Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa

Reizēm man ir vēlme paskatīties kādu no "Midsomeras slepkavībām". Vienā no filmām, kas risinājās angļu teātrī amatierizrādes laikā, skatuves aizkulisēs pamanu personāžu, kurš ik pa brīdim, neizlaižot no rokām adīkli, ielūkojas lugas eksemplārā.

Tas ir izrāžu vadītājs. Tā šo amatu dēvē Latvijā. Angliski runājošajās zemēs viņu sauc par "stage manager", savukārt vācieši pārliecinoši pieturas pie stingrā "Inspizient".

Mūsdienās profesionālajā teātrī paveras pavisam cita aina – izrāžuu vadītājs ir koncentrējies amata lietpratējs, kurš, aprīkojies ar dažādām saziņas ierīcēm, gatavs lidojumam izrādes garumā, gandrīz vai pacelt gaisa kuģi un maigi nosēdināt!

Izrāžu vadītāja darbs ir saikne starp iestudējuma māksliniecisko un tehnisko norisi. Katrā teātrī viņa pienākumi ir dažādi. Mūsu operteātrī izrāžu vadītājs pārliecinās par pilnīgu un drošu skatuves uzbūvi, kā arī par izrādē iesaistīto klātbūtni, informē dalībniekus un organizē izrādes gaitu. Pats svarīgākais uzdevums ir precīzi novadīt visus tehniskos procesus, vadoties pēc klavierizvilkumā ieliktajām atzīmēm, tā, kā iecerējis režisors vai horeogrāfs.

Latvijā šo amatu apgūst prakses ceļā, savukārt Lielbritānijā un citviet pasaulē – īpašās Drāmas skolās.

Operas un baleta teātrī izrāžu vadītājam ir muzikālā izglītība, jo jālasa notis. Piemēram, mana kolēģe Gundega Maizīte ir diplomēta muzikoloģe, es pati esmu beigusi Liepājas mūzikas vidusskolas klavieru nodaļu, pēc tam apgūstot režijas mākslu Latvijas Valsts konservatorijā. Mums ir jāstrādā ne tikai ar orķestra partitūrām, bet arī ar komponista roku rakstītu nošu materiālu, ar lielu bijību izpētot gan labojumus, gan remarkas.

Mūzikā "jāiesēdina" ne tikai dažādi skaņu efekti, bet arī muzikālas fonogrammas, pat atsevišķi instrumenti vai solistu balsis.

Priekškara muzikāla atvēršana un aizvēršana ir iekļaujama izrāžu vadītāju mūžizglītības sarakstā. Te jāpiemin mūsu opernama priekškaru meistars, "Aldara" balvas laureāts, orķestra mūziķis un izrāžu vadītājs Andris Dalbiņš.

Dodoties viesizrādēs uz Itāliju, kur vēsturiskajos teātros priekškara vēršana vēl notiek manuāli – ar virves palīdzību, var atviegloti uzelpot, atliek vien bilst vietējiem meistariem: tagad lūdzu "allegro" vai "andante".

Mūsu darbs ir īsta stresa noturības pārbaude. Ja izrāde novirzījusies no maršruta, jāspēj tā "iegriezt" pareizajā trajektorijā. Te palīgā tad traucas teju viss teātris. Kolēģu atsaucība, pieredze, zināšanas ir neatsveramas.

Kā gan izskanētu "Traviatas" izrāde, ja diriģents Farhads Stade laicīgi nebūtu izdzirdējis izrāžu vadītāja izmisuma pilno balsi, saucot Violetu – Kristīni Gailīti, kura ģērbtuvē, kolēģes nejauši ieslēgta, prāto, kā aizkļūt līdz skatuvei?

Radoša pieeja problēmsituācijām vienmēr bijusi lielā cieņā. Izrādē "Džanni Skiki" uz skatuves nolūst atzveltnes krēsla kāja. Galvenajam varonim, tur sēžot, svarīga mizanscēna. Izrāžu vadītājs, pieplacis dekorācijām, lūdz citam solistam krēslu "salabot|, izmantojot scenogrāfijā iekļautās grāmatu kaudzes.

Izrādes laikā dažkārt nākas aizrāpot līdz videoprojektora slēdzim, jo kāds to nejauši atvienojis, bet jaunais kolēģis darbā ieradies žilbinoši baltā kreklā. Tieši tāpēc izrāžu vadītājiem garderobē dominē tumšas krāsas apģērbs.

No scenogrāfijas viedokļa raugoties, izrādes mūsdienās ir kļuvušas sarežģītas. Iestudējuma laikā uz skatuves gan pamanāmas, gan neredzamas risinās neskaitāmas dekorāciju pārbūves, kuras jāveic īsā laikā. Izrāžu vadītājs kopā ar savu tehnisko komandu izdarīs visu, lai skatītājiem dāvātu mākslas brīnuma sajūtu.

Un tieši tāpēc Dmitrijs Hvorostovskis pēc tehniski sarežģītās "Jevgēņija Oņegina" izrādes Londonas "Covent Garden" saņemt aplausus uz skatuves aicināja izrāžu vadītāju.

