Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs.

Nātru audums ir viens no senākajiem un visvieglāk iegūstamajiem audumiem. Arī dainās pieminēti nātani audumi. Tie bija ļoti izturīgi un mīksti, piedevām, nātru audumi labi krāsojās visdažādākajos toņos.

Nātres ievāc arī janvārī, februārī un martā, bet vislabāk to darīt aprīlī un maijā. Tad pērnā nātre ir jau savu mūžu nodzīvojusi un nokaltusi, šķiedra ir nogatavojusies, palikusi sausa un balta. Šādas nātres savāc kūļos, ved mājās, saberž uz raupja dēļa, saspaida, izsukā un tā iegūst gatavu materiālu vērpšanai. Tas viss prasa piecas minūtes. Nātru kūļus, ja tiek savākti sausā laikā, var glabāt kaut simtu gadu, bet pārstrādāt, kad vien ir vēlme.

Tad, kad nātri saberž, pāri paliek tādi kā kauli, spaļi. Tos nemet ārā, bet izmanto telpu kvēpināšanai un gaļas žāvēšanai. Nātru spaļi smaržo kā kadiķi un attīra gaisu. Nātru vilnu vērpj tikai ar rokām, uz speciāla dēļa savirpinot pīnīti. Nātre ļoti labi noder veselībai. Piemēram, lai nesāpētu galva, nēsāja uz dēlīša pītu nātru pīnīti. Dainās teikts: „Trim kārtām nātri pinu savam zīļu vainagam.” Nātru vainadziņš regulē spiedienu, galva paliek dzidra un vairs nesāp.

Nātre ir vislabākā krāsu uzsūcēja. Ar otiņu iekrāso katru dzīparu, apžāvē, un tikai tad viņš parādās savā tonī. Dzīparu rakstīšana – tā ir krāsošana. Katru dzīparu izrakstot savā krāsā, sanāk ļoti skaistas jostas un pīnes.

Mūsu teritorijā vilnu var gatavot no trīsdesmit pieciem augiem un kokiem, bet dainās var atrast ziņas par divdesmit diviem.

Dainās parādīta mūsu senču ikdiena – kā dzīvoja, strādāja, vērpa, auda. Agrāk, kad cilvēki dzīvoja slīkšņās, nebija iespējams turēt aitas, tāpēc izmantoja koku vilnu. Stabilu otro vietu ieņēma kārklu audumi. Kārli, nātres, liepa un ozols tika izmantoti visbiežāk. Plaši izmantoja arī vītola audumus. Tie pieminēti arī hronikās. Pat no ābeles darināja deķus un kroņus. Tas viss smalki aprakstīts dainās.

Savukārt purvos izmantoja vilkukūlu. Tas ir viens no senākajiem audumiem. Vilkukūla aug ciņos un no tās sanāk skaisti brūni un ļoti, ļoti silti audumi. „Izbradāju purvus, mežus, kūlas cimdi rociņā.”. No kūlas taisīja tādus pašus cimdus kā no ozola. „Purva krekli mugurā, purva kroņi galviņā.” Mīkstuma ziņā purva kūla ieņēma trešo vietu. Arī tās audumi ir ļoti veselīgi.

Visgrūtāk uztaisīt audumu no egles un priežu skujām. Tas ir ķēpīgi, bet var. Dainās teikts: „Skuju deķis mugurā.” Gani, ejot ganos, sildījās ar skuju deķi. Praktiski šos audumus izmantoja visu mūžu. Viens kamzolis kalpoja visam mūžam. Reizi gadā upē to izmazgāja. Jau gadu vecam bērniņam mugurā vilka gobas kreklu, un to pēc tam nodeva nākošajam bērnam.

Agrāk mazu bērnu šūpuļus iekāra pīlādža vilnas striķos, lai pīlādzis no visām četrām pusēm viņu sargātu. Pīlādzi izmantoja tikai aizsardzībai.

Vairāk ar vilnas ieguvi un pīšanu nodarbojās vīrieši. Vaska drānas audumu prata nopīt jebkurš vīrietis. Viņi neizmantoja ne vārpstiņas, ne ratiņus, jo tādi vēl neeksistēja. Vērpšana notika tikai ar rokām, virpinot vilnu vienā virzienā no tapiņas līdz tapiņai, kamēr bija nopīts vajadzīgais garums. Pēc tam paņēma atbilstoša lieluma rāmi un taisīja audumu. Katrai lietai bija savs rāmis.

Kā ierasts, jau septīto gadu pēc kārtas, 21. jūnijā Spārnu pilskalnā norisināsies kamermūzikas vakars par godu operdziedātāja Jāņa Vītiņa piemiņai. Tie būs divi koncerti – plkst.17.00 Īles baznīcā skanēs “Senā mūzika saulgriežos”, bet plkst. 19.00 pilskalnā “Mīlas melanholija”. Par visu plašāk "Klasikas" studijā stāsta dziedātāja, diriģente un Spārnu pilskalna koncertu  mākslinieciskā vadītāja Nora Kalniņa.

Saulgriežu vakara kulminācija būs maģiskajā simtgadīgo egļu ielokā Spārnu pilskalnā, vietā, kur reiz dzīvojis un saimniekojis operdziedātājs Jānis Vītiņš. Tur plkst. 19.00 skanēs šai vietai un notikumam par godu īpaši veidots kamermūzikas koncerts “Mīlas melanholija” ar Sinfonietta Rīga stīgu kvartetu un operas baritonu Rinaldu Kandalincevu. Šogad priekšplānā vēlīna klasicisma un romantisma mija, skanēs Bēthovena pirmais stīgu kvartets, Šūberta Kvartetskaņdarbs D 703, no kura saglabājusies vien pirmā daļa, bet tā ir pasaulslavena aiz skaistās mūzikas. Kā arī neīstenotas mīlas pilnie Šūberta “Cēlie valši”. Koncertā īpašā pārlikumā stīgu kvartetam skanēs Šūmaņa dziesmu vainags “Dzejnieka mīla”, kas komponēts 1840.gada maijā un jūnijā un ir viens no slavenākajiem romantisma laikmeta dziesmu cikliem. Neizpaliks arī latviešu simfoniskās mūzikas ikona Dārziņa “Melanholiskais valsis”, kas tapis kādas vasaras nakts vīzijas iespaidā. Šī ir jaunības mūzikas programma, aiz to tā iederas dabas pilnplaukuma jeb vasaras saulgriežu laikā, kad dzīvības sulas ir zaļoksnas un straujas, paralēli simbolizējot arī Jāņa Vītiņa pāragro aiziešanu, dzīves pilnbriedā esot.

