Tik daudz šajās dienās tiek runāts par Rīgu. Grāmata, par kuru šoreiz runājam, saistīta ar Rīgu, Vecrīgas iepazīšanu un meitas mīlestību. Par Staņislava Rubinčika grāmatu "Pasakas par Rīgu jeb ko pastāstīja zvirbulis Čiris" Liegas Piešiņas saruna ar Janu Rubinčiku.

Elīna Reitere šobrīd dzīvo Leipcigā. Maija otrajā pusē tur notika vērienīgais Šostakoviča mūzikas festivāls, ko organizēja “Gewandhaus”. Pirms viena no koncertiem ar kinokritiķi turpat blakus esošajā klusajā bibliotēkas ēkā tikās “Klasikas” direktore Gunda Vaivode, lai uzklausītu Elīnas stāstus par Leipcigas senajām kultūras tradīcijām, par dzīvi šodien, latvisko identitāti un Vācijas politiskajām tendencēm, par krievu kultūras metamorfozēm un filmas “Straume” panākumiem.  

Leipciga vienmēr ir bijusi lielu kultūras cilvēku pilsēta, un tā tas ir arī šobrīd. Šeit rezidē mūsu izcilais diriģents Andris Nelsons, orķestrī spēlē arī latviešu mūziķi, šeit viesojas latviešu solisti, pavisam nesen arī Baiba Skride, un noteikti ir vēl daudz citu cilvēku, saistītu ar kultūru, par kuriem zina pastāstīt kinokritiķe, Eiropas Kinoakadēmijas locekle Elīna Reitere.

Elīna, ko jūs Leipcigā darāt?

Elīna Reitere: Es Leipcigā vienkārši dzīvoju, jo šeit ir mana ģimene. Mēs šeit nonācām, jo mans vīrs šeit dabūja jaunu darbu. Iepriekš visu laiku bijām dzīvojuši Rietumvācijā, bet esam ļoti laimīgi, ka nonācām tieši šeit. Man bija svarīgi, ka tā ir kultūras pilsēta, manam vīram bija svarīgi, ka tā ir lielpilsēta, jo mēs neesam lauku cilvēki, un mēs katru dienu, ejot pa Leipcigu, priecājāmies, cik šeit ir bagātīga kultūra, cik šī ir zaļa pilsēta. Te ir tuvu Berlīne un no šejienes ir viegli tikt arī uz Latviju, ja tas nepieciešams steidzami. 

Mums ar vīru jāsaka tā, kā teica Johans Volfgangs Gēte, slavenākais teikums, kas ir teikts par Leipcigu, ir Gētes "Fausta" ainā, kas notiek Auerbaha pagrabā, kur arī Gēte savā jaunībā pavadīja daudz laika. Un tur atskan teikums: "Es slavina savu Leipcigu!"

Ir gan versijas, ka Gēte to domājis ironiski, bet vēlāk dažādās sarakstēs viņš tomēr atsaucies uz to, cik Leipciga ir brīnišķīga pilsēta tieši tāpēc, ka te var izbaudīt brīnišķīgu teātri, te ir brīnišķīgas iepirkšanās iespējas jau toreiz. Mēs runājam par 18. gadsimta vidu.

Šī ir arī daudzu mūziķu dzimtā pilsēta un darba pilsēta. Tepat blakus ir Doma baznīca, kur savus darbus radījis Bahs, te ir Šūmaņa, Mendelszona mājas, šī ir arī Vāgnera pilsēta.

Elīna Reitere: Leipcigā notika arī vieni no pirmajiem ievērojamajiem spiritisma seansiem 17. gadsimta beigās, šeit darbojās tobrīd ievērojamākajiem spirtistiem Eiropā, kurš savus inscenējumus rādīja tobrīd arī dažādiem varenajiem karaļiem un hercogiem. Vienlaicīgi šī bija ievērojama tirdzniecības pilsēta, vēlāk ievērojama tipogrāfiju un izdevniecību pilsēta. Tāpēc Leipcigā pirms vairāk nekā simts gadiem tika nodibināta Vācu Nacionālā bibliotēka, kura arī šobrīd šeit atrodas. Tāpēc šeit arī notiek Leipcigas grāmatu tirgus. Tāpat. Leipcigā ir viena no vecākajām universitātēm Vācijā, ir universitātes kultūra, zinātnieku, pētnieku un kultūra.

Tāpat Elīna Reitere min, ka Leipcigā aizsākās arī vācu sieviešu kustība. Vienlaikus Leipciga jau vēsturiski ir bijusi ļoti kreisa pilsēta, un Leipcigā arī radikālais kreisums vēl joprojām pastāv. 

