Šī gada martā Valsts prezidents un Ordeņu kapituls lēma par Atzinības krusta virsnieci iecelt Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) prorektori zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāju, profesori, Dr. sc. soc. Andu Laķi.

Valsts augstākais apbalvojums profesorei tiks pasniegts 4. maija pēcpusdienā, bet svētku rītā viņa viesojas "Klasikā". Runājam par svētkiem un LKA aktualitātēm, bet vislielāko uzmanību pievēršam jaunākā pētījuma "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" rezultātiem, uzzinot par aktuālajām tendencēm kultūras patēriņā Latvijā.

Anete Ašmane-Vilsone: Šī diena, Anda, jums būs īpaša – esat iecelta par Atzinības krusta virsnieci, un tieši šodien arī saņemsiet šo apbalvojumu. Vai 4. maijs – tā jums ir īpaša diena arī citkārt?

Jā, protams, tā ir īpaša diena – kā jau daudziem Latvijas iedzīvotājiem, jo

mēs savu darbu un arī citas vērtības lielā mērā saistām ar Latvijas valstiskumu, ar centieniem iestāties par Latvijas valstiskumu sargājošajām vērtībām. Tas varbūt tā nedaudz patētiski skan, bet – jā, 4. maijs ir mana priecīgā diena; tas ir laiks, kad var atcerēties visus tos cilvēkus, kas bija drosmīgi un balsoja par Latvijas neatkarību, ieskaitot Pēteri Laķi, kurš ir arī Latvijas Kultūras akadēmijas dibinātājs…

Kā atceraties zīmīgo 1990. gada 4. maiju pirms nu jau 35 gadiem?

Šo laiku labi atceros vēl kāda cita iemesla dēļ, jo četras dienas pirms ceturtā maija bija piedzimusi mana vecākā meita Laura Laķe. (smaida)

Tad jums patiesi ir ļoti īpašs šis laiks… Vai apbalvojums nāca kā pārsteigums?

Jā, tas savā ziņā bija pārsteigums: liela pateicība maniem kolēģiem, kuri izvirzīja mani šim apbalvojumam! Jo ikdienā darām to, kas ir mūsu sirds lieta, un manā gadījumā patiešām ir tā, ka mans darbs ir arī mans hobijs un sirdslieta. Tāpēc, no vienas puses, pārsteigums, kas apvienots ar pateicību, ka mans darbs ir novērtēts, un, protams, pateicība Valsts prezidentam un Ordeņu kapitulam.

Kaut gan vienlaikus jāsaka, ka ikdienā, plānojot savu darbu un ļoti daudz enerģijas un entuziasma veltot pētniecībai, izglītībai, kultūras lauka apoliģētikai, neviens no mums, kas jau ir saņēmuši šo apbalvojumu, nedomājam, ka mēs savu darbu darām apbalvojumu dēļ. 

Vai zinātnieka un pētnieka darbs, tāpat jūsu darbs Kultūras akadēmijā – vai tas arī var tikt skatīts caur patriotisma prizmu? Īpaši beidzamajos gados jo īpaši par to vairāk runājam, vienlaikus zinot, ka zinātnei vienmēr, it īpaši humanitārajām zinātnēm, jācīnās par finansējumu, atzinību, atpazīstamību. Vai šis aspekts arī ir būtisks?

Jā, lielā mērā. Manuprāt,

katra nācija, katra valsts iegūst savu vērtību, lielā mērā pateicoties tieši profesionālajiem ceļiem, kurus eju arī es un mani kolēģi – tā ir izglītība, tā ir kultūra un tā ir zinātne. Šie trīs pīlāri tur katru nāciju, un šīs lietas arī ir tās, kuru dēļ ir vērts iestāties par valstiskuma saglabāšanu;

šīs ir tās lietas, kuru dēļ ir jēga valstij pastāvēt. Tāpēc, protams, ne tikai mans, bet arī visās šajās trijās jomās jebkura strādājoša cilvēka darbs noteikti ir ar šo patriotisma dimensiju. Ikdienā, protams, šīs patriotisma vērtības tā patētiski necildinām, bet šķiet, ka ikkatrs jebkurā izglītības līmenī strādājošais pedagogs, katrs kultūras cilvēks, katrs zinātnieks ar savu darbu tur valsti.

Tā ir tāda pamatvērtība, ko mēs varbūt ikdienā pat neizceļam, bet kas visu laiku ir klātesoša.

Jā, tieši tā.

Viens no jūsu pēdējiem veikumiem ir "Kultūras aktivitātes barometrs 2024" un par to mēs arī noteikti plašāk parunāsim. Ik pēc diviem gadiem tiek mērīta mūsu aktivitāte kultūras laukā. Kādi ir pirmie  galvenie secinājumi, skatoties uz aizvadīto gadu?