​Savukārt, Saulgriežu vakars iesāksies atjaunotajā Īles baznīcā, kur plkst. 17.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras studenti uzstāsies koncertprogrammā “Senā mūzika saulgriežos”. Koncertprogrammas idejas autore ir Senās mūzikas katedras vadītāja, Latvijā un Eiropā zināmā klavesīna virtuoze Ieva Saliete. Īles dievnams tiks pieskandēts ar itāļu un angļu baroka komponistu mūziku, kas savulaik skanējusi galmos un karaļnamos. Mēs dzirdēsim Skarlati, Freskobaldi, Kavalli, Rossi un Bula mūziku, kas skanēs uz perioda instrumentiem -  klavesīna, vijoles, flautas un balss izpildījumā. Koncertā īpaša vieta atvēlēta austriešu izcelsmes komponistam Heinrikam Bīberam, kurš ir viens no pirmajiem, kas rakstījis solokompozīcijas vijolei. Skanēs viņa pasaulslavenās “Rožkroņa sonātes”.

Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa.

Kāpēc viduslaiku bibliotēkās grāmatām bija stipras dzelzs ķēdes? Kāpēc tika veidotas katenātu (libri catenati, latīņu) jeb ķēžu grāmatu bibliotēkas? Pirmā atbilde vienmēr bijusi – lai nodrošinātos pret zagšanu. Bet varbūt grāmata (proti, tās saturs) ir bīstama, agresīva, tā būtu jāieslēdz, jāpieķēdē, lai nenonāktu nepiederošas personas rokās? (Lai atceramies stāstu par Hariju Poteru un epizodi Cūkkārpas bibliotēkas Slēgtajā nodaļā (Restricted section, angļu). Bet vai patiesi? Vai tam nav cita, racionāla skaidrojuma?

Ķēde, kas fiksē grāmatu pie plaukta vai lasāmpults paredzēta drīzāk tam, lai saglabātu kārtību grāmatu skapjos un daudzu lasītāju  apmeklētās lasāmzālēs. Un vēl – grāmatas pieķēdēšana nevis ierobežo lasīt- un studētkāri, bet nodrošina to, lai svarīga grāmata ir visiem (kādam noteiktam lasītāju lokam) un vienmēr pieejama.

To norāda pirmās, senākās ziņas par pieķēdētajām grāmatām. Proti, 11. gadsimtā Elzasā, Veisenburgas benediktīniešu klostera baznīcā bijušas četras pieķēdētas psalmu grāmatas; psaltērijs (Psalterium) ir svarīga viduslaiku liturģiskā grāmata, kas garīdzniekiem kalpoja ikdienas aizlūgumiem, tās saturā baznīcas gada ritējumam paredzētie psalmi, litānijas svētajiem.

“Klosteris bez grāmatu skapjiem ir kā pilsēta bez ieroču arsenāla” (Claustrum sine armario, quasi castrum sine armamentario, latīņu), teica 12. gs. augustīnietis Žofruā de Breteijs (Geoffroy de  Breteuil, +1149).

Viduslaiku bibliotēku daudzus gadu simtus  veidoja lielāki vai mazāki rokrakstu sējumi – pergamenta vai papīra kodeksi ar ādu pārvilktos koka vākos. Klosteriem bija savas bibliotēkas, dažiem izcilas, lielas un bagātas, citiem – pieticīgākas. Lasīšana (lectio monastica, latīņu) bija klauzūrai pakļauto klostera iemītnieku ikdienas dzīves norise. Slēgtajā klostera kopienas dzīvē bija paredzēti gan skaļi liturģiski lasījumi dievkalpojumos, bet visbiežāk brāļi vai māsas kopīgu pusdienu laikā refektorijā (remterī) noklausījās skaļu priekšā lasījumu (collatio ad mensam, latīņu): kādu atbilstošu teoloģisku tekstu, Bībeles vietu, citkārt stāstu par konventa vai ordeņa vēsturi. Monastiskā dzīvesveida sastāvdaļa bija individuāla jeb kontemplatīva lasīšana, lai lasot iedvesmotos lūgšanām un pārdomām. Tad grāmatu klosterbrālis (klostermāsa) lasīja pats vai nu savā guļamtelpā (dormitorijā) vai citā tam paredzētajā vietā. Viduslaiku intelektuālo eliti veidoja dominikāņu un franciskāņu ordeņi, kuru radītajās un uzturētajās mācību iestādēs vismaz kopš 13.gs. nodevās vairākus gadu ilgstošām teoloģijas, filosofijas, dabaszinātņu un mākslu studijām.

Sprediķotāju (dominikāņu) un ubagotājmūku (minorītu) ordeņi veidoja vairāku līmeņu skolu tīklojumu, darbojās universitātēs. Visnopietnāko darbu ar grāmatām prasīja studijas, kas prasīja dziļi nodoties sholastiskajai lasīšanai. Ja klosterim bija sava mācību iestāde, tad lasīšana bija neatņemama mācību daļa, grāmatas bija nepieciešamas teoloģijas, tiesību, hagioloģijas, homilētikas studijām. Sholastiskā lasīšana prasīja rūpīgi studēt dažāda satura tekstus, meklēt citātus, salīdzinātu un pārbaudīt formulējumus. Turklāt ordenis gādāja tā deleģētajam augstskolas studentam vajadzīgās grāmatas.

Garīgie ordeņi uzturēja plašas klosteru bibliotēkas, tomēr grāmatu krājums bija klostera vai ordeņa īpašums, nevis studenta vai ordeņa garīdznieka personīgā manta. Arī viduslaiku laicīgo universitāšu vidē sholastiskā lasīšana bija obligāta. Tātad grāmatas bija ļoti pieprasītas, nepieciešamas visai plašam lasītāju lokam, kā klosteros, tā augstskolās. Pirmajās jaundibināto universitāšu bibliotēkās noteikti bijuši visai ievērojami ķēžu grāmatu krājumi. Lielākajā vēlo viduslaiku universitātē, Parīzes Sorbonnā (izveidota 1150), 14. gs. vidū bija 1722 rokrakstu kodeksi; Heidelbergas universitātei 15.gs. vidū piederēja 800 manuskripti.

Sena gravīra rāda Leidenes universitātes  profesoriem un studentiem pieejamo bibliotēku ar pultīm un pieķēdētām grāmatam, kas ierīkota 1610. gadā un veidota pēc Sorbonnas parauga.

Piekļuvi universitāšu bibliotēku krājumiem visai stingri regulēja noteikumi, katrā augstskolā atšķirīgi. Daudzu Vācijas universitāšu bibliotēkās varēja strādāt tikai profesori, kam tika izsniegta bibliotēkas atslēgas. Oksfordas universitātes bibliotēkā 1412. gada drīkstēja lasīt tikai tie absolventi, kas jau 8 gadus bija studējuši filosofiju. Turklāt Sorbonnas un Oksfordas universitāšu bibliotēkas jau 13. gs. bija sadalītas divās daļās: “lielo bibliotēku” (magna libraria, latīņu) jeb  publikas (kopīgo) bibliotēku (bibliotheca publica, latīņu) veidoja uz vietas lasāmie pieķēdētie sējumi, bet grāmatas no plauktos un lādēs glabātās “mazās bibliotēkas”(parva libraria, latīņu) varēja arī aizlienēt un ņemt uz māju.