"Šobrīd dzīvot Leipcigā ir patīkamāk nekā visā citā Austrumvācijā, kur vēlēšanu rezultāti un aptauju rezultāti uzrāda, ka fašistiskos musturos domājošā partija "Alternatīva Vācijai" ir ļoti spēcīga, viņi komunālā līmenī ir jau pie varas. Leipcigā tas, paldies Dievam, vēl nav noticis tieši tāpēc, ka šeit ir ļoti stiprs kreisi orientēto partiju spektrs," norāda Elīna Reitere.

Elīna Reitere atzīst, ka viņai patīk draugiem no Latvijas izrādīt Leipcigas centru un pastāstīt, kāpēc Leipciga ir svarīga kultūrvieta. 

"Man ļoti patīk, kā pilsēta mēģina sevi prezentēt un stāstīt par savu vēsturi. Piemēram, ir aplikācija izveidota, kas ir saistīta ar Leipcigas mūzikas vēsturi, tā sauktās Leipcigas nošu pēdas un, tai sekojot, var iziet cauri visai pilsētai, dažādām vietām, kas ir saistītas ar to. Piemēram, Šillers šeit ir dzīvojis īsu laika periodu, bet šajos pāris mēnešos viņš ir sacerējis šos vārdus, kas tagad ir "Oda priekam" un Eiropas Savienības himna. Un pilsēta atceras par savu vēsturi, bet nedara to tādu klasisku pieminekļu formā, bet mēģina to darīt ar dažādiem mūsdienu līdzekļiem, mēģinot aizsniegt vēl citas auditorijas," stāsta Elīna Reitere.

Līdzīgas aplikācijas ir izveidotas, lai stāstītu par citiem Leipcigas kultūrvēsturē nozīmīgiem notikumiem un procesiem.

Jautāta, vai izdodas baudīt arī koncertus "Gewandhaus" labajā akustika koncerts, Elīna Reitere min, ka sezonā pāris reizes cenšas aiziet.

"Es sev esmu ļoti atvieglojusi izvēli, kā es izvēlos, uz kādiem koncertiem iet. Es paskatos, kad diriģē Nelsons. Mans vīrs smejas par mani, ka viņš bija domājis, ka mani interesē klasiskā mūzika, patiesībā es eju uz "Gewandhaus" orķestra koncertiem, lai koptu savu etnisko nacionālismu," bilst Elīna Reitere.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu preventīvās saglabāšanas departamenta direktore Inga Šteingolde.

Papīra rūpnieciskās ražošanas pirmsākums ir 1803. gads, kad Frogmoras dzirnavās Herfordšīrā, Anglijā iedarbina pirmo papīrmašīnu jeb nepārtrauktās darbības lentveida sietu, kas rotē pa apli, nodrošinot vienlaidus papīra loksnes ražošanu. Latvijas teritorijā šādu iekārtu 1849. gadā uzstāda Līgatnes papīrfabrikā. Papīrmašīnu darbina ūdens turbīna, bet izejvielas ir lini vai kokvilna.

Tā kā savākt nepieciešamo lupatu daudzumu ir sarežģīti, bieži tiek rīkotas un pat presē izziņotas akcijas. Papīrrūpniekiem nākas intensīvi meklēt jaunas izejvielas, tā nonākot pie koksnes. Tā kā koksne bija viegli pieejams izejvielu resurss, papīrrūpniecība strauji attīstījās, sadaloties divās plašās nozarēs: izejvielu un paša papīra izgatavošanā.

19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā darbojas ap 10 papīra ražotņu – Rīgā, Bišumuižā, Juglā, Jaunciemā, Liepājā, Staicelē, Ogrē, Rankā, Slokā un lielākā – Līgatnē, kuras saražoto papīru eksportēja uz visiem pieciem pasaules kontinentiem.

Rūpnieciskajā ražotnē papīrs ieguva jaunu – gludāku veidolu. Šķiedru baltums tiek iegūts, tās balinot ar hloru saturošiem savienojumiem. Tā kā koksnes šķiedras ir trīsreiz īsākas par tekstila šķiedrām, nācās pievienot vairāk līmvielas skābas dabas vielas – kolofoniju un alaunu, kas uzlaboja sasaisti ar šķiedrām.

Šāds papīrs bija piemērots ātrai patērēšanai, tomēr to raksturoja zema ilgmūžība. Īsākas šķiedras, skāba vide izgatavošanas, balināšanas un līmēšanas dēļ bija cēlonis papīra dzeltēšanai, brūnēšanai, trauslumam un rakstītā teksta dzišanai.