Ikkatrs kultūras patēriņa mērījums parāda, ka kultūras dzīve, kultūras aktivitātes, gan tas, kas tiek piedāvāts kultūras laukā, mākslas dzīvē, gan tas, cik daudz un cik aktīvi cilvēki patērē jeb apmeklē, jeb piedalās kultūras dzīvē, ir ļoti atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem. Bija COVID laiks, kas nesa būtiskas izmaiņas; ir kādas ekonomiskās krīzes – arī tad redzam, ka ir būtiskas izmaiņas. Protams, ka COVID laiks mainīja ierasto ritmu, kā katras jomas mākslinieki vai kultūras ļaudis varēja vai nevarēja sasniegt savu auditoriju. 

Bet atgriežoties tieši pie šiem konkrētajiem rezultātiem. Protams, ir drošības krīzes un varbūt tāda nedrošība arī iedzīvotāju brīvā laika plānošanā, bet COVID iespaids, protams, ir mazinājies. Daudzās jomās, daudzās aktivitātēs atkal ir kāpums kultūras patēriņa jomā.

Ir dažas mākslas nozares, kurās šis kāpums ir straujāks, piemēram, tāda ir teātru joma. Ja skatāmies, cik lielā mērā atjaunojas auditorijas aktivitāte, tad redzam šādu ainu: ja citām nozarēm tas ir par diviem, trim, četriem procentiem, tad teātru jomā tie ir apmēram vienpadsmit procenti!

Var redzēt arī katras mākslas un kultūras nozares kapacitāti un gatavību cīnīties par savu auditoriju, atjaunot apmeklētāju skaitu, bet citādā ziņā dati ir līdzīgi.

Aktīvāki cilvēki ir tajās kultūras jomās, kas ir vieglāk pieejamas: piemēram, vēsturisko piļu un muižu apmeklējums, kas bieži ir tāds ģimenes pasākums; tā ir filmu nozare, tā ir populārā mūzika. Tas ir kultūras centru piedāvājuma apmeklējums. Tur, kur māksla prasa noteiktu izpratni, noteiktu mākslas pratību un kas vienmēr nav bezmaksas piedāvājums, tur apmeklējumu skaits ir mazāks. Mēs tos saucam par nišas produktiem, bet arī tur – gan operā un baletā, gan klasiskās akadēmiskās mūzikas koncertos, gan laikmetīgās mākslas izstādēs – mēs redzam, ka auditorija atgriežas.

Vairāk – ierakstā. 

Ainava. Kāpēc tā nenoveco un stāsta gan uzreiz, gan pēc gadiem? Par to mākslas zinātniece Inga Šteimane sarunājas ar gleznotāju Daci Lielo, gleznotāju Vinetu Kaulaču un fotogrāfu Jāni Deinatu.

"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Kad sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un viņa saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!"

Tā, atminoties senu gadu notikumus, smej rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.

Valsts augstākos apbalvojumus mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī pasniegs Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā.

Pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 2. aprīlī nosvinējis 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, dziļo, jaudīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu nu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem.

Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē?

Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā.

Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā?

Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā.

Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos?

Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā. 

Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt? 

Žanri ir dažādi.

Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu.

Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta?

Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā.

Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli.

Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju studēju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi.

Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai.

Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt. 

Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to.

Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana!

Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus…  Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka. 

Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba. 

Viks (īstajā vārdā Viktors Kalniņš, 1939) – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Vika dzejai raksturīga rotaļīga attieksme pret valodu, dažādu leksikas slāņu kombinēšana un savdabīga pasaules izjūta. Rakstībā apvieno anglosakšu modernās dzejas un latviešu folkloras estētikas tradīcijas. Stāstu, noveļu, pasaku un dokumentālās prozas autors. Rakstījis scenārijus un libretus, kā arī tulkojis prozu un dzeju no angļu valodas. Īpaši aktīvi Viks darbojas bērnu literatūrā, kur par nozīmīgiem darbiem uzskatāmas Vika grāmatas "Sarežģītais zvirbulēns" (1982), "Klaids pasaku zemē" (1983), "Dinīts nāk!" (1990) un "Zemūdens Bara lielā diena" (1985), pēc kuras motīviem 1991. gadā tapusi pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma "Ness un Nesija". Popularitāti guvušas arī dziesmas ar Vika vārdiem, ko dzejnieks nereti rakstījis sadarbībā ar brāli, komponistu Imantu Kalniņu. (literatura.lv)

Pauls Bankovskis – rakstnieks un publicists. Vienpadsmit, nē, nu jau divpadsmit romānu, sešu stāstu krājumu, trīs grāmatu bērniem autors. Literārajos darbos vairāk dominē vīrišķā skatījuma dominante, piedāvājot plašu interešu loku. Līdzās literāriem darbiem iesaistījies arī citos rakstniecībai tuvos projektos.

