Sagaidot XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus, notiks dokumentālās filmas “Dziesmu avoti 1866” pirmizrāde Rīgā un Latvijas Televīzijā. Gaidot pirmizrādi, saruna ar vienu no idejas autoriem - diriģenti Airu Birziņu un filmas scenārija autori un režisori Daci Micāni-Zālīti.

Pirmizrāde Rīgā notika 3. jūlijā Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē, savukārt sestdien, 5. jūlijā plkst. 21.35 tā būs skatāma Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā.

Filmu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekiem un ikvienam interesentam no 5. līdz 13. jūlijam būs iespēja noskatīties arī Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” otrā stāva Kopienas telpā.

Filma “Dziesmu avoti 1866” ir sirsnīgs un daudzšķautņains dokumentāls stāsts par nozīmīgu vēstures notikumu – pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem, ko 1866. gada 18. jūlijā Lazdonas draudzē sarīkoja mācītājs Rūdolfs Guleke kopā ar skolotāju Kārli Pētersonu, un šīs tradīcijas turpinājumu mūsdienās. Šis notikums ir bērnu dziedāšanas svētku aizsākums Latvijā – izšķirošs atspēriena punkts un iedvesmas avots turpmākajam latviešu nacionālās identitātes veidošanās procesam un reizē fakts, kas no jauna ierakstāms mūsu dziesmu svētku vēsturē.

Filmas komandā ir tās idejas autori – diriģenti Jānis Erenštreits, Aira Birziņa un mākslinieks Ivars Mailītis –, scenārija autore un režisore Dace Micāne-Zālīte, producente Marta Selecka, komponists Jānis Ķirsis, montāžas režisore Ilze Lagzdiņa-Amandio, operatori Kamrans Kurbanovs un Kristaps Dzenis, kā arī projekta vadītāja Madara Boka.

Filma atspoguļo vēsturiskā notikuma norisi šodienas acīm.

Svētdien, 6. jūlijā, Rīgas Doma baznīcā izskanēs XIII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku īpašs notikums - "Garīgs koncerts", kurā sadziedāsies desmit Latvijas mūzikas izglītības iestāžu kori: Rīgas Doma zēnu koris, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu koris, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas zēnu koris, Rīgas Doma meiteņu koris TIARA, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas meiteņu koris VIVACE, Ventspils Mūzikas vidusskolas bērnu koris “Nošu planētas”, Rīgas Doma kora skolas jauktais koris, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas jauktais koris, Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas jauktais koris un Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris.

Koncertā piedalīsies arī ērģelniece Diāna Jaunzeme-Portnaja, sitaminstrumentālists Edvards Muzikants un Xylem Trio, kura sastāvā aizvien saspēlējas brāļi Oskars un Raimonds Petrauski un komponists, sitaminstrumentālists Rihards Zaļupe.

Rihards darbojas arī koncerta radošajā grupā un veidojis notikumam aranžējumus un jaundarbu, kura pirmatskaņojumā piedalīsies visi koncerta dalībnieki.

Sarunā ar Rihardu Zaļupi vispirms sveicam ar godpilno uzaicinājumu kā oskarotās latviešu animācijas filmas "Straume" mūzikas autoram pievienoties ASV Kinoakadēmijai, uzzinām par filmas mūzikas pārtapšanu akustiskā versijā simfoniskajam orķestrim un gaidāmo koncertturneju ar Sietlas simfonisko orķestri un solokoncertu / filmas “Straume” brīvdabas seansu notikumu ciklā “Kultūras sauļotava” akustiskajā koncertzālē "Īle".

Rihards Zaļupe par "Garīgu koncertu" Rīgas Domā: Ļoti īpašs pagodinājums un prieks piedalīties šādā projektā ar garīgu programmu. Kopā ar komandu palīdzēju veidot muzikālo vīziju un muzikālo stratēģiju. Protams, liels gods bija arī uzrakstīt jaundarbu šim koncertam un veikt pāris aranžijas. Mums ir ļoti spēcīga koncepcija, lai cilvēki, atnākot uz šo koncertu, spētu no materiālā skatupunkta satikties ar garīgumu, garīgu pasauli, savu iekšējo garīgo pasauli, un mēs mēģināsim cilvēkus vest šādā garīgā ceļojumā.

Katram skaņdarbam ir īpaša vieta un nozīme, ne tikai skaniskā, bet arī saturiskā nozīme vārdiem. Ceru, ka tas sasniegs nevis cilvēku ausis, bet sirdis, un cilvēki spēs izjust mūsu vēstījumu.

Būs meiteņu, zēnu, jauktie kori, arī gospeļkoris ar savu īpaši raksturīgo krāsu. To visu saliekot kopā, likās, ka “Xylem TRIO” krāsa ir ļoti piemērota šim koncertam.

Šajā gadījumā jaundarbu radīju nevis vienkārši kā pasūtījumu koncertam, bet kā kopsaucēju visai programmai, kas pēc tam pāriet programmas pēdējā skaņdarbā. Ar šo skaņdarbu vēlējos pateikt, ka viena no vissvarīgākajām cilvēka nepieciešamībām ir ticēšana. Tā var būt ticēšana pašam sev, kas mūsdienās ir ļoti, ļoti liela uzdrīkstēšanās, to nav tik viegli pateikt un tas nav tik viegli izdarāms, bet, manuprāt, vissvarīgākā ir ticība kaut kam garīgam, ka ārpus šīs materiālās pasaules eksistē kaut kas stipri svarīgāks un lielāks.

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģenta Jāņa Erenštreita atmiņas par IV – VII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virdiriģents (1972, 1979, 1984, 1989, 1995) Jānis Brants (1934-2004), kura radošā dzīve saistīta arī Latvijas Radio bērnu dziesmu ansambli, kas pēc Jāņa Ivanova aicinājuma tika izveidots 1962. gadā.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Dzejniece, dramaturģe un rakstniece Kirana Milvuda Hārgreiva ir ieguvusi atzinību visā pasaulē – viņas grāmatas tulkotas jau trīsdesmit valodās. Viņa dzimusi Sarejā, un bērnībā sapņoja kļūt par kaķi, kaķa īpašnieci vai pirmo sievieti, kas aizlidos uz Marsu. Viņai izdevies piepildīt tikai vienu no šiem sapņiem – dot mājas pat diviem no patversmes paņemtiem kaķiem, toties laika gaitā radusies pārliecība, ka rakstnieks var iztēloties itin visu, ko vēlas. Autore par grāmatu "Džūlija un haizivs" ne tikai saņēmusi Baltvilka balvu, bet 2024. gada Bērnu un jauniešu žūrija vecuma grupā 11+ grāmatai piešķirta 3. vieta. Tad arī viņa viesojās Latvijā.

Savukārt grāmatas ilustrators Toms de Frestons ir mākslinieks un rakstnieks, kurš savos darbos runā par cilvēcību un izmisumu, atklājot cilvēkā mītošās bailes par pasauli. Viņi ar Kiranu iepazinās 2009. gadā, kad Kirana studēja Kembridžas Universitātē un Toms tur bija rezidējošais mākslinieks. Kopš tā laika viņi ir kopā gan dzīvē, gan dažādos projektos.

Liega Piešiņa tikās ar grāmatas tulkotāju un izdevniecības "Jānis Roze" vadītāju Renāti Punku. 

Renāte Punka: Pagājušajā gadā, kad runa bija par Baltvilka balvu un Kirana Milvuda Hārgreiva viesojās Rīgā, mēs par grāmatu “Džūlija un haizivs” diezgan daudz runājām. Protams, tika pieminēts un uzteikts arī Toms de Frestons, kurš veidojis grāmatas vizuālo noformējumu. Šajā darbā Džūlija ir tik tumsnēja ne tikai tāpēc, ka runa ir par okeāna dzīlēm, bet arī tāpēc, ka Toms šajā grāmatā atdzemdināja ugunsgrēkā bojā gājušus darbus, apdegušus mākslas darbu fragmentus, jo viņa darbnīcā bija plosījies ugunsgrēks.

Šī ir grāmata par sarežģītām tēmām, bet ārkārtīgi gaiši, skaisti un saistoši uzrakstīta.

Šos epitetus es droši varētu attiecināt arī uz jauno grāmatu “Leila un zilā lapsa”. Ja darbā “Džūlija un haizivs” viena no tēmām ir ilgmūžība dabā un esības noslēpumi, ko varam meklēt arī citu dzīvu radību gēnos un mēģināt risināt cilvēku pasaules medicīniskas problēmas, pētot dzīvo dabu, tad “Leilā un zilajā lapsā” viena no pamattēmām ir tas, kas šobrīd notiek ar klimatu un kā tas ietekmē ne tikai mūs pašus un mūsu turpmākās izredzes, bet arī dzīvo dabu ap mums. Ja “Džūlija un haizivs” vairāk bija par Džūliju un haizivs tur parādījās ļoti fragmentāri, drīzāk kā nojaušama, rēgaina vīzija, tad zilā lapsa šajā grāmatā ir pilnīgi reāla, tai pat ir bijis īsts prototips vārdā Anna.

Kirana, viesodamās Latvijā, minēja, ka šīs grāmatas ierosme ir bijusi ziņās izlasīta informācija par šo lapsiņu, kas bija neticami garu attālumu pa sasalušo ledu nogājusi no Norvēģijas līdz Kanādas piekrastei.

Iemesls ir tāds, ka klimata izmaiņu dēļ sarūk aukstie reģioni, mainās lietas, kas ietekmē ziemas un vasaras, ko gan mēs izjūtam savā ikdienā, gan izjūt arī polāro apvidu dzīvnieki. Šī lapsiņa ir spilgts piemērs tam, kā daba cenšas pielāgoties un reaģēt uz to, kas notiek."

Ilggadējā Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte stāsta par deju svētku virsvadītājiem Hariju Sūnu, Uldi Žagatu un Baibu Šteinu, radošo sadarbību ar kolēģiem un savu pieredzi.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

3. jūlijā Dzintaru koncertzālē notiks jau trešais starptautiskais jauno operdziedātāju galā koncerts, kurā Lihtenšteinā dibinātā labdarības fonda „Sic itur ad astra” (“SIAA foundation”) stipendiāti muzicēs Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā.

Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā, otrais - pirms diviem gadiem izskanēja Dzintaru koncertzālē. Trešajā ar Festivāla orķestri uzstāsies: mecosoprāns Eglė Wyss (Lietuva), baritons Romanas Kudriašovas (Lietuva), soprāns Fan Zhou (Ķīna), tenors Lian Wang (Ķīna), soprāns Sandra Sarikovaite (Lietuva), mecosoprāns Léontine Maridat-Zimmerlin (Francija) un bass Msimelelo Mbali (Dienvidāfrika).

Par gaidāmo notikumu stāsta diriģents Mārtiņš Ozoliņš un Baltijas koncertu aģentūras menedžere Marija Graudiņa.

Mārtiņš Ozoliņš: Vasaras pasākumi vienmēr ir ar īpašu garšu. Organizācija, kas veicina jauno solistu attīstību - starptautiskais Luksemburgas labdarības fonds - izvēlējusies perspektīvus jaunos dziedātājus no dažādām valstīm un ved viņus pie mums. Ir liels prieks redzēt, dzirdēt jaunas balsis un iepazīt jaunus cilvēkus. Šī attīstība no gada uz gadu dod daudz ko gan pašiem dziedātājiem, gan mūsu publikai, kas var iepazīt jaunus vārdus, ko agrāk vai vēlāk mēs varbūt redzēsim arī uz lielo opernamu skatuvēm.

Kāda būs programma, kā vakars kopumā muzikāli veidosies?

Dzintaru koncertzāle ir brīnišķīga vieta, arī laikapstākļus sola skaistus. Opermūzika brīvā dabā - tam ir īpaša garša un publikai tas patīk. Mūsu opernamā bieži vien vasaras laikā mēs cīnāmies ar bezgaisu, krēslu ērtumu vai neērtumu, bet tur ir akustiskās priekšrocības, savukārt Dzintaru koncertzālē ir dabas klātbūtne. Tās ir divas atšķirīgas lietas. Par programmu - šādos koncertos, kur ir daudz solistu, tā ir raiba, krāšņa un daudzveidīga, sākot no Mocarta un Verdi un beidzot ar Štrausu, Ofenbahu un Kālmānu. Bet gribētu akcentēt, ka arī šeit ir interesanti darbi, kas Latvijā tik bieži neskan - šis tas no Rosīni operas “Bruskino kungs”, Masnē “Herodiāde” - tie ir nosaukumi, kas varbūt ir svešāki ikdienas lietošanā, tā kā tas arī mums ir interesants un izziņas process.

Tur droši vien balsis var īpaši parādīties.

Jā, domāju, tāds arī ir uzdevums, ka jaunie dziedātāji meklē un atved kaut ko tādu, kas varbūt ir ārpus ierastā un klasiskā.

Vai būs īpašs Festivāla orķestris?

Jā, tas būs vasaras festivāla orķestris, kur liela daļa, protams, ir Operas mūziķi, kas līdzīgi šādos opermūzikas festivālos piedalās visā Latvijā, un šis ir pirmais koncerts kopš atvaļinājuma sākuma. Tas palīdz mūziķiem uzturēt formu. To varbūt neizmanto visi mākslinieki, bet tie, kam ir interese, piedalās šādos koncertos.

IV – X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XI un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģenta Jāņa Erenštreita atmiņas par dalību svētkos un I-III svētku virsdiriģentu un IV svētku Goda virsdiriģentu Jāni Ozoliņu.

Komponists Jānis Ozoliņš 1908–1981 darbojies arī kā koru un orķestru diriģents – vadījis Jelgavas Tautas nama kori un pūtēju orķestri (1926–1934), Jelgavas skolotāju institūta kori un skolu kolektīvus, vēlāk arī izveidojis un līdz 1953. gadam vadījis Valsts akadēmisko kori “Latvija”). Bijis ilggadējs Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģēšanas katedras mācībspēks (1951–1981), bet no 1951. līdz 1977. gadam arī konservatorijas rektors.

Klajā nācis žurnāla "Mūzikas Saule" vasaras laidiens ar Katrīnas Paulas Felsbergas foto uz vāka un sarunu par spožo Emīlijas lomu Hendeļa operā “Flavio, langobardu ķēniņš” Latvijas Nacionālajā operā un ceļu uz to.

Juris Griņevičs noklausījies, kā Marina Rebeka dzied Bellīni Normu, un atzīst, ka ir tikai dažas, kas to vispār jelkad spējušas vai spēs. Marina izpelnījusies augstas uzslavas. Baiba Santa Vanaga iepazinusies ar Johana Štrausa dēla mūzikas speciālistu Alfrēdu Ešvē, bet par latviešu potenciālo, bet neuzrakstīto pirmo operu stāsta Velga Kince. Aleksandra Line tikusies ar džeza sitaminstrumentālistu Vladimiru Tarasovu un kontrabasistu, neirozinātnieku Pīteru Vūstu. Ciešāk aprakstīta divu komponistu daiļrade: Ernests Valts Circenis ar eseju sveic 75. dzimšanas dienā Alvilu Altmani, savukārt Armands Znotiņš pamatīgi iedziļinājies Jāņa Kalniņa opusos, daļa no kuriem mums joprojām mazzināma vai nezināma.

Žurnāla galveno redaktoru Orestu Silabriedi izvaicāja Inga Žilinska.

Žurnālu “Mūzikas Saule” nevar nepamanīt tirdzniecības vietu plauktos, jo krāsa ir koši zaļa, kā jau tas vasarai piedienas, uz vāka - Katrīna Paula Felsberga. Tu raksti redaktora slejā, ka viņa ir pārsteigusi - un patiesi pārsteigusi - operas “Flavio” klausītājus ar savu spožo Emīlijas lomu. Kas vēl būtu nozīmīgākie šī numura punkti vai tēmas?

Līdztekus sarunai ar Katrīnu Paulu Felsbergu, kas, man liekas, izdevās gana dzīvespriecīga un kurā centāmies parādīt viņas darbības jau šobrīd diezgan plašo diapazonu, es gribētu pieminēt divas grāmatas.

Pirmkārt, turpinām tulkot Mimī Daicas (Mimi S. Daitz), amerikāņu kordiriģentes un mūzikas pētnieces, opusu par Veljo Tormisu. Tā ir tiešām izcila personība un mūsu ēterā varbūt nepelnīti maz skanošs komponists, kurš ļoti interesējas ne tikai par igauņiem, bet par Baltijas tautām vispār.

Kas to lai zina, vai mēs nonāksim līdz grāmatas iznākšanai vai nē, bet Eduards Liniņš ļoti prasmīgi tulko.  Starp citu, Maima Grīnberga tulko opusu par Arvo Pertu par godu komponista 90. dzimšanas dienai, tā kā Tormiss šajā ziņā varētu nebūt vientuļš. Vēl viena grāmata, kurai vēlos atkal un atkal pievērst uzmanību - Osmo Reihele, somu komponists un radio žurnālists, viņš bija arī “Klasikas” viesis agrā pavasarī un viesojās Latvijā, un viņa grāmata par laikmetīgo mūziku un to, kādēļ tā būtu jāklausās. Jāsaka, ja tādi gardēži un laikmetīgās mūzikas pazinēji kā Miks Magone slavē šo Reiheles darbu, tad laikam tiešām ir vērts to palasīt gan profesionāļiem, gan neprofesionāļiem, lai precīzāk noformulētu attiecības ar laikmetīgo mūziku, laikmetīgo mākslu vispār un to, kas aktuāls notiek mums apkārt. Vēl gribētu piesaukt divus ceļojumus - Rolands Kronlaks un Anna Veismane katrs ir pabijuši jaunās mūzikas festivālā, viens Īrijā, viens Portugālē, un abi ļoti prasmīgi, gan satiekoties ar cilvēkiem, gan strukturēti liekot uz papīra savus vērojumus, papildinās Reiheles grāmatas fragmentu ar to, kā mums reaģēt uz to, kas notiek laikmetīgajā mūzikā.

Plašāk - audioierakstā.

IV – X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs, XI un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents Jānis Erenštreits stāsta par Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta bērnu kori un tā diriģentu Jāni Milzarāju.

Jānis Milzarājs (1897-1983), izglītojies mūzikas skolās Latvijā un Krievijā, strādājis dažādās Rīgas skolās, dibinot un vadot vairākus bērnu korus: Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta kori Rīgā, Skautu–Gaidu kori un Jaunatnes kori Alojā un citus. Viņa vadītais Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta koris bija viens no labākajiem jaunatnes koriem valstī, kas uzstājās ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs un Skandināvijā. Milzarājs Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta kori vadīja līdz 1940. gadam. Viņš strādājis arī Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, izaudzinot vairākas pedagogu paaudzes.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Sabiedrībā lielu popularitāti iemanto viedokļi, kas postulē, ka Latvijā viss ir slikti. Kopīgi paskatāmies uz šo jautājumu ar piecu Latvijā dzīvojošu citzemnieku acīm. Kā viņi redz Latvijas veiksmes un neizdošanās? Kas viņus šeit piesaista un kas neliekas īsti labs? Ar ko mēs, viņuprāt, varam lepoties, kā pietrūkst un ko varbūt neprotam novērtēt? Un galu galā — ko mēs vispār saprotam ar izdevušos vai neizdevušos valsti?

Māras Rozenbergas un Oresta Silabrieža vadītās sarunas dalībnieki:

- Alina Igoševa, pedagoģe, pārcēlusies uz Latviju no Maskavas Krievijā 2014. gadā, strādā vienā no Rīgas skolām par sākumskolas un angļu valodas skolotāju; dzīvojot Maskavā, dziedāja Maskavas Latviešu biedrības korī “Tālava”, šo tradīciju turpina arī Latvijā — dzied RLB kamerkorī “Austrums”;

- Kristofers Volšs-Sinka ir amerikāņu kordiriģents, dziedātājs un uzņēmējs, kurš dzīvo Latvijā kopš 2015. gada; vada Rīgas Projektu kori un ir Latvijas Radio kora mākslinieks;

- Alberto Sadu ir ģimenes ārsts, lektors un padomnieks no Libānas; studējis medicīnu Libānā, Zviedrijā un Latvijā; Rīgā dzīvo 33 gadus;

- Aleksandrs Tomass Matjusons ir bulgāru un skotu izcelsmes Latvijas komponists un mūziķis; piecas viņa operas ir iestudētas, toskait Minhenes biennālē; rada daudzveidīgu mūziku dažādiem ansambļiem, sākot no solo instrumentiem līdz lieliem orķestriem — 2022. gadā viņa Pirmo simfoniju atskaņoja Čehijas Nacionālais kamerorķestris Tomasa Brauna vadībā; kopš 2023. gada Latvijas Nacionālā teātra Mūzikas daļas vadītājs;

- Maiks Koljers ir rakstnieks un žurnālists; Latvijā dzīvo kopš 2007. gada; autors romāniem “Ceturtais lielākais Latvijā” (2014), “Iz Baltikas” (angļu valodā 2017, tulkojums 2018), “Stārks” (2024), kā arī stāstu krājumam Baltic Byline (“Baltijas paraksts”, 2016).