Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa

Ja kādam no rīdziniekiem vaicātu – kur atrodas nams ar trim atlantiem, ikviens  nekļūdīgi norādītu uz ēku Vaļņu un Teātra ielas stūrī. Tomēr iespējams, ka tikai daži zinās, ka šajā namā atradās pirmā speciāli šim nolūkam projektētā grāmatnīca Rīgā.

Monumentālā, īres un veikalu nama īpašnieks Kārlis Zihmanis bija antikvārs, izdevējs un grāmatu tirgotājs. Zihmaņa grāmatnīca, protams, nebija vienīgā Rīgā – arī pirms šī nama uzcelšanas grāmatu tirgošana, tāpat kā to iespiešana, norisa aktīvi un, spriežot pēc grāmatizdevējiem piederošajiem namiem, grāmatniecība bija ienesīga nodarbe.

Teātra ielas 9. nama projekts datēts ar 1903.  gadu.  Tas  izstrādāts arhitektu Šēla un Šefela birojā, kurā tapuši projekti arī labi zināmajiem jūgendstila namiem Smilšu ielā 8, kas piederēja tirgotājam Bobrovam, kā arī tirgotāja Tupikova namam Ģertrūdes ielā 10/12, Detmana namam Šķūnu ielā un citiem. Zihmaņa nama dekoratīvā apdare tapusi firmā “Wassil & Co”, bet akrotērijs ar atlantu figūrām – Augusta Folca darbnīcā.

Kā liecina būvvēsturē saglabājušās liecības, nama būvniecību pavadīja apkārtējo iedzīvotāju neapmierinātība un sūdzības par troksni un neērtībam, kuras radīja lielā nama celtniecība, savukārt īpašniekam bija svarīgi būvniecību iespējami ātri pabeigt.

Būvvēsturē saglabājušās Frīdriha Šefela skices Zihmaņa ēkas fasādei ļauj iegūt priekšstatu par dekora izvēles gaitu. Sākotnējos skičveidīgos ēkas apjomu uzmetumus nedaudz vēlāk papildina detalizētāks fasādes zīmējums, tomēr redzams, ka arhitektu vairāk par detaļām nodarbinājusi faktūru problēma. Plastiskais rotājums un atlantu figūras iezīmētas shematiski, turklāt ievērojami atšķiras no realizētā varianta, kurā savukārt īpašu nozīmi ieguvis ēkas stūra risinājums ar trīslapja formā izliekto plašo balkonu. Kartuša, kas bija paredzēta īpašnieka monogrammai, mūsdienās ir tukša. Plastiskā dekora vēstījums nama augšdaļā – cilnis ar antīkās mitoloģijas tēliem (gudrību personificējošā Atēna un dievu vēstnesis Hermejs jeb Merkurijs ar grāmatu rokās) un grāmatu saiņi – nolasāms tieši  nama īpašnieka nodarbes kontekstā. Monumentālās ēkas stūri vainago akrotērijs – trīs atlanti, kas balsta globusu.

Figūra vai figūru grupa ar globusu idejas līmenī ir aizguvums no daudzviet Eiropā (Pēterburgā, Prāgā, Oksfordā un citviet) izmantotas ēku rotājuma tēmas.

Atlants, kas nes vai balsta globusu, sastopams arī Itālijas renesanses laika bronzas sīkplastikā, kuras kolekcionēšana piederēja pie izsmalcinātām intelektuālām nodarbēm un uzplauka kopš 15. gadsimta. Zihmaņa nama kontekstā skulpturālā grupa uztverama kā zināšanu simbols. Tomēr līdz ar simboliski reprezentatīviem mērķiem figurālā grupa bija iecerēta arī kā laikmetīgs akcents, jo globuss (līdzīgi kā firmas “Singer” biroju ēkā Pēterburgā) bija darināts no stikla un naktīs tika izgaismots.

Vēlāk, kad Zihmaņa apgādu iegādājās komandītsabiedrība “Valters un Rapa”, no Teātra ielas 9. nama “aizceļoja” arī abas vara kaluma pūces, kas atradās pie grāmatnīcas ieejas. Tās joprojām kalpo kā akciju sabiedrības “Valters un Rapa” grāmatu nama savdabīgs simbols Aspazijas bulvārī 24.

Zihmaņa nama atlanti, kas nonākuši līdz mūsdienām, nebūt nebija vienīgie. Šādi vai līdzīgi akrotēriji bija cieņā. Iespaidīga figūru grupa dižojās uz Tupikova nama jumta, bet sievietes tēls ar lāpu augti paceltā rokā savulaik rotāja Iļjas Bobrova īres un veikalu nama jumtu Smilšu un Aldaru ielas stūrī.

