Kāpēc, spēlējot altu, jākrata pirksti? Kuram instrumentam vēl bez vijoles ir pašam sava atslēga? Emīla Dārziņa mūzikas skolā pie altistes Katrīnas Krašauskas-Krauzes viesojas Teodors un Haralds.

"Lai būtu lielāks atspēriens doties uz priekšu, lai sāktu kustību uz priekšu, ir jāpaiet mazliet atpakaļ. Animācijā it sevišķi: lai tēls dotos uz priekšu, viņš padod savu ķermeni mazliet atpakaļ, lai pēc tam ļoti ātri dotos uz priekšu. Tāpēc ir vajdzīgs tas ieskrējiens. Un lai ieskrējiens būtu, ir jāpakāpjas atpakaļ. Tā kā nevajag baidīties atkāpties no saviem mērķiem, no citu nospraustajiem mērķiem, jo atpakaļceļs arī ir ceļš..."

Tā saka Dzintars Krūmiņš: animantors, dekorators, aktieris un režisors, savu audzēkņu mīlēts solotājs. Tagad - arī Cimzes balvas laureāts, ar kuru šorīt tiekamies "Klasikā". 

Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu?

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune 

Skaņu pasaule Baumaņu Kārli saistījusi jau kopš bērnības, kad katru svētdienu tēvs noturēja sprediķi un lūgšanas, un zēns ar savu skanīgo balsi līdz ar visu saimi dziedāja baznīcas dziesmas. Vēlāk pamatus viņa muzikālajai audzināšanai ielicis Limbažu draudzes skolas skolotājs Šmits un elementārskolas skolotājs J. Oheims.

Pēc Limbažu apriņķa skolas beigšanas jauneklis, neilgi strādājot par palīgskolotāju Valmierā, pats apguva klavierspēli un ar sava krusttēva, Limbažu mācītāja Karla Kristofa Noienkirhena (Carl Christoph Neuenkirchen, 1791–1855) atbalstu 18 gadu vecumā iestājās Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Valkā, kur nopietni apguva harmoniju, kontrapunktu, kordziedāšanu, vijoles un ērģeļu spēli, visos priekšmetos iegūstot pašu augstāko novērtējumu.

Arī uzsākot darba gaitas Pēterburgā, viņš paralēli skolotāja darbam gan pašmācībā, gan privāti pie dažādiem pedagogiem, turpināja savu muzikālo izglītību un radīja pirmās latviešu oriģināldziesmas. Kompozīciju Baumaņu Kārlis mācījies pie čehu diriģenta, ērģelnieka un komponista Voiteha Hlavāča (Vojtӗch Hlaváč,1849–1911 ), kurš jaunekli iepazīstinājis arī ar čehu nacionālajiem centieniem un tautasdziesmām. Iespējams, tā iespaidā arī Baumaņu Kārlis 19. gadsimta 60./70. gadu mijā veidojis kopskaitā ap 50 latviešu tautasdziesmu apdares.

1865. gadā Baumaņu Kārlis uzsācis arī  privātas klavierspēles studijas pie Pēterburgas konservatorijas profesora Franča Černija (Franz Czerny, 1830–1900), pie kura 80. gados mācījies arī Jāzeps Vītols un vēl daži latvieši. Lai apgūtu visus uzdotos pirkstu vingrinājumus, etīdes un nelielos skaņdarbus, Baumaņu Kārlim bija nepieciešams instruments. Reformātu baznīcas skolas piešķirtajā dzīvoklī Moikas ielā 36 bija pietiekami plašas telpas, lai komponists varētu tur novietot kabineta flīģeli, kā viņš to iezīmējis sava dzīvokļa plānojumā. Iegādājies Pēterburgas Dīderiha firmas (C.Diederich/ St.Petersbourg) brūni pulētās, ar palisandru finierētās klavieres, veiksmīgais skolmeistars sava pirkuma rezonatorā pašrocīgi iegravējis savu parakstu (C. Baumann) un datumu: 1868. gada 18. marts.