Pagājušā gadsimta 90. gados skābi saturošā papīra problemātiku plaši pētīja.

Vairākas Šveices, Vācijas un Spānijas kompānijas izstrādāja metodikas un izveidoja automātiskas apstrādes līnijas: šķēla papīru slāņos, lai ielīmētu balsta starpslāni, mērca grāmatas speciālos šķīdumos vai ievietoja tvaika kamerās.

Tas prasīja apjomīgus finanšu līdzekļus, turklāt solītajam simts gadu ilgmūžības pieaugumam realitātē izrādījās uz pusi īsāks ieguvums.

Šobrīd pasaules lielākie arhīvi un bibliotēkas izmanto citu stratēģiju – tādu glabāšanas apstākļu uzturēšanu, kas palēnina visu vecošanas procesu norisi, kā arī digitālo kopiju izmantošanu.

Latvijas valsts vēstures arhīvā vizualizējamas materiāla izmaiņas – no viduslaiku muižnieku  arhīvu gaišā un izturīgā papīra nonākot pie zemes un baznīcas grāmatu iedzeltenā, viegli lūstošā, un apstājoties pie brūnganajiem, jau gabalos sabirušajiem pasu reģistru un pauspapīra karšu fragmentiem.

Pētniecībai šobrīd aktuālākais ir tieši rūpnieciskā perioda – skābi saturošais papīrs: baznīcas un zemes grāmatas, būvvaldes lietas, pagastvalžu pasu grāmatas, statistikas pārvaldes, apriņķu iesaukšanas komisiju un tiesu dokumenti. Šī arhīva daļa jau sākotnēji tikusi aktīvi lietota, piedzīvojusi kara un padomju represiju laikus un izraisa interesi mūsdienu vēstures un ģenealoģijas entuziastiem. Liela daļa šo dokumentu ir digitalizēti, tomēr daļa joprojām ir tikai papīra oriģināla formā.

Izteikti brūnējušie un trauslākie dokumenti pirms izsniegšanas nonāk pie restauratoriem, kur piedzīvo plašu apstrādes ciklu, tā atgūstot daļu no savas jaunības. Prioritāti restaurācijā piešķir fondiem, kurus pēc viegliem labojumiem iespējams digitalizēt, tad dokumentiem, kuru bojājumi strauji progresē – trauslums, plīsumi, zudumi, tintes korozija vai izbalošana; kā pēdējie paliek tādi, kuru bojājumi ir neprogresējoši – ietecējumi, deformācija vai nodilums.

Īpašs prieks ir tad, ja no maziem fragmentiem izdodas salikt salasāmu attēlu, kā, piemēram, 19. gadsimta beigu Ādažu draudzes plāna sīkos pauspapīra gabaliņus izdevās salikt pārskatāmā uzmērījumā.

Taču dokumentu apjoms ir milzīgs un restaurācijas process sarežģīts, tāpēc arī Latvijas Nacionālā arhīva saglabāšanas speciālisti cīnās par dokumentu ilgmūžības paaugstināšanu, gan mēģinot noturēt klimatiskās normas glabātavās, gan dokumentus atbilstoši iepakojot un cerot iegūt jaunu, plašu, atbilstoša klimata ēku dokumentārajam mantojumam.

Siltajā vasaras laikā Vecrīgas ielās, kā ierasts, redzams vairāk cilvēku nekā ziemā, tostarp arī tūristi – gan lielākās grupās, gan pa diviem, trim, – un daudz biežāk tiek pavērtas arī lielās, smagnējās Rīgas Doma baznīcas durvis.

"Prieks redzēt, ka attaisnojies mūsu iesāktais ceļš ar mazajiem "Piccolo" koncertiem, kas notiek Rīgas Domā pulksten divpadsmitos," saka Rīgas Doma mūzikas direktors, ērģelnieks Aigars Reinis. "Varbūt ne visi ir pazīstami ar ērģelēm un ar ērģeļmūziku, bet tā ir iespēja iepazīstināt, un arī ekrānos var redzēt, kas notiek balkonā."

Jūnijā Rīgas Domā iecerēti arī dažādi vakarkoncerti, piemēram, gaidāms veltījums Pēterim Vaskam, ar koncertu viesosies "Grammy" balvas ieguvējs Hjūstonas kamerkoris, notiks arī dažādi jubilejas koncerti, tostarp pašam Aigaram Reinim, kuram jūnija beigās apritēs 50. Jubilejai par godu 29. jūnija vakarā koncertā Rīgas Domā uzstāsies Aigars Raumanis (saksofons), Džezbaroka ansamblis (Jānis Strazdiņš, Lāsma Meldere-Šestakova, Jānis Rubiks un pats Aigars Reinis), programmā: J. S. Bahs, M. Diriflē, J. Karlsons (pirmatskaņojums), Anna Veismane (pirmatskaņojums), M. Pētersone un F. H. Erlebahs džezbaroka noskaņās.