"Odiseja" dodas uz lusofono jeb portugāliski runājošo pasaules daļu: Portugāli, Kaboverdi un Brazīliju...

* Portugālē klausīsimies talantīgās un neticami daudzpusīgās dziedātājas Marijas Žoao (Maria Joao) un brazīliešu pianista Andrē Mehmari sadarbību albumā "Algodao" (tulkojumā no portugāļu valodas - kokvilna);

* Kaboverdē afrikāniski košā dziedātāja Karmena Suza (Carmen Souza) dzied sava tautieša Teo Paskāla dziesmas un albumu "Port' Ingles" velta mazāk zināmajām lappusēm Kaboverdes vēsturē, kas saistītas ar britu klātbūtni salā;

* Brazīlijā klausāmies dziedātājas un perkusionistes Žabu Moralešas grupas "Ayom" jaunāko albumu "Sa.Li.Va.", kura nosaukums veidots no trim grupai svarīgiem jēdziedzieniem: sa-grado (svēts), li-berdade (brīvība) un va-lentia (drosme);

* visu noslēdzam ar dziedātāja Rafaela Žimenesa (Raphael Gimenes) laiski noskanīgo albumu "Dinamarka", ko viņš veltījis savai otrajai dzimtenei - Dānijai.

"Kā cilvēks, kurš eksperimentē un strādā ar ne gluži parastām formām, šoreiz mēģināju tā ļoti saudzīgi nākt klajā ar saviem inovatīvajiem priekšlikumiem, respektējot gan Prokofjevu, gan orķestra lietas. Bet līdz šim viss noticis tā, kā esmu vēlējies, un man šī sadarbība ļoti patīk!" Tā par 24. aprīlī pulksten 18 un 25. aprīlī pulksten 10 un 13 koncertzālē "Lielais dzintars" gaidāmo koncertuzvedumu bērniem – Sergeja Prokofjeva simfonisko pasaku "Pēterītis un vilks" – saka koncertuzveduma režisors Ģirts Šolis.

Lai iedzīvinātu stāsta tēlus – Pēterīti, vectētiņu, mednieku, putniņu, kaķi, pīli un vilku, režisors izmantojis leļļu mākslu un dažādas klasiskā leļļu teātra tehnikas, radot dinamiski vizuālu un muzikālu priekšnesumu, kas rosina skatītāju iztēli. Tikām Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķi izceļ katru varoni, ļaujot klausītājiem iztēloties to raksturus un just līdzi varoņu piedzīvojumiem. 

Ilze Medne: Sergeja Prokofjeva darba "Pēterītis un vilks" jaunais iestudējumsLiepājas koncertzālē "Lielais dzintars" publiku pirmoreiz sastapa jau 7. februārī. Jūs šajā gadījumā esat gan režisors, gan arī viens no aktieriem. Bet, pirms runājam tieši par šo iestudējumu, gribēju vaicāt jums ko citu. Ir zināma jūsu saikne ar mūziku, ir zināma jūsu saikne ar leļļu pasauli, bet kāda līdz šim bijusi jūsu saikne ar orķestri?

Ģirts Šolis: Mana saikne ar orķestri lielā mērā ir iemesls tam, kāpēc šis iestudējums vispār ir tapis!  Nepateikšu, cik gadu jau pagājis kopš manas sadarbības ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, kurā tolaik vēl muzicēja Guntis. Droši vien atmiņas par šo sadarbību viņam rosināja veidot jaunu sadarbību Liepājā.

Un runa ir par Gunti Kuzmu, kurš tagad ir Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Toreiz tā bija "LNSO vasarnīca", un kopā ar komponistu Edgaru Mākenu veidojāt izrādi ģimenei "Loranga jeb stāsts par vienu gluži traku māju".

Viss sākās ar "Vēju vītolos". "Loranga" bija vairāk manu studentu darbs. Es tur biju tāds virsvadītājs...

Toreiz gluži viss lielais orķestris nebija, vai ne?

Nebija gan. Bet jāsaka, arī šoreiz tas nav pilna apjoma orķestris, bet tāds, kurš var doties izbraukumos. Ar to jārēķinās.

Ko režisoram nozīmē strādāt ar orķestri? Vai drīkstat darīt ar viņiem visu, kas ienāk prātā?