Lai arī laikapstākļi par to neliecina, jau pavisam tuvu ir vasara. Un līdz ar to arī pietuvojies "Etnovēstu" 10. sezonas noslēdzošais raidījums. Šoreiz ceļam godā gaidāmo Starptautisko folkloras festivālu "Baltica 2025".

Par valodu, kas izvēlēta kā festivāla tēma, par festivāla vērtībām, par gaidāmajām norisēm festivālā, kas norisināsies jau jūnija beigās, sarunā satiekamies ar tēmas autori Edeiti Laimi, runājam kopīgu valodu ar Siguldas novada pasākumu režisori, folkloras kopas "Senleja" vadītāju Andu Skuju un ieklausāmies arī valodās, ko cauri pilnīgi visiem "Baltica" festivāliem piedzīvojis "Dandaru" dalībnieks Raimonds Kanašēvics.

*** 

Starptautiskais folkloras festivāls "Baltica" ir visnozīmīgākais Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kopīgi rīkotais starptautiskais folkloras festivāls. Kopš pirmā festivāla 1987. gadā Lietuvā, tas katru gadu secīgi pēc kārtas notiek visās Baltijas valstīs – Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Šogad no 26. līdz 29. jūnijam festivāls noritēs Latvijā.

Izvēlētās tēmas "Valoda" ietvarā īpaši tiks svinēta latviešu valodas dažādība un lībiešu valoda. Festivāla koncertos, meistardarbnīcās, dančos un citos pasākumos Rīgā, Siguldas novadā un Daugavpilī pulcēsies folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, muzikanti, amatnieki un citi nemateriālā kultūras mantojuma vērtību kopēji no visiem Latvijas novadiem, Lietuvas un Igaunijas. Tāpat arī viesos brauks folkloras kopas un tradicionālās mūzikas grupas no Peru un Ukrainas.

Turpinot festivāla tradīcijas, pasākuma galvenā tēma izraudzīta konkursa kārtībā. Žūrijai izskatot 15 pieteikumus, par labāko atzīta Latgaliešu kultūras kustības "Volūda" vadītājas Edeites Laimes piedāvātā tēma "Valoda".

Vairāk nekā 3000 dalībnieku pētīs valodas ritmu, skanējumu un raksturu, pateicoties tieši Edeites Laimes skaidrajam un vienkāršajam, bet tik ļoti loģiskajam tēmas piedāvājumam.

Vēloties noskaidrot, kā ir, kad piedzīvoti pilnīgi visi folkloras festivāli "Baltica", uzmeklējam deju kopas "Dandari" dalībnieku Raimondu Kanašēvicu.

Izrādās, ka arī Siguldas novada pasākumu režisore un mākslinieciskā vadītāja, kā arī folkloras kopas "Senleja" vadītāja Anda Skuja arī ir piedalījusies visos festivālos "Baltica". Un ne pirmo gadu viņa atbild arī par festivāla norisēm Siguldas novadā. Arī mēs atrodam kopīgu valodu un ielūkojamies, kas gaidāms festivālā šogad.

"Etnovēstis" novēl, lai izdodas atbrīvoties pēc garās ziemas un uzlādēties priekā, laimē un piepildījumā šajā vasarā! Lai mēs katrs cienām un turam par vērtību mūsu valodu, to izkopjam un novērtējam!

Kādos gadījumos klarnetistu var glābt ziepes? Vai klarnetists var vienlaikus spēlēt un arī dziedāt? Emīla Dārziņa mūzikas skolā Artemijam un Gabrielam par klarneti stāsta Mārtiņš Circenis.

"Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā laikā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē konkrētu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā," saka gleznotājs, mākslas zinātnieks un ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors Imants lancmanis brīdi pirms savas vērienīgās personālizstādes "Imants Lancmanis. Gleznas" atklāšanas, kas notiks 24. maijā.

Šī notikuma iedvesmotas, pagājušajā nedēļā Inta Zēgnere kopā ar izstādes kuratori, mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci devās ciemos pie Imanta Lancmaņa, kur abas dāmas sirsnīgi sagaidīja gan pats mākslinieks, gan arī Imanta māsa Lauma Lancmane. Viesošanās laikā iepazīstam Meistara daudzveidīgo radošo pasauli, gleznu tapšanas stāstus un dzīves svarīgākās atziņas...

Inta Zēgnere: Lancmaņa kungs, es brīdinu, ka esmu jau ieslēgusi mikrofonu.

Imants Lancmanis: Lancmaņa kunga gan šeit nav. Te ir gleznotājs Imants. Lancmaņa kungs mīt kādā citā sfairā. 

Tas ir tas, kā jūs sevi uztverat, kopš uzvilkāt mākslinieka fraku?

Jā, jā. 

Kā jūs šos svētkus – izstādes atklāšanu – iztēlojaties?

Ceru – kā vienmēr spīdēs saulīte. Tā nu līdz šim mums ir paveicies. Savas izstādes ienākšanā Rundāles pilī saredzu kaut ko simbolisku – ir tāds prieks un gaišuma sajūta, bet tajā pašā mērā ir arī kaut kāda noieta etapa un apstāšanās sajūta. Kaut kā man liekas, ka tas neglābjami iezīmē vienu brīdi manā dzīvē, manā gleznošanā – es pat nevaru iedomāties, ko es īsti gleznošu pēc izstādes. Tādu īstu domu man nav.