Ieva Zeidmane: Vai jums uzreiz bija skaidrs, kā gribat savu jubileju svinēt?

Aigars Reinis: Pirmajā brīdī bija doma – ko lai tagad dara? (pasmaida) Varbūt nezināju uzreiz, bet ar laiku nāca gan padoms, gan programmā iekļaujamie skaņdarbi, arī kolēģi, kas koncertā piedalīsies. [Komponists] Diriflē, jaundarbi, Džezbaroka apvienības spēle ar mūziku tādā džezīgā virzienā – tas nebūs ne džezs, ne baroks, bet tāds starpžanrs, kurā mēs šobrīd vienkārši atrodamies.

Tā ka improvizācijas elements tur ir dzīvs?

Nenoliedzami, jo nav pierakstītu nošu. Noteiktu risinājumu mēs veicam, bet ir ļoti daudz brīvības, kas var notikt arī spontāni.

Pagājušajā gadā jūs atzīmējat desmit gadu jubileju, kopš spēlējat kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani!

Jā, laiks skrien, gadi dažādiem ansambļiem nāk klāt, pašam ar'! Bet tas ir tāds brīdis, kad nedaudz atskatīties, kas darīts, un desmit gadi ar Aigaru Raumani ir bijuši ļoti, ļoti bagātīgi. Bijušas ļoti daudzas programmas – gan klasika, gan dažādi meklējumi citos virzienos, piemēram, Astora Piacollas "Tango" vai austrumnieku noskaņas, turku komponistu mūzika. Vienmēr ir prieks muzicēt kopā ar radošiem cilvēkiem, īpaši jaundarbu atskaņošanā, darbā ar komponistiem – tas ir radošs process, kas neļauj mums iesīkstēt.

Jūnija sākumā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā aizstāvēti maģistra darbi specializācijās "Vēsturiskā muzikoloģija" un "Etnomuzikoloģija". Muzikologs Andrievs Alksnis savu maģistra grādu ieguva par darbu "Uģis Prauliņš un "Vecās mājas" in prog rock". Tikāmies uz sarunu par latviešu progresīvā roka pētniecību padomju periodā, par progresīvā roka dažādajām definīcijām, kā arī par grupu "Vecās mājas".

Definēt to, kas ir progresīvais roks nav bijis vienkārši, definīcijas ir dažādas, stāsta Andrievs Alksnis. "Pamatideja, par kuru vairums autoru ir vienisprātis, ka tas ir populārās mūzikas stils, kas pamatā veidojies britu rokmūzikā pagājušā gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē un septiņdesmitajos gados.

Šajā mūzikā vispārraksturīgais elements ir dažādu stilu saplūsme – pamatā tā ir rokmūzika, akadēmiskā mūzika, folkmūzika, džezs, avangards un tad jau katras grupas vai autora izvēle, kā šos stilus sapludināt.”

Andrievs Alksnis atklāj, ka viņam bijis svarīgi uz to paskatīties kontekstā ar latviešu mūziku – kā latviešu autori ir vai nav ietekmējušies no britu paraugiem, cik plašs bijis progresīvā roka tīklojums Latvijā un galu galā – kādi mūziķi un grupas Latvijā šim stilam ir pievērsušies.

"Salīdzinot rietumu un Latvijas situāciju padomju periodā, secināms, ka progresīvais roks Lielbritānijā veidojās, pateicoties ļoti daudziem apstākļiem, piemēram, dažādiem klubiem, radiostacijām, publikāciju tīkliem, jaunām attiecībām starp mūziķiem un ierakstu kompānijām. Tas vairumā bija atbalstoši un veicināja progresīvā roka stila veidošanos. Bet ja paskatāmies uz Latviju, tad situācija bija pilnīgi pretēja – pateicoties varasiestāžu radītiem ierobežojumiem, cenzūrai un dažādiem citiem elementiem, grupām un mūziķiem bija jāfunkcionē dažādu nelabvēlīgu apstākļu vienlaicīgā ietekmē. Tas ļoti palēnināja šī stila attīstību.

Astoņdesmitajos gados, kad pasaulē progresīvais roks piedzīvo norietu, Latvijā sāk parādīties pirmie elementi un piemēri, un grupas ar to sāk darboties.

