"Būtībā tas ir mans eksperiments. Gribu šo ciemu – Liepupi – izveidot par tādu ciemu, kas mēģina rast formulu citiem Latvijas ciemiem – kā tiem izdzīvot. Jo – nav ko slēpt – demogrāfija un viss pārējais veicinājis to, ka Latvijā pēdējās brīvvalsts laikā no kartes pazuduši ap četriem simtiem ciemu un ir kaut kas jādomā, ko ar tiem darīt. Tad nu mēģinu eksperimentēt caur kino tūrisma prizmu: attīstīt kino tūrismu un panākt, ka šis ciems plaukst, dzīvo un zeļ," saka dokumentālā kino režisors Ivars Zviedris par savu izauklēto ideju – Piejūras Kino ciemu.

Starts tā atklāšanas svētkiem tiks dots 22. jūlijā pulksten 12, un nedēļu ilgais pasākumu cikls iezīmēs ciema dzimšanu Vidzemes piekrastē.

Ilze Medne: Vai varat uzburt ainu, kā īsti izskatās Piejūras Kino ciems?

Tur ir baroka laika muiža, kur Garlībs Merķelis rakstījis "Latviešus". Tur ir padomju laika kolhoza darbnīcas, kur zēni tagad melnām rokām skrūvē mašīnas. Tur ir skola, kurā paredzētas četrsimt vietas, bet pagājušajā mācību gadā sākuši mācīties tikai padsmit skolēni. Tur ir veikals, kurā tirgo visu ko – kā jau lauku veikaliņā. Un tur ir arī mana kino rezidence, kurā ir maza kinozālīte divdesmit cilvēkiem. Tur var palikt pa nakti, ieiet pirtiņā un tādā garā. Un mans virsuzdevums ir visu šo ciemu pārvērst par vienu lielu tūrisma objektu, kur, piemēram, manis pieminētajā veikaliņā tirgotu "Kino salātus"... Vai arī darbnīcās pie vīriem, kur viņi skrūvē mašīnas, ielaistu Eiropas tūristus, lai viņi kā dzīvajā kino skatās, kā vīri te strādā.

Bet to nav iespējams paveikt bez vietējo atbalstu. Vai viņi neskatās uz jums ar aizdomām? 

Skatās gan. Pats esmu rūjienietis un zinu, kā tas ir Ziemeļvidzemē. Vai kā Latgalē ar čiuļiem. Tāds čiulis jau es tur vēl esmu, kaut gan jau trīs gadus tur dzīvoju, bet vienalga –tas čiuļa statuss droši vien man vēl joprojām no vietējo skatpunkta ir, un cenšos šo statusu kaut kādā veidā pārvērst, lai es būtu savējais. Mmēģinu iepārdot savu ideju, ka šis ciems var izdzīvot tikai tad, ja tam ir zināms statuss – Piejūras Kino ciems. Jau esam uzrakstījuši vienošanos ar skolu – mums ir plānošanas dokuments, ko rudenī dosim kultūras ministrei, pašvaldībai un citām institūcijām. Esam veikuši pētījumu, kā šo skolu varētu pārvērst, piemēram, par kino skolu. Limbažu novada kultūras stratēģijā šis ciems ierakstīts kā Piejūras kino ciems un ka Limbažu novada pašvaldība to attīsta. Nu, tā – lēnām, soli pa solītim. 

Un kino skola ir vidējā līmeņa, kā vidusskola?

Latvijā ir iespējama vidējā kinoizglītība un augstākā, bet pamata izglītības it kā nav. Kādu pusgadu man bija kinopulciņš, bet sapratu, ka pie šiem normatīvajiem aktiem, demogrāfijas, rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem tas nav iespējams: ir jādabū šim ciemam īpašs statuss, un tikai tad var realizēt ideju. Kaut vai konkrēts piemērs: pulciņā tev nedrīkst būt mazāk par 15 cilvēkiem – bet tur vispār ir tikai 15, nu, ko tu tur vari paņemt? Un tie paši vēl iet uz trim, četriem pulciņiem. Esmu arī pārliecināts, ka ar to genofondu, iedzīvotājiem un sistēmu, kas pašreiz notiek Liepupē, ģeometriskā progresija ir ļoti nepielūdzama: iedzīvotāju skaits tur arvien samazināsies. Jāatrod formula, kura varētu šo ciemu glābt. Un viens no pamata elementiem – tur jābūt cilvēkiem ar jaunu elpu, jaunu enerģiju, vēl kaut ko, un tikai tad tas notiks. Respektīvi, ar vienu vai otru burkānu tie cilvēki jādabū uz Liepupi, un tad jau var domāt tālāk.