“Mazo bibliotēku” dažviet sauca arī par slēgto (savrupo)  bibliotēku (bibliotheca secreta), to veidoja lielākoties tekstu dublikāti. Gluži tāpat arī klosteru bibliotēkās – viena daļa izcilāko grāmatu glabājās atsevišķi un bija domātas noslēgtam lokam, bet otra daļa bija izkārtota  visiem – garīdzniekiem, klosterbrāļiem un audzēkņiem pieejamos plauktos.

Klostera grāmatu krājumam bieži ierādīja kādu atsevišķu telpu, grāmatas tika glabātas lādēs vai skapjos, un lielākoties guļus, kārtotas tematiskās grupās. Tikai vēlajos viduslaikos grāmatas sāka likt plauktos.

Smagās un lielās grāmatas visbiežāk turēja uz slīpām pultīm  vai lasāmsoliem, lai lielos un smagos sējumus varētu lasīt stāvus – tā vieglāk strādāt, ērtāk lasīt sīkiem burtiem blīvi rakstīto tekstu, tā tiek optimāli izmantots pieticīgais lasītavas apgaismojums. Tikai lēnam izveidojās ieraša lasīt sēdus. 

Smago sējumu pie slīpās pults fiksēja kalta dzelzs ķēde, kuras gredzens tika uzvērts uz metāla stieņa pults augšpusē, bet otrs gals piestiprināts grāmatas vākam. Jāzina, ka viduslaiku kodekss ārēji ir visai ‘mazrunīgs’: sējumam ādas vākos nav nav ātri  atpazīstamu  ārējo pazīšanas zīmju (titula uzlīmju, etiķešu, uzrakstu uz muguriņām, šifru, inventāra Nr.). Grāmatai nav izteiksmīga vāka, titullapas, apdrukātas muguriņas. Tikai kāda neliela pergamenta uzlīme ar pāris vārdiem vai numuru uz vāka... vai ar melnu tinti lieliem trekniem burtiem uzrakstīts zīmīgs vārds uz grāmatas griezuma; jo grāmatas plauktos bieži novietoja ar ādas muguriņu uz iekšu...

Tāpēc kārtības uzturēšana senā klostera vai universitātes bibliotēkā ar daudziem gandrīz vienādiem brūnas ādas sējumiem ir būtiski svarīga; grāmatai ir tik viegli nomaldīties un pazaudēties starp līdzīgajām.

Grāmatniecības vēsturnieks Henrijs Petroski asprātīgi teicis: “Mēs parasti domājam par grāmatām, nevis par to plauktiem. Ielikt grāmatu atpakaļ plauktā ir apmēram tas pats, kas ielikt atpakaļ sardīni konservu kārbā” (Henry Petroski, 1999).

Ne velti latīņu valodā viduslaiku  bibliotēkas glabātāja – ‘armarius’ apzīmējums atvasināts no vārda ‘armarium’ – skapis. Labs bibliotēkas pārzinis jeb ‘skapinieks’ darīs visu, lai grāmatas zinātu savu vietu arī tad, ja bibliotēku vēlas lietot daudzi apmeklētāji. Efektīvs viduslaiku risinājums bija ķēde, kas piesaista grāmatu vietai: lasāmpultij vai plauktam. Ķēde var nosargāt bibliotēkas krājumus; tā līdz pret zagšanu – grāmatu nav daudz, un tās ir ievērojama vērtība; pret sajukumu krājumā un pavaļīgi izņemšanu un atvietošanu. Turklāt ķēde pasargā masīvo un vērtīgo kodeksu no kritiena.

Grāmatu pieķēdēšanas prakse apsīka līdz ar grāmatiespiešanas straujo progresu: grāmatu skaits strauji pieauga, arī sējumi vairs nebija tik masīvi un smagi.

Grāmatu pieķēdēšanas vēsturē slēpjas arī kādi paradoksi. Proti, dažkārt grāmatu pieķēdēja, lai to publiskajā telpā varētu brīvi lasīt visi. Anglijas karlis Henrijs VIII 1537. gadā pavēlējis pieķēdēt Bībeli katrā draudzes baznīcā, lai draudzes locekļi var tai paši piekļūt un lasīt. Citviet līdzīgu iemeslu dēļ ticis pieķēdēts katķisms. Tāpat arī Anglijas karalis Eduards VI 1547. gadā lika turēt baznīcā pieejamā vietā Bībeli angliski un Roterdamas Erasma  Evaņģēliju pārstāstus latīniski (Paraprhrases, 1517). Tā garīdzniekiem un  draudzei ik brīdi bija pieejama stacionāri vienā vietā fiksēta grāmata.  Reformācijas laika prakse bija balstīta protestantisma pamatprincipā sola scriptura (tikai raksti), kas jau agrāk bija tikusi aprobēts viduslaiku klostera baznīcā Veisenburgā.

Viduslaiku  atmiņas (memoria) un piemiņas kultūrā iekļaujas senajos testamentos un dāvinājumu dokumentos  izteiktā griba dāvināt kādam klosterim (baznīcai, bibliotēkai) ķēžu grāmatas. Tā līdz ar pieķēdētajām grāmatām ilgstošā piemiņā  tiktu saglabāts arī dāvinātāja vārds.

Ir iespējams joprojām apmeklēt vairākas senas bibliotēkas, kas saglabājušas sākotnēji izveidotās ķēžu grāmatu lasītavas: vecākā ir Itālijā, Čezēnas (Cesena) pilsētā netālu no Boloņas. Tur joprojām aplūkojama 15. gs. vidū (1447–1452) izveidotā Malatestu ģimenes  bibliotēka Libraria Malatestiana, kuras sākotne ir  vietējā franciskāņu klostera grāmatu krātuve. Malatestu bibliotēkas lasītavā pie pultīm pieslēgti 343 viduslaiku manuskripti. Anglijā, Oksfordas universitātes Bodleana bibliotēkas ievērojamākā un senākā daļa ir Hamfrija Lankastera, Glosteras hercoga (Humphrey, Duke of Gloucester, 1390–1447) ķēžu grāmatu bibliotēka (281 sējums), ko hercogs bija novēlējis universitātei. Herfordas katedrāles (Hereford Cathedral) ķēžu grāmatu bibliotēka ierīkota 17.gs. vidū un tajā atrodas 229 viduslaiku manuskripti. Holandē,  Zitfenā (Zutphen), Sv. Valbergas baznīcas bibliotēka tikusi pieķēdēta tikai 1546.gadā, jo tad sākuši zust sējumi, un tika pieņemts, ka Sātans zog vērtīgākās grāmatas. Pēc apspriešanās tika pieķēdētas 286 grāmatas. Katra ķēde tika apslacīta ar svētītu ūdeni.

Iesējumam piestiprinātā ķēde visdrošāk liecina par grāmatas piederību kāda klostera bibliotēkai. Ķēžu grāmatu bibliotēkas noteikti bija arī Livonijā, Rīgā. Daudzas grāmatas ar 15. gs. pēdējā trešdaļā / 16. gs. sākumā kaltām dzelzs ķēdēm (un ķēžu stiprinājumu paliekām) lielākoties nākušas no diviem nozīmīgākajiem Rīgas klosteriem – no Rīgas Sv. Jāņa Kristītāja dominikāņu klostera un Rīgas Sv. Katrīnas franciskāņu observantu klostera.