Analizējot dažādos gadījumus Latvijā, arī Uģis Prauliņš intervijas beigās nonāca pie secinājuma, ka progresīvais roks te arī varētu nemaz nebūt bijis. Ir bijuši centieni pietuvoties progresīvajam rokam nevis izriet no progresīvā roka apzinātas būtības un darbošanās."

Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs.

Sirmā senatnē mūsu senči to visu darināja no liepas. Šodien pastāstīšu, kā no liepas var uztaisīt audumu. To varētu iemācīt ļoti ātri, jo tur nav nekā sarežģīta. Galvenais, lai koks mežā izrūgtu. Sākumā vējš nolauza koku un tad tas pusotru gadu gulēja zemē – norūga un ziemā zem sniega izsala. Pēc tam jau no mizas veidojās šķiedra. To noplēsa, sukāja, mazgāja, un iegūto vilnu pēc tam kaltēja. Liepas vilna ir zeltaina, dzeltenīga…

To var pīt, vīt, vērp un aust, lai pēc tam darinātu visdažādākās lietas. Piemēram, skaistus liepas vainadziņus svētkiem un godiem – šķiedra ir pasakaini zeltaina. Paskatieties, kā tie kronīši mirdz! Tāpat pina skaistas pīnes.

Priekšmetus no liepas vilnas var izmantot gadiem, jo tie nebojājas.

Lai uztaisītu liepas lūku audumu, nepieciešams bišu vasks, jo diegs ir jāievasko. Šādus diegus kādreiz izmantoja pīšanai, vīšanai, notīšanai, piemēram, notina nažu spalus. No vaskota liepas diega taisīja makšķerauklu, tai galā pielika vilkābeles āķīti un zvejoja. Koklēm, īpaši maziem instrumentiem, tika izmantotas liepas stīgas. Protams, stīgas var uztaisīt arī garākas un tad tās der arī citiem instrumentiem, piemēram, cimbalai. Liepas stīgas dod ļoti augstu toni.

Liepas audums un vilna ir ļoti veselīga. Pirtīs izmantoja liepas sūkļus, ar tiem varēja mazgāties divus gadus. Pēc tam āda ir ļoti maiga un smaržo, jo liepa satur daudz taukskābju.

Agrāk, kad vēl nebija papīra, liepas vīkšķi izmantoja tualetē. Tas bija veselīgi, neradās nekādi iekaisumi.

Vaska drānas taisīja speciālos rāmjos no liepas vilnas. Pēc tam tās izmantoja biškopībā, taisīja vaska cimdus. Tautasdziesmā teikts: „Vaska cimdi rociņā, ziedu svārki mugurā.” Ar vaska cimdiem strādāja pie bitēm, ņēma medu, jo tad bites nedzēla.

Vissmalkākā vilna sanāk no pirksta resnuma zariņiem, kurus nomauca, izmazgāja un izsukāja.

Dainās teikts: „No liepiņas pūru daru, no zariņa – villainīti.” No resnā kluča uztaisīja lādi, bet no zaru vilnas to pielocīja pilnu ar audumiem.

Tāpat no liepas var darināt lielus paklājus, vainagus, no liepas mizas sievas taisīja brunčus – „Krijas deķi mugurā.”

Liepas lūku cepures taisīja visam mūžam. Stīpiņu un oderi izšuva ar liepas vilnu – to vispirms savērpa, tad izklapēja un ievaskoja. Sānos, ausu vietā, uztaisīja tādus kā vēja sargus, kurus pēc tam sasprauda ar adatu. Liepas lūku audums bija silts, mīksts un kārtām šūts.

Liepas vilnas audumi izskatās ļoti skaisti un zeltaini. Tautasdziesmās var lasīt par zelta jostu ap to kuplo ozoliņu – tā ir liepa, jo zeltainas jostas sanāk tikai no liepas. Arheologi ir atraduši saglabājušos liepas audumu fragmentus, lūku čībiņas. Āraišu ezerpilī tās var apskatīt.

Raidījumā "Mākslas vingrošana" - Ingas Šteimanes saruna ar trim radošām personībām, kas strādā ar telpu, - Kristapu Ancānu, Paulu Rietumu un Renāti Lagzdiņu par to, kā telpa var būt mākslas materiāls, kādus pienākumus tā uzliek māksliniekam un kā domāt par mērķiem, ja par materiālu ir izvēlēta telpa.

Mākslas vēsturniece un kuratore, Rīgas Botāniskā dārza direktore Renāte Lagzdiņa plašāk Latvijā pazīstama Sporta pils dārzu projektu Rīgā un vides mākslas objektu "Rotaļu skatuve" Valmierā.