Vai jūs esat viens cīnītājs?

Nē, man ir domu biedri, kuri mani atbalsta, bet vilcējs esmu es. Ar visiem atbalstītājiem vezumu vilkt nav viegli.

Kā izskatās – vai ripos tie riteņi? Šonedēļ ir atklāšanas svētki. Vismaz ziņkārības dzirkstelīte taču ir?

Jā, ziņkārības dzirkstelīte ir, bet svarīgi to nepalaist vējā – lai tā nenoplok. Svarīga ir tieši vietējo cilvēku gribēšana vai negribēšana. Saprotu, ka neesmu ļoti labi mācējis viņiem to ieskaidrot… Tur ir daudzas nianses. Piemēram, tur ir Jānis, kurš cep ļoti garšīgas plātsmaizītes – rabarberu maizītes, visādas – ļoti, ļoti garšīgas! Saku – Jāni, mēs tagad taisīsim to Kino ciemu, un kino tūristus vedīšu arī pie tevis. Noliksim vienu beņķi tavas ceptuves stūrī, tu cepsi, un viņi skatīsies – novērojošais dokumentālais kino gatavs! Viņš saka: vai tu traks?! VIDs un PVD mūs tūliņ abus paņems ciet! (Smejas.) Tā arī ir zināmā mērā. Tāpēc ir jārada kaut kāda formula, lai mūs abus ar Jāni nepaņem ciet. Ja mēs kaut ko tādu varēsim uztaisīt, tad varbūt arī tie rati ripos.

Ko saka kino jomas kolēģi?

Kino jomas kolēģiem tagad liela darba duna, visi aizņemti. Rādīju "Lielā Kristapa" filmas, bijuši dažādi seansi. Cilvēki atbrauc un saka – ā, jums te tā kā "Cinevilla" laikam būs, bet es saku – nē, nē, Cinevilla tā galīgi nebūs, jo tā ir ražošana un rūpnīca. Man ir tāda mīļa darbnīciņa, kur cilvēks atbrauc pie manis kā ciemos. Noskatāmies kādu filmu, parunājāmies, ieejam pirtī. Tā mana formula ir ciemiņš. Nevis apmeklētājs, bet ciemiņš. Un es to formulu arī gribu turēt, jo lielas masas mani īsti neinteresē. Mani interesē, lai varu ciemiņus pienācīgi uzņemt. Jo tur, kur sākas mārketings, sabiedriskās attiecības un viss pārējais, tas viss pazūd. Izkūp gaisā un izkūst kā pīļu mēsli pavasara saulītē.

Cik daudz ciemiņus uzņemsiet šajā nedēļā?

Labs jautājums. Man jāpateicas Kultūrkapitāla fondam un Limbažu novada pašvaldībai,  kas ir mani atbalstītāji. Visos projektos gan ir pieprasīts, lai uzrakstu, cik to apmeklētāju būs, un tā ir lieta, kas mani dikti kaitina. Brīdī, kad rakstu šo projektu, vajadzētu, lai viņi pasaka, kāda būs laika prognoze – būs lietus vai nebūs, tad es pateikšu arī, cik cilvēku būs. Tā ka es nezinu – tas ir pirmais mēģinājums. Daru no visas sirds, ko varu izdarīt. Būs uztaisīts ceļš uz Mīlestības ozolu, būs skatuve pie Mīlestības ozola, būs "Oskars", "Zelta globuss" un Matīss [Kaža] pie "Mīlestības ozola", būs Roberts Gobziņš ar "Sviesta" koncertu – tas viss būs. Cik būs cilvēku, to gan nevaru pateikt.

Būs arī filmas?