Es to sajutu arī tad, kad iznāca interviju grāmata, kad iznāca Helēnas [Demakovas] lielā monogrāfija – ka kaut kas tiek apzieģelēts, apzīmogots. Bet nu –

es nedomāju, ka kaut kas apstāsies, nē, nē. Vienkārši būs tāda pauze un varbūt arī cits skats uz savu glezniecību, uz to, ko gribu izdarīt. Piedevām arī man ar gleznošanu jāapstājas, jo stāv priekšā nopietni rakstu darbi.

Mans pienākums – pabeigt Ievas 18. gadsimta portretu katalogu; ir arī grāmatas, ko pats gribu uzrakstīt. Pirmkārt jau par Kurzemes muižām, tā kā es, iespējams mazliet piebremzēšu ar gleznošu.

Bet, lūdzu, nelieciet otas malā!

Pēc izstādes otas pie malas nelikšu – man ir daži pienākumi, jāuztaisa dažas klusās dabiņas, dāvaniņas. 

Kad noskatījos filmu par Rundāles četriem gadalaikiem un sapratu, kam esat izgājuši cauri...

Jā, tas liekas kā fantasmagorija. Šausmīgi bija tad, kad šeit uzspridzināja – te bija kā pēc atomkara, jo visi celmi bija jāuzspridzina.

Un dubļi, un grimstošie zābaki. 

Tāpēc jo lielāks prieks to visu atcerēties, kā tas reiz bija – kā tādu romānu. Un baudīt to, ka tas viss ir aiz muguras tālu, tālu, tālu. Iedomājieties, kā tas viss pirms piecdesmit, pat sešdesmit gadiem izskatījās. Ārprāts!

Kā jums toreiz rokas nenolaidās?

Tur jau tā lieta, ka viss notika tik lēnām, tik pamazām, pakāpeniski.

Ja mani jau toreiz konfrontētu ar visiem tiem šausmīgajiem etapiem un vēl paziņotu – ziniet, tas ilgs apmēram pusgadsimtu, es droši vien būtu aizbraucis projām no tās pils uzreiz. (Smejas.)

Nē, viņa ievilka mani tā lēnām, tā uzmanīgi, ka vairs nevarēja izmukt. Toreiz jau tā atbildības nasta vēl tāda nelikās. Beigu beigās es biju students. Vēl divi gadi pagāja akadēmijā. Bet 1965. gadā no ministru padomes nāca pavēle: tādā un tādā laikā jāatjauno Rastrelli celtne. Uzrakstiet, kas tur būs iekšā, uzrakstiet visu sīki un smalki un pamatojiet, kāpēc tas vajadzīgs. 1965. gads pagāja tādā vājprāta maratonā, rakstot, rakstot, domājot un domājot. Tajā brīdī pils man bija jau gatava – acu priekšā. Tā vīzijas radīšana bija grūta, bet varbūt labi, ka tie apstākļi piespieda to izdarīt. 1966. gadā ne tikai biju uzrakstījis, kā tas būs un kam tur jābūt, bet arī uzzīmēju. Un tas viss tā arī notika. Pagāja "tikai" 50 gadi, un viss bija savā vietā.

"Tikai" 50 gadi…

Jā... Soli pa solim.

Mēs tikko bijām iebraukušas Rundāles pilī, un es tā domāju: cik tas tomēr ir interesanti, ka tu tā staigā pa pili, un viņa tevi ceļ – šī aristokrātiskā vide. Bet jūs savukārt sacījāt, ka pils lielums spiež. Kā tas īsti ir domāts?

Pils spieda tajā laikā, kad mēs tajā dzīvojām. Tur ir tā lielā starpība. Šodien nekas nespiež. Staigāju pa pili un baudu. Tīrais prieks. Bet, tā kā toreiz dzīvojām pirmajā stāvā, un viss, kas bija virs mums, bija ar apziņu, ka tas ir neiedomājami draņķīgā stāvoklī, viss ir nobrucis un viss ir šausmīgi… Un ka tas jānoved līdz ideālam stāvoklim.

Tagad staigāju un redzu, ka tas ir noticis un ka pils ir vēl skaistāka un vēl piebāztāka ar mantām, nekā savulaik. Labi, bija labas gleznas, trīs Rembranti, bet ar pārējo tur bija ļoti švaki. Smejos, ka toreiz bija tikai pieci pulksteņi, kamēr mums katrā telpā ir vismaz pa vienam.

Tagad Rundāles pilī tiks atklāta jūsu izstāde – satiksies divas jums tuvās pasaules, un tas ir ļoti interesanti, jo būtībā abas pasaules – pils un glezniecība – visu laiku ir konkurējušas un bijušas pat greizsirdīgas viena uz otru, jo tad, kad bijāt aizņemts ar pili, nevarējāt atļauties gleznot. Un tagad šajā teritorijā satiksies abas pasaules. Vai jūs pats esat par to domājis, kādas pilij ir attiecības ar jūsu darbiem, kas tapuši visa mūža garumā?

Konkurence bija, bet tolaik pils bija pilnībā uzvarējusi. Tā glezniecība kaut kā "ložņāja pa apakšu". Kad tagad taisīju kopsavilkumu izstādei, skatos – jā, tomēr atvaļinājuma laikā pēkšņi tāds izrāviens bijis uz priekšu, kaut viena otra bilde man gāja divus un pat trīs gadus.