Rakstnieks Pauls Bankovskis savas šīs zemes gaitas beidza 2020. gadā, kad, šķiet, gana nenovērtēts iznāca viņa romāns "Pasaules vēsture".

Nule kā apgādā "Zvaigzne ABC" iznācis viņa pēdējais veikums: "Peldētājs. Versija par Arnoldu Plaudi". Arnolds Plaudis zināms ne tikai kā kā mākslinieks, pedagogs, scenogrāfs un scenārists, bet kā fantastiska, no aizspriedumiem brīva personība. Vairāk par jaunizdoto grāmatu uzzināsit Liegas Piešiņas veidotajā sižetā, kurā uzklausām grāmatas dizaina autori Sandru Ošiņu un izdevēju Viju Kilbloku.

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā

To, ka piebaldzēni bijuši naski gan priekos, gan darbā, apliecina arī vizuālais mantojums – fotogrāfijas. Slavenākais Jaunpiebalgas fotogrāfs ir Artūrs Dulbe, kurš arodu apguvis Maskavā un savā salonā fotografējis pat tādas zvaigznes kā rakstnieks Antons Čehovs un dziedātājs Fjodors Šaļapins.

Maskavā Dulbe draudzējies ar citu piebaldzēnu, arhitektu un operas "Baņuta" libreta autoru Artūru Krūmiņu no Skrāģu kroga, kas atrodas pavisam tuvu Ruku dzimtas "Seviķiem". Artūrs Dulbe 1922. gadā atgriezās Latvijā un Jaunpiebalgā atvēra foto salonu, tāpēc šī pagasta ģimenes, ainavas, kultūras un saimnieciskie notikumi ir tik krāšņi un bagātīgi dokumentēti, ka sniedz pārliecinošu ieskatu brīvvalsts laika piebaldzēnu tikumos. Talkas ir viens no tiem, un savās atmiņās šo tradīciju apraksta arī Kārlis Ruks.

"Manā bērnībā "Seviķu" ciemā daudzi darbi tika veikti talkās. Vispopulārākās bija mēslu vešana un labības kulšana. Kartupeļu rakšanas, labības un siena pļaušanas talkas rīkoja tikai ārkārtējos gadījumos (miršana, smaga saslimšana, ugunsgrēks u.c.), kad nelaimi cietušajā saimniecībā darbi aizkavējās. Šīs talkas bija izpalīdzība nedienās nokļuvušam kaimiņam un tās nebija jāatstrādā. Citas gan.

Man vislabāk patika mēslu vešana, kas tika gaidīta kā lieli svētki. Uz šo talku ar izlasi aicināja dažus tuvākos kaimiņus, strādīgus radus un draugus. Slaistiem un pļēguriem mēslu talkās nebija vietas – tās bija domātas īstam darbam!

Tēvs bija talku organizētājs – sarunājis, cik no katras mājas ieradīsies pajūgu, cik puišu – mēslu mēzēju (krāvēju vezumos), cik sieviešu – mēslu ārdītāju, cik pusaudžu – braucēju. Lai viss ritētu raiti un lai kūtī, uz ceļa vai laukā nerastos sastrēgumi, talcinieku skaits bija ierobežots.

Mēslus no pajūgiem ķeksēja tikai tēvs. Viņš tos sadalīja nelielās kaudzītēs – kur vairāk, kur mazāk. Tas bija ļoti atbildīgs darbs. Tēvs teica, ka viņš katru savu zemes asi ēdinot pēc vajadzības un tāpēc visur viss tik labi augot.

Sievietes ar vieglākiem sakumiem mēslus izārdīja pēc iespējas vienmērīgi, lai nekas nepaliktu tukšā.

Es biju braucējs. Vajadzēja prast vadīt zirgu tā, lai ar mēsliem piekrautie rati neiestigtu kādā dangā vai neieslīdētu grāvī. Atpakaļceļā bija atļauts braukt pilnos rikšos. Goda lieta bija – zirgam skrienot un ratiem pa ceļa grambām lēkājot, uz glumajiem dēļiem noturēties kājās un nepakrist. Tas bija lielisks kāju muskuļu un līdzsvara vingrinājums. Nokrist no kātiem (kājām) vai braucot sēdēt, bija liels kauns. Pat visnelīdzenākajā ceļā es stingri turējos kājās, ar ko ļoti lepojos.

Mēslu vešanas talkas vajadzēja atkalpot. Tā ik gadus pabiju vairākās talkās. Tas bija gaidīts un patīkams notikums. Talciniekus cienāja ar dažādiem, galvenokārt gaļas ēdieniem – lai būtu spēks. Slāpju dzesēšanai netrūka arī miestiņa – ar medu saldināta alus.