Filmas būs, jā. Būs "Dokumentālists" un vēl dažas manas filmas, bet tur tiešām cilvēkiem īpaši jāpiesakās, jo tā mana kinozālīte, kā jau teicu, paredzēta divdesmit cilvēkiem. Bet varam taisīt arī papildu seansus. Kinokoncertā ar Robertu Gobziņu speciāli samontējām gabaliņus no manām filmām, un tad Roberts tur improvizē. Savukārt Roberts Vinovskis uzfilmējis filmu "Sviests" ar Robertu Gobziņu galvenajā lomā, un pirmā daļa būs tāda montāža uz ekrāna, Roberts muzicēs, pa vidu būs filma "Sviests", bet pēdējā daļa būs tāds kā zaļumballes formāts.

Kā jūs var atrast?

Jābrauc pa šoseju A1 jeb Tallinas šoseju līdz pagriezienam uz Liepupi, kas ir tūliņ pat aiz Liepupes baznīcas. Otrdien atklājam arī zīmi: tur būs norāde "Mīlestības ozols". Tad tikai grieziet pa labi, brauciet tālāk un atradīsiet.

Līdz jūrai tālu?

Nav tālu. Ja apnīk klausīties "Sviestu" vai vēl kaut ko, var pagriezt pretējā virzienā un aizbraukt līdz jūrai, kas ir trīs, četru kilometru attālumā. Var baudīt akmeņaino krastu un var baudīt smilšaino krastu. Liepupe vēl ir slavena ar to, ka tieši šeit uztaisīts pirmais burinieks Latvijā. Bija divi brāļi, kas būvēja buriniekus. Viens tos taisīja, otrs iemēģināja.

Vai pie jums var braukt jebkurš, vai tomēr jāpiesakās?

Uz kinoseansiem ir jāpiesakās – instrukcijas esam salikuši sociālajos medijos. Bet uz kinokoncertu "Sviests" un "Straumes" seansu pie Mīlestības ozola gan var braukt jebkurš – nebrīdinot, uzvelkot kājās gumijniekus, paņemot līdzekli odiem, kādu pledu, kam ods nevar izkost cauri. Tas tiešām būs īpašs seanss. Kā Matīss Kaža teica – varbūt tā būs "Straumes" latviskā daļa. Tā viņš raksturoja to vietu. Es pats "Straumi" vēl neesmu redzējis – speciāli gaidu šo brīdi, kad redzēšu to pie Mīlestības ozola.

Tad tikai jāizdzenā mākoņi!

Ar Minhauzenu mēģinu to sarunāt, jo viņš pie tā ozola esot bildinājis Jakobīni un izvilcis sevi no purva aiz matiem. (Smejas.) Domāju, ka viņš palīdzēs un lietus nebūs.

38. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Rīgas Doms 2025" koncertam 20. jūlijā Rīgas Domā dots moto "Piebalgas balss", tajā godinot piebaldzēnu Emīlu Dārziņu 150. jubilejā, ērģeļu krāsās atklājot viņa dēla Volfganga Dārziņa darbus, kā arī pievēršoties Jaunpiebalgā dzimušā Marģera Zariņa ērģeļu daiļraidei.

Koncerta programmu veidojusi un pie Rīgas Doma varenā instrumenta būs ērģelniece Vita Kalnciema, sadarbībai aicinot savu kādreizējo studenti Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, nu kolēģi jau ilgākus gadus, dziedātāju Lauru Kancāni. Koncerta izskaņā Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi" ērģeļu duetā kopā ar Vitu Kalnciemu atskaņos arī viņas meita Liene Andreta Kalnciema, kuru dzīves ceļi aizveduši uz Vāciju.

Par gaidāmo notikumu un saikni ar Piebalgu stāsta Vita Kalnciema un Laura Kancāne.

Vita Kalnciema: Es pati esmu dzimusi Rīgā, bet manu sakņu daļa ir Piebalgā, mammītes puse.

Ja ļoti tālu šķetinātu, tad aiz vecvecmāmiņām varētu sašķetināt kādus pavedienus ar Dārziņu dzimtu, bet tas ir tik ļoti tālu, ka to nemaz nešķetina. Piebalgā esmu pavadījusi lielu daļu bērnības.

Kamēr vēl skolā negāju, tad no maija līdz novembrim vienmēr. Bērnības atmiņas jau ir ļoti skaistas. "Piebalgas balss" tādēļ mazliet ir arī mana balss, mazliet tā ir Marģera Zariņa balss, kas dzimis jaunpiebaldzēns, un, protams, vislielākais faktors bija Emīla Dārziņa 150. gadu atcere šogad. Volfgangs Dārziņš arī ir dzimis Rīgā, tāpāt kā es, bet viņā rit Piebalgas asinis, tas nu ir skaidrs. Tā šie trīs komponisti tika izvēlēti. Ar Lauru pie Jaunpiebalgas ērģelēm jau rakstījām dažas dziesmas. Vēl gan ieraksts nav pabeigts.

