Nīcas un suitu kultūrtelpas reprezentācija, valšu dažādie veidi un paveidi, Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija, Rietumāfrikas deju un mūzikas kopienas Somijā, kopdziedāšanas un “sadzīviskās” dziedāšanas tradīcija, kā arī ukraiņu folkloras ceļi kara un piespiedu migrācijas apstākļos – šīs un vēl citas interesantas tēmas tiks apskatītas starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Kultūras pašnoteikšanās: Mūzikas un dejas prakšu konstruēšana un reprezentācija publiskos priekšnesumos”, kas šonedēļ notiks Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA).

Par konferences nozīmi un gaidāmajiem notikumiem iztaujājam konferences organizatori, JVLMA profesori, etnomuzikoloģi Andu Beitāni.

“Ar šo konferenci vēlamies pievērst uzmanību tam, kā vietējās tradīcijas tiek parādītas publiskos priekšnesumos. Diskusiju fokusā būs arī dziedātāju, dejotāju un mūziķu personīgā pieredze, domas un rīcības dažādās ar publiskiem priekšnesumiem saistītās situācijās. Tāpat runāsim par to, kāda ir tieši pētnieka loma šajos procesos,” stāsta Anda Beitāne, viņa arī vispasaules etnomuzikologu un etnohoreologu tīkla “International Council for Traditions of Music and Dance” (ICTMD, Starptautiskā mūzikas un dejas tradīciju padome) pārstāve Latvijā.

Uz konferenci profesore īpaši aicina tos, kam interesē vienkopus ieraudzīt dažādu Baltijas un Ziemeļu valstu pieredzes un pētniekus. Interesanti, ka konferences tēma ir uzrunājusi arī vairākus etnomuzikologus, etnohoreologus un pasākumu organizatorus Austrijā, kuri ar savu dalību ne tikai paplašinās Ziemeļu un Baltijas tīkla ģeogrāfiskās robežas, bet arī runās par sadarbību tautas mūzikas un dejas festivālos Eiropā. Latvijā nereti esam pieraduši pie vertikāliem organizācijas modeļiem, tāpēc būs interesanti salīdzināt dažādu valstu pieredzes un prakses.

“Etnomuzikologu konferences ir grūti iedomājamas bez mūzikas un dejas klātbūtnes, tāpēc esam ļoti priecīgi un pateicīgi Otaņķu etnogrāfiskajam ansamblim, Liepājas bērnu un jauniešu folkloras kopai “Ķocis”, Suitu sievām, vīriem un dūdeniekiem, kuri konferences dalībniekiem un klausītājiem reprezentēs Nīcas un Suitu kultūrtelpas lokālās tradīcijas,” stāsta Anda Beitāne.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa.

Pie Latvijas Nacionālās operas un baleta bieži sastopami operas kolēģi, kuri īpaši smaidīgi izkāpj no tramvaja iepretim opernamam. Sabiedriskajā transportā atskaņotais operas zvans publikai ir samulsinājis. Šie zvani ir rekordisti, jo izrādes vakarā izskan pat līdz 24 reizēm, ja kopā saskaitām visus starpbrīža zvanus.

To radītājs, komponists Arturs Maskats, strādājot pirms daudziem gadiem operā un esot nemierā ar atstāto mantojumu, lēmis, ka jāķeras klāt pie šī žanra mūzikas rakstīšanas. Pieaicinātais mūziķis Edgars Saksons atklāj daudzveidīgo zvanu krāsu pielietojuma mākslu. Komponists spēlēto pārklāj ar spainī birstoša stikla lausku glazūru. Kā uz puantēm pastiepies Do mažora sekstakords, kas atspēries uz augšējo skaņu, vēja zvanu noglāstīts, rosina skatītāju doties zālē, lai, gaismām izdziestot, ienirtu mākslas pasaulē.

Publikas pusē melodiskos zvanus atskaņo 32 maskēti skaļruņi. Skaņas pastiprinātāju kopējā jauda ir 1000 vatu.

Zvanu atskaņo ar speciālu digitālu atskaņotāju. Ja gadās kāda tehniska kļūme, ir iespēja publiku aicināt arī ar vienkāršu vibrozvanu signāliem.