Domāju, ka jā, bet nu – viss ir atsevišķi jāsaskaņo. (smejas) Šajā iestudējumā mums ir tāda kā klaunādes estētika, līdz ar to –

pirms visiem dot pavēles, ka vajadzēs izskatīties pēc klauniem un jāliek klaunu deguntiņi, bija jārēķinās, ka orķestra mūziķiem ir sava specifika – atkarībā no konkrētā instrumenta spēles paņēmiena, ne vienmēr šīs ieceres var īstenot.

Bet mums ir ļoti, ļoti paveicies ar diriģentu Reini Lapu, kurš ir ārkārtīgi atsaucīgs un palīdz visas šīs lietas ātri un operatīvi risināt; viņš arī piedalījās visā radošajā procesā.

Kā cilvēks, kurš eksperimentē un strādā ar ne gluži parastām formām, šoreiz mēģināju tā ļoti saudzīgi nākt klajā ar saviem inovatīvajiem priekšlikumiem, respektējot gan Prokofjevu, gan orķestra lietas. Bet līdz šim viss noticis tā, kā esmu vēlējies, un man šī sadarbība ļoti patīk! 

Ar šo brīnišķīgo Prokofjeva darbu uzaugušas jau vairākas paaudzes. Tas komponēts 1936. gadā, transformējies ļoti, ļoti daudzās versijās un tiek iestudēts visā pasaulē. Arī Liepājas Simfoniskais orķestris pie tā atgriežas atkārtoti. Kur, jūsuprāt, ir tā atslēga, kāpēc šis darbs aizvien ir aktuāls un aizvien mēs tur atrodam kaut ko arī mūsu bērniem noderīgu?

Domāju, ka viena no pamatlietām ir tā, ka nav jau nemaz tik daudz šādu bērnu auditorijai domātu darbu. (..) Šobrīd jau notiek pārrunas par nākamo sadarbību, jo visiem mūsu kopdarbs patīk.

Kas attiecas uz mani,

mani vairāk ieintriģēja tas, ka savulaik, mācoties pirmajā vai otrajā kursā Kultūras akadēmijā, pie mums bija atbraucis pasniedzējs no Ukrainas, kurš mums faktiski parādīja Rietumu leļļu teātra piegājienu… Un es joprojām meklēju to, ko viņš man parādīja!

Tā bija kāda vācu aktiera monoizrāde – leļļu jeb priekšmetu izrāde, kas pamatā bija balstīta tieši uz "Pēterīti un vilku". Līdz ar to tas darbiņš man bija pazīstams. Veicu pamatīgus meklēšanas darbus arī tīmeklī: gribēju redzēt, kāda varētu būt sadarbība, varbūt kāds jau kaut ko ir darījis un kā tas izskatās.

Caurskatot diezgan pamatīgu kaudzīti ar mēģinājumiem kaut kā vizualizēt šo visu, sapratu, ka mēs diezgan droši to varētu paveikt labāk par visiem iepriekšējiem. Ar tādu pozitīvismu un apņēmību tam visam arī ķērāmies klāt –

ar cieņu pret autoru, ar papildus lietām, kas man likās ļoti svarīgas tieši no leļļu jeb vizuālā teātra pasaules, kas ir dažnedažādu leļļu, priekšmetu, objektu izrādīšana. Pielietojām dažādas tehnikas, kā tas viss varētu izskatīties. Piesaistot vēl papildus materiālus un izdarības, lai viss organiski saderētu kopā un netraucētu mūzikai darīt to, kas tai jādara, tapa mūsu interpretācija.

Vairāk – ierakstā.

27. aprīļa rītā "Klasikā" skanēs Liegas Piešiņas saruna ar tulkotāju Mudīti Treimani, kura saņem šī gada Latvijas literatūras gada balvu (LaLiGaBa) par mūža ieguldījumu, bet interesenti vēl spriež un izvērtē nominantus. 

Šoreiz intervija ar LaLiGaBas eksperti Andu Baklāni, kas pauž savu un ekspertu viedokli par kategoriju "Labākais dzejas autordarbs latviešu valodā", kā arī vienu no nominantiem – grāmatas "Viņam patīk šie dzejoļi" autori, dzejnieci Elvīru Blomu.

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā

Darbība notiek īsi pēc Pirmā pasaules kara Ruku dzimtā. Lūk, kā mazais brālis Voldemārs jeb Ruku Valdis apraksta lielā brāļa atgriešanos lauku sētā…

"Kārļa pirmā aizraušanās jeb iziešana tautā plašākas publikas priekšā bija atturības propaganda. Viņš lasīja priekšlasījumus, dibināja skolās cerību pulciņus. Kad lektors jau bija iededzies citos pasākumos, vēl ilgi "Vecseviķu" istabaugšā glabājās uzskatāmības līdzekļi: mākslīgās sirdis, aknas un nieres.