Koncerta ideja bija caur Piebalgas komponistiem un caur mani pastāstīt par latviešu mūziku arī tālāk.

Man gan šķita, ka tā būs pavisam vienkārša programma. Visi festivālos tiecas uz nez ko dižu, man likās, ka es tā latviski, tā mierīgi. Tāda arī ir iecere.

Laura, vai Jums ir kāds Piebalgas stāsts? Te jau iezīmējās būšana Piebalgas baznīcā, ieraksts tur.

Laura Kancāne: Es gan nāku no Sēlijas, tur ir manas bērnības mājas, bet esmu dzimusi Ērgļos, tātad vidzemniece. Mana mamma nāk no Ērgļu puses. Es braucu ciemos uz Piebalgu, un tur ierakstījām vairākas no šīm dziesmām. Brīnišķīga vieta! Tiku arī ekskursijā uz mūzikas skolu. Tas gan bija diezgan sen.

Runājot par dziesmu “Mātes gars”, tad vēl biju meitene, tagad jau pati esmu mamma. Tagad uz dziesmu citāds skatījums.

Vai Piebalgā dabas ainava ir atšķirīga? Vai, tur ierodoties, jūti - jā, šeit ir kaut kas īpašs?

Laura Kancāne: Es domāju, ka noteikti. Vidzemei ir pilnīgi cita garša. Sēlijā arī ir pakalni, bet Vidzemē uzreiz jūti kaut ko pavisam citu.

Kādas ir jūsu bērnības atmiņas par pakalniem, ezeriem, ceļu līkumiem?

Vita Kalnciema: Liels lauku miers, jo dzīvojām attālā vietā. Vispār pakalni ir brīnišķīgi, kaut Viņķu kalns vien, no tās puses arī nāk Kārlis Miesnieks, mana vectētiņa brālēns. Viņš ir gleznojis skaistus darbus tieši no šiem augstajiem punktiem. Tā ir ļoti skaista vieta.

19. jūlijā plkst. 21.00 Vecāķu glābšanas stacijas balkonā sāksies ikgadējais koncerts "Vecāķi. Saulriets. Ērģeles", kuram šogad ērģelniece Ilona Birģele sadarbībai  aicinājusi dziedātāju Ilonu Bageli.  Programmā skanēs Astora Pjacollas, Tomāzo Albinoni, Žorža Bizē, Pētera Vaska un citu autoru darbi, kā arī Lūcijas Garūtas mūzika. Viņa dzīvoja un radīja Vecāķos, tādēļ katrā koncertā tiek iekļauta kāda no Lūcijas Garūtas kompozīcijām.

Plašāk - sarunā ar dziedātāju Ilonu Bageli.

Verbjē festivāla atklāšanas koncerta starpbrīdī izskanēja telefonsaruna ar dziedātāju Katrīnu Paulu Felsbergu, kura piedalās Verbjē festivāla meistarklasēs jeb vokālajā akadēmijā Atelier Lyrique. Sagatavotais rezultāts parādīsies atklātībā gan kamermūzikā (pirmais notikums jau 18. jūlijā), gan operas žanrā – Dž. Pučīni operas „Džanni Skiki” skatuves versijā Fabio Luizi vadībā, kur galvenajā lomā būs velsiešu meistars Brīns Tervels un Katrīnai uzticēta Nellas loma.

18. jūlijā Jūrmalas festivālā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu uzstāsies akordeoniste Ksenija Sidorova. Programmā izskanēs Antonīna Dvoržāka Astotā simfonija, Otorīni Respīgi "Romas strūklakas", kā arī bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas Akordeona koncerta pirmatskaņojums Latvijā.

Koncerts akordeonam un orķestrim, kas veltīts Ksenijai Sidorovai, pirmatskaņojumu piedzīvoja 2025. gada maijā Štutgartes Liederhalle ar Štutgartes Filharmonijas orķestri un diriģentu Mihalu Nesteroviču, jūnijā tas izskanēja arī Sofijas filharmoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā.