Kristaps Ancāns ir mākslinieks un starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā. Paulam Rietumam aiz muguras ir maģistra studijas arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā, 

Signe Šteimane: Telpa ir plašs jēdziens, un mūsdienās mēs runājam par komplicētu, saliktu telpu. Tā var būt publiska, privāta, virtuāla, dabiska, mākslīga, arhitektoniska vai vēsturiska, profesionāla, vai ainaviska utt. Kā jūs uztverat telpu? Vai tā jūsu apziņā vairāk ir vienota vai sadalīta?

Renāte: Renāte: Mani interesē, kas ir cilvēki, apdzīvo telpu. Katram uztvere ir citāda, kā viņš tajā jūtas. Pēdējā laikā vairāk domājusi par bērniem, kas atrodas viņa acu līmenī, ko redz cilvēks ratiņkrēslā, reāli skatoties pēc fiziskā auguma. Tāpēc es teiktu, ka

telpa pieder daudziem cilvēkiem, līdz ar to tā ir fragmentāra.

Mani interesē atrast kaut nelielus aizmetņus tām lietām, kas telpā var savest kopā šos dažādos lietotājus - telpas patērētājus un cauri gājējus, kas viņus veido pēc tam par tādu vienotu kopumu kā kopiena.

Pauls Rietums: Viena lieta, no kā nevaram izbēgt, ir būšana telpā. Mēs varam būt tikai mazāk vai vairāk apzināti par to, kādi mēs tajā esam un kā mēs dalam to ar citiem.

Telpa vienmēr ir vieta, kurā esam vienoti, no kuras mēs tiešām nevaram izbēgt.

Mēs varam tikai būt prātīgāki šajā apziņā vai neprātīgāki.

Kristaps Ancāns: Interesanti, ka Renāte pieminēja bērnus. Bērni ir starta pozīcija, kurā mēs uzzīmējām šo nelielo perimetru, mūsu mājas. Iepazīstot pasauli, šo perimetru zīmējam arvien lielāku un lielāku, līdz sākam pēc funkcijas, nepieciešamības, atrašanās cilvēkiem, kas mums apkārt, sadalīt šīs telpas dažādos ietvaros. Kādā brīdī saprotam, ka mēs paši varam veidot šo perimetru, paši veidojam to, kāda šī telpa būs. Ir svarīgi apzināties, ka tu esi telpas veidotājs un tev ir visi rīki, lai to darītu.

Laiva okeānā un tālumā skanoši zvani, mirguļojoši naktstautiņi un karātavu baisums, naksnīgi rēgi un mīlas pilna sirds, skumji putni un valdzinoša ūdens nimfa... Šie ir vien daži no tēliem, ko iztēlē uzbur franču komponista Morisa Ravēla gleznainā klaviermāksla.

Svinot komponista 150. jubileju, Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu vienojusies sabalsot viņa klaviermūzikas šedevrus ar tiem tik radniecīgo franču dzejnieka Šarla Bodlēra dumpiecisko dzeju programmā "Bodlērs un Ravēls", kas skanēs 9. jūnijā Rīgā, Melngalvju namā.

Vairāk par gaidāmo notikumu "Pa ceļam ar Klasiku" sarunājamies ar pianisti Artu Arnicāni. Vispirms viņa mums atklāj, cik garš bijis programmas sagatavošanas ceļš, kad un kā radās doma to papildināt ar dzejas lasījumiem, kāda ir viņas pieredze šāda dzejkoncerta veidošanā. Runājam par to, kas Artu sajūsmina Ravēla mūzikā, kas palīdzējis ar to satuvināties, tāpat par Ravēla mūzikas programmām pasaulē, kā ar to iepazīstināt audzēkņus. Un visbeidzot – kas Rīgas klausītājus dzejkoncertā sagaida emocionālā un intelektuālā ziņā.

"Man ir vēlēšanās nospēlēt visus Ravēla skaņdarbus, bet tas, protams, vienā koncertā nav iespējams, būtu pārāk garš vakars," smaidot stāsta Arta Arnicāne. "Savienot mūziku ar dzeju ir ļoti īpaši, jo viss šis 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma noskaņojums – dzeja, mūzika, māksla, ļoti intensīva attīstība un mākslinieku vēlēšanās kaut ko mainīt, izteikt jaunas, dažbrīd radikālas domas – tas viss papildina viens otru.

Ar literatūru esmu spēlējusi jau diezgan daudzus koncertus Šveicē – gan saistībā ar vienu konkrētu romānu, gan saistībā ar kādu tēmu, piemēram, bērnību, kad bija dažādu autoru darbu lasījumi. Bet ar dzeju vēl ne, tā ka tagad es gatavojos šim koncertam ļoti īpaši, un man ir pašai interesanti, kā gan tas reāli beigās izskanēs. Gatavošanās ir viena lieta, bet aizrautība un sadarbība, un klausītāju enerģija zālē – tas ir kas pavisam unikāls, ko nevar paredzēt. Pārsteiguma moments ir tas, kas satrauc un kas saviļņo un dod iedvesmu."