Tomēr nav zināms, kur Rīgas franciskāņu un dominikāņu klosteros bija ierādīta vieta viņu grāmatu plauktiem un lasāmpultīm. Tāpat nevar ar pārliecību apgalvot, ka klosteru grāmatas iesietas un ķēdes piestiprinātas tieši Rīgā. Pēc reformācijas laika nemieriem daudzas abu klosteru grāmatas nonāca Rīgas pilsētas pārziņā un nogulās Rīgas pilsētas bibliotēkā. Tagad Latvijas Universitātes bibliotēkas krājumā ir visai ievērojams, unikāls  katenātu krājums: 76 kodeksiem ķēde ir saglabājusies (tie ir 15.gs. 70.–90. gadu iespieddarbi, un pāris 16. gs. sākuma (1505–1519) izdevumi); vēl 40 grāmatas savu ķēdi laika gaitā ir zaudējušas, kaut ķēdes stiprinājuma paliekas tās esamību pārliecinoši  apstiprina.

Te jāpiebilst, ka racionālisma laikmets pret ķēžu grāmatām bija visai nežēlīgs, daudzas lielās, modernās bibliotēkas lika smagās un neveiklās ķēdes noņemt, lai tās netraucētu. Rīgas katenāti ir lieliska, patiesi autentiska viduslaiku materiālās kultūras liecība, kas stāsta par ļoti senu grāmatniecības tradīciju.

Jauniznākušo grāmatu skaitā ir daudz interesantu pētījumu par grāmatniecības vēsturi, jo 2021.–2025. gadu periodā tiek atzīmēta latviešu grāmatas piecsimtgade. Par vienu no tādiem izdevumiem Liegas Piešiņas sarunā ar Paulu Daiju – literatūrzinātnieku, apgaismības laikmeta Baltijas literārās kultūras un sabiedrības pētnieku.

Pauls Daija komentē grāmatā pētīto vēsturisko posmu:

Laikmets, kam ir veltīta grāmata, ir varbūt viens no noslēpumainākajiem laikmetiem latviešu grāmatniecības vēsturē. Uz vāka ir lasāmi gadskaitļi 1815. līdz 1848. Abi šie gadskaitļi iezīmē nozīmīgus politiskus pavērsiena punktus Eiropas vēsturē, bet tie arī iezīmē sākumu un beigas klusajam, mierīgajam, lai arī leģendu apvītajam Bīdermeiera laikmetam latviešu grāmatniecībā. Tas ir laiks, kas bieži tiek aprakstīts kā ‘vēl ne un vairs ne’ – kaut kas liels ir beidzies, kaut kas cits vēl nav sācies. Un faktiski tas bija tas, kas mani ieintriģēja pašā sākumā – saprast, kas notiek laikā, par kuru saka, ka nekas nenotiek.”

Rakstīšana, bieži vien anonīma vai ar pseidonīmu, kļuva par izplatītu praksi:

19. gadsimta pirmajā pusē autoru klāsts kļūst nepārskatāms. Ļoti populāra prakse bija parakstīties ar iniciāļiem, vispār neparakstīties. Pašiem autoriem autorība nešķita būtiska – tuvu pusei grāmatu, kuras es aprakstu, iznāca bez autora norādes.

Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs.

Vai esat kādreiz turējuši rokās mazu, zobainu papīra gabaliņu ar valsts nosaukumu un attēlu? Pastmarkas. Tās nav tikai līdzeklis pasta nosūtīšanai – tās ir kā mazi mākslas darbi, kā logi uz dažādu valstu vēsturi, kultūru un notikumiem.

Pastmarku kolekcionēšana jeb filatēlija sākās jau 19. gadsimtā, neilgi pēc pirmās markas izdošanas – 1840. gadā Lielbritānijā tika izdota leģendārā pastmarka "Melnais Penijs". Uz tās attēlota karaliene Viktorija un to uzskatām par pirmo oficiālo pastmarku pasaulē. Šodien viens šāds oriģināls, labā stāvoklī, maksā vairākus tūkstošus eiro.

Taču viena no dārgākajām markām pasaulē ir “Britu Gvineja” – šobrīd ir zināms tikai viens tās eksemplārs. Tā izdota 1856. gadā Britu Gviānā, un 2014. gadā tā pārdota par vairāk nekā deviņiem miljoniem dolāru.

Tā ir maza, purpursarkana marka, ar roku rakstītiem iniciāļiem un nominālvērtību uz tās. Vēl viena dārga leģenda ir Zviedrijas “Dzeltenais šiliņš”, kas tika kļūdaini iespiests dzeltenā krāsā, nevis zaļā. Šī drukas kļūda padarīja marku īpaši retu, un ir pieņēmums, ka tās vērtība ir ap trim miljoniem eiro.

Latvijas filatēlijā nozīmīga ir pirmā neatkarīgās Latvijas pastmarka, izdota 1918. gada decembrī – tā bija drukāta uz vācu kara kartēm papīra trūkuma dēļ. Šīs markas ir kļuvušas par īpaši pieprasītu kolekcionāru mērķi. Atkarībā no stāvokļa un kartes fragmenta, kas redzams uz markas aizmugures, to vērtība var sasniegt vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro.

Tāpat arī īpaši retas un vērtīgas ir markas, kas izdodas kļūdaini – piemēram, ar nepareizu krāsu, nobīdītu druku vai citu defektu. Filatēlijas pasaule novērtē ne tikai skaistumu, bet arī retumu un stāstu, kas slēpjas aiz katras markas.

Šodien pastmarku kolekcionēšana nav tikai hobijs vecākajai paaudzei. Arvien vairāk jaunu cilvēku, arī digitālajā laikmetā, aizraujas ar šo relaksējošo un aizraujošo nodarbi. Daudzi meklē īpašus izdevumus, veido tematiskās kolekcijas – par dzīvniekiem, sportu, kosmosu vai vēsturiskiem notikumiem.

Internets ir atvēris jaunas iespējas – kolekcionāri tagad mainās ar markām globāli, piedalās izsolēs un pat digitalizē savas kolekcijas.

Arī Latvijas Pasts ir kolekcionārs. Mūsu kolekcijā ir vairāki tūkstoši retu un unikālu pastmarku, kas izdotas gan Latvijā, gan arī ārvalstīs. Mūsu kolekcijas vērtība šobrīd arī tiek vērtēta uz vairākiem miljoniem eiro. Tomēr šis ir demokrātisks hobijs! Pat ar nelielu budžetu iespējams sākt savu kolekciju. Varbūt nākamreiz, saņemot pastkarti vai aploksni ar marku, aplūkojiet to uzmanīgāk. Iespējams, jūsu rokās ir neliela vēstures liecība, kas reiz kļūs par retu dārgumu.

Tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir ap 20 līdz 30 miljoniem filatēlistu. Ķīna ir viena no aktīvākajām valstīm, kur valdība izdod īpašas markas, un kolekcionēšana tiek uzskatīta par cienījamu hobiju.

