārdomāt, risināt, kāpēc tu to gribi izdarīt un kā tu to pa īstam gribētu izdarīt.

Pirmā sadarbība bija pie Mariano Pensoti ļoti skaistā darbā – es biju aktieris. Bet pirmā profesionālā pieredze bija jau 2007. gadā, un tas festivāls bija ļoti, ļoti iedvesmojošs: tajā brīdī, kad tu tuvojies savu mācību beigām un kas tevi tiešām ieinteresē šajā procesā.

Bet kā režisors esi veidojis diezgan daudz izrāžu festivālā "Homo Novus".

Valters Sīlis: Man bija izrāde "Oāze", pēc tam festivālam bija jubilejas notikums fon Stricka villā, un tur

man bija darbs, kas bija jārada jubilejai "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi!". Tā bija ļoti vērtīga pieredze, kā Gundega [Laiviņa] uzdeva uzdevumu: viņa iedeva plašas iespējas, un katrs uz viņas jautājumu reaģēja citādāk.

Tā bija ļoti vērtīga pieredze! Tāpat man bijusi sadarbība ar Jaunā teātra institūtu, bet jā – šie ir tādi ļoti atmiņā paliekoši: "Oāze" un "Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi" 2014. gadā – tas bija daudz, daudz koncentrētāks un minimālistiskāks darbs. Un pēc – saspēle ar šo festivālu. Bet man arī ļoti patīk vienkārši būt skatītājam.

Katrīna, kā ir ar tevi? Tu esi strādājusi arī kā producente "Homo Novus" festivālā. Un vai es kļūdos, domādams, ka tas bija faktiski darbs, vēl pirms sāki tajā strādāt kā māksliniece?

Katrīna Dūka: Manas attiecības ar festivālu sākās pirms desmit gadiem. Sāku kā brīvprātīgā. Toreiz mācījos Zanes Kreicbergas vadītajā audiovizuālās un skatuves mākslas producēšanas kursā, man liekas, tas bija otrais kurss, kad vajadzēja vākt papildspēkus un meklēt brīvprātīgos.

Līdz tam nemaz nezināju, kas ir šis festivāls, bet es ar lielu pārliecību teicu, ka gribu piedalīties. Redzēju programmā, ka arī Elmārs Seņkovs taisīs jaunu izrādi, un paziņoju, ka man noteikti vajag strādāt ar viņu kopā! To arī beigās dabūju – biju viņam producenta asistente.

Tas bija darbs, kas notika Briāna ielā – tagad, kur Mākslas akadēmijai un Rīgas Dizaina mākslas vidusskolai ir tā kopējā telpa, bet toreiz tā bija pamesta skolas telpa, un tur es pavadīju vairākas nedēļas. Tas bija vērtīgs brīdis, jo redzēju visu festivālu kopumā, bija iespēja strādāt ar Elmāru Seņkovu, un uz nākamo festivālu mani uzaicināja jau kā producenti: tad bija iespēja strādāt ar fantastiskiem ārzemju māksliniekiem.

Liels notikums bija sadarboties ar Drīzu Verhovenu, ar daudziem jaunajiem vietējiem māksliniekiem viņu pirmajos darbos: tad sāku just, cik ļoti iedvesmojošs ir "Homo Novus", ka vairāk vēlos būt mākslinieciskajā mākslinieciskajā pusē, un tad arī Gundega Laiviņa uzaicināja mani pirmoreiz kā mākslinieci tajā piedalīties: tas bija tad, kad tikko sākās pandēmija – 2020. gads, kad daudzi mākslinieki nevarēja braukt uz Latviju ierobežojumu dēļ. Un tad bija tas koncepts, ka vietējo mākslinieku salika kopā ar ārzemju mākslinieku, un viņi kaut kādā hibrīda modelī mēģināja tā mākslinieka darbu realizēt Latvijā. Toreiz sadarbojos ar Rozenu Heidu, kas šogad brauca ar darbu "Pinokio radīšana".

Tālāk bijuši divi darbi festivālā kā māksliniecei, man liekas, esmu izgājusi cauri visam festivālam – sākumā kā brīvprātīgā, tad palīdzējusi pie festivāla veidošanas un tad arī jau kā māksliniece. Parasti visiem saku, ka "Homo Novus" ir tas, kas mani izaudzinājis par to, kas šodien esmu.

Līdzīgi kā Valters, esmu sadarbojusies arī citos projektos ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Festivāls man bijis izcili labs skolotājs!