Ar Rīgas Baleta skolas Laikmetīgās dejas izglītības programmas vadītāju Dmitriju Gaitjukeviču, jaunajiem dejotājiem Kristianu Protasovu un Mariju Lubgāni, kā arī deju studijas "Ritms" vadītāju Elīnu Gaitjukeviču saruna par laikmetīgo deju un vairākiem ar to saistītiem notikumiem.

10. jūnijā Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas koncerts pirmoreiz notiks uz Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunās zāles skatuves, 17. jūnijā pirmizrāde "Sava vieta" tiks izdejota Rīgas Baleta skolā, bet deju studija "Ritms" aicina uz koncertu "Līdzsvaru meklējot" 12. jūnijā VEF Kultūras pilī.  

"Savu 30 gadu darba jubileju šobrīd svin Olga Žitluhina – pirmā, kura savulaik skolā sāka pasniegt moderno deju. Bet nu jau apmēram piecpadsmit gadus to daru arī es,” stāsta Dmitrijs Gaitjukevičs. „Pirms septiņiem gadiem mums ļāva īstenot mūsu ideju par laikmetīgās dejas programmu. Tātad rit septītais gads kopš mūsu programma skolā ir līdzās klasiskās dejas programmai."

Laikam ejot, deja mainās, un laikmetīgā deja ir tas, kas ir aktuāls šajā brīdī.

Mainības dēļ to ir ļoti grūti definēt, ielikt kādos rāmjos vai kastītēs. Šķiet, ka pēdējos gados var ļoti spilgti redzēt to, ka laikmetīgajā dejā var runāt par horeogrāfu rokrakstiem – kā viņi strādā, kādas izrādes veido.

Bieži vien viss tiek pieskaitīts laikmetīgajai dejai, bet tie patiesībā ir ļoti dažādi virzieni, kā horeogrāfi veido savus darbus.

Laikmetīgajā dejā ir svarīgi runāt par personībām, ne likt visu vienā katlā. Bet, protams, definīcijas ir vajadzīgas, lai varētu plašajā dejas pasaulē orientēties, un tāpēc mēs pārstāvam laikmetīgās dejas virzienu. Kā daudzi domā – kaut ko pretēju baletam.”

Stāsta pianists Ventis Zilberts.

Stāstījums ir par diviem dažādu paaudžu pārstāvjiem. Viens no tiem ir Ivars Ebels, kura simtgade tika svinēta šogad martā. Mediķu aprindās viņu joprojām daudzina kā pirmo latviešu profesoru bērnu slimībās un kā Latvijas pediatru zinātniskās skolas izveidotāju. Savukārt pianista Jāņa Maļecka darbošanās rit profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā.

Mūzika un medicīna – divas darbības jomas gan mācību laikā, gan intensīvajos darba gados savijušās kopā un vedušas cauri visai Ivara Ebela dzīvei. Lūk, virkne biogrāfisku faktu, kas to uzskatāmi rāda. Īstais nopietnais vienas profesijas izvēles sākums varbūt meklējams dienā, kad Ivars Ebels, būdams vēl audzēknis Rīgas 1. ģimnāzijā, iegāja profesora Jāzepa Vītola kabinetā, lai parādītu savas klavierspēles prasmes. Gājiens izrādījās veiksmīgs, jo ar 1942. gadu viņš, būdams vēl ģimnāzists, uzsāka mācību gaitas Latvijas Konservatorijā profesora Nikolaja Dauges klavieru klasē. Paralēli mūzikas studijām pēc diviem gadiem viņš varēja sevi saukt par studentu arī Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Mācību pārtraukums dažādu iemeslu dēļ gan vienā, gan otrā augstskolā tomēr nekavēja 1950. gadu sākumā iegūt augstskolas diplomu abās speciālitātēs.

Tālāk sekoja ārkārtīgi intensīvs darbs medicīnas jomā – praktiskajā darbībā gan Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā, gan Rīgas Medicīnas institūtā, tā toreiz sauca minētās darba vietas. Zinātnes laukā ne mazāk veikumu – Ivara Ebela kontā gan medicīnas zinātņu kandidāta, gan arī medicīnas zinātņu doktora disertācija, publicēti arī neskaitāmi nozīmīgi raksti un grāmatas par specifiskiem medicīnas jautājumiem.