Daudzas ķīniešu markas (īpaši 1960.–1970. gadi) ir kļuvušas par ļoti vērtīgām. Šajā valstī ar filatēliju aizraujas ap septiņiem miljoniem cilvēku. Arī Indijā un ASV ir lielas filatēlistu kopienas. Eiropā – Lielbritānijā, Francijā un Vācijā ir aktīvi filatēlijas kolekcionāri. It īpaši Vācijā ir spēcīgas filatēlijas tradīcijas, daudz filatēlistu klubu, un viena no lielākajām tirgus vietām Eiropā.

Latvijā precīzas statistikas nav, bet filatēlistu kopiena Latvijā joprojām ir aktīva. Piemēram, Latvijas Filatēlistu savienība apvieno vairākus simtus kolekcionāru, taču daudzi Latvijas filatēlisti veido savas kolekcijas diskrēti un reti dalās ar savu kolekciju daudzveidību.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde.

Lai gan mākslīgais intelekts spēj uzrādīt tikai ap simt dažādu papīra veidu, patiesībā to ir vairāki simti – gan informācijas pārnesei un tehniskiem risinājumiem, gan mākslai, sociālajai sfērai un higiēnai.

Variējot šķiedru izejvielas, pildvielas, līmvielas un apstrādes veidus, iespējams iegūt no plāna, zirnekļtīklam līdzīga līdz biezam, jau par kartonu sauktam papīram. Piemēram, drukai paredzēto papīru ražo no dažāda garuma šķiedrām, lai, iespiežot tekstu, palielinātu krāsas saķeri ar virsmu, bet rakstāmpapīru pārklāj ar līmes slāni, kas neļauj tintei izplūst.

Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos senajā Ķīnā papīru izgatavoja dažādiem nolūkiem – dokumentiem, mākslai, naudai, un – tika ražots pat tualetes papīrs!

Tas, pretēji maldīgajam priekšstatam par zemu ilgmūžību, veco ļoti lēni, jo ražots no tīrām šķiedrām, bez piedevām. Bet vēl krietni pirms tam, 2. gadsimtā p. m. ē.  Pergamas pilsēta Mazāzijā jau sacentās ar Aleksandriju Ēģiptē par varenākās bibliotēkas statusu. Ja Ēģiptē rakstīja uz niedru papirusa, kura eksportu aizliedza, lai kavētu citu valstu rakstniecības attīstību, tad Pergamas meistari, savukārt, pilnveidoja līdz tam Persijā pazīstamo diftēru – rakstīšanai sagatavotu ādu.

Teļu, kazu vai aitu ādas mērcēja kaļķu šķīdumā, vilka uz rāmja, attīrīja no abām pusēm ar speciālu diskveida nazi, žāvēja, grieza loksnēs, pārklāja ar krītu un tad – lietoja rakstīšanai un zīmēšanai.

Rakstīto, turklāt, varēja nodzēst, jeb noskrāpēt, kas pieļāva vairākkārtēju izmantojumu. Par godu Pergamas pilsētai šo materiālu nosauca par pergamentu. 

Dažādos Eiropas reģionos pergamenta izgatavošanai izmantoja atšķirīgas ādas: Itālijā – tās bija kazas, Spānijā un Anglijā – aitas, bet Francijā – teļādas.

Pergamenta biezums variēja no bieza līdz ultraplānam, sasniedzot vien milimetra desmito daļu. Šādu materiālu izgatavoja no nedzimušu dzīvnieku ādām.

Vēlākajos gadsimtos pergaments, pārspējot papirusu, bija galvenais  rakstāmmateriāls, līdz to nomainīja papīrs, bet dokumentus uz pergamenta rakstīja līdz pat 19. gadsimtam, jo materiāla izvēle norādīja arī uz dižciltību un varu.

Jāpiebilst, ka mūsu dienās par pergamentu dēvē ne tikai apstrādātu ādu, bet arī taukizturīgu, ar silikona kārtu pārklātu papīru, ko pielieto gan kā iepakojuma, gan kā cepampapīru. Pergamentu atdarina arī citas papīra šķirnes, ko lieto mākslas darbu reprodukcijām, grāmatzīmēm un suvenīriem.

Latvijas Valsts vēstures arhīvā pergamentu kolekcija ietver ap trīs tūkstošiem vienību.

Pergaments ticis lietots gan atsevišķu dokumentu veidošanai, gan iesējumu lapām, gan vāku apvilkšanai, piemēram, Rīgas Rātes 17.–18. gadsimta protokolu grāmatām. Vecākais pergamenta dokuments – bīskapa Alberta rīkojums  par Sv. Jura hospitāļa dibināšanu Rīgā – datēts ar 1220. gadu.

Ir pieņemts, ka Rīgas pilsēta dibināta, bīskapam Albertam pārceļoties no Ikšķiles, 1201. gadā. Tomēr skaidrs, ka tai laikā pilsēta vēl tikai veidojās un par pilsētnieku kopienas un pašpārvaldes noformēšanās brīdi var uzskatīt 1226. gadu, kad tapis pirmais dokuments ar senāko Rīgas pilsētas zīmogu.

Viduslaiku pergamenti izceļas ar izsmalcinātiem rokrakstiem un kaligrāfiskiem zīmējumiem – dokumentu saturu rotā  eņģeļi, vienradži, putni un pat kaķis ar peli.

Interesanti, ka skaistākie – ar zeltu un krāsām iluminētie pergamenti, bieži vien nav tie vēsturiski nozīmīgākie. Viens no pašiem greznākajiem ir kāds 15. gadsimta beigās no Romas sūtīts salīdzinoši maznozīmīgs dokuments.

Tā kā Latvijas teritorija gadsimtu gaitā ir atradusies vairāku varu krustcelēs, tad pergamentu kolekcijā ir gan 13.–14. gadsimta pāvestu bullas par teritoriju sadali Eiropā, gan Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa 1621. gada apstiprinājums Rīgas pilsētas privilēģijām.

Iespējams, dzirdot vārdus “pāvesta bulla”, iedomājamies kādu ļoti iespaidīgu dokumentu. Tomēr bullas var būt arī visai necilas. Tas, kas dokumentu padara par bullu, ir pievienotais svina zīmogs.

Tieši pergamenta dokumentos pirmoreiz nosaukti senākie pilsētu, muižu un apdzīvoto teritoriju vietvārdi, piemēram, Viļņas senākais pieminējums atrodams 1323. gada dižkunigaiša Ģedimina vēstulē, kuru ik pa laikam Lietuvas kolēģi deponē izstādēm.

2020. gadā Latvijas Nacionālajā arhīvā tika izveidots pergamentu reģistrs, kolekcija digitalizēta un šobrīd pieejama arī arhīva lasītavā.

Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs.

No ozola agrāk daudz darināja audumu. Tas bija pats siltākais materiāls, kas ne tikai pasargāja no sala, bet arī ārstēja. Mūsu tauta savu viscēlāko koku – ozolu –, izmantoja jau sirmā senatnē, kad pārsvarā paši dzīvoja ozolainēs, un tas viss izlasāms dainās.