Baumaņa dzīvoklī bieži pulcējās Pēterburgā dzīvojošie latvieši: studenti un kultūras darbinieki, kurus vienoja jaunlatviešu idejas un domas par nacionālās pašapziņas veidošanu. Viņu vidū bija Auseklis, Pēteris Gūtmanis, Jurjānu Andrejs, Kažoku Dāvis, Mārtiņš Remiķis, Māteru Juris u.c. Sanākušie lasīja dzeju, diskutēja, kopīgi dziedāja, bet mājastēvs kuplināja šīs sanāksmes ar klavieru improvizācijām. Ādolfs Alunāns rakstījis: "Šinī telpā pulcējušies latvju jaunie censoņi, tur Baumaņu Kārlis rakstījis mūsu tautas lūgšanu, tur viņš lasījis priekšā savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur atskanējušas viņa patriotiskās dziesmas, tur dzimuši un veidojušies brīvības ideāli". (Alunāns Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. – Rīga/Jelgava1887, 1.burtnīca, 33.–36. lpp.)

Rakstnieks Māteru Juris (1845–1885) raksturojis komponista dzīvokli šādi: "(..) Te valda savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divi gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau tīri liels pulks latviešu kompozīciju cēlies. (Māteru Juris. Baumaņu Kārlis. Baltijas Zemkopis, 1879,  nr. 52).

Kad 1882. gadā Baumaņu Kārlis dažādu iemeslu dēļ zaudēja darbu, viņam bija jāpamet arī Pēterburgas lepnais dzīvoklis un jāatgriežas Limbažos, uz Latviju ceļoja daudzas grāmatu un dokumentu kastes, kā arī viņa klavieres.

Pēc komponista nāves 1905. gadā daļa viņa iedzīves nonāca izsolē un lepno flīģeli iegādājās ilggadējais Lēdurgas skolotājs Jānis Zvirgzdiņš (1880–1962). Instruments no Limbažiem tika nogādāts uz Turaidu, Zvirgzdiņu ģimenes māju "Kalniņi", kur tas atradies vairāk nekā 65 gadus, līdz par to uzzinājis toreizējā  Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (tagad LN RMM)  speciālists Romāns Pussars (1932–2011) un kārtojis šo vēsturisko klavieru iegādi muzejam. Kā liecina muzeja krājumā saglabātie viņa rokraksti, sarakste ar toreizējo Latvijas PSR Kultūras ministriju ilgusi trīs gadus (RTMM 845909). Līdz 1972. gada 2. novembrī muzejs varēja šo instrumentu par 300 rubļiem atpirkt no pensionētās skolotājas Annas Zvirgzdiņas, kura to bija mantojusi no sava tēva.

Baumaņu Kārļa klavieres tika eksponētas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, taču padomju apstākļos netika minēts, kas ir to īpašnieks. Tikai pēc trīsdesmit pieciem muzejā pavadītiem gadiem instrumentam, uz kura Baumaņu Kārlis sabalsoja savu vēsturisko lūgsnu, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu, tika  atdots pelnītais gods. 2007. gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu notika šī flīģeļa profesionāla un saudzējoša restaurācija, ko veica lietpratīgie meistari Alvis Melbārdis, Kārlis Rubenis un Imants Murziņš (1970–2016). Leģendārā latviešu pianiste Vilma Cīrule (1923–2018) ieskaņoja vēsturiskā instrumenta īpatnēji mīksto, dziedošo un mazliet aizplīvuroto skanējumu Baumaņu Kārlim veltītā albumā. Pats instruments ir vairākkārt eksponēts muzeja telpās, un 2018. gadā arī Latgales vēstniecībā "Gors", kur vēstījis savu stāstu par laiku, kad tapa mūsu valsts himna.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne

Vai zini, ka Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijā Mārstaļu ielā 6 paralēli paredzētajai ekspozīcijai tiks parādītas arī ēkas vēsturiskās vērtības?

Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega.

Samērā atturīgo fasādes arhitektūru bagātina reprezentatīvs kaļķakmens portāls centrālajā asī. Plato apaļloka arku ietver joniskie pilastri ar kapiteļu volūtās iekarinātām drapērijām un ziediem, arī kapiteļu augšdaļu papildina plastisks augu ornaments. Pilastri balsta krepētu antablementu ar nedekorētu frīzes joslu.