Alus dzērāja sirds bija pietūkusi, veidota divas reizes lielāka par normālo, bet šņabotājiem tā bija maza, sažuvusi, sačervelējusies."

Kārlis bija pametis mācības lauksaimniecības skolā un ar plašu žestu piemājas tīrumā ierīkoja stādu audzētavu jeb kokskolu, ābeļu sēklaudžu atlasē nodarbinot arī mazāko brāli.

Kārlim plāni bija kā Napoleonam un viņš bija sacerējies saimniecību pārveidot par īstu paradīzes dārzu.

Tam bija vajadzīgi lieli līdzekļi. Tēvs pret aizņemšanos no bankas bija kategoriski pret, un Kārlis lepni devās pasaulē. Pabeidza lopkopības pārrauga kursus un braukāja pa Vidzemes sētām pienu svērdams, mērīdams un analizēdams. Braucienos līdzi bija gluži vai burvju mākslinieka kaste ar dažādiem instrumentiem.

Voldemāram īpaši patika piena tauku procentu noteicējs, kas rūca kā aeroplāns. Kad to sāka darbināt, drebēja grīda un logi.

Drīz vien Kārlis bija kļuvis par Madonas rajona lopu pārraudzības instruktoru, ar visu enerģiju cīnoties vispirms par Latvijas raibaļām un tad par brūnaļām. Šajā propagandas darbā viņam dzima gaiša doma – sekmīgai tirdzniecībai nepieciešams izdot sugas lopu biļetenu, kur drukātos gan sugas lopu pircēji, gan pārdevēji. Savu ideju Kārlis gribēja realizēt tikai savā vārdā, taču viņam vēl nebija 25 gadi un viņš nevarēja būt izdevuma galvenais redaktors. Kārlis ar visu dedzību un padevību metās pie tēva, arī Kārļa.

"Tajā laikā politiskiem izdevumiem, it sevišķi sarkanajiem "strādnieku – zemnieku", galvenie redaktori ar nodomu bija izraudzīti tādi, kas par labu samaksu labprātīgi atsēdēja piespriestos soda mēnešus par savu pretinieku nepatiesu apvainošanu un pastāvošās iekārtas graušanu. Izdevuma vadošās personas darbu turpināja, sameklējot jaunus atsēdētājus. Tēvs, visu to labi pārzinādams, nebija pierunājams.

Kad Kārlis svēti nosolījās, ka šajā biļetenā nebūs neviena vārda no politikas, tikai govslopu pirkšana, pārdošana un ciltsraksti, tēvs beidzot piekrita. Biļetenu drukāja, tā atbildīgais redaktors bija Kārlis Ruks, un neviens jau nezināja, ka juniors."

Drīz vien jaunais censonis pārdeva sev atdalīto zemi, iegūto naudu ieguldīja spiestuves labiekārtošanā un Madonā atvēra izdevniecību "Provinces prese" Tajā iespiestas 14 rajona avīzītes, sarīkojumu programmas, dziesmu lapiņas, uzsaukumi un pat grāmatas. Šajā laikā arī mazais brālis ģimnāzists iesaistīts darbā, par ko uzrakstījis savu pirmo literāro darbu "Sludinājuma vācēja piedzīvojumi".

Darbībai paplašinoties, Kārlis spiestuvi pārcēla uz Pļaviņām Daugavas krastā, vīnrūpnieka Upīša mājās. Blakus spiestuvei pagrabos gatavojās vīns pāri cilvēka augumam lielos traukos, bet nerimtīgā Kārļa darbīgais gars jau meklēja jaunus apvāršņus.

Turpmākie brīvvalsts gadi viņu aiztriec uz Rīgu. Kārlis (un viņa pēdās Voldemārs) kļūst par dievturi, iesaistās politikā, audzē un tirgo redīsus, tad uzsāk dāliju selekcionēšanu un drīz vien "Mājas viesis" par viņu raksta tā: "Pašlaik lielākais dāliju šķirņu skaits esot dārzkopim K. Rukam, kurš paraugdārzos iestādījis ap 2000 stādu no 540 šķirnēm."

Kārlis ir pret "sarkano mēri", taču kara laikā nokļūst gan Centrālcietumā, gan Salaspils nāves nometnē.

Kā dzīves paradokss ir 1949. gads, kad Kārli viņa Aspazijas bulvāra dzīvoklī pamodina brutāli kareivji un ielādē vagonā uz Austrumiem. No šī notikuma viņš maz atceras, jo kādreizējais atturības sludinātājs esot bijis stipri piedzēries.

Uz Sibīriju viņš izsūtīts brāļa Voldemāra vietā, kurš kā "Piebalgas budzis" bija paspējis sentēvu mājas pamest. Kad Kārlis no Jakutijas raksta, ka "pārtikas iegādei būtu vajadzīga bise", Voldemārs pa detaļām izjauc 12. kalibra divstobreni un pa porcijām aizsūta.

Pēc brāļa atgriešanās abu avantūrisms izpaužas selekcijā un paraugdārzos, kā arī fotografējot Latvijas kultūras mantojumu.

Par spīti 20. gadsimta spaidiem, abi brāļi saglabā Piebalgas zemnieku sīkstumu, optimismu un avantūras garu, to visu vēl cītīgi aprakstot – šķiet, ka mūzām piebaldzēni patīk.

"Visā savā nodzīvotā dzīvē brālis bija kā kūsājošs, enerģijas pilns, pastāvīgi putojošs vīna trauks. Viņa dotības un aicinājums bija vadīt, iet pa priekšu, būt pirmajam. Runāt, dominēt, likt pakļauties savai domai un uzskatiem," Voldemārs formulē Kārļa Ruka dzīves kopsaucēju.

Stāsta senās mūzikas pētniece, multiinstrumentāliste, vēsturisko pūšaminstrumentu pārvaldītāja Ieva Nīmane

Kad Mocarts ar ģimeni ieradās Vīnē, viņš iepazinās ar Antonu Štadleru – tolaik spožāko un ievērojamāko klarnetistu, kura spēli Mocarts apbrīnoja vēstulēs savam tēvam.

Par Antona Štadlera spēli teikti šādi vārdi “Nekad neesmu dzirdējis ko līdzīgu tam, ko jūs spējat izpildīt uz sava instrumenta... Jūsu instrumenta tonis ir tik maigs, tik smalks, ka neviens, kam ir sirds, tam nespēj pretoties.”

Klarnete tikai 18. gadsimta otrajā pusē sāka iekarot pastāvīgu vietu uz koncertskatuvēm un orķestra partitūrās, jo līdz tam šo instrumentu spēlēja orķestra obojisti vai fagotisti. Bet līdz ar pirmo solistu parādīšanos auga arī instrumenta prestižs un repertuārs.

Pēc Mocarta un Štadlera satikšanās Vīnē 1781. gadā visās Mocarta operu partitūrās parādās klarnetes.

Nozīmīgākie Mocarta darbi šim instrumentam, tādi kā  Klarnetes kvintets Lamažorā K.581 un arī Koncerts klarnetei Lamažorā K.462, bija rakstīti Vīnes labākajam klarnetistam Antonam Štadleram.

Abus saistīja arī cieša draudzība, sarakstē un ikdienā viņi viens otru uzrunāja par brāli, kā bija ierasts Brīvmūrnieku ložā, kurā abi atradās. Bet bija arī trešais. Viens no redzamākajiem Vīnes instrumentu meistariem – Teodors Locs.

Visus trīs vienoja brīvmūrniecība, klarnete un mūzika. Šis ir viens no piemēriem mūzikas vēsturē, kā, sadarbojoties komponistam, izpildītājam un instrumentu meistaram, rodas uzlabojumi instrumenta uzbūvē, kurus komponists nekavējoties steidz atklāt mūzikā, jo augstākminētie skaņdarbi radušies tieši šajā sadarbībā.

Jaunā basetklarnete, kuras apakšējais reģistrs salīdzinājumā ar tā saucamo A klarneti paplašināts par četriem pustoņiem, Antona Štadlera rokās Mocarta Klarnetes kvintetā un koncertā demonstrē savas labākās īpašības – maigu un samtainu skanējumu, kas Mocarta ieskatā lieliski imitē cilvēka balsi.

Bet kā tad šī Mocarta klarnete saistīta ar Rīgu? Stāsts jāturpina ar to, ka Mocarta un Štadlera draudzība nebija tik viennozīmīgi saulaina. Daudzi Štadleru uzskatīja par krāpnieku, kurš regulāri iekuļas naudas grūtībās un izmanto Mocarta pieķeršanos un draudzību, aizņemoties no viņa naudu un tā arī nekad neatdodot… Turklāt pēc Mocarta pāragrās nāves 1791. gadā, kad daudzi Mocarta draugi visādi centās palīdzēt finansiālās grūtībās nonākušajai Mocarta atraitnei, Antons Štadlers necentās sniegt jelkādu atbalstu sava mirušā drauga sievai. Vēl vairāk –

uz Mocarta atraitnes Konstances lūgumiem atdot viņai Antona Štadlera rīcībā esošos Klarnetes kvinteta un koncerta vērtīgos manuskriptus Štadlers atbildēja, ka koncertturnejas laikā viņam soma ar partitūrām un basetklarneti tikusi nozagta.

Mocarta atraitne vēstulē izdevējam Johanam Andrē raksta, ka ir pilnīgi pārliecināta, ka Štadlers vērtīgās partitūras un instrumentu ir ieķīlājis vai pārdevis.

1794. gadā, kad Rīgā tiek izsludināts klarnetista Antona Štadlera koncerts, afišu rotā basetklarnetes attēls un koncerta pieteikumā īpaši atzīmēts, ka klausītājiem būs iespēja dzirdēt šo instrumentu. Todien rīdzinieki klausījās leģendāro klarnetistu un unikālo instrumentu, bet četrus gadus ilgušā koncertceļojuma laikā, kura maršruts vijās cauri Vācijas teritorijai un arī gar Baltijas jūras krastu, instruments bija neatgriezeniski pazaudēts.

Kurš gan to būtu domājis, ka divus gadsimtus vēlāk tieši šī Rīgā drukātā afiša ar basetklarnetes attēlu kalpos par vērtīgu izziņas avotu pētniekiem un instrumentu meistariem mūsdienās, rekonstruējot pazaudēto instrumentu?

Šāds ambiciozs projekts, kas ilga trīs gadus, ticis aizsākts jau mūsu gadsimtā, kad zviedru klarnetists Štefans Hargs un britu instrumentu meistars Gajs Kaulijs nolēma pēc basetklarnetes attēla uz Rīgā drukātās koncertafišas atkal likt ieskanēties šim instrumentam. Nu gluži tādā pašā tandēmā, kā reiz Vīnē Teodors Locs kopā ar Antonu Štadleru strādāja pie oriģinālā instrumenta! Un viņus visus pāri gadsimtiem vieno Mocarta pārpasaulīgā mūzika.

Šajā video redzams rekonstruētais instruments un arī Štefans Hargs, atskaņojot Mocarta klarnetes kvintetu.

Lieldienu "Etnovēstīs" Rozīte Katrīna Ponne uz sarunu aicina Latvijas Nacionālā kultūras centra eksperti Lindu Rubenu, lai tuvāk uzzinātu par pasākumu "Satiec savu meistaru" un iespējām, kas piedāvātas nākamajā un noslēdzošajā pasākumu cikla nedēļā. Raidījuma muzikālajā pavadījumā skan arī pavasara un Lieldienu mūzika, bet noslēgumā ielūkojamies tradicionālās kultūras notikumu afišā.

Notikumu cikls "Satiec savu meistaru" ir iespēja ikvienam izmēģināt kādu seno amatu un redzēt, kā nemateriālais kultūras mantojums turpina dzīvot arī šodien.

Pasākuma noslēgumā - 26. un 27. aprīlī - plašs meistaru darbnīcu skaits pieejams Latgalē un Rīgā. 

Ar Tautas lietišķās mākslas eksperti Lindu Rubenu runājam par to, kā šis pasākums, kas notiek jau 17. reizi, ietekmējis tradīciju pārmantošanu šodien.

"2012. gadā izdomājām, ka šo pasākumu varētu laist brīvībā un dot cilvēkiem iespēju brīvprātīgi pieteikties. Cilvēki bija aktīvi, parādīja daudzas prasmes, kuras mēs nemaz nezinājām," atceras Linda Rubena.

Raidījumā sarunājāmies arī par to, vai "Satiec savu meistaru" nodrošina arī to, ka cilvēki, kas pamēģinājuši kādu amatu, turpina darboties arī ilgtermiņā.

"Ir cilvēki, kas iesaistās tautas lietišķās mākslas studiju darbībā. Atnākot uz "Satiec savu meistaru" dienām, viņi paskatās, kā tas notiek, kā strādā šāds kolektīvs, un tad iesaistās vai tomēr pārdomā un gaida citus laikus. Notikumu apmeklē ne tikai vecākā un vidējā paaudze, bet arī jaunieši. Ir tādi, kas kā pusaudži atnāk un konkrētajā kolektīvā atrod iespēju darboties.

(..)

Šogad mani ļoti pozitīvi pārsteidza viena meistare, kura stāstīja, ka viņai tik ļoti patīk kontaktēties ar vecāko paaudzi, jo tās ir tādas zināšanas, ko var iegūt tikai dzīves laikā, reāli strādājot. Tā bija audēja, kura stāstīja, ka

visus trikus un niekus, ko vecākās audējas jau iemācījušās, var noskatīties no viņām un mācīties līdzi, kaut arī cilvēks ir gandrīz diplomēts rokdarbnieks vai audējs. Darbu dara darot, un visas zināšanas skolā iemācīties arī nevar."

Raidījuma noslēgumā – dažas tuvāko pasākumu aktualitātes notikumu afišā, kā arī tradicionāla un tradīciju iedvesmota pavasara mūzika.

"Etnovēstis" novēl priecīgas un gaišas Lieldienas!

Kuru instrumentu sauc par gliemezīti? Vai mežrags var piesalt pie lūpām? Artemijam un Gabrielam mežragu Emīla Dārziņa mūzikas skolā palīdz iepazīt Gatis Evelons un viņa audzēknis Krišs.

Nedēļā pēc Lieldienām – no 21. līdz 25. aprīlim – jau 25. reizi Latvijā notiks ekumēniskais kinoforums "Un Vārds tapa filma", par kuru Pirmo Lieldienu rītā plašāk vēsta kinozinātniece un kinoforuma programmas veidotāja Anita Uzulniece.

Šī gada programmā iekļautas astoņas augstvērtīgas un starptautiski atzītas filmas, kas uzdod būtiskus jautājumus par cilvēka garīgo pasauli, sākot no identitātes un vērtību meklējumiem līdz līdzsvaram starp prātu un emocijām.

Šogad kinoforuma programmā iekļautas divas filmas, kas Latvijā piedzīvos pirmizrādi. Filmas tiks demonstrētas kinoteātrī "K.Suns" un pēc filmu seansiem būs iespēja par redzēto diskutēt.

Kinoforumu organizē nodibinājums "Luterāņu stunda" sadarbībā ar kinozinātnieci Anitu Uzulnieci.

Visas ārzemju filmas tiks izrādītas oriģinālvalodā ar angļu valodas subtitriem un sinhrono latviešu valodas tulkojumu.

Sešas no filmām ieguvušas dažādu starptautisku kinofestivālu balvas, tai skaitā Starptautiskās Ekumēniskās žūrijas balvas.

Anita Uzulniece: Kinoforumu vienmēr rīkojam nedēļā pēc Lieldienām, jo tās ir filmas ar vēstījumu. Kad nosvinētas Lieldienas un Kristus augšāmcelšanās, varam iedziļināties dažādās garīgajās problēmās un jautājumos.

Ieva Zeidmane: Visām filmām ir kopīgs vēstījums?

Jā,

šīs filmas apliecina vēstījumu.

Tie principi, pēc kādiem Ekumēniskā žūrija apbalvo filmas starptautiskajos festivālos, ir vai nu saskaņā ar Bībeli, vai nu uzdod kādus jautājumus, vai nu risina kādas humānas problēmas, vai arī aicina cilvēkus meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.

Šīgada kinoforuma programmā ir vairākas filmas, kas ieguvušas tieši Ekumēniskās žūrijas balvas. Ir arī filmas no klasikas, kas šo balvu ieguvušas agrākos gados, jo institūcija Interfilm pastāv jau 60 gadus. Tikko kā šo apaļo jubileju tā nosvinēja Lugano festivālā un Kannu festivālā. Interfilm ir starpkonfesionāla un starptautiska organizācija, kurā ietilpst gan katoļi, gan luterāņi.

Bet nav jau tā, ka kinoforumā iekļautās filmas ir tikai par reliģiskajām tēmām un ticības vēstījumu. Tās stāsta par pārlaicīgām vērtībām.

Tieši tā!

Man ļoti patīk, kā teica viens no pirmajiem Interfilm prezidentiem Hanss Verners Danovskis (Hans Werner Dannowski), kurš bija arī Hannoveres arhibīskaps – ka kristīgās filmas nav tikai tādas, kur pa ekrānu staigā mācītāji.

Tās ir filmas, kurās tiek risinātas ētiskās un humānās problēmas, dzīves un eksistenciālie jautājumi. Filmas ir kā rosinājums domāt par šīm tēmām un šīs problēmas risināt. Tas ir galvenais.