Sarunā ar komponisti Dobrinku Tabakovu uzzinām, ka akordeonam viņa rakstījusi visu mūžu, bet šis ir pirmais akordeona skaņdarbs viņas daiļradē. Komponiste atzīst, ka akordeona mehāniskajā dabā viņa atrod arī cilvēcisko, jo instruments skan tā, it kā elpotu.

Vai Koncerta izstrādes procesā atklājāt ko tādu par akordeonu, ko iepriekš nezinājāt? Varbūt nebijāt iedomājusies, ka uz akordeona var nospēlēt konkrētu paņēmienu, ka tam ir kāda noteikta īpatnība… Vai varat pastāstīt par saviem iespaidiem, šo Koncertu komponējot?

Akordeons ir ļoti daudzpusīgs, un es vēl joprojām to apgūstu. Šī Koncerta radīšana bija kā atvērtas durvis, un jūtu, ka tas ir atvēris vēl vairāk durvju.

Akordeons ir arī ļoti sarežģīts instruments – kā pārnēsājamas ērģeles ar visiem reģistriem, krāsām un iespējām.

Es arī nezināju, ka akordeona dažādiem reģistriem katram ir savas īpatnības, kas atšķiras dažādiem instrumenta modeļiem. Piemēram, ja gribat veikt nelielu glissando, tas uz viena instrumenta var būt daudz vienkāršāk nekā uz cita. Ja vēlaties radīt darbu, ko varētu spēlēt visi akordeonisti, neatkarīgi no viņu instrumenta modeļa, jums jāņem vērā šīs īpatnības.

Ievēroju, ka runājot jūs veicāt kustību ar roku tā, it kā spēlētu akordeonu – vai pati šo instrumentu arī izmēģinājāt?

Man ir draugs Londonā, kuram ir akordeons, un tas ir tik smags! Vairāk kā 20 kilogramu.

Ksenija man teica, ka viņai vienmēr ir jāceļo ar šo instrumentu, līdz ar to viņai ir jābūt labā fiziskā sagatavotībā.

Es savā Koncertā iekļāvu ļoti daudz “bellow shakes” jeb plēšu kustināšanu, kad rokas kustas ļoti ātri un plēšu vidus vibrē. Būtībā šis paņēmiens ir kā treniņš sporta zālē, un viņai bija jāsagatavojas, lai izturētu šo tehnisko darbu. Jā, tas tiešām ir sarežģīts instruments.

Šo Koncertu radījāt īpaši Ksenija Sidorovai. Cik daudz sadarbojāties ar viņu vai citiem akordeonistiem šī darba tapšanas laikā? Vai “dzirdējāt” šo instrumentu savā prātā? Kāds bija process?

Jā, tas pārsvarā bija instruments pats par sevi, kā arī iztēlojoties Kseniju uz skatuves. Arī tāpēc, ka viņa ir trīs bērnu mamma, vienmēr ceļā… Viņai ir tik daudz darāmā. Mūsu sadarbība lielākoties notika pēc tam, kad Koncerts jau bija uzrakstīts. Tad viņai bija materiāls, un viņa ieteica dažas izmaiņas – piemēram, šī frāze labāk skanētu citā reģistrā uz viņas instrumenta, vai šī krāsa būtu labs papildinājums. Tātad bija daži viņas ierosinājumi, bet tikai pēc tam, kad darbs jau bija sarakstīts. Pirms tam pārsvarā bija vienkārši viņas klausīšanās. Es Kseniju pazīstu jau 15 gadus, tāpēc zinu viņas skanējumu, viņas klātbūtni uz skatuves. Un vispār,

tas ir brīnišķīgi – vienkārši ienirt akordeona pasaulē, atklāt tādus darbus kā Berio "Sekvenci" akordeonam un visu pārējo, pilnībā iegremdēties šajā mūzikā, un tad aizvērt durvis un iztēloties pašai sava skaņdarba tēlu.

Kāda jums ir bjusi pieredze ar akordeonu līdz šim? Vai jau bijāt tam komponējusi?