Galvenais dekoratīvais akcents ir virs arkas arhivoltas novietotā rokaja kartuša ar monogrammu “S” centrā.

Portāls datējams ne agrāk kā ar 18. gs. trešo ceturksni. Tas demonstrē pārejas etapu stilu maiņas periodā: rokaja kartuša virs portāla arkas ir spilgts rokoko mākslas piemērs – plastisks, asimetriski kārtots ornaments, perforētas rokaja gliemežnīcas papildina ziedu motīvi. Arkas paduses aizpilda reljefas dekoratīvu rozešu virknes, kas grupējas starp liektām profiljoslām uz uzirdināta fona. Līdztekus rokoko stilam raksturīgiem rotaļīgajiem akcentiem portāla stilistikā ienāk klasicizējoša atturība un gludas plaknes.

Domājams, liela daļa senākās interjeru apdares zaudēta jau 19. gs. pārbūvju rezultātā; sākotnējais plānojums daļēji nolasāms nesošo sienu izvietojuma konfigurācijā.

Sešus gadus pēc poļu restauratoru veiktajiem logailu dekoratīvo gleznojumu nostiprināšanas pasākumiem bija vērojami krāsu slāņa pacēlumi un daļēji zudusi saikne ar apmetumu. Lai novērstu apdraudējumu, bija nepieciešama grunts un krāsu slāņa nostiprināšana, restaurācijas grunts iepildīšana un tonālā retuša. 1994. gadā restauratori Staņislavs Astičs un Jānis Bokmanis nostiprināja gleznojumus logu ailās un uz sienām.

2000. gadu sākumā ēka piedzīvoja virkni nesaskaņotu degradējošu remontdarbu un pārbūvju.

Šodien ēka Mārstaļu ielā 6 ir ieguvusi jaunu piepildījumu – kļuvusi par Rakstniecības un mūzikas muzeja mājvietu. Pielāgojot to jaunajai funkcijai, pirmo reizi ēkas vēsturē tajā veikti sistemātiski un kompleksi restaurācijas un rekonstrukcijas darbi, kas bija vērsti gan uz pilnvērtīgu muzeja darbības nodrošināšanu, gan maksimālu oriģinālās substances saglabāšanu.

Projekts ietvēra galvenās un pagalma fasādes apdares restaurāciju. Tā kā fasāde iepriekš tikusi pārkrāsota ar neatbilstošām sintētiskām krāsām, konstatēta krāsas lobīšanās. Fasādes virsma attīrīta no pārkrāsojuma slāņiem, lai apsekotu vēsturisko apmetumu un to nostiprinātu; atjaunotas bojātās vietas, restaurēta profilētā dzega un plastiskie dekori.

Fasādes galvenais dekoratīvais elements – dolomītakmens portāls – ir valsts nozīmes mākslas piemineklis, un tā restaurācijai tika izstrādāta atsevišķa programma.

Apsekojuma rezultātā fiksēti portāla bojājumi un sastādīta defektu kartogramma, norādot plaisas, zudumus, sāļu bojājumu zonas un sekundāros labojumus. Restaurācijas procesā portāls attīrīts no sekundāriem uzslāņojumiem un nekvalitatīviem pielabojumiem; veikta virsmas nostiprināšana, zudumu atjaunošana ar atbilstošiem materiāliem un laboto vietu gruntēšana.

Būvdarbu laikā 2022. gada februārī otrā stāva telpās zem apmetuma tika konstatēts lielāks polihromās apdares apjoms, nekā bija sākotnēji prognozēts.

Atsegtie gleznojumi – dekoratīvās vāzes, florālie motīvi, rāmju sistēma, iluzorās balkona margas – vērtējami kā ļoti vērtīgs klasicisma un bīdermeijera perioda dekoratīvās glezniecības paraugs.