No ozola vilnas taisīja kroņus un meiteņu zīļu vainagus, brunčus, segas un zirga deķus, filčus, cimdus un cepures. Ozola vilna ļoti silda. Tāpat kā citi koki, ozols pārsvarā rūgst divus gadus. Pēc tam, kad divus gadus koks izrūdzis, ievāc šķiedru. To izmazgā, izsukā un iegūst skaistu vilnu. Ir arī baltozols un tā šķiedra ir baltāka. No baltozola taisīja siltus zirga deķus. Baltozols ir, ja celms ir jau nolauzts un salnas apēd mizu. Zem tās pēc tam parādās balta šķiedra. Smiltenes pusē ir daina: „ Baltozola sagšu audu, kalniņā sēdēdama.”.

Vissmalkāko ozola vilnu var iegūt no pirksta resnuma zariņiem. No tādas tika taisīti krekli. „Es noaudu skaistu kreklu, no ozolu pazarēm”. Tik tēlaini dainās pateikts, ka cilvēki pat prāto, kā var no ozola zariem uztaisīt kreklu? Kārtainos vainagus taisīja no ozola vilnas.

Visskaistākie bija zīļu vainagi, kurus meitas darināja tikai vienai dienai – savām kāzām. Kārtām sapina ozola dzīparu un pašās beigās liepas diegā savēra ozola zīles.

Zīle simbolizē auglību un pārticību. Zīļu vainagus agrāk nodeva mantojumā un tie varēja būt milzīgi. Ar ozola vainagu nekad nesvīdīs galva, būsi pasargāts no saules, vēja un aukstuma.

Ozola vilnu bieži izmantoja arī cimdiem un cepurēm. Dienas laikā var uztaisīt vienu cimdu. To pina kārtām. Sāka no dūres uz leju, bet pēc tam otru kārtu jau uz augšu. Pats pēdējais bija īkšķis. Kad cimdiņš bija nopīts, to noņēma, kārtīgi izklapēja un aukstā ziemā varēja vilkt. Arī siltākās villaines un deķus taisīja tieši no ozola.

Ozols tevi pabaroja, apģērba un izārstēja. Jauni vai veci vilka ozola vilnas kreklus un cimdus, sedzās ar ozola vilnas segām.

„Izšūpoju bāleliņu ozoliņa zariņā, man apsedza vedekliņa ozolzara villainīti.” Dainā skaidri un gaiši pateikts, ka no ozola zaru vilnas taisīja villaines. Var taisīt pat ozola vilnas stīgas. Arī dainās minēts, ka dieviņš spēlēja uz ozola stīgām. Un tiešām, ozola stīgas ir ļoti skanīgas. Arī tās, līdzīgi kā liepas stīgas, var izmantot koklēm un cimbalām. Stīgas taisa tikai no jēlā ozola, kas norūdzis pusceļā. Šāda šķiedra ir kā zirga astri – stipra un izturīga kā makšķeraukla. Ar tādu diegu var gan šūt, gan to izmantot koklēm.

No zīlēm var uztaisīt arī padsmit ēdienus – var cept maizīti, plāceņus, dažāda veida cepumus un kafiju. Arī kvasu un alu agrāk darīja no zīlēm.

Bada gados zīļu miltus izmantoja jebkuram ēdienam kā saistvielu. No zīļu masas var pagatavot pat šokolādi un veselīgus saldos sieriņus. Tie atgādina kakao masu. Vēsā vietā šos sieriņus var uzglabāt ļoti ilgi. Arī zīļu cepumi glabājas gadiem ilgi un ar tiem nekas nenotiek. No zīlēm var pagatavot pat ļoti garšīgas piparkūkas.

Es pats sienu zīļu sieru. Gan audumu, gan ēdienu – to visu mūsu senčiem nodrošināja ozols.

Stāsta pianists Ventis Zilberts.

Vai zini, ka Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursā, kas tiek rīkots jau gandrīz 100 gadus Polijas galvaspilsētā Varšavā, dažādos laikos piedalījušies veseli desmit pianisti, kuri tādā vai citādā veidā saistīti ar Latviju? Tikai pirms nepilna mēneša noslēdzās deviņpadsmitais konkurss, bet sākam ar pirmo sacensību 1927. gadā.

Laumai Reinholdei, pianistei un vēlākos gados  cienījamai komponistei, 21 gada vecumā bija gods būt pirmajai vēstnesei no Latvijas, kas iepazīstināja konkursa žūriju  un klausītājus ar mūsu pianisma skolu. Viņas spēles prasmes bija izkopis profesors Arvīds Daugulis Latvijas Konservatorijā.

Pēc pieciem gadiem otrā konkursa dalībniece no Rīgas Marija Novika saņēma Goda diplomu, – vērā ņemams panākums, zinot, ka viņai tolaik bija tikai 16 gadu un ka viņa konservatoriju bija beigusi kā eksterne. Solokoncerti un muzicēšana ar simfonisko orķestri pirmskara Latvijā – acīmredzams jaunās pianistes talanta apliecinājums. Nākamajā, trešajā konkursā 1937. gadā, piedalījās jau divas dalībnieces no Rīgas – Marija Bezobrazova un Roza Slovina.

Interesanti, ka Marijas klavieru klases profesors Pauls Šūberts tajā gadā bija žūrijas loceklis. Būtiski atzīmēt, ka tā ir bijusi vienīgā reize, kad kāds no  Latvijas ir vērtējis Šopēna konkursa dalībnieku spēli. 

To, ka jaunās pianistes godam pārstāvēja Latviju starptautiski, rāda viņu visai aktīvā koncertdarbība vēlāk, 30. gadu otrajā pusē. Marija Bezobrazova radioraidījumos atskaņoja gan Roberta Šūmaņa cikliskos darbus, gan Aleksandra Skrjabina vērienīgo 3. sonāti, gan Mocarta opusus. Viņa bijusi arī soliste Friderika Šopēna un Pētera Čaikovska klavierkoncertu atskaņojumos sadarbībā ar diriģentiem Jāni Mediņu un Leonīdu Vīgneru. Savukārt Roza Slovina Latvijas radioraidījumos un koncertos interpretēja Friderika Šopēna, Roberta Šūmaņa, Kloda Debisī un Jāņa Mediņa kompozīcijas. Latvijas klavierspēles stabilo profesionālo līmeni Varšavā jau pēc Otrā pasaules kara no jauna apliecināja 1960. gada konkursa dalībniece, profesora Valerija Zosta audzēkne konservatorijā Kira Lavrinoviča, iekļūstot sestā konkursa finālā un saņemot Goda diplomu.