Vīri un puiši, sievas un meitas lielījās ar savu darba tikumu, spēku un veiklību, puikas ar izveicību noturēties kājās pat viskļūmīgākajās situācijās. Tika tērgāts, jokots un dziedāts. Vakarā Gaujā vai pirtī notika lielā mazgāšanās – šķīstīšanās no kūtsmēsliem un to smaržas."

Tā Piebalgas pakalnos viss auga griezdamies, talka sekoja talkai, lustes nāca pēc darba, cilvēki nesirga ar vientulību un mācēja pašorganizēties. To lieliski apliecina gan brāļu Ruku atmiņas, gan Artūra Dulbes fotogrāfijas.

Dulbe nodzīvoja garu mūžu, no 1883. līdz 1971. gadam, taču fotogrāfa zelta laikus viņš piedzīvoja brīvajā Latvijā. Tas bija laimīgas saimniekošanas periods arī maniem senčiem, taču bilžu trūkst. To nav nedz radu lokā, nedz Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā. Arī atmiņās minēts, ka dažādus notikumus nācis fotografēt Dulbe, piemēram, kad agrā jaunībā miris viens no Ruku ģimenes astoņiem bērniem – ar sociālisma idejām pārņemtais Pēteris. Nav arī citu bilžu, kam dzenu pēdas.

Skumjo atbildi par zudušajiem albumiem sniedz Maruta Dravante, kas bērnību vadījusi "Skrāģu" krogā, vietā, kas tagad zināma kā operas "Baņuta" muzejs.

Marutas kundze apgalvo: "Bildes iznīcināja krievu zaldāti. Kad viņi ienāca, sākās sirošana. Biju maza. Māsa vēl zīdainis mammai klēpī. Viens ar automātu stāvēja un vaktēja, kamēr otrs izzaga visus skapjus un kumodes. Atceros, kā visu vandīja, lika atdot, rakājās pa papīriem, izņēma dokumentus. Kaut kam pielika špicku. Briesmīgi!

Skrāģu krogā, jūsmājās arī. Beigās trīs pajūgi ar salaupīto aizbrauca uz Jēcu pusi. Uz priekšu braucot, mainījuši mantas pret šņabi vai ēdamo."

Tāpēc manai dzimtai ir tikai atmiņu stāsti, citiem ir paveicies ar senatnes bildēm, bet pagātnes aina spilgti zīmējas tik un tā. Tajā ir skaista ainava, saimnieciski ļaudis, dzīves spars un savi tikumi, kas darbu līdzsvaro ar lustēm. Arī pēc mēslu talkas seko pirts un muzicēšana, kur savējie apdzied savējos. Kā rāda piebaldzēni – nekādi savrupnieki viensētnieki nav bijuši, un talkošanas tradīcija tam ir spilgta liecība. Vitāla un jēgas pilna.  

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane

Vai zini, ka saksofona radītājam Ādolfam Saksam bija apmēram 40 Parīzes patentu valdē reģistrētu patentu, tostarp arī ar medicīnu saistīti?

Mūsdienās saksofons ir viens no populārākajiem pūšaminstrumentiem, kurš lieliski iekļaujas gan akadēmiskās, gan populārās mūzikas žanros. Tas ir jaunākais instruments koka pūšaminstrumentu saimē. Jā, tieši koka pūšaminstrumentu, jo, lai gan kopš savas dzimšanas izgatavots no metāla, tomēr, līdzīgi kā klarnetei, tam ir vienpusēja niedres mēlīte. Zinām precīzu šī instrumenta patenta reģistrēšanas datumu: tas ir 1846. gada 22. jūnijs.

Ādolfs Sakss vēlāk daudzkārt lielajās Parīzes instrumentu un inovāciju izstādēs demonstrēs instrumentus, kuri nes viņa vārdu, piemēram, sakstrompete vai sakstrombons. Viņš iegūs godalgotas vietas, bet lielākā daļa no šiem instrumentiem, kurus pārsvarā izmantoja militārajos orķestros tā laika Francijā, līdz ar Ādolfa Saksa aktīvās instrumentu attīstītāja un izgudrotāja darbības beigām izies no aprites. Bet saksofons paliks, kaut arī šī instrumenta ceļš mūzikā nebūt nebija taisns un rozēm kaisīts.

Lai gan kopš paša sākuma instrumentam bija atbalstītāji, toskait arī komponisti, kas iekļāva saksofonu savās orķestra partitūrās (Meijerbērs, Masnē, Sensānss un citi franču skaņraži), tomēr bija arī tādi, kas saksofona skaņu aprakstīja kā neizteiksmīgu un tukšu, nodēvējot to par skaļu un bļaustīgu instrumentu...

Instrumenta prestižu nevairoja arī labi domātais, tā popularizēšanai radītais reklāmas sauklis: "Ikviens, kurš spēlē kādu pūšaminstrumentu, var apgūt saksofona spēli vien nieka astoņās dienās!" Fagotisti, obojisti un klarnetisti, kuri pavadījuši garus gadus prasmju izkopšanā sava instrumenta spēlē, nespēja nopietni uztvert šādu saksofona prezentāciju.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka pirmie, kuri jau 1850. gados atskaņoja orķestra partitūrās iekļautās saksofona partijas, bija tie paši fagotisti, obojisti un klarnetisti, kuri bija apguvuši arī saksofona spēli...

Ādolfa Saksa interese par instrumentu pilnveidošanu un jaunradīšanu radās nekur citur kā ģimenē. Viņa tēvs Šarls Jozefs Sakss arī bija instrumentu meistars. Viņa izgudrojums ofiklaids (ophicleide), kuru Hektors Berliozs izmantojis savā "Fantastiskajā simfonijā", ir pēctecis renesanses laika zemajam pūšaminstrumentam ar nosaukumu "serpents", un patiešām atgādina vairākos līkumos saliekušos čūsku.

Ādolfam interesēja tēva darbnīcā notiekošais. Viņiem bija daudz kopīgu īpašību: zinātkāre un nerimstoša vēlme uzlabot savus instrumentus, vēlēšanās izzināt akustikas principus, ārkārtīga neatlaidība, kas reizēm robežojās ar spītību. Bet Ādolfs bija arī tāds bērns, kurš nemitīgi iekūlās kādās nepatikšanās.

Saskaņā ar Ādolfa Saksa pirmā biogrāfa Oskara Kometanta (Oscar Comettant) teikto, nelaimes, kuras piemeklēja jauno izgudrotāju, bija teju šaušalīgas.

Reiz, krītot no kāpnēm, viņš sasita galvu uz akmens grīdas. Vai citkārt Ādolfs iedzēra vitriola un ūdens maisījumu, domājot, ka tas ir piens. Viņš guva apdegumus, sprāgstot šaujampulverim, un no jumta krītošs akmens atstāja viņa galvā rētu uz visu mūžu.

Tikai laimīga sagadīšanās viņu paglāba no nāves, jo viņš aizmiga telpā, kurā atradās tikko lakoti priekšmeti. Viņu atrada, pirms viņš bija paspējis saelpoties indīgos lakas izgarojumus...

Ādolfs Sakss uz Parīzes patenu valdi devās it bieži, un nebūt ne visi viņa izgudrojumi bija saistīti ar mūzikas instrumentiem vai to uzlabojumiem.

Pēc slimības 1863. gadā viņš patentēja iekārtu, kura telpā izsmidzina antiseptiskus tvaikus. Tāpat viņš piedāvāja jaunus risinājums koncertzāļu akustikas uzlabošanai – balstoties uz paraboliskiem principiem, zālei būtu jābūt iegarenas olas formā.

Bet visdīvainākais un arī visnepraktiskākais no Adolfa Saksa izgudrojumiem, kuru gan neizdevās patentēt, bija "Saksa lielgabals", kura stobra diametrs būtu 10 metri, un tas izšautu 550 tonnas smagus lādiņus.

Lai gan lielāka daļa izgudrojumu, kuri nesa Ādolfa Saksa vārdu, mūsdienās ir zaudējuši savu aktualitāti, tomēr viens, nu jau gandrīz 200 gadu garumā, turpina pilnveidoties un pārsteigt mūs ar savu spilgto skanējumu tik daudzveidīgās izpausmēs.

"Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu," teic vokālās grupas "Putni vadītāja un Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu atjaunošanas projekta vadītāja Antra Dreģe. "Klasikā" līdz ar Antru uz sarunu aicināta arī komponiste MADARA PĒTERSONE, kura rūpējas par festivāla programmu un koncertiem.

Festivāla atklāšanas koncertā otrdien, 29. aprīlī, uzstāsies "Hammond" ērģeļu trio "VAS | BUKOWSKI | SZMAŃDA" no Polijas, kura sastāvā muzicē džeza mākslinieki Ādams Bencs Vāšs (Adam Bence Vas, Hammond ērģeles), Dominiks Bukovskis (Dominik Bukowski, vibrofons) un Kržistofs Šžimanda (Krzysztof Szmańda, bungas). Programmā skanēs Ādama Benca Vāša kompozīcijas.

Šis un turpmākie festivāla koncerti klausītājiem atklās ne tikai "Hammond" elektrisko ērģeļu atjaunoto skanējumu, bet arī paplašinās priekšstatu par šī leģendārā instrumenta muzikālajām iespējām un integrāciju dažādos instrumentālajos sastāvos. Tie ļaus ielūkoties arī šī instrumenta vēstures lappusēs. Jā, Liepājas Lutera baznīcas "Hammond" ērģeļu vienreizējo dzīvesstāstu, tāpat kā cilvēka dzīvi, pavada tik daudz niansētu detaļu.

Liepājas "Hammond" ir unikāls VEF ražots eksemplārs, ko Liepājas Lutera baznīcai dāvājis Kārlis Ulmanis, to iegādei viņš ziedoja 10 000 latu. Instrumentu uzstādīja 1937., bet iesvētīja 1938. gadā.

Instruments, kas vēl šī gadsimta sākumā skanēja dievkalpojumos un koncertos, vairāk nekā 15 gadus nebija darba kārtībā. Tomēr fakts, ka arī mūsu valstī reiz ražots šis kulta instruments, izraisīja lielu rezonansi un interesi Latvijas mūziķu aprindās. 2021. gadā radās ideja šo īpašo instrumentu atjaunot. Restaurācijas projektu vadīt uzņēmās producente Antra Dreģe kopā ar virtuozo džeza pianistu, "Hammond" ērģelnieku un jauno džeza mūziķu skolotāju Ati Andersonu.

Ērģeļu restaurācija ilga četrus gadus, procesā piedalījās meistari no Latvijas un Nīderlandes - Vitālijs Aišpurs (Latvija), Ganderts de Bo (Nīderlande), Liepājas Restaurācijas centra speciālisti Ivars Pilips un Didzis Jurkovskis.

Ieva Zeidmane: Antra, jūs par Liepājas baznīcā esošajām "Hammond" ērģelēm uzzinājāt pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika ērģeles ir ieskandinātas, notikuši koncerti, pievēršot uzmanību šim instrumentam un arī vācot līdzekļus tā atjaunošanai. Visupirms mazliet atgādiniet, kā veicies ar restaurāciju!

Antra Dreģe: Tas bija garš un ļoti aizraujošs ceļš līdz instrumenta pilnīgai skaņas un arī izskata atgūšanai, ko mēs pašreiz svinam ar pirmo festivālu. Līdz tam bija neliela ieskriešanās ar koncertiem, lai vienkārši saprastu un testētu instrumentu, kas ir pilnīgi normāla lieta tādam sen klusējošam instrumentam – viss kas var pēkšņi atklāties un izlīst ārā, un tā arī bija: ar restauratoriem tikāmies vairākas reizes, lai sasniegtu ideālo skanējumu, un ceram, ka tas arī tagad kādu laiku labi turēsies, gādīgu roku pieskatīts un gādīgu roku regulāri spēlēts, kas instrumentam ir pats svarīgākais!

Bet tas viss sākās diezgan sen, pat senāk nekā pati restaurācija. Vismaz pāris gadu garumā tika vākta informācija un noskaidrots, kas, kā un kāpēc, un 2021. gada nogalē notika pirmie koncerti, kas bija veltīti "Hammond" ērģeļu atjaunošanai, kur mūsu kontā ienāca arī pirmie ziedojumi, par kuriem varējām sākt veikt izpētes darbu. Pēc tam arī pieslēdzās fondi ar atbalstu, un lielu paldies sakām gan Kultūrkapitāla fonda kultūras mantojuma nozarei, gan arī Latviešu fondam un, protams, Liepājas Kultūras pārvaldei, kura mūs ir nemitīgi atbalstījusi šajā ceļā, un man tiešām ir liels prieks un lepnums, ka liepājnieki parūpējušies par savu instrumentu tā, lai tas atkal varētu būt mūsu ikdienā.

Instruments baznīcā skanējis vēl divtūkstošo gadu sākumā, dievkalpojumos.

Jā, tas apklusa 2006. gadā, un tad jau neatgriezeniski. Domāju, ka liela vaina bija tajā, ka nav pārāk daudz speciālistu, kas varētu strādāt ar senajām lampu tehnikām, ar tādu analogo instrumentu un saprast šos mehānismus – kā tiem jāstrādā. Arī man bija liels izaicinājums, kamēr atradu Vitāliju Aišpuru, kas mums palīdzēja savienot vadus un saprast, ka instruments varētu skanēt un ir vērts tālāk plānot un izvērst restaurācijas darbus. Tā kā tā nav tāda pavisam vienkārša lieta.

Bet to, ka šis ir īpašs instruments, liepājnieki paši zināja un nojauta? Trūka vienkārši uzņēmības un līdzekļu atjaunošanai?

Bieži vien jau tās lietas, kas ir tieši tev blakus, tu īsti nenovērtē, nepēti un nesaproti… Man bail pat domāt, cik daudz vērtīgu lietu aizgājušas zudībā tāpēc, ka nav pietiekošas informācijas un cilvēki nav iedziļinājušies. No apmēram desmit savulaik VEF ražotajiem Hammond instrumentiem pašreiz zinām par trim. Kas notika ar pārējiem? Visticamāk, tos sagaidīja bēdīgāks liktenis nekā šos trīs, kas pašreiz ir apskatāmi.

Cik tālu šobrīd ir instrumenta restaurēšanas process? Vai pilnīgi pabeigts?

Bija vēl nedaudz jāpameklē kaut kas instrumenta noformējumam – Ādolfa Irbītes darinātajiem jaukajiem skapīšiem, kuros var ievietot eļļu, ar ko instruments jāeļļo, lai tas skan un lai visi mehānismi ir kārtībā. Arī shēmas tajos glabājas. Atslēgas bija pazudušas, un slēdzenes salauztas. Ilgi un pamatīgi kopā ar Liepājas restaurācijas centra speciālistiem meklējam atslēgas, un burtiski pirms nedēļas izdevās atrast 1936. gadā ražotās atslēgas – turklāt tieši tā paša ražotāja, kas ražojis oriģinālās atslēgas "Hammond" ērģelēm! Pašreiz jau slēdzene ir Liepājā, un ceru, ka uz atklāšanas koncertu jau varēsim skapīšus slēgt ciet un vaļā, likt eļļu un rādīt sanākušajiem, kā tas viss skaisti izskatās.

Bet tomēr vēl kādi ziedojumi ir vajadzīgi?

Jā, šobrīd esam ceļā uz nākamo posmu. Restaurācija ir noslēgusies, bet nepieciešami ziedojumi, lai uzturētu šo instrumentu, jo ik pa laikam profilaksei kādas lietas jāpadara, un – ja pēkšņi vajadzīgi lielāki remontdarbi, tad atkal jāsauc restaurators no Nīderlandes un jāveic apjomīgāki darbi, kas ir finansiāli ietilpīgāki. Bet pašreiz… Materiālu ir ļoti daudz, esam visu safilmējuši, visu sarakstījuši par to, kas un kā ar instrumentu noticis restaurācijas procesā, taču docents Vitālijs Aišpurs vēl joprojām arhīvos meklē vēsturiskās liecības par ražošanas faktu šeit, VEF. Informācija ir ļoti, ļoti skopa, bet ceram, ka šis milzīgais darbs arhīvos nesīs kaut kādus rezultātus, tādēļ domājam, ka būtu vērts organizēt Baltijā vienīgo "Hammond" ērģeļu muzeju – tādu ekspozīciju ap instrumentu. Festivāla atklāšanā jau varēsim to prezentēt: divās valodās ir nofilmētas videoekskursijas, un cilvēki, kas atbrauks uz Liepāju, sešās minūtēs varēs noklausīties informāciju par "Hammond" vēsturi: instruments nofilmēts gan no ārpuses, gan no iekšpuses ar visiem komentāriem, lai saprastu tā darbības mehānismu un unikalitāti.

Unikalitāte ir arī dāvināšanas fakts?

Jā, mūsu valsts kādreizējais vadītājs Kārlis Ulmanis bija tiešām devīgs un atsaucīgs pret draudzes vajadzībām un ziedoja 10000 latus, lai šo instrumentu varētu iegādāties, un tas arī, man liekas, ir tāds unikāls fakts – ka valsts amatpersona ir tik ļoti ieinteresēta savas tautas un savas rūpnīcas ražojuma nodošanā draudzes un cilvēku vajadzībām. Tas man liekas ļoti simpātiski un arī simboliski. Plāksne par dāvinājuma faktu piestiprināta pie ērģelēm. Ceru, ka Latvijā nezudīs tie mecenāti, kas vēl joprojām spēj kultūrai un kultūras mantojumam veltīt līdzekļus un palīdzēt tam dzīvot tālāk.

Madara, kāda jums kā komponistei šķiet šī instrumenta skaņa?

Madara Pētersone: Noteikti autentiska, specifiska. Šis ir tas specifiskais gadījums, ka "Hammond" ērģeles atrodas baznīcā – šajā kontekstā ir interesanti, ka tas atrodas tik ļoti akustiskā telpā, jo džeza kontekstā tam vairāk ir matēts skanējums. Man pašai vēl ir tur ko klausīties un iepazīt! Tas ir autentisks instruments, kura skaņa ir maksimāli atjaunota un cik vien iespējams – atbilstoša instrumentam. Tā visiem ir vienkārši lieliska iespēja dzīvē dzirdēt šo instrumentu, kas neatrodas muzejā aiz slēgtām durtiņām vai aiz lentes, bet to tiešām ir iespējams dzirdēt dzīvajā, un tas ir visunikālākais fakts šī instrumenta sakarā.

"Hammond" ērģeļu spēles lietpratējs Atis Andersons atzinis, ka uz šim instrumentam piestāv dažnedažāds repertuārs, sākot ar pavisam akadēmisku klasiku, varbūt pat Bahu, kas baznīcai piestāv, un beidzot ar džezu. Kā jums šķiet?

Droši vien, ka piekrītu. Es arī ar komponistes un skaņu pasaules redzējumu redzu, kā to var integrēt netipiskākos, bet pārsteidzoši labi skanošos sastāvos. Tur ir, ko izmantot, mēģināt un atrast – jaunus salikumus. Pat tādus, kuri nav tipiski un nav īstenojušies. 

Vairāk – ierakstā.

Sarunā ar pianistu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Klavieru katedras profesoru Juri Kalnciemu sarunājamies par jauno koncertprogrammu, kas šovakar, 28. aprīlī, pulksten 18 izskanēs viņam īpašā koncertvietā – JVLMA Lielajā zālē, kur risinājušies daudzi māksliniekam nozīmīgi notikumi; par komponistiem, kurus visus pazinis personīgi; par programmas veidošanu, katra autora rokrakstu un darbīgo pavasara laiku.

Jura Kalnciema solokoncertā iekļautas kompozīcijas, kuras radījis Imants Zemzaris, Aivars Kalējs, Jānis Porietis, Ādolfs Skulte, Selga Mence un Rihards Dubra.

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe

Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā.

Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā.

Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt.

Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību.

Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu.

Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz."

1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā:

"Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts.

Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede.

Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas.

Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus."

Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām."

Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4’33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē.

Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs.

Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905).

Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

Kā liecina notikumu kalendārs, pavasaris un Latvijas valsts svētku tuvums ir piemērots laiks, lai domātu par vērtībām, iedvesmas avotiem, pārdomātu savu gribas un radošo spēku. Tādas arī šīs reizes raidījuma tēmas.

* Par jaunu iniciatīvu XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku programmā, kad pirmo reizi savs koncerts būs Latvijas akordeonistiem, stāsta akordeona skolotāja un šī koncerta mākslinieciskā vadītāja Anita Rieksta. Šobrīd akordeona spēli Latvijā apgūst teju 400 audzēkņu, un liela daļa no viņiem tiksies uz Dailes teātra skatuves 11. jūlijā, lai kopā piedzīvotu šo pirmreizējo svētku notikumu – apvienotā orķestra skanējumu koncertā "Skan akordeons". Tā centrā latviešu komponistu mūzika – jaundarbi un aranžējumi.

* 10. maijā ar skanīgu koncertu "Es mīlu dzīvi skaisto" Lielvārdes kultūras namā savu 160. jubileju atzīmēs jauktais koris "Lāčplēsis" –  viens no Latvijas koru kustības aizsācējiem. Tā saknes meklējamas pirmās nacionālās atmodas laikā, kad 1865. gadā skolotājs Jānis Neilands Lielvārdē sapulcina vīrus, kas piedalās jau pirmajos Dziesmu svētkos. Nemierīgajā 20. gadsimta pirmajā pusē Lielvārdes kora darbība vairākas reizes pārtrūkst, bet vienmēr atjaunojas, un kopš sešdesmito gadu vidus koris darbojas bez pārtraukumiem, piedaloties visos Dziesmu svētkos. Tā kā Lielvārde un Lāčplēsis ir nesaraujami saistīti ar Daugavu, koncerta pirmā daļa būs veltīta Likteņupei, bet otrā daļa – šī gada jubilāram Uldim Stabulniekam. Viņa dziesmu aranžējumus korim un solistam veidojis Edgars Linde, un tās tiks dziedātas kopā ar Daumantu Kalniņu. Par Lielvārdes jauktā kora vēsturi, ikdienu un jubilejas koncertu raidījumā stāsta diriģents Jānis Ungurs un dziedātājs ar 33 gadu stāžu – Gunārs Pētersons.

* Viesojamies arī pie Latvijas Universitātes kora "Dziesmuvara", kas šobrīd slīpē savu 100. jubilejas noslēguma koncertu "Celies līdzi", kas 10. maijā gaidāms Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā. Koncertuzvedumā dziedātāju izvēlētas dziesmas mīsies ar gaismas ceļiem, kas tiks veidoti no atmiņu stāstiem. Šīs atmiņas piepilda kora dzīvi no ikdienas mēģinājumiem līdz lieliem koncertiem, no pašiem jaunākajiem dziesmuvariešiem, kas tikai rudenī iestājās korī, līdz tiem, kas "Dziesmuvaras" tradīcijas kopj jau sen. Koncertā izskanēs kora darbi, kas radušies pirmajā kora pastāvēšanas periodā – 20. gadsimta 20. un 30. gados, gan arī jaundarbi, ko radījušas piecas latviešu komponistes: Līva Blūma, Lauma Kazaka, Annika Lanka, Irīna Mihailovska un Žanete Spirka, iedvesmojoties no Ādolfa Ābeles, Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa  dziesmām. Raidījumā ar savu spilgtāko stāstu par korī pavadīto laiku dalās dziedātāji Luīze Eglīte, Sintija Āboltiņa, Kristīne Pēča, Artūrs Krastiņš, Oskars Mētra, Artūrs Kovrigo un diriģente Laura Ozoliņa.