Lai nodrošinātu jaunatklāto vērtību saglabāšanu, tika papildināta projekta dokumentācija un 2022. gadā izstrādāta interjeru polihromās apdares konservācijas programma, kas paredzēja veikt virsmas saudzīgu attīrīšanu, krāsu slāņa nostiprināšanu,– apmetuma atjaunošanu ar kaļķa bāzes javu zudumu zonās, plakņu gruntēšanu, tonēšanu, retušu ar oriģinālam atbilstošām krāsām un fiksāciju. Līdz ar saglabāšanas pasākumiem tika nodrošināta gleznojumu eksponēšana plašākai sabiedrībai topošā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju telpās.

Restaurācijas gaitā saglabāti vērtīgie būvgaldniecības elementi, kas attiecināmi uz Vilhelma Bokslafa laika pārbūvēm un ieviestajām izmaiņām: atjaunotas vēsturiskās iekšdurvis un ārdurvis, to vidū 20. gs. sākumā ierīkotās galvenās ieejas koka ārdurvis ar virslogu, sienu panelējums, vējtveris, kā arī koka kāpnes.

Viena no šī Mārstaļu ielas nama nozīmīgākajām saglabājamām vērtībām ir 18. gs. oriģinālās labi saglabājušās jumta konstrukcijas – sijas un apdares dēļi. Restaurācijas gaitā konstrukcijas attīrītas, veikta protezēšana un tonēšana zudumu vietās.

Restaurācijas darbi paredzēja arī senākā ķieģeļu mūra restaurāciju pagrabā un citās telpās, tos atbrīvojot no sekundāra nevērtīga apšuvuma un apmetuma, uzslāņojumiem un izsāļojuma.

Būvdarbu laikā ēkas pagrabā konstatētas senākās saglabājušās kāpnes, mūrētas no pilnķieģeļiem kaļķu javā, iespējams, 18. gs. pēdējā ceturksnī veikto plašo pārbūvju laikā. Kā vērtīga ēkas oriģinālās substances daļa kāpnes integrētas restaurācijas un rekonstrukcijas projektā.

Ēkai iegūstot jaunu saturu, vienlaikus tika dota iespēja apzināt līdz šim nepētīto, izglābt un atdot sabiedrībai aizmirstībai lemtās vērtības. Jau zināmos faktus papildinājusi jauna informācija, atklājot ēkas komplicēto būvvēsturi no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimtam. Līdzīgi kā citu Vecrīgas vēsturisko dzīvojamo ēku arhitektūrā, arī šajā gadījumā arhitektūras un mākslas vērtību kopuma definēšanai nevar uzskaitīt kādas precīzas viena stila pazīmes.

Uzlūkojot vienkopus formālās pazīmes, vēsturisko informāciju, praktiskās izpētes rezultātus un pašu objektu šodienas situācijā, tā vizuālajā tēlā, telpu dažādībā un plānojumā nolasāma specifika, kas veido šīs ēkas un arī visas agrākās Iekšpilsētas apbūves unikalitāti –

viduslaiku gruntsgabalu plānojuma ietekme uz ielas ainavas veidošanos, gotikas laika būvju fragmentu klātesamība ēkas struktūrā, sākotnēji barokālā fasādes kompozīcijā, klasicisma un bīdermeijera dekoratīvās apdares principu iedzīvināšana, kā arī historisma perioda uzslāņojumi no 19. gadsimta akadēmisma līdz neobarokālai izteiksmei Bokslafa izpildījumā.

Šī gada Latvijas literatūras gada balvas tulkotās literatūras nominantu sarakstā bija Daces Meieres veikums: Danutes Kalinauskaites romāna "Baltie pret melnajiem" tulkojums, kas iznāca Jāņa Rozes apgādā. 

Vienas dzimtas, bet patiesībā visas Lietuvas stāsts gadsimta garumā, no 19. gadsimta līdz mūsdienām, cauri varoņu likteņiem un vēsturiskām kataklizmām.

Ļoti blīvs, mutuļojošs stāstījums, uzrakstīts precīzā un vienlaikus ļoti dzīvā valodā. Un to pašu var teikt par Daces Meieres tulkojumu.

Autore bija atbraukusi uz Latviju un tad arī tapa šī Liegas Piešiņas saruna, kurā dzirdēsit rakstnieci Danuti Kalinauskaiti un tulkotāju Daci Meieri.

Grāmatā tiek runāts par smagiem laikiem, kuriem arī smaga pēcgarša. Kādēļ autoresprāt tagad vajag pētīt šīs vēstures lappuses?

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece

Vai zini, ka bagātajā un izsmalcinātajā renesanses laika Venēcijā bija skarbi greznību ierobežojoši likumi, t.s. "Le leggi suntuarie"? Šie likumi pārsvarā tika ieviesti, lai mazinātu greznību un izšķēdību apģērbā, mielastos un kāzu rīkošanā. Tad jājautā – kāpēc?  Atbilde nebūt nav sarežģīta – pirmkārt, lai bagātie tirgotāji un amatnieki izskatā un dzīves veidā nepārspētu aristokrātiju; otrkārt – lai regulētu importēto lietu daudzumu, un visbeidzot – lai gūtu peļņu.

Tātad politiskais statuss, ekonomika un tikumība, par ko visvairāk uztraucās baznīca, bija šī likuma trīs stūrakmeņi.

15. un 16. gadsimtā dažādās Itālijas pilsētās šie likumi varēja būt dažādi. Piemēram, Sjēnā tie tika saistīti ar iedomības mazināšanu, jo šejienes meistari bija bagāti un slaveni ar izsmalcinātiem modes aksesuāriem un varēja dižoties ar precēm, kādas citiem nebija.

Vēl šodien sievietes apavus brauc pirkt tieši uz Sjēnu, un katra no mums lepojas, ja ir Sjēnas zābaki ar perfektu liesti un izcilu dizainu.

1415. gadā pieņemtie Florences likumi ierobežoja sieviešu apģērba greznību, bet atbrīvoja no ierobežojumiem tās donnas, kas bija gatavas pilsētai maksāt 50 florīnus gadā – tātad jebkuru, kas šo greznību spēja atļauties. Vai esat bijušas Florences ādas amatniecības tirgū? Smalkādas cimdi te vēl arvien ir visskaistākie un elegantākie visā Itālijā.

Savukārt Dženovā, Milānā un Romā šie likumi vairāk tika saistīti arī ar tikumību. Te aizliedza dāmām dziļus kakla izgriezumus – tātad dekoltē. Pilnīgi saprotams un akceptējams ir tas, ka Vatikānā vēl šodien ir savi pieklājīgas ģērbšanās noteikumi. Īsos šortos te nebūtu vēlams iet.

Vieni no bargākajiem noteikumiem 15. un 16. gadsimtā  bija Boloņā. Tie tika pieņemti 1453. gadā. Dāmu apģērbs tika īpaši skarbi ierobežots. Ir saglabājies Boloņas aristokrātes Nikolasas Sanuti (? – 1505) perfektā latīņu valodā uzrakstītais protests, kurā viņa uzsver netaisnību, kas saistīta ar to, ka Boloņas sievietes ir spiestas pieņemt atšķirīgas un pieticīgākas paražas nekā visas pārējās itāļu sievietes. Viņa arī norāda, ka sievietes uzskata par nepanesamu, ja kāds vēlas atņemt viņām sievišķīgās drēbes. Vēsture šo protestu saglabājusi ar nosaukumu "Veltīgā lūgšana par rotājumu atgūšanu".

Bet nu pievērsīsimies Venēcijai.

Renesanses laika Venēcijas aristokrātiem bija īpaši grūti sabiedrībā saglabāt sava sociālā statusa pārākumu. Bagātie Venēcijas tirgoņi un amatnieki viegli varēja viņus pārspēt. Tāpēc

Venēcijas greznību ierobežojošie likumi bija īpaši drastiski, bet no otras puses – tie tika īpaši ļoti radoši apieti. Venēcijā ieplūda arī visvairāk Āzijas luksusa preču, kas varēja apdraudēt vēlmi attīstīt vietējo amatniecību, tādēļ apģērbā skarbi tika ierobežoti no tālām zemēm vestais samts, zīds un brokāts, atļaujot valkāt tikai pašu austos audumus. Tika regulēts, kuras sabiedrības grupas drīkstēja nēsāt konkrētas krāsas (piemēram, purpursarkanā krāsa tradicionāli tika saistīta ar varu).

Lielās padomes (Maggior Consiglio) pieņemtie likumi atšķirīgiem sociālajiem slāņiem bija dažādi: aristokrātijai bija aizliegta pārmērīga greznība kāzās, pārspīlēti mielasti; bagātajiem tirgotājiem – zelta izšuvumi, pērles, sabuļādas kažoki, sarkanie purpura toņi, pārmērīgas frizūras vai tērpi;

amatniekiem – zīda vai citādi dārgi audumi, rotas, greznas frizūras, piedalīšanās greznos mielastos; visu kārtu sievietēm – vairāk nekā viens rotu komplekts vienlaikus; atklāti dekoltē; tika noteikti ierobežojumi pārspīlētām frizūrām, krāsotiem matiem un pārmērīgai kosmētikai, jo tās tika uzskatītas par izšķērdīgām vai amorālām.

Visai sabiedrībai kopēji bija aizliegts izvadot aizgājējus bērēs izmantot greznus zārkus un dārgus apģērbus, kā arī organizēt pārspīlētas bēru procesijas. Savukārt viesībās tika limitēts ēdienu daudzums, veids un galda piederumu krāšņums.

Greznība tika ierobežota arī kāzu tērpos, kāzu dāvanās, un viesībās — piemēram, tika noteikts maksimālais atļautais viesu skaits.

Kas draudēja, to visu neievērojot? Tika noteikti naudas sodi, varēja tikt piemērota rotu vai apģērba konfiskācija, publisks kauninājums vai uzraudzība. Atkārtotu pārkāpumu gadījumā – ierobežojumi sabiedriskās dzīves aktivitātēs.

Kā venēcieši apgāja greznības likumus? Izplatījās t.s. slēptā greznība – dārga odere no smalka auduma tika iešūta apģērba iekšpusē; kažoks tika izvērsts otrādi – ar pieticīgu oderi ārpusē; mājas viesībās, kur varēja svešām acīm aizvērt durvis, nēsāja daudz greznāku apģērbu. 

Ja nedrīkstēja lietot krāsainu kosmētiku, tad sejas tika balinātas ar svinu, lai iegūtu t.s. "dižciltīgo" gaišo ādu. Nekādas kosmētikas – bet āda skaisti bāla. Sekas šai toksiskajai idejai parādījās  vēlāk.

Samts tika sajaukts ar vilnu, lai formāli atbilstu noteikumiem, bet pēc izskata šķistu greznāks. Audumos, lai panāktu dārguma efektu, tika izmantotas īpašas optiskas ilūzijas – piemēram, gaismas lūzums. Ja rotas lietas nebija atļauts pirkt, tad tās formāli "aizņēmās" no radinieces vai draudzenes, kas bija augstākā sociālā slānī. Piemēram, tirgotāju sievas aizņēmās patriciešu rotas, jo

likumi regulēja īpašumtiesības, nevis lietošanu.

Toties viss tika atļauts karnevālu laikā. Krāšņie šodienas Venēcijas karnevāli vēl arvien ir tāla atblāzma no kādreiz bijušā...

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis

Vai zini, cik Latvijā ir laikmetīgās mākslas centru? Es arī nezinu, jo ne visi mākslas centri sevi tā dēvē, pat ja pilda mākslas centra funkcijas. Protams, pazīstam Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kas rīko ikgadējo, plaši apmeklēto festivālu "Survival Kit", bet ir vēl krietna sauja dažādu laikmetīgās mākslas organizāciju. Šoreiz pastāstīšu par vienu no vecākajām un vienlaikus jauneklīgākajām – RIXC.

Mana pirmā sastapšanās ar jauno mediju kultūras centru RIXC notika, pirms vēl tas bija nodibināts. Uzsākot mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, brīdī, kad mūs iepazīstināja ar pasniedzējiem, aiz muguras dzirdēju jūsmīgus čukstus: "Reku, pats Šmitiņš!" Tolaik man nebija ne jausmas, kas ir kas Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvē, bet pēc intonācijas sapratu, ka tas strauji jālabo. No tiesas,

Raitis Šmits un Rasa Šmite ir atlanti, kas joprojām tur jaunāko tehnoloģiju un atklājumu iedvesmotas mākslas latiņu pasaules līmenī.

Uz deviņdesmito gadu vidū izveidotā Elektroniskās mākslas un mediju centra E-LAB bāzes veidotais Jauno mediju kultūras centrs RIXC ir dibināts 2000. gadā. E-LAB strauji guva starptautisku atzinību kā interneta radio un jauno mediju mākslas celmlauži. Viņu "Xchange interneta radio globālais tīkls" 1998. gadā saņēma "Ars Electronica" balvu. RIXC specialitāte ir plašāka, to raksturo tādas tēmas digitālajā mākslā kā atjaunojamā enerģija, tehnoekoloģija, māksla kā pētniecība, atjaunojamā nākotne un atklātie lauki.

RIXC ir viens no galvenajiem Liepājas Universitātes Mākslas pētniecības laboratorijas un jauno mediju mākslas izglītības programmas dibinātājiem un izveidotājiem.

Liepājas Universitātē jauno mediju mākslas programmu var apgūt bakalaura, maģistra un kopš 2013. gada arī doktorantūras līmenī.

Centram ir bagātīga tīklošanās un sadarbības pieredze starptautiskā mērogā. Šobrīd Šmiti ar komandu attīsta Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu sadarbības tīklu "Renewable Network", kas strādā ar mākslas un atjaunojamās enerģijas ilgtspējību, kā arī organizē starptautisku mākslinieku rezidenču programmu.

RIXC producē mediju mākslas darbus, izstādes, starptautisku mākslas un zinātnes festivālu, kas līdz 2015. gadam bija pazīstams ar nosaukumu "Māksla + Komunikācija", kā arī izdod mediju teorijas un mediju vēstures publikācijas. Šogad RIXC mākslas un zinātnes festivāls norisināsies oktobrī "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra telpās.

Viena no neparastākajām RIXC darbības jomām ir tīkla mākslas vēsture. Ar Kultūras ministrijas atbalstu RIXC veido Latvijas tīkla mākslas arhīvu, restaurē tīkla mākslas darbus un rūpējas par to pieejamību.

No RIXC aisberga redzamākā un pieejamākā daļa man šķiet mākslas centra galerija Lenču ielā 2. Vienmēr ir vērts iegriezties nelielajā telpā, jo tajā allaž gaida kāds pārsteigums. RIXC izstādēs vairāk nekā citās mākslas telpās tiek nodarbinātas ar mākslas uztveri tradicionāli nesaistītās maņas – tauste, oža, dzirde. Dažkārt te var ieraudzīt skaņu, vai piedalīties tās radīšanā ar eksperimentāliem instrumentiem.

Citkārt pats jūtos kā māksla, kad izstādes darbi sāk mani vērot, nolasīt temperatūras, gaismas un trokšņu līmeņa izmaiņas vai, piemēram, alkohola molekulu klātbūtni gaisā.

Te var gadīties, ka mākslas darbiem ir jāpiezvana no sava tālruņa, lai tie atklātos, vai jāparunājas ar kokiem, vai vienkārši jāpaklausās purva radio. Laikmetīgā māksla mēdz atstāt nepieejamības iespaidu, bet pat pirmo reizi verot RIXC galerijas durvis, nebūs ilgi jājūtas apjukušam, jo darbinieki māk saprotami izstāstīt izstādes būtību un sniegt atslēgu tālākai darbu atkodēšanai.

RIXC darba lauks var šķist diezgan specifisks, bet laikā, kad klimata pārmaiņas un mākslīgais intelekts kļūst par neatņemamu jebkuras garākas sarunas sastāvdaļu, RIXC zinātniski mākslinieciskie pētījumi kļūst aizvien nozīmīgāki un saprotamāki mums visiem.

Altists Pēteris Trasuns un čelliste Dārta Trasune Latvijas Radio fondiem ieskaņojuši apjomīgo Gundara Pones "Grand duo funebre" / Lielo sēru duetu altam un čellam. Dārta un Pēteris atzīst, ka liela motivācija bijusi vēlme abiem spēlēt kopā. Ikdienā Dārta ir kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mūziķe, bet Pēteris spēlē Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī; abiem tuva ir kamermūzika.

Sarunājamies par Gundara Pones skaņuraksta meistarību, daudzslāņaino faktūru un trāpīgo izteiksmi, kā arī kontekstam salīdzinām viņa devumu ar Tālivalža Ķeniņa daiļradi. 

Raidījumā skan arī paša komponista balss, kurš par "Lielo sēru duetu" 1990. gada intervijā Aijai Vankai sacīja:

"Tas ir darbs, kuram ir tuvs sakars ar Latviju. Katrā ziņā –  ar Ziemeļeiropu.

Mans nolūks bija radīt tādu balsi, kas atbilstu šai Eiropas daļai, tādēļ es izvēlējos divus tumšākos instrumentus, taču skaņas šajā duetā nebūt nav tumšas.

Tumši instrumenti spēj arī ļoti gaišas skaņas dot. Mans nolūks nebija rakstīt sēru mūziku, bet gan (skaņās) uzrakstīt to, kā latvietis skatās uz lielajiem jautājumiem. Uz pašu pēdējo jautājumu. Gran duo ir mana atbilde uz to."

Paldies skaņu režisoram Modrim Bērziņam!

7. jūnijā Latvijā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas ir būtisks iemesls, lai palūkotos uz to, kā kultūras nozare tiek uztverta un pozicionēta pašvaldībās, kādu finansējuma daļu kultūras jomai atvēl vietvaras, kādu piedāvājumu veido, kā organizē kultūras dzīvi, kādas problēmas un iespējamos uzlabojumus saredz pētnieki un eksperti. “Kontrapunktā” runāsim par šiem un citiem jautājumiem, iezīmējot tendences, kas šobrīd redzamas Latvijas kultūras kartē.

Savu redzējumu sniegs pētniece, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadītāja Anda Laķe, politoloģe, Rīgas Stradiņa Universitātes lektore Lelde Metla-Rozentāle, bet no pašvaldību puses komentāru sniegs Latvijas Pašvaldību savienības Izglītības un kultūras komitejas vadītāja Rita Vectirāne. Piebildīšu, ka viņa piedalās arī šī gada vēlēšanās un kandidē no “Zaļo un Zemnieku savienības” vēlēšanu saraksta, taču raidījumā neapspriežam viņas darbu konkrētajā pašvaldībā, bet runājam par tendencēm un virzieniem kopumā.

Jānorāda, ka pašvaldību lomu kultūras aspektā definē Pašvaldību likums. Tā ceturtais pants runā par pašvaldību autonomajām funkcijām, un panta piektā daļa skan šādi:

“sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgu kultūras piedāvājumu un iespēju piedalīties kultūras dzīvē, sekmēt pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu un sniegt atbalstu kultūras norisēm.”

Tas ir gana plašs un vispārīgs traktējums, ko, protams, var interpretēt un iedzīvināt dažādi. Tāpat ir dažādi citi likumi un normatīvie akti, kas paredz noteiktu kārtību kultūras iestāžu darbībai pašvaldībās, piemēram, Bibliotēku likums, Kultūras centru likums, Muzeju likums un citi.

Tikpat dažāda kā izpratne par kultūras lomu un funkcijām un jomas politikas realizācija pašvaldībās, ir arī situācija ar kultūras nozarei atvēlēto budžetu. Iepazīstoties ar Latvijas valstspilsētu un novadu budžetiem, redzams, ka kultūrai tiek atvēlēti no diviem līdz aptuveni 10 procentiem no kopējiem pašvaldības izdevumiem. Arī tas apliecina neviendabīgo un nevienmērīgo situāciju ar kultūras nozari Latvijas pašvaldību kontekstā.