Pēc piecpadsmit gadiem, devītajā konkursā izcilākais panākums, kas saistāms ar Latvijas vārdu, – kādreizējā Dārziņa Mūzikas skolas absolventei Dinai Jofei otrā vieta un laureātes diploms! Netieši ar Latvijas vārdu var saistīt arī otru šīs konkursa reizes dalībnieku, pianistu no Kanādas latvieti Arturu Ozoliņu, kurš īsti savu izcilību ir apliecinājis vēlāk, koncertējot daudzās pasaules eksluzīvākajās koncertzālēs. 1995. gads un trīspadsmitais konkurss – Latviju pārstāv profesores Ilzes Graubiņas studente Karina Jermaka un profesora Arņa Zandmaņa audzēkne Sana Villeruša. Toreiz itin veiksmīgā dalība pianistēm sekmēja tikko iesākto karjeras ceļu, kas tagad sazarojies ļoti daudzveidīgs – pedagoģija un koncertdarbība.

Pēdējais lielais sasniegums Latvijai līdz šim – Georgija Osokina iekļūšana septiņpadsmitajā Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursa finālā pirms desmit gadiem.

Spožs panākums ar teicamām konsekvencēm – aicinājumi piedalītos ieskaņojumos un koncertos slavenās koncertzālēs visā pasaulē!

Mūsdienās starptautisko Friderika Šopēna pianistu konkursu Varšavā var dēvēt par vienu grūtākajiem un prestižākajiem pasaulē. Uz konkursa nozīmīgumu pastarpināti norāda kaut vai tāda praktiski svarīga lieta kā godalgoto vietu balvu apmērs – piemēram, šī gada konkursa, kurš pēc skaita bija deviņpadsmitais, pirmās vietas ieguvējs saņēma veselus 60 tūkstošus eiro. Arī sestās vietas ”vērtība” – 20 tūkstoši minama bez īpašiem komentāriem.

Nākamais Šopēna konkurss risināsies atkal pēc pieciem gadiem. Man ir liela pārliecība, ka mūsu pianisma skola var nodrošināt, lai godalgoto vietu sarakstā blakus kādas personas uzvārdam atkal parādītos Latvijas vārds.

Stāsta Latvijas Universitātes bibliotēkas darbiniece, filoloģijas doktore Aija Taimiņa.

Zelta grāmata, zelta vārdi – tā ne vienmēr ir bijusi tikai skaista metafora. Šie izteicieni bija jāuztver burtiski. Vai zini, ka grāmatas savulaik greznoja arī ar īstu  zeltu? Ka zelta grāmatas “Codex Aureus” (piemēram, Codex Aureus de St Emmeran, Francija, ap 870. gadu, Bavārijas Zemes bibliotēka) vākus klāj zelta plāksnes ar filigrāniem kaltiem attēliem un zeltā iestrādātiem dārgakmeņiem? Ka evaņģēlija vārdi tika rakstīti ar zelta tinti uz purpurā krāsota pergamenta lapām?

Zeltā mirdz miniatūras un iniciāļi viduslaiku manuskriptu lapās. Foliantu vāki ar filigrānos zelta kalumos iestrādātiem dārgakmeņiem un ziloņkaulu apliecina kā  laicīgo, tā garīgo valdnieku dievbijību, bet arī bagātību un varu.

Zelta simbolika ir bagāta un daudzveidīga. Zelts metafiziski saistāms ar to, kam ir vislielākā vērtība, tas ir gudrības, apskaidrības, nemirstības, nemainības, slavas, bagātības, pārpilnības, skaistuma, greznības simbols. Kristīgajā teoloģijā tīrs zelts ir dievišķā un svētā zīme, debesu atspīdums, patiesības saule. 

Zelts ir visvērtīgākā ticīgo upurdāvana. Vecās Derības Dieva balss runā noteiktus vārdus: “Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts,” – saka tas Kungs Cebaots” (VD, Hagaja grāmata 2:8).

Bībele apraksta ķēniņa Sālamana uzcelto Jeruzālemes templi, kura durvis, sienas, griesti  bija pārklāti ar tīru zeltu, visas lietas bija darinātas no zelta (VD, Otrā Laiku 3). Zelts klāja altāri, un divu heruvimu spārnus, kas sargāja vissvētāko – Derības šķirstu ar Mozus bauslības  vārdiem, iekaltiem venkāršās akmens plātnēs. Jāņa Atklāsmes grāmatas vīzija tēlo ideālo pasauli, kurā zelts ir jaunās debesu Jeruzālemes jeb Dieva garīgās valstības uz zemes manifestācija. Jaunā Jeruzāleme ir žilbinoši grezna, mirdzoša: “pilsēta bija no tīra zelta, līdzīga skaidram stiklam. Pilsētas mūra pamati bija rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem. (..) Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs” (Jāņa Atklāsmes 21: 18,19, 23). Vērts atcerēties, ka kristīgajā teoloģijā skaistums ir transcendentāla vērtība: tas ir ārpus laika un telpas; pārpasaulīgs, tāpat kā labais un patiesais.

Akvīnas Toms (1225 -1274), turpinot Aristoteļa pausto, runājis par trim estētikas kategorijām, kas piemīt labai, skaistai lietai: “pirmkārt, nevainojamība jeb pilnība, jo lietas, kas ir izjukušas, tieši tāpēc ir neglītas. Un pienācīga proporcija jeb saskaņa. Un, visbeidzot, skaidrība, no kā izriet, ka lietas, kurām ir spilgta krāsa, tiek sauktas par skaistām”.

Perfekcija, harmonija, krāsu spožums, tātad arī greznība, cildeni (un dārgi) materiāli dara lietu (mākslas darbu, celtni, arī manuskriptu) skaistu. Vecās Derības vārdi un Akvīnas Toma uzskats palīdz skaidrot dilemmu, kā sakrālajā mākslā var savienoties kristīgās askēzes princips un īpaša, izaicinoša greznība.

Tīra zelta klātbūtne kā Bizantijas svētnīcās, tā viduslaiku rokrastu lapās izprotama visdziļāk, ja fascinējošo greznību uzlūko un skaidro kā hierotopijas (sengrieķu ἱερός – svēts un sengrieķu τόπος – vieta, telpa) elementu un izpausmi. Hierotopija ir  apzināts jaunrades process, kurā ar arhitektūras, attēlu, rituālu, gaismēnu, krāsu, skaņu, arī ar kūpinātā vīraka smaržu un dūmu palīdzību tiek veidota svēttelpa. Sakrālajā telpā zelts ir Dieva klātbūtnes apliecinājums.

Ikonas un pergamenta rokraksti muzeju vidē skatītājam raisa pētniecisku interesi un rada cieņpilnas jūtas. Atgriezties laiktelpā, lai sastaptos ar seno manuskriptu tapšanas pieredzēm ir gandrīz neiespējami. Grūti atdzīvināt emocijas, ko izjuta tālo gadsimtu garīdznieki svēto grāmatu priekšā.

Tagad tikai retajam ļauts pārliekties pergamenta manuskripta lapām pie sveces gaismas, lai bijībā un pārsteigumā pieredzētu, kā  pustumšajā, klusajā baznīcas vai klostera telpā dzīvajā sveces liesmā pēkšņi silti iemirdzas  grāmatas zelta sākumburti vai veseli zelta vārdi, kā, lapas šķirot, klusi noknikšķ pergaments, atklājot arvien jaunas nodaļas ar grezniem iniciāļiem. Hierotopijas pieredze ļauj domāt, ka grāmata un tempļa svēttelpa tika veidotas pēc līdzīgiem principiem.