Uzskatīju, ka pils ir pils, un par glezniecību pagaidām nedrīkst pārāk daudz domāt. Tagad viss atkal ir gandrīz vai otrādi. Pils man ir tāda skaista vīzija, uz kuru es aizeju, pastaigājos un baudu, bet pārējā dzīve ir glezniecība.

Izstādē interesanti ir tas, ka vairākos punktos pils ar gleznām savīsies. Ir viena glezna, kas saucas "1737. gads. Vīzija Rundāles pils parkā" par to, kā parks top. Bet otra lieta ir tāda, ka arī visās pārējās bildēs ir ļoti daudz muzeja kolēģu, kuri pozē visādām izdarībām. Tur ir "Piektais bauslis", un tur ir karš, tur ir "Svētais vakarēdiens", tur ir "Golgāta". Viss pa druskai, un kolēģi ir tur ievilkti. Tagad taisu arī tādu pārskatu, kurā visi uzvārdi tiem kolēģiem, kuri ir pozējuši, būs izlikti šajā izstādē, lai viņi var izlasīt un priecāties. 

Vispār interesanti: muzejā [nupat] sāk strādāt viena jauna, skaista meitene, kuru es 2006. gadā biju kā mazu, mazu bērniņu biju iekļāvis tādā kompozīcijā, kas saucās "Upuris" – tā bija "Piektā baušļa" sastāvdaļa. Tagad pagājuši 19 gadi, mazā meitenīte kļuvusi jau par jaunkundzi un strādā muzejā. Bet tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir interesanti, viņi redz sevi tajā tālajā perspektīvā, ierauti manā glezniecības pasaulē, un vienlaikus tomēr tā ir Rundāles pils vide un tās darbinieki. Tā ka šī simbioze, personāla ūnija, ir ļoti interesanta.

Apbrīnojami, ka šīs divas pasaules satiekas tieši pilī. Jo jums bijušas daudzas izstādes gan Nacionālajā mākslas muzejā, gan Valmierā, gan Madonā, gan Ventspilī. Bet tagad – jūsu Rundāles pilī. Kā šī telpa rezonēs ar jūsu darbiem? Jo pils jau ir pati ar savu raksturu. Kā jūs pats jūtat – kā jūsu darbi tur dzīvos?

Man liekas, ka ļoti labi izdevās tos ielikt pirmā stāva telpu rindā un sadalīt pa tēmām. Lauma var apliecināt, ka iznāca pat neticami veiksmīgi. Lauma saka – telpas tā arī paredzētas it kā šādai izstādei. Viss sadalījās tieši līdz pēdējai telpai, tā, kā tam jābūt.

Tieši sagrupējās. Un izveidoja savstarpējo saspēli, kas ir ļoti būtiski – ka gleznas sarunājas ne tikai savā starpā, bet arī ar telpu, griestu augstumu un to, kā, no vienas telpas pārejot otrā, atkal sākās cita sajūta. Tur pat sienas tika pārkrāsotas, lai atbilstu noskaņai! Domāju, cilvēkiem būs ļoti interesanti, un katrā ziņā man pagaidām ir liels gandarījums par to, kā viņas šeit iekļaujas.

Jūs minējāt – bija laiks, kad glezniecība pils sakarā "klusi ložņāja" pa apakšu. Bet patiesībā jau jūsu glezniecība klusi un anonīmi pili apdzīvojusi jau ilgi pirms izstādes sākuma, ja domājam par otro stāvu. Jūs nekādā veidā neafišējat, bet otrajā stāvā, kur ir Rožu istaba, kur ir hercoga Audienču kabinets un guļamistaba, arī atrodas jūsu gleznas. Labi, tās ir kopijas, bet tie ir jūsu darbi! Ginta man arī pastāstīja skaisto stāstu, ka brīdī, kad reiz kādam smalkam franču vēsturniekam esat izrādījis pili, viņš apstājies pie gleznas Rembranta māte, ļoti uzmanīgi to pētījis un prasījis, kas ir veidojis šo darbu, kas radījis šo kopiju. Un jūs kautrīgi esat teicis: tas esmu es. Un viņš palicis pilnīgi mēms aiz izbrīna. Atceraties šo gadījumu?

Jā, jā, jā, tas tāds amizants gadījums. Man jau sagādā prieku tāda maza mistifikācija. Ar to bildi bija ļoti interesanti. Tā ir Gerita Do (Gerrit Dou) glezna. Tur ir jautājuma zīme – vai tā ir Rembranta māte vai nav. Bet tas nav galvenais šajā gadījumā.

Bet lieta bija tāda: tajā telpā mums vajadzēja viņu pabeigt un telpu atvērt, un tur bija vajadzīgas mazas bildītes simetrijai. Mums bija trīs viena formāta glezniņas smukos, vienādos rāmīšos, bet nebija ceturtās. Divu dienu laikā uz koka dēlīšu uztaisīju šo te. Piedevām es to gleznoju, izejot no melnbaltas ilustrācijas. Pat nezināju, kā tā izskatās. Bet nu – es kaut kā piedomāju pie Do kolorīta, tāda brūngana un dzeltenīga, uztaisīju, un iznāca ļoti, ļoti pārliecinoši. Pats biju pārsteigts un nevarēju atšķirt no īstās tā laika glezniecības... Man jau patīk tādas mazas mistifikācijas. Tas tāpat kā ar manu "Piekto bausli". Mani vienkārši sajūsmina tas, ka daudzi cilvēki šo nogrimušo pieminekli uzskata, ka viņš tiešām ir tur un ka vajadzētu tikai to dīķi nolaist, un to varēs apskatīt. Neesmu nekāds falsifikators, bet man patīk mazliet izjokot cilvēkus. (Smejas.)

Tur jau arī ir tas spēles moments, ka tās gleznas klusi dzīvojušas pilī un arī tajā Rožu istabā, šīs "Trīs mīlestības" un "Četri gadalaiki". Ja ieejam šajā telpā, tur jau nav rakstīts lieliem burtiem: gleznojis Imants Lancmanis. Jūs esat savu daiļradi klusiņām un slēpti izvērsis.

Es to ļoti pakļāvu. Paņēmu to nevis pilnā krāsu gammā, bet, piemēram, no griestiem tādu zaļpelēku toni un uztaisīju vienā tonī, līdz ar to glezna vairāk pakļaujas visam kolorītam, tā nekonkurē ar oriģinālajiem griestiem un ir tāds kā papildinājums, kam pārlaiž acis pāri, pat īpaši nemanot. Tāds mans nolūks bija. Uztaisīt kaut ko, bet ko pārāk nemana, ja tieši neieurbjas. Katrā ziņā esmu priecīgs arī tajā punktā, ka varu īpaši neiejaukties izstādē. Zināmā mērā to gaidu kā jauku pārsteigumu, kad cilvēki – Ginta, mana krustmeita, un ka visi tur ņemas un piedalās, ka beigās būs performance ar dažādām dzīvām bildēm, kas paņemtas no manām gleznām. Ļoti jauki.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. 

Pirms nedēļas jau iepazīstinājām ar daļu no mūziķiem, kas šogad uzstājās foruma "jazzahead!" showcase programmā un ko būtu vērts iepazīt, paturēt prātā un paklausīties. Šoreiz skan otrā daļa, kas būs nosacīti klasiskākās džeza noskaņās.

Iesākam ar nīderlandiešu saksofonista Sema Ņūbolda kvintetu (Sam Newbould Quintet). Mūziķis studējis Berlīnē un Amsterdamā. Sems ir arī godalgots komponists, kas savā daiļradē vēsta stāstus – gan mierīgus un introvertus, gan pavisam enerģiskus.

Iepazīstam arī vācu bundzinieces Evas Kleses kvartetu (Eva Klesse Quartett). Tas ir sastāvs, kas darbojas jau kopš 2013. gada un šajā laikā ticis pie vairākām Vācijas džeza balvām. Viņu jaunākais albums Stimmen ļauj sadzirdēt balsis un stāstus, kas reti nonāk publikas uzmanības lokā. Jaunākajā programmā kvartetam pievienojas arī dziedātāji un skaņu dizaina meistars.

Turpinājumā vēl kāda vācu mūziķa sastāvs – Nils Kūgelmans (Nils Kugelmann) ir basists, kas savā trio kopā aicinājis klasisku džeza sastāvu – klavieres un bungas. Savā mūzikā Nils pievēršas dabas skaistumam, pasakām un pāri visam – mīlestībai.

'Oumuamua orķestris ir no Nirnbergas, kur to 2019. gadā izveidoja pianists Jevgēņijs Zelikmans. Bigbenda nosaukums tulkojumā no havajiešu valodas nozīmē "pirmais ieradās sūtnis no tālienes"”. Šī gada rudenī nāks klajā viņu debijas plate, bet viņu eksperimentālo piegājienu un mūziku varam iepazīt jau tagad.

Klausāmies arī ko no ziemeļvalstīm – zviedru basista, čellista, vokālista un komponista Svantes Soderkvista (Svante Söderqvist) ansambli "The Rocket", kas sevī apvieno akustisko un elektronisko skanējumu, jaunās un senās tradīcijas, kā arī iepazīstina ar ko vēl nepiedzīvotu.

Noslēgumā atkal atgriežamies Vācijā un ieklausāmies trompetistes Arielas Besonas, taustiņinstrumentālista Sebastiana Sternala un bundzinieka Jonasa Burgvinkela trio (Besson – Strenal – Burgwinkel Trio).

Dailes teātris ir pirmizrādījis ļoti skaistu un ļoti interesantu izrādi - nīderlandiešu režisores Olas Mafālani režijā tur tapusi Olgas Tokarčukas godalgotā romāna "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" versija.

Tā ir izrāde par cilvēka attiecībām ar dabu, un par ētiskiem izaicinājumiem mūsdienu pasaulē. Kā tajos neapmaldīties, "Šņorbēniņos" stāsta teātra zinātniece Kitija Balcare un ētikas pētniece Signe Mežinska. Sarunu vada Zane Radzobe.

Raidījuma producente Sandra Ņedzvecka.

***

Klausieties vai lasiet arī "Klasikas" direktores Gundas Vaivodes sarunu ar izrādes mūzikas autoru Kristu Auznieku!

Pirmdien, 19. maijā, Latvijas Radio 1. studijā muzicēs "The Third Stream Quartet": klarnetists, saksofonists Indriķis Veitners, sitaminstrumentālists Ēriks Miezis, kontrabasists Andris Grunte un lietuviešu ģitārists Prans Kentra. Koncertā dzirdēsim Daiņus Pulauska, Arta Landes, Larsa Danielsona, Uno Naiso, Jura Mutuļa oriģinālmūziku, populāras Ulda Marhileviča un Zigmara Liepiņa melodijas, kā arī tautasdziesmu aranžijas, kuras veidojis Ēriks Miezis.

Par Mareka Amerika lomu kvarteta dzimšanā un kvarteta nosaukuma skaidrojumu, par vēlmi neapstāties pie jau apgūtā un iemūžinātā repertuāra, kvarteta starptautisko skanējumu un sadarbību ar lietuviešu kolēģi Pranu Kentru, programmas izvēli un kādu vēsturiski nozīmīgu melodiju no Zviedrijas stāsta Indriķis Veitners un Ēriks Miezis.

Indriķis Veitners: Third stream ir džeza novirziens, kas īpaši bija pazīstams 50., 60. gados. Tas ir klasiskās mūzikas un džeza savienojums, un mūsu sastāvs diezgan labi tam atbilst.

Pirmkārt, mums nav bungu - mums sastāvā ir kontrabass, klarnete, vibrofons un ģitāra, kas ir diezgan netipiski džezam.

Otra lieta - mūsu spēlētais repertuārs ir klasiskās mūzikas vismaz iespaidots - gan pašu komponētas lietas, gan aranžijas citu autoru skaņdarbiem. Tā ir klasikas un džeza saplūsme, kas, mūsuprāt, ir ļoti interesanti un aizraujoši.

Kad jūs sanācāt kopā un kāpēc tieši šādā sastāvā?

Ēriks Miezis: Sākums bija 2023. gada vasarā, kad saņēmu negaidītu zvanu no Indriķa. Viņš mani uzaicināja satikties un parunāt par kādu iespējamu projektu. Tad uzzināju, ka izdevniecības “Jersika Records” producents Mareks Ameriks vēlas ierakstīt albumu ar kvartetu bez bungām un, ja iespējas atļauj, ar starptautisku sastāvu.

Savā ziņā mūsu izveidošanās ceļš bija ačgārns, jo loģiskais attīstības ceļš būtu tāds - ansamblis izveidojas, paspēlē, pierāda sevi un tad izlemj ierakstīt albumu. Mums sanāca otrādi - sākām ar albumu.

Sastāvs ir izveidojies, jo producentam bija plāns ierakstīt albumu, un arī mūziku mēs komponējām ar domu par albumu. Kad projekts sasniedza savu galarezultātu, mēs vienkārši izlēmām turpināt, kamēr visiem ir interesanti un redzam tam jēgu. Šis studijas koncerts ir loģisks turpinājums.

Cik vienkārši ir šādam sastāvam pārlikt vismaz Latvijas publikai labi zināmas melodijas?

Ēriks Miezis: Jā, no instrumentācijas viedokļa ļoti interesants sastāvs. Mēs paši savā ziņā kļūstam par bundziniekiem, jo šajos apstākļos mēs nevaram atļauties peldēt vai aiz kaut kā paslēpties. Katra mūsu radītā skaņa ļoti, ļoti ietekmē. Nav mums diriģenta, nav mums bungu, veidojas kameransambļa apstākļi. Cita spēles pieredze. No vienas puses, kaut kādas lietas ir jāņem vērā, no otras puses, atveras pilnīgi cita dimensija.

Par skaņdarbiem runājot, albumā mēs fokusējāmies uz oriģinālmūziku - ja iegulda resursus un izdod albumu, tad laikam vajadzētu rakstīt kaut ko tādu, kas iepriekš nav bijis.

Ar šo programmu mēs gājām citā virzienā - nebūs tik daudz oriģinālmūzikas, būs arī jau eksistējoši skaņdarbi, bet mūsu versijā.

Indriķis Veitners: Mēs diezgan apzināti veidojam vairākas programmas - ir oriģinālmūzikas programma, ir populārāka programma, un šī konkrētā programma ir mikslis. Mums beigās izveidojās tāda kā panorāma - tur ir norvēģu, zviedru, igauņu un lietuviešu gabali, vēl amerikāņi - sanāk ceļojums pa dažādām valstīm.

Stāsta muzikoloģe, Latvijas Nacionālā rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune 

Baumaņu Kārlis (1835–1905) nācis no daudzbērnu ģimenes. Bijušā Limbažu valsts ģimnāzijas direktora Ādama Reimaņa (1868–1943) 1935. gadā sarakstītajā Baumaņu Kārļa biogrāfijā teikts, ka viņa tēvam, drēbniekam Jēkabam Baumanim (1797–1870) un mātei, moderei Annai Baumanei (dz. Feldmane, 1804–1871) bijuši 12 bērni – 8 dēli un 4 meitas, no kuriem divas meitas un dēls miruši agri. Baumaņi jau vairākās paaudzēs bijuši amatnieki – arī dzimtas uzvārds iedots pēc vectēva Teņa (1770–1823) nodarbošanās, kurš bijis namdaris, tikai vāciskots par Baumann.

Baumaņu Kārlis ģimenē bijis 9. bērns, un, atšķirībā no pārējiem, kuri apguvuši skrodera, kurpnieka, galdnieka vai maiznieka amatus, viņš jau kopš bērnības interesējies tikai par grāmatām un daiļajām mākslām.

Taisnības labad gan jāsaka, ka arī divi viņa vecākie brāļi Tenis (1823 –?) un Mārtiņš (1830–?) kādu laiku bijuši profesionālu gleznotāju mācekļi.

Abu vecāko brāļu iespaidā arī Kārlis jau kā mazs zēns izmēģinājis roku gan zīmēšanā, gan gleznošanā – tas viņam labi padevies.

Apkārtējā daba un cilvēki devuši iedvesmu dažādiem sižetiem, nelielām skicēm, zīmējumiem, vinjetēm vai izdomātiem plāniem. Par papīra “apķēpāšanu” viņš ne reizi vien iemantojis vecāko brāļu dusmas un rāšanos.

Arī skolās un vēlāk Jāņa Cimzes (1814–1881) vadītajā Vidzemes skolotāju seminārā Kārļa daiļdarbi izpelnījušies visaugstāko novērtējumu. 1953. gada 24. februārī viņš savā dienasgrāmatā  raksta: “Uzcītīgi strādāju pie zīmējumiem. Gleznu “Daugmales ūdensdzirnavas” nosūtīju Šarlotei.” Var teikt, ka zīmēšana zēnam sākumā bijusi pat stiprāka aizraušanās par mūziku un palikusi mīļa nodarbe līdz pat mūža beigām.

Kā izpētījusi mūzikas vēsturniece Zane Gailīte (1952–2019), jauneklis šajā mākslā ievingrinājies tik labi, ka vēlāk “pieaugušos gados nereti ar to nopelnījis, skicējot plānus, nelielas ainavas, arī portretus” (Gailīte, Zane. Mūsu Baumaņu Kārlis. Rīga: ZvaigzneABC, 2015, 29. lpp.). Pēc pieprasījuma var spriest, ka cilvēkiem viņa darbi patikuši.

Protams, par profesionālu mākslinieku Baumaņu Kārli nevar saukt, bet tomēr ļoti noderīga bijusi saņemtā atlīdzība naudā vai graudā.

Nelielas portretskices un glezniņas Baumaņu Kārlis kā jauku piemiņas lietu dāvinājis draugiem un paziņām jubilejās, par ko liecina viņa ieraksti piezīmju blociņos. Līdz mūsu dienām gandrīz nekas no tā visa nav saglabājies, ja neskaita skolas gadu burtnīciņu no 12 gadu vecuma ar smalki izzīmētiem ēku un baznīcu siluetiem, kas glabājas Latvijas Universitātes Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Arī savā pedagoģiskajā darbā viņš mācījis kaligrāfiju un zīmēšanu un ir saglabājušies vairāki viņa audzēkņu darbi.

Baumaņu Kārlis kā satīriskā almanaha “Dunduri” līdzstrādnieks un izdevējs (kopā ar Pēteri Gūtmani (1848–1916) un Ausekli (dz. Miķelis Krogzemis, 1850–1879)), bijis arī tā ilustrators – karikatūrists.

Viņš zīmējis titullapas saviem dziesmu krājumiem, piemēram, Kronvalda Ata piemiņai veltītajam četru dziesmu krājumam “Mortuos plango” (“Mirušo apraudu”). 

Dziesmu krājuma “Līgo” titullapā ir Jurgensa litografēts Baumaņu Kārļa zīmējums – Vaidelotis ar ozola zaru rokā, ziedojot Līgo dievībai.

Pašus no Pēterburgas atvestos krājumus kurā ietverta arī  patriotiskā dziesma “Dievs, svētī Latviju” (vēlākā Latvijas Valsts himna), toreizējais Baltijas ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations (Пётр Романович Багратион, 1818—1876) deva rīkojumu konfiscēt un turpat ostā sadedzināt.

Saglabājušies tikai daži eksemplāri un viens no tiem ir Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Nav zināms, kā tas paglābies no iznīcības, bet kā liecība šim notikumam, uz tā redzamas degšanas pēdas.

Pastāv versija par komponista iespējamo līdzdalību arī Līgo karoga tapšanā Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, jo abos izmantots līdzīgs Vaideloša motīvs.

Tomēr “karoga un dziesmu krājuma ienākšana publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga”. Lai nu kā, bet šis jautājums vēl līdz galam nav noskaidrots.

Stāsta mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne

Vēstures avotos bieži pieminētais 1677. gada ugunsgrēks nopostīja lielu daļu iekšpilsētas – nodega Sv. Jāņa un Sv. Pētera baznīca, gandrīz visas Grēcinieku, Peldu un Audēju ielas ēkas, arī puse Mārstaļu ielas māju. Līdzās atradās 17. gs. otrajā pusē celtas, taču 18. gs. gaitā pārveidotas ēkas – Reiterna nams Mārstaļu ielā 2, ēka Mārstaļu ielā 4, kuru pēc Paula Kampes leksikona datiem pilsētas mūrniekmeistars Heinrihs Henike 1686. gadā bija uzcēlis birģermeistaram Hermanim Samsonam, kā arī ēka Mārstaļu ielā 6, kur vērojamas stilistiskas transformācijas vēlāku pārveidojumu rezultātā. 

1823. gada Vecrīgas fasāžu notikumos fiksēti atsevišķi ielu posmi, kuros jaunā tipa nami bijuši lielākā koncentrācijā: Svērtuves ielā pie Rātslaukuma, Mārstaļu, Grēcinieku, Audēju, Tirgoņu un Lielajā Mūku ielā (Doma laukumā) pretī Rīgas Doma baznīcai.

Senākās ziņas par ēku Mārstaļu ielā 6, kur šobrīd mājvietu guvis Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs, attiecināmas uz 16. gadsimtu. No senākajiem būvvēstures periodiem saglabājušies atsevišķu sienu un ēku fragmenti, kas ir redzami pagrabā, bēniņu stāvā un pagalma korpusā. Poļu restauratoru darbības laikā 20. gs. 80. gados ēkas pagrabā tika atklāta senāka struktūra – gotikas laika apbūves daļas: 15. un 16. gs. gaismas nišas, dažādu 17.–19. gs. pārsegumu liecības, kā arī pašreizējais pārsegums – ar 1905./1906. gadu datētas mūrētas ķieģeļu segmentveida velves.

Ēka Mārstaļu ielā 6 sastāv no divām daļām – ielas korpusa un pagalma daļas. Senākās daļas – ielas korpusa – arhitektoniskajā veidolā dominē klasicisma izteiksme ar vēlīna rokoko akcentiem un 19. gs. historisma laika uzslāņojumiem. Tā ir apmesta ķieģeļu mūra būve ar trim logu asīm trīs stāvos un mansarda izbūvi; centrālā ass izcelta ar plakanu rizalītu un flankējošām lizēnām. Ēku sedz augsts mansarda jumts ar izbūvēm. Otrā stāva logus vainago horizontāli sandriki, kurus balsta stilizēta akanta konsoles. Fasādi katrā pusē ierāmē šaura lizēna ar apakšējā daļā reljefi veidotu spārnotu kaduceju – tirgotāju aizstāvja Merkura atribūtu – un rokaja gliemežnīcām, bet augšdaļā noslēdz klasiska profilēta dzega.

Periods pēc Ziemeļu kara, blokādes un mēra epidēmijas bija viens no smagākajiem periodiem pilsētas vēsturē – šie faktori negatīvi iespaidoja arī kultūras procesus, samazinājās iedzīvotāju skaits, saruka tirdzniecības aprite. Kara postītājā teritorijā, īpaši Rīgā, galvenokārt notika dzīvojamo un sabiedrisko ēku atjaunošanas darbi.

Mainoties ekonomiskajai situācijai un aktivizējoties būvniecībai, sākot ar 18. gs. otro ceturksni Rīgas dzīvojamo ēku arhitektūrā iezīmējās jaunas stilistiskās pazīmes un mainījās telpu plānojuma principi.

Senākais ēkas attēls pirms 19. gs. pārbūvēm ir redzams 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumos podporučika Kļimenkova izpildījumā: logu gabarīti liecina, ka tolaik vēl eksistēja baroka periodam raksturīgais kārtojums divos stāvos ar noslēdzošo pusstāvu – noliktavas vai kalpotāju telpām. Jumtā redzamas septiņas nelielas izbūves bēniņu stāvu ventilācijai. Fasādei trūkst klasiskā ordera kompozicionālajai sistēmai nepieciešamā loģiskā noslēguma – frontona centrālajā asī. Iespējams, sākotnēji tas ir eksistējis, tomēr praktisku apsvērumu dēļ nojaukts un tā vietā vēlāk ierīkots bēniņu logs. Vēlāko pārbūvju laikā augšējā stāva logailu proporcijas mainītas, tās paplašinot.

Pēc arhitektūras rakstura ēka ierindojama patriciāta dzīvojamo namu tipoloģiskajā grupā, kas Rīgā plaši pārstāvēta 17. gs. otrajā pusē.  

Grāmatu sērijā "Es esmu" ir iznākusi jauna grāmata, kas veltīta dzejniekam, prozaiķim, žurnālistam un politiķim Kārlim Skalbem. 

Svena Kuzmina grāmata "Skaistums un nemiers" izstāsta savu literāro stāstu par latviešu rakstnieku Kārli Skalbi, bet šoreiz par Kārlim Skalbem veltīto monogrāfiju "Pēclaiks" Liega Piešiņa risina sarunu ar literatūrzinātnieci, kritiķi un skolotāju Litu Silovu, aizsākot to par dabu un dzeju.

Projekts "Es esmu…" iesākās 2018. gadā. Sērijā iecerēti 26 jauni darbi – 13 romāni un 13 monogrāfijas par latviešu literatūras klasiķiem. Tas ir sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" turpinājums, arvien aktivizējot sociālo atmiņu, vēstures apzināšanu, tās izpēti un izpratni, fokusējoties uz personības būtību, individuālajām izvēlēm, intelektuāļa atbildību. Projekta idejas autore ir rakstniece un mākslas vēsturniece Gundega Repše.