Kā jūs varētu raksturot, ko nozīmē laikmetīgā skatuves māksla, laikmetīgais teātris un kāpēc tieši laikmetīgais lauks ir būtisks ne tikai jums personīgi, bet arī Latvijas kultūras plašākā mērogā?

Valters Sīlis: Termins, protams, ir plašs. Teātris tiešām ir ļoti vajadzīga māksla, bet tā izgaist.

Tajā pašā laikā ir darbi, kas ļoti iekļaujas vēl joprojām simt gadu vecā teātra konvencijā,

un tad man liekas, ka laikmetīgi darbi tomēr ir tie, kas pārvērtē šo klasisko teātra konvenciju, kas mums ir pierasta, kas mums ir ērta, un atrod veidus, kā ar teātra mākslu var iedarboties vēl visdažādākajos veidos.

Un man liekas, saturiski tas pat ir vēl nākamais jautājums, kā izpaužas, ko runā noteikta veida teātrī. Kā vēl var iedarboties? Kas kļūst no laikmetīga par konvenciālu, pārvēršas jau pierastā un ērtā modelī. Kura ir tā neērtā zona? Vai kur ir tā pārsteidzošā zona?

Man tas pat labāk patīk, ka tas ir piedzīvojums skatītājiem arī tīri formas pieredzē. Kad viņš atklāj: oho, es nezināju, ka šādā veidā teātris uz mani var tā iedarboties!

Katrīna Dūka: Piekritīšu arī Valteram, jo arī man visvairāk interesē, kas teātris vēl var būt. Un tieši tas laikmetīgā teātra vai laikmetīgās skatuves mākslas ietvars tad arī ļauj pieredzēt ne tikai citas formas, cita veida attiecības, bet arī domāt par to, kas var veidot teātri. Piemēram, arī populāri laikmetīgā teātrī strādāt ar neprofesionāļiem, ar kopienām, dažādiem līdzdalības veidiem, un tad tas laikmetīgais iedod mazliet vairāk brīvības, mazliet vairāk vietas eksperimentiem.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

 Ar bagātīgu un daudzveidīgu programmu no 1. līdz 23. augustam Latvijas novadu baznīcās jau devīto reizi norisinās Vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme”. Seši koncerti izskanēs Āraišos, Viļakā, Nautrēnos, Skultē, Kalupē un Valmierā, kuros muzicēs ērģelnieki Kristīne Adamaite, Ilona Birģele, Aivars Kalējs, Aigars Reinis un Diāna Jaunzeme-Portnaja, kuru aicinājām uz sarunu.

Cik baznīcās festivāls viesojies šo deviņu gadu laikā? Esat skaitījuši?

Ja godīgi, skaitījuši neesam, bet, ja parēķina - ir devītais gads, katru gadu ir vidēji 7-8 koncerti, tātad kādas 50 vietas jau ir bijušas.

Mēs cenšamies katru gadu ietvert arvien jaunus dievnamus, apzināt arvien jaunas ērģeles, bet ir arī baznīcas, kuras tiek atkal un atkal iekļautas mūsu svētkos.

Bet vairāk par pussimtu šo gadu laikā būs.

Tātad svētku nosaukums “Latvija - ērģeļu zeme” attaisnojas?

Jā, mēs ar lielu lepnumu likām šo nosaukumu, jo Latvija tiešām ir ērģeļu zeme!

Kā zināms, ērģeļu skaits Latvijā ir ap 300, tā ka svētki notiks vēl daudzus gadus!

Kā jūs nonākat pie instrumentiem, kurus katru gadu ieskandināt? Ir ekspedīcijas, meklējot novārtā pamestus instrumentus?

Ceļi ir ļoti dažādi. Mēs ar Ilonu [Birģeli, festivāla producenti] runājam, ka ir braukts garām kādam dievnamam, un domājam - kas tur ir par instrumentu? Tad veram vaļā Latvijas ērģeļu kataloga internetvietni un skatāmies, kas ir ar to instrumentu. Tā ir jauka vietne, kur var apskatīties instrumenta būvētāju, kā instruments izskatās, kādā stāvoklī tas šobrīd ir. Tad izlemjam, ka šo dievnamu ar šīm ērģelēm iekļaujam. Vēl mums nāk ziņas no ērģeļmeistariem, kuri ir bijuši pie kādiem instrumentiem arī diezgan tālu no galvaspilsētas, un viņi ir teikuši, ka šis instruments ir nupat restaurēts un tur var spēlēt. Tad mēs arī to iekļaujam. Ir arī ērģeles, par kurām jau zinām, ka tās ir labā stāvoklī.

Reizēm koncertvietas jeb dievnami paši piedāvā, vai šogad vēlreiz ērģeļsvētki nevarētu notikt pie viņiem. Tā koncertvietas un ērģeles jau ziemas sezonā parasti tiek nokomplektētas.

Vai jūtat šo svētku patīkamās, labās sekas, ka kādas iepriekš novārtā palikušas ērģeles ir izceltas dienasgaismā un tiek spēlētas vai atjaunotas?

Tieši tā - mēs dodam starta punktu draudzei, jo tad viņi dzird, ka ērģeles skan un skan tik krāšņi, jo parasti dievkalpojuma laikā instruments netiek tik pilnasinīgi izmantots. Pēc tam jau dzirdam, ka pēc vēsturisko ērģeļu svētku koncerta tur tiek rīkots cits koncerts ar citiem māksliniekiem, un tas ļoti priecē.

Šajā festivālā par instrumentiem arī mazliet pastāstāt, iepazīstināt ar ērģeļu būvētājiem?

Jā. Tā ir tradīcija, kas nemainīga visus deviņus gadus kopš pirmā vēsturisko ērģeļu svētku notikuma.

Pirms koncerta ērģelnieks vai, ja mums ir paveicies, pats ērģeļu meistars, kas ērģeles uztur kārtībā vai ir skaņojis, sniedz nelielu ievadlekciju par tieši šo instrumentu.

Ir gadījies, ka puse klausītāju to visu jau zina. Viņi tā viegli smaida, jo instrumentu visi pazīst, bet atkārtot nekad nenāk par ļaunu. Otra puse ir tādi, kas klausās vaļā mutēm un labprāt uztver šo informāciju. Tad viņi koncertu klausās jau ar mazliet citām ausīm. Man šķiet, tas ir jauki, izglītojoši un pēc tam klausītājiem prātā paliekoši.

Pēc koncerta ļaujat arī tuvplānā iepazīties ar instrumentu?

Arī tā ir vēl viena jauka tradīcija, jāsaka, klausītāju visiecienītākā. Vienmēr kāds pulciņš uzkāpj pie mums augšā, ērģeļu luktā. Tās bieži vien ir ģimenes ar bērniem, kuri ir izturējuši koncertu līdz galam, jo vecāki ir teikuši, ka drīkstēs uzkāpt augšā. Mēs ļaujam, protams, mūsu uzraudzībā, pie instrumenta piesēsties, mazliet pataustīt, kaut vai vienu notiņu, bet nospēlēt, un tad, protams, rodas jautājumi, uz kuriem mēs labprāt atbildam. Izstāstām, kas tajā "skapī" jeb ērģeļu "vēderā" notiek un kā tas viss strādā. Ir tiešām liela interese. Reizēm pat stundu pēc koncerta mēs vēl to visu stāstām, priecājamies un labprāt dalāmies ar savām ērģeļu pasaules zināšanām.

Tā ir mūsu ērģeļsvētku pievienotā vērtība, jo tikai koncerts sausā akadēmiskā vidē - tas ir jauki, bet cilvēkiem ļoti patīk kontakts ar pašu ērģelnieku, kas ir tikko spēlējis.

Mums ir bijuši koncerti ar videoprojekcijām, un tad ir simtiem jautājumu - kā var kaut ko tādu iemācīties, kaut ko tādu nospēlēt, tā pat esot profesija?

2. un 3. augustā Livonijas ordeņa pils kapelā Ventspilī ansamblis Schola Cantorum Vox Iubilantis programmā Vox Iberica iepazīstinās ar Spānijas agrīno un vēlīno viduslaiku pasauli, piedāvājot Latvijā vēl nedzirdētu mūziku.

Vizigotiskais spāņu liturģiskais dziedājums ir gandrīz pilnībā zudis – ir saglabājušies tikai daži rokraksti, kas sniedz liecības par šī senā, vēl pirms gregoriskā korāļa radīto dziedājumu. Programma ļaus iepazīt vairāk nekā 1300 gadu seno tradīciju, kur unikālie dziedājumi satiekas ar krāšņo un daudzveidīgo Spānijas daudzbalsīgo repertuāru.

Schola Cantorum Vox Iubilantis ir 2017. gadā izveidots sieviešu vokālais ansamblis, kas specializējas viduslaiku mūzikas interpretācijā, īpašu uzmanību pievēršot gregoriskajam dziedājumam un vēlīno viduslaiku repertuāram.

Tajā muzicē: Agnese Abramāne, Inga Akmene, Līga Beļajeva, Undīne Mazjūle, Dārta Paldiņa, Aija Veismane un ansambļa dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja Laine Tabora, kura aktīvi darbojas gan viduslaiku mūzikas pētniecībā, gan pedagoģijas jomā un strādā kā diriģente Amsterdamas Schola Cantorum un Hārlemas Sint Bavo Katedrāles – Bazilikas Mūzikas institūtā, kā arī māca gregorisko korāli diriģēšanas studentiem Hāgas Konservatorijā.

Laini Taboru sarunas iesākumā sveicam ar Pontifikālajā Sakrālās mūzikas institūtā Romā aizstāvēto doktordarbu "Rīgas cisterciešu mūķeņu liturģisko un muzikālo avotu izpēte", iegūstot augstāko novērtējumu. Uzzinām, kas radošajā dzīvē mainījies pēc sešus gadus ilgā darba pie pētījuma, vai tas būs lasāms arī latviešu valodā (tapis itāliski), ar ko spāņu viduslaiku dziedājumi atšķiras no gregoriskajiem dziedājumiem, kas vieno dziedātājas ansamblī Schola Cantorum Vox Iubilantis un kas notiks Sv. Jēkaba katedrāles svinībās 24. augustā.

Laine Tabora:

Koncerti Ventspilī prezentēs trīs dažādus spāņu sakrālās un liturģiskās viduslaiku mūzikas veidus.

Viens ir tā sauktais mozarābiskais jeb vizigotiskais dziedājums. Tas ir monodisks, vienbalsīgs, daudz senāks nekā gregoriskais korālis un pārstāv lokālu tradīciju. Kaut kāda līdzība ar gregorisko korāli, protams, ir, bet daudzas muzikālās formulas atšķiras, piemēram, kadences, arī skanējums ir citādāks. Tiem, kas ir pieraduši dzirdēt gregorisko korāli, tas pavisam noteikti liks aizdomāties. Šo monodisko mozarābisko dziedājumu papildinās gan daudzbalsīgi, gan arī vienbalsīgi dziedājumi no vēlīnākiem kodeksiem.

Mozarābiskā dziedājuma tradīcija pastāvēja no 8.  līdz 11. gadsimtam, kad gregoriskais korālis diemžēl to pārņēma un šī tradīcija neturpinājās.

Lai gan vienā vietā, Toledo, vēl arvien vienreiz gadā tiek svinēta mozarābiskā mise un dziedāti mozarābiskie dziedājumi. Ļoti interesanti, ka ir vairāk nekā 5000 mozarābisko dziedājumu, bet šobrīd varam dziedāt varbūt tikai ap 30, jo ir ļoti specifiska, atšķirīga neimu notācija. Tikai nelielu daļu varam atšifrēt, bet daudzi skaņdarbi šobrīd nav atšifrējami un transkribējami, līdz ar to šos dziedājumus nevaram atskaņot.

Kā izskatās notis, no kurām dziedat?

Tās ir pārrakstītas kvadrātnotācijā, bet virs tās mums ir arī šis mozarābiskā dziedājuma rakstības fragmenti no manuskripta. Redzam arī mozarābisko notāciju.

Mozarābiskais vedina domāt par kaut ko austrumniecisku. Vai tas tiešām mūzikā parādās?

Interesants jautājums. Viduslaikos noteikti parādījās, bet līdz mūsdienām nav saglabājies neviens veids, kā mēs varētu zināt, kā tas skanēja - vai tur bija ceturtdaļtoņi, piemēram, vai tas tika ar portamento vai citiem izteiksmes līdzekļiem atskaņots - to mēs nezinām. Mēs dziedot to pielīdzinām gregoriskā korāļa skanējumam, bet melodijas ir ļoti ornamentētas. Protams, arī gregoriskajā korālī melodijas ir ornamentētas, bet te tesitūra ir plaša un ir daudz interesantu, unikālu iezīmju, kādas, teiksim, 10. gadsimta gregorisko korāļu dziedājumos mē nesastopam.

Plašāk - audioierakstā.