Grezna grāmatas sākumlapa ir kā tempļa ieejas vārti, kas pārklāti ar zeltu un greznoti krāsām; liels, ar zeltu rotāts iniciālis ievada jaunu nodaļu un izceļ kādu būtisku vārdu, gluži tāpat, kā  templī zeltītas durvis ved arvien tuvāk svētvietai.

Misālē tas ir liels attēls ar Golgātas ainu, lūgšanu grāmatā – krāšņu, izsmalcinātu  miniatūru virkne, kas ved cauri baznīcas gadam un reizē – Kristus dzīvesstāstam. Sena kodeksa veidols stāsta par laiktelpā izvērsta teksta dramaturģiju, iezīmē akcentus un norāda uz svarīgāko. Tomēr zeltā mirdzošas grāmatas dziļākā, simboliskā  būtība manifestējas sakrālo rituālu un ceremoniju norisēs. Šādas grāmatas tapa, tika lietotas un glabātas arī Rīgā, daudzas joprojām glabājas mūsu bibliotēkās.

Gan ikonu glezniecībā, gan viduslaiku grāmatu miniatūrā zelta klātbūtne apliecina dievišķās gaismas klātbūtni. Latīņu valoda pasaka priekšā: ‘lumen’, ‘illuminare’ – gaisma, izgaismot, apgaismot, zeltīt, ‘illuminator’ – iluminators, zeltītājs. Zelts dara redzamu neredzamo, proti, dievišķo, svēto. Zelta klātbūtni jeb asistiku (assisto, latīņu val.) iluminators realizēja, ar plānu zelta foliju izklājot sagatavotu miniatūras fonu, uzliekot zelta akcentus filigrānā vinjetē vai ar zelta krāsu izgaismojot iniciāli, drapēriju. Zelta pieskāriens izceļ jebkuru toni. Lai zelta folija mirdzētu, to pulēja ar kaula instrumentu. Lai gan zelts ir dekora pabeigtības zīme, miniatūrists pirmo ieklāja zeltu, tad strādāja ar pārējām krāsām.

Par laicīgu bagātību un aizrautīgu greznoties prieku vēsta zeltījums, kas dekorē grāmatu ādas iesējumus, griezumu, muguriņu visos laikos, no Renesanses līdz mūsdienām. Zeltīšana tehnoloģijas prasa no miniatūrista, kaligrāfa un grāmatsējēja augstu profesionalitāti.

Zelta klātbūtne padara rokrakstu vai iespieddarbu par elitāru, estētiski augstvērtīgu   bibliofīlas intereses un apbrīnas objektu.

Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs. 

Latvijas pastmarkas nav tikai pasta apmaksas zīmes, tās ir arī kultūras, vēstures un dabas vēstneši. Tajās atspoguļota valsts daudzveidība un bagātība. Latvijas Pasts katru gadu izdod aptuveni 20 pastmarkas. Tematu klāsts ir bagātīgs. Laikā no 1991.gada līdz šai dienai ir izdotas vairāk nekā 500 dažādas tematikas pastmarku un to kopējais skaits pārsniedz 1000 marku. Pastmarku tirāžas gadu laikā ir mainījušās no vairākiem miljoniem līdz dažiem desmitiem tūkstošu. 

Dažas pastmarku sērijas ir ilgdzīvotājas, citas uzmirdz tikai vienu reizi. Tā, piemēram, “Tautastērpu” sērija. Šī sērija tiek izdota kopš 1993. gada, un līdz šim ir izdotas vairāk nekā 12 pastmarkas, kas attēlo dažādu Latvijas novadu tautastērpus. Sērija ir nozīmīga, jo palīdz saglabāt un popularizēt Latvijas kultūras mantojumu. Sērijas autore ir māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja.

“Ziemassvētku” pastmarku sērija tiek izdota katru gadu sākot no 1994.gada. Šī sērija ir kļuvusi par tradīciju un tiek gaidīta gan sūtītāju, gan kolekcionāru vidū. Šī sērija top sadarbībā ar dažādiem māksliniekiem un bieži ir sākums produktīvai sadarbībai starp mākslinieku un Latvijas Pastu.

Arī pastmarku sērija “Latvijas Republikai 100” bija viena no visilgāk izdotajām un nozīmīgākajām Latvijas filatēlijas vēsturē. Tā tika uzsākta 2008.gadā un noslēgta 2018.gadā. Tā bija tematiski visaptveroša un kalpoja kā vizuāla Latvijas simtgades hronika. Pastmarku sērijā desmit gadu laikā pa posmiem atspoguļoja dažādus Latvijas valstiskuma aspektus – Valsts simboliku (valsts ģerboni, karogu), Latvijas Republikas prezidentus, Saeimu un Satversmes sapulci, nozīmīgas tautsaimniecības nozares, kultūras, sporta un politikas pārstāvjus. Tās noslēguma posms 2018. gadā sakrita ar valsts simtgades svinību kulmināciju, tādējādi piešķirot sērijai īpašu simbolisku vērtību.

Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gadā tika izdota īpaša pastmarka ar nosaukumu “Latvijas karogs – karte”. Šī pastmarka bija unikāla ar savu dizainu un formu. Tā bija pirmā Latvijā izdotā neregulāras formas pastmarka, veidota kā Latvijas kartes kontūra ar valsts karoga motīvu. Pastmarkas tirāža bija miljons eksemplāru, un šobrīd tā faktiski ir izpārdota. Šī pastmarka tika atzīta par gada pastmarku Latvijas Pasta un Delfi rīkotajā konkursā, saņemot visvairāk balsu no sabiedrības. Mākslinieks: Ģirts Grīva. 

Īpaši pieprasītas un interesantas ir Atmodai veltītās pastmarkas un filatēlijas izdevumi. Tā piemēram pagājušajā gadā tika izdota īpaša aploksne veltīta Baltijas ceļa 35 gadu jubilejai. Arī pastmarkas veltītas sportistu sasniegumiem parasti kļūst par filatēlijas retumiem. 

Īpaši gribas izcelt šī gada februārī izdoto pastmarku, kas veltīta Ginta Zilbaloža animācijas filmai "Straume". Šī pastmarka kļuva par vienu no visātrāk izpārdotajiem filatēlijas izdevumiem Latvijas vēsturē. Tās tirāža bija 10 000 eksemplāru. Viss izdevums tika izpārdots nepilnas nedēļas laikā pēc izdošanas. Reaģējot uz sabiedrības pieprasījumu, Latvijas Pasts izdeva papildu 15 000 eksemplāru, un arī tās šobrīd faktiski ir izpārdotas.

Šogad sadarbībā ar Latvijas Radio izdosim tā simtgadei veltītu pastmarku. Pastmarkas dizains tiks izstrādāts, ņemot par pamatu dizaina konkursa uzvarētāja darbu. Ceru, ka šī pastmarka iekaros gan pasta sūtītāju, gan kolekcionāru atzinību un būs īpašs kolekcijas papildinājums.