Jā, jā. Viens no maniem agrākajiem studiju laika darbiem bija ar nosaukumu “Akordeons”, bet tajā vispār nebija akordeona. Tas bija rakstīts tādam pašam sastāvam kā Edgara Varēzes Oktets. Ideja bija radīt skaņdarbu par kaut ko, kas līdzinātos dzīvai mašīnai. Tātad instrumenti veido tādu kā salauztas mašīnas efektu – tā, it kā kaut kas ir saplīsis, ieklemmējies un tad tas atkārtojas, atkārtojas, atkārtojas… un tad turpinās. Pēc tam ir ļoti liriska daļa. Man kaut kā vienmēr prātā bija akordeons, par dzīvu mašīnu domājot. Tad man ir Stīgu trio “Insight”, kurā piedalās čelliste Kristīne Blaumane, viņa bija arī Trio pirmatskaņotāja. Te ideja bija radīt akordeona skanējumu ar stīgu instrumentiem.

Tātad jau agrīnie darbi kaut kā atspoguļo manu fascināciju ar šo instrumentu. Bet es nekad nebiju rakstījusi akordeonam tiešā veidā.

Pirmo reizi to izmantoju aranžijā, ko veidoju ar nosaukumu “Frozen River Flows”, kas sākotnēji bija rakstīts vibrofonam, krotālēm un obojai. Pēc tam to aranžēju kontrabasam, akordeonam un vijolei. Tātad tā bija pirmā reize, kad es faktiski izmantoju akordeonu skaņdarbā, bet tā vēl nebija īsta rakstīšana tieši šim instrumentam – neiedziļinoties tā tehniskajās īpatnībās. Šis Akordeona koncerts ir pirmais īstais skaņdarbs, ko esmu rakstījusi, veicot patiešām dziļu instrumenta izpēti.

Interesanti, ka jums ir tik plaša vēsture ar akordeonu. No kurienes, jūsuprāt, tas nāk? Tā vien šķiet, ka zemapziņā šis instruments jūs ir pavadījis visus šos gadus.

Man ļoti patīk rakstīt stīgu instrumentiem. Galvenā priekšrocība, rakstot stīgām, ir tā, ka nav jādomā, kur viņi elpo. Arī ar akordeonu ir kaut kas līdzīgs – skaņa ir līdzīga pūšaminstrumentiem, bet nav jādomā par to, kurās vietās mūziķim jāieelpo.

Esmu dzimusi Bulgārijā, kur akordeons ir daļa no mūsu tautas tradīcijas. To var dzirdēt uz ielas, televīzijā – tas vienmēr man bija kaut kur fonā.

Atceros, ka man vienmēr likās, ka akordeons izskatās pēc rakstāmmašīnas. Pēc ļoti dīvainas mašīnas. Tāpēc mašīnas un akordeona jēdzieni man vienmēr ir bijuši kaut kā saistīti.

Plašāk - audioierakstā.

Par šīs nedēļas koncertiem sarunājamies ar pianistu un komponistu Kristu Saržantu.

Jau kopš aprīļa Benjamiņu namā reizi mēnesī notiek BenJamin’ Sessions - dzīvās mūzikas vakari, kurā kopā ar dažādiem solistiem nemainīgi muzicē BenJamin’ House Band - Krists Saržants (taustiņi)
,Toms Poišs (bass)
 un Krišjānis Bremšs (bungas).17. jūlija vakarā būs iespēja dzirdēt Elīzas Evaldes balsi - viņa iegriezusies Latvijā no Kalifornijas, līdzi vedot gan savu oriģinālmūziku, gan iedvesmas un ietekmes no ASV.

Otra muzikālā satikšanās Kristam šonedēļ gaidāma 19. jūlijā "M/Darbnīcā", kad viņš uzstāsies kopā ar ukraiņu dziedātāju Darinu Blanku.

Sarunas noslēgumā uzzinām, ka jau ierakstīts arī Krista Saržanta jaunais albums, tāpat top mūzika vēl citiem projektiem, ko varam gaidīt šī un nākamā gada laikā.

Karostas ūdenstornī Liepājā nedēļas nogalē norisināsies laikmetīgās kamermūzikas koncertu cikls “Ūdenstornī san”. Cikla mākslinieciskais vadītājs, komponists Ernests Vilsons izveidojis koncertu programmu, kas izcels gan jauno latviešu komponistu oriģināldarbus, gan šīs unikālās vēsturiskās celtnes akustiskās nianses.

„Patiesībā to ir grūti salīdzināt. Iespējams, līdzīga sajūta varētu būt baznīcā. Šī būtu tāda ne-baznīcas vieta ar līdzīgu akustiku. Bet vizuāli, arhitektoniski tā ir pavisam citāda struktūra,” stāsta Vilsons, īpaši izceļot arī ūdenstorņa vēsturi.

„Karostas ūdenstornis būvēts 20. gadsimta pašā sākumā – laikposmā no 1903. līdz 1905. gadam – militārās pilsētas Karostas vajadzībām un lielāko daļu pagājušā gadsimta kalpojis kā ūdenstornis. (..) Tas beidza funkcionēt kā ūdenstornis tikai 1989. gadā. Kopš tā laika tas ir tādā nenoteiktā stāvoklī, to uztur "Liepājas ūdens". Viņi ir atbildīgi un rūpējas, lai tur viss būtu kārtībā, lai šī vide reizēm būtu pieejama arī apmeklētājiem, un ir brīži, kad tas ir apmeklēts. Pats esmu bijis ūdenstornī arī agrāk – gan kā viesis, gan pirms astoņiem gadiem piedaloties mākslinieku Karostas ūdenstorņa projektā. Toreiz man bija iespēja veidot un sarakstīt šim ūdenstornim skaņdarbu četrām balsīm.

Tā bija unikāla iespēja – rakstīt darbu tajā pašā telpā, kurā tas vēlāk koncertā tika atskaņots. Akustika ir ļoti spēcīga ūdenstorņa daļa.

Protams, baltās sienas un milzu apjoms ir pirmais, ko mēs, ūdenstornī ieejot, uzreiz pamanām. Bet arī tas, kā tas skan! Kāda ir atbalss, cik plaši skaņa izskan un cik ilgi tā kavējas!”

Ernests Vilsons stāsta, ka koncertos piedalīsies ar Liepāju saistīti mūziķi: perkusionisti Marta Kauliņa-Pelnēna, Reinis Tomiņš, Matīss Skarēvičs, Berči stīgu kvartets. Sarunā vairāk arī par Karostas koncertu programmām un pirmatskaņojumiem, gan mūzikas autoriem, kuri arī cieši saistīti ar Liepāju, par telpu, kurā skanēs mūzika, klausītāju interesi un meistarklasēm.

Šobrīd pirktāko grāmatu TOPā ir arī Andra Tihomirova grāmata "Eksčempions Mihails Tāls", kas vēstī gan par šahu, gan pasaules eksčempiona Mihaila Tāla dzīvi. Grāmatas atvēršanas svētki vēl tikai būs: 18.jūlijā sešos vakarā Aspazijas bulvārī 32 šaha klubā "3+2". Izlasītais ļauj iepazīt gan slavenu šahistu, gan personību.

Uz sarunu aicinājām grāmatas autoru: šahistu un vēsturnieku Andri Tihomirovu. Cik šodien ir pazīstams Mihails Tāls?

"Mēdzu kādreiz uz ielas paprastīt, it īpaši Vērmanes dārzā, kad eju garām Mihaila Tāla piemineklim, "Vai jūs zināt, kas ir Mihails Tāls?". Daļa saka, ka tādu vispār nezinot, protams, pieklājības pēc daudzi atbild, ka kaut kur dzirdēts. Bet visbiežākā atbilde ir "kaut kāds šahists," stāsta grāmatas autors.

Jau rīt sāksies XVI Starptautiskie jauno mūziķu meistarkursi Siguldas Mākslu skolā „Baltais flīģelis”, kuros no 16. līdz 25. jūlijam piedalīsies 78 jauni instrumentālisti, vokālisti, kordiriģenti, komponisti, muzikologi un mūzikas skolotāji no Latvijas un septiņi no ārvalstīm – ASV, Beļģijas, Norvēģijas, Šveices, Vācijas, Zviedrijas un Kanādas mūzikas skolām, vidusskolām, akadēmijām un konservatorijām.

Par šā gada meistarkursu vadmotīvu izvēlēta „Personības partitūra”. Stāsta meistarkusu mākslinieciskā vadītāja, komponiste Dace Aperāne.

„Ideja nāca no meistarkursu administratores Jolantas Bimberes puses. Viņa ieteica, man tas ļoti patika, un mēs lekcijās un paneļdiskusijās šo tēmu apskatīsim. Būs meistarkursu vadītāji, kas runās par savu „partitūras ceļu”, savu karjeru, kā viņi to ir veidojuši, kas ir bijuši augstākie punkti. Viņi stāstīs jauniešiem par dažādiem veidiem, kā savu „personības partitūru” var veidot."

Meistarkursu direktors, pianists Ventis Zilberts stāsta, ka viņa pirmie meistarkursi kā pedagogam bijuši Ogrē. „Ogrē ar kolēģiem esam strādājuši vairākas reizes. Tad pārcēlāmies uz Siguldu, uz "Balto flīģeli". Un tā, ieskaitot kovida laiku, kad mazliet varēja darboties virtuāli. Bet tagad nāk atkal jauna spirāle, jauns spirāles pinums, ja tā var teikt. (..) Meistarkursu 10 dienu laikā jaunie mūziķi varēs ne tikai slīpēt meistarību, bet arī meklēt savu unikālo balsi – personības partitūru, kas dzīvo gan katrā skaņā, gan klusumā.”

Meistarkursu galvenais mērķis ir latviešu jauno mūziķu profesionālās meistarības pilnveide. Neformālā, draudzīgā un radošā meistarkursu darbības vide veicinās tās dalībnieku savstarpējo kontaktu veidošanos iespējamai kopējai profesionālai muzicēšanai nākotnē. Kopumā šo meistarkursu pirmsākumi meklējami trīs Starptautiskajās latviešu jauno mūziķu radošajās nometnēs Kanādā. Un nometnes vēsturē šis ir īpašs jubilejas gads – 40 gadu kopš pirmās nometnes, kas laika gaitā ar savu augsto profesionālo līmeni ieguvušas meistarkursu statusu.

Un tāpat kā visos iepriekšējos meistarkursos, arī šovasar lekcijās un koncertos skanēs ievērojams skaits visu paaudžu latviešu komponistu darbu.

16. jūlijā Tallinas ielas kvartālā, laikmetīgās mākslas telpā TUR, norisināsies jau septiņpadsmitais Mākslinieku sarunu koncerts. Šoreiz tajā ar īpaši veidotu programmu atgriežas "Trio Tresensus", piedāvājot muzikālu atbildi Katrīnas Biksones izstādei "Aizņemtās līnijas anatomija". 

Par šo notikumu izjautājam "Trio Tresensus" dalībnieku, saksofonistu Aigaru Raumani. Mūsu sarunā arī atskats uz XIII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku sniegto prieku un jaunām radošām ierosmēm, jau ceturto Aigara koncertu kultūrtelpā TUR, šīs vietas atvērtību dažādu mākslu satuvināšanai, "Trio Tresensus" 10 gadu darbību un apņemšanos šogad pirmatskaņot 10 jaundarbus, gaidāmā koncerta programmu (divi no sešiem būs jaundarbi), kā arī Ērika Ešenvalda mūzikas koncertiem Kuldīgā un Aizputē kopā ar Viktoriju Majori, Aigaru Reini un pašu komponistu.

"Mana sadarbība ar TUR telpu ir diezgan krāšņa, arī man personīgi," stāsta Aigars Raumanis. "Šī būs jau ceturtā izstāde, uz kuru (māksliniecisko) es reaģēšu muzikāli. Esam spēlējuši Ievas Saulītes izstādē, personīgi esmu spēlējis arī Kaspara Groševa un Andra Kaļiņina izstādēs. Un tas vienmēr ir ļoti interesants process.

Mēs aizejam uz izstādi, un programma top gandrīz pēdējā brīdī. Šīs izstādes atklāšana, piemēram, bija tikai pirms nedēļas.

Tad mēs arī tikai izdomājām, kādus skaņdarbus spēlēsim. Apskatām izstādi, parunājam ar mākslinieci, un tad top mūsu atbilde uz šo procesu. Šobrīd TUR telpā ir skatāma Katrīnas Biksones "Aizņemtās līnijas anatomija". Tā ir tiešām forša izstāde, tāda kā instalācija ar glezniecības elementiem. Neko daudz no mākslas teorijas nevaru izstāstīt, kas tas ir, tur jāatnāk katram pašam un jāpaskatās. Man liekas, ka koncerts ir lieliska iespēja to izdarīt. Koncerts nebūs garš – nepilna stunda, seši skaņdarbi. Tajā laikā var klausīties mūziku, skatīties izstādi, domāt."