Bet vai nav tomēr tā, ka cilvēkiem ir tas priekšstats par mācītāju uz ekrāna?

Domāju, ka vairs nav. Starp citu, Ekumēniskās žūrijas apbalvotās filmas ļoti bieži sakrīt ar galvenajām balvām – gan "Zelta palmas zaru", gan "Zelta leopardu", gan citām lielo festivālu balvām. Piemēram, pagājušogad Ekumēniskās žūrijas balvu Berlinālē ieguva Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums". Tādēļ šogad kinoforumā esam ielūguši Dāvi Sīmani un šo filmu gan rādīsim, gan par to diskutēsim. 

Starp citu, mums ar Gunu Zeltiņu bija grāmata "Marija Leiko". Tagad jau visi zina viņas traģisko likteni. Saskaņā ar Staļina plānu NKVD realizētā sistemātiskā latviešu iznīcināšana Padomju Savienībā prasīja 20 000 cilvēku dzīves.

Tas kaut kā bija mazāk zināms. Protams, ir dokumentālās un citas filmas, bet arī Berlīnē pat teātra cilvēkiem tas bija atklājums: šo filmu noskatoties, viņi bija satriekti. Tā ka Ekumēniskās žūrijas balva šādam darbam ir pilnīgi likumsakarīga.

Jūs pati arī esat gana daudz darbojusies Starptautiskajā Ekumēniskajā žūrijā.

Jā, es arī ilgus gadus biju Interfilm valdē. Sanācām kopā reizi gadā. Pirms tam arī Rīgā vairākas reizes paralēli ar forumu rīkojām arī seminārus, kas tagad būtu vēl aktuālāk nekā toreiz. 1999. gadā bija pirmais seminārs, kura nosaukums bija "Dot Eiropai dvēseli": bija gan lektori no ārvalstīm, gan vietējie Latvijas cilvēki. Arī diskusijās mums vienmēr ir gan filozofi, gan zinātnieki, gan kritiķi, gan teologi. Praktiskā puse ir filmas pieredze, bet arī teorētiski tiek diskutēts un apspriests. 

Ekumēniskā žūrija darbojas ne tikai Berlīnes kinofestivālā: arī citos lielajos festivālos tā ir klātesoša.

Jā, gan Venēcijā, gan Berlīnē, gan Karlovivari, gan Manheimā. Daudzos festivālos, bet Kannās visilgāk. Kannās un Lokarno.

Pagājušajā gadā man bija tas gods strādāt Ekumēniskajā žūrijā Lokarno, un tur žūrijas balvu saņēma jaunas lietuviešu režisores Saules Bliuvaites filma "Izlecējas" jeb "Toxic", kas bija viņa debijas filma. Ļoti laba!

Tā dabūja gan mūsu žūrijas balvu, gan arī "Zelta leopardu". Atkal sakritība. Tā izrādīta arī festivālā "Riga IFF". Otra lietuviešu filma "Sausi slīkstot", kurai šobrīd ir pārdēvēts nosaukums, dabūja balvu par labāko režiju un labāko aktieru ansambli. Lietuviešu kino pašlaik ir spēcīgs.

Kas pulcējas Ekumēniskajā žūrijā? Vai visiem tās dalībniekiem ir saistība ar baznīcu?

Ir dažādi. Ir gan teologi, gan mācītāji, gan žurnālisti. Pirmkārt jau tā ir kolosāla pieredzes apmaiņa, kad esi kopā ar šiem cilvēkiem. Kad biju Lokarno, sastapu profesionāļus no dažādām pasaules valstīm. Gan filmu skatīšanās, gan spriešana, gan vērtēšana – tā ir ļoti vērtīga pieredze!

Vairāk – audioierakstā.

Šobrīd rit jau ceturtais gads kopš Krievijas iebrukuma un pilna mēroga kara sākuma Ukrainā.

Tikmēr Rīgā kopš pagājušā rudens tulkotājas Māras Poļakovas vadībā noris ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīca, un martā "Valodu mājā" notika pasākumu cikls "Ko sver ukraiņu vārdi? Ukraiņu literatūra Latvijā līdz 2022. gadam un tagad".

Par tulkošanas procesa personīgo nozīmi, spilgtākajiem tekstiem un ukraiņu literatūras īpatnībām raidījumā stāsta trīs darbnīcas dalībnieces – Ingmāra Balode, Justīne Vernera un Linda Vītuma; sarunu vada Henriks Eliass Zēgners.

Raidījuma producente — Baiba Nurža.