Neskatoties uz lielo slodzi medicīnas nozarē, viņš neatmeta ar roku mūzikas mūzai – varbūt vadījās no latīņu teiciena Medicina sanat corpus, musica levat animam jeb “Medicīna dziedē ķermeni, mūzika paceļ dvēseli”.

Lai arī profesora darbības galvenā dominante bija medicīna, iedzimts mūziķa talants un ļoti liela vēlme muzicēt aizveda Ivaru Ebelu pie klausītājiem veselus 15 gadus pēc mācību beigām. Tā 1967. gadā viņš kopā ar Leonīda Vīgnera vadīto Jaunatnes simfonisko orķestri Rīgā atskaņoja Ferenca Lista virtuozo Pirmo klavierkoncertu. Sekoja koncerti arī Maskavā un toreizējā Ļeņingradā. Arī Sergeja Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts viņa atskaņojumā savā laikā iejūsminājis klausītājus. Kādā intervijā viņš stāstīja, ka jau ilgāku laiku mājās uz viņa flīģeļa Steinway&Sons stāv partitūra – Sergeja Rahmaņinova Trešai klavierkoncerts, kuru viņš jau gandrīz ir sagatavojis atskaņojumam. Diemžēl iecere netika realizēta.

Var piebilst, ka laikabiedri, Ivara Ebela kolēģi, stāstījuši, ka medicīnas profesors labprāt publiski spēlējis Friderika Šopēna, Pētera  Čaikovska, Aleksandra Skrjabina un Jāņa Ivanova klavierdarbus. Var secināt, ka ārstniecības dievs Asklēpijs un mūzikas mūza Eiterpe ir bijuši Ivara Ebela teicami sabiedrotie visu mūžu.

Mūsu laikabiedra pianista Jāņa Maļecka darbošanās profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā – rit nepārtrauktā mijiedarbībā kopš 1994. gada, kad tika absolvēta Latvijas Mākslas akadēmija, bet sākums abām takām mākslā sācies jau bērnībā.

Ir vērts atgādināt Jāņa Maļecka biogrāfisko datu atsevišķus pieturas punktus saistībā ar katru profesiju. Mūzikā tās bija mācības mūsu konservatorijā, absolvējot profesora Igora Kalniņa klavieru klasi 1981. gadā. Kopš tā laika līdz pat šai dienai – koncerti, ieraksti un atkal koncerti dažādos sastāvos gan ar vokālistiem, gan instrumentālistiem Latvijā un daudzkur ārzemēs, Beļģijā, Norvēģijā, ASV. Muzicēšanas sakarā izcelšu tikai vienu, bet ļoti būtisku vienību, Klavieru kvartetu „RIX” (latviešu mūzikas profesionālajā vidē augsti novērtētu, dažādās pasaules malās dzīvojošu latviešu mūziķu ansambli), kura koncerti Jāņa Maļecka vadībā vienmēr ir svētki klausītājiem. Paralēli koncertdarbībai – ļoti sekmīgs pedagoģiskais darbs, vide, kurā, manuprāt, kristalizējas daudzas noderīgas atziņas radošai darbībai abās minētajās sfērās.

Savukārt glezniecībā pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā Intas Celmiņas un Ivara Heinrihsona meistardarbnīcās – personālizstādes, izstādes kopā ar citiem gleznotājiem un atkal personālizstādes: Agijas Sūnas galerijā, Gārsenes pilī, Kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Valmieras Novadpētniecības muzejā, Latgales vēstniecībā GORS. 

Par izstādi ar nosaukumu “Muzikālās tēmas un noskaņas Jāņa Maļecka gleznās” gribas teikt īpaši – spēcīga mākslinieka pārvaldīto profesiju sinerģija!

Kā lasāms notikuma aprakstā, “tā izpaužas muzikālo tēmu un muzikālo noskaņo attainojumā jebkurā audeklā, gan figurālās gleznās "Arfiste"', "Čelliste", "Pavasara sonāte", gan izlasē no gleznu sērijas, kas radīta komponista Olivjē Mesiāna “Kvarteta laika galam” iespaidā”. Lūk, daiļrunīgie atsevišķu daļu nosaukumi, – “Putnu bezdibenis”, “Slavinājums Jēzus mūžībai”, “Mūžības slavinājums”, gleznojumu inspirācijas pamats. 

Liekas, ka profesora Jāņa Maļecka darbībā abu mākslas profesiju, mūzikas un glezniecības attiecība veido savdabīgu zelta griezumu jeb dievišķo proporciju, kurā mazs pārsvars ir mūzikai, – gandrīz kā melno un balto klavieru taustiņu attiecība oktāvā – pieci pret astoņi.