Operas gaiteņos klīst teiksmains pastāsts:

Salāgojot operas vēsturiskās ēkas zvanu sistēmu ar jauno operas piebūvi, sanācis misēklis, un publikas zvanus nav varējuši atskaņot. Attapība zelta vērtē. Rekvizitoru noliktavā, kur mājo dārgumi un raritātes, atrasts glābējzvans. Izrāžu vadītājs, skandējot zvanu, izstaigājis visus stāvus un aicinājis viesus doties uz skatītāju zāli. Jādomā, ka daudzi operas apmeklētāji tovakar kavējās arī tālajās skolas laika atmiņās, kad uz klasēm skolēnus mudinājis doties skolotāja ieskandināts zvans.

Teātra ēkās svarīga ir translācija, Tā ir iespēja māksliniekiem dzirdēt gan orķestra mūziku savās ģērbtuvēs un gaiteņos, gan atsaukties izrāžu vadītāja aicinājumam doties uz skatuvi. Ja šī iespēja liegta, teātrī valda zināms satraukums. Dažkārt translācijā dzirdamas viļņu šalkas vai čerkstoņa, tātad ir klāt vadu nomaiņas pasākums.

Kad Verdi operā “Aīda” Ramfisa vietā kulisēs ierodas Radamess, steidzamības kārtā ierīko arī “ausu saspicēšanas” – brīdinājuma signālu, tad nu ir droši, ka ieklausīsies runātājā.

Ir zvans, ko respektē visi izrādes dalībnieki – „uzmanību, gatavību…” aicinājums piecas minūtes pirms izrādes sākuma.

Tā iedarbības spēks ir milzīgs, visiem uzrunātajiem jādodas uz starta pozīcijām. Tas ir arī bīstams, jo zvanam piemīt īpašas atmodināšanas spējas un tieksme ielauzties arī publikas pusē.

Zvans, kuru operas darbinieks vai viesis nevēlētos dzirdēt, ir brīdinājums par ārkārtas situāciju ēkā. Šos zvanus un brīdinājuma ierakstu sevišķi rūpīgi pārbauda visas sezonas garumā.

Pārbaudes tiek veiktas vēlos pirmdienu vakaros, kad teātrī rimusi kņada un iestājies naktsmiers.

Kad jautā kolēģiem, kā tad tie skan, atbilde pārsteidz – kā drūmi kapu zvani, šķiet, citējot kādu literatūrklasiķi. Gluži vai baznīcas zvanu sauciens, Vecrīgas gotikai piestāvošs, bet rokmūzikas mīļotājiem atgādina grupas “Metallica” kāda episka hita ievadu.

Sava dziesma ir arī operas dzelzs priekškaram. To kustinot, atskan nepārtraukts, uzmanību piesaistošs signāls, līdz cēlais bruņnesis savu darāmo paveicis. Par visu šo plašo skaņu signālu valstības labklājību rūpējas opernama  signālsistēmu tehniķi Vilnis Straume un Aivars Lukovskis.

Tā opernamā it visur skan mūzika, un pat zvaniem ļauj dziedāt!

Kas ir sitaminstrumentu karaliene? Un kāpēc katram marimbas kauliņam noteikti jāatrodas savā vietā? Mūzikas skolā "Namiņš" Edgara Saksona vadībā ar marimbas kauliņiem "blēņojas" Dārta, Līva un Uldis.

Nesen pasniegtas Latvijas Literatūras gada balvas, tūlīt gaidāma vasara – ko šajā laikā lasīt? Kas palicis balvu neievērots? Ar saviem ieteikumiem un refleksiju par šobrīd aktuālajām parādībām literatūras ainavā raidījumā dalās rakstnieks, viens no balvas žūrijas locekļiem Vilis Kasims, interneta žurnāla “Satori” galvenais redaktors Andrejs Vīksna un dzejniece, žurnāla “Strāva” redaktore Elvīra Bloma. Sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Henriks Eliass Zēgners: Lūdzu studijas viesiem pēc trim ieteikumiem grāmatām, ko lasīt šajā vasarā!

Vilis Kasims: Man laikam ir galvenā doma par to, kurš no mums pirmais ieteiks Svena Kuzmina “Brīvībeni” no pagājušā gada grāmatām. No pagājušā gada ražas tas ir drošākais ieteikums. Nav tā, ka patiks pilnīgi visiem, bet vasarai, man šķiet, ļoti labi piemērota lasāmviela. Cerams, biežāk tiks pieminēta arī Mika Koljera grāmata “Stārks”, kas arī iznāca pagājušgad. Tas ir ļoti atmosfērisks ceļojums gadsimtus senākā Latvijas pagātnē, muižas dzīvē, ar humoru, kas Mikam raksturīgs, bet arī tiešām interesanti savīts stāstījums sižetiskā ziņā. Vēl viens variants, kas ienāca prātā - Pētera Sautera “Neliec mani mierā”, kas varbūt nav klasiska vasaras lasāmviela. Tur ir daudz dzeršanas, daudz seksa, daudz visa kā, bet domāju, ka,

ja vasaras lasāmviela ir tāda, kas neliekas kā darbs, tad šī būs tieši laikā.

Andrejs Vīksna: Gribētos jautāt - kas ir klasiska vasaras lasāmviela? Es arī par to domāju, domāju, domāju, bet tad pie mums šodien birojā parakstīt līgumu ienāca tulkotāja Māra Poļakova, kura teica, ka pavisam drīz, vēl maijā, “Latvijas medijos” iznāks jaunā ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabuško grāmata, kuru vēl neesmu lasījis, bet domāju, ka to jau varu ieteikt, jo Māras tulkojumiem var uzticēties un Zabuško ir jau pazīstama ar divām citām grāmatām, kas latviski jau iznākušas. Māra brīdināja, ka šajā grāmatā pirmais teikums sākoties pirmajā lapā un beidzoties trešajā lapā.

Domāju, ka vasaras grāmatām ir jābūt mazliet piņķerīgām un sarežģītām,

tā kā tas ir ļoti atbilstoši. Otra varbūt izklausīsies pēc reklāmas, bet es patiesi ticu, ka Elizabetes Lukšo-Ražinskas stāstu krājums “Netīro matu diena” ir pelnījis būt vasaras lasāmo grāmatu sarakstā, jo tas ir šķietami viegls un vasarīgs, un plāns, bet, ja to lasa lēni, tas atstāj pamatīgus nospiedumus. Trešais, lai būtu ne tikai proza, es ieteiktu Katrīnas Rudzītes dzejas krājumu “Dažas piezīmes par ķermeni”, kas ir ass un dusmīgs dzejas tekstu krājums.

Mums trūkst asu un dusmīgu tekstu, tāpēc tas ir jālasa.

Elvīra Bloma: Izskanēja ļoti daudz prozas, tāpēc man, protams, gribētos uzsvērt, ka pēdējā laikā ir iznākušas vairākas tiešām spēcīgas dzejas grāmatas, kurām būtu vērts pievērst uzmanību. Līvas Martas Rozes “Struktūra” un Sintijas Sudmales “Uz manas mēles” pilnīgi noteikti ir uzmanības vērtas. Kā trešo gribēju minēt Katrīnas Rudzītes grāmatu. No daudziem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka viņi to izlasījuši vienā piegājienā, vienā vakarā. Es tieši tāpat, kas īstenībā nenotiek bieži, jo dzeju es parasti lasu ļoti lēni. Kā trešo nosaukšu grāmatu, ko pati mēģinu dabūt, lai izlasītu, jo grāmatnīcā tā bija ļoti dārga - Dena Dimiņa tulkotā “Nemiera grāmata”. Es ļoti uzticos Dena gaumei, un es zinu, ka tas noteikti ir kaut kas lasīšanas vērts.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šogad atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Tā nosaukums ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Boderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki.

Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim.

Vai svētkus un programmu esat veidojuši, atsaucoties uz saviem pagātnes notikumiem?

Solvita Krese: Tieši tā, jo šos svētkus ar dažādām pastaigām svinēsim visu gadu. Mēs izdomājām, ka pastaigas ir mums adekvātākais formāts, jo mums ir šī nomadiskā daba.

Mēs veidojam savas izstādes dažādu institūciju telpās, dažādās tukšās telpās, reģionos, starptautiski, un redzam mūsu ietekmi, kas pa šiem gadiem ir akumulējusies kā tāds micēlijs, kas izplešas mums apkārt. Tad mums likās - pastaigas, jā, mēs visu gadu staigāsim.

Pirmā pastaiga, ar ko atklājam savas svinības, notiks 31. maijā. Tā ir 25 stundu performatīva pārvietošanās pilsētā, un mēs apstāsimies vairākās vietās, kur mums ir bijušas izstādes, un atsauksimies uz mūsu pagātni, rekonstruējot pagātnes pasākumus, bet kopā ar jauniem cilvēkiem, pārsvarā 25-gadniekiem. Rītu sāksim plkst. 11 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar vingrošanu - kā man rīts parasti sākas ar vingrošanu. Tur rekonstruēsim Kristīnes Kursišas veidota “Total Body Workout” performanci 2002. gada izstādei “Sestais elements”, bet kopā ar jauno horeogrāfi Ramonu Levāni un daudzām jaunām, skaistām, gudrām māksliniecēm, mūsu bijušajiem kolēģiem un arī tās performances dalībniekiem. Es pati tagad aktīvi trenējos, lai varētu izpildīt visus šos soļus un vingrinājumus, tā kā būs ļoti aizraujoši. Pēc tam mēs kopā ar “Grāfienēm” virzīsimies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un dārzā notiks rekonstrukcija performancei no pirmā “Survival Kit”, kad Katrīna Neiburga un Agnese Krivade veidoja zupas virtuvi un aicināja zupu vārīt dažādus tajā laikā zināmus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus. Šogad Katrīna un Agnese veidos zupu pēc savas receptes, bet tie, kas toreiz veidoja ēdienkarti, tagad nāks palīgā griezt un kapāt dārzeņus. Piedalās arī filozofijas žurnāls “Tvērums”, kuri vadīs sarunas ar zupas virtuves apmeklētājiem un runās caur mūsu izdevumu prizmu.

Mēs jau vairāk nekā 20 gadus izdodam tulkojumus dažādiem, mūsuprāt, svarīgiem mākslas un kultūras teorijas tekstiem.

“Tvērumieši” sarunāsies ar zupas ēdāju kompāniju par šīm tēmām. Diena tāda arī ir - vingrošana, pusdienas un tad ekskursija Nacionālajā Mākslas muzejā, kur skatāma Viktora Timofejeva izstāde, un Medicīnas muzeja dārzā notiks darbnīca bērniem. Bērnu programma ir neatņemama mūsu darbības daļa. Piedzīvosim mākslinieka Andra Eglīša personālizstādes “Joprojām zem debess juma” atklāšanu  Spirits & Wine telpās Andrejostā, bet nobeigums būs bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” teritorijā Sarkandaugavā ar koncertu un ballīte līdz rītam, kurā Platons Buravickis nāks klajā ar saullēkta muzikālu performanci.

24. maijā Jaunās Teikas kvartālā visas dienas garumā jau otro reizi norisināsies ģimeņu folkfestivāls “Taka”, kura programmā iecerēti koncerti, tradīcijas izzinošas domnīcas, radošās darbnīcas, tirdziņš un citas aktivitātes, savukārt festivālu noslēgs lielkoncerts “Mani iedvesmas avoti” un danči kopā ar grupu “Iļģi”.

Festivālā piedalīsies folkloras kopas “Tarkšķi” no Iecavas, “Ceiruleits” no Līvaniem, “Skandinieki”, muzikālā apvienība “Trio Bille”, vokālais trio “Kalme” un viesi no Somijas “Melkutus Party”, kā arī festivāla saimnieki - “Garataka” no Rīgas, kas notikumu rīko kopā ar Kultūras un tautas mākslas centru “Ritums”.

Sarunā ar festivāla māksliniecisko vadītāju Asnati Rancāni - par tautas mūzikas un populārās kultūras simbiozi, festivāla "Taka" aizsākumiem un vērtībām, par gaidāmajiem koncertiem, viesmāksliniekiem, darbnīcām un sarunām, par folkloras praktiķiem un kopienām aktuāliem diskusiju tematiem.

Vai varat atgādināt par šī festivāla iedīgļiem, aizmetņiem, cēloņiem, saknēm? Kā tas tapa?

Asnate Rancāne: Vēl ilgāk par “Tautumeitām” es vadu ģimeņu folkloras studiju “Garataka”, nu jau būs kādi 13 gadi. Brīnišķīgi redzēt, ka “Garatakas” pulks aug un attīstās, kāds prieks un patiesi dzīva dzirksts virmo mūsu kolektīvā!

Kur radošums virmo, tur arī rodas visādas idejas un ieceres, ko gribas realizēt.

Skaidrs, ka rīkot festivālu ir nedaudz izaicinoši, bet gan man, gan man tuvajiem cilvēkiem tas ir dzinulis - izaicinājumi ir tie, kas rada azartu un prieku. Tāpēc pirms vairāk kā gada radās ideja par ģimenisko vērtību un latvietības lielākām, plašākām svinībām.

Pamatdoma, protams, ir cildināt mūsu kultūru un tradīcijas, bet, tā kā paši lielākoties dzīvojam un strādājam aktīvu rīdzinieku dzīvi, gribējām arī šo festivālu rīkot vidē, kurā dzīvojam - pie cilvēkiem, nevis kaut kur dabā, ārpus, kur speciāli jādodas. Tādi pasākumi, protams, ir ļoti vajadzīgi, un tādu ir ne mazums.

Mēs gribējām nākt tuvāk pie cilvēkiem, vietā, kur dzīvo ģimenes - Jaunajā Teikā, paši arī bāzējamies Teikā.

Respektīvi, vietā, kas ir ar brīnišķīgu infrastruktūru, iespējām, koncertzāli, deju placi - gribējām ērtā, foršā, visiem pieejamā vietā svinēt šos ģimenes un folkloras svētkus. (..)

“Takas” mērķis ir kļūt par tradīciju un dzīvot ilgu, laimīgu un plašu dzīvi. Protams, mūsu misijas uzdevums ir folklorai nojaukt barjeras, burbuļu sienas un padarīt to vieglāk pieejamu tiem, kas nav folkloras kopās, kam varbūt ir kaut kādi stereotipi vai autsaidera sajūta - folkloristi jau zina, tur drīkst tikai tā vai šitā, visādi noteikumi. Protams, ka ir noteikumi, bet, tajā pašā laikā, jebkur taču ir noteikumi! Tas nav nekāds grēks, ja tu tos nezini. Jebkurš var lēnām sākt iesaistīties.

Mēs esam ļoti pieņemoša un fantastiska komūna, un gribas, lai cilvēki gūst prieku no tā.

Mums, “insaideriem”, redzot, cik daudz prieka ir gan bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem, gan vecākās paaudzes cilvēkiem, vienkārši ir žēl ar to nepadalīties.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune.

Pēc mācībām Limbažu draudzes skolā Baumaņu Kārlis 1848. gadā nodots Limbažu vācu elementārskolā, kur mācības notika tikai vācu valodā un pat starpbrīžos audzēkņiem bija stingri aizliegts savā starpā sarunāties latviski. Sākumā Kārlim tas sagādāja grūtības, jo viņš iepriekš bija mācījies tikai latviešu valodā. Par kļūdīšanos ne reizi vien bija jāsaņem sāpīgs sitiens pa pirkstiem ar lineālu, bet pēc pusgada zēns jau brīvi lasīja un rakstīja vāciski.

Pārsvarā vācu valodā mācības noritēja arī Vidzemes skolotāju seminārā, tā ka drīz vien tā kļuva par jaunekļa galveno valodu, jo tajā viņš gan domāja, gan rakstīja savas dienasgrāmatas un piezīmes, lai arī vienmēr jutās kā latvietis (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990).

Paradoksāli, bet tieši vācu valoda vēlāk nodrošināja Baumaņu Kārļa materiālo pamatu, pavēra daudzas  aristokrātu durvis un deva iespēju strādāt ievērojamākajās mācību iestādēs. Arī par sievu Baumaņu Kārlis apņēma vācieti, grāfu cilts atvasi Mariju fon Viti (Maria Caroline Elisabeth von Witte, 1850–1907), un nu arī viņa ģimenes valoda bija vācu.

Kad jaunais censonis 23 gadu vecumā ieradās Pēterburgā, izrādījās, ka Vidzemes semināra atestāts tam nepiešķir tiesības tur strādāt skolotāja darbu. Ar Jāņa Cimzes jaunākā brāļa Dāvida Cimzes (1822–1872) atbalstu viņš spēja pāris mēnešos sagatavoties mājskolotāja eksāmenam Pēterburgas Universitātē, ko nokārtoja izcili un saņēma par to arī apliecību.

Dabas dotais pedagoga talants un perfektās vācu valodas zināšanas vairoja Kārļa reputāciju un pavēra privātskolotāja iespējas augstmaņu ģimenēs. Viņš bija arī Tautas izglītības ministrijas Pirmā departamenta direktora Nikolaja Rebindera (Николай Ребиндер, 1813–1865) bērnu mājskolotājs, kura mājās iepazinās ar Pēterburgas ievērojamiem cilvēkiem, māksliniekiem un valstsvīriem, tai skaitā ar vācu Otto fon Bismarku (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen, 1815–1898).

1860. gadā Baumaņu Kārlis iegūst arī ģimnāzijas skolotāja tiesības un sāk darbu par vācu valodas, zīmēšanas, kaligrāfijas un citu priekšmetu skolotāju Reformātu baznīcas skolā (Reformierte Kirchenschule), kas turpinās 21 gada garumā. Tā bija augsta līmeņa mācību iestāde ar ļoti plašu bibliotēku. Ideālu pārpilnajam skolotājam galvenās grūtības sagādāja muižnieku dēliņi, un viņam bija jāvalda pār sevi, lai nezaudētu darbu. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, gribēja dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Tā laika piezīmēs Baumaņu Kārlis raksta, ka šie muižnieku dēliņi brauc tikai karietēs un var atļauties vai katru vakaru skriet uz operu vai teātri, bet naktis pavadīt vienās izpriecās. No rīta skolotājam tad sagurušie jaunekļi bija jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, „ko viņi, protams, tomēr nespēj” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015).

Reformātu baznīcas skolā Baumaņu Kārlim izveidojusies īpaša draudzība ar tās direktoru Dāvidu Margo, kurš pamudinājis talantīgo skolotāju ķerties pie vācu valodas mācību grāmatas rakstīšanas. 1865. gadā tika laista klajā Baumaņu Kārļa sastādītā grāmata „Elemente deutscher Schrift un Sprache” (Vācu rakstības un runas elementi).

Baumaņu Kārlis Pēterburgā dzīvojis turīgi, jo skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Materiālie apstākļi ļāva apmeklēt teātrus, koncertus, pašizglītoties un baudīt Pēterburgas daudzveidīgo mākslas dzīvi.

Turklāt Baumaņu Kārlis tika atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Viņa jaunākās meitas Martas Pivovarunas (dz. Baumane, 1875–1965) dienasgrāmatā minēts, ka reiz pats cars Aleksandrs II esot apmeklējis Baumaņu Kārļa vadīto vācu valodas stundu Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā (Смольный институт благородных девиц), kur Baumanis strādājis no 1870. gada un bijis ar skolotāju ļoti apmierināts. Tādēļ Baumaņu Kārlis dažreiz aicināts pasniegt stundas arī cara tuviniekiem – lielkņazu ģimeņu atvasēm (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990).

Savādi, bet savu latvietību Baumanis sajutis tieši caur vāciskumu, kurā viņš dzīvoja, jo Pēterburgā 60. gadu sākumā izveidojās latviešu progresīvās domas centrs. Te tautas labā varēja izdarīt daudz ko tādu, kas Baltijā tobrīd nebija iespējams (Goluba, G. Baumaņu Kārlis. Rīga: Liesma, 1990). Baumaņu Kārlis rosīgi iesaistījās Pēterburgas latviešu sabiedriskajā dzīvē. Viņa plašais dzīvoklis 19. gadsimta  60. un 70. gados bija radikālās latviešu inteliģences pulcēšanās un diskusiju vieta, iebraukušo latviešu salons un pajumte. Pats viņš bija Pēterburgas latviešu Lasāmās biedrības biedrs (1862–1865), “Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieks un piedalījās literārā Almanaha “Dunduru” tapšanā, kur vēršoties pret tumsonību, bizmaņiem un kārklu vāciešiem, lietojis visai spēcīgus izteicienus. Arī par savu galveno uzdevumu dziesmu sacerēšanā, viņš uzskatījis pievēršanos sava laika aktuālām, sabiedriski nozīmīgām un  patriotiskām tēmām. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā.

Lai arī lielāko daļu savas dzīves Baumaņu Kārlis pavadījis vāciskajā kultūrvidē, viņš vienlaikus ir bijis cīnītājs par savas tautas pašvērtības un latviskās kultūras apzināšanos. Ādolfs Alunāns, raksturojot Baumaņu Kārli teicis, ka “viņa sirds karsti pukstēja priekš tēvijas un priekš visa, kas latvietim dārgs un svēts” (Alunāns, Ā. Baumaņu Kārlis. Ievērojami latvieši. Rīga/Jelgava, 1887).

Muzikāli teatrālais uzvedums “Stabules sapnis. Emīlam Dārziņam – 150” ir veltījums komponistam, kura zvaigzne neizdzēšami mirdz pie Latvijas mūzikas debesīm. Kaut līdz mūsdienām saglabājušies vien daži desmiti no klasiķa radītajiem skaņdarbiem, katrs no tiem ir īpaša vērtība, skaista un savdabīga pērle.

Par šo notikumu izvaicājam diriģentu Sigvardu Kļavu. Sarunā par Uģa Brikmaņa reiz izloloto ideju savienot Dārziņa un Heses daiļraides un Sigvarda Kļavas sākotnējo skepsi. Par Skalbes dzejas piepulcēšanos un Dārziņa mūzikā ieslēpto kodu, kas saprotams ne tikai viņa tautiešiem. 

Jautāts, cik sena ir viņa mīlestība pret Emīla Dārziņa mūziku, Sigvards Kļava teic:

"Pirmais, kas man iešaujas prātā, ir tas, ka es iestājos Emīla Dārziņa Speciālajā mūzikas skolā, kora nodaļā. Tas vārds nesa ne tikai skolas vārdu, bet bija visa muzikālā vide. Protams, Dārziņš ir mūsu. Kaut kādā veidā tā viņa romantiskā un bieži vien ideālistiskā un ļoti intravertā, bet ārkārtīgi patiesā sāpe un romantiskā izjūta latvieša emociju pasaulē ir ļoti tuva. Tāpēc Dārziņš ir viens no tiem komponistiem, kurš neprasa lielus paskaidrojumus par mūzikas konstrukcijām, par mūzikas saprotamību.

Es pieņemu, ka katram klausītājam un mūziķim ir savs Dārziņš, katrs mēģina pieslieties un saņemt savu impulsu no šīs mūzikas.

Bieži vien mūzika ir tik ļoti personiska un emocionāli trausla, ka grūtība varētu būt tajā, ka tu vēl mēģini kaut ko ar savu sāpi vai savu trauslumu, vai savu talantu "uzprišināt", līdzīgi kā ar daudziem romantiķiem, kas ir atklāti emocionāli."

Iecerēts, ka jaunajā uzvedumā vienuviet savīsies vācu rakstnieka pasaka aktiera Mārtiņa Vilsona lasījumā, Emīla Dārziņa romantiskās solodziesmas pianista Riharda Plešanova un solistu atskaņojumā un, protams, kordziesmas.

Emīla Dārziņa mistiskajai, fascinējošajai un valdzinošajai mūzikas valodai nav līdzīgas. Dokumentālā uzveduma sākotnējās idejas autori Sigvards Kļava un režisors Uģis Brikmanis skaidrojuši Dārziņa mūziku ar kādu paralēlu līdzību, kuru idejas iniciatoriem izdevies atrast Nobela prēmijas laureāta Hermaņa Heses pasakā “Stabules sapnis”.

Orķestris “Rīga” šodien laidis klajā amerikāņu džeza komponista Danas Vilsona “Koncerta džeza trompetei un pūšaminstrumentu orķestrim” ierakstu, kas šajā pavasarī veikts Latvijas Radio studijā diriģenta Artura Oskara Mitrevica vadībā. Šis notikums iezīmē nozīmīgu soli Orķestra profesionālajā darbībā, kurā nozīmīga loma ir augstvērtīgas pūšaminstrumentu mūzikas ierakstu veidošanai un repertuāra paplašināšanai, turklāt tas ir pirmais profesionāli veiktais šī koncerta ieraksts pasaulē.

Koncertā trompetes solo uzticēts Kristianam Kalvam – Orķestra “Rīga” trompešu grupas koncertmeistaram un vienam no Latvijas daudzsološākajiem trompetistiem, kura pieredze aptver sadarbību ar teju visiem vadošajiem džeza ansambļiem un simfoniskajiem orķestriem Latvijā. Arturs Oskars Mitrevics un Kristians Kalva ir arī šīsdienas "Pārmiju" viesi, un apspriežam gan Vilsona opusa iepazīšanu pērn, kad tas izskanēja festivālā "Windstream", gan ierakstu procesu, kā arī Kristians profesionālās dzīves jaunumu – darbu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un nepagurstošo palīdzību Ukrainai, regulāri vedot tur ziedotās automašīnas. 

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne.

Ēkai Mārstaļu ielā 6 ir bijuši vairāki būvperiodi, un tās arhitektonisko vērtību veido dažāda laika oriģinālā substance un sekundāri uzslāņojumi. Tomēr neskatoties uz notikušiem pārveidojumiem, ēkai ir augsta oriģinālās substances saglabātības pakāpe. Kā īpašas vērtības izceļamas labi saglabājušās oriģinālās jumta konstrukcijas, interjeru gleznojumu fragmenti, akmens portāls, viduslaiku ķieģeļu mūra fragmenti u. c.

Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite.

Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi.

Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi.

Gadsimta pirmo pusi vēl raksturo baroka ekspresivitāte, krāsu piesātinājums un tam sekojošā rokoko ornamentikas izplatība, kamēr 18. gs. pēdējais ceturksnis jau pilnā mērā reprezentē klasicismam piemītošos atturīgo eleganci un krāsu paleti. 18. gs. vidū pirmie fiksētie nozīmīgākie pārveidojumi saistīti ar ēkas fasādi.

Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai.

Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī.

Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot. Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē.

1823. gada fasāžu notinumos otrā stāva logiem redzami liektas formas sandriki, bet fasādes simetrijas asī novietoto portālu vainagoja atvērtais frontons ar liektām slīpnēm. Šāda tipa arhitektoniskas detaļas bija populāras Rīgas namu fasādēs un portālos ap 18. gs. vidu; tipoloģiski līdzīgs piemērs, kas pārvietots no zudušas ēkas, ir saglabājies Smilšu ielā 6 iekšpagalmā (datēts ar 18. gs. 60. gadu vidu).

Avoti nesniedz precīzas ziņas, kad ēka Mārstaļu ielā 6 ieguva savu reprezentatīvo portālu. Vēsturnieka Jāņa Strauberga apkopotie arhīvu izraksti par Vecrīgas gruntsgabalu īpašniekiem sniedz informāciju, ka 1766. gadā nams Mārstaļu ielā 6 (gruntstgabals 3/113) piederējis Frīdriham Francenam.

Šajā laikā nama vērtība lēsta 4682 sudraba rubļu apmērā un 1785. gadā joprojām palika nemainīga, kamēr 1797., 1804. un 1808. gadā tā pacēlās attiecīgi līdz 11976, 12083 un 16403 sudraba rubļiem. Vērtības pieauguma dinamika liecina par tolaik notikušām plašākām pārbūvēm vai remontdarbiem.

1804. gadā nomainījās ēkas īpašnieks – to ieguva tirgotāja Andreasa Zēzemaņa (Andreas Seesemann) dzimta. Skaitļi norāda, ka pārveidojumi uzsākti jau iepriekšējā īpašnieka laikā, bet tieši 19. gs. pirmajā desmitgadē būvdarbi noritējuši visaktīvāk, tā iezīmējot jaunu būvperiodu ēkas vēsturē. Ja monogrammu “S” kartušas centrā saista ar Zēzemaņu vārdu, tas nozīmētu pārāk ievērojamu laika nobīdi rokoko dekoratīvās sistēmas izmantošanā un būtu traktējams drīzāk kā anahronisks izņēmums, nevis likumsakarība. Iespējams, portālu pasūtīja kāds no iepriekšējiem īpašniekiem, jo tas atbilst 18. gs. 60.–70. gados aktuālajai estētikai un izpratnei par modernu arhitektūru.

Tiek uzskatīts, ka pirmā nozīmīgākā pārbūve ēkā Mārstaļu ielā 6 notikusi 1785.–1797. gadā, kas ir hipotētiskais portāla tapšanas laiks, tās gaitā arī pielāgojot telpas jaunajām prasībām. Mainījās arī fasāžu apdares estētika. Pirms atjaunošanas veiktās zondāžas parādīja, ka fasāde tikusi vairākkārt remontēta.

Noteikt sākotnējo krāsu sistēmu bija sarežģīti, jo ēkai vairākkārt klāts jauns apmetums un senākais slānis gandrīz pilnībā zudis.

Atsevišķās zonās – ieejas durvju portālā un zem logailām – konstatēti trīs vēsturiskā kaļķa krāsas krāsojuma slāņi. Gan portāla pilastriem, gan plastiskajiem dekoriem un dzegām kā pirmais krāsojuma tonis uz kaļķa apmetuma konstatēts monohroms krāsojums zaļgani pelēcīgā tonī; analogs tonis konstatēts arī logu aplodām un palodžu dzegām zonās, kur bija saglabājušies vecie apdares slāņi. Otrais slānis ir veikts ar gaišu, smilškrāsas toņa kaļķa krāsu, bet trešais – ar tumši pelēku. Savukārt fasādes plaknē konstatētais senākais krāsojuma slānis bijis gaiši zilganā tonī, to nomainījis dzeltens okers un visbeidzot – tumši pelēks krāsojums. Pirmais no tiem atbilst 18. gs. beigu klasicisma estētikai un krāsojuma sistēmai.