Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece

Renesanse ir bagātās tirgotāju pilsētas Venēcijas īpašais uzplaukuma laiks. Te bija iepērkamas ne tikai no Āzijas atvestās garšvielas, zīda un brokāta audumi, dārgakmeņi, porcelāns un ziloņkauls, bet tikpat slaveni bija pašu venēciešu amatnieku darinājumi.

Un tas bija ne tikai Murāno stikls, bet arī ādas iesējumi, emalja, spoguļi, audumi -  viss, kas žilbināja un iekārdināja Eiropas galmus, tajā skaitā arī visskaistākās mežģīnes.

Mežģīņu veidotāju amata prasmes tika nodotas no meistara meistaram  vai arī iegūtas no paraugu grāmatām. Pirmo knipelēto mežģīņu parauggrāmatu "Le Pompe" publicēja Venēcijā 1557. gadā. Tajā bija raksti, kas piedēvēti Mateo Pagāno, kurš jau bija ieguvis slavu ar saviem šūto mežģīņu rakstiem.

Vairākus gadsimtus venēcieši savas aroda prasmes veiksmīgi sargāja un mežģīnēm bija labs noieta tirgus gan Itālijā, gan Francijā, gan arī citās Eiropas zemēs. Bet – kur ir manta, ko grūti iegūt, tur var sākties arī viltības, kā to dabūt.

17. gadsimtā, konkrēti – 1665. gada vasarā – trīsdesmit pieredzējuši Venēcijas mežģīņu darinātāji slepenībā atstāja Venēciju, no kurienes viņus uz Franciju aizveda Luija XIV finanšu ministra Žana Baptista Kolbēra aģenti.

Līdzi viņi veda vērtīgas zināšanas, proti, point de Venise mežģīņu darināšanas māku.

Tās bija Eiropas tirgū pieprasītākās un dārgākās šūtās jeb adatiņu mežģīnes. Vairākus gadu desmitus franču aristokrātija un buržuāzija bija izdevusi milzu summas par mežģīnēm, ko sūtīja no Venēcijas.

Lai apturētu šos finansiālos zaudējumus un pavērstu situāciju Francijai par labu, Kolbērs veicināja nacionālo mežģīņu manufaktūru dibināšanu zem karaļa protekcijas vairākās Francijas pilsētās, kur toreiz jau tika darinātas zemākas kvalitātes mežģīnes.  

Un – kāda sakritība! – 1665. gada 14. augustā, tajā paša gadā un tajā pašā vasarā, kad slepus aizceļoja venēciešu meistari, Luijs XIV, kurš sevi uzskatīja ne tikai par Saules, bet arī modes karali, oficiāli nodibināja "Manufacture des Points de France",

lai tur izgatavotu adatiņu un knipelētās mežģīnes, kas atdarinātu slavenos Venēcijas un Dženovas meistardarbus, kā arī vairāku flāmu centru izstrādājumus, kas bija pazīstami ar knipelēto mežģīņu augsto līmeni.

Bet nu atgriežamies pie Francijā strādājošajiem venēciešiem.

Nākamajās desmitgadēs t. s. "point de France" mežģīņu darinātāji attīstīja tieši Luija XIV laikam raksturīgus motīvus un kompozīcijas.

Izsmalcināto franču mežģīņu panākumus patiesībā nodrošināja Venēcijas mežģīņu darinātāji, jo tieši viņi iemācīja saviem franču kolēģiem "point de Venise" noslēpumus, savukārt Brabantes mežģīņu darinātāji turpināja pilnveidot knipelēto mežģīņu tehnikas.

Paskatieties uz Luiju XIV gleznās – mežģīnes ir visur: aprocēs, žabo, zīda kaklasaitēs, cepuru rotājumos un pat kurpju pušķos. Luijs XIV  Francijā ieviesa sezonālo modi, kas mainījās divas reizes gadā un apģērbs bija izteikti svarīgs personas prestiža rādītājs.

Francijas karalis Luijs XIV 17. gadsimtā aizsāka īstu apģērba revolūciju, kas uz visiem laikiem mainīja modes pasauli.

Kā izcils estēts Luijs koncentrējās uz izsmalcinātību un greznību, nemanāmi iekļaujot savas idejas apģērbā, interjeros, arhitektūrā un ainavu veidošanā, pārvēršot Versaļas pili par apburošu baroka sapni. Pieprasot augstākos apģērba standartus gan sev, gan savai galmam, viņš ieviesa stingru ģērbšanās etiķeti ar uzsvaru uz greznām, nevainojamām detaļām, tostarp mežģīnēm, volāniem, lentēm un dārgakmeņiem.

Pirms Luijs kāpa tronī, Eiropas stilu noteica Spānija. Taču,

laikam ejot, karalis Luijs kopā ar finanšu ministru Žanu-Baptistu Kolbēru veica radikālas pārmaiņas Francijas tekstilrūpniecībā. Viņi ne tikai veicināja jaunu, greznu audumu ražošanu, bet arī aizliedza importēt audumus no ārvalstīm, tādējādi piespiežot bagāto eliti un aristokrātiju iegādāties tikai Francijā ražotus izstrādājumus.

Venēcijā strādājošie mežģīņu darinātāji, kas nebija pakļāvušies kārdinājumam aizbraukt, uz ilgu laiku tika atbīdīti malā.

Ber Francija iegrima arvien lielākās pārmērībās. Krāsas, apģērba veidi, kurpju papēžu augstums – tas viss Francijas galmā tika reglamentēts. Ak, vai, tam, kurš bez atļaujas uzvilktu karaļa iecienīto gaišzilo zīda žaketi. Luija XIV laikā bija tā: jo dārgākas apģērba detaļas, jo svarīgāka persona. Un mežģīnes, protams, tam visam bija "creme de la creme".

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis

Latvijas laikmetīgās mākslas redzamākās izpausmes ir tādi lieli un iecienīti notikumi kā Purvīša balva un dalība Venēcijas mākslas biennālē. Bet kas nodrošina ikdienas viļņošanos, no kuras ik pārgadus nosmelt galotņu putas? Protams, mākslinieki. Taču būtisku lomu spēlē arī izstāžu telpas, mākslas centri, kā arī mākslas dzīves apskatnieki. Kā citādi lai es zinātu, ko noteikti apskatīt, kad man galīgi nav laika mākslai?

Arterritory.com ir svarīgs un ilgspēlējošs mūsu laikmetīgās mākslas dzīves centrs. Tas dibināts 2011. gadā, un šobrīd ir vienīgais specializētais vizuālās mākslas medijs Latvijā. "Arterritory" uzmanības lokā ir Baltijas, Ziemeļvalstu un Centrāleiropas mākslas procesi un to izpausmes citur pasaulē. Portāls nodrošina saturu gan latviski, gan angliski. Būtiski uzsvērt, ka saturs netiek tulkots automātiski. Saturiskā koncepcija katrai valodas redakcijai tiek veidota īpaši.

"Arterritory" veidotāju uzskatā māksla ir nacionālās identitātes un saziņas instruments. Viņu mērķis ir informācijas maksimāla pieejamība, katru nedēļu veidojot aktuālo Latvijas mākslas notikumu ziņu apskatu.

Ik pirmdienu portālā lasāma rubrika "Kas šonedēļ notiek Rīgā un Latvijā" par mākslas jaunumiem. "Arterritory" arhīvs pierādījis sevi arī kā māksas izglītības instrumentu. Tā veidotājas ir pārliecinātas, ka māksla šodien nav noslēgta telpa, tā atrodas mijiedarbībā un sasaistē ar pārējām kultūras jomām. Tādēļ portālā var gūt informāciju arī par kino, dizainu, modi, arhitektūru un grāmatām.

Manu interesi piesaistīja krievu valodas sadaļa. Tās saturs vairs netiek papildināts kara dēļ, bet arhīvs ir saglabājies un tajā (īpaši kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) atrodami arī diezgan daudzi mākslinieciskās pretošanās piemēri no okupētās Krimas, Gruzijas kā arī pašas agresorvalsts, par kuriem citādi nebūtu uzzinājis.

Līdzās darbībai interneta vidē "Arterritory.com" izdod arī drukātus izdevumus un nodarbojas ar izstāžu darbību. Tā vadītājas Una Meistere un Daiga Rudzāte regulāri uzņemas kuratoru lomu gan "Arterritory", gan sadarbības partneru projektos. Šobrīd, piemēram, ir skatāma viņu veidotā Bernāra Venē gleznu izstāde Mākslas muzejā "Rīgas birža", Purvīša balvas finālistu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Miervalža Poļa darbu izstāde "Egocentriķa ceļojumi" mākslas telpā "Ola". Viņu kontā ir arī trīs Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljoni.

Visai iespaidīgi pāris cilvēku komandai, kas mitinās vienā īrētā, ar mākslu un grāmatām piekrautā istabā.

Pastāvīgas izstāžu telpas vietā izveidota galerija-klejotāja, kas piedāvā iespēju ne tikai iepazīt daudzveidīgu mākslu, bet arī nokļūt dažādās privātās telpās, kuras parasti nav atvērtas svešiniekiem. Man šis risinājums šķiet simpātisks, jo arī savas izstāžu gaitas sāku, apgūstot ar mākslu nesaistītas telpas.

Man vienmēr interesē arī tas, kas sakāms pašiem māksliniekiem. No vienas puses uzskatu, ka visam jābūt pietiekami skaidram, apskatot darbus, tomēr bieži vien ir aizraujoši uzzināt darbu tapšanas aizkulises. Sarunas ar māksliniekiem var atrast daudzviet tīmeklī, varbūt tāpēc "Arterritory" šim žanram piepulcējis interesantu variāciju – sarunas ar kolekcionāriem. Tā ir atsevišķa nodaļa portālā un tajā rodama atbilde arī uz šī stāsta sākumā uzdoto jautājumu.

Beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē apgalvo, ka "māksla ir vislabākā pretnovecošanas terapija". Droši vien neko citu jūs arī negaidījāt, bet tomēr jauki, vai ne?

Iekārtojot viņas kolekcijas izstādi Rīgā, man laimējās ar viņu iepazīties, un, ja tiešām pie vainas ir māksla, tad tai ir milzu spēks. Tādēļ skatīsimies mākslu, lasīsim par to un dzīvosim mūžīgi! Vai vismaz ilgi un radoši.

Vārdu savienojums "mākslīgais intelekts" pēdējos gados tiek intensīvi locīts visdažādākajos kontekstos – no informātikas līdz medicīnai, no militārās rūpniecības līdz mākslai un kultūrai.

Lai gan mākslīgā intelekta pirmsākumi meklējami jau 20. gadsimta vidū, tā uzplaukuma laiks ir tieši pēdējā desmitgade, kad internetā pieejamās informācijas apjoma un tehnoloģiju attīstības saplūsme izraisījusi neskaitāmu mākslīgā intelekta rīku lavīnu. Un tam līdzi – daudz pārdomu un minējumu par mākslīgā intelekta lomu cilvēces nākotnē, tai skaitā – mākslā.

Arī "Meistars Knehts" 2023. gadā diskutēja par ētiku mākslīgā intelekta rīku izmantošanā, jau toreiz apjaušot, cik ātri tehnoloģijas turpinās attīstīties un ka katrā nākamajā sarunā jau nonāksim pie arvien jauniem secinājumiem.

Tā nu 2025. gada maijā "Meistars Knehts" atgriežas pie sarunas par mākslinieka un mākslīgā intelekta attiecībām tieši pašlaik. Spriežam par to, ko šodien uzskatīt par cilvēka radītu mākslu, par autorības jēdzienu un radošuma demokratizāciju, par MI rīku ietekmi uz realitātes izpratni un interpretāciju.

Ineta Sipunova – videomāksliniece, pēdējā laikā daudz interesējusies par mākslīgā intelekta rīkiem, strādājot pie operas "Salome" videoprojekcijām. AI radīts "cilvēkēdāja" tēls ir arī viņas veidotajās videoprojekcijās tikko tapušajai izrādei "Runcis zābakos" Latvijas Leļļu teātrī. 

Goran Gora – mūziķis un Ziedoņa muzeja vadītājs. Nesen vadīja koncertu "Simfoniskais hits ar Goran Gora. Ravela "Bolero" un mākslīgais intelekts", bet Imanta Ziedoņa mājās Murjāņos tagad dzirdami stāstījumi par dārzu, kur Ziedoņa balsī runā mākslīgais intelekts.

Rūdis Bebrišs – filozofs un publicists, īpaši interesē estētikas un mākslas filozofijas tēmas.

Andris Teikmanis – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Profesionālās doktora studiju programmas direktors, aizrautīgs AI rīku pētnieks.

11. un 12. maijā ar ekskluzīviem koncertiem Rīgā viesojas pasaulslavenais latviešu maestro Andris Nelsons un viņa vadītais Bostonas simfoniskais orķestris, bet soliste ir starptautiski pazīstamā latviešu vijolniece Baiba Skride.

"Klasika" piedāvā ierakstu no preses konferences, kas tika rīkota par godu šim notikumam, un te arī Andra Nelsona atbildes uz dažiem žurnālistu jautājumiem.

Visupirms par to, kur diriģents meklē atelpu un rod līdzsvaru un harmoniju saspringtajā radošajā ikdienā. 

Andris Nelsons: Restartēju sevi, nodarbojoties ar Austrumu cīņām – tekvondo. (..)

Kā Austrumu cīņu māceklis esmu sasniedzis otrās pakāpes melno jostu, par ko man ir prieks. Kāpēc to saku? Ne tāpēc, ka gribu lielīties! Tas man ir palīdzējis rast balansu starp savu fizisko un mentālo ķermeni.

Mēs lielā mērā varam ietekmēt to, kā mēs dzīvojam, kā mēs ēdam, kā mēs guļam – tas ir kas tāds, kas ir nepieciešams. Jebkurā nozarē jābūt skaidram prātam, lai varētu skaidrāk un patiesāk pateikt, to, ko mēs gribam paust. Es atradu veidu, kā varu radīt sev balansu. Tas rada disciplīnas sajūtu. Un mūzika palīdz, tā dod enerģiju. Jo vairāk atdodu enerģiju koncertā, jo vairāk to saņemu atpakaļ," stāsta An

Jūsu koncertos būs cilvēki, kas Šostakoviču dzirdēs pirmoreiz, bet būs arī tādi, kuri vienmēr par visu interesējas, klausās ierakstus. Tagad, kad iznācis Bostonas simfoniskā orķestra ierakstu cikls ar Šostakoviča simfonijām – ko šiem cilvēkiem, kuri varbūt jau daudzkārt paspējuši to noklausīties – ko tu viņiem vēlētos pateikt? Varbūt viņi gaidīs to pašu, kas ierakstā, bet dzīvē skanēs pavisam, pavisam citādi? 

Katrs koncerts ir mazliet savādāks, to pašu skaņdarbu atskaņojot kaut desmit reizes no vietas, atmosfēra var mainīties. (..) Atmosfēra zālē ietekmē tempa izvēli, mūzikas atmosfēru, fantāziju. Katru dienu gribas kaut ko savādāku, iet līdzi spontanitātei. Profesionālisms, koncertzāle, atmosfēra – tas vienmēr būs kaut vai minimāli, bet savādāk. Arī katra publika rada citu atmosfēru zālē. Apzināti vai neapzināti.

Savulaik jūs pats esat piedzīvojis to, ka jums daudzi mūsu Latvijasx talanti pasnieguši roku. Cik jūs pats esat gatavs sevi ziedot jauno talantu apmācībai?

Es vēl pats meklēju savu skolotāju! (Smejas.) Jā gan – man tik daudzi diriģenti ir palīdzējuši saprast kaut ko par mūziku, un jebkura pieredze, kaut vai sarunas ar savas nozares pārstāvjiem rada to fantāziju un sapratni par pasauli, idejām, dziļumu. Tāpēc

esmu ļoti priecīgs par piedāvājumu kļūt par Diriģēšanas katedras vadītāju Tenglvudā. Tagad būs jau otrā vasara, kad pasniegšu diriģēšanu. Man tas ir kas jauns un mazliet... amizants. (Smejas.) (..)

Kādiem komponistiem pēc Šostakoviča turpmāk veltīsiet uzmanību?

Šajā sezonā triju nedēļu laikā atskaņojām visas Bēthovena simfonijas. Nākotnē spēlēsim gan Čaikovski, gan Brāmsu, arī jaunos komponistus. Džona Viljamsa jauno klavierkoncertu. Būs gan amerikāņu klasika, gan Eiropas klasika.

Ļoti, ļoti interesanti ir klausīties un redzēt, kā komponisti dažādos kontinentos, ar dažādu izcelsmi, skatās uz pasauli. Kā viņi reaģē uz to, kas notiek šodien. Tāpēc esam ļoti atvērti jaunajai mūzikai.

Bet, protams, svarīgi ir, kā mēs piedāvājam to publikai, kā mēs pasniedzam to, lai publika spētu salīdzināt un saprast, ko komponisti caur savu moderno valodu mēģina pateikt. 

Bostonas simfoniskajam orķestrim ir bagāta vēsture ar daudziem pirmatskaņojumiem. Mums ir plāni spēlēt gan klasiku, gan romantismu, gan ekspresionismu, gan jauno mūziku no dažādām kontinentiem, gan piedalīsimies dažādos festivālos, būs ieraksti un tūres. Visi ļoti laipni aicināti uz Bostonu, kur ir sena koncertzāle, bet ar brīnišķīgu akustiku! Nākamreiz, kad būsim Rīgā, ceru, ka būs jauna koncertzāle. Koncerts notiktu tur, bet preses konference un bankets – Operā.

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa

Priekškaru dēvē par teātra vizītkarti; to vērtē, salīdzina, tas saņem aplausus un atzinību. Iestudējot jaunu izrādi, skatuves meistariem pirmais no jautājumiem – kāds būs jauniestudējuma priekškars? Te paveras plašs lauks scenogrāfu idejām, inovatīva, radoša pieeja mijas ar ciešo tradīciju tvērienu.

Latvijas Nacionālajai operai un baletam ir krāšņa vizītkarte – sarkanais samta priekškars. Darināts Vācijā, uzstādīts 1995. gadā. To darbina elektromotors, ātrums regulējams ar frekvenču pārveidotāju. Milzīgo priekškaru iekustina ar sviras palīdzību. Tas slīd pa vienu sliedi, piestiprināts pie daudzām vadīklām. Kopā ar oderi priekškars sver vairāk nekā septiņsimt kilogramu. Šos visus mehānismus atbildīgi piesedz arlekīns – drapērija, ko operā mīļi saucam par "mantelīti".

Priekškaru vectētiņš opernamā ir ne tik bieži aplūkojamais dzelzs priekškars. Tas gan paredzēts citu, proti, ugunsdrošbas funkciju nodrošināšanai. Bet scenogrāfi ir neapturami!

Desmit tonnu smagais, 1887. gadā Bolderājas mašīnfabrikā izgatavotais dzelzs priekškars joprojām kalpo kā sākumpriekškars Andra Freiberga ietērptajai izrādei "Nabuko".

Pašlaik mūsu dzelzs seniors ir "uzplaucis", jo rotāts ar mākslinieka Andra Eglīša gleznojumiem, un tas vērtējams koncertu apmeklētājiem.

Priekškaru valstība ir daudzveidīga. Iestudējumos bieži izmanto iesieto melno vilnas priekškaru, ko dēvējam par starppriekškaru, izmanto arī video ekrānu, gleznotus un drukātus audeklus, pat vienkāršu tillu. Neaizmirstams bija darbs pie scenogrāfes Ievas Jurjānes iecerētā tautiskā priekškara operai "Vilkaču mantiniece". Tas tika veidots no 136 desmit metru garām sašūtām slejām, austs uz dekoratoru izgatavotām 12 metru platām "dzīvajām"’ stellēm. Neskaitāmas krāsu upes daiļoja darbnīcas grīdu!

Bet nu ielūkosimies noslēpumu sadaļā. Scenogrāfa Jura Salmaņa gleznotajā vēsturiskā priekškara kopijā ir iestrādāts mazs "lūramcaurumiņš" – actiņa, lai redzētu, kā pildās skatītāju sēdvietas.

Kuriozas situācijas opernamā saistās ar priekškaru atvēršanu. Lietuviešu režisora Gintara Varnas iestudētajā operā "Masku balle" veram vaļā sarkano samta priekškaru, bet tas niķojas un neveras ne lūdzams. Izrāžu vadītājs kopā ar skatuves puišiem, pieliekot lielu spēku, manuāli lēnām ver vaļā sarkano spītnieku. Liels pārsteigums, ieraugot, ka atvērusies vien kreisā skatuves puse. Komanda pieliek spēkus, lai atvērtu arī labo pusi, un – kāda necerēta veiksme! – tas izdodas tieši tajā brīdi, kad sākas nākošās ainas mūzika un darība. Tovakar no publikas puses atvējoja smalki mājieni – cik ģeniāls interpretējums ar to priekškaru…

Savukārt Andreja Žagara režisētās "Karmenas" pirmizrādē, kad titullomā debitēja Elīna Garača, skatuves iekārtu kompjūters pēkšņi "atteicās" pacelt Kubas karoga krāsās veidoto priekškaru.

Spoži izskanēja operas ievadmūzika, ko diriģēja Karels Marks Šišons. Liels bija maestro samulsums, paveroties uz skatuves pusi – Moraless un vīru koris nebija uz tās ieraugāmi. Diriģents apstādināja mūziku un devās uz aizkulisēm.

Izeja tika rasta pāris minūtēs, aizverot samta priekškaru un atsienot no stangas izrādes orģinālpriekškaru. Tikmēr operas direktors Andrejs Žagars izklaidēja publiku ar ieturētu atvainošanās runu. Izrādi atsākot, viss noritēja gludi un paredzami, vien izsietais orģinālpriekškars, maliņā saritināts, skumji gaidīja savu zvaigžņu stundu.

Kāda saistība flīģelim ar spārniem, kāpēc nepieciešami pedāļi un kas notiek ar instrumentu, ja ieraksta laikā ierodas klavieru skaņotājs?

Atbildes uz šiem jautājumiem jau tagad zina Teodors un Haralds, bet visi pārējie aicināti doties mums līdzi uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu, lai satiktu pianisti Agnesi Egliņu un klavieru skaņotāju Arni Mūrmani.

Jau vēstījām, ka aprīļa otrajā pusē Anete Ašmane-Vilsone devās uz Brēmeni Vācijā, kur Latvijas mūziķi un nozares pārstāvji piedalījās lielākajā Eiropas džeza forumā "jazzahead!".

Par Latvijas mākslinieku gaitām Brēmenē Anete jau vēstīja 26. aprīļa raidījumā...

Bet šoreiz tiekam iepazīstināti ar mūziķiem no showcase koncertiem, izceļot interesantākos, piesaistošākos un oriģinālākos vārdus, ko vērts paturēt prātā, sameklēt un ievietot savos klausīšanās sarakstos.

No Anetes izvēlētajiem māksliniekiem iznāks pat veseli divi raidījumi, tā ka otro daļu noteikti arī vēl šajā sezonā gaidiet ēterā, bet šajā raidījumā lielākoties ceļosim pa pasauli un dzirdēsim ļoti dažādu, pat eksotisku valstu muzikālo piedāvājumu.

Bet iesāksim ar nedaudz klasisku ievirzi. Ungāru projekts Schubert NOW! apvieno dziedātāju Veroniku Haršu, arfisti Anastasiju Rozvaļajevu un elektronikas pārzinātāju Balintu Bolčo. Pirms pieciem gadiem viņu iepriekšējā programma Debussy NOW! izpelnījās Classical:NEXT Inovāciju balvu, un tagad uzmanības lokā ir Šūberta daiļrade.

Ieklausāmies arī programmā Born Coloured, Not Born-Free, kuras līderis ir Dienvidāfrikas basists Bendžamins Jefta, kurš savā daiļradē spēcīgi uzsver antirasistisko tematiku. Viņa septets apvieno afrikāņu mūzikas bagātīgo mantojumu ar laikmetīgā džeza valodu.

Viesojamies arī Izraēlas apvienības Shalosh mūzikā. To rada pianists Gadi Sterns, kontrabasists Deivids Mikaeli un bundzinieks Matans Asajags, apvienojot džeza, roka, klasiskās un elektroniskās mūzikas elementus.

Ieskanas paragvajieša Huanho Korbalana kvartets (Juanjo Corbalán Quartet). Pats Huanho ir arfists, kas spēlē savas tautas instrumentu, un, protams, arī viņa mūzikā dzirdam etniskos elementus un noskaņas.

Tālāk mūsu ceļi ved uz Brazīliju, no kurienes nāk akordeonists Rodžers Korrea (Roger Corrêa). Sava kvarteta mūzikā viņš, protams, ienes brazīļu ritmus, dejas un sajūtas.

Turpinām ar spāņa Marko Mezkidas trio (Marco Mezquida trio). Mazkida ir pianists, par kuru tiek teikts – viņš ir labākais, kas noticis ar spāņu džeza klavierspēli šajā gadsimtā. 38 gadu vecumā viņš pats izdevis jau 28 albumus, bet kopumā piedalījies 98 ierakstos. Trio mēs viņu dzirdam kopā ar čellistu Martinu Melendezu un perkusionistu Aleksu Tobiasu.

Noslēgumā vēl kontrabasista Karla Vitiga oktets "Aurora" – ar klasisku. Šis sastāvs no Vācijas sevī apvieno stīgu kvartetu un saksofonu, trompeti, basu un bungas.

Jau vēstījām, ka aprīļa otrajā pusē Anete Ašmane-Vilsone devās uz Brēmeni Vācijā, kur Latvijas mūziķi un nozares pārstāvji piedalījās lielākajā Eiropas džeza forumā "jazzahead!".

Par Latvijas mākslinieku gaitām Brēmenē Anete jau vēstīja 26. aprīļa raidījumā...

Bet šoreiz tiekam iepazīstināti ar mūziķiem no showcase koncertiem, izceļot interesantākos, piesaistošākos un oriģinālākos vārdus, ko vērts paturēt prātā, sameklēt un ievietot savos klausīšanās sarakstos.

No Anetes izvēlētajiem māksliniekiem iznāks pat veseli divi raidījumi, tā ka otro daļu noteikti arī vēl šajā sezonā gaidiet ēterā, bet šajā raidījumā lielākoties ceļosim pa pasauli un dzirdēsim ļoti dažādu, pat eksotisku valstu muzikālo piedāvājumu.

Bet iesāksim ar nedaudz klasisku ievirzi. Ungāru projekts Schubert NOW! apvieno dziedātāju Veroniku Haršu, arfisti Anastasiju Rozvaļajevu un elektronikas pārzinātāju Balintu Bolčo. Pirms pieciem gadiem viņu iepriekšējā programma Debussy NOW! izpelnījās Classical:NEXT Inovāciju balvu, un tagad uzmanības lokā ir Šūberta daiļrade.

Ieklausāmies arī programmā Born Coloured, Not Born-Free, kuras līderis ir Dienvidāfrikas basists Bendžamins Jefta, kurš savā daiļradē spēcīgi uzsver antirasistisko tematiku. Viņa septets apvieno afrikāņu mūzikas bagātīgo mantojumu ar laikmetīgā džeza valodu.

Viesojamies arī Izraēlas apvienības Shalosh mūzikā. To rada pianists Gadi Sterns, kontrabasists Deivids Mikaeli un bundzinieks Matans Asajags, apvienojot džeza, roka, klasiskās un elektroniskās mūzikas elementus.

Ieskanas paragvajieša Huanho Korbalana kvartets (Juanjo Corbalán Quartet). Pats Huanho ir arfists, kas spēlē savas tautas instrumentu, un, protams, arī viņa mūzikā dzirdam etniskos elementus un noskaņas.

Tālāk mūsu ceļi ved uz Brazīliju, no kurienes nāk akordeonists Rodžers Korrea (Roger Corrêa). Sava kvarteta mūzikā viņš, protams, ienes brazīļu ritmus, dejas un sajūtas.

Turpinām ar spāņa Marko Mezkidas trio (Marco Mezquida trio). Mazkida ir pianists, par kuru tiek teikts – viņš ir labākais, kas noticis ar spāņu džeza klavierspēli šajā gadsimtā. 38 gadu vecumā viņš pats izdevis jau 28 albumus, bet kopumā piedalījies 98 ierakstos. Trio mēs viņu dzirdam kopā ar čellistu Martinu Melendezu un perkusionistu Aleksu Tobiasu.

Noslēgumā vēl kontrabasista Karla Vitiga oktets "Aurora" – ar klasisku. Šis sastāvs no Vācijas sevī apvieno stīgu kvartetu un saksofonu, trompeti, basu un bungas.

Šoreiz raidījumā "Piejūras klimats" runājam par Latvijas kino nozares starptautisko dimensiju, vairāk uzmanību pievēršot tieši kino tapšanas posmam – starptautiskajiem kopražojumiem, kā arī kino uzņemšanas servisa pakalpojumiem. Abi šie virzieni sevi apliecinājuši kā veiksmīgus instrumentus, lai nestu Latvijas un mūsu kino profesionāļu vārdu pasaulē. 

13. maijā sāksies 78. Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kura galvenā konkursa programmā būs arī kopprodukcija ar Latviju, ar studiju "White Picture". Tā ir Sergeja Lozņicas režisētā filma "Divi prokurori" ("Two Prosecutors") ar Andri Keišu vienā no lomām.

Tikmēr Rīgā nesen kā notikusi vairāku ievērojamu starptautisku projektu filmēšana. Minēsim vien dažus: te filmējuši gan Olivjē Asajass, gan Kristena Stjuarte, gan uzņemts arī korejiešu spiegu trilleris ("Humint", režisors Ryoo Seung-Wan). Kristenas Stjuartes Latvijā uzņemtā filma "Ūdens hronoloģija" arīdzan piedzīvos pirmizrādi Kannās, konkursā "Īpašais skatiens", kurā pagājušogad bija iekļauta filma "Straume".

"Piejūras klimata"viesi ir kino profesionāļi, kuri darbojas kā producēšanā, tā servisa pakalpojumu nodrošināšanā: producents Jānis Kalējs no "Film Angels Studio", režisore un producente Arta Ģiga no kompānijas "Reddotmedia", producents Roberts Vinovskis, kas pārstāv studiju "Lokomotīve", un Laura Adamoviča no talantu un aktieru atlases aģentūras "Laika casting". 

Sarunu vada Sonora Broka; pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte Inese Žune

1856. gadā 21 gada vecumā Baumaņu Kārlis beidza Vidzemes skolotāju semināru ar izcilām sekmēm, visos priekšmetos iegūstot augstāko novērtējumu – gut (tulkojumā no vācu valodas – "labi"). Tādēļ semināra direktors Jānis Cimze (1814–1881) rūpējās, lai viņš dabūtu kādu labu darbavietu.

Drīz vien jaunais censonis ieguva mājskolotāja vietu Ķirbižu muižas toreizējā īpašnieka Voldemāra Magnusa fon Aderkasa (Woldemar Magnus von Aderkas, 1819–1892) ģimenē. Ķirbižu (Kürbis, Kirbisch) muiža, kas atrodas kādus 24 km no Limbažiem, līdz 1920. gada agrārajai reformai piederējusi Aderkasu dzimtai, kas Livonijā zināma jau kopš 13. gadsimta.

Jaunajam skolotājam tā bija pirmā patstāvīgā darbavieta un pirmā iepazīšanās ar muižas dzīves greznību un aristokrātijas izklaidēm.

Vidzemes muižnieku lielākās izpriecas 18. un 19. gadsimtā bijušas lāču medības, kas reizēm turpinājušās pat veselu nedēļu. Ķirbižu muiža bijusi iecienīta mednieku pulcēšanās un dzīru vieta. Pēdējais lācis Ķirbižu muižai piederošos mežos esot nošauts ap 1885. gadu un tā āda vēl ilgi greznojusi muižas bērnistabu. Voldemārs Magnuss fon Aderkass arī bijis aizrautīgs mednieks un, liktenīgi, viņa dzīve traģiski beigusies medību laikā, kad viņam uzbrucis ievainots alnis.

Aderkasa kundze bijusi ļoti muzikāla, bet arī augstprātīga mājasmāte. Baumaņu Kārlis bija mājskolotājs četriem Aderkasa bērniem: Otokaram, Karlam, Šarlotei un Alisei. Jauneklis cerēja ar šo darbu nopelnīt mācību naudu tieslietu studijām Tērbatā. Viņš saviem pienākumiem pievērsies ļoti nopietni, prasījis no saviem audzēkņiem uzcītību un disciplīnu, bijis stingrs un neatlaidīgs [1]

Baumaņu Kārlis mācījis vairākus priekšmetus, tai skaitā dziedāšanu, kaligrāfiju un zīmēšanu, kā arī latīņu valodu, ko apguva pašmācībā, jo seminārā to viņam nemācīja.

Jaunais skolotājs centās pilnveidoties arī pats, “vaļasbrīžos viņš apguvis franču valodu pie Aderkasu ģimenes guvernantes Amālijas fon Radecka jaunkundzes”. [2] Jāsaka, ka valodas, Baumaņu Kārlim jau kopš bērnības padevās ļoti viegli.

Sākumā mājskolotāja darbs veicās labi, tomēr ar laiku, pieaugot arī viņa izvirzītajām prasībām, veidojās nesaskaņas.

Savās piezīmēs Baumaņu Kārlis stāsta, ka viņš mājskolotāja darbu sācis ar saviem ideāliem, bet izrādījies, ka ar šiem bērniem jāstrādā kā ar mīkstiem cimdiem. Viņš nedrīkstējis pienācīgi sodīt izlutinātos Aderkasu bērnus, jo tiklīdz tie pasūdzējās vecākiem, jebkurā gadījumā vainīgs bija skolotājs. [3]

Baumaņu Kārlis bijis neapmierināts ar savu pazemojošo stāvokli un arvien biežākie konflikti noveduši pie tā, ka lepnais mājskolotājs darbu uzteicis.

Voldemārs Magnuss fon Aderkass vēl centies jaunekli no šī soļa atturēt un sniedzis viņam ļoti labu atsauksmi, bet jaunais skolotājs savā maksimālismā ir bijis strikts un nepiekāpīgs, lai arī zaudējis piesolītos līdzekļus tālākajām studijām.

Vienā no savām dienasgrāmatām 1958. gada 10. septembrī viņš raksta: “Aizceļoju no Ķirbižiem – lepns kā latvietis – muižas kunga ekipāžā un ar ļoti labu atestātu kabatā.”

Šie divi gadi Ķirbižos Baumaņu Kārlim bija devuši labu mācību par muižnieku dzīvi un viņu ideāliem, kas jauneklim tīri labi patika, bet no otras puses ar rūgtumu sirdī viņš izjuta, cik kopumā nicinoši ir muižnieku spriedumi par latviešiem un to centieniem.

Vēlāk Baumaņu Kārlis šo pieredzi izmantojis, rakstot bizmaņu gaudu dziesmas un ironizējot par satrunējošo atmosfēru vidzemnieku turīgajās aprindās. [4]

[1] Reimanis, A. Baumaņu Kārlis Rīga: Literatūra, 1935.

[2] Reimanis A. "Baumaņu Kārlis". – Rīga: Literatūra, 1935, 104. lpp.

[3] Gailīte, Zane. "Mūsu Baumaņu Kārlis". Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.

[4] Gailīte, Zane. "Mūsu Baumaņu Kārlis". Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.