Georga Frīdriha Hendeļa operas "Flavio, langobardu ķēniņš" pirmizrādes starpbrīdī par baroka meistaru un viņa skatuves darbu stāsta iestudējuma muzikālais vadītājs, diriģents Andris Veismanis: “Man ir patiess prieks, ka uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pēc divdesmit gadu pārtraukuma atkal skan baroka mūzika – Georga Frīdriha Hendeļa opera "Flavio, langobardu ķēniņš". Šis darbs atšķiras no pārējās Georga Frīdriha Hendeļa mūzikas, ko pazīstam. Lai arī nav tik populāra, tā ir ļoti saturīga un skaista opera.”

21. maijā pirmizrādi piedzīvoja Georga Fridriha Hendeļa operas "Flavio, langobardu ķēniņš" iestudējums Latvijas Nacionālajā operā, kuru režisējis dziedonis, Baireitas Baroka festivāla izveidotājs Makss Emanuels Cenčičs. Tas ir viņa 2023. gadā veidots  inscenējums Baireitas Baroka operas festivālam, kurā pats arī atveido Gvido lomu.

Pirmizrādes tiešraides starpbrīdī Maksu Emanuelu Cenčiču uz sarunu aicināja Orests Silabriedis.

Sāksim ar Baireitas Baroka festivālu. Tā bija liela avantūra, vai ne?

Jā, tā tiešām bija. Piedzīvojums, kam gatavojos divus gadus. Tagad mums jau ir sestā sezona. Tas bija drosmīgs solis.

Vai kāds saprata, ko tieši jūs vēlējāties panākt?

Vēlējos radīt jaunu festivālu, kas specializējas itāļu opera seria. Tā ir mūsu repertuāra pamatā.

Kādi komponisti pārstāvēti festivālā? Lasīju kaut ko par Hendeli un Leonardo Vinči…

Mēs specializējamies Hendeļa mūzikā, bet esam atskaņojuši arī Porporu, ar kuru atklājām festivālu, jā, Leonardo Vinči, Johanu Ādolfu Hasi, Leonardo Leo, Vivaldi – tie ir tālaika lielie vārdi. Bonončīni. Šogad pirmoreiz būs arī Frančesko Kavalli opera Pompeo Magno – pētām arī Venēcijas repertuāru.

Vai nākotnē domājat par franču baroka operām?

Ceru, ka jā. Tās ir lielākas – vajag vairāk baleta, dziedātāju, kori. Bet šobrīd vēl neesam tam gatavi.

Vai dosieties arī tālāk – Gluks vai Mocarts?

Nekad. Nirnbergā jau ir Gluka festivāls, un Mocarts ir visur.

Nedomāju, ka kāds brauktu uz Baireitu skatīties Mocartu.

Vai publika atšķiras no tās, kas Baireitā klausās Vāgneru?

Patiesībā ne īpaši. Daudzi pēc Vāgnera festivāla nāk arī uz baroka festivālu – mēs sākam nedēļu vēlāk. Publika ir zinātkāra, viņi vēlas klausīties daudzveidīgu mūziku.

Par Hendeļa “Flavio” – vai tas ir jūsu interpretācijas dēļ smieklīgs darbs, vai arī Hendelis pats tā to iecerējis?

Tā patiešām ir satīriska opera, nevis īsta opera seria. Libretā ir daudz norāžu, kas to apliecina. “Flavio” ir apzināti veidots kā anti opera seria.

Vai tas ir vienīgais tāds piemērs Hendeļa daiļradē?

A: Ne gluži. Arī “Agripīna” ir diezgan satīriska. Tur imperators Klaudijs tiek izsmiets, viņa sieva viņu krāpj, viņa mīļākā Popeja saietas ar citiem... Visi domā, ka Klaudijs ir miris, bet tad viņš pēkšņi parādās. Ir komiski, ir satīriski efekti.

Šāda ironija ir ļoti venēciešu garā — tā bija viņu gaume.

Un Hendeļa “Agripīnas” gadījumā daudz kas bija atkarīgs tieši no pirmuzveduma vietas – Venēcijas, un Hendelis piemērojās venēciešu gaumei. Venēcijas opera bija sarežģīts organisms un bieži pavisam komisks. Paņemiet, piemēram, Kavalli La Calisto vai Pompeo Magno, ko patlaban iestudēju, – tajās ir daudz atklātu ainu, kurās izpaužas seksualitāte un kur ir arī komiskas situācijas. Venēcijā dzīvoja, tā teikt, plaša apvāršņa cilvēki.

Bet Anglija nav Venēcija.

Tiesa, bet Anglijā bija augsta satīras kultūra. Paskatieties uz Hogarta gleznām – tās ir pilnas ar sabiedrības un politikas satīrisku kritiku.

Arī Rake’s Progress jeb “Dīkdieņa dēkas”, ko mūslaikos labāk pazīst kā Stravinska operu, sākotnēji bija Hendeļa laikmeta gleznas. Šāda estētika noteikti ietekmēja arī Hendeli un viņa operas.

Un “Dīkdieņa dēkas” nav vienīgais piemērs. Anglijā bija cieņā tā sauktās conversation pieces jeb gleznas, kurās attēlotas cilvēku grupu sarunas, tās nereti bija ar zināmu morāli, un puritāņu vidē augstu vērtētas. Puritāņi pasūtināja tās, lai pasmietos par sevi jeb grēkpilno sabiedrību. Kad jūs kārtīgi iedziļināties šajās gleznās, uzrodas daudzi raksturtēli, un šīs estētikas augļus es izmantoju, inscenējot “Flavio”.

Vai šeit var vilkt attālas paralēles arī ar “Nabagu operu”?

Jā, jo “Nabagu opera” un tamlīdzīgi satīriskie iestudējumi bija konkurenti. Hendelim vajadzēja darboties ne tikai radoši, bet arī komerciāli. Anglija bija konstitucionāla monarhija, karalis varēja piešķirt operas iestudējumam kādu sākotnēju artavu, kādu tūkstoti mārciņu, bet tā nebija absolūtiska monarhija un karalis nevarēja atļauties tērēt daudz naudas operām. Taču, pateicoties karaļa paraugam, aristokrāti aktīvāk sāka tērēt naudu teātra biļetēm.

Hendelis bija ļoti atkarīgs no teātra kases. Viņam bija ļoti labs menedžeris jeb impresārijs Džons Džeimss Heidegers – spožs uzņēmējs, kas noturēja mākslu un kasi līdzsvarā.

Tas nebija viegli – Hendelim ik gadu vajadzēja iestudēt vienu vai divas operas plus kādus pastičo jeb operas, kas stiķētas no dažādu komponistu darbiem. Aicināja iestudēt arī kolēģus, piemēram, Bonončīni un Veračīni. Bija maz laika, un inscenēt vajadzēja ļoti ātri. Kā mašīna. Un viņi no sirds mēģināja uzķert publikas gaumi.

Vai Hendelim piemita humors?

Domāju, ka jā. Pat ļoti. Viņš bija augstas klases mūziķis un pēc dabas arī ļoti tiešs. Tik žēl, ka lielākā daļa viņa privātās sarakstes gājusi zudībā. Un mums ir tikai kādas laikabiedru liecības, kas atstāsta pašu pieredzēto vai pat arī to, ko dzirdējuši no citiem. 

Hendelis esot bijis ļoti tiešs un karstsirdīgs, ļoti skarbs darbā ar dziedātājiem. Ir stāsts, kā viņš sadusmojies uz dziedātāju Karestīni, kurš atteicies dziedāt “Alčīnas” āriju Verdi prati, jo tā esot pārāk vienkārša.

Hendelis aizgājis pie viņa uz māju, spēcīgā niknumā sagrābis dziedātāju aiz rīkles, izkāris viņu pa logu un brēcis: “Nekad vairs nesaki man, ko tev dziedāt!”

Un tas ir par skaisto Verdi prati?!

Jā, vai varat iedomāties?

Un tas, jūsuprāt, liecina ne tikai par temperamentu, bet arī par humora izjūtu?

Protams. Cilvēks nevar visu laiku būt tikai dusmīgs. Nepieciešams līdzsvars – humora līdzsvars. Hendeļa operās, ko esmu iestudējis un kas bieži vien ir mazzināmas, gandrīz vienmēr ir humora elementi – gan smalki iestrādāti, gan tieši.

Arī, piemēram, “Tamerlānā”, un tas ir baiss stāsts. Bet pat tur, kad ierodas Irēne, viņa uzvedas kā mis Dūlitla – spridzīga, runīga, pilna ar ironiju, ak, kur gan ir Tamerlāns, kāpēc viņš mani nesagaida, esmu princese! Un tamlīdzīgi. Viņa ienāk traģēdijas vidū un ber savus zvārguļu komentārus par to, ka pret viņu nevērīgi izturas.

Tātad Hendeļa pasaulē nav tikai traģēdijas, kur ir melns un balts?

Nē. Londonas publika bija pieradusi pie teātra daudz vairāk nekā pie operas. Teātrim bija arī dziļākas tradīcijas. Publikai vajadzēja teatrālu darbību.

Cilvēki nesaprata itāļu valodu, tāpēc Hendeļa rečitatīvi ir īsāki, kompaktāki. Daudz īsāki, nekā tālaika Itālijā. Anglijā cilvēkiem bija slinkums lasīt libretu ar tulkojumu.

Vai jums nekad nav bail no tehniskajām grūtībām, ko Hendelis dod dziedātājiem?

Tas atkarīgs no tā, par kādām grūtībām jūs runājat. Vienmēr taču ir tā, ka ir vieglāki mūzikas posmi un sarežģītāki. Ir normāli, ja dziedātājs izjūt bijību grūtību priekšā, bet mēs strādājam un tiekam galā.

Jūsu iestudējumos ir smalki erotiskie elementi. Kā pie tā nonācāt?

Erotika vienmēr bijusi daļa no mākslas. 17., 18., 19. gadsimta gleznās pilns ar kailumu. Tajā pašā 18. gadsimtā jūs redzēsiet Luī XIV ģimeni puskailu. Daudzi monarhi vēlējās tikt attēloti kā Apolloni un vēl nez kādi dievi. Karalienes kā Diānas. Daļēji kaila ķermeņa estētika bija norma. Seksualitāte tika ar labpatiku svinēta.

Auglīgs karalis bija labs karalis. Ja karalim nevarēja būt bērni, tad skaidrs, ka gaidāms karš.

Seksualitāte galmā tika uzskatīta par auglības simbolu un nebija tabu kā, piemēram, 19. gadsimtā. Viduslaiki pagājuši, cilvēks dodas iekšā modernismā, industriālismā. Pārejas laikos cilvēki mēdz būt krietni raupjāki. Neraugoties uz zeltījumu un citiem smalkumiem.

Kad lasāt valdnieku dienasgrāmatas, esat pārsteigts, cik miesiski noskaņoti bija tālaika cilvēki. Viņiem bija miesa un asinis. Piemēram, Līzelotes fon der Pfalcas dienasgrāmata un tūkstošiem vēstuļu, ko viņa rakstīja savai ģimenei daudzviet Eiropā. Viņa tik smalki izraksta Versaļas tenkas! Arī citu princešu un valdnieku dienasgrāmatās ir daudz seksualitātes un sakaru neizvēlīguma — tā bija galma ikdiena. Šie cilvēki mēdza precēties apsvērumu un dinastiju dēļ, bet iemīlējās taču pilnīgi citos cilvēkos. Tā viņi būvēja savas mazās pasaulītes. Tās bija noklusētas norunas. Baireitas markgrāfiene piekrita, ka viņas labākais draugs kļūst par viņas vīra mīļāko. Viņa nebija sajūsmā par to, bet zināmā mērā atbalstīja to. Visi kā nebūt tika galā ar realitāti.Tāpēc arī savos iestudējumos šo aspektu integrēju – tā ir daļa no vēsturiskās īstenības.

Turklāt padara iestudējumus tiešām aizraujošus. Kā ar sadarbību ar latviešu dziedātājiem?

Esmu iepazinis vairākus jaunos latviešu dziedātājus – ļoti strādīgi, talantīgi gan vokāli, gan kā aktieri. Viņi labprāt uzklausa ieteikumus. Rezultāts būs ļoti labs.

Vai Rīgas iestudējums atšķiras no Baireitas?

Nē, būtībā tas pats. Tikai dažas nianses, jo daudziem uz skatuves šī ir pirmā pieredze. Ir dejotāji, bet arī cilvēki bez skatuves pieredzes – piemēram, frizieri. Uz skatuves ir kādi 15–16 cilvēki. Viņiem nebija viegli, un man arī nē. Četrās nedēļās uzbūvēt izrādi bija liels izaicinājums, bet esmu apmierināts. Viņi paveikuši lielu darbu.

Koloratūras izrakstītas partitūrā vai arī jūs improvizējat?

Viss ir uzrakstīts. Īstenībā tas varbūt ir pat drusku jocīgi, jo, manuprāt, Hendelis mīlēja vienkāršību un jūsmu. Viņa ārijas ir harmoniski tik strikti uzbūvētas, ka, dziedot da capo jeb atsākot āriju it kā no sākuma, ir grūti ar kaut ko pārspēt šī paša posma pirmo izklāstu. Daudzās Hendeļa ārijās arī šis da capo ir izrakstīts, un tas nebūt nav tik dāsns ornamentiem, kā varētu gaidīt.

Piemēram, Rikardo Broski mēdza atstāt tukšas taktis, kur ir tikai basa līnija, un dziedātājs tad varēja izvērsties ar improvizāciju. Hendelis nekad tā nedarīja.

Tas, iespējams, varēja būt daudzo strīdu iemesls ar dziedātājiem – dziedātāji vēlējās ko vairāk, bet Hendelis neatbalstīja viņu iniciatīvu.

Bet partitūra tik un tā ir aizraujoša. Un jums izdodas to lieliski parādīt uz skatuves. Veiksmi pirmizrādē!

Paldies!

Langobardu ķēniņš Flavio iekāro sava padomnieka meitu Teodatu. Viņa kaislība izraisa notikumu virkni, kurā savijas mīlas un politiskās intrigas, traģēdija un komēdija.

Operu "Flavio, langobardu ķēniņš" Hendelis sarakstīja 1723. gadā, rēķinoties ar Londonā sumināto itāļu solistu Senezīno un Frančeskas Kuconi vokālo meistarību. Pēc atkārtotām izrādēm 1732. gadā opernamu apritē Flavio, langobardu ķēniņš atgriezās vien 20. gadsimta 60. gados, un uzskatāms par opermūzikas retumu.

Latvijas Nacionālās operas skatītāji un "Klasikas" klausītāji šo operu iepazīs augstu novērtētajā Baireitas Baroka operas festivāla 2023. gada inscenējumā, ko režisējis austriešu ievērojamais kontrtenors Makss Emanuels Cenčičs, iestudējumu veidojot kopā ar scenogrāfu Helmutu Štirmeru un kostīmu mākslinieci Korinu Gramosteanu.

Lomās: Flavio – Remī Bress-Feijē,

Kā arī – Latvijas Nacionālās operas orķestris, diriģents Andris Veismanis.

Saruna ar iestudējuma režisoru un Gvido lomas atveidotāju Maksu Emanuelu Cenčiču.

Saruna ar diriģentu Andri Veismani.

Saturs

I cēliens

Operas darbība norisinās laikos, kad pār langobardiem valdīja ķēniņš Flavio ar sievu Ernelindu.

Flavio padomnieki Lotario un Ugone ir gatavi saradoties, atzīstot par vēlamu Lotario meitas Emīlijas un Ugones dēla Gvido laulību. Ugone ķēniņu iepazīstina ar savu meitu Teodatu. Flavio iemīlas meitenē no pirmā acu skatiena un nekavējoties ieceļ Teodatu par savas sievas pavadoni. Flavio nenojauš, ka skaistās meitenes sirds alkst pēc ķēniņa adjutanta Vitidžes. Abi jaunieši viens otram jau ir zvērējuši mīlestību un uzticību.

Flavio saņem ziņu, ka veselības apsvērumu dēļ Britānijas pārvaldnieks Narsete vēlas atkāpties no amata un atgriezties dzimtenē. Lai gan sākotnēji šī amata pārņemšanu bija paredzēts uzticēt Lotario, ķēniņš, gribot netraucēti būt kopā ar Teodatu, paziņo, ka par pārvaldnieku kļūs un uz Britāniju dosies Ugone. Vienīgais, kam Flavio atklāj savus plānus attiecībā pret Teodatu, ir viņa adjutants un Teodatas mīļākais Vitidže, kurš spiests apslēpt savas jūtas un izlikties, ka meitenes skaistumu nenovērtē.

Saniknots par to, ka Britānijas pārvaldnieka amats viņam ticis atņemts, Lotario iepļaukā Ugoni. Cietušais par atgadījumu pastāsta dēlam Gvido, pieprasot, lai tiktu atriebts kaitējums tēva godam. Gvido ir jāizvēlas starp pienākumu pret tēvu un mīlestību pret Emīliju, kura apsola, ka naids nekad neizdzēsīs viņas mīlas jūtas.

II cēliens

Flavio mēģina pavedināt Teodatu, taču viņus pārsteidz Ugone, pauzdams sašutumu par Lotario uzbrukumu. Flavio viņam pavēl doties uz Britāniju. Teodata pārprot situāciju un kļūdaini secina, ka Ugone atklājis viņas romānu ar Vitidži. Kad viņa tēvam atzīstas, viņš apsūdz meitu par ģimenes labā vārda apkaunošanu.

Tikmēr Lotario draud atteikties no savas meitas, ja viņa turpinās attiecības ar Gvido. Par spīti sava tēva draudiem, Emīlija no jauna zvēr mūžīgu uzticību Gvido, kurš plāno cīniņā ar Lotario atriebt savam tēvam Ugonem nodarīto pārestību.

Teodata un Vitidže gatavi būt kopā uz visiem laikiem. Taču vispirms Teodatai jāizliekas, ka viņa pieņem ķēniņa jūtu apliecinājumus. Teodata piekrīt, tomēr lūdz Vitidži šādā gadījumā nekļūt greizsirdīgam.

Gvido satiekas ar Lotario. Viņu strīds ātri vien pāraug duelī, kurā Gvido nāvīgi ievaino Emīlijas tēvu. Ierodas Emīlija, kurai mirstošais atklāj slepkavas vārdu. Meitene ir izmisumā.

III cēliens

Emīlija un Ugone stājas ķēniņa priekšā. Emīlija pieprasa atriebību par tēva nāvi, vēloties viņa slepkavas sodīšanu, bet tikmēr Ugone mēģina attaisnot sava dēla Gvido rīcību. Flavio prātā ir tikai Teodata.

Flavio uztic Vitidžem kļūt par starpnieku viņa un Teodatas attiecībās. Kad Teodata pieņem Flavio mīlestības apliecinājumus, Vitidži tomēr pārņem greizsirdība.

Emīlija satiek Gvido. Viņš sniedz savai mīļotajai zobenu, ar kuru nogalināja Lotario, sacīdams, ka labāk mirs no viņas rokas, nekā dzīvos viņas nemīlēts. Iekšējo pretrunu plosītā Emīlija aizbēg.

Kad Teodata un Vitidže atkal ir kopā. Viņu mīlināšanos nejauši izdzird ienākušais Flavio, kurš pieprasa paskaidrojumus.

Kopā ar Ugoni ierodas Gvido, lūgdams, lai viņam piespriež nāvessodu par Lotario slepkavību. Tomēr Flavio izrādās līdzjūtīgs valdnieks, kuram piemīt sava viltība. Viņš liek Emīlijai noticēt, ka Gvido ir miris. Emīlijas reakcija, brīdī, kad Gvido parādās dzīvs un vesels, pārliecina Flavio par jauniešu mīlestības spēku. Abi saderinātie atkal ir kopā.

Flavio paziņo, ka Vitidžem būs vien jāprec Teodata, kuras skaistumu Vitidže savulaik teicās nenovērtējam. Tikmēr Ugonem tiek pavēlēts doties uz Britāniju, lai ieņemtu jaunā pārvaldnieka amatu. Visi klātesošie līksmo.

Kad jaunie komponisti satiekas ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), rodas nākotne – tā īsumā skaidrojams koncerta “Future” nosaukums. 23. maijā koncertā Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā (JVLMA) skanēs studentu Diānas Gritānes, Marinas Annas Timofejevas, Renāra Veličko, Andra Sējāna un Ansela Kaugera jaundarbu pirmatskaņojumi un Romualda Kalsona Koncerta čellam ar orķestri atskaņojums.

Līdz ar šo koncertu tiek aizsākta ļoti vērtīga sadarbība – tuvāko pāris gadu laikā ik pavasari notiks koncerts, kurā LNSO pirmatskaņos JVLMA Kompozīcijas katedras 4–5 studējošo simfoniskās mūzikas jaundarbus, kā arī pēc katedras docētāju ieteikuma iekļaus koncertprogrammā iepriekš atskaņotu mūziku.

Pie diriģenta pults šīs nedēļas koncertā stāsies – Jānis Stafeckis, ar kuru tiekamies uz sarunu "Pa ceļam ar Klasiku". Runājam par šāda koncerta ieceres rašanos un tās nozīmīgumu jauno komponistu tālākajā izaugsmē. Izzinām kompozīcijās ietvertos autoru vēstījumus un unikālo iespēju uzklausīt orķestra mūziķu ieteikumus. Un to, kāpēc Romualda Kalsona Čellkoncerts tiek atskaņots nepamatoti reti. 

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir gatavs vairākkārt doties uz Mūzikas akadēmiju, skatīt pēc jaunajiem komponistiem. Četriem, pieciem veiksminiekiem tiks dāvāta iespēja atskaņot droši vien pat pirmos viņu simfoniskos opusus, un jaunie autori varēs dzirdēt, kā tas skan realitātē. No kuras puses nāk sadarbības iecere?

Jānis Stafeckis: Ja pareizi atceros, ieinteresētas bija abas puses. Saruna, šķiet, sākās ar Līgu Pētersoni un Andri Vecumnieku, un es turpat tuvumā biju. Pagājušajā gadā jau viens šāds pilotprojekts bija, un mums šķita – jā, tam ir nākotne. Tas ir liels ieguldījums mūsu jauno skaņražu izaugsmē – viņiem saprast orķestra drēbi, kā tas strādā, kā tā vai cita ideja dabā realizējas. Un arī orķestris var iepazīt jaunos, iespējams, mūsu nākamās Maijas Einfeldes un Pēterus Plakidus un citus izcilus komponistus.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Vai tev ir zināms, kā norit atlase Mūzikas akadēmijā? Vai tas ir Kompozīcijas katedras vadītājs Ēriks Ešenvalds kopā ar saviem kolēģiem nolemj, kuri tad būs šie studenti, kuru opusus Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris iestudēs un atskaņos koncertā? Vai tur ir jāiztur kāds konkurss, un studenti izrāda paši savu aktivitiāti, iesūtot darbus?

Jānis Stafeckis: Cik man zināms, studentiem tika piedāvāts, un beigās atlasīja partitūras. Arī šobrīd šie pieci skaņdarbi un pieci autori ir dažādās studiju fāzēs. Vieni ir tikko iekāpuši komponistu kurpēs, citi tajās jau jūtas ļoti ērti un jau daudz ko var tajās nodejot. Atlase notika ļoti organiski, un darbi, kas tiks prezentēti, visi ir pelnījuši, lai klausītāji tos dzirdētu.

Pagājušajā nedēļā Ļubļanā, Slovēnijā, norisinājās Eiroradio Džeza orķestra projekts, un tā koncertu 12. maija vakarā klausījāmies arī “Klasikas” tiešraidē. Uz Ļubļanu devās ne tikai pianists Matīss Žilinskis, kas Latviju pārstāvēja orķestra sastāvā, bet arī Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītāja Anete Ašmane-Vilsone, kas līdz ar pārējiem EBU kolēģiem-džeza producentiem klausījās koncertus un pārrunāja aktualitātes, ar ko džeza producenti saskaras Eiropas radiostacijās.

Šādas tikšanās ir arī lieliska iespēja satikt vistuvākos kolēģus no Baltijas, lai pārrunātu, kas kopīgs vai atšķirīgs mūsu trijās valstīs, kā džeza iedzīvojas sabiedriskā radio programmās un kā mums veicas ar sadarbību.

Anete Ašmane-Vilsone uz sarunu aicināja Lietuvas Radio programmu vadītāju Laimu Slepkovaiti un Igaunijas Radio programmu vadītāju Ivo Heinlo.

Laima un Ivo, pastāstiet, kā džezs dzīvo jūsu radio programmās!

Laima: Mēs darām daudz dažādu lietu. Lietuvā mums ir diezgan bagāta džeza programma. Klasiskajā kanālā mums ir trīs raidījumi nedēļā, kas veltīti džezam. Džezs ir iekļauts arī daudzos citos raidījumos, kas nav tieši veltīti tikai džezam, bet džezs vienmēr ir iekļauts kopējās muzikālajās programmās. Un arī Lietuvas Radio galvenajā kanālā pēdējos piecus gadus man ir savs džeza raidījums, un es tur varu darīt visu, ko vēlos. Labi, tam ir jābūt klausāmam tādā populārā veidā, bet tomēr es tur varu prezentēt daudz mūzikas, un es to tiešām redzu kā platformu, lai padarītu mūsu džeza mūziķus redzamākus. Bet kas ir ļoti, ļoti pozitīvi, ka daži no maniem kolēģiem, ja ir kāds svarīgs albums vai liels festivāls, viņi izmanto iespējas runāt par šīm tēmām, un tas ir ļoti forši, jo man šķiet, ka visi džezu uzskata par pievilcīgu, atraktīvu tēmu. Un, ja kāds vēlas būt foršs, viņš cenšas uzaicināt džeza mūziķus un runāt par džeza notikumiem. Tāpēc es domāju, ka šī ir patiešām laba situācija un sadarbība ar starp kanāliem. Mums ir arī daži televīzijas džeza iestudējumi. Bet, jā, es strādāju radio, un man šķiet, ka visi mīl džezu gandrīz tikpat stipri kā es.

Ivo: Man katru sestdienu ir programma, kur ir ne tikai koncerti, bet viss, kas saistīts ar džezu galvenokārt vietējā vidē. Cenšos iepazīstināt ar jauniem albumiem un arī koncerta saturu no EBU, un varbūt arī intervijas ar kādu festivāla rīkotāju. Un, protams, koncerti, kurus esam ierakstījuši paši, jo mums vēl ir, teiksim, no pagājušā gada “Jazzkaar” festivāla pāris koncerti, kas bija tiešraidē, bet mēs tos vēl neesam atkārtojuši. Tāpēc mums joprojām ir, ko darīt. Un faktiski katru dienu pēc ziņām sešos vakarā mums ir atvēlēta vieta džezam. Mūzika skan aptuveni 40 minūtes, par to neatbildu es, bet jebkurā gadījumā tas ir džeza atskaņošanas saraksts, kas diezgan lielā mērā attīstās tāpat kā daudzi atskaņošanas saraksti radio pasaulē – bieži gadās, šīs pleilistes nav veidojis neviens cilvēks, tas notiek automātiski. Un tad man ir jauns raidījums par džeza standartiem, ko sāku februārī, un es šobrīd eju alfabēta secībā, katram raidījumam izvēloties vienu standartu un vienmēr aicinot kādu mūziķi par to runāt. Mēģinu atskaņot dažādas šī standarta versijas. Es vēlos iepazīstināt ar to, kā tas sākotnēji izklausījās, pēc tam daži aranžējumi, protams, bieži vien arī ar igauņu mūziķiem. Un es jau plānoju to darīt līdzīgi mūsu mūziķiem un viņu skaņdarbiem.

Es domāju, ka Latvijā, Lietuvā un visur ir tāpat, ka mūziķi bieži nespēlē citu mūziķu skaņdarbus, varbūt viņi baidās no kaut kā, baidās tos aranžēt "pa savam".

Katrs spēlē savu oriģinālmūziku. Bet jā, mums ir savi Igaunijas džeza standarti, un tas arī būtu interesanti. Tātad mums ir šīs trīs lietas un, protams, koncertu tiešraides – ne tik daudz kā agrāk, bet no “Jazzkaar” festivāla tās ir kādas četras, piecas tiešraides. Un festivāls faktiski norisinās visu sezonu, ne tikai aprīlī, bet dažādi koncerti notiek arī decembrī un rudenī. Tad mēs varbūt, ja paveicas, pārraidām līdz desmit koncertiem gadā “Jazzkaar” vien. Un, protams, kā tu teici, Laima, arī mums džeza mūzika skan arī citās programmās. Mums ir vakara programma ar pilnīgi brīvu plānojumu, katru vakaru ir cits vadītājs, un bieži vien viņi izvēlas arī džezu.

Cik daudz jūs pārraidāt džeza koncertus tiešraides un ieraksta formātā?

Ivo: Kā jau teicu, tie ir aptuveni desmit koncerti no “Jazzkaar” un varbūt vēl daži, jo mēs to nedarām tik daudz kā agrāk. Es labprāt pārraidītu vairāk no džeza kluba, kas mums ir Tallinā, jo patiesībā ir veids, un to izdarīt, un tas nav pārāk grūti. Bet jā, mēs esam samazinājuši tiešraides un ierakstus kopumā. Protams, klasiskā mūzika ir pirmajā vietā, un ir dažas lietas, kuras mēs nevaram mainīt, piemēram, katru piektdienas vakaru tiešraidē pārraidām simfoniskā orķestra koncertu. Mums ir vienošanās ar viņiem un arī dažiem citiem. Bet tomēr domāju, ka džeza tiešraižu skaits nav samazinājies, pēdējos gados tas ir aptuveni nemainīgs.

Laima: Lietuvā es ar prieku teiktu, ka man nešķiet, ka klasiskā mūzika būtu prioritāte pār džezu. Galvenais kritērijs ir satura kvalitāte. Kad notiek festivālu plānošana, tad mūsu galvenie redaktori skatās šo saturu, cik tas ir vērtīgs un cik pieejama ir mūsu komanda. Mums ir arī vieglāk ierakstīt daudzus koncertus, jo parasti mēs strādājam kopā ar televīziju, un televīzija mums dod skaņu.

Radio skaņu inženieri parasti nav apmierināti ar televīzijas skaņu, taču tam nav lielas nozīmes, jo jebkurā gadījumā mums ir skaņa, kas ir pārraidāma, un tas tomēr ir svarīgi – dokumentēt, ierakstīt koncertus.

Mēģināšu saskaitīt, cik daudz mēs ierakstām. I​k pēc diviem gadiem mums ir Birštonas džeza festivāls, kuru mēs cenšamies ierakstīt gandrīz pilnībā, un festivālā parasti ir no 16 līdz 20 koncertiem, un, ja atņemam dienas koncertus, tad mums ir kādi 12 līdz 14 ieraksti no turienes. Tad mums ir “Vilnius Mama Jazz”, “Vilius Jazz” un “Kaunas Jazz” festivāli. Mēs sadarbojamies ar televīziju, un parasti no turienes mums ir visi galvenie koncerti ar translācijas tiesībām, izņemot dažreiz lielākās zvaigznes, starptautiskus vārdus. Parasti mēs aptveram lielāko daļu festivālu, un tas arī veido lielāko daļu džeza koncertierakstu, jo džeza klubs mums ir vecpilsētā un dažas ielas nav pieejamas lielākiem transportlīdzekļiem, tāpēc nav iespējams tur nokļūt ar ierakstu mašīnu. Bet viņi bieži ierakstus veic paši, un tad mēs to izmantojam, taču uz to nekoncentrējamies, jo mums patiešām ir daudz materiālu no festivāliem, mums joprojām ir tāda festivāla mentalitāte.

Vai jūs domājat, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai tas ir pareizais piegājiens, ka džezs pamatā skan klasiskās mūzikas kanālā?

Ivo: Jā. Es domāju, ka vienmēr varētu būt vairāk džeza, bet, ja skatās uz publiku un skatītāju interesēm, tad, manuprāt, tā ir pareizā proporcija.

Laima: Un, ziniet, mums ir arī džezs galvenajā kanālā. Bet tas ir savādāk – prezentēt džezu galvenajā vai klasiskās mūzikas kanālā, jo vispārējā programmā man tiešām ir ļoti jāpadomā, pirms pārraidīt skaņdarbu, kas ir garāks par sešām minūtēm. Sešas minūtes ir pietiekami daudz, popdziesmas ir daudz īsākas. Un materiālam, ko es pārraidu, tam vajadzētu būt ļoti skaidram. Es domāju, ka daži no maniem raidījumiem savā ziņā ir ļoti izaicinoši.

Dažkārt es saņemu atsauksmes no klausītājiem, kuri saka: “Es nesaprotu džezu, bet jūsu entuziasms ir lipīgs, tāpēc es mēģināšu paklausīties.”

Klasiskajā kanālā, protams, man ir daudz vairāk brīvības. Piemēram, pirms došanās uz šo tikšanos, es veltīju raidījumu Kītam Džeretam un nospēlēju otro daļu no “Ķelnes koncerta”, tās ir 16 minūtes. Jūs nevarat atļauties šo greznību – 16 minūtes mūzikas – galvenajā kanālā. Cilvēkiem liksies, ka tas ir kā klusums, kur nekas nenotiek, lai arī tā ir ģeniāla mūzika. Klasiskajā kanālā noteikti ir daudz vairāk brīvības. Un varbūt mums ir mazāk klausītāju, bet šiem klausītājiem ir absolūti citādāka saikne ar radio, jo ​​galvenais kanāls, lai arī tajā ir bagātīga programma un daudz ļoti interesantu tēmu, kas tiek apspriestas padziļinātā līmenī, tomēr to var klausīties kā fonu.

Klasiskais kanāls nav fons, tas ir draugs, tā ir mūža apņemšanās, tas ir veids, kā atklāt jaunu mūziku un citus mākslas veidus.

Cilvēki savienojas ar klasisko kanālu citādākos līmeņos, un mēs varam atļauties piedāvāt viņiem daudz sarežģītākas un interesantākas lietas.

Ivo: Starp citu, galvenajā kanālā mums vairs nav džeza programmas. Ilgu laiku tāda bija, bet tad tas noņēma, jo galvenā kanāla vadītājs, teiksim tā, ne pārāk interesējas par mūziku. Bet jā, es domāju, ka pats esmu diezgan konservatīvs savās programmās, es to nespēlēju daudz eksperimentālu lietu. Es eju tādu drošo ceļu. Bet mūsu radiostacijai tā drīzāk ir problēma ar mūsdienu mūziku, bieži vien cilvēki sūdzas, kad atskaņojam mūsdienu mūziku. Par džezu tā nesūdzas.

Redzam, ka pēdējos gados Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mūzikas nozares iet kopā “jazzahead!”, arī “Classical:NEXT” un “Womex” forumos un cenšas pārdot šo Baltijas zīmolu kopā. Kā mums radio ar to sokas? Vai jūs daudz atskaņojat un stāstāt par Baltijas mūziķiem?

Ivo: Jā, patiesībā es pārraidīju pāris ierakstus no Birštonas džeza festivāla, jo tur spēlēja arī igauņu mūziķi, tāpēc mums tas bija īpaši interesanti. Man šķiet, ka Marija Fausta bija saksofonu kvartetā, kas bija ļoti avangardisks. Un tad bija Jāka Soāra trio, kas bija tradicionālāks. Protams, mēs cenšamies pārraidīt pēc iespējas vairāk. Arī EBU piedāvā patiešām daudz džeza koncertu. Tas ir milzīgs skaitlis, īpaši, ja salīdzina ar tradicionālo un pasaules mūziku, kur koncertu, salīdzinot ar džezu, tikpat kā nav.

Laima: Neuztraucieties, man ļoti patīk latviešu džezs. Es cenšos apmeklēt festivālu “Rīgas Ritmi”, “Jersika Records” bombardē mani ar ierakstiem. Un man ļoti patīk jūsu “M/Darbnīca” un jūsu mūziķi. Šajā sezonā man bija divi latvieši manā raidījumā – Toms Rudzinskis un Santa Šillere. Tas bija tiešām kvalitatīvs materiāls, viņi ir pārsteidzoši. Tāpat, kad man ir kaut kas no Igaunijas, izmantoju iespēju to atskaņot.

Es vienmēr Latviju un Igauniju redzu mazliet īpašāk kā citas valstis, jo, kad runa ir par džezu, mums nav jāpieliek pūles, lai ieraudzītu Amerikas Savienotās Valstis vai Vāciju, vai Franciju.

Tur ir daudz lielisku mūziķu, un es viņus daudz spēlēju, īpaši Skandināvijas valstu mūziķus. Bet jūs, draugi, esat ļoti svarīgi, tāpēc es cenšos spēlēt latviešu un igauņu džezu, cik vien varu.

Šogad “jazzahead!” mēs runājām ar Kadriju Vorandu, ka, ja skatāmies uz koncertu organizētājiem, nevarētu teikt, ka uz Latviju ļoti bieži tiek aicināti igauņu mūziķi vai lietuviešu mūziķi. Mēs esam kaut kā, es nezinu, kāpēc, bet ne tik spēcīgi un tuvi.

Laima: Bet tas mainās. Lēni, bet mainās. Es domāju, ka jaunā paaudze mainās un saikne no “jazzahead!” viņiem patiešām palīdz satikties, veidot  sava veida vienotību, spēlēt kopā, aicināt vienam otru, kad vien var. Par “Jazz Cellar 11” programmu atbild Dmitrijs Golovanovs, un, kad viņš zina, ka kāds no Latvijas vai Igaunijas dodas tūrē, klubs viņiem vienmēr ir atvērts. Līdz ar to šīs saiknes pieaug, un es vairāk redzu latviešus un igauņus uz mūsu kluba skatuves, bet ne uz festivālu skatuvēm. Taču festivāla skatuve ir ļoti ekskluzīva, un arī Lietuvas džeza zvaigznēm tur ir ļoti grūti nokļūt.

Ivo: Un šīs trīs ainas, es domāju, patiesībā arī ļoti atšķiras viena no otras. Iespējams, cilvēki no ārpuses skatās uz Baltiju un domā, ka tas viss ir viens un tas pats, bet patiesībā tā nav.

Un mūsu sarunas noslēgumā – ko jūs ieteiktu mūsu klausītājiem no savas valsts? Kādu vienu džeza mākslinieku vai grupu.

Laima: Es izdarīšu ļoti vieglu izvēli, jo šis gads ir simbolisma gleznotāja un komponista, leģendārā Mikaloja Konstantīna Čurļoņa gads. Protams, ikvienam rūp viņa māksla, un visi ir iedvesmoti no viņa mākslas. Un mums ir arī dažas džeza impresijas pēc Čurļoņa. Un tas ir arī Dmitrija Golovanova un Jana Maksimoviča projekta nosaukums – “Pēc Čurļoņa”. Un viņi vienkārši fantazē, ņemot Čuļoņa darbus. Šim duetam ir ļoti dziļa saikne, un es viņus ļoti mīlu. Un neatkarīgi no tā, ko viņi dara, vai improvizē uz vietas vai veido tik izsmalcinātu projektu kā šis, viņi vienmēr ir virsotnē, viņiem ir ļoti īpaša enerģija, un viņi mūzikā meklē kaut ko vairāk. Viņi ir tie sapņotāji. Un es ļoti iesaku arī jums doties “Pēc Čurļoņa”.

Ivo: Ja man ir jāizvēlas viens, tam būtu jābūt mūziķim, kurš šobrīd ārzemēs uzstājas visvairāk, vairākos no lielākajiem festivāliem Eiropā. Tā ir Kirke Karja. Viņa veido dažādus projektus, viņas trio šobrīd ir diezgan liela piekrišana Eiropā, un viņa arī šovasar dosies uz “North Sea Jazz Festival”, kas mums ir svarīgs sasniegums, jo neviens no Igaunijas nekad nav tur uzstājies. Un arī, protams, Berlīnes džeza festivāls un vēl viss kas. Bet jā, viņa ir vairāk eksperimentālajā pusē, tāpēc ir grūti kļūt tik atpazīstamam, lai viņu aicinātu spēlēt lielās koncertzālēs, viņa nav tāda veida māksliniece. Bet, lai ko viņa darītu, tas vienmēr ir interesanti, un viņa vienmēr skatās uz priekšu un atrod jaunus veidus, kā izpausties. Un viņa ir arī ļoti patīkams cilvēks, patiešām ļoti, ļoti patiesa.

Jāņa Zālīša grāmata ""Pasaule uz spārna" jeb grāmatu draugs Helmārs Rudzītis" atklāj leģendu par jaunatklājēja drosmi un uzņēmību, apbrīnojamām darba spējām, veiksmes vainagotu talantu un ārēji žilbinošu vērienu.

Par grāmatu sarunājāmies ar literatūrzinātnieci Ingūnu Dauksti-Silasproģi.

Nepieminot izdevēju Helmāru Rudzīti (1903–2001), nevar uzrakstīt ne latviešu uzņēmējdarbības vēsturi, ne arī grāmatniecības vēsturi. Rudzītim piemita ne vien tas, ko sauc par biznesa ķērienu, bet arī laba nojauta un tālredzība apvienojumā ar izpratni par literatūras, mūzikas un kultūras vērtībām. Būdams cilvēks ar uzņēmēja talantu un izcilām zināšanām, spilgta personība, Rudzītis visa mūža garumā baudīja cilvēku cieņu un atzinību.

2026. gadā apritēs 100 gadi kopš Helmārs Rudzītis Rīgā nodibināja apgādu "Grāmatu Draugs", kas strauji un nozīmīgi izmainīja grāmatniecības procesu un grāmatu tirgu neatkarīgās Latvijas sākuma gados.

Stāsta mākslas muzeja „Rīgas birža” vadītāja Daiga Upeniece.

Gemmas ir gravēti dārgakmeņi – tā sauktās intaljas – ar iegrieztiem, iedobtiem attēliem. Tādas  ir dokumentētas jau Mezopotāmijā, taču īstu uzplaukumu sīko formu griezumi akmenī piedzīvoja hellēnisma periodā, sākot ar trešo gadsimtu pirms Kristus. Par izcilāko šī žanra piemēru uzskatāms t. s. Farnēzes kauss (Tazza Farnese), kas izgatavots Aleksandrijā, Ēģiptē, bet mūsdienās glabājas Nacionālajā arheoloģiskajā muzejā Neapolē.

Gemmas tika veidotas no kalnu kristāla, ametista, jašmas, karneola un halcedona un tās apstrādāja intaljas tehnikā. 

Savukārt, kamejās attēls ir reljefs/cilnis, kas izvirzīts no plaknes.

Kamejas visbiežāk izgatavoja no tādiem dārgakmeņiem kā ahāts, sardonikss vai onikss. Mākslinieki prasmīgi izmantoja šo akmeņu slāņoto struktūru, lai radītu dažādu krāsu figurālus atveidus.

Senākajos aprakstos par šo tēmu var atrast pirmajā gadsimtā Plīnija Vecākā darbā “Historia Naturalis” 37. grāmatā, kur norādīts, ka akmeņus apstrādāja ar metāla kaltiem, dzeļiem, urbīšiem ar lodveida galu un miezeriem, pulēšanai izmantojot abrazīvus pulverus. Īpašu popularitāti gemmas un kamejas iemantoja imperatora Augusta laikā (44. gadā pirms Kristus – 14. gadā pēc Kristus ).

Nozīmīgāko darbu vidū ir “Lielā Francijas kameja”, piecslāņu sardoniksa meistardarbs ar Romas imperatoru dzimtas figūru attēliem, kas darināta laikposmā no 25. līdz 50. gadam pēc Kristus un mūsdienās glabājas Medaļu kabinetā Parīzē, kā arī “Gemma Claudia” – piecslāņu oniksa kameja ar diviem pāru portretiem, kuros, iespējams, attēloti Klaudijs un Agripīna Jaunākā iepretim Germānikam un Agripīnai Vecākajai. Tā datēta ar 49. gadu pēc Kristus un atrodas Vīnes Mākslas vēstures muzejā.

Starp gemmām gadsimtiem kolekcionāru iekārojamākais objekts ir bijis t. s. Nerona zīmogs (Sigillum Neronis) ar Apolona, Olimpa un Marsija attēliem, kas datēts ar 1. gadsimta sākumu. Šī Dioskurīdam piedēvētā karneola gemma glabājas Nacionālajā arheoloģijas muzejā Neapolē.

Renesanses laikā par galveno gemmu izgatavošanas centru kļuva Itālija. Izcilākie meistari strādāja Milānā, Florencē un Romā.

Šajās pilsētās veidojās arī ļoti nozīmīgas gliptikas (t. i., miniatūrtēlniecības, sīkformu griezumu akmenī) kolekcijas, kuras bija izveidojuši prinči un ievērojami prelāti, kas uzskatīja gemmas, kamejas par nozīmīgiem gaumes un bagātības simboliem.

Viņu vidū bija tādas personības kā Pjetro Barbo (vēlākais pāvests Pāvils II), kurš bija savācis 820 gemmu kolekciju un sūtīja savus emisārus pa visu Eiropu, lai to paplašinātu; Ludoviko Trevizāns, kurš no 1437. līdz 1439. gadam bija Florences arhibīskaps, pēcāk kardināls Romā; Alfonso IV, Aragonas, Katalonijas un Neapoles karalis, kā arī, protams, Mediči ģimene Florencē.

Mediči kolekciju, kuru aizsāka Kozimo, būtiski paplašināja Lorenco Lieliskais. Viņš ne tikai meklēja un iegādājās tādus senus dārgumus, kā slaveno Nerona zīmogu, kas iedvesmoja daudzus 16. gadsimta atdarinājumus bronzā, bet pasūtīja arī sava laika meistaru darbus.

18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā kameju mode kā viena no klasicisma izpausmēm izplatījās visā Eiropā, un šie izstrādājumi bija ļoti pieprasīti kolekcionāru vidū.  Daudzi privātkolekcionāri, kas nevarēja atļauties nopirkt īstas gemmas, iegādājas un kolekcionēja antīkā perioda darbu atlējumus ģipsī.

No 21. līdz 25. maijam jau sesto reizi Rīgā risināsies eksperimentālā un paplašinātā kino festivāls "Process", piedāvājot gan kino klasiku, gan jaunumus no visas pasaules. Šogad festivāla vadmotīvs ir "rēgu sanāksme", atsaucoties uz vienu no agrīnajām kustīgā attēla formām – maģiskās laternas performancēm jeb fantasmagorijām. Studijā „Pa ceļam ar Klasiku” uz sarunu aicinājām festivāla „Process” vadītāju un kuratori Ievu Balodi un programmas vadītāju, kuratori Lāsmu Bērtuli.

Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un paplašināts – ko tas īsti nozīmē?

Ieva Balode: Eksperimentālais kino ir žanrs, kas pasaulē ir jau ilgāku laiku, Latvijā mazliet mazāk, bet nu jau sesto gadu rit šis festivāls, tāpēc pieļauju, ka mūsu auditorija jau saprot, ka "eksperimentāls" nozīmē "citādāks" kino. Savukārt paplašināts kino ir tāds, kas iet pāri kino robežām. Bieži vien tās ir kino performances, bet arī instalācijas, kurās tiek izmantoti analogie kino projektori. Mākslinieks, kas darbu veidojis, pats ir klātesošs un mijiedarbojas ar projekciju. Bieži izmantotie projektori ir modificēti mākslinieka vajadzībām, tā ka principā – tas ir kino telpā un laikā, ar performatīvu ievirzi.

Ieva Zeidmane: Eksperimentāls un citāds – tomēr tas ir samērā plaši. Vai šajā gadījumā tas nozīmē analogo kino? 

Ieva Balode: Jā, mūsu gadījumā tas nozīmē analogo kino. Mēs pievēršamies analogajām praksēm, festivālā tās ir arī analogās skaņas prakses, bet pārsvarā – fotoķīmiskā filma. Mēs kā biedrība kopš 2016. gada nodarbojamies ar šāda tipa kino medija rādīšanu, izplatīšanu un arī radīšanu. Paši kā biedrības dalībnieki un arī izglītības iestāde, kas piedāvā šī medija apgūšanu starptautiskā līmenī.

Lāsma Bērtule: Droši vien jāpiebilst – ja kāda filma ir filmēta uz kinolentes, tas, protams, nenozīmē, ka mēs to uzreiz rādām festivālā, bet tas eksperimentālais aspekts ienāk caur to, ka priekšplānā izvirzās medijs vai paša kino pētniecība, ne tik daudz stāsts.

*

Kopumā šogad festivāls piedāvā iepazīties ar eksperimentālā kino procesiem mūsu reģionā Baltijas filmu programmā, kā arī sniedz iespēju baudīt starptautiski atzītu kuratoru veidotas filmu izlases. 

Plašāku ieskatu eksperimentālā kino aizkulisēs būs iespējams gūt publiskā diskusijā ar starptautisku sastāvu, savukārt iejusties festivāla atmosfērā ļaus festivāla ballītes. Un viena no šīm ballītēm pārtaps performancē, "Baltic Analog Lab" biedriem mijiedarbojoties ar grupu "Grab", kuras iniciators ir grupas "Tesa" dalībnieks Kārlis Tone. Kopā ar Kārli Toni projektā piedalās Artis Avotiņš-Lācis (bungas), Jānis Emīls Katinskis (ģitāra, sintezatori) un Sarma Gabrēna (bass, basa sintezators, vokāls).

Eksperimentālā kino tagadne ir tieši saistīta ar pagātnes pionieriem. Šī iemesla dēļ festivālā būs skatāma hrestomātiskā britu autora Entonija Makola (Anthony McCall) instalācija "Line Descibing a Cone". Tāpat gaidāma Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas vadītāja Jāņa Putniņa kūrēta amerikāņu eksperimentālā kino celmlauža Keneta Angera darbu retrospekcija. Šo autoru kā vienu no iedvesmas avotiem saviem darbiem ir citējuši tādi režisori kā Deivids Linčs un Mārtins Skorsēze.

Ar tām festivāla apmeklētājiem būs iespēja iepazīties pavisam tuvu – festivāla programmā gaidāma ASV fimdares Melisas Ferrari vadīta bezmaksas meistarklase, kurā interesentiem būs iespēja pašiem pieskarties kino mākslas pirmsākumam. Māksliniece arī demonstrēs savu kopdarbu ar Latvijas–Gruzijas autoriem Darju Kazimiru un Zuru Makharadzi "Beneath the Spectral Tree" festivāla sadaļā "Process Expanded", kas pievēršas paplašinātā kino darbiem.

Festivāla pārstāvji atzīmē, ka arī šogad sadarbībā ar sešu Eiropas mākslinieku vadītu kino laboratoriju kopprojektu "SPECTRAL" īpaši tiek izceltas paplašinātā kino performances, kuras būs skatāmas divās programmās un atklāšanas pasākumā 21. maijā. Gaidāmi darbi un mākslinieki no Korejas līdz Francijai.

Diriģents Jurģis Cābulis sarunā par kora "Kamēr..." 35 gadu jubilejas koncertu, kurā 24. maijā skanēs Haidna "Pasaules radīšana", un Galā koncertu 31. maijā, par kora nemainīgi augstā mākslinieciskā līmeņa saglabāšanas noslēpumiem un emociju pilnajiem tikšanās brīžiem ar bijušajiem kora dziedātājiem un diriģentiem.

Liene Jakovļeva: 35 gadi – ir tāda jubileja, ko varētu arī palaist garām. Nav gluži apaļa, bet jūs tomēr to svinat ar vairākiem notikumiem, no kuriem daži jau pagājuši, bet tie lielākie un vērienīgākie vēl priekšā. Esat uzcēluši sev tādu pamatīgu latiņu... Brīdī, kad mūsu saruna skan ēterā, Jurģis atradīsies Liepājā, strādājot ar Liepājas Simfonisko orķestri, jo priekšā ir Haidna "Pasaules radīšana", un liepājnieki ir viens no spēlētājiem vārda tiešā un pārnestā nozīmē 24. maija lielnotikumā, kas skanēs tiešraidē arī "Klasikā". Vai varētu teikt, ka Haidna "Pasaules radīšana" ir visa festivāla kulminācija?

Jurģis Cābulis: Grūti pateikt, vai tā būs kulminācija. Kā tu sākumā teici, 35 varētu arī nesvinēt, bet "Kamēr..." ir tāds kolektīvs, kas svin katru savu piecgadi, un tas ir jau vēsturiski. Šī piecgade pienāca ļoti ātri, jo bija trauksmainie kovida laiki un pārcēlās iepriekšējais jubilejas koncerts. Bija tā, ka iepriekšējais jubilejas koncerts, kas notika 2022. gadā, bija tas, kurā mēs ar Aivi [Greteru] izmainījāmies. Patiesībā ir pagājuši tikai trīs gadi, un ir nākamais jubilejas koncerts. Laiks paskrēja ātri. Bet, veidojot festivālu, mēs gribējām nevis vienu kulmināciju, bet lai katrs notikums būtu ļoti īpašs. Man tiešām ir prieks par koncertuzvedumu "Stihija", kuru mēs iesākām pirms gada un turpinām šogad. Izvedām to pat ārpus Rīgas uz Cēsu koncertzāli. Sakrita arī skaists jubilejas notikums Jolantai [Strikaitei, kora vokālajai pedagoģei], koncerts bija patiešām brīnišķīgs. Tas ļoti ilgi nāca, un mēs ļoti ilgi nevarējām saprast, kāds tas būs, bet man ļoti patika daudzveidība, krāsainība, Jolantas piegājiens. Man šķiet, tas bija ļoti interesants, brīnišķīgs un romantisks notikums.

"Pasaules radīšana" būs grandiozs un monumentāls notikums, jo šis darbs pats par sevi ir liels un apjomīgs, un tajā nav lielu konfliktu, tikai skaisti kontrasti un augšupceļoša un pasauli radoša, un visādā citādā ziņā ļoti vērienīga, skaistuma pilna mūzika.

Priecājos, ka mūsu kora pamatsastāvam (un kora pamatsastāvā dziedās pilnīgi visi dziedātāji) pievienojas arī absolventu koris. Tas būs tāds "Kamēr..." grandkoris – nedaudz vairāk nekā deviņdesmit dziedātāju, sadarbosimies ar Liepājas Simfonisko orķestri. Esmu ļoti priecīgs, ka mums ir šāda iespēja – ka liepājnieki ir bijuši ļoti atsaucīgi. Godīgi sakot, nevaram vien sagaidīt tikšanos. Domāju, ka viss sanāks labi. Priecājos arī par solistiem – dziedās mūsu Jolanta, viena erceņģeļa lomā būs mans ilggadējs kolēģis un brīnišķīgs šādu formu dziedātājs Mārtiņš Zvīgulis (viņš gan nav bijis "kamērietis"), dziedās arī Rihards Mačanovskis (kurš arī nav bijis "kamērietis") – gan Ādama lomu, gan erceņģeļa Rafaēla lomu.

Liene Jakovļeva: Visos kursos māca izvairīties no ļoti bieži lietotā vārda "izaicinājums". Bet man tomēr šķiet, ka tas ir izaicinājums arī tev, kuram sastapšanās ar simfonisko orķestri tomēr nav ikdiena. Tu esi izvēlējies šo apjomā tik ļoti vērienīgo darbu, kaut gan būtu varējis apstāties arī pie kaut kā varbūt šķietami vienkāršāka, zināmāka. "Pasaules radīšana" arī Latvijā nav katra gada opuss, kā, piemēram, Vivaldi "Gadalaiki"…

Jurģis Cābulis: Es absolūti nebaidīšos no vārda, ka tas būs milzīgs izaicinājums it visā – gan no organizatoriskā, gan no mākslinieciskā aspekta.

Man ir ļoti liels prieks, ka koris "Kamēr..." šobrīd tiešām ir ļoti labā formā – gan vokālā, gan kopsajūtas ziņā.

Šis skaņdarbs man ir sirdij tuvs jau kopš 2016., 2017. gada, kad mēs ar "Ave Sol" bijām Izraēlā un šo skaņdarbu atskaņojām salīdzinoši mazā sastāvā – mazs koris un mazāks orķestris. Šis būs krietni modernāks sastāvs, bet tā ir tiesa – "Pasaules radīšana" Latvijā ir skanējusi ļoti reti. Manuprāt, iepriekšējo reizi pirms kādiem deviņiem gadiem, bet tā Latvijā nekad nav skanējusi angļu valodā. 

Liene Jakovļeva: Tas būtu bijis mans jautājums – vācu vai angļu valoda?

Jurģis Cābulis: Mani ļoti, ļoti uzrunā angļu versija. Tas ir ļoti veiksmīgs, ļoti skaists atdzejojums un mūzika brīnišķīgi plūst kopā ar tekstu. Tam visam bija tāds ļoti kaut kādā ziņā demokrātisks skaidrojums. Viens, ka tas ir veiksmīgs un skaists atdzejojums. Otrs, domājot par saviem dziedātājiem, es gribēju, lai viņi vārds vārdā visu laiku saprot, ko viņi dzied. Gribas ticēt, ka lielākajai daļai tuvāka ir angļu, nevis vācu, kas ir šī skaņdarba "it kā" oriģinālvaloda – ka mēs saprotam visu, ko darām. Nav jānodarbojas ar teksta skaidrojumiem un tulkojumiem, jo laika patiešām ir maz. Lai iestudētu lielus, monumentālus skaņdarbus, mēs ar kori un absolventiem mēģinām kopš 14. aprīļa. Zinām, ka mēnesis un nedēļa ir ļoti īss laiks, lai to sagatavotu. Un nav tā, ka tiekamies divreiz nedēļā. Dažas nedēļas tiekamies divas reizes, dažkārt reizi nedēļā. Kopā mums bijuši ap desmit, vienpadsmit mēģinājumu. Bet man ir ļoti liels prieks, ka ir pieteikušies ļoti jaudīgi absolventi, kopskaitā ap 30.

Mākslinieks Krišs Salmanis stāsta, ka viņš arī nezinot, jo nokavējis iespēju to noskaidrot 2013. gada laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit”. Toreiz veselu nedēļu 24 stundas diennaktī pirātiskajā radiostacijā 104,8 megahercu frekvencē varēja dzirdēt tekstgrupas „Orbīta” sagatavotos dažādu Latvijas un pasaules dzejnieku lasījumus. 

Dzejnieku apvienību „Orbīta” 1999. gadā startēja Artūrs Punte, Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Žoržs Uaļļiks. Viņi vēlējās atrauties no literatūras lauka un apvienot dzeju ar vizuālo mākslu. Dzejas lasījumi tika saistīti ar performanci, elektronisko mūziku un video. Vēlāk parādījās arī instalācijas, objekti un izstādes.

Varētu teikt, ka "Orbītu" raksturo nopietna dauzīšanās ar vārdiem un jēgu.

Piemēram, Artūrs Punte un latviešu dzejnieku grupa reiz ielauzās televīzijas SMS čatā, pārvēršot televīzijas kastē skrienošo rindiņu straumi estētiskā, jēgpilnā vēstījumā. Savukārt Semjons Haņins pats ielīda nelielā kastē, kas bija aprīkota ar miniatūru teātra priekškaru un apgaismojumu. Tādējādi skatītāji redzēja teātra skatuvi, ko aizpildīja milzīga dzejnieka galva.

Projekta performances ir attīstījušās arī dramaturģijas un videodzejas žanrā. Artūrs Punte kopā ar Zani Volkinšteini izdomājuši “Dirty Deal Teatro” izrādi-spēli „Diena pēc naftas“, Sergejs Timofejevs ieguvis ”Spēlmaņu nakts“ balvu par Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu“ libretu kā arī radījis libretu Edgara Mākena kameroperai „Kontakts“, savukārt „Orbītas“ videodzeja joprojām ir skatāma gan tīmeklī, gan laikmetīgās mākslas izstādēs.

“Orbītu” interesē tehnoloģijas un to mākslinieciska uzlaušana.

Audiodzejas instalācija “Radiosiena” veidota no 90 radiouztvērējiem pie 20 metrus garas sienas.

Aparāti radīja skaņas panorāmu – vietējo radiostaciju pārraides mijās ar “Orbītas” dzejnieku lasītiem dzejoļiem, dažādu pilsētu trokšņiem un komponistes Lindas Leimanes īpaši sagatavotiem muzikāliem fragmentiem.

“Orbītas” izstāde “2020: Mūžības perspektīva” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pētīja informācijas nesēju trauslumu. Tā kļuva par sava veida laika mašīnu: skatītājiem bija iespēja palūkoties uz jaunākajām tā gada grāmatām, kino biļetēm, programmiņām, kalendāriem u. tml. it kā no 100 gadu distances.

Citādu laika mašīnu “Orbīta” radīja par godu Brīvības un Miera ielas stūrī nojauktai ēkai. Manā bērnībā pie tās bija garas rindas pēc svaigi ceptas maizes.

“Orbītas” instalācija “Maiznīcas spoks” izplatīja svaigas maizes aromātu kā atgādinājumu par zudušo Rīgas fragmentu.

Šajos un daudzos citos radošos kūleņos “Orbīta” izskatās kā normāla mākslinieku apvienība. Bet savos šī mēneša stāstos gribēju pievērsties laikmetīgās mākslas centriem, t. i., vienībām, kas veicina ne tikai savu, bet arī apkārtējo radošo darbību. Manuprāt, arī “Orbīta” ir uzskatāma par tādu.

Bez videodzejas festivāla un dažādu sadarbības projektu rīkošanas visplašākajam interesentu lokam “Orbīta” pazīstama kā grāmatu apgāds. Tajā ir gan divvalodīgi dzejas almanahi un individuālu autoru dzejas krājumi, gan arī spēcīga fotogrāmatu sērija. “Orbītas” izdevumus vieno izsmalcināta dizainiska delverība. Te atrodams divu ar magnētiem savienotu grāmatu konvolūts, dzejoļi, kurus 10 Latvijas mākslinieki atdzejojuši vizuālajā valodā kā arī kolāžu grāmata, kas veidota no fotogrāfijām un tekstiem trīs valodās.

Iespējams, ietekmīgākā apgāda līnija ir dizainiski nepretenciozā “Orbītas bibliotēka”.Tā ir mēteļa kabatas izmēra grāmatu sērija ar aktuālo latviešu literatūru un tulkojumiem.

To vidū arī superhits “Kalendārs mani sauc” un ukraiņu dzejas latviskojumi.

Autoru, dizaineru, mūziķu un mākslinieku loks, ar ko sadarbojas “Orbīta”, ir ļoti plašs un sasaucas ar Latvijas kultūras aktualitātēm. Balvu un nomināciju klāsts tikai apstiprina tekstgrupas “Orbīta” ieņemto